Paplašinātā meklēšana

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53

àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.

Avots: ME I, 53

‡ apstumt, herumschieben um: a. ratiņus ap stūri. Refl. -tiês: a. ar laivu ap salu, sich mit einer Stange gegen den Grund stemmend, in einem Boot um eine Insel herumgelangen.

Avots: EH I, 118

atstum̃t (li. atstùmti), tr.,

1) ab-,, wegstossen:
laiviņu nuo malas Vēr. II, 290;

2) übertr., zurückweisen, verstossen:
dāvanu Aps. III, 6. māte e̦suot atstūmuse dē̦lu. Refl. -tiês, sich abstossen: daļiņas spēj viena uotru atstumties Pūrs III, 173. kāpi laivā, atstumies nuo malas LP. VI, 303.

Avots: ME I, 198

[dastumt Drsth., hinzuschieben. Refl. -tiês, sich hinzuschieben.]

Avots: ME I, 442

izstum̃t (li. išstùmti),

1) hinausschieben, hinausstossen, ausstossen:
kungs tuos nuo viņu zemes ir izstūmis ar dusmību V Mos. 29, 28;

2) ausstossen, verstossen, ausschliessen, rucken:
nuo biedrības b, korporācij as. Refl. - tiês, sich hinausstossen, ausfahren: viņš izstūmās laiviņā nuo līkuma.

Avots: ME I, 807

nùostumt, Refl. -tiês, ‡

2) langsam hinfahren (?):
līdz ar tādu čapri līdz kruogam nuostūmuos, nuo čigāniem vairs ne ziņas Janš. Dzimtene IV, 194.

Avots: EH II, 92

nùostumt [li. nustùmti], tr., ab-, wegschieben, ab-, wegstossen, hinab-, herabstossen: ļauni ļaudis, ļauna diena, nuostumj mani lejiņā BW. 9118. Refl. -tiês, sich wegschieben, abstossen: nuostumties ar laivu nuo malas.

Avots: ME II, 861

pãrstùmt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich hinüberstossen (-schieben).

Avots: EH XIII, 212

pãrstùmt, tr., hinüberstossen: laivu pār upi.

Avots: ME III, 179

‡ pā`rstumtiês, mühsam heimfahren: lai varē̦tu kaut kâ p. līdz mājām ar trim skrituliem vien Janš. Dzimtene II, 273 f.

Avots: EH XIII, 212

pastumt [li. pastùmti], tr., etwas stossen, schieben: galdu, grāmatu.

Avots: ME III, 109

piestumt,

1) zu-, dazu-, hinzustossen, -schieben;

2) schiebend, stossend anfüllen.
Refl. -tiês, sich hinzuschieben, sich schiebend, stossend nähern.

Avots: ME III, 298

sastumt: ar kruķiem s. (mit um̃) metienu čupā Frauenb.

Avots: EH XVI, 452

sastumt, tr., zusammenschieben, -stossen: ve̦lns sastumj naudu čupā LP. 1V, 160. kad... siens izžuvis, tad vāli sastumj ar dakšām un grābekļiem divās lielās gubās Etn. III, 103.

Avots: ME III, 750

stùmt: auch AP., N.-Peb., (mit um̃ ) Dobl., Drobbusch, Dunika, Luttr., Mesoten, Ruhental, Smilt., Stenden, Strasden, (mit ùm ² ) Alswig, Fehteln, Kaltenbr., Lasd., Marzen, Meselau, Pilda, Preiļi, Saikava, Sessw., Warkl., (mit um̂ ² ) Kegeln, Lemb., Lems., Salis, Tegasch, Zögenhof, prs. stum̂ju ² Dunika, prt. stumu Alswig, Burtn., Drobbusch, Kegeln, Lemb., Lems., Morizberg, N.-Peb., Schwanb., Smilt, Tegasch od. stūmu AP., Dobl., Fehteln, Kaltenbr., Kurmene, Lasd., Luttr., Marzen, Meselau, Mesoten, N.-Peb., Pilda, Preiļi (in Lettg.), Ruhental, Sessw., Warkl.; ar stumjamuo kruķi rijās sastūma metienu kaudzē vētīšanai Frauenb. stum̂jams ² (faul) zirgs Dunika. stum (= êd) nu klučkas, kad esi sācis! Saikava. Refl. -tiês: stumies (geh) ātrāk! Linden in Kurl. šis jau stumjas (geht) kalnā Saikava. nakts lē̦ni stūmās uz rīta pusi Veselis Dienas krusts (1932) 3. kuo tu man stumies virsum ar savu riteni! Saikava. suoļuos vien ... varēja ... s. (fahren) uz priekšu Janš. Nīca 7. stūmuos (ich fuhr) nuo Rīgas laukā Jauns. Raksti VIII, 321. ‡ Subst. stūmējs, der Schiebende (Stossende): gan ir man tādu ļaužu, lejiņā stūmējiņu BW. 9140.

Avots: EH II, 595, 596

stùmt Drosth., Arrasch, Jürg., Schujen, stum̃t (li. stùmti "schiebend, stossen") Bl., PlKur., Bershof, PS., Wolm., Salis, Bauske, Grünh., Kurs., Selg., Wandsen, Dond., Suhrs, Līn., Iw., stumt ² Widdrisch, Siuxt, Salisb., Ligat, stùmt ² Kl., Prl., Lös., Praes. stumju, Praet. stūmu Selsau, Kl., Bers., Lubn., Saikava, Warkh., Gr. - Buschh., Memelshof, Bauske, Siuxt, Kurs., Bershof, Selg., Wandsen, Dond., Salis od. stumu PS., Wolmarshof, Arrasch, Drosth., Schujen, Jürg., Lis., Golg., Widdrisch, tr., stossen, schieben U.: stumt pie malas Kundziņš Ve̦cais Stenders 7. ar kruķi stumjams, ar kāsi ve̦lkams Etn. IV, 121. pie darba vīrelis... bijis... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot BW. 15215. stumjamais krē̦sls Jaun. mežk. 29, der Rollstuhl. Refl. -tiês, sich, einander stossen, schieben: mākuoņi stūmās uz ziemeļiem Niedra. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. zvirbulīši skrien pa gaisu stumdamies (den coitus ausübend) BW. 35153. Am ehesten wohl (so nach Wood IF. XXII, 148 und Walde Wrtb. ² 747 f.) zur Wurzel steu- "stossen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 615). Anders (mit um aus reduziertem ide. om) Bezzenberger KZ. XLII, 192 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 626 (zu stuomlties, got. stamms "stammelnd" u. a.).

Avots: ME III, 1106

stumtin, Adv., zur Verstärkung von stumt: tas mani stumtin stūma ar netikli saderēt Biel. 922.

Avots: ME III, 1106

uzstumt (li. užstùmti "hinaufschieben"),

1) hinaufschieben, -stossen
Spr.: u. laivu pret straumi;

2) aufschieben auf:
u. kam krê̦slu uz kājas. cilpīti uzstumj uz virsējās lūpas Preip. 158. Refl. -tiês,

1) schiebend hinaufgelangen:
braucēji ar ve̦zumu tikkuo uzstūmās kalnā;

2) einander stossend auf einander geraten:
uzstūmās viens uotram virsū.

Avots: ME IV, 385

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

‡ gumzdît,

1) "mit der Hand (jem.) von hinten vorwarts schieben
(stumt)" Frauenb., Schnehpeln (mit um̂ ² ), PV. (mit ùm ² ); "skubināt, musināt" (mit um̂ ² ) Behnen;

2) "ņurdzīt" Grawendahl: g. suni; knüllen (ein Kleid) Baltinow (gùmzdêt ² ); drücken, stopfend quetschen Serben: gùmzdīt vilnu maisā. Refl. -tiês "?": kuo tu te gumzdies? PV.

Avots: EH I, 419

lûžņa,

1) etw. Gebrochenes, Verwüstetes, der Windbruch, das Fallholz:
tā valsts, kuo viņam sargāt vajadzē̦tu, guļ tukša, izpuostīta tâ kâ lūžņa MWM. III, 405. nuo rīkstes izcēlās liels, biezs mežs ar tādām lūžņām, ka ne cilvē̦ks, ne luops cauri tikt LP. VI, 486;

2) allerlei Kram, Schund, allerlei Abfälle, Unrat, Kehricht
Grünw.: kādu lūžņu bē̦rni te istabā sataisījuši? Frauenb. stumt ar grābekli lūžņu uz laidara priekšu, pabeņkī starp lūžņām mē̦tājas tev ķe̦sas SDP. III, 64;

3) ein Haufe, eine Menge:
ve̦se̦la lūžņa ratu Druva II, 463. viņam tuo darīšanu vai lūžņa DL.;

4) [lûžņa Lis.], eine alte, hinfällige, schwächliche, nachlässige Person
Etn. I, 32. ve̦cā lūžņa, kuo tu gribi? LA. Zu lûzt.

Avots: ME II, 521

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

I midzis,

1): auch Frauenb., Iw., Siuxt: lai ve̦lk peles midzītī BW. 7758. peles midzim nepietiktu Delle Negantais nieks 31. cūka raka midzi un negulēja Frauenb. vajaga sviest midzi (den Schweinen Stroh hinwerfen)
ebenda; ein Nest Popen n. FBR. XVI, 110; ‡

2) "gulta" Frauenb.; ‡

3) midžiem "sehr viel"
Frauenb.: mežā sēņu ir šuogad midžiem: ar kruķi stumt var!

Avots: EH I, 811

‡ pabidzît,

1) "pabakstīt" Smilt.: pabidzi jel viņu drusku!

2) = pastumt: p. kuo uz priekšu C., Heidenfeld, Lubn., Prl., Schwitten.

Avots: EH II, 120

pabràukt, ‡

3) fahrend einholen:
viņu pabraucis le̦pns kungs Pas. XIV, 119; ‡

4) = pastumt Dunika, Rutzau: p. gružus pabeņķē. Refl. -čiês: cik par versti pabraucās FBR. IX, 116.

Avots: EH II, 122

pajume [Mar.], pajums, pajumte, pajumts U., der Raum unter einem Dache, Abschauer, das Obdach: rati stāvēja pajumē pastumti Janš. brālis viņai deva pajumti un maizi Nigr. taisāt, tautas, augstas durvis, vēl augstākas pajumtītes! BW. 24221, 4. viņi mājuo vienā pajumtā A. XII, 387. aizjūdziet manu zirgu, pādzeniet pajumtē (Var.: pajumē, pajumā)! BW. 26181.

Avots: ME III, 37

pakalˆne, pakalns, pakalnis (li. pakal˜nė "die Niederung", pakálnis "ein Anberg, der Fuss eines Berges"),

1) der Hügel, die Anhöhe:
uzeju pakalnē Vēr. II, 137. lai skan kalni, pakalnītes BW. 27612, 1. kur maz kāds pakalniņš, vēl jāpalīdz stumt LP. V, 318. uz kapiem vajaga iet pāri kapu pakalnīšiem (Grabhügel) BW. III, 3, 878. vai uz kalnu, vai uz leju, vai uz kruoga pakainīti BW. 34084;

2) der Raum unten am Berge, der Abhang, der Fuss des Berges:
ragankalna pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91.

Avots: ME III, 38

pašķũrêt; tr., ein wenig scheuern, in Bewegung setzen, wegschaffen: Jē̦kus pēdējā laikā ir tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm. [pašķũrēt (pastumt) krāsnī uogles uz sāniem Dunika]. Refl. -tiês, sich langsam bewegen Lapsk.

Avots: ME III, 114

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237

pìestum̃dît, freqn, zu piestumt,

1) (mehrfach) zu-, dazu-, hinzuschieben, -stossen;

2) (mehrfach) schiebend, stossend anfüllen.

Avots: ME III, 298

reiba, reibs, auch der Plur. rèibas C., Arrasch, reibas ² Ruj., reibi, der Schwindel, Taumel: gar aizu stāvumiem, kas vājam reibas rada MWM. VI, 602. vai tie bija vīna reibi, kas lietu viņam turēja priekš acīm tik kairinuošu? De̦glavs Rīga II, 1, 605. zieduoņa reibā pie krūts man meitenītis snauž Apsk. v. J. 1903, S. 72. dzīves izstumtie dzēš reibā savu naidu Druva III, 193, apreibu meklēšanas reibā Stari III, 24. se̦nās reibu pilnās naktis II, 32. vē̦smas pūtiens atne̦s jaunas duomas, kâ smagu reibu smaršu Vēr. II, 392. Zu rèibt.

Avots: ME III, 504, 505

sal˜menīca Karls., salmenīca Wid., salmnīca, ein Strohhut: puisis nuoņēma salmenīcu Blaum. ar salmnīcu galvā De̦glavs Rīga II, 1, 505, mazliet uz pakausi atstumtā salmenīcā A. v. J. 1900, S. 409.

Avots: ME II, 675

‡ I sareñst Dunika, = savākt, sastumt: s. sìenu čupā.

Avots: EH XVI, 441

sastumdît, tr., freqn. zu sastumt, (mehrfach) zusam menschieben, -stossen; verschieben: saķē̦muots, sastumdīts dziedzeris MWM. IX, 397.

Avots: ME III, 750

‡ sprãkliski Frauenb., rücklings: s. stumt luopu.

Avots: EH II, 558

stuomaklis, ‡

2) stuomaklis A.-Schwanb. "kas nevar ne˙kur uz priekšu aizstumties, tikai stuomās".

Avots: EH II, 598

stumiķis, ‡

3) "kas nevar ne˙kur uz priekšu aizstumties un tikai stuomās" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 595

stumšus, Adv., stossend, zur Verstärkung von stumt: stumšus stūma,... līdz iegrieza (meitu) klētiņā BW. 18872. tas mani stumšus stūma vācietim ruoku duot 15476. rati vairāk pašam stum̃šus jāstumj Janš. Dzimtene IV, 193.

Avots: ME III, 1106

‡ umît Nerft, antreiben: sāku šuos u. ... : bē̦rni, ... sāksim stumties, ka neizeimam par vēļi Jauns. Raksti VIII, 332.

Avots: EH II, 713