Paplašinātā meklēšana

àizslàucît, tr., wegfegen: ziema tiek kā ar sluotu aizslaucīta Dok. A.

Avots: ME I, 50

apslaucît, tr., ringsum fegen: kad uguntiņa izkuŗas, tad tuo apslauka Tr. IV, 601. Refl., ringsum sich reinigen. Spr.

Avots: ME I, 123

atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 167

atslàucît, tr., her-, wegfegen, reinigen: sniegu nuo durvju priekšas LP. IV, 217. viņš sāka vērīgi aplūkuot atslaucītuo šķūņa priekšu Latv.

Avots: ME I, 193

[daslaucît Drsth., hinzufegen.]

Avots: ME I, 442

ìeslaucît, tr., hineinfegen: mē̦slus kaktā. ieslauki manas pirmās asinis priekšautā LP. IV, 72.

Avots: ME II, 67

izslàucît, ‡ Refl. -tiês, (hin)ausgefegt werden: ar mē̦sliem laikam izslaucījies arī gre̦dze̦ns Jürg. u. a. ar laiku... kluons bija izslaucījies un grīdā radušās... šķirbas Jauns. B. gr.3 I, 17.

Avots: EH I, 480

izslàucît, tr.,

1) ausfegen, auskehren:
istabu;

2) auswischen:
ar lakatiņu tā izslaucīja acis.

Avots: ME I, 799

nùoslàucīt, tr., abwischen, abfegen: galdu, putekļus, sviedrus, asaras. viņš nuoslaucīja muti piedurknē A. XX, 126. pate savu pagalmiņu dziedādama nuoslaucīja BW. 6882. Refl. -tiês, sich abwischen: ļauji man savā astē nuoslaucīties! LP. IV, 162.

Avots: ME II, 851

pãrslàucît, tr., überfegen, oberflächlich fegen, noch einmal fegen: istabu. viņš gribejis vēl drusku pārslaucīt baznīcu LP.

Avots: ME III, 176

paslàucît, tr., etwas fegen, kehren : istabu.

Avots: ME III, 101

pìeslaũcît,

1) dazu-, hinzufegen, -wischen;

2) auffegen, reinfegen:
nu ņe̦mas pieslaucīt kluonu Purap. Kkt. 61;

3) vollfegen, vollwischen:
pieslaucīt kaktu pilnu mē̦sliem, mutautiņu pilnu asarām. pieci zīda nē̦zduodziņi, asarām pieslaucīti BW. 13736.

Avots: ME III, 291

saslaũcît, ‡

2) s. slapju, wischend nass machen:
s. dvieli slapiju Linden in Kurl. ‡ Refl. -tiês, beim Fegen sich abnutzen: sluota sasalaukās Eglūna.

Avots: EH XVI, 448

saslaũcît, tr., zusammenfegen: gružus, skaidas, mē̦slus, atkritumus. var˙būt, ka kāds mēriņš klētī saslaukāms LP. IV, 35.

Avots: ME III, 736

slaũcît,

1): auch Degalen, Dobl., Kolberg, Lemb., Lems., Lipsthusen, Luttr., Morizberg, Pankelhof, Postenden, Pussen, Schwitten, Strasden, Tals., Trik., (mit àu ) Auļi, (mit aû ² ) N.-Peb., Ramkau; mani māte kūla ar ... trauku slaukāmuo BW. 14673, 1 var. slaucējamā guns Pas. V, 159 (aus Bērzgale), das Fegefeuer;
‡

2) melken
(mit aũ ) Blieden.

Avots: EH II, 521

slaũcît (li. šlaukýti "fegen, wischen") Dond., Selg., Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Adiamünde, Wolm., Jürg., Karls., Ruj., Wohlfahrt, Salis, Līn., Iw., Bl., slàucît Walk, Neuenb., Serbigal, Ronneb., Drosth., slaûcît ² AP., slàucît ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -ku, -cĩju, tr., wischen, fegen U.: traukus, istabu. asaras slaucīt, in Tränen sein U.; Tränen trocknen: slanka gaužas asariņas sidrabiņa nē̦zdaudziņā RKr. VIII, 5. ne tur gŗūtums sviedrus slauka Vēr. II, 10. Sprw.: kur slauka, tur mē̦sli ruonas. man svārki zemi slauka BW. 20445. slaukāmais, ein Wisch, etwas, damit man wischt, fegt U. uz od. pie sevim slaucīt St., an sich raffen. Refl. -tiês,

1) sich (ab)wischen:
baltas ruokas mazgājuot, zīd[a] dvielītē slaukuoties BW. 15799, 4. abi divi slaucījās vienā linu nē̦zduogā 25084, 1 var.;

2) "убираться" Spr. Subst. slaucîšana, das Wischen, Fegen;
slaucîšanâs, das Sichwischen; slaucĩjums, das einmalige Wischen, Fegen; slaucîtãjs, wer wischt, fegt: zābaciņu slaucītāji BW. 20899. Zu slàukt.

Avots: ME III, 918

uzslaucît, aufwischen; auffegen: u. istabu ar mitru lupatu; u. druskas.

Avots: ME IV, 379

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16

àizgãdât, ‡

3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179. ‡ Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.

Avots: EH I, 23

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

beņ̃ķapakša, der Raum unter der Bank: beņķapakša neslaucīta BW. 25824, 1.

Avots: ME I, 279

bise: bises stuobra slaucītāji BW. 30449 (ähnlich: 9752).

Avots: EH I, 221

‡ brãkt! Siuxt, Interjektion: kâ nuome̦taities sili slaucīt, guovs b˙! mugurā.

Avots: EH I, 239

‡ čelˆbt, -bju, -bu Lubn. "grābt saslaucītuos mē̦slus".

Avots: EH I, 288

čubas (unter čuba I 2): auch Frauenb., Strasden. čubu maiss - auch Pas. IX, 504, č. maisiņš IV, 28 und VI, 19. saslaucītas čubas (Fegsel) jābeŗ mēslienā Ahs.; Heu- oder Strohabfälle, trockener Mist Siuxt.

Avots: EH I, 293

dìevgalˆds: dievgaldiņa slaucītāja BW. 33685.

Avots: EH I, 328

dviẽlis,

1): Demin. acc. s. dvieliņu BW. 7413, 1, loc. s. dvielītē RKr. XIX, 121 (aus Plm.); BW. 25084, 7 var.: pūra dvieļi BW. 28309 var. linu dvieļa slaucīties 28479; ‡

2) die unter dem Schnabel eines Huhns hangende Haut (Lappen)
Siuxt: dažam gaiļam dvieļi karājas ze̦mu.

Avots: EH I, 351

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

‡ izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440

izvir̃gât, tr., auszupfen, ausrupfen: dē̦lu mātes pakaļiņa kuplumā, biezumā, meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: kâ sukāt izsukāta, kâ ar sluotu nuoslaucīta) BW. 23618.

Avots: ME I, 829

kaņ̃ģerêt [C., PS.], -ẽju, tr.,

1) Pferde kurieren:
zirgus C. kaņģerēt ir zirgus ārstēt, it īpaši zirgam ar birsti rīkli slaucīt. tīrīt Lasd.;

2) peitschen,
mijuot zirgus jādelēt, pīckāt, tramdīt Lasd.;

3) lenken:
kaņģerē zirgu prātīgi, lai neiegāžamies grāvī Mar.; grundlos hin und her schickend keine Ruhe geben Ermes, Serbigal;

4) flicken, reparieren:
pulksteni Lasd. Refl. -tiês, sich kurieren U.

Avots: ME II, 157

kaņ̃ģeris, kaņģermanis,

1) der Pferdeartz,
prasts luopu ārsts, rīkļu izslaucītājs [AP.], C., Erlaa, Sessw., Bers., Smilt., N. - Schwanb.;

2) ein roher Pferdehändler Lasd.

Avots: ME II, 157

‡ klajs (sic!),

1) "?": piedarba k. ap durvīm bija tīri izslaucīts Janš. Mežv. ļ. I, 178; vgl. ‡ klājs;

2) = klaja 1 Druw.: atvērās nepārre̦dzams k. ar zaļām pļavām P. Ērmanis. tur bijis līdzens k. Pas. XIII, 192.

Avots: EH I, 608

[kukšņâtiês, -ãjuos, sich hin und her beugen; ungeschickt hantieren: gans aiz krūmiem kukšņājas. meitas kukšņājās pagalmā visu rītu, bet pagalms vēl nav nuoslaucīts Jürg.]

Avots: ME II, 302

‡ kušņas Ramkau "labību mē̦tājuot saslaucītas neizkultas pusvārpītes un ruodziņas, kuo pabeŗ cūkām".

Avots: EH I, 681

[ļepete "kas mīl staigāt ar neslaucītu de̦gunü.]

Avots: ME II, 538

liẽlums,

1): aiz lieluma (im Bewusstsein seiner hohen Stellung)
ne̦zina, kuo darīties Kaltenbr.;

2): sìenu kasuot vīrietis ņe̦m lielumu (das Dichte),
sievietis kasa klāt Heidenfeld. sajemt (sìena) lielumus (die dichte Schicht) Kaltenbr., Wessen: nuo lieluma Diet., ungefähr, im grossen und ganzen, im allgemeinen. lielums (Adv.), ‡

b) in den Hauptzügen, in der Hauptsaehe
Kaltenbr.: saprast l. saprata; ‡

c) oberflächlich, einigermassen, ein wenig
Sonnaxt: istabu tikai l. pārslaucīt. zâli l. nuoplūkt.

Avots: EH I, 756

mārietiņa "?" mārietiņa dievmeitiņa, dievgaldiņa slaucītāja BW. 33685.

Avots: ME II, 584

nē̦znuociņš (unter nẽ̦zdaũgs): tai es devu nē̦znuocinu asariņas nuoslaucīt BW. 26541, 10.

Avots: EH II, 24

nîgruôtiês ^2, ekeln, Ekel empfinden: man nīgruojās tik netīras malas slaucīt Sassm.

Avots: ME II, 747

‡ nùobriẽzt Dunika, abwischen ("vienā paņēmienā nuoslaucīt"): uz galda izlietuo alu ar plaukstu nuobrieza zemē.

Avots: EH II, 34

‡ nùograudât,

1) herabfallen lassen
Wessen: n. pakārušuos salmus; hinunterstossen (mit àu ² ) Birzgale: n. sniegu nuo jumta; "nuoraust, nuoslaucīt" (mit àu ² ) Auleja: n. spaļus nuo klē̦va zemē; vējš jumtu nuograudāva (= nuorāva salmus nuo jumta) ebenda. guovs lien elkšņuos mušas n. (mit àu ² ) Kaltenbr.;

2) "?": aizbrauca uz laukiem apskatīt, vai nevar kādu ... guovi tâ tē̦tāk n. Jauns. B. gr. ³ II, 159.

Avots: EH II, 46

I uomât, -ãju,

1) wahrnehmen, beachten
Manz. n. U.;

2) wollen, vermögen:
viņa jau neùomā ² (= nevīžuo) pat ne istabas izslaucīt Erlaa, Golg., KatrE.

Avots: ME IV, 419

pabeņ̃ķis, pabeņ̃ķe (auch Fest.], der Raum unter der Bank: pabeņķītes neslaucītas BW. 33349.

Avots: ME III, 7

pagùlte, pagulta, der Raum unter dem Bette: pagultīte neslaucīta BW. 11234. pagulte (pagultā), unter dem Bette; pagultēs, unter den Betten: kas tur čab, kas tur grab saiminieces pagultē? BW. 33381. atradis istabas vidu gan tīri izslaucītu, bet pagultēs un pasuoluos mē̦slainu Etn. II, 24.

Avots: ME III, 32

papārte, eine Vertiefung unter dem Ofen Warkl.: papārte - zem krāsns mūrīša ieduobums, kur uogles saslaucīt, kad tās izdzēstas Nerft. papārtē caur tumsu sare̦dzamas šuodien dzē̦stas uogles. [Wohl zu pārts.]

Avots: ME III, 80

pãršļaukt,

[1) oberflächlich glätten, fegen, herüberfahren:
meičas nepaspēja istabu krietni izslaucīt, tikai tâ pāršļauca. upē le̦dus izburbējis, bet tuomē̦r pāršļaucu (uzmanīgi un lē̦nām ejuot vai braucuot) Jürg. p. grīdu Zvirgzdine. pāršļaukt ar ruoku pār seju C.;

2) durchhauen, durchschneiden:
p. kuoku Warkh., Warkl., Zögenhof;

3) oberflächlich abspülen.
Refl. -tiês, mühsam, die Füsse schleppend hinübersteigen, sich über etwas schleppen: ar muokām izdevās pāršļaukties pār šauruo uu glumuo laipu Jürg.] uz vienas kājas pāršļaukties uz divām kārtīm Por.

Avots: ME III, 181

I pasuôle, pasuôlis (li. pasúolis) RKr. VII, 1087, pasuôls Etn. II, 24, der Raum unter Bank: bēdz, tautieti, pasuolē! BW. 13697. visa istaba izslāucīta, pasuolītes neslaucītas 11234.

Avots: ME III, 110

‡ pašũple Frauenb., der Ort unter einer Wiege: izslaucīt pašūpli.

Avots: EH XIII, 180

patìess, wahrhaft, wahrheitsgemäss, wirklich: patiess prieks Janš. birdina patiesas nuožē̦luošanas asaras A. XII, 2. kreisuo ruokas de̦vumiņu par patiesu neturēju BW. 15467, 2. kuŗš būs patiesais brūtgāns, tas naktī nāks meitai ar dvieli muti slaucīt Etn. IV, 68.

Avots: ME III, 123

pìečubât Dond., piečubinât, mit Stroh, Heu (čubas) vollstreuen, "ar čubām pietaisīt": istaba piečubināta, neslaucīta Sassm. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 242

pīšļaîns, pīšļuots, staubig: pīšļuota maltuvīte BW. 10880. istaba neslaucīta, pîšļaiņa ² Sassm.

Avots: ME III, 234

plãnvidus, die Mitte der Diele, der Tenne: istabiņa neslaucīta, mē̦slu guba plānvidū BW. 1527, 8. uztaisīdama tur˙pat plānvidū guļu vienkuopu LP. IV, 90. ja vairāk ģimeņu dzīvuo istabā, tad katrai ģimenei ir stūrītis nuo plānvidus Dond.

Avots: ME III, 330

prìekša,

1) das Vordere, das Vorderteil, die vordere Seite
U.: līgaviņa priekšu grieza, mutes deva BW. 25028. griez priekšiņu, tautu meita, negriez vis pakaliņu; priekšas dēļ, ne pakaļas es se̦gluoju kumeliņu! 14688. priekšas kāja, = priekškāja, der Vorderfuss: apkalis priekšās kājas LP. VII, 656; priekšas zuobs, = priekšzuobs, der Vorder-, Schneidezahn; priekšas gans, der Hirt des vordern Teils der Her"de (?): ej pa priekšu, priekšas gans! BW. 29011. nama od. mājas priekša, der Platz vor dem Hause: nama priekša neslaucīta BW. 26006, 2. durvju priekša, der Ort vor der Tür: sniegu nuo durvju priekšas atslaucīt LP. IV, 217. - pa priekšu (gew. pa priekšu geschrieben; s. dies) iet, vorangehen: ej pa priekšu, priekšas gans, nepalieci pakaļā! BW. 29011. ej, mīļa Māriņa, pa manu priekšu, es iešu pakaļ ar savu pādi! 1510, 1. - uz priekšu,

a) künftig, künftighin, in Zukunft:
viņš zin˙ājis, kas uz priekšu nuotiks LP. VII, 1264;

b) vorwärts:
uz priekšu tikt, kļūt, vorwārtskommen, sein Fortkommen finden U. netikt ne uz priekšu, ne uz pakaļu (gew.: ne atpakaļ) U., in Verlegenheit sein, sich nicht zu helfen wissen. neticis ne suoli uz priekšu LP. VI, 110. viņš ātri tika uz priekšu amatuos Latvju tauta XI, l, 17. dē̦ls laipuo pats pa purvu kâ varē̦dams uz priekšu JR. III, 75. - ej man nuo priekšas, geh mir aus dem Lichte U.;

2) Demin. priekšiņa, das Vorhaus, Vorzimmer
Ronneb.: klētis tiek ce̦ltas ar priekšiņām, rijas ar plašām nuojumēm Etn. II, 184. kad pavardā vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca priekšiņā, nuo turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā Kaudz. M. 20. mācītājs bija slaiks vīrs nuo auguma, tādēļ tam pa ze̦majām priekšiņas durvīm iekšā ejuot bija ...jāpieliecas Aps. VII, 40;

3) priekšas, das Geburtswasser
U. Der alte Illativ- prie(k)šan (= priekšā) wird in den Texten des 16. Jahrh. auch als Präposition (=priekš) gebrauchf.

Avots: ME III, 393, 394

pur̃dulis,

1): auch (mit ùr ² ) Pilda, Warkl. (auch ein fem. p-le): puisi purdulīti (Var.: pundurīti, pe̦lnurušķi), nelaid cūkas druviņā! BW. 29154, 2 var.; ‡

2) der Rotz
AP. (selten), (mit ùr ² ) Warkl.: nevar purduļa nuo de̦guna nuoslaucīt Warkl. pùrdul[i]s da nabas Tdz. 57687, 8 (aus Domopol). Plur. pur̃duļi - auch AP., (mit ùr ² ) Borchow n. FBR. .XIII, 25 ("?"), Liepna, Prl., Warkl., Zvirgzdine, (mit ur̂) Fest. n. FBR. XVII, 86.

Avots: EH II, 327

puteklis, das Stäubchen; gew. der Plur. putekļi, der Staub: Sprw. iznīkst kâ pūpēza puteklis. putekļus slaucīt, nuoslaucīt, (ab)stäuben. - ne puteklīša, nicht ein bischen, gar nicht: nuo visa tā tu neredzi ne puteklīša labuma Aps. III, 37. - putekļu trauciņi, Staubgefässe (proterogynia) Konv. ² 336. Singularisch: piegrābā... putekļa, atnes tuo putekli un izcep plācini! Pas. III, 318 (aus Atašiene). Zu purêt.

Avots: ME III, 440

II rizgât, unachtsam verstreuen, mit Abfällen, Spänen bedecken: tikkuo istaba izslaucīta, bē̦rni atkal sāk rizgāt Jürg.

Avots: ME III, 534

‡ sačelˆbt Lubn. "(saslaucītus mē̦slus) sagrābt".

Avots: EH II, 400

šapi Wid., Dunika, N. - Bartau, Kalleten, Nigr., Rutzau, Wain., Lasd., verstreute (und geknickte) Stroh- oder Heuhalme: siena un salmu šapi Janš. Dzimtene ² III, 174. nuopurinādama siena šapus sev nuo drēbēm Bandavā I, 68. kaktiņu izslaucīt, kur gulējis un šapus nuokaisījis Bag. Čāpiņa dē̦ls 16. šapi (salmi) nav labi izkužināti RKr. XVI, 198. me̦klē̦dams kādus šapus ligzdas izuoderēšanai Janš. Nīca 54 (ähnlich LP. VI, 1014); auch der Sing. šaps "salms". Aus li. šãpai (šãpas) dass.

Avots: ME IV, 4

‡ sasijas PV. "sasijājumi": tur ir dažādu miltu un graudu s. saslaucītas nuo izsijām.

Avots: EH XVI, 446

sašļavas Dunika, - muižļi: s. izslaucīt ārā.

Avots: ME III, 757

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

skalˆgans ² : auch Allendorf, Kand., Pilten, Pussen, Sirgen, (mit al ) Sackenhausen n. BielU., Puhren, BW. 2966 (aus Windau), 23475 var. (aus Garrosen, Gr.-Ekau, Siuxt), Suitu k. .N.e 436; rīta skalganiņi mēslienā izslaucīti BW. 13982 (aus Neuhof, Kr. Goldingen). sasprē̦gājušās rūtis nuostiprina skalganiem Birznieks-Upītis Pel. akm. stāsti (1938) 54. Ein Familienname Skalgans Plvv. I, 136 (aus Lašupe unter Luttr.).

Avots: EH II, 499

skur̃stenis: skursteņa slaucītājs BW. 21452.

Avots: EH II, 516

slaũcene Siuxt, Gr.-Essern, Wandsen, Ruj., Selg., Adiamünde ("Melkeimer"), Karls., Wohlfahrt, Ahswikken, Gramsden, Wain., PS., Wolm., Bahten, slàucene ² Fehteln ("Melkeimer"), Saikava, (mit aũ) Salis, Jürg. ("Milcheimer, in den man die noch ungeseihte Milch zusammengiesst"), slaucene U., Bielenstein Holzb. 324 f., Memelsh., LievenBersen, Papendorf, slaucenis U., (mit àu) C., slauca Tē̦va draugi 243, slauce U., Bielenstein 1. c. 325, slaucīte U., Bielenstein 1. c. 325, slaucis U., slaũcis ("Melkeimer") Wolmarshof, slaucītis AltOttenhof, slaucenieks Blaum., der Melkeimer, Milcheimer (s. Abbild. bei Bielenstein 1. c. 325), ein Kübel V.: piena vienmuļīga čurkstēšana slaucenē RA. spuodri nuobe̦rzta slauca Tē̦va draugi 243. agrāk lietuoja piena atnešanai nuo kūts īpašu spanni - slauceni Etn. II, 137.

Avots: ME III, 918

I slaũcis: sausināja batista slaucītī sviedrainuo seju Seibolt.

Avots: EH II, 521

slàumi: mit àu auch N.-Peb.; slaumus saslauka vienā kaktiņā AP. Hierher gehört wohl (s. Augstkalns FBR. XI, 97) auch der Personenname Schlaveis (bei Blese Latv. pers. v. 92), wenn er auf einem *Slavējs (= li. šlavė˜jas) beruht, vgl. den Familiennamen Slaucītājs.

Avots: EH II, 521

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. ² 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952

stùobrs: auch (mit uô ² ) Dunika,

1): archangelica officinalis Ramkau; vilka s. ebenda, thalictrum aquilegifolium; suņa stuobri BW. 15626, 1 (aus Alschw. und OB.). zirga stuobri 32367, 4 (aus Lennew.);

2): auch (mit ùo ² ) Kaltenbr.; bisei stuobra slaucītājs BW. 9752; der Ankerkiel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; (fig.) stuobru (den penis) vien kustināju BW. 34671.

Avots: EH II, 598

stuburs (li. stùburas "Baumstumpf", serb. stàbar "Baumstamm"),

1) stuburis Bl., U., ein
(hoher Freiziņ) Baumstumpf Wid., Lennew.: viņa skrēja pa krūmiem un stuburiem Sadz. viļņi 233; (stuburs) das nachgebliebene Ende eines amputierten Beines oder Armes; ein kurzer (mit abgebrochener Spitze) Ast Lennew.;

2) ein Pfosten
Spr., Lievenhof, Luhn.; der Ofenpfosten (stuburiņš) Bielenstein Holzb. 72; der Eckpfosten des Webstuhls (stuburis) Bielenstein Holzb. 398: vārtu stuburā BW. 13304; 28842 var.; 33242; LP. VI, 268. piemetzīs sīku putnu pilni vārtu stuburiņi BW. 16235. atsa, vārti, veraties līdz pašam stuburam! 18601. re̦dz akas stuburu nuolūstuot Lievenhof;

3) ein alter abgenutzter Besen
Durben: nuoslaucīts sluotas stuburs Purap. stuburus izmetis ce̦rē̦dams jaunas sluotas saņemt Neik. 15;

4) ein Zweig
Bielenstein Holzb. 425: kaltē... (svārkus) tai liepā, kur deviņi stuburiņi! BW. 34043, 10;

5) ein in der Erde gebliebener Kohlstrunk
Golg., Kreuzb., Ruj.: pe̦lav[u] maize kulītē, stubur[u] staks cibiņā BW. 31293;

6) "= mìets" Odensee;

7) "?": nuostatīja stuburiņu RKr. XI, 86. Nebst staubenis, stauberis, stubs, stublājs, stube̦ns, stuba u. a. zu mnd. stoppe "Stoppel",
stūpe "Schandpfahl", ae. stéap "hoch, ragend" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 619), vgl. Zupitza Germ. Gutt. 28 und Būga Изв. XVII, 1, 39 und 51, resp. (s. Trautmann Wrtb. 290) an. stúfr oder stubbr "Stumpf", gr. στυφλός "fest", (n. Lewy KZ. XL, 420) ai. stōbhaḥ "Starrkrampf" u. a., s. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 f.

Avots: ME IV, 1100

II stups, =īss, strups (nur vom Besen) Memelshof: sluota nuoslaucīta gluži stupa; stumpf Wessen, Zaļmuiža. Zu stuprs? Oder auf d. dial. stuf (bei Frischbier Il, 384) resp. r. тупъ "stumpf" beruhend?

Avots: ME III, 1108

tapuči: nuoslaucīt tapuci (Nasenrotz) Warkl. slaucīja jiem tapučus Pas. X, 176 (aus Domopol).

Avots: EH II, 667

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

vicêt,

1): mit Ruten prügeln
Druw.;

3): "ar vici piedarbā salmus nuoslaucīt" Druw.;

5): auch Frauenb.;

7): "energisch etwas tun"
Kaltenbr.

Avots: EH II, 780

viñnêt, -u od. -ẽju, -ēju, gewinnen, siegen U.; bewältigen: (kaujuoties) viņš mani nevarēja vinnēt Sonnaxt. nevaru vinnēt ustabu slaucīt (ich kann mit dem Stubenfegen nicht fertigwerden) ebenda. lācis tukšuoja . . . me̦ds truopu, bet nevarēja vinnēt Etn. III, 32. Aus mnd. winnen "erlangen, überwinden".

Avots: ME IV, 600

I zveņģe,

1) zveņģe Wid., Vīt., zveņģis Allunan n. U., Grobin, Katzd., Vīt., (mit eņ̃ ) Dond., Dunika, Kalleten, eine Jauchgrube;
zveņģis, eine Mistgrube Brasche Kâ Palejas Jānis; zveņģis U., ein Wasserloch; zveņģe Biel. n. U., Ellei, Sessau, Vīt., (mit eņ̃ ) Nauditen, zveņ̃ģis N. - Bartau, eine Pfütze auf dem Wege; zveņ̃ģis N. - Bartau, ein nasser, schlecht fahrbarer Weg: kūtī nav pakaisīts; tur tāds zveņģis, ka kājas strieg kâ purvā Dond. zveņģe kūts priekšā... piebē̦rta Janš. Dzimtene ² I, 352. meitas beŗ saslaucītuos gružus laidara zveņģē Janš. cūka vārtās pa zveņģi Dunika. cūka iegāzās zveņģī, ka dubļi nuošļakstēja vien Grobin. pa ellīguo zveņģi laipuodams A. v. J. 1892, S. 311. (figürlich) ka tie elles zveņģē virtu! möchten sie im Höllenpfuhl kochen! Mag. XX, 3, 42. elles zveņģī tu, grē̦ku pagale, nāksi! Vīt. senčiem vē̦rgu zveņģē slīkstuot Aus. I, 2. atstāt tautu vērdzības zveņģuos B. Vēstn. negants zveņģis Veselis Saules kaps. 162. puosta un iznīcības zveņģē Druva I, 1101;

2) comm., ein betrunkener Mensch
(mit èņ ² ) Gr. - Buschh.;

3) comm., ein durchnässter Mensch
(mit èņ ² ) Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 770, 771