Paplašinātā meklēšana

iespẽja, das Vermögen Fest., die Möglichkeit: ve̦cāki atduod visu savu mūžu gan˙drīz vienīgi, lai sagādātu saviem pēcnākamiem iespēju rasties un attīstīties A. XX, 261.

Avots: ME II, 69

ìespẽjams, möglich, tunlich: cik drīz vien iespējams, sobald als möglich. tas nav iespējams.

Avots: ME II, 69

ne-iespẽjamĩba ,* die Unmöglichkeit: dogmatikā eņģeļiem tagad piešķiŗ neiespējamību grē̦kuot Konv.

Avots: ME II, 716

ne-ìespẽjams, unmöglich: viņš grib neiespējamu par iespējamu darīt.

Avots: ME II, 716

nespẽja, das Unvermögen: cilvē̦ka nespēja visu zināt visiem zināma.

Avots: ME II, 733

paspēja, das Vermögen, Können: visa viņas paspēja cēlās apbrīnuojamā mē̦rā Blaum.

Avots: ME III, 105

spẽja Dunika, Dond., Siuxt, Nigr., Grünh., Behnen, Ruj., Jürg., Salis, Zögenhof, Wolm., Ahs., spèja C., PS., die Kraft, Stärke, Fähigkeit, das Vermögen: liela griba, maza spēja Ahs. saimniekam ļuoti paticis, kā šim tāda spēja LP. IV, 148. suns bij iemantuojis valuodas spēju Etn. III, 62. izpildi savu pienākumu pēc labākās spējas! Jauna Raža IV, 1. atcerēties viņa dūres spēju 76. lai darā..., kas viņa spējā Hamlet 101. par lātviešu valuodas attīstības spēju Latv. tauta XI, 1, 34. garīgas spējas A. 1904, S. 548.

Avots: ME III, 991

spējams: viņu nuokliegt būtu s. Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 11.

Avots: EH II, 549

spējams (part. pass. zu spẽt) L., möglich.

Avots: ME III, 991

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

àizspẽt: zemnieku ceļā aizspēja nakts Pas. VIII, 295 (ähnlich 109 und IX, 55 und 211). mājās jā (= viņa) neaizspēju Oknist.

Avots: EH I, 50

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62

apjàust (li. apjaũsti), ‡

2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.

Avots: EH I, 87

‡ apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113

‡ apspẽt (li. apspė´ti),

1) = paspẽt 1, vermögen: ar tik mazu saimi nevar a. lielu vietu apstrādāt Ahs.;

2) = àizspẽt: dē̦lu apspēja uz vietas nakts Pas. VIII, 293 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

atdrãzt,

1) wegschneiden:
skaidu nuo kuoka;

2) schroff, derb antworten:
iekam meitas spēja tam kuo atdrāzt Alm.;

3) herlaufen, eilig ankommen, auch eilig sich zurückbegeben:
viņš vakar atdrāza pie mums; in letzter Bedeutung oft refl. MWM. X, 35.

Avots: ME I, 154

atgũt,

1) zurückerhalten;

2) a. darbu, die Arbeit fortsetzen, eifriger daran gehen
(L.);

3) a. e̦lpu, [in Saussen: garu a.], n. L. dvēseli (veraltet), Luft bekommen:
še nespējam vairs ilgāk atgūt e̦lpas Rain. -tiês, sich erholen (cf. li. atsigàuti), zu sich kommen, Atem schöpfen: trīs gadiņi nevarēju maizītē atgūties BW. 6915. viņš atlaidās uz suoliņa, lai daudz maz atgūtuos, atņe̦mtu e̦lpu Vēr. II, 1294. suns rej atgūdamies Līb. Pūķ. 6. [Nach C. auch gleichbed. mit atjēgties].

Avots: ME I, 160, 161

atkŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": a. savu tiesu malkas Dunika, Rutzau;

2) sich erwehren:
bērni bāzās virsū, ka māte nespēja ne˙maz a. Siuxt.

Avots: EH I, 150

atskatîtiês,

2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;

3): auch Frauenb.; ‡

4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.

Avots: EH I, 166

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādamās JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204

attîstĩba, die Entwickelung, Bildung, Kultur: jāpazīst tautas attīstības gājiens Pav. valuodas attīstības spēja Pav. *

Avots: ME I, 205

atvẽdinât (li. atvėdìnti): zãles tveici un karstumu nespēja a. ... atvē̦rtās... vējrūtis Līg. J. Burtnieks 1934, S. 514.

Avots: EH I, 180

aumaļība, das Ungestüm, stürmisches Wesen: ne plašībā, ne aumaļībā lai tavas spējas darbuojas RA.

Avots: ME I, 224

biedrū, biedrumis, Adv., gemeinsam, zusammen, vereint: lūdzami palīdziet man, un, ja iespējams, biedrumis ar jaunajiem Tauriņiem (Kronw.). vārnas medī biedrū ne tikai ūpjus D.

Avots: ME I, 306

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

brĩvlaĩks,

1) die freie Zeit, Musse:
meitas dabūja šuo brīvlaiku, lai viņām būtu iespēja pūru darināt Ein. III, 125;

2) die Zeit der Freiheit:
šinīs brīvlaikuos Dünsb.

Avots: ME I, 335

caũreja,

1) Der Durchgang:
briksnājā caureja iespējama tikai ar cirvi ruokā Etn. II, 75;

2) der Stuhlgang, der Durchfall:
caureja slimniekam laba. caureja apturama ar zāļu nuomērcējumu brandvīnā Etn. III, 160.

Avots: ME I, 365

cibinât, zierlich gehen: tas spēja vienīgi cibināt pa mīkstu grīdse̦gu Alm.

Avots: ME I, 379

cìešana, das Leiden, Leid: man būs iespējams tavas ciešanas atviegluot. cìešanâs, die Enthaltung, die Selbstverleugnung Spr.

Avots: ME I, 395

cīkstiņš, der Kampf, der Ringkampf: cīkstiņā viņš nepārspējams.

Avots: ME I, 390

dažbrìd od. dažubrìd, daždien od. dažudien, manchmal, oft, gewöhnlich: dažbrīd nav iespējams uzmeklēt visus ievainuotuos kaujas vietā A. XX, 57. svešumā bē̦rni daždien labāki saņe̦mas Kundz. St. 41. runā, kâ jau daždien sadzēries Blaum.

Avots: ME I, 446

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

ìebiêdêt, [iebiedināt L., Ruj.], erschrecken, in Furcht versetzen: līdzinājās bālam, iebiedē̦tam meitēnam Bracis Aakstā ē̦nā 25. ne˙kādi šķēršļi nespēja iebiedēt Klaust. 41.

Avots: ME II, 4

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7

ìegruozît,

1) mehrfach hinei -, eindrehen, - kehren;

2) zurecht richten, einrichten:
viss tika tâ iegruozīts, kâ viņš tuo gribēja A. XX, 895. kaut vēl reiz spē̦tu nuo jauna iegruozīt dzīves ceļu, tad tuo gan citādi iegruozītu Kundziņ Kronv. 177. vajaguot iegruozīt... plašu etnogrāfiskuo materiālu krāšanu Etn. IV, 141;

3) ruoku iegruozīt, den ausgerenkten Arm wieder einrichten, einrenken
U.;

4) māju iegruozīt U., den GRund zum Hause legen:
iegruozīt namu uz nuode̦gušiem pamatiem Kaudz. M. Refl. - tiês, sich einrichten: bija tâ jāiegruozās, ka... varē̦tu palikt istabā Alm. vai taču nebūtu iespējams tâ darbiem iegruozīties Poruk.

Avots: ME II, 19

ìeķeveruôt,

1) wackelnd hineingehen, hereinkommen:
viņš tikkuo spēja par slieksni ieķeveruot istabā Bers., Wend.;

2) "(eine Korb od. Bastschuh) unschön zu flechten anfangen"
Lasd.

Avots: ME II, 34

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti; ‡

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524

ìekvē̦luôt, tr., zum Glimmen bringen, anfachen: nuo jauna dzirksteli iekvē̦luot nebij iespējams Vēr. I, 1509. Gew. refl. - tiês, aufflammen, erglühen: kâ tumšā purpurā tai iekvē̦luojās vaigi MWM. VIII, 2.

Avots: ME II, 34

iẽprìekšẽjs, vorläufig, vorhergehend: precībās gāja allaž jaunā mēnesī agri nuo rīta bez kādas iepriekšējas paziņuošanas BW. III, 1, 25. jāspeŗ iepriekšēji (vorbereitend) suoļi Vēr. I, 7. iepriekšējās (apriōras) spējas MWM. X, 150.

Avots: ME II, 53

iespē̦ks, = iespēja: nav pa manam iespē̦kam Fest.

Avots: ME II, 69

ìezaļuôt, intr., ergrünen: sēja nespēja iezaļuot.

Avots: ME II, 90

ìezvanît,

1) einläuten:
svē̦tvakaru, strādniekiem vakaru. ciemā baznīca tiek iezvanīta. Merķelis iezvana ar saviem darbiem jaunu laikme̦tu Plūd. Llv. II, 266;

2) ins Jenseits läuten, für einen eben Verstorbenen läuten:
miruoni steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt BW. III, 3 S. 866.

Avots: ME II, 92

izbuojât, tr., gänzlich verderben: Marija radīja tādu prieku, kuŗu... nespēja izbuojāt A. XVII, 392.

Avots: ME I, 720

izdzisinât, tr., abkühlen, auslöschen: ēdienu. atmiņu manā sirdī vairs ne laiks, ne tālums spēja izdzisināt Egl.

Avots: ME I, 732

izgruõzît [li. išgrą̄žýti], tr., verdrehen, verändern: žīdi triec, vaibstus un daž˙nedažādi izgruozīdami MWM. VIII, 461. Refl. - tiês,

1) sich nach Herzenslust, lange Zeit hin und her drehen:
ķēniņš izgruozās uz vienu pusi, uz uotru LP. V, 322;

2) sich durchschlagen, sich durchschwinden, vorschwatzen:
iespējams nuo daudz kā nepatīkama izgruozīties RSk. II, 168. panāksnieki mēģina visādi izgruozīties, ka e̦suot tāļi ceļuotāji BW. III, 1, 22.

Avots: ME I, 740

[izkuplinât Nigr., dicht (und prächtig) kleidend "kupls" werden lassen: izk. meitu.] Refl. - tiês, sich herrlich entfalten, entwickeln: spējas ir varējušas īsā laikā apbrīnuojami izkuplināties Vēr. II, 609.

Avots: ME I, 756

izļuodzît, wankend, schwankend machen, recken: ze̦mi kapi un izļuodzīti krusti AU. viņš uz vieniem sāniem un uotriem izļuodzīja ķermeņa virspusi Duomas I, 126. Refl. - tiês,

1) wankend, lose werden, aus den Fugen gehen:
mieti pa+visam jau izļuodzījušies. būdiņas sienas bija jau izļuodzījušās Purap.;

2) sich recken, plumpe Bewegungen machen:
viņš visādi izļuodzījās Dok. A.;

3) sich entwinden, durchschwinden, entkommen:
viņš duomājis, vai tad ne˙kāda izļuodzīšanās nuo šīs klizmas nebūtu iespējama A. IX, 350.

Avots: ME I, 767, 768

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808

izsvḕrt [li. išsver̃ti], tr.,

1) auswägen:
tuo izsvērs nākuotne ar saviem svariem Izgl. IV, 3. vaŗš nuo visiem rīkiem nebij izsveŗams Jer. 52, 20;

2) mit dem Hebel emporheben:
izsvē̦rtajam katlam viena uose nuošļūk nuo sviras LP. V, 398;

3) hervorheben:
tuomē̦r spēja uztvert un izsvērt tagadējuo formu vilcienus vēl paasinājusēs Vēr. II, 1124;

4) leeren, austrinken:
līdz beidzamai pilei izsvēris savu puskuorteli Aps. Refl. - tiês, sich ausbeugen: vārti izsveŗas, das Tor hängt schief, hat sich aus seiner Lage herausgebeugt U.

Avots: ME I, 809

[iztiks, U.], iztiksme, iztikšana, iztikums, der Unterhalt, das Auskommen: tev jāduod manai mātei iztika uz ve̦se̦liem divi mēnešiem LP. IV, 121. viņa tikai spēja sagādāt savu dienišķu iztiku Kaudz. M. malkas cirtēji atraisa iztikas kules JR. IV, 76. duod maizi, visādu iztiksmi LP. VI, 310. lai manta, kur ma[nta, kad tik iztikšana. būšuot iztikums visiem Janš. [iztikas nav U., es fehlt am täglichen Brote.]

Avots: ME I, 818

izvaidêt,

1): tâ sabijusies, ka nepaspēja ... ne izkliegt, ne i. Ciema spīg. 7; ‡

2) = izslimuôt: pēc tīfa izvaidēšanas Austriņš Gaŗā jūdze I, 288. Refl. -tiês, ‡

2) = izslimuôt AP., Auleja; diese Bed. hat i. wohl auch im Zitat unter i. 1. ME. I, 824.

Avots: EH I, 492

kaliẽns, der einmalige Schmiedeakt: tas paspēja tuo ar vienu pašu vilcienu, kuo šis neskaitāmiem kalieniem LP. VII, 1169.

Avots: ME II, 142

klaîda (li. klaidà, acc. klaĩdą "der Irrtum", kláida "блудяга, шатун"),

1) die Irre, [der Irrtum, Fehler]:
jūk dzīve klaidā Rainis. [tas ir liels... sarežģīts darbs, uz bez klaidām tuo veikt gan˙drīz nav iespējams Latgalītis No 1.] klaidu klaidām, durcheinander, verwirrt: vējš iznē̦sāja lapas klaidu klaidām pa rugāju;

2) klaida, der Herumtreiber:
putnu suns palicis klaida Dond. tas sadevies ar nerīšu un klaidu Adam.

Avots: ME II, 208

kurmẽ̦r, kurmẽ̦rt, kuŗume̦t, kurme̦t, kurmetiņ, einigermassen, annähernd [Sessw.], wenn auch nur ein wenig: mēs jau kurmē̦r e̦sam skaidrībā MWM. VI, 901. labība būtu labāki paaugusi, ja lietus kur˙me̦t būtu uzlijis Tirsen. nav iespējams kurmē̦r tuos gaiši iztirzāt A. XVI, 925. temperātūrai vajaga būt kurmē̦rt vienādai A. XX, 595. kurme̦t tādiem apstākļiem Niedra. ja tik labība kurme̦t maksās, tas šis gads būs labāks par pē̦rnuo Balss. ja būtu kurmetiņ lādzīgāks celš... Vīt.

Avots: ME II, 323

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

‡ ļìmdît ² Saikava, bewältigen: šuo vepri tikkuo trīs vīri spēja ļ. ("zemē nuogāzt"). piece̦pts tik daudz gaļas. ka grūti visu ļ.

Avots: EH I, 773

mâdît [Kr.], -u, -ĩju,

1) herbeischaffen
L.; mit der Hand winken; zurechtlegen U.; bereiten: tu savu spē̦ku rādi, kur mēs vairs nespējam; tu palīgu mums mādi, kuo mēs vairs nere̦dzam. tam, kas tam sirdi rāda, viņš slastus, spruostus māda. dievs, kas vajaga mums, māda Diez. [sē̦tu apkārt mādīt (?), einen Zaun herummachen Diez. n. U.;

2) in
Peb. u. Burtn. n. U., = aušāties;

3) foppen
Arrasch;

4) "schimpflich fortjagen"
Schujen.] Refl. -tiês,

1) sich zubereiten, unternehmen
Diez n. U.;

2) [mâdîtiês Trik., Arrasch], = māžuôtiês, Possen treiben, Faxen machen, gaukeln Burtn., Wolm., [Weissenstein, Marzenhof. - Wohl zu māt, s. Zubatý AfslPh. XVI, 399 ¹ und Prellwitz BB. XXVI, 310].

Avots: ME II, 576, 577

mâksla, mâkslis, auch ein Demin. māksliņš (vgl. li. mókslas "Lehre"),

1) die Lehre, Belehrung, der Kunstgriff, Pfiff, Kniff, das Kunststück:
māte savas meitas māca, es aiz luoga klausījuos. man, māmiņa, tas mākslītis (Var.: māksliņš, tava māksla), ne tavām meitiņām BW. 6660. (nuo tā var mâksli ² jemt, den kann man sich zum Muster od. Vorbild nehmen N. - Bartau]. tad visu mākslu var izmākt, dann kann man sich jede Geschicklichkeit aneignen Kurisch - Haff. pesteļu māksla, die Zauberkunst LP. III, 106;

2) mâksla* die Kunst:
māksla plašākā nuozīmē ir katra tālāk attistīta spēja un veiklība. māksla šaurākā nuozīmē ir tā sauktā brīvā jeb daiļā māksla Konv. ² 2573. Zu mācēt.

Avots: ME II, 579

mēdzinât [li. mėgìnti "prüfen"],

1) anprobieren
L., [prüfen, versuchen Für., mèdzināt ² Warkl.: mēs meldiņu mēdzinājam, nedrīkstam uzjemt];

2) vexieren, spotten
Ruj. n. U.;

[3) "?": cits nespēja bruņu nest, cits zuobina mēdzināt BW. 32064, 7 var. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mêgt].

Avots: ME II, 612

mîktstulîgs, verweichlicht, weichlich; sentimental: labuot e̦suot iespējams vienīgi gļē̦vus un mīkstulīgus raksturus Vēr. I, 1258. mīkstulīga sapņuošana Latv. mīkstulīgas mīlestības jūtas Teodors.

Avots: ME II, 643

‡ mulsa, (Nötk.) mulsas, = mùlsums: jau bez liekas mulsas viņš spēja lūkuoties zibenī Delle Negantais nieks 230.

Avots: EH I, 831

nadzîgs, naģîgs (li. nagingas), handfest, gewandt, fleissig, leistungsfähig, energisch, flink, hurtig, die Arbeit frich, kräftig angreifend: nadzīgs cilvē̦ks nav vis tas, kam prāvi kāju vai ruoku nagi, bet gan tas, kam par aizvienēju īpašību palicies nags netiešā nuozīmē, t. i. kam ir naskums, iespēja visu kuo izdarīt Etn. III, 181. lai es maza, bet naģīga BW. 21457, 4. tu esi naģīgs puika LP. III, 94. viņas ruokas nadzīgi adīja LA. vis˙nadzīgākais dejuotājs bija viņš Saul. nadzīgs un ņiprs kumeliņš Līb.

Avots: ME II, 686

‡ neatmaņa,

1) die Bewusstlosigkeit:
atdzīvuojās nuo ... neatmaņas Veselis Tīr. ļaudis. gulēja nāves neatmaņā Daugava 1928, S. 433. iegrimst pilnīgā neatmaņā Jauns. Mana dzīve ³ 103;

2) "neattapība, nespēja atminēties" Heidenfeld: nav jāduomā, ka tas viss ... maleniešiem nāktu nuo neatmaņas, nē ... ! tur viņiem ... bij savs skaidrs ... aprēķins Kaudz. Izjurieši 50;

3) "neattapīgs, aizmirsīgs cilvē̦ks" Heidenfeld.

Avots: EH II, 9

nepãrskatãmĩba ,* nepãrskatãms, = nepãrre̦dzamĩba, nepãrspējams B. Vēstn.

Avots: ME II, 727

‡ nērsība Strods Par. vōrdn. 120 "spēja nērst".

Avots: EH II, 23

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùobràukt [li. nubraũkti "abstreifen"],

1) intr., hinab -, herabfahren:
viņš nuobrauca nuo kalna lejā Aps.;

2) tr., wegfahren:
nuobrauc laivu nuo malas! [intr., wegfahren: atbrauce pa upi ve̦lnē̦ns, salasīja visus... kaulus, salika laivā un nuobrauce Pas. II, 48];

3) abglätten, abstreifen:
uogas Paul., Spr. nuobrauktais ritums Vēr. II, 735; [abstreichen L.; abwischen, abfegen; nuobraũkt skaidas nuo galda Rutzau; ar izkapti iecirtu akmenī un nuobraũcu (vernichtete) visus zuobus Rutzau];

4) abfahren:
zirgu, ratus. zirgi putās nuobraukti LP. VII, 1156;

5) glatt fahren:
ceļu;

6) zurücklegen:
viņš jau bij labu gabalu nuobraucis;

7) im Fahren übertreffen:
viņš visus ar savu sirmi nuobrauc. Refl. - tiês,

1) sich mit fahren abquälen, viel fahrend ermatten:
ja visu dienu esi nuobraucies, tad nav iespējams vakarā sēdēt pie rakstāma galda A. XI, 35

2) um die Wette fahren:
iesim nuobraukties od. uz nuobraukšanuos, wollen wir um die Wette fahren Kurs.

Avots: ME II, 764

‡ nùodañcinât, durch Tanzen (Hinundherspringen) ermüden (tr.): dejuot viņa varēja visu vakaru un nakti, nuodancinādama divdesmit puišu A. Erss Muižnieki 62. nuodancināja visus luopus, ka tie nespēja iet Pas. VIII, 349.

Avots: EH II, 38

nùoģist, bei Spr. auch refl. nùoģistiês, tr., merken, wahrnehmen [Wessen], verstehen, [mutmassen, annehmen Manz. Lettus]: ģiden nevar nuoģist, man kann durchaus nicht wahrnehmen, erkennen Agel. tu ne˙maz nenuoģiedi, kas te nuotiek Dok. A. aiz˙vien gaišāk tiek nuoģiedamas viņu dabiskās saites Vēr. II, 382. spēja nuoģist uotra duomas II, 83.

Avots: ME II, 790

nùogulêt,

4): iesamīlējušiem e̦suot iespējams pat uz sklandas kuopā n. Janš. Dzimtene IV, 168. daudz kūlēju pa kuļamuo laiku ... pa riju un ap riju nuoluodājuot un nuoguļuot Pas. XII, 259. Refl. -tiês,

1): nu˙pat ir nuogulējušies (längere Zeit liegend reif geworden)
ābuoli, - var ēst Seyershof; ‡

5) (an einer schmutzigen Stelle) liegend schmutzig werden
AP., Auleja, Iw., Sonnaxt: slapjumā guovis nuogulas tadas ar vienām ļēpēm Siuxt.

Avots: EH II, 48

nùokniêbt, tr.,

1) abkneifen:
drupatas; nuokniebt vārdus, die Endungen abkürzen, undeutlich aussprechen;

2) erschiessen:
stirnu A. XX, 726. viņu (einen Menschen) nebij iespējams nuokniebt Druva II, 716.

Avots: ME II, 800

nùopriêcâties,

1) eine Weile Vergnügen, Freude empfinden, sich (eine gewisse Zeit) freuen:
viņš sevī nuopriecājās A. XXI, 702. spējas, par kuŗām mātes tuomē̦r ne ikreiz nuopriecājās Vēr. II, 1287;

2) sich genug erfreuen:
par muļkīša daiļuo brūti tē̦vs nespēja nuopriecāties vien LP. IV, 212.

Avots: ME II, 834

nùovìlkt [li. nuvil˜kti], tr.,

1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;

2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;

3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;

4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,

1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;

2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;

3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;

[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;

5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.

Avots: ME II, 886, 887

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

padūgt: nepadūga (= nepaspēja) vairs izšaut Sonnaxt (mit ù ² ), Ekengraf, Linden in Kurl., Memelshof, Wessen. Hinter "Rainis" ME. III, 20 einzufügen "Kopoti tulk. I, 117".

Avots: EH II, 129

pakaļniẽks,

1) der Hintere, Letzte;
priekšnieks sāk mukt, pakaļnieks ķeŗ ruokā Etn. III, 187;

2) der Nachfolger, Nachkomme, Epigone Punien:
viņa pakaļnieki nespēja duot pastāvību tādam ziepju burbulim;

3) der Untergebene, Dienstbote, Knecht Mag. IV, 2, 132, U.;


4) der (die) Verstorbene, Selige:
mana pakaļniece, meine selige Frau Oppek. n. U., Mag. V, 1, 223. [In der Bed. 4 wohl ans r. покойникъ dass. umgebildet.]

Avots: ME III, 40

pakavêt,

2): jem. die Zeit vertreiben, mit jem. Kurzweil treiben:
p. bē̦rnu Oknist. Refl. -tiês, ‡

2) unpers., (etwas) zu spät werden :
viņi ne˙kad nespēja tuo priekš saules izdarīt; ar˙vien tiem pakavējās, un saule bija pruojām Sieva 152.

Avots: EH II, 141

paļãvĩba,

1) das Vertrauen, die Zuversicht:
varuonis spēja katrai vārīgai sievietei ieduot paļāvību Asp. nesairīcināma paļāvība R. Sk. I, 94;

2) die Nachgiebigkeit.

Avots: ME III, 65

pãršļaukt,

[1) oberflächlich glätten, fegen, herüberfahren:
meičas nepaspēja istabu krietni izslaucīt, tikai tâ pāršļauca. upē le̦dus izburbējis, bet tuomē̦r pāršļaucu (uzmanīgi un lē̦nām ejuot vai braucuot) Jürg. p. grīdu Zvirgzdine. pāršļaukt ar ruoku pār seju C.;

2) durchhauen, durchschneiden:
p. kuoku Warkh., Warkl., Zögenhof;

3) oberflächlich abspülen.
Refl. -tiês, mühsam, die Füsse schleppend hinübersteigen, sich über etwas schleppen: ar muokām izdevās pāršļaukties pār šauruo uu glumuo laipu Jürg.] uz vienas kājas pāršļaukties uz divām kārtīm Por.

Avots: ME III, 181

pãrspẽt, tr., überwinden, überwältigen, übertreffen: tu viņu pārrunāsi un arī pārspēsi I Kön. 22, 22. viņi lūkuoja cits citu pārspēt valuodās LA. [tas viss un juo sevišķi agrīnā celšanās bija Marčam visai grūti pārspējamas lietas Valdis Stabur. b. 180.]

Avots: ME III, 177

[paslũtêt, ein wenig auf schneearmer Schlittenbahn fahren: ve̦d žagarus..., kamē̦r pa pasalumu vēl iespējams gar ceļmali un mežmali daudz maz paslutēt Janš. Paipala 11.]

Avots: ME III, 103

‡ paspē̦ks, = paspēja: tā paspē̦ka nav BielU., die Kraft fehlt.

Avots: EH XIII, 175

paspraûst, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) unter etwas hineinstecken:
kundzene bija paspraudusēs padusē pauniņu Janš. Mežv. ļ. I, 44;

2) = paspiêstiês 1: uz priekšu p. nebija iespējams Janš. Dzimtene V, 235.

Avots: EH XIII, 175

pavedîgs, verführerisch: iespēja tik pavedīga Pūrs III, 85. actiņas tik pavedīgi māk raudzīties A. v. J. 1898, II, 29.

Avots: ME III, 135

II pavirši, paviršis, paviršus, Adv., obenhin U., oberflächlich: strādājis pavirši vai kļūdaini A. XX, 138. paviršis ņe̦muot MWM. VII, 906. mums bij iespējams tikai ātrumā un paviršus visu apskatīt A. XI, 148.

Avots: ME III, 139

pìecgalˆvis, wer 5 Köpfe hat: (kambarjunkurs) pārspēja arī šuoreiz briesmīguo piecgalvi un, visām piecām galvām izgriezis mēles, paglabāja tās Pas. II, 160 f.

Avots: ME III, 241

pìeduôt,

1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;

2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;

3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.

Avots: ME III, 247

pil˜ns,

1): cilvē̦ku tik p., ka ir pamaisīt nevar Fest. lai puškuojas mātes meitas ar pilnām maguonēm BW. 4621, 2. "zaķis iesācis vilkt pilnā vējā" ME. III, 216 zu verbessern in "Līpiņš [= zaķis] bij pilnajā ("?") vējā jau iesācis vilkt [= dziedāt], cik nabags vien spēja";

4): viņš vai(r) nav p. (= pilnprātīgs) Seyershof. Subst. pilnums,

1): nāks miers un p., cilvē̦kiem labs prāts Rainis Tālas noskaņas ⁷ 57. šuogad nav tas klēts p. Seyershof. viens mut[e]s-p. vēl bij palicis bļuodiņā ķīselis ebenda. (als Massbezeichnung)
vienu spaiņa pinumu ūdens uzlēja virsū ebenda. pāri pann[u] pinumu iztaukšēja zirņus ebenda; ‡

2) tu dabūsi mugar[a]s pilnumus (Schläge, Prügel)
vie[n], vairāk ne˙kuo Seyershof.

Avots: EH XIII, 232

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

puopis, puõpe Iw.,

1) puopis L., St., U., Bielenstein Holzb. 562, puõpis Karls., C., Ronneb. n. Rkr. XVI, 39, pùopis ² Kr., puope L., U., puõpe BL, das Polster, Kummetpolster;
puopis U., Freiziņ, Filz: (jē̦ram) vilna... smalka un bieza un nuovē̦lusies kâ viens gatavais puopis MWM. v. J. 1896, S. 293. adatu puope U., das Nadelkissen. gultas puopis Dr., die Matratze;

2) puope U., puõpe Dunika, Līn., puopis L., (mit uõ) Ekau, ein Hümpel, ein moosigter Hügel in Morast und feuchten Wiesen
L., U., puõpe Nigr., ein Morast mit Hümpeln, puope, eine Wiese ohne festen Untergrund über Seerändern Biel. n. U., Edwalen: Liel-Auces e̦ze̦rā ir daudz vietās puõpe (Behnen): pa virsu zâle, sūna, apakšā ūdens LP. VI, 157. šai zivij piekļūt nee̦suot iespējams tādēļ, ka puopē, zem sūnām, dumbrā vien uzturuoties ebenda. pašā mežā ir puope (ap 2 pūrvietu lielumā) LP. VII, 476. - puopa zeme "dumbra zeme; arī nuosusināta purva zeme ir puopa zeme" Dond. Wohl zu piêpe (s. Būga Aist. Stud. 110 f.); vgl. auch papuons.

Avots: ME III, 457

prìekšlikums,* der Vorschlag,. der Antrag: jaunekļi juo karsti piekrita Valdemāra pr˙iekšlikumiem un tuos pēc iespējas veicināja M. Ārons. iesniegt, pieņemt, nuoraidīi priekšlikumu, einen Antrag machen, annehmen, ablehnen.

Avots: ME III, 396

prìekšniẽcĩba, der Vorstand, die Obrigkeit, Verwaltung: priekšniecība spēja turēt savās ruokās visu draudzi A. v. J. 1899, S. 23. - biedrības, skuolas,baznīcaspriekšniecgba, die Vereins-, Schul-, Kirchenverwaltung.

Avots: ME III, 396

puskùoks: "nejaudāja" ME. III, 429 zu ersetzen durch "nespēja".

Avots: EH II, 332

pũsma N.-Peb., Nigr., Drosth., Kandau, Arrasch, Bauske, pùsma Jürg., auch pūsme, pūsmis Ruj. n. U., der Hauch, Lufthauch, Windhauch; der Atemzug: vēja pūsmai caur lapienu ejuot, bira ievu ziedi Lautb. Luomi 13, nuo lejas pūš spēja vēja pūsme tām pretim A. v. J. 1902, S. 2. klaigas ne̦s uz malu veja pūsmas MWM. XI, 260. mētelis cēlas un grima nevienādajā vēja pūsme Niedra Zemn. Dē̦ls 61. vēja ne˙maz nav laukā, ne pūsmiņas arī ne LP. V, 63. luogā zieduoņa pūsmiņa dveš A. v. J. 1897, S. 394. pa kapsē̦tas ve̦cajiem bē̦rziem šalca rudens pūsma A. v. J.1900, S. 1078. te uzpūta auksta pūsma MWM. v. J. 1899, S. 627. vejš pūš, kur gribē̦dams, un tu gan dzirdi viņa pūsmu Glück Joh. 3, 8. ka viņš tam . . . dzīvību šķiņķuotu, kas .., iekš pēdīgām pūsmām gulēja Makkab. 3, 31. Vgl. pùst.

Avots: ME III, 450

pùtinât Wolm., pùtinât ² Kl., pûtinât ² Kandau, Selg., Dond., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern, Dunika, Behnen, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, pũtinât Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., PS., tr., erholen, ausruhen, verschnaufen lassen, (die Pferde) verschiessen lassen U., Fest., Stelp.: tiem vajadzēja pūtināt savus luocekļus MWM. v. J. 1896, S. 673. tuo darbiņu nuodarīju; nu es iešu sētiņā sav[u] ruociņu pūtināt (Var.: dusināt) BW. 28081, nu es iešu sētiņā kājas, ruokas pūtināt 6936. ne kalpiņš auzu deva (sc.: kumeļam), ne cēļā pūtināj[a] 15950, 7. kur tad nu pūtināsim zirgus? MWM. VI, 261. nuoartuo zirgu pūtinādams, drusku atgūlies LP. VI, 183. zirgi nespēja vilkt, vajadzēja bieži pūtināt A. XXI, 6. dzirnavas pūtina spārnus Aps. III, 7.

Avots: ME III, 453

radnis,

1) f. radne, der (die) Verwandte:
nebūs iespējams radnei atrast savu radni L. W. 1921, № 40, 13. laba gan radne bija BW. 34246;

2) die Verwandtschaft:
mūsējuo zemnieku partija stāv tuvā radnī ar Ulmaņa frakciju L. W. 1922, № 12, 31.

Avots: ME III, 462

raksturuôt* charakterisieren, (für etwas) charakteristisch sein: mūsu gadusimteni... raksturuo darba ražuošanas spējas lieliskā vairuošanās A. XI, 472. Refl. -tiês, eine Eigenart aufweisen, charakterisiert werden: mūsu literatūra raksturuojas ar savu seklību un bezgaršību De̦glavs Rīga II, 1, 381.

Avots: ME III, 475

‡ re̦tavuôt, retten (?): kučier[i]s izķe̦paruojies [nuo grāvja] re̦tavuo savas ķēves Mekons Trīsreiz par velti 27. Refl. -tiês, sich retten (?): brāļiem ne˙kāda re̦tavuošanās ... nav iespējama JanŠ. Dzimtene I, 304. Aus li. (Žem.) retavóti "retten"?

Avots: EH II, 367

rùocība,

1): auch (mit uô ² ) Salis; "iespēja kuo veikt, turība" (mit ùo ² ) Kaltenbr.: kam ir r., tam līdzekļu netrūkst Seyershof. "Wohlhabendheit" ME. III, 576 zu verbessern in "Wohlhabenheit".

Avots: EH II, 390

sačunčaluôt, tr., einwickeln, einpacken, dick ankleiden: es tiku sačunčaluots pēc iespējas silti un tâ, ka pats ne suoli nevarēju paspert Jauns.

Avots: ME II, 605

salīdzinât,

1) tr., ebnen, glätten, gleich(mässig) machen:
kalnaina, lejaina taut[u] istabiņa; diedama, lē̦kdama salīdzināju (Var.: pielīdzināju; nuolīdzināt) BW. 24097. smuts papūte un salīdzināja visu zemi Pas. III, 289 (aus Lixna). Gaisiņš sāka salīdzināt saburzījušās ūsas JR. V, 61;

2) tr., versöhnen, zurn Vereine, zum Vertragen bringen
U.: ... salīdzina tuo atkal ar savu tē̦vu Glück I Sam. 19;

3) tr., intr., vergleichend gegenüberstellen
U., vergleichen: dažādas lietas nevar salīdzināt. kas esi tu, ar mani salīdzinuot? Krilova pasakas 81. salīdzināma zinātne, eine vergleichende Wissenschaft. Refl. -tiês,

1) sich begleichen
N. -Peb., Spr.; sich versöhnen,"Bund aufrichten" Für. I (unter līdz): mēs ar kaimiņu e̦sam jau salīdzinājušies N. -Peb. salīdzinājās savā starpā... maksas pēc Glück I Kön. 5;

2) sich vergleichend gegenüberstellen, sich vergleichen.
- Subst. salĩdzinâšana,

a) das Ebnen, Glätten;

b) das Versöhnen; die Versöhnung
U.; salīdzināšanas upuris, das Sühneopfer Brasche;

c) das Vergleichen;
salidzinâšanâs,

a) Sichversöhnen;

b) das Sichvergleichen;
salĩdzinãjums,

a) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ebnens, Glättens; des Versöhnens;

b) der Vergleich:
mūzējam būs arī jāievē̦ruo... kaimiņu tautu dzīves un darbu liecības, lai būtu iespējams izdarīt salīdzinājumus RKr. X, 5; salĩdzinâtãjs,

a) wer ebnet, glättet;

b) der Versöhner
U.;

c) wer vergleicht.

Avots: ME II, 672, 673

‡ samēgt (??), = samiêgt (?): samēdze (fehlerhaft für ostle. samīdze < samiedze?) jai muti tik stipri, ka tī nespēja vairs paplēst Pas. XIII, 83 (aus Welonen).

Avots: EH XVI, 430

samîkstinât, tr., erweichen: viņa asaras nespēja ne˙viena samīkstināt H. Eldgasts Vižņi 106.

Avots: ME II, 687

samùldêt, tr., zusammenschwatzen, -faseln, -phantasieren: tukšas runas, muļķības. tā samuldēšuot nezin kuo, tâ ka vē̦lāk būšuot... neiespējami pie kādas skaidrības tikt Zalktis. kuo tad tas plenderis tur... samuldēja? A. XX, 84.

Avots: ME II, 690

samuļķuôtiês, eine Dummheit begehen: Katrē̦ns atkal iespēja samuļķuoties Jaunie mērn. laiki IV, 97.

Avots: ME II, 690

satrìekt, tr.,

1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;

2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;

3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;

4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,

1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;

2) sich aus seiner Lage verrücken
L.

Avots: ME III, 766

seģene U., Freiziņ, Karls., Smilt., Ronneb., Ruj., Neuermühlen, seģenis, seģenītis Salisb. n. U., eine Decke, ein grosses Tuch U.: sagšas, vilnaines, seģenes Plutte 68. māsiņ[a] ada seģenīti baltām linu šķiedriņām BW. 7436. māte steigšus apmetās seģeni A. XVI, 361. seģent ruokas tâ bija ievīstītas, ka (viņa) nespēja ar tām ne˙kā darīt Janš. Dzimtene V, 57. kalpiņš guļ ar kalpuoni apakš vienas segenītes BW. 12484. - segene, ein alter Mantel Allend. n. U. Etwa aus *segnene?

Avots: ME III, 813

siekalât, ‡

2) geiferod begehren:
tu vari s. (mit iẽ ), bet nedabūsi Frauenb. Refl. -tiês: kādu viņu biedru, kas viņam siekalājuoties ("?") bija atradis par iespējamu skatīties uz mani un savādi smīnēt Janš. Līgava II, 424.

Avots: EH II, 494

sikt, prs. sìeku (li. senkù "senke mich") od. sìk(st)u (sîkstu ² Dond., sikstu Lis., sîku ² Gr.-Essern), prt. siku, versiegen, fallen (vom Wasser) Brasche, vertrocknen: viļņi līdz pamatiem sīk Zeif. III, 2, 115. naudas krājums . . . sikdams sika De̦glavs Rīga II, l, 362. spējas sikušas Rainis Vēja n. I. 41. spē̦ki tam siek Vēr. II, 1118. griba siek Stari II, 930. līdz asaras man sīk Ģetes dzejas 51. Vgl. dazu Le. Gr. 575 f.

Avots: ME III, 837, 838

spēcība: tiem ruodas tādas spēcības (= spējas), kādas ne priekšlaik, ne pēc tam nevar manīt Pēt. Av. III, 165. cilvē̦ks tuop ar spēcībām piedzimis, der Mensch wird mit Anlagen geboren Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Anlage").

Avots: EH II, 548

spèjš: auch Smilt., (spèjs ² ) Oknist,

1): auch Jürg., (mit ẽ ) Dobl., Kolberg, Lems., Morizberg, Schwitten; uznāce spējas sāpes AP. vakars... tumsa s. un dziļš Anna Dzilna 159;

2): heftig
Jürg. Adv. spēji: s. (plötzlich) palika slims Ramkau. spèji ² ("ātri") rāve ve̦zumu, tâ ka pārlūza ilkss KatrE. atāls s. (bald, schnell) dze̦nas ārā AP. "rīts ir labs...", labrītu atņe̦muot s. teic kāds... P.W. 1.

Avots: EH II, 549

spèjš Peb., (mit è ² ) Kr.,

1) spèjš Drosth., spẽjš Salis, Ruj., Bershof, Siuxt, rasch, plötzlich, unvorbereitet
Kl. (mit è ² ), U.: spējš (jäh) pē̦rkuoņa graudiens Mērn. laiki 24. spējā nāvē nuomirt Balt: Vēstn. atraduši spēju nāvi A. 1896, S. 150. spēja aizceļuošana Sadz. viļņi 282;

2) "?" mērnieks bij īgns, pikts un spejš (heftig?)
Mērn. laiki 139. dze̦nulis savas atziņas vairuot tik spējš (stark Warkl.) Pūrs III, 85. veča cirtienus pavadīja spējš (stark, laut?) "hē!" elsiens Jaun. mežk. 3. - Adv. spèji C., plötzlich, jäh: sp. mirt K. Müller. puisis spēji iekliedzās Mērn. laiki 22. acis spēji uzzibēja A. XX, 492. spēji kuo izstāstīt Peb. n. U. lauku tre̦knums spēji nuokrita Lauks. kal. 1897, S. 36 (in Burtn. "unbek."). šie vārdi spēji ("?") iedūrās viņam sirdī Sadz. viļņi 298. Uoliņiete... devās vēl spējāk ("?") vidū Mērn. laiki 99. Subst. spējums, Eile, Übereiltheit: spējumā atbildēt Mērn. laiki 156 (ähnlich 129). Nebst li. spėrus "schnell" u. a. (s. Būga KSn. I, 33) zu spẽt.

Avots: ME III, 991

‡ spuožība, das Glänzendsein (?): neiespēja pretuoties šai spuožībai Pumpurs Raksti I, 429.

Avots: EH II, 566

spruga Janš., sprugas Stockm. n. Etn. II, 129, das Gedränge; die Klemme U.: sprugās būt, übel daran sein V., Bers. nu nabadziņš sprugās, nun ist der Arme in Verlegenheit U. viņas bijušas tāda sprugā, ka nezinājušas, kuo teikt, kuo būt Janš. Bandavā II, 133. sprugas iedzīt, in die Enge treiben V., Dr, nejaudāja izkulties iz savām sprugām B. Vēstn. zemnieki... viņu spēja izraut nuo sprugām Druva II, 849. Nebst sprudzinâtiês u. a. zu sprauga, s. Leskien Nom. 227 und Persson Beitr. 871.

Avots: ME III, 1023

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072

svārsteklis,

1) ein Hebel
Wid.: ūdeni... ar svãrstekli ve̦lk nuo akas Janš. Dzimtene IV, 71;

2) ein Pendel
Dr.;

3) "?": svārstīja ruokas svārstekli Duomas III, 965. nuočīkstēja durvis ar suārstekli A. 1896, S. 54. stirpas 2 malās piestiprināti svārstekļi, kuru spiediens... Konv. ² 750. divritenis šim... svārsteklim nespēja ilgi turēties pretī, tas... apgāzās Daugava I, 995.

Avots: ME III, 1144, 1145

II trizulis "?": cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165. meitas uzvilka dziesmas, kuŗu trizuļi ... pārspēja ... cīruļus Veselis Trīs laimes. saules sīkajuos trizuļuos A. XXI, 259. pa viļņu trizulīšiem Plūd. sudraba trizulīši Plūd. II, 3, 204.

Avots: ME IV, 239

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr ² ) Saikava, (mit ur̂ ² ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr ² ), Selg., Siuxt (mit ur̂ ² ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr ² ), ein Giessbach U., ur̂dziņa ² , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas ² 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304

uzlaîst,

1) auf etw. lassen
(perfektiv), hinauflassen: uzlaist luopus uz tīruma. es tevi uzlaidīšu augšā;

2) einräumen, gestatten, lassen (perfektiv): saimnieces vaļu es tai neuzlaidīšu Janš. Mežv. ļ. l, 206 (ähnlich II, 129 und 229);

3) auf jem. od. etw. fallen lassen
(perfektiv): uzlaiduši strādniekam kuoku (beim Fällen);

4) zusetzen, zulegen:
uzlaid uzvalkam vēl vīles tiesu virsū (beim Nähen resp. Zuschneiden)! stūŗi būs vai nu uzlaisti vai atkal ierauti Antrop. III, 12;

5) aufhetzen
LKVv.; über jem. kommen lassen: uzlaiž tādus pagānus man virsū Ar. uzlaist nelaimi. precniekiem uzlaida... miegu Odiseja II, 37. mākuot zirņiem slimības uzlaist LP. VI, 103. nespēja ar vārdiem uzlaist... slimību Etn. II, 98;

6) (schnell) hinauffahren:
ar jaunu zirgu uzlaist kalnā Salis;

7) Schläge versetzen:
uzlaist kam pa muguru Adiamūnde; 8) kâ uzlaists, wie versessen, verpicht: kuo tu tâ kâ uzlaists: zeme, zeme, zeme! vai tu ēdīsi tuo zemi? Deglavs Rīga II, 1, 14. mācas man virsū kâ tāds uzlaists MWM. X, 488. Refl. -tiês,

1) in die Höhe fahren, fliegen
U., hinauffliegen: putns uzlaidies kuokā;

2) sich (auf jem. od. etw.) verlassen:
viņš par daudz uzlaižas uz citiem.

Avots: ME IV, 350, 351

uzpūta, ‡

3) eine gewisse Krankheit
AP.: u. ceļas vasarā nuo spējas ieēšanas vai iedzeršanas; luops, ieēdis jaunu ābuoliņu, uzpūšas, un nuo uzpūtas ceļas liesas vaina.

Avots: EH II, 731

uzsùkt, aufsaugen: pa... pilienam, kuo zeme... uzsūc Vēr. I, 198. dzelzs uzsūc gāzes Konv. ² 682. Japana uzsūca Eiruopas kultūru MWM. X, 219. viņš uzsūcis sevī visus kultūras iespaidus IX, 929. Refl. -tiês, durch enge und schmale Räume nach oben dringen (von Flüssigkeiten). Subst. uzsùkšana, das Aufsaugen: barības... uzsūkšanas spēja Vēr. II, 39; uzsùkšanâs, das Empordringen (von Flüssigkeiten): pret lietus uzsūkšanuos uz augšu Būvmācība 59.

Avots: ME IV, 386

II vaļât (li. valióti "vermögen; bezwingen"), -ãju, seiner Macht und Willkür unterwerfen L.; behetrschen, zügeln, bändigen, bezwingen; "vermögen" Ahs., Frauenb.: viņš nav vaļājams, er ist nicht zu bändigen Salisb. n. U. spēja jaunās ķēves vaļāt un cieti turēt gruožuos Janš. Čāp. 22. B. bija viņu jau vaļājis un nākuošā acumirklī nuostiepa gulus Janš. Bandavā I, 151. vīriešu darbus vaļāja Ernestelis II, 352. Ernestelis... sāk jau arklu vaļāt Dzimtene IV, 198. es brāliņa vaļātāja (ich beherrsche, leite den Bruder) VL. n. U. viņš nezin, kur savus nagus vaļāt Stenden. Refl. -tiês, = vaļuôtiês: kuo tu vaļājies? nāc labāk sienu pļaut! Dunika. kur lai vaļājas visu vakaru? iesim kārtis spēlēt! Stenden. Zu vaļa; s. Būga KSn. l, 36 f.

Avots: ME IV, 464

val˜kât,

1): auch Dunika, Rutzau, (mit àl ² ) Sonnaxt; valkādams (wiederholt ziehend)
nuo maisa Pas. VIII, 110 (aus Lettg.). jās nevar v. ve̦zumu X, 301 (aus Rositten). nespēja kājas v. XI, 395 (aus Sakstagals). ar šuo virvi valkāšu nuo e̦ze̦ra ve̦lnus 91 (aus Kapiņi). sācis pār mēli v. (danci) XII, 423 (aus Lubn.). visus 15 gadus sulainis valkāja viņu ratiņuos Jürgens 138. aiz mateņu valkādams Tdz. 37437 (aus Nautrēni);

3): kai tikai jie sāka tuo naudu v. Pas. XV, 61 (aus Domopol). vai es tevi viens valkāju? Tdz. 55911 (aus Stirniene); ‡

4) sich umhertreiben:
čigans valkāja pa pasauli Pas. XI, 112 (aus Andrupine). Refl. -tiês,

1): auch (mit àl ² ) Kaltenbr., Liepna, Pas. IX, 508 (aus Lettg.), X, 146 (aus Lettg.), XI, 216 (aus Eglūna), XII, 439 (aus Kaunata); puišiem rāpu v. Tdz. 56091 (aus Lettg.). uz meitām v. 56370 (aus Zvirgzdine).

Avots: EH II, 752

vā`rduôt (li. vardúoti "behexen, besprechen" bei Būga KSn. I, 32),

1) (zauberisch) besprechen
U., Spr.: slimību varēja dziedināt vienīgi vārduodami LP. VII, 287. burvis ar vārduotu ūdeni 218. vārduotam ūdenim ir lielāka dziedināšanas spēja Etn. II, 171, zirgs, kuru Uoliņš vārduoja... Mikeļa vakarā stadulā Kaudz. M. 118;

2) schön (und klug) reden
Spr.; schwatzen: kuo niekus vārduo! R. Sk. II, 80. Refl. -tiês, Worte wechseln L., sich unterhalten U.; "lamāties" Arrasch, C., Salis, Sessw., Wolmarshof: kuo man ar tevi vārduoties! MWM. VII, 322. tautas rāja, māsa raud, bāleliņi vārduojās BW. 13738, 5. - Subst. vā`rduôšana, das (zauberische) Besprechen: pie buršanas, zīlēšanas, vārduošanas Etn. II, 142; vā`rduôšanâs, das Sichzanken, das Streiten: asā vārduošanās... pārvē̦rtusēs par atklātu ķīvi Janš. Bandavā II, 375; vā`rduõjums, das einmalige, vollendete (zauberische) Besprechen; vā`rduôtãjs,

1) der Besprecher, Zauberer
Spr., Meiran: pūšļuotājiem, vārduotājiem bija ve̦se̦la skuola jāzin JK. vārduotājas, kas prata dziedināt ar... pūšamiem vārdiem BW. I, 184;

2) ein Schönredner
Spr.

Avots: ME IV, 502

‡ vẽjrũts, -s; ein Kappfenster (?): karstumu ... nespēja atvēdināt ... augšluoguos atvē̦rtās ... vējrūtis Burtnieks 1934, 514.

Avots: EH II, 775

veltenis,

1) "?": kâ brīnumaiņā veltenī sagriezušies kuoku kruoņi A. Upītis Vārds v. J. 1913, S. 49;

2) der Filz:
siltas velteņa kurpes Domas III, 515. zābakuos ar velteņu uoderi Daugava I, 680;

3) ein Klumpen Moos und Beerenkraut (womit man zwecks Erhaltung der Wärme die Oberlage belegt)
Vīt. (mit elˆ): re̦dzuot šuo pe̦lē̦kuo velteni... likās... neiespējams, ka šai... purvājā... Veselis Saules kapsēta 124;

4) = rullis 2, die Feldwalze;

5) plur. velteņi, Filzstiefel;

6) siena velˆtenis Nötk.,

a) eine Walze zum Hinwälzen des Heus vor die Scheune
Meselau, Seltingshof;

b) das vor die Scheune hingewälzte Heu
Festen, Lemburg, Selsau.

Avots: ME IV, 534

ze̦mdabis, jem. mit einer ze̦ma daba, wer wenig begabt ist: ze̦mdabji, kas nespēja se̦kuot Vēr. v. J. 1904, S. 268.

Avots: ME IV, 708

žeperîgs: tik ž., ka ilgi nuostavēt uz vietas nespēja Austrinš Raksti V, 187. ž. un sparīgs Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 182.

Avots: EH II, 818