Paplašinātā meklēšana

māseciņa, māsedzĩte BW. 6387 var., Demin. zu māsa Schwesterchen.

Avots: ME II, 586

sec U., Präposition (veraltet) mit dem Akk., neben, enttang: sec viju, neben dem Zaun vorbei St. ķēniņš ... vede ... lēģeri ... sec ... ceļu Glück I Makk. 6, 33. sec avju kūti Adolphi 244. Zu sekt; vgl. Le. Gr. § 571.

Avots: ME III, 810

sece: "Asūne" ME. III, 810 zu ersetzen durch "Pas. VII, 286 (aus Asūne)".

Avots: EH II, 474

sece Asūne, = svece (s. dies).

Avots: ME III, 810

se̦ce̦n Treiland nar. p. № 117,

1) Präposition (veraltet) mit dem Akk., neben, entlang:
es neiešu . . . secen šuo kuopu Glück I Mos. 31, 52. secen sē̦tu Laime gāja (Var.: Laimiņ[a] gāja gar sētiņu) BW. 1890, 2. secen (Var.: gaŗām) gāju svaiņa sē̦tu 3875, 4 var. secen siénu slaiku savu muguriņu 7633 var.;

2) secen Lancmanis, Selb., secin Zalktis I, 74, Adv., vorbei:
vinš ... gribēja tiem secen iet Glück Markus 6, 48. bildiniet, bāleniņi, jel secen (Var.: gaŗām) paiedami! BW. 3855 var, zaltis pašu brīdi ve̦lkas ve̦zumam secen LP. V, 216. vieta tika skatītāju acīm, kas secen brauca, paslē̦pta Lautb. Luomi 84. viņš man nuogāja secen N.-Bergfried, Bauske, Arrasch, Saikava, Gr.- Buschhof.

Avots: ME III, 810

secenĩba*, die Folge, Reihenfolge: chronoloģiskā secenībā Konv. ² 173.

Avots: ME III, 810

‡ secenīgs*, folgerichtig: viņš bija diezgan daudz lasījis, lai gan ne visai secenīgi Veselis Dienas krusts 24.

Avots: EH II, 474

secêt, ‡

2) = secinât Saikava: nuo mātes se̦c par meitu.

Avots: EH II, 474

secêt, intr., folgen: vīkšas uz ceļu citiem ceļuotājiem secēt Kronw. n. Seifert Chrēst. III, 143. (milži) katram nuotikumam secēja Lautb. Vidv. 38.

Avots: ME III, 810

secêtiês, gelingen Wid.

Avots: ME III, 810

secĩba*, die Folge, Reihenfolge: chronoloģisks, stāvuošs laika secībā Konv. ² 503.

Avots: ME III, 810

secîgs,

1) flink
Celm., was sich fördert U.: secīgas dzirnavas, eine schnell mahlende Mühle Kokn., W.-Livl. n. U. dievi man deva secīgu vēju Odisēja IV, 73. secīgais vēstnesis V, 82;

2) folgerichtig
V.: dzīve gāja savu secīguo nenuovēršamības ceļu Plūd. Llv. II, 230.

Avots: ME III, 810

secin (unter secen 2): auch (se̦cin) Skaista n. FBR. XV, 48, Līvāni, Warkl.: s. iedams mani zadināja Warkl.

Avots: EH II, 474

secinât Karls., Ronneb., folgern Celm.: nuo tam jāsecina... B. Vēstn. - Subst. secinãjums, die Folgerung Dr.

Avots: ME III, 810

se̦cumi (unter se̦cums}: auch Blieden n. FBR. XVI, 98.

Avots: EH II, 474

se̦cums, die Verästelung, Verzweigung U.; die Mistforke (se̦cumi Arrasch, Ermes) Bielenstein Holzb. 503; ein spiessförmiges Hölzchen (mit Hilfe dessen man Kinder das ABC lehrt) Lancmanis: se̦cumu skatās, zuobiņu bakstīt BW. 19331. Vgl. sacumi und se̦kums; das -c - wohl aus einer Form *sece resp. *sace (= li. šãkė "Forke").

Avots: ME III, 810, 811

abejâds C., abẽjâds PS., beiderlei: es sēju abējādus miežus, divkanšu un seškanšu, ich säte beiderlei Gerste, die zwei- und sechszeilige.

Avots: ME I, 5

apsekt [li. apsèkti], tr., ein Wild einkreisen, die Spur auffinden: briedi būšu apsecis. zaķi apse̦kuši, gew. zaķa pē̦das apse̦guši PS.; cf. apsegt 3.

Avots: ME I, 118

augs (vgl. li. áugas "älter"; zu aûgt), wie augošs zur Bezeichnung einer unterbrochenen Zeitdauer gebraucht, - ganz: auga nedēļa, - un te nu dzīvuo, eine ganze Woche ist bereits vergangen, und du lebst hier A. XII, 654. visu cauru, augu nakti, die ganze Nacht. sešas augas nedēļas, sechs volle Wochen Ar. tas dzivuo augu dienu LP. IV, 79; ve̦se̦lu, augu nakti A. XII, 733; visu augu mūžu JK. V, 5. kā bitīte nuolīguoja šādu augu vasariņu BW. 343. šuo auguo (Var.: gaŗuo) vasariņu 33118, 1. Instr. Pl.: juo augām dienām tas bez darba A. XIII, 209; XVI, 947; Apsk. I, 213; augām naktīm A. XX, 251. Aus der Volkssprache mir nur der Akk. bekannt.

Avots: ME I, 217

buõmis,

1): pati buomi cilājama BW. 12915, 10 var. se̦ra b., ein Faulpelz, ein ungeschickter Arbeiter
Saikava;

2) s. Fil. mat. 186;

3) krūšu b. - auch Mahlup, Orellen; ‡

5) ein unter den Rändern eines Wagens befindliches sechs- oder achtkantiges Holzstück, das die übrigen Teile des Wagens zusammenhält
Siuxt.

Avots: EH I, 259

cecen, dial. [auch bei Manz., Post. I, 83] für secen.

Avots: ME I, 367

I cecere Kreuzb. "der Hahnenkamm"; vielleicht mit cec - aus *sec -, vgl. sekste dass.]

Avots: ME I, 367

cecinus, Adv., was über den Kauf gegeben wird Salis n. U. [cec - aus *sec - (zu sekt folgen)?]

Avots: ME I, 367

dirši, [dir̃šas Ruhental, Budberg, Tirsen, Für.], die Trespe (Bromus secalinus); (zu dirsa I; Reimwort zu dzirši dass.].

Avots: ME I, 470

divejs, divejš: nu sākas īste̦nās kāzas, divejš uz reizi. viņš paņēmis divejš dienu maizi līdz LP. VI, 656. divejš minūšu iztrūkst nuo sešiem, zwei Minuten vor sechs Blieden. [Vgl. dazu Le. Gr.§ 316.]

Avots: ME I, 471

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537

glenst [vgl. nuogleñst] od. *glendêt, sechen, suchen: lien, pelīte, caur zemīti, glendi manu mūža namu BW. 27409, 1 (aus Zirau). [Als Kuronismus zu aksl. glȩdati, r. гляд#ть "schauen", air. inglennat "vestigant" und mengl. glenten "einen Blick Werfen*, mhd. glanz "Glanz" resp. norw. glindra "blinzeln" u.a.]

Avots: ME I, 625

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. ² 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

griêžams, part. praes. pass. von griêzt,

1) was geschnitten wird od. geschnitten werden kann;

2) womit man schneidet, ein Schneidewerkzeug:
griežamais arkls, der Abstechpflug, arkla griežamais, das Sech Brasche; griêžamais, ein Werkzeug, mit dem man die Sense schärft Lasd.; Violinbogen U.

Avots: ME I, 663

ielīdĩbas, der Kirchengang, der Sechswöchnerin: ielīdībās iet, Kirchengang halten L.

Avots: ME II, 39

I ìesekt [Nerft, = iesegt 2: viņš kre̦klā ieseca sudraba saktiņu Jauns.] kâ kad stīvi pirksti būtu viņu (saktu) tur (kre̦klā) iese̦kuši Saul. Druva I, 52. Refl. -tiês, sich einschnallen, sich befestigen, sich festsetzen: virs priežu galuotnēm iesecās vakara zvaigzne Jauns. U. b. 127, 5.

Avots: ME II, 62

ievadas, die Einführung einer Wöchnerin nebst dem Kinde in die Kirche, nachdem sechs Wochen seit der Geburt dahin sind Welonen u. a.]

Avots: ME II, 85

‡ ķìlmis ² Borchow n. FBR. XIII 24 "?"; kilmis Lubn., der achte oder sechste Teil eines Lofs. Abstrahiert als Grundform aus dem deminutivisch aussehenden ķilmītis (gleichbed. mit ķilmis) Lubn., das gleich balt.-d. Külmit aus estn. külimit entlehnt ist.

Avots: EH I, 702

‡ kulnīca,

1) "der sechste Teil eines Lofs"
A.-Schwanb.;

2) "ein Butterfass zum Kernen"
Annenburg;

3) "ein Sack"
N.-Peb.

Avots: EH I, 671

lâčàuza, ein Acc. pl. lāčauzīšus BW. 32560, 12, n. U. auch lâčavas, die Roggentrespe (bromus secalinus): labi, labi dieviņš dara nuo lāčauzas tīru maizi BW. 5144.

Avots: ME II, 435

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lìekacis (nom. pl.), lìekači,

1) die überflüssigen Karten, von der Zwei bis zur Sechs, die bei den dem Volke bekannten Spielen nicht gebraucht werden:
atņem liekačus nuost;

2) grosse Maschen, Eingarn (beim Netze)
L.: vimbukšu linuman pa virsu ir austas liekacis jeb rūtacis, kuŗas daudz lielākas par vienkāršām tīkla acīm LP. II, 106; [liekači U., ein grossäugiges Netz; s. auch Bielenstein Holzb. 653 u. 670 und Mag. III, 1, 127].

Avots: ME II, 494

I luste, gew. Plur. lustes, die Trespe (bromus secalinus) Allend., Melran. [Wohl aus estn. luste dass., s. Thomsen Beröringer 267; anders darüber Petersson Etymol. Miszellen 29.]

Avots: ME II, 516

mìezis [li. miežỹs],

1) gew. im Pl., die Gerste:
miežu od. mieža grauds, das Gerstenkorn; miežu putraimi, gerstengrütze. vistiņai miezi (Var.: miezis) de̦r iesalam

23824. divkantu (divkanšu Dobl. n. U.) mieži, zweizeiligie Gerste (hordeum distichum
L.) RKr. II, 72; seškanšu (Dobl. n. U.) mieži, sechszeilige Gerste RKr. II, 72; jūŗmalas mieži, elymus arenarius L. Konv. ² 1499; mežu mieži, hordeum spontaneum Konv. ² 2680; plikais miezis, Bart - od. Pfauengerste Mag. IV, 2, 24; RKr. II, 72; bei U. pliki mieži - nackte Gerste;

2) miezītis, (scherzweize) das Bier:
miezīti iedzert;

3) miezis Kand., Tals., mìezis ² Mar. n. RKr. XV, 126. cietais miezis Konv. ² 2682, das Gerstenkorn am Auge:
kad acī miezis, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds; miezis acī ar tuo jāizbada un grauds jāatliek atpakaļ kur bijis Etn. II, 135. [Nebst apr. moasis "Gerste" zu le. màize "Brot".]

Avots: ME II, 657

I paksis [Wolm., Salis, Jürg., Dond., Gr.-Buschhof], pakšķis [Lis., C., Arrasch, Dunika, Kreuzb., Wolmarshof, N.-Peb., Wessen], pakšis [Lautb., Selg., Nigr., Wandsen, Bauske, Gr.-Essern, Behnen, Widdrisch, Adiamünde, KL, pakšs Schujen, Warkl., pakša Ruj.],

1) die aus den Balkenenden zusammengefügte Hausecke, Norke
(vgl. Mag. XX, 3, 151), ebenso die aus den Bretterenden zusammengefügte Ecke eines Kastens: ē̦ka būvē̦ta pakšuos; lāde pakšuos salaista Nigr., Lasd. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem LP. 11, 29. [aiz pakšiem stāvēt U., sich verborgen, halten, nicht arbeiten wollen.] nuoslaistās tik gar pakšķiem (trödeln, faulenzen) MWM. VII, 5. divi ņe̦mas bārties, ka visi pakši trīc Vēr. II, 321. tie negribēja atstāt tē̦vu tē̦vu pakšus Stari II, 150; aiz pakša iet, seine Notdurft verrichten;

[2) die unausgehöhlten Stücke bei einer Krippe
U.] Zu ai. pakṣ̌á-ḥ "Achsel, Seite", [s. Bezzenberger BB. XVI, 120, Wiedemann BB. XXVII, 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 3 f.].

Avots: ME III, 49, 50

pasektiês [li. pasisèkti], etwas gelingen, gedeihen: tiklīdz izāds darbs pasecies... A. XI, 53. Ungew. so pasekt U. und ebenso ungew. das Subst. pasekšana st. pasekšanâs, das Gelingen, Gedeihen: uz taisna ceļa vadi mani, duod manam darbam pasekšanu! GL.

Avots: ME III, 96, 97

pus˙seši, halb sechs (von der Uhr).

Avots: ME III, 434

rudzis (li. rugỹs "ein Roggenkorn", apr. rugis), gen. s. rudza BW. 11917 var., dat. s. rudzam 11918, 5 var.,

1) das Roggenkorn od. das einzelne Roggenpflänzchen;
der Plur. rudzi, der Roggen (secale cereale L.): Sprw. balti rudzi, balta maize. rudzi kūp, der Roggen dampft (blüht) U. rudzi kâ kārkli, von gut gediehenem Roggen gesagt. bagātajam rudzi kâ kārkli LP. V, 307. - vasaras rudzi, Sommerroggen (secale var. vernum) RKr. II, 78; ziemas rudzi, Winterroggen (secale var. hibernum) ebenda. Ādama rudzi N.-Sessau n. U. od. me̦lnie rudzi Konv. ¹ 133, schwarzes Korn im Roggen, Mutterkorn (secale cornutum);

2) zur Bezeichnung anderer Pflanzen:
rudzīši, der Ackerlolch (lolium arvense With.) RKr. II, 73, Karls., Spr.; dze̦guzes rudzi, eine Moosart, deren Blüten den Roggenkörnern ähnlich sind PS., U. (unter dze̦guze);

3) genitivische Verbindungen:
rudzu bise, der Hintere U.: ar rudzu bisi šaut RKr. VI, 690, furzen; rudzu irbe, das Rebhuhn Diez n. U.; rudzu mēnesis, der August L., U.; rudzu puķe, die Kornblume (centaurea cyanus L.) RKr. II, 69; Etn. IV, 1; rudzu smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti L.) RKr. II, 65; rudzu tē̦vs, das Mutterkorn; rudzu vilks Pūrs II, 65, der Roggenwolf, Getreidebock;

4) rudzītis, der Branntwein
(scherzhaft): iemest rudzīti, einen Schnaps trinken Celm. tad plūda alus un rudzltis Balss. jaunekļi iebaudīja miestiņu vai rudzīti Vilibalds Kas uzvarēs 43. ņem "miezīti" (Bier) un "rudzīti", cik gribi! MWM. X, 887. Zu slav, rъžь, an. rugr, and., ahd. roggo "Roggen", vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 375.

Avots: ME III, 555

I rum̃ba (li. rumba "Schwiele") Iw., rùmba ² KL, Prl.,

1) rum̃ba Bl., die Nabe, Radbüchse
U., Bielenstein Holzb. 542; ratu kāpslis vai rumba Mērn. laiki 429;

2) der Rumpf auf der Mühle, worin das Getreide geschüttet wird
U.;

3) eine Blütenknospe
Depkin n. U.;

4) rumba (li. rumbà) Dunika, Nigr., der Querl:
suņi biksas apē̦duši, rumba vien atlikuse BW. 28556 var.;

5) jede Erhöhung (klein und lang) auf ebener Fläche
Kronw. n. U.: pa dziļām dangām un augstām rumbām... braucuot Janš. cūku gans cūku slauca, uz rumbiņas (Var.: kalniņā) tupē̦dams BW. 29356, 8. - rum̃bu mieži Karls, sechszeilige Gerste;

6) Demin. rumbuliņa BW. 4833, 5 var., ein dickes, unbehilfliches Mädchen
U.: sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte! BW. 4833. velies, rumba, istabā! 18856, 1. auga rumba kaimiņuos VL. - ratu rumba, rumbas gals od. kakls als Schimpfwörter überhaupt: ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā; ja ir kāda ratu rumba, gāziet ceļa maliņā! BW. III, 1, S. 54. kuo tu dziedi, rumbas gals (rumbas kakls 20881, rummas rīkle Sussikas), tev jau lāga neskanēja! BW. 874. In der Bed. 2 wohl aus mnd. rump "der hölzerne Trichter in der Mühle, wodurch das Getreide auf den Stein geschüttet wird". In den Bedd. 4 und 5 (nebst rumba II) wohl zu li. rumba "Schwiele" (s. Leskien Nom. 225), rumbas "Querl; Narbe", le. aprembêt 2, li. rêmbėti "Narben bekommen", slav. rǫbiti "hauen, hacken, kerben", poln. rąb "Rand, Saum" (s. Trautmann Wrtb. 236). Hierher stellt Būga KSn. I, 88 und KZ. LI, 118 nebst rumbulis und rimba auch rumba 1 (worauf rumba 7 und wohl auch 3 beruhen können); doch fragt es slch, ob nicht rumba I und rumbulis aus dem Livischen oder Estnischen entlehnt sind, vgl. estn. rumm "Röhre, Hohlcylinder", ratta rumm "Nabe am Rade", rump (gen. rumbi) "Klotz", liv. rump "abgehauener Stamm ohne Äste".

Avots: ME III, 557, 558

sadars,

1): tik diviem pirkstiem saderēja gali kuopā; citi nesanāca sadarā, - viens uotram secen vien nuoskrēja Janš. Līgava I, 176; ‡

2) "kļūda adījuma rakstā" Frauenb.: kad acis aduot nav kâ vajag, tad ir s.

Avots: EH II, 402

sasekt, tr., aufspüren Wessen, jem. auf die Spur kommen, (bis zu einem gewissen Punkt) verfolgen: sasekt sle̦pkavas B. Vēstn. policijai izduosies pārdruošuos sle̦pkavas sasekt LA. par baumu... izplatītāju saseca žurnālistu B. Vēstn. sasekšu pē̦das Janš. Dzimtene ² II, 129, es viņas pē̦das sasecis pat tāduos apgabaluos... RKr. XVI, 68.

Avots: ME III, 728

segt,

2): "schnallen; zuschnallen, losschnallen" ME. III, 812 zu ersetzen durch "heften";
saktu s. - auch AP.;

3) = sekt 1 Auleja: seņāk ne meitu sedze, a pamiliji: ka[d] laba pamilija, tak i[r] jēme; ‡

4) behüten:
sedz (Var.: glabā, glāb, sargj[i]), meitiņa, pate guodu! puis[i]s par guodu nebē̦dāja BW. 6585, 3. Subst. sedzẽjs: "wer deckt, bedeckt" ME. III, 812 zu verbessern in "1) wer (be)deckt;

2) = secẽjs"; se̦gums,

2): puikam katru nakti viss s. pa zemi AP.; ‡

3) die Deckung:
parādam nav se̦guma.

Avots: EH II, 475

III seķis, wer aufgemästet ist Wid.: viņš nuobaŗuojies kâ seķis Druw. n. Etn. Il, 97. Aus estn. sekk "Seckel, Säckchen"?

Avots: ME III, 815

III sêklis ² Bauske, = puosts, die Verheerung, der Schaden, das Verderben, Unglück: cūka dārzā nuodarījusi lielu sēkli Garrosen. tikai tu vāri izglābt mani nuo tā sēkļa, kuŗā es e̦smu iekritis. Etwa zur Wurzel von se̦kls (vgl. serb. osjeka "Ebbe")? Oder zu sē̦ks II, lat. seco, slav. sĕkǫ "schneide" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 474 f.)?

Avots: ME III, 825

II sē̦ks, Sichel, Säge Biel. n. U. Zu li. ísekti "eingraben", slav. sěkǫ, "haue, schneide", la. secāre "schneiden", secula "Sichel", ahd. sega, saga "Säge" u. a., s. Bezzenberger BB. XVI, 242 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 474 f.

Avots: ME III, 826

sekste, der Hahnenkamm. - seksti uzvilkt, bei den Haaren ziehn U.; aiz sekstes ņemt, in die Haare greifen U. sadevu abām divām par seksti (durchschelten, klein machen) Seifert Chrest. III, 2, 132. Līzei sekste auga (schwoll der Kamm, d. h. wurde ungeduldig, böse) MWM. VIII, 495. - gaiļa sekste, Hahnenkamm (celosia cristata L.) Konv. ² 3216. Etwa zu mnd. hekele, nnorw. hekla "Hechel"? Oder zu la. secāre "schneiden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 474 f.? Anders Petersson Heterokl. 73 (zu ai. š̍akti-ḥ "Speer").

Avots: ME III, 814

sekt,

1): katri man pēc sē̦kuši jir Getzel Psalm 31. suns se̦c pē̦das zaķam Lubn., Sessw. viņš vēl radus se̦c Heidenfeld. lai tad viņa ... dze̦n sava pavedēja pē̦das, kâ viņš ir secis viņu Jauns. Raksti VI, 80; "nach gewissen Merkmalen eine Person ausfindig machen"
(prs. se̦cu) Kaltenbr.; "vē̦ruot" Saikava: agrāk tuos laikus seca. Refl. -tiês: darbs suokas - auch C, Moritzberg, Sessw., Seyershof, Trik. darbs secās - auch Auleja, Sessw., Trik. drīz se̦cas maizi savest, kad radinis sauss Auleja. Subst. secẽjs: pē̦du secēji Jauns. Neskaties saulē 10.

Avots: EH II, 476

sekt (li. sèkti) "folgen"), praes. se̦ku U., se̦cu Gr.-Buschhof od. sùoku, praet. secu U., Karls., seku od. sùocu,

1) tr., intr., folgen
U.; verfolgen; spüren, wittern (von Hunden, die dem Hasen folgen) U.: tie . . . jūsu . . . pē̦dām se̦k Plūd. pē̦das se̦c PS., Kl., Selsau, Saikava. mākuonis kāpj un kāpj, . . . un tumsa suok Rainis. jāse̦c ir marc bē̦guošs mērķis Vilhelms Tells 56. tāds neīstuo ceļu gan se̦c U. b. 8, 16. jau liduo, se̦kdama līķus, . . . Kaiva 42, 23. slikts suns nese̦c zaķam pē̦du AP., Smilt., Erlaa, Lub. - Part. praes. se̦kuošs, folgend: salauzumi ārstējami se̦kuošā kārtā (folgenderweise) . . . Etn. II, 161;

2) intr., impers., gelingen, vonstatten gehen:
ne man nakti miedziņš nāca, ne man dienu darbi seka Latv. Saule 1926, S. 409 (aus Kreuzb.). Refl. -tiês, gelingen, gedeihen U., vonstatten gehen: tavs darbs nese̦kas (auch in Neuenb., Dond., Nigr.) Manz. Post. II, 105. darbs suokas (auch PS., Ermes, Jürg., Arrasch, Kl., Gr.-Buschhof, Saikava, Selsau, Heidenfeld, Bauske, Siuxt, Selg.) nuo ruokas Wolm., Celm. darbs suocās (secās Ermes, Wolm., Saikava, Gr.-Buschhof) uz priekšu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 666. ārstēšana suokas ātrāki Vēr. v. J. 1904, S. 419. tev suocās (prs.?); tev veicās Ld. 10821. lai secās, kam secās (Var.: suokas, veicās, šķīrās), man secās adīšana BW. 7284, 1. Subst. secẽjs (li. sekė̃jas), der Verfolger, der Nachspürende: nu nāk tavi dzinējiņi, tavu pē̦du secējiņi BW. 30482; se̦kums "die Förderung" L. Nebst sakstît pẽ̦dsaka zu ai. sácatē, gr. έ'πεται, la. sequitur "folgt", air. sechur "folge", av. haxman- "Geleite", la. socius "Gesellschafter", an. seggr "Gefolgsmann" r. сочи́ть "spüren verfolgen" u. a., s. Потебня РФВ. XIV, 101 ff., Boisacq Dict. 269, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 257 f., Trautmann Wrtb. 254 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 476 f.; vgl. auch suoktiês.

Avots: ME III, 815

septiņi Wolm., Deg. u. a., septīņi N.-Bartau, Kabillen, Kreuzb., Frauenb., septîņi Eversmuiža n. FBR. VI, 40, septiņi ² Līn., Nigr., sieben; vīrs pārnāca septiņuos (kam um 7 Uhr nach Hause) CTR. I, 13; septiņi "7 Faden tiefes Wasser (in der Fischersprache)": septiņuos nuonākušiem zvejnieks taisījies mest LP. VI, 167. Zu li. septynì, al. saptá, arm. evťn, gr. ε'πτά, lat. septem, air. secht n-, got. sibun "sieben", apr. septmas "slebenter" u. a., s. Le. Gr. 362 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 487.

Avots: ME III, 818, 819

sešacis, die Sechs im Kartenspiel Wid.

Avots: ME III, 821

sešâds, sechserlei Brasche.

Avots: ME III, 821

sešas (li. šẽšios "die Sechswochen der Kindbetterin"), das Wochenbett V.: sešās nākt, gebären. aizlūgt dievu par tām, kas nākušas sešās MWM, viņai gāja labi, bet sešās ar trešuo bē̦rnu nuomira Janš. Dzimtene V, 66. kumelītes duod sievām pēc sešām Etn. II, 182,

Avots: ME III, 821

‡ sešatā, sechs zusammen: s. darbuos brauc: vīrs ar sievu, siev[a] ar bē̦rnu, ķēv[e] ar ... kumeliņu BW. 31684, 2.

Avots: EH II, 479

sešdesmit, sechzig.

Avots: ME III, 821

‡ šesdesmit Auleja, Pilda, šes˙desmit Višķi, sechzig. Durch r. шесшьдесят beeinflusst?

Avots: EH II, 626

‡ šeš˙desmit Višķi, sechzig.

Avots: EH II, 626

sešdesmitais, der sechzigste.

Avots: ME III, 821

sešẽji Wid., sechs (in Verbindung mit Plur. t.).

Avots: ME III, 821

seseris,

1) der Sechser
Brasche: divi seser[i] naudas Janš. Bandavā I, 282. izputinās kâ seseri De̦glavs Rīga II, I, 428;

2) "mazs, bet kâ sabuozies pēc dabas" C., Ramkau: šis zē̦ns kâ seseris spraucas lieluo starpā rādamies Plm. n. RKr. XVII, 76. sunē̦ns sabuozies rej kâ seseris ebenda. šis seseris ķersies man krūtīs Plūd. LR. III, 295. Vgl. zeseris.

Avots: ME III, 820

‡ sešgadējs Nerft u. a., sechsjährig.

Avots: EH II, 479

sešgal̂vis, wer 6 Köpfe hat, ein sechsköpfiger Drachen: dē̦ls iegrūdis sešgalvi katlā LP. III, 82. - sešgalvju ve̦lns Pas. II, 205, sechsköpfiger Teufel.

Avots: ME III, 821

seši (li. šešì) sechs; zu gr. έ'ξ, lat. sex. ahd. sehs u. a., s. Le. Gr. 362, Kretschmer KZ. XXXI, 418, Walde Vrgl. Wrtb. II, 522 f.

Avots: ME III, 821

sešiniẽks, sešnieks Salis, die Sechs im Kartenspiel V.; f. sešiniece Brasche, sešniece Dr., Wid., die Wöchnerin: Laima ceļ sešniecem krē̦slu Pūrs I, 108.

Avots: ME III, 821

sešjūgs, das Sechsgespann.

Avots: ME III, 821

seškañtains A. xx, 150, seškañtîgs Heniņ, seškañtu (gen. pl.), seškañšu, sechseckig; seškañtu miezis, hordeum hexastichon Mag. IV, 2, 24.

Avots: ME III, 821

seškā̀rt, Adv., sechsfach, sechsmal.

Avots: ME III, 821

seškā̀rtîgs, sechsfach Brasche.

Avots: ME III, 821

sešpadsmit, sechzehn.

Avots: ME III, 821

sešpadsmitais, der sechzehnte.

Avots: ME III, 821

sešreĩz, Adv., sechsmal.

Avots: ME III, 821

‡ sešrũšu (gen. pl.), sechsrautig: s. luodziņu A. Upītis Sm. lapa 288.

Avots: EH II, 479

sešstūris*, das Sechseck.

Avots: ME III, 821

‡ se̦stactiņa Pas. VI, 199, das sechste Äuglein.

Avots: EH II, 478

se̦st(ai)s (li. šẽštas), der sechste. Nebst ai. ṣ̌aṣ̌ṭhá-ḥ, slav. šestъ. gr. έ'χτος, lat. sextus. ahd. sehsto su seši.

Avots: ME III, 821

se̦stals U.,

1) ein Sechstel;

2) ein Getreidemass; ein 1/6 Lof
Mag. IV, 2, 145.

Avots: ME III, 821

se̦stdaļa, der sechste Teil, das Sechstel.

Avots: ME III, 821

se̦st(ai)s (li. šẽštas), der sechste. Nebst ai. ṣ̌aṣ̌ṭhá-ḥ, slav. šestъ. gr. έ'χτος, lat. sextus. ahd. sehsto su seši.

Avots: ME III, 821

se̦stuls, ein Sechstel U.

Avots: ME III, 821

šķìrgaîlis ² Kl., šķirgailis Allunan n. U., RKr. VIII, 100; Etn. II, 172, šķir̃galis Plm., Smilt., šķirgalis Spr., MWM. VIII, 793, Elger Dict. 110, šķirgāle L., šķirgãlis Mehrhof, Ronneb., Serbigal, Trik., šķirgālis A. - Wrangelshof, Iw.; Wizenhof, šķir̃gata C., Ermes, Mehrhof, Trik., Weissenstein, Wolm., šķìrgata ² A. - Schwanb. n. FBR. V, 144, Mar. n. RKr. XVII, 132, Golg., Laitzen, Lis., N. - Rosen, šķirgata Elger Dict. 110, MWM. VIII, 793, Adsel, Alswig, Dond., Grundsahl, N. - Wohlfahrt, šķìrgate ² Schwanb., šķirgate L., U., RKr. VILI, 100, = (š)ķirzaka, die Eidechse: izvē̦musi pulka dzīvu šķirgaiļu LP. VII, 673. ve̦lni pārvē̦rtušies... par... čūskām un šķirgāļiem Pas. III, 59. Nebst šķirzaka usw. wohl zu li. skėrỹs, ae. secge - scēre "Heuschrecke", slav. skorъ "schnell" (wohl auch aksl. ašterъ, r. я́щерица, sloven. gúščer "Eidechse"), gr. σχαιρω "springe, hüpfe", σχαρίς "Springwurm", ahd. scerōn "mutwillig sein", mhd. scheren "eilen", alb. hargele "Eidechse" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 566 f.). Die Erweiterungen mit l (wozu Le. Gr. § 176) und t sind ursprüngüch wohl deminutivisch (vgl. Le. Gr. § 207 b).

Avots: ME IV, 43, 44

šķirîgs U., sich fördernd, förderlich, erfotgreich, geschickt: šķirīgs darbs Bers., Golg., Gr. - Buschh., Lubn. Ādams suoļuoja šķirīgiem suoļiem Janš. Dzimtene V, 10. darbs tam šķirīgi secās Odiseja V, 87. audu tik šķirīgi, ka ve̦cā māte... nevarēja gūt saivēšanu Janš. Bandavā II, 190. Jānis ir šķirīgs cilvēks: kur viņš stāj klāt, tur darbs uz reizu nuole̦cas Nigr. tā bija sparīga, šķirīga sieviete Lautb. Luomi 48. šķirīga valuoda, geläufige Rede Mag. IV, 2, 143, U.; auseinancier gesetzt, nicht dicht bebaut St.

Avots: ME IV, 44

šķirmîgs Wid., (mit ir̃) Jürg., Salis, Widdrisch, Zögenhof, = šķirîgs: šķ. darbs Jürg. šis cilvē̦ks ir šķirmīgs. visuos darbuos Kurmene, Bers., Salis. darbs secās šķirmīgi Apsk. v. J. 1903, S. 210. šķirmīgi strādāt Salis. šķirmīgs zirgs, ein Pferd, das flink trabt Smilt., Widdrisch, Zögenhof. šķirmīgu gaitu Austriņš Naidnieki 14. - Subst. šķirmîgums, = šķirmĩba: jaunava... šķirmīguma... ziņā nepārspē̦ta Druva II, 277.

Avots: ME IV, 44, 45

slêdziêns,

1) das einmalige, vollendete Schliessen;

2) fig., = secinājums*, der Schluss, die Schlussfolgerung:
tas ir slēdziens, pie kuŗa mūs . . . nuove̦d fakti Vēr. II, 417. jānāk pie slēdziena, ka . . . I, 1260.

Avots: ME III, 927

tẽviņš,

1) der Vater, das Väterchen
U., JK. II, Sussei n. FBR. VII, 140, AP., Golg.: nav māmiņas teicējiņas, ne tēviņa žē̦luotāja BW. 4739. tautas ceļu dara pār teviņa rudzu lauku 14320;

2) ein Mann
Spr., Adsel, Dunika (tẽvîns ² ), Karls., ein Kerl: labs tēviņš, ein ganz tüchtiger Kerl U.;

3) der Ehemann
Jauns. Baltā gr. I, 86;

4) das Männchen (beim Geflügel
U.) Karls., Spr.: (medņu) tēviņi ar mātēm A. XX, 145. pĩļu tēviņš LP. IV, 72, der Enterich. zuosu tēviņš, der Gänserich; die Bienenkonigin Bielenstein Holzb. 2231, (bišu tēviņš) U., RKr., VI, 68, Kaudz. M. 6.;

5) männliches Exemplar:
katrai stādu sugai e̦suot tēviņš un mātīte Etn. I, 109; Plur. tēviņi, Läusekraut (pedicularis palustris) U.; tēviņi (SDP. 1, 27, Salisb.) od. rudzu tēviņš Konv. ¹ 532, das Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasn.); graudu tēviņi RKr. XII, 7, secale cornutum;

6) ein grosser Gegenstand (z. B. ein grosser Baumstumpf, ein grosser Pilz)
Nigr. u. a.;

7) der Ofenpfosten
RKr. XI, 86; Bielenstein Holzb. 783;

8) der Haken, der in die Ose
(mātīte) eingehakt wird Golg., Lis., Selb., Sessw.; "tā spāre, kuŗas mēli ielaiž pretējās spāres ("mātītes") ausī" Gr.-Buschh.;

9) der Steven (am Boot)
U., Spr., Bielenstein Holzb. 607, 631, Salis: pāķēris laivu pie pakaļa tēviņa (Hintersteven) LP. VI, 167.

Avots: ME IV, 177

tē̦vs (li. tė̕vas),

1) der Vater; ein alter Mann:
Sprw. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam RKr. VI, 900, kas tē̦vam neklausa, neklausa pat ve̦lnam JK. II, 600. tē̦vs, māmiņa bargi rājā BW. 18682, 1 var. atstāj[u] savu tē̦vs māmiņu (Var.: tē̦vu, māmuliņu) 23002, 4 var, ak tu dievs, ak tu tē̦vs! 24745. bez tē̦va ziņas LP. III, 50. vai tavs tē̦vs ar tik gudrs ir? fragt man ein Kind, das mit Erwachsenen zu streiten pflegt Etn. IV, 77. tas ne˙maz vēl tē̦vā nav, der ist noch ganz jung LP. IV, 120. nāc jel ar tē̦va kājām! komm schneller! Kav. kad tevi tē̦vs laukā! Kav. audžu tē̦vs LP. II, 26, der Pflegevater, Stiefvater. ceļa tē̦vs Br. 227 "?". de̦be̦su tē̦vs, der himmlische Vater: dievs, de̦be̦su tē̦vs Br. 79. Jāņa tē̦vs, der Gastgeber bei der Johannisfeier, den die Feiernden (Jāņa bē̦rni) besingen (aplīguo). Juodu tē̦vs Br. 48, kakta tē̦vs, = meža t.: nāc nākdams, kakta (Var.: meža) tē̦vs, kuo tik ilgi kavējies? man sunīši piekusuši, pašam ēst gribējās BW. 30489, maizes tē̦vs,

a) der Versorger, Brotgeber, Arbeitsgeber;

b) ein Bettler, der mit dem Sack umhergeht und um Brot bettelt
Nigr. mājas t., der Hausvater: brūte apdāvināja mājas tē̦vu un māti BW. III, 1, 63. Mārtiņu t. Konv. ² 2641, ein Alter, der zu Martini verkleidet mit einem Säckchen umhergeht und Spenden sammelt, meža t. BW. 2675; 13646, 24, LP. VII, 900, Lautb. Mag. XX, 2, 185, ein Waldgeist. neguoda t. Br. 405, die Schlange. panāksnieku t., der Führer des Brautgefolges (panāksnieki): panāksnieku vaduoni sauc panāksnieku tē̦vu (brūtes brālis vai cits rads) N.-Bartau n. RKr. XVI, 101. pātaru t.,

a) der Beichtvater
L. (n. U. nicht gewöhnlich);

b) ein Heiligenfresser
Ruj. n. U. (unter pātari). pulka t., = vedēju t.: vēdēja tē̦vs, saukts arī pulka tē̦vs RKr. XI, 96. sugas t., der Fortpflanzer der Art: vilks e̦suot prātīgs vīrs, sugas tē̦va nekuožuot, ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6. svē̦tais t. A. v. J. 1897, S. 656, der Pabst. talkas t., der Leiter der talka I: lai nāk pats talkas tē̦vs BW. 28408. tē̦vi, die Eltern (Parallelen dazu bei Hujer LF. XLVIII, 112). tē̦vu tē̦vi, die Vorfahren; tē̦vu tē̦vu māja, das Gefängnis (scherzweise) Peb. n. U. ve̦cais tē̦vs,

a) der Grossvater:
Sprw. runā kā ve̦cais tē̦vs, dara kā mazais bē̦rns RKr. VI, 901;

b) ve̦cais (ve̦cs U.) tē̦vs rūc (baras U., Salis), es donnert (in der Kindersprache)
Mag. XIII, 2, 49. vedēju (vedēja) t., der Führer der vedēji, der Hochzeitsgäste des Bräutigams: vedēju vaduoni sauc vedēju tē̦vu . . ., tam jāve̦d brūti un brūtgānu uz baznīcu RKr. XVI, 101 (aus N.-Bartau). kāzu zuobe̦nu kāzās nesis vedēja tē̦vs RKr. XI, 96. viesu t., der Führer der (Hochzeits)gäste: abi viesu tē̦vi (nuo brūtgāna un brūtes puses) un abi jaunie ļaudis saduodas... ruokas RKr. XVI, 93;

2) rudzu tē̦vs, das Mutterkorn (secale cornutum):
vis˙vairāk me̦lnuo graudu jeb rudzu tē̦vu ir pabirēs B. Vēstn.; linu tē̦vs, eine Flachspflanze mit flachem, bandartigem Stengel;

3) der Steven
U., Bielenstein Holzb. 607, 631. Wahrscheinlich nebst apr. thewis "Vatersbruder" Weiterbildung (nach dem Muster von Wörtern wie lat. avus "Grossvater", apr. awis "Oheim") eines (in av. tā noch vortiegenden?) Lallworts *tē (vgl. das Lallwort mā bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 221), s. Trautmann Apr. Spr. 448 f. Dass hier vor t- ein p- (vgl. av. ptā "Vater") geschwunden sei, was J. Schmidt KZ. XXV, 34, Bartholomae Grdr. d. iran. Phil. I, 33, Meillet MSL. XX, 288 und Hirt Indog. Gramm. I, 259 annehmen möchten, ist weder notwendig, noch nachweisbar, und der Vokalismus von apr. tāws "Vater" (das auf ein Lallwort *tā weist) befürwortet nicht eine solche Annahme; dies gilt auch von der durch Fick Wrtb. I ⁴ , 445 und Prellwitz Wrtb.2 446 vertretenen Etymologie. In der Bed. 3 ist es nebst tẽviņš 9 eine Umbildung von d. Steven.

Avots: ME IV, 177, 178

trejseši, dreimal sechs: trejsešas reizes Plüd. LR. IV, 252; MWM. VII, 54.

Avots: ME IV, 229

tukas, in der Verbindung tukas dzert, schmausen bei Entbindung einer Sechswöchnerin L. tukās iet Mar., = rauguos iet. Nebst tūkas anscheinend aus estn. tuhk "Wochenbett".

Avots: ME IV, 255

zekselis, ein Sechstel (hierauf beruhend), ein Külmit, der sechste Teil des Lofes U.

Avots: ME IV, 703

I zeseris U., JK. V, 79, Golg., Gramsden, Grünhof, Oknist, Schibbenhof, Vīt., ein Sechser, eine ausser Gebrauch gekommene kleine Münze: par vērdiņu alus pirkšu, par zeseri brandavīna BW. 28409 var. pāris zeseru dabūja vēl kabatā Janš. Līgava I, 27. aizdeva 7 zeserus LP. VI, 887. sameta klētsnaudu, nuo katra vedēja pa zeserim BW. III, 1, S. 74. Sprw.: pliks kâ zeseris Birk. Sakāmv. 117. Nebst seseris 1 aus nd. Sesser bei Frischbier II, 334.

Avots: ME IV, 714

zesernieks, jem., der einem andern einige Sechser geliehen hat und seinen Schuldner oft mahnt, sie zurückzugeben: sīkstais zesernieks klāt atkal LP. VI, 887.

Avots: ME IV, 714

I zestiks Lasd., N.-Bartau, Perkuhnen, zestiķis Bielenstein Holzb. 648, eine dünne Leine, die durch die äusseren Netzmaschen der Flügel eines Zugnetzes gezogen wird und mit der man das Zugnetz zieht; zestiķis Biel. n. U., ein fingerdicker Strick am Netz. Die Leine sei durch Knoten in 6 Telle geteilt; also wohl auf d. sechs Stück beruhend.

Avots: ME IV, 714

zīķelis, der Seckel (biblisch) U.: četrsimts sudraba zīķeļus Glück I Mos. 23, 15.

Avots: ME IV, 732

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758