Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'skūps' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'skūps' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (16)
apskūpstīt
ieskūpstīt
ìeskûpstît,
1) küssend einschläfern:
maguones ieskūpstīs tevi miegā JR. VII, 139;
2) beküssen, den ersten Kuss geben
L.
Avots: ME II, 66
1) küssend einschläfern:
maguones ieskūpstīs tevi miegā JR. VII, 139;
2) beküssen, den ersten Kuss geben
L.
Avots: ME II, 66
izskūpstīt
izskûpstît, tr., wegküssen: iz krūtīm sāpes izskūpstītu Vēr. I, 926. Refl. - tiês, nach Herzenslust küssen, einander küssen: līdz apnikšainai dabū izskūpstīties Janš.
Avots: ME I, 799
Avots: ME I, 799
noskūpstīt
nùoskûpstît, tr., abküssen, küssen (perfektiv): brūtgāns nuoskūpstīja brūti Vēr. I, 84. Refl. -tiês, sich abküssen, einander küssen (perfektiv): abi jaunie nuoskūpstījās BW. III, 1, 99.
Avots: ME II, 850
Avots: ME II, 850
saskūpstīties
saskūpstîtiês, sich gegenseitig küssen Wid.: pāris pēšņi saskūpstījās MWM. VIII, 417. draudzenes gaŗi saskūpstījās Upītis Nemiers 120.
Avots: ME III, 735
Avots: ME III, 735
skūps
skūpsna
skūpstiens
skūpstiêns, der Kuss: cik jūsmu tavuos skūpstienuos! Rainis. glāsti un skūpstieni JR. IV, 65.
Avots: ME III, 908
Avots: ME III, 908
skūpstināt
skūpstīt
skūpstīt
skūpstīt
II skūpstît, -u, -ĩju, aufhetzen Dalbingen n. U. Wenn mit ps- aus -bs-, etwa zur Wurzel von skubinât? Vgl. auch aschwed. skuppa "laufen", sowie mhd. schüpfen "in schwankende Bewegung bringen" u. a. (bei Ftck Wrtb. III 4, 469).
Avots: ME III, 908
Avots: ME III, 908
skūpsts
skùpsts 2 Kl., skûpsts 2 Karls., Arrasch, der Kuss: lūpas satikās . . . sirsnīgā skūpstā Pē̦rkuoņdē̦ls.
Avots: ME III, 908
Avots: ME III, 908
uzskūpstīt
uzskūpstît, ‡
2) küssend aufwecken:
Antiņš pa tam Saulcerlti ir uzskūpstījis jau pusdzīvu un izcēlis nuo šķirsta Andr. Niedra Nemiera ceļi IV, 403.
Avots: EH II, 733
2) küssend aufwecken:
Antiņš pa tam Saulcerlti ir uzskūpstījis jau pusdzīvu un izcēlis nuo šķirsta Andr. Niedra Nemiera ceļi IV, 403.
Avots: EH II, 733
uzskūpstīt
uzskūpstît zirgam, schmatzend, schnalaend ein Pferd antreiben: saņēmis gruožu, uzskūpstīja melnim, lai ve̦lk Latv.
Avots: ME IV, 379
Avots: ME IV, 379
Šķirkļa skaidrojumā (35)
aizkusme
aizņemt
àizņemt,
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
aizzēģelēt
I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
apķert
apķer̂t,
1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;
2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,
1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;
2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;
3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.
Avots: ME I, 98
1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;
2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,
1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;
2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;
3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.
Avots: ME I, 98
apliecība
aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
bija
bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.
Avots: ME I, 294
Avots: ME I, 294
izviļāt
II izviļât (li. išvilióti), tr., freqn. zu izvilˆt, betrügerisch heraus -, entlocken: viņš kâ vē̦sma puķes skūpstuot saldu smaržu izviļā Aps.
Avots: ME I, 829
Avots: ME I, 829
izzīst
izzîst (išžį`sti), tr., ausaugen: asinis nuo kuoduola; me̦lus nuo pirkstiem izzīst. jūs apziņu mums skūpstiem izzīadāt Asp.
Avots: ME I, 832
Avots: ME I, 832
jūkstēties
jûkstêtiês 2 - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês 2 Dond.,
1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties 2 un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;
2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.
Avots: ME II, 122
1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties 2 un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;
2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.
Avots: ME II, 122
jumis
I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],
1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;
2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;
3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);
4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn
5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]
Avots: ME II, 117, 118
1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;
2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;
3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);
4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn
5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]
Avots: ME II, 117, 118
kairs
I kairs ,*
1) leidenschaftlich, gierig:
ar˙vienu kairāk, immer leidenschaftlicher;
2) reizend:
mieg pirmā miegā meiča kairi skaista Plūd. zē̦ns dzēra vēl skūpstus nuo kairās meitenes Stari I, 145. pilnīgi nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89.
Avots: ME II, 134
1) leidenschaftlich, gierig:
ar˙vienu kairāk, immer leidenschaftlicher;
2) reizend:
mieg pirmā miegā meiča kairi skaista Plūd. zē̦ns dzēra vēl skūpstus nuo kairās meitenes Stari I, 145. pilnīgi nuode̦vušies kairuo prieku skurbulim JR. IV, 89.
Avots: ME II, 134
kaislīgs
kàislîgs ,* leidenschaftlich Kronw.: mitras lūpas uzspieda viņa lūpām ilgu, kaislīgu skūpstu Vēr. II, 198.
Avots: ME II, 135
Avots: ME II, 135
ķildot
ķil˜duôt, ķildât, -ãju, gew. refl. -tiês, streiten, zanken, hadern, in Unfrieden leben: un smejas un skūpstās un ķilduo un kliedz Rainis. te abi nesēji sākuši ķilduoties LP. IV, 89. viņš uzgāja divi puikas gar se̦dliem ķilduojamies Dīcm. Subst. ķilduôšanâs, das Streiten, Zanken, Hadern; ķil˜duotājies nebijis ne˙kāds LP. VII, 1157.
Avots: ME II, 380
Avots: ME II, 380
liegas
liegas ,* [die Wonne]: pirmais skūpstu drudzis jau mitējies, un tā vietā iestājušās klusas, lē̦nas liegas Plūd. [In Kosenhof angeblich (" seiten") in der Bed. " Sehnsucht".]
Avots: ME II, 493
Avots: ME II, 493
maigpuķe
maigpuķe,* eine schone, herrliche Blume: šuos pirkstiņus es vē̦lē̦tuos skūpstīt kâ maigpuķu ziediņus Plnd.
Avots: ME II, 549
Avots: ME II, 549
nosmīkstēt
nùosmīkstêt [Kalz.], intr., einen klatschenden, knallenden Schall vön sich geben: piepeši nuosmīkst skūpsts uz viņas sārtajām lūpām Por.
Avots: ME II, 854
Avots: ME II, 854
nošmīkstēt
nùošmĩkstêt, nùošmīkš(ķ)êt, nùošmiukstêt, intr., einen klatschenden, knallenden Laut von sich geben: ragana iesituot pa kājām, ka nuošmīkstuot vien LP. VII, 655. [pātaga gāja pa gaisu, ka nuošmīkstēja vien Infl., Vank.] piepeši nuošmīkst skūpsts uz sārtajām lūpām Poruk. līdz gaismai nuošmiukstēja zaļuozuola galuotnīte BW. 30568. kuoks nuogāzās, zari vien nuošmīkstēja Tirs.
Avots: ME II, 870
Avots: ME II, 870
paredze
paredze, die Voraussicht, Ahnung: citādi piepildītuos mana paredze Seib. viņa nuoskūpstīja baigus rūpju un paredzes mākuoņus MWM. VI, 673.
Avots: ME III, 89
Avots: ME III, 89
pārgult
[pãrgult, intr., sich über etwas legen: viņa meklēja... manas lūpas, un es jutu, ka viņām pārgulst skūpsti Leijerk. II, 54.]
Avots: ME III, 157
Avots: ME III, 157
pārmērīgs
pãrmẽrîgs, übermässig, übertrieben: pārmērīga mīlestība, pārmērīgas dusmas. skūpstus pārmērīgi saldus kāri devu JR. V, 166.
Avots: ME III, 167
Avots: ME III, 167
saderēt
saderêt,
1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;
2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;
3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;
4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,
1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;
2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.
Avots: ME II, 609, 610
1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;
2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;
3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;
4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,
1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;
2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.
Avots: ME II, 609, 610
saulrīts
šķiest
šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,
1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;
2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.
Avots: ME IV, 53
1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;
2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.
Avots: ME IV, 53
šļūpsti
šļūpsti, das Gestammel: par mīlestības šļūpstiem (reimt auf skūpstiem)... es ziņuot nevaru Sudr. Edž. MWM. v. J. 1898, S. 581.
Avots: ME IV, 79
Avots: ME IV, 79
šmīkstēt
šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì 2 ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst 2 vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.
Avots: ME IV, 85
Avots: ME IV, 85
šmīksts
‡ *šmīksts (od. *šmīksta?) "?": ruoku nuoskūpstījis ar skaļu šmīkstu Jauns. J. un v. 199.
Avots: EH II, 649
Avots: EH II, 649
stāvraģis
stãvraģis, wer andern die gebührende Ehre nicht erweisen will, wer sich nicht beugen will; Anss... neskūpstīja ruoku ne baruonam, ne mācītājam un zuobuojās par citiem, kad tie tuo darīja, kādēļ tie viņu saukāja par stāvraģi Janš. Dzimtene 2 I, 411. dažs stāvraģis pat cilvē̦kiem neduod dievpalīgu II, 52. kur tādi stāvraģi pēc ies, kad jau nuo... jaunienas nebūs ieraduši duot ve̦cākiem cilvē̦kiem guodu? Bandavā I, 21.
Avots: ME III, 1055
Avots: ME III, 1055
stimbens
stimbe̦ns, stìmbāns 2 Prl.,
1) ein Baumstumpf
(stimbens) U., (stimbins) Kreuzb., Wessen, (mit ìm 2 ) Sussei, Gr. - Buschhof, Warkl., (stimbē̦ns) Peb., (mit ìm 2 ) Sessw., (stìmbans 2 ) Golg.; ein hoher Baumstamm, an dem die Spitze abgebrochen ist (stìmbe̦ns 2 ) Gr. - Buschh., (stimbens) U., Luhn. n. Etn. III, I; Tirs. n. RKr. XVII, 79, Plm., (stimbenis) Janš., (stimbāns) Bers., Lub., (stimbans) Sessw.; ein abgestorbener Baum (stimbens) Infl. n. U.; ein Holzstück (stìmbe̦ns 2 ) Gr. - Buschh.: es piesēju kumeliņu pie uozuola stimbeniņa BW. 29726. kre̦klu šuvu pie stimbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama 7354 var. atspiedies pie ve̦cā vītuola stimbe̦na Saul. III, 226. pēc kaŗa mežuos ir palikuši tikai apde̦guši stimbe̦ni Gr. - Buschh. atlikušie ce̦lmi un kailie stimbeņi Janš. Nīca 13, tur bija tādi stimbe̦ni, - atvedēm uz mājām: būs laba malka Gr. - Buschh. me̦lnie stimbeņi, kas... netālu nuo malas rē̦guojas ārā, ir... buojā gājušā kuģa atliekas Janš. Dzimtene 2 III, 224. stāvēja tik klusu... kâ uodi stimbe̦nā ap jaunu gadu Kaudz. Izjurieši 192. vējeņu kailie stimbe̦ni, kuŗu spārni tagad dusēja Veselis Saules kapsē̦ta 12;
2) figürlich:
stīvs kâ stimbans RKr. VI, 777. kājas kâ stimbe̦ni Saul. JR. IV, 48. pirksti kâ stimbani Plūd. LR. IV. 387. viņa sniedza... skūpstīt savus sarkanuos stimbanus Druva lll, 601;
3) ein älterer Junggeselle
(stimbans) Sessw. Zu stambans (s. dies), li. stimberys "Stummel", sustimbti "hart werden (vom Gras)" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16.
Avots: ME IV, 1069, 1070
1) ein Baumstumpf
(stimbens) U., (stimbins) Kreuzb., Wessen, (mit ìm 2 ) Sussei, Gr. - Buschhof, Warkl., (stimbē̦ns) Peb., (mit ìm 2 ) Sessw., (stìmbans 2 ) Golg.; ein hoher Baumstamm, an dem die Spitze abgebrochen ist (stìmbe̦ns 2 ) Gr. - Buschh., (stimbens) U., Luhn. n. Etn. III, I; Tirs. n. RKr. XVII, 79, Plm., (stimbenis) Janš., (stimbāns) Bers., Lub., (stimbans) Sessw.; ein abgestorbener Baum (stimbens) Infl. n. U.; ein Holzstück (stìmbe̦ns 2 ) Gr. - Buschh.: es piesēju kumeliņu pie uozuola stimbeniņa BW. 29726. kre̦klu šuvu pie stimbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama 7354 var. atspiedies pie ve̦cā vītuola stimbe̦na Saul. III, 226. pēc kaŗa mežuos ir palikuši tikai apde̦guši stimbe̦ni Gr. - Buschh. atlikušie ce̦lmi un kailie stimbeņi Janš. Nīca 13, tur bija tādi stimbe̦ni, - atvedēm uz mājām: būs laba malka Gr. - Buschh. me̦lnie stimbeņi, kas... netālu nuo malas rē̦guojas ārā, ir... buojā gājušā kuģa atliekas Janš. Dzimtene 2 III, 224. stāvēja tik klusu... kâ uodi stimbe̦nā ap jaunu gadu Kaudz. Izjurieši 192. vējeņu kailie stimbe̦ni, kuŗu spārni tagad dusēja Veselis Saules kapsē̦ta 12;
2) figürlich:
stīvs kâ stimbans RKr. VI, 777. kājas kâ stimbe̦ni Saul. JR. IV, 48. pirksti kâ stimbani Plūd. LR. IV. 387. viņa sniedza... skūpstīt savus sarkanuos stimbanus Druva lll, 601;
3) ein älterer Junggeselle
(stimbans) Sessw. Zu stambans (s. dies), li. stimberys "Stummel", sustimbti "hart werden (vom Gras)" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16.
Avots: ME IV, 1069, 1070
trīskārtējs
uzmodēt
uzmuodêt Jaun. mežk. 7, uzmuôdinât, auf(er)wecken L., U.; erwecken, ermuntern U.: raganas grib puisi uzmuodināt LP. VII, 603, viņa tuo bij uzmuodinājuse ar skūpstu Vēr. II, 148. Refl. uzmuodināties, sich erwecken Glück Psalm. 35, 23.
Avots: ME IV, 361
Avots: ME IV, 361
uzšmukstināt
valgot
I valguôt,
2): viņam netrūkst sajūsmas, lai visus valguotu pie sevis Uzvaras ceļš 104. ik skūpsts, kas valguo Rainis Dz. un d. III 2 , 355.
Avots: EH II, 752
2): viņam netrūkst sajūsmas, lai visus valguotu pie sevis Uzvaras ceļš 104. ik skūpsts, kas valguo Rainis Dz. un d. III 2 , 355.
Avots: EH II, 752
zaiga
zaiga, zaigs,
1) der Schimmer, der Glanz, das Flimmern
Nötk.: mēneša zaigā Vēr. 130. varvīksnas zaiga R.Sk. II, 37. saulguoža zaiga JR. V, 145. gaismas zaigs Vēr. II, 9. rīta zaiga Krūza Zelta laipas 74. veras zvaigžņu zaigā Asp. Saul. st. 81. galva cara kruoņa zalgs Latv. ārprātīgā acu zaigā Stari II, 928. re̦dzam... fosfora zaigu Zalktis I, 31. krāsu zaigā viņš laistījies Plūd. Llv. 170;
2) Plur. zaigas Ruj., die farbige Oberschicht auf stehendem Wasser;
3) "?": nuo vaiga dzisīs skūpstu zaigas. wenigstens teilweise wohl ein Neologismus.
Avots: ME IV, 680
1) der Schimmer, der Glanz, das Flimmern
Nötk.: mēneša zaigā Vēr. 130. varvīksnas zaiga R.Sk. II, 37. saulguoža zaiga JR. V, 145. gaismas zaigs Vēr. II, 9. rīta zaiga Krūza Zelta laipas 74. veras zvaigžņu zaigā Asp. Saul. st. 81. galva cara kruoņa zalgs Latv. ārprātīgā acu zaigā Stari II, 928. re̦dzam... fosfora zaigu Zalktis I, 31. krāsu zaigā viņš laistījies Plūd. Llv. 170;
2) Plur. zaigas Ruj., die farbige Oberschicht auf stehendem Wasser;
3) "?": nuo vaiga dzisīs skūpstu zaigas. wenigstens teilweise wohl ein Neologismus.
Avots: ME IV, 680
žnaibīt
žnaibît, = žņaîbît Memelshof; "vaibstīties" Selb. Refl. -tiês, = žņaibîtiês: ne˙kādas koķetēšanas, ne˙kādas žnaibīšanās: viņš pat liedzās meiteni nuoskūpstīt Vizulis R. Sk. I, 41.
Avots: ME IV, 823
Avots: ME IV, 823
zvīļš
zvīļš "leuchtend und schön" (mit ĩ ) Bauske, Kegeln; schwüll (?): zvīļa krāsa Kegeln. zvīļi zaļš Bauske. me̦lni zvīļie skati MWM. X. 496. ugunsskatiens tumšs un zvīļš Latv. skatiens... kvē̦li valgs un zvīļš V. Eglītis. viņu (= zvaigžņu) zaigs... tik zvīļš Latv. skūpstījiens zvīļš MWM. v. J. 1908, S. 103.
Avots: ME IV, 780
Avots: ME IV, 780