Paplašinātā meklēšana

sabràukt,

2): s. ratus, zirgu Linden in Kurl. par daudz sabraukti ritiņi Kaltenbr.;

3): trīs reizes sabrauču Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Jē̦kabs sabrauca vairākkārt ... Austriņš Raksti VII, 228;

4): Agna braukā ar motociklu, bet kuo ir sabraukusi? Sārts Str. 295; ‡

5) (einen Weg) einfahren:
nesabrauktie ceļi drīz vien pārvērtās par dūkstīm Jauns. Raksti III, 397; ‡

6) zusammenschieben:
ar ruoku s. skaidas vai naudu kuopā Dunika, Kaltenbr., Rutzau; ‡

7) zurechtstreichen
Dunika, Rutzau; s. matus uz augšu (ar ruoku). ‡

8) "?": kad linsē̦klām nuoņemj knatājus, tad par jaunu uzcē̦rt, un tad brauc atkal, kamē̦r sabrauc puoļas smalkas AP. Refl. -tiês, ‡

6) fahrend erreichen:
sasabrauču šautru mežu VL. aus Pilda FBR. XIII, 61; ‡

7) "?": meitas reizes trīs sabraucās uz sukām, bet ir tad nesasukāja Saikava.

Avots: EH II, 397

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

burte, burta,

1) der Streifen, Striemen:
zirgs sabraukts vienās burtēs Etn. III, 162. spalva vienās burtās Vīt. 84;

2) die Locke
Wid.

Avots: ME I, 354

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

ļàuka ^2,

1) etwas Durchnässtes, Weiches
Drosth. n. Etn. IV, 129: ce̦pure slapja, izžulgusi kâ ļauka Vīt. pastalas izmirkušas kâ ļaukas Nerft. (tu jau esi ļaûkās2 sasvīdis; ķēve sabraukta vienās ļaûkās ² Pampeln];

2) eine Krankheit, Anschwellung der Mandeln bei Schweinen:
cūkām ļaukas durt Nerft. pat cūkām ļaukas atslāba nuo viņas vārdiem Jauns. Zu laukas, li. liaũkos "Halsdrüsen des Schweimes; [Wellen", liaũkti "fliessen", vgl. Būga PФB. LXVI, 241 und (?) an. laug "Bad(wasser)"].

Avots: ME II, 531, 532

mežaînis, der Waldbewohner, der Wälder, der Waldmensch, der Wilde: viņš jau pa+visam mežainis Tals. tīri gribēsi mani pataisīt pa mežaini Sil. Auch von wilden Tieren, namentlich vom Bären und Wolf: uz dzelzceļa sabraukti vilks ar lāci; abi mežaiņi uz sliedēm plūkušies Tēv. (kultūra) mežaiņus iz meža sauca Lautb.

Avots: ME II, 609

nùokrēst, ‡

2) schüttelnd abquälen (?):
dē̦ls ar drudzi nuokrē̦sts in nuomākts Manz. Post.4 953; ‡

3) (etwas Schweres od. mit Schwung) hinunterschleudern
Auleja; ‡

4) n. zirgu putās Trik., = sabraukt%20z">sabraukt z. p. ‡ Refl. -tiês, erbeben BielU.: visi kauli nuokrešas.

Avots: EH II, 56

‡ sadeķuôt Seyershof, mit einer Decke warm zudecken: sabraukts zirgs ir jāsadeķuo.

Avots: EH XVI, 402

sajât,

1) intr., zusammenreiten, zu Pferde kommen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): sajāj tautu pilna sē̦ta BW. 8097 var. sajāj kungi, stārastiņi 13250, 19. tev sajāja precenieki 13385. sajāja brammaņi augstā kalnā 33601;

2) intr., reiten
(mit verstärkter Bedeutung) : sajāj (Var.: salaid) daiļi, tautu dē̦ls! kuozin māte mani duos BW. 14288;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit reiten:
ve̦cākais sajāja trīs dienas neapstādamies LP. V, 275;

4) tr., reitend erlangen od. erreichen:
jāju dienu, jāju nakti, līdz sajāju . . . sev(im) jaunu līgaviņu BW. 11199. beidzuot sajāja skaistu pili LP. V, 276;

5) freqn, sajādīt Spr., tr., im Reiten übermässig anstrengen, übermüden
U.: zirgs, ar kuŗu raganas nakti jājušas, ir tīrās putās sajāts Etn. III, 23. sajāj stīvu kumeliņu BW. 22849;

6) "sabraukt">sabraukt" PIKur.;

7) durchschelten Infl. n. U. Refl. -tiês, reitend zusammentreffen, zusammenreiten:
sajājās bāleliņi BW. 29387.

Avots: ME II, 640

saķe̦l˜lât, saķel˜lêt, tr., besudeln, beschmutzen: karuogs sabraukts un saķe̦llē̦ts Līguotnis Stāsti I, 72.

Avots: ME II, 662

šautît, -u, -ĩju,

1) stäupen, geisseln
St., Bielenstein LSpr. I, 431 (mit aû ² ), Selburg (mit àu ² ); vgl. auch atšautît;

2) schnell hin undherneigen, schwenken,
ļuodzît: ielej mucā ūdeni un šàuti ² uz vienu un uotru galu, lai muca labi izskaluojas! Bers., Erlaa, Lub. šàutît ² (ļuodzît) mietu Kl. Refl. šàutîtiês ² , = ļuodzīties, taumeln KL, wanken, wackeln Ar.; hin und her stürzen: ūdens mucā šautās Lub. sabraukts zirgs šautās Lub., Saikava. viņš aizgāja šautīdamies Erlaa. In der Bed. 2 zur Wurzel seu̯- "schwingen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 470; vgl. auch šaũbît)?

Avots: ME IV, 10

I sẽ̦ras Karls., Iw., sè̦ras ² Kl., Prl., auch der Sg. sē̦ra L., U., der Kummer, Harm, die Traurigkeit U.: uz... sejām bija lasāmas... dzijas sē̦ras B. Vēstn. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. sēru drēbes od. drānas, die Trauerkleider. sē̦ruojiet, bāleliņi,... paklājiet sē̦ru (Var.: trūves) deķi! BW. 17937 var. sāk bērinieki sabraukt sē̦ru mājā (im Trauerhause) RKr. XI, 80. sēru vēsts, die Trauerbotschaft. - sē̦ru vītuols Konv. ² 2099, die Trauerweide. Vgl. sē̦rs I.

Avots: ME III, 827

spruõga,

1): auch (mit ùo ² ) Skaista; spruogās mati griezušies BW. 23199 var. (vilnas) spruodziņa 2352; ‡

4) sprùogas ² Golg., = virpeles 2: zirgs sabraukts spruogās.

Avots: EH II, 562

spruõgaîns, ‡

2) = sabraukts%20spruog%C4%81s">sabraukts spruogās ‡ 4 Nigr.

Avots: EH II, 563

stãvinât,

1): s. guovis (ganuos) AP., Segew. s. sabraukta zirgu, lai nepaliek stīvas kājas Seyershof.

Avots: EH II, 574

tìešām (li. tiesióm "geradeaus"), Wolm. u. a., tiêšam ² Bauske, Segew., tiešam U., (mit iê ² ) Iw., tiešā Kumbern, Wormen, Adv.,

1) tiêšam ² Rutzau, tiešu (li. tiesiau "geradeaus"
Lit. Mitt. I, 307), tiešum LP. VII, 1046, tìešu tìešam ² Bers., gerade, gerade aus Kurl. n. U., direkt, unmittelbar: taks iet tiešam Rutzau n. FBR. VII, 126. te jau ceļš iet tiešam, hier geht ja der Weg gerade Mag. XIII, 3, 57. tiešu devuos pa ceļu D. 116, 73. ieraudzīja uguni gaiši spīdam. gāja tiešām uz spīdumu Pas. IV, 496 (aus Leegen). ieraudzīju vīru . . . tiešām pretim n˙ākam 124. viņš aizgāja tiešu tiešam Bers. duraks grìež savu ve̦zumu tiešu tiešam, lai arī sabrauktu vai cilvēkus kuopā LP. VI, 344;

2) wahrhaftig, gewiss
U.: tiešam saku, neme̦luoju BW. 6404, 1; 15231. sak[i] tiešam, tautu meita, būsi mana, vai nebūsi? ja tiešam būsi . . . 14800. tiešam tiesa Kundziņš Vecais Stenders 91. tik tiešam ka viņš latviešu draugs e̦suot (so wahr er ein Freund der Letten sei) Latvju tauta XI, 1, 71;

3) = tīšām Salis: es tiešam liels neaugu, nedar[u] grūti kumeļam Biel. 2283.

Avots: ME IV, 215

verpele, eine Locke, Flocke (die sich zusammengerollt hat) Wessen (mit er̂ ); ein Röllchen (Streifen) gekämmter Wolle (mit er̂ ) Lubn., (mit er̂ ² ) Ruj.; ein Wirwarr, Durcheinander; "grīzte" Memelshof, (mit er̂ ) Meiran, Oknist, Sonnaxt, Wolmarshof: zirgs sabraukts verpelēs (das Haar lockt sich vor Nässe) Lubn. kuodeļas gals sagriežas nejaukā verpelē Jauns. luoceklīši . . . izšāvās nuo cisām un nuo lupatu verpelēm Jauns. III, 276. Zur Wurzel von vḕrpt.

Avots: ME IV, 541

II vḕrpele ² Lubn.,

1) getockte Wolle
(auch in Wessen);

2) zusammenge drehtes, abgegangenes Tierhaar;

3) eine kleine, länglich runde Heuwulst, die sich beim Anführen einer
guba unter den lapas 3 zusammendreht;

4) zirgs sabraukts vērpelēs (= putas). Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 564

vir̃kšķaîns Ahs., kraus: zirgs sabraukts virkšķaiņš Ahs. n. RKr. XVII, 64.

Avots: ME IV, 607

virpeles,

1) vir̃peles Sehmen, virpeles ² Sessw., das Herumdrehen eines Schlittens auf dem Eise mit Hilfe eine an einen Stock in der Mitte befestigten Rades Spiess n. U. (Abbild. s. bei Bielenstein Holzb. 560);

2) "?": kad zirgs stipri sabraukts, saka - zirgs sabraukts virpelēs Jürg. (mit ir̃), Aiviekste. Wenigstens in der Bed. 1 zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 608, 609

II vĩvele Dunika, gew. der Plur. vĩveles Adiamünde, Allend., AP., Bl., Burtn., C., Dond., Ekau, Essern, Frauenb., Golg., Gr.-Sessau, Gr.Würzau, Grünwald, Kabillen, Kr.Würzau, Laidsen, Lenzenhof, Loddiger, MSiI., Nötk., Nikrazen, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, Ruj., Schibbenhof, Schrunden, Selg., Serben, Sermus, Siuxt, Smilt., Stenden, Turlau, (mit ì ² ) Sussei n. FBR. VII, 132, Baltinow, Bers., Kalzenau, Lennew., Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Prl., Saikava, Selb., Sessw., Stockm., Šķilbē̦ni, Zvirgzdine, vīveles U., Lennew., N.-Peb., Schujen, Schwanb., Vīt., Welonen, Wessen, vīveļi Dond., vīvules, vĩvuļi PS., die Feifel, Drüsenkrankheit bei Vieh und Pferden;"Fibelkrankheit" (vīvele) St.; "vē̦de̦ra graizes" (mit ì ² ) Meselau; "uzpūsts vē̦de̦rs luopiem" Rutzau: ja sabrauktu zirgu dalaiž pie ūdens, tad zirgs paliek ar vīvelēm Saikava. vai tevi... ve̦lla (nabaga BW. 20939) vīveles dīda? BW. piel.2 20939, 1. pats ar meža vīvelēm BW. 20798. vai tev vīveles, kad tu ķe̦parājies un neguli? sagte man scherzweise zu einem, der unruhig schläft Frauenb. žīda vīveles un vācieša krampji ir sliktas slimības! ebenda. zirgam e̦suot paslēpņu vīvules Kaudz. M. 38. vīveles braucīt Br. 337. vīveles durt Gr.-Sessau, Frauenb. vīveļu vārdi Br. IV, XXXIX, Besprechungsformel gegen Feifel. vīveļu tūska Preip. 47, Feifelgeschwulst. Aus einem nd. *vīvel (vgl. im Grimmschen Wrtb. d. Feibel, Feifel, mlat. vivolae, dän. und schwed. fibel "Ohrendrüsen der Pferde und Entzündung dieser Drüsen"). Auf diesem nd. *vīvel beruhen wohl auch vīvele I und vībele, denn Schwiele und Strieme sind gleich einer Drüse etwas Geschwollenes.

Avots: ME IV, 649