Paplašinātā meklēšana

‡ âbeļziêdi, gen. pl. ābelziedu BW. 5930, 6 var., Apfelblüten: ābeļziedu baltumiņu BW. 5260.

Avots: EH I, 191

‡ âbuolziêdi, = âbeļziêdi: ābuolziedu mans zirdziņš BW. 29586.

Avots: EH I, 192

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

àizbiêdêt, tr., wegverscheuchen: vilkus, dažādus garus A., II, 88.

Avots: ME I, 19

‡ àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10

‡ àizbriêdêt, zuquellen machen: mitrums luogus aizbriedējis Bauske.

Avots: EH I, 12

‡ àizdiêdzêt, zu keimen anfangen lassen: a. labību Prl.

Avots: EH I, 19

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

àizdziêdêt, àizdziêdinât, fact., das Zu-, Verheilen bewirken, zuheilen machen: pušumu.

Avots: ME I, 25

àizêdinât, tr., etwas füttern, satt füttern: kas tuos šuonakt aizēdinās (Var.: aizgrīdinās) BW. 19448.

Kļūdu labojums:
aizgrīdinās = aizrīdinās

Avots: ME I, 25

‡ àizliêdêt N. - Peb., Rutzau, Siuxt u. a., = ‡ àizlidêt.

Avots: EH I, 37

‡ àizliêdinât, verlöten: a. cauru kannu.

Avots: EH I, 37

àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.

Avots: ME I, 37

‡ àizsêdêtiês, allzu lange irgendwo sitzen (r. засидѣться) : a. klubā pārāk ilgi.

Avots: EH I, 47

àizsêdinât, tr., hinsetzen: vīra māte aizsēdināja jaunuo pāri galda galā BW. III, 1, 18.

Avots: ME I, 49

‡ àizspriêdĩba* Wid., das vorurteilsvollsein, die Voreingenommenheit, Parteilichkeit.

Avots: EH I, 51

àizspriêdîgs, vorurteilsvoll: mana tē̦vmāsa bija senāk ļuoti aizspriedīga Lautb.

Avots: ME I, 52

àizspriêdumains, vorurteilsvoll MWM. XI, 297.

Avots: ME I, 52

àizspriêdums, vorgefasste Meinung, Vorurteil: vai viņa jaudātu ve̦cuos aizspriedumus pārvarēt un izdeldēt Lautb.

Avots: ME I, 52

‡ àizsviêdrêt, beschlagen (sich mit Schweiss bedecken) machen: a. luogus.

Avots: EH I, 54

‡ àizziêdêt,

1) "zu blühen anfangen"
AP.: ruozes jau aizziedējušas;

2) mit Blüten verdeckt werden:
viss luogs aizziedējis ar puķēm;

3) sich verhärten
Jūrg. (vom Brot): maize aizziedējusi.

Avots: EH I, 65

‡ apbêdzinât, unter etwas verstecken Lemsal, Salis: a. kuo zem skapja.

Avots: EH I, 73

apbriêdis, f. -usi, Part. Prät. von apbriêst: ceļš apbriedis, der Weg ist betrocknet, zeme apbriedusi, der Boden ist betrocknet, so dass man ihn beackern kann Kurl.

Avots: ME I, 78

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85

‡ apdziêdêt, (oberflächlich) kurieren (perfektiv): vaina jau apdziedē̦ta.

Avots: EH I, 80

‡ apdziêdinât Spr., zuheilen (intr.) machen ("залѣчить").

Avots: EH I, 80

‡ apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80

apliêdêt, verregnen C.: apliedē̦tais siens nav tik garšīgs un smaršīgs Luopk. 46, jūŗa malku apliedē = ar smiltīm apkaisa; auch aplietēt in PK. nach Mag. III, 1, 90.

Avots: ME I, 102

‡ apliêdinât, = apliêdêt: a. sienu Trik., Wolm.

Avots: EH I, 99

apsêdêt, Refl. -tiês auch Schrunden n. FBR. XIII, 101 und (= apsêstiês) Neu-Salis.

Avots: EH I, 112

apsêdêt [li. apsėdė´ti], belagern, Manz., L.: apsēdēt pili, eine Stadt belagern. Rfl. -tiês, sich setzen (Ohscheneeken); alus apsēdējies, das Bier ist verschalt A. X, 1, 417.

Avots: ME I, 119

apsêdinât, sich setzen lassen.

Avots: ME I, 119

apspiêdējs, der Bedrücker: brīvības apspiedējs Kundz.

Avots: ME I, 124

‡ apspriêde,* die Beratung.

Avots: EH I, 116

apspriêdelêt, bekritteln: cita darbus, vārdus.

Avots: ME I, 125

apsviêdeniski, rückwärts, hinterwärts: atsviedeniski uz zirga sēdēt Bers.

Kļūdu labojums:
atsviedeniski = apsviedeniski

Avots: ME I, 128

apsviêdîgs, gewandt: viņš ļuoti apsviedīgs J. Kaln.

Avots: ME I, 128

apziêdêt,

1) tr., beblühen:
saknes rē̦guojās, vizbulīšu apziedē̦tas Vēr. II, 654;

2) intr., sich mit Kahm, Schimmel überziehen
(Elv., Spr.): alus apziedējis E.; apziedējusi maize; gew. apziedêtiês.

Avots: ME I, 138

apziêduôt, tr., beschenken, namentlich mit Brautgeschenken ausstatten: es tuo savu vīra guovi ar ziediem apzieduošu (Var.: ar veltēm apveltīšu) BW. 25572, 2.

Avots: ME I, 138

asvêdere, eine Strömlingsart, eig. die Scharfbauchige: ass + vê̦de̦rs.

Avots: ME I, 146

‡ atbêdzinât, herflüchten (tr.): a. šurp kādu mantu.

Avots: EH I, 135

atdziêdât ‡

3) nachsingen
Valdis Stabur. b. 323; ‡

4) (Aufgegebenes, Eingeübtes) vorsingen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) sich sattsingen;

2) einander entgegensingen:
sadziedādamies un atdziedādamies uz visam pusēm Janš. Mežv. ļ. I, 73.

Avots: EH I, 140

atdziêdât [li. atgiedóti],

1) entgegensingen:
viņpus Daugaviņas sudrabuoti gaiļi dzied; šai pusē atdziedāja pazeltīta lakstīgala;

2) wegsingen, singend beseitigen, singend herbeilocken:
kurluma slimību atdziedāt LP. VI, 948.

Avots: ME I, 157

‡ atdziêdinât, wegkurieren, durch unverständige Behandlung verlieren machen Wandsen: pūšļuotājs viņam atdziedinājis kāju.

Avots: EH I, 140

atêdinât, tr., auffüttern, zu sehr satt machen.

Avots: ME I, 157

‡ atliêdẽt, (vom Regen) aufweichen machen: lietus ceļu atliedējis mīkstu un dubļainu Janš. Līgava I, 9.

Avots: EH I, 154

‡ atpêdiņ Saikava, Adv., rücklings.

Avots: EH I, 158

ãtrêdis, wer rasch isst MWM. III, 878.

Avots: ME I, 244

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene ² III, 295.

Avots: EH I, 164

atsêdêt, sich setzen, absitzen: es gan vairāk tikai atsēdēju tuo maksājamuo tiesu.

Avots: ME I, 189

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164

atsêdinât, faut.,

1) hinsetzen, sich setzen, sitzen lassen:
istabā atsēdināja brūti uz krē̦sla BW. III, 1, 49;

2) übertr., (eine Krankheit) rückgängig machen, ersticken:
auguoni Etn. III, 159, ruozi II, 165. suņanaglu var pašā sākumā atsēdināt, ja tuo trīs reiz apraiba IV, 21;

3) zurücksetzen:
Trīna jutās gan atsēdināta MWM. IX, 495.

Avots: ME I, 189

atslêdzniẽks, Schlosser. *

Avots: ME I, 193

atsviêdiêns (unter atsviêst): (šūpulis) straujā atsviedienā šaujas at-pakaļ uz uotru pusi Janš. Paipala 26.

Avots: EH I, 173

‡ atziêdêt C., ab-, verblühen: rudzi jau atziedējuši.

Avots: EH I, 182

aûgšņupêdiņ, = aûgšpê̦du: es nuokritu a. N.-Rosen n. FBR. VIII, 48.

Avots: EH I, 185

‡ aûgšpêdiņ Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Oknist, aûgšpêdeņ Auleja, Kaltenbr., Warkl., = aûgšpê̦du.

Avots: EH I, 185

bal˜tvêdere,

4): Huflattich
- auch Oknist; ‡

5) der Frosch
VL. n. BielU.

Avots: EH I, 202

bal˜tvêdere,

1) einen weissen Bauch habend, die Weissbauchige, Epith. des Eichhörnchens:
baltvēdere vāverīte BW. 2651;

2) Steinmarder
Dr.;

3) Schellente (Glaucion clangula L.)
Nat. XXXII, 238; Blassgans (Anser albifrons Pen.) RKr. VIII, 98;

4) Huflattich (Tussilago farfara L.)
Bers., RKr. II, 80, Gänse-Fingerkraut (Potentilla anserina L.) II, 76. bal˜tvêderiņi Neu-Bergfried, Ruhental u. a., Gänsekraut, Gänsefuss.

Kļūdu labojums:
Blassgans = Blessgans
aiz 4) jāiesprauž: Plur. baltvēderes, - Hinter 4) ist einzüfugen Plur. baltvēderes
RKr. II, 80 = RKr. VI, 80

Avots: ME I, 259

‡ baltziêdi, weisse Blüten: zied ābele baltziediem (Var.: baltis ziedis) BW.4287, 1 var.

Avots: EH I, 203

balvêdējs Wensau, ein Schmarotzer, Freischlucker.

Avots: ME I, 260

bêdzeklis, [bēdzeglis L.], der Flüchtling, Deserteur AP.; gew. bêglis.

Avots: ME I, 289

‡ bêdziens, die (abgeschlossene) Flucht: b. labi izdevies Janš. Līgava II, 315 (ähnlich Mežv. ļ. II, 226 und 342).

Avots: EH I, 215, 216

bêdzîgs: auch Für. I.

Avots: EH I, 215

bêdzîgs, flüchtig, zum Fliehen, Verschwinden geneigt: bēdzīgas vielas B. Vēstn. *

Avots: ME I, 289

bêdzin, bêgšus, bêgtin, dial. bêdzan, bêdzen, bêdzien, zur Verstärkung von bêgt, fliehen: nuo man meitas bēdzin (bēgtin, bēgšus, bēdzan, bēdzen, bēdzien) bēdza BW. 13346, 13347, 13350.

Avots: ME I, 289

bêdzinât [li. bėginti "laufen machen" ], fact. von bêgt,

1) fliehen machen, zum Fliehen, Weglaufen veranlassen:
migla mani bēdzināja BW. 13463;

2) [bêdzināt L. "Laüflinge durchhelfen".]

Avots: ME I, 289

‡ bezziêde, eine (scheinbar) blütenlose Pflanze: zaļās bezziedes Janš. Dzimtene II ² , 78.

Avots: EH I, 215

bezziêduots, durch ein Opfer nicht geweiht, ungeweiht [?]: nedzeŗ mani kumeliņi bezzieduotu [vielleicht = bez(vien) zieduotu] ūdentiņu. me̦tu mārku upītē, lai dzeŗ mani kumeliņi.

Avots: ME I, 287

‡ biêdākls Golg., = biêdêklis: bē̦rni ieraudzījuši tumsā biedāklu.

Avots: EH I, 223

biêdeklis (unter biêdêklis), ‡

2) wer unnütz blöde ist, wer Furcht hat
Autz n. BielU.

Avots: EH I, 223

biêdêklis C., [biêdē̦kls Līn.], biêdeklis [Autz], biedāklis K., das Schreckmittel, das Schreckbild, der Popanz, das Gespenst: putnu, vārnu b., Vogelscheuche. ap biedekļu stundu Sudr. E.

Avots: ME I, 305

‡ biêde̦kls Pas. IX 543, Borchow n. FBR. \III, 21, Pilda n. FBR. XIlI. 49, Warkl.. (mit iê ² ) Dunika, biêdakls Zvirgzdine, = biêdêklis: par visaidu biedaklu Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: EH I, 223

biêdē̦kls (unter biêdêklis): auch Gr.Buschh. n. FBR. XII, 74, AP.

Avots: EH I, 223

biêdêt: mit iê Dond. ‡ Subst. biêdẽjums, das einmalige, vollendete Schrecken, Scheuchen: nei bijuos biedējuma BW. 18027, 1. par kumeļa biedējumu 11357.

Avots: EH I, 223

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305

biêdi, Schrecknisse Trik.

Avots: EH I, 224

biêdinât: mit iẽ FBR. IV, 68 (aus Dond.). ‡ Refl. -tiês: nelikties b., sich nicht abschrecken tassen Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter abschrecken.

Avots: EH I, 224

biêdinât, caus., bange machen, warnen, drohen: nerunā, suns biedinājis LP. IV, 229. "ja suni nepārduosi, tad apgāzīšu tavu kruogu!"dē̦ls biedina IV, 48. ar nāvi biedināt, mit dem Tode bedrohen. Subst. biedinājums, die Warnung.

Avots: ME I, 305

‡ blêdene ² Strasden, = blède.

Avots: EH I, 228

briêda: rudzu briedā (zur Zeit der Roggenreife) maize pe̦l AP.

Avots: EH I, 243

briêda, brieds Spr., das Schwellen, die Zunahme im Wachstum, das Reifen: briedas laiks bijis izdevīgs. rudzi pašā briêdā [Saussen], Spr. Besonders im zusammengesetzten Lok. puszaļbriedā: ābuolus bē̦rni nuoēda pus- od. zaļbriedā, grün, noch halbreif AP.

Avots: ME I, 336

briêdala: auch Trik.

Avots: EH I, 243

briêdala, eine elenhaarige (graue) Kuh BW. 29516.

Avots: ME I, 336

‡ briêdaļa,

1) die Elenkuh:
viņam (= briedim) pakaļ ... se̦kuoja b. Janš. Dzimtene I, 159. man telītes kâ briedaļas, staigā ausis sacē̦lušas BW. 29516;

2) = briêdala Golg., (mit iê ² ) Lemburg, Salis.

Avots: EH I, 243

‡ briêdale Warkl., Name einer Kuh mit steilen und spitzen Hörnern.

Avots: EH I, 243

‡ briêde, in der Verbind. rudzu b., das Wetterfeuchten AP.: rudzus nuobriedē zibsnis - rudzu b.; pēc rudzu briedes rudzi sāk briest.

Avots: EH I, 243

‡ briêdē̦kls, in den Verbind. rudzu b. und miežu b., = ‡ briêde AP.

Avots: EH I, 243

‡ briêdele Oknist, = briêdala.

Avots: EH I, 243

‡ briêde̦lē̦ns Saikava, (verächtl.) Demin. zu briêdis.

Avots: EH I, 243

briêdene,

1): (ein Pilz)
auch AP., Lubn. (in Lubn. auch pùrslas ² genannt), Meiran, Saikava, (mit iê ² ) Sassm.;

2): auch Saikava. Zur Bed. 1 erinnert M. Niedermann (brieflich) an d. Hirschling.

Avots: EH I, 243

briêdene,

1) der Champignon (agaricus campestris);

2) Borstengras (nardus stricta),
auch briežu kūla genant.

Avots: ME I, 336

briêde̦ns Janš., sich ausdehnend, anschwellend, aufgehend: briede̦na mīkla maize; briede̦ni ķiļķe̦ni (zu briest).

Avots: ME I, 336

briêdē̦ns: ve̦zdama briedē̦nu saitē Janš. Mežv. ļ. II. 408.

Avots: EH I, 243

briêdê̦ns, ein junges Elen.

Avots: ME I, 336

briêdêt, - ēju, fact. von briest,

1) zur Reife bringen, reifen:
saule druvu, ābuolus, labību briedē. Fig.: viņš patlaban briedēja kāzu lietā cietu nuoduomu Aps. laiks, kas augļus, duomas briedē Plūd. Uz s. tāli 12;

2) die Gerste zum Bierbrauen quellen lassen
Spr.

Avots: ME I, 336

‡ briêdiene Kaltenbr., Saikava, die Elenkuh Pas. V, 436 (aus Višķi).

Avots: EH I, 244

briêdîgs: b. rudens - labība tâ iebriest, kâ ni˙kad Saikava.

Avots: EH I, 243

briêdîgs, im Wachtum stark zunehmend, wohlgedeihend, anschwellend, grobkörning, ergiebig, strotzend: ja aprīlī pumpuruotas apses, tad auzas būs būs briedīgas Etn. II, 73; briedīga maize, Brot, das aus gutem, im trockenen Sommer gewachsenen Korn gebacken ist, wobei wenig Mehl quellend viel Brot schafft; briedīgi graudi; briedīgas druvas; briedīgs ze̦lums; fig., briedīga pilnība, briedīgas sekmes. palievs dievu dieviņam, nu briedīga (Wachstum befördernd, fruchtbar) vasariņa BW. 1055.

Avots: ME I, 337

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337

briêdis, 4): ein elenhaariges Pferd: salnis zirgs ir ar˙vien skaistāks nekâ b. Janš. Dzimtene I ² , 339. Zur Etymologie s. jetzt auch Loewenthal WuS. XI, 60 ("vielleicht" zu ai. bhrīņāti "versehrf", slav. britva "Rasiermesser", weil der Elch die Baume abrindet).

Avots: EH I, 243

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337

briêdspal˜vis, der Elenhaarige: jāj... briedspalvīti kumeliņu.

Avots: ME I, 337

briêdspal˜vis: briedspalvīti kumetiņu BW. 13637.

Avots: EH I, 244

‡ briêdulē̦ns, = ‡ briêde̦lē̦ns: pie stirnām un briedulē̦niem Janš. Dzimtene II ² , 46 (ähnlich Mežv. ļ. II, 408).

Avots: EH I, 244

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337

brĩvêdis, auch brīvēža Seibolt, der Freischlucker, der Schmarotzen MWM III, 763.

Avots: ME I, 335

‡ cũkêdiens, eine Speise (Schwarzbrotkrumen mit Quark) Jürg.

Avots: EH I, 280

[dadziêdêt Drsth., tr., anheilen lassen.]

Avots: ME I, 429

[dasêdinât Drsth., nebenan sitzen lassen.]

Avots: ME I, 442

daũdzêdelība, die Vielfresserei Drawn.

Avots: ME I, 443

daũdzziêdaîns, vielblütig, viele Blüten habend: daudzziedainā gunde̦ga Kon. ² 1164.

Avots: ME I, 444

I dêdinât: auch (mit ê ² ) Siuxt; ar vistu ... dēdināšanu Janš. Dzimtene V, 200, Seyershof.

Avots: EH I, 318

I dêdinât (li. dėdinti), fact., eine Henne an einem bestimmten Orte Eier legen lassen [C., PS., Lis.].

Avots: ME I, 461

‡ dzêdzele ² Lems., Wainsel "?": kas tā, nu,˙par meitu, - tāda kâ dz˙! (von einem mageren, schwächlichen Mädchen). bē̦rns kâ dzēdzelīte.

Avots: EH I, 356

dze̦lte̦nziêdaîns, gelbblütig: dze̦lte̦nziedainas od. dze̦lte̦nziedu puķes.

Avots: ME I, 542

‡ dzelvêdere Dricēni, Makašēni, Nautrēni = dzelvēdzere.

Avots: EH I, 354

‡ dzer̂vêdze, Uozuolmuiža (Lettg.), Warkl., = dzer̂velce.

Avots: EH I, 356

‡ dzervêdzele, Bērzgale, = dzer̂velce.

Avots: EH I, 356

dziêdājums, die vollendete Handlung des Singens, das Gesungene, der Gesang: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta dziedājumu! pirmais, uotrais dz., der erste, zweite Gesang.

Avots: ME I, 561

dziêdâšana, das Singen: dziedāšana viņam ne˙maz neveicas.

Avots: ME I, 561

dziêdât: dz. gaŗu dziesmu,

a) weinen
Wessen;

b) auch dz. savu dziesmu, eigensinnig bei seiner Meinung bleiben
Wessen. - bite dzied, die Biene summt Salis.

Avots: EH I, 363

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

dziêdâtãjs li. [giedótojis], der Sänger. nakts dziedātājs, Sprosser RKr. VIII, 93; n. Natur. XXXVII, 114 Sumpfrohrsänger (salicaria palustris); dziedātāju putns, der Singvogel LP. I, 94; dziedātāju meitas, singende Mädchen RKr. VI, 88. es meitiņu labs puisītis, es pa˙priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME I, 561

dziêdēklis [Bers.], Heilmittel, Medizin: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30.

Avots: ME I, 561

II dziêdêt: darva ir vare̦ns dziedē̦tājs (Heilmittel) Segew.

Avots: EH I, 363

II dziêdêt, - ēju, tr., heilen: plāksteris, kas ve̦lk un dziedē. dziedējamais plāksteris, Heilpflaster. dziedē, kungs, manas sāpes ve̦se̦las. laiks visu dziedē. [Zu dzît.]

Avots: ME I, 561

dziêdê̦tava,* die Heilandstalt, Klinik.

Avots: ME I, 561

I dziêdinât, tr., heilen: dziedinājis savam šunelim aklu aci LP. V, 414. dziedināma kaite, eine heilbare Krankheit. ūdenim piemīt dziedināmas (dziedinātāja) spē̦ks LP. VII, 362. Refl. - tiês, sich einer Heilkur unterziehen, sich heilen: avuotā dziedinājušies akli LP. VII, 362.

Avots: ME I, 561, 562

II dziêdinât [li. [giedint], fact. von dziedāt, singen lassen, zum Sigen verlassen: dzied māsiņa dziedināma. bāliņš skaisti dziedināja, tautietis gauži raudināja BW. 21.

Avots: ME I, 562

dziêdinâtava,* die Heilanstalt, das Sanatorium.

Avots: ME I, 562

dziêdniecība,* Therapie, Heilmethode, Heilkunde.

Avots: ME I, 562

dziêduonis* (f. - ne), der Sänger, der Dichter: tuos tik piemin dzieduoņi Aus. I, 3. jūs sīkie putni, dzieduoņi A. XI, 186.

Avots: ME I, 562

êdējs (unter êst; li. ėdė´jas),

2): auch Frauenb., Sessw.; ēdēji Ar., Motten.

Avots: EH I, 371

êdelîgs,

1): auch AP., Dunika, Ramkau, Salis; ‡

2) zum Essen reizend, schmackhaft
(?): ē. ē̦damais Pēt. Av. II, īp. pielik. 5.

Avots: EH I, 371

‡ êdelišks Gr.- Buschh., Oknist (hier mehr von Tieren gesagt), = êdelîgs.

Avots: EH I, 371

êdesis,

1): auch Lubn., N.-Peb., Saikava; ‡

2) "ein böser Mensch"
Saikava: kuo tu te ēdies kâ ê.?

Avots: EH I, 371

‡ êdienis Wessen n. FBR. XIII, 88; Oknist n. FBR. XV,175, Bozchow, Gr-.Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Pilda, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, = êdiẽns; a. s. ehdenne (= ēdeni oder ē̦de̦nu) LLD II, 192.

Avots: EH I, 371

êdiẽns: die einmalige Tätigkeit des Essens: vērsi ēda ēdienā BW. 19445.

Avots: EH I, 371

‡ êdienstarpa Stenden, die Zwischenzeit zwischen zwei Mahlzeiten.

Avots: EH I, 371

‡ êdinêt Warkl. "= êdinât".

Avots: EH I, 371

‡ êdlišks Sonnaxt, = ‡ êdelišks.

Avots: EH I, 371

‡ êdmiņš (> eîdmiš ² ) Dond. n. FBR. V, 131, = ēdminis.

Avots: EH I, 371

gaļêdis,* der Fleischfresser: gaļēžu augi Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 598

‡ gar̂dêdiens, ein schmackhaftes Gericht: sevišķs g. A. Melnalksnis Mazsalaca 52.

Avots: EH I, 383

gaŗšķiêdraîns, langfaserig: gaŗšķiedraina dzija Konv. ² 229.

Kļūdu labojums:
dzija = vilna

Avots: ME I, 608

gaŗvêderis, fem. - dere, der (die) Langbauchige: gaŗvēderi, tu jau mani nedabūsi BW. 15213, 12841. panāksnieku gaŗvēderes BW. 34990.

Avots: ME I, 608

‡ garvêdzele Baltinow, Bērzgale, Dricēni, Makašēni, Pilda, Sakstagals, Uozuolmuiža, = ‡ gàrvèlce ² .

Avots: EH I, 385

‡ gaŗziêdis Ramkau, geranium silvaticum.

Avots: EH I, 386

‡ gavēņêdiens Juris Brasa 32, eine Fastenspeise.

Avots: EH I, 388

ìebêdzinât, (in etwas) flüchten machen.

Avots: ME II, 3

ìebiêdêt, [iebiedināt L., Ruj.], erschrecken, in Furcht versetzen: līdzinājās bālam, iebiedē̦tam meitēnam Bracis Aakstā ē̦nā 25. ne˙kādi šķēršļi nespēja iebiedēt Klaust. 41.

Avots: ME II, 4

‡ iêduôbjš ² Dunika, ein wenig dumpf (tief): ieduobja balss.

Avots: EH I, 510

‡ iêdze̦lˆtanans ² Salis, = iedze̦lˆtãns.

Avots: EH I, 511

ìedziêdât,

2): gribēja jūs jau gan nelaikā ie. bedrē Janš. Bandavā II, 67;

3) iedziedāta dziesma, ein schon eingeübtes Lied
Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 190.

Avots: EH I, 512

ìedziêdât,

1) anfangen zu singen:
dziesmu dziedu, kāda bija, vai tā mana iedziedāta BW. 957. [dievvārdi jau iedziedāti Arrasch, man hat den Gottesdienst schon mit einem Lied begonnen.] ja cīrulis iedzied jaunā mēnesī, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) in den Schlaf singen, singend einwiegen:
vē̦tras iedziedāts zem baltās se̦gas MWM. VI, 490;

[3) im Singen einüben:
iedziedāta balss.] Refl. - tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu singen:
gailis iedziedājās LP. VII, 741. viņas viegli iedziedājās A. XX, 470;

[2) das Singen erlernen:
kuoris jau labi iedziedājies;

3) (auch ohne eigentlich zu singen) Liebe einflössen:
meita puisim iedziedājusies sirdī Bauske].

Avots: ME II, 14

ìeêdinât,

1) anfangen zu füttern, gewöhnen an ein Futter, anlocken durch ausgestreutes, ausgelegtes Futter, ködern
U.;

2) durch abergläubische Mittel für sich gewinnen
U.: puisis grib meitu ie ēdināt, lai viņu mīl LP. V, 35. burvis ieēdina uotram kaislību LP. VII, 666. ēdienus un dzērienus, ar kuŗiem citus var apdzirdināt un ieēdināt Etn. III, 51. tīri kâ ieēdināts, sagt man von einem, der allzu oft Besuche abstatten JK. II, 143.

Avots: ME II, 14, 15

[ìeliêdêt, ein wenig dem Regen aussetzen: siens ieliedē̦ts.]

Avots: ME II, 40

ìesêdêt, tr.,

1) als erster sitzen auf:
man vajaga pirmai krē̦slu iesēdēt Janš.;

2) sitzend (die Stelle, auf der man sitzt) einsinken machen od. vertiefen:
ve̦lns bijis duobi iesēdējis LP. VII, 478.

Avots: ME II, 62

ìesêdinât, tr., einsetzen, wohin setzen: viņš iesēdinājis sievu ratu priekšā LP. V, 203. viņš iesēdina mirušuo māti sev blakus Apsk. IV, 80.

Avots: ME II, 62, 63

[ìesmiêdinât, lachen machen: viņš mani iesmiedināja Drosth., Ruj., Salis, Warkh.]

Avots: ME II, 68

ìespiêdums, das Eingedrückte, der Eindrück, die Beule: Krišs lika atslē̦gu vienā iespiedumā, lika uotrā Dok. A. ainas, nuo kuŗām smadzenēs bij uzglabājušies nuotē̦li, iespiedumi Vēr. II, 80.

Avots: ME II, 70

ìeziêdêt, intr., anfangen zu blühen, zu schimmeln, sich mit Moos zu bedecken: akmens bij liels un ieziedējis Kleinb.

Avots: ME II, 92

ìeziêduôt, anfangen Gaben zu verteilen Spr.

Avots: ME II, 92

il˜gsêdĩte, Demin. von einem ilgsẽde, die Hockerin, namentl. ein Mädchen, das lange unverheiratet sitzt, die Wählerische: sēdi, se(di, ilgsēdīte, zābakuotus gaidīdama; mans brālītis zābakuots, neņems tevi ilgsēdīti BW. 12302, 2; 5912.

Avots: ME I, 705, 706

îsšķiêdrains, kurzfaserig: īsšķiedrainas vilnas dzija Konv. ² 926. kuokvilnas un citu īsšķiedrainu vielu plucināšana 1533.

Avots: ME I, 837

[izbêdzinât mantu Lis., seine Sachen (vor dem Versteigern oder Konfiszieren sichernd) anderswohin (heimlich) transportieren.]

Avots: ME I, 716

izbiêdêt, izbiêdinât, tr., erschrecken, in Furcht setzen: ar valuodu izbiedēju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2.

Avots: ME I, 717

izbiêdinât (unter izbiêdêt): "= iztraucêt" Warkl.

Avots: EH I, 434

izbriêdinât, quellen, anschwellen lassen: ūdenī izbriediņatas sē̦klas.

Avots: ME I, 719

‡ izdiêdzinât ² Dunika, = izdiedzêt.

Avots: EH I, 443

izdziêdât (li. išgiedóti),

1) aussingen, zu Ende singen:
līdzat dziesmu izdziedāt BW. 7782;

2) singend zum Ausdruck bringen:
izdziedāt dziļu jūtu pilnus vārdus Antrop. II, 113;

3) den Liedervorrat singend erschöpfen, her -, absingen:
kas var dziesmas izdziedāt! BW. 38;

4) eine lange Zeit singen, singend verbringen:
bij man dziesmu trīs pūriņi; trīs gadiņus izdziedāju, ir vāciņu nepacēlu;

5) durch den Gesang weglocken, hinaus -, heraussingen, verlieren:
nuo māmiņas izdziedāju sev tīkamu tē̦va dē̦lu BW. 472. izdziedāju sav[u] pūriņu, sav[u] raže̦nu vaiņadziņu Ranken n. RKr. XVI, 225;

6) besingen, [die Trauerzeremonie (Gesang und Leichenrede) bei einer Leiche im Trauerhause vor der Beerdigung vollziehen]:
skuoluotāji izdzied miruoni A. XIII, 312. Refl. - tiês,

1) sich ordentlich aussingen:
paē̦duši un pa˙pilnam izdziedājušies, atvadās un brauc pruojām BW. III, 1, 97;

2) im Gesange zum Ausdruck kommen:
visi tikumi un grē̦ki dziesmu skaņās izdziedas Rainis. Subst. izdziedâtãjs, wer einer Toten besingt (vgl. izdziedât 6): viņš iet bērēs par izdziedātāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 733, 734

izdziêdêt, izdziêdinât, tr., ausheilen, wiederherstellen: vīrs izdziedē meitu LP. VII, 219. tuo varuot izdziedināt VII, 1256. Refl. - tiês, vollständig genesen, wiederhergestellt werden: šinī avuotā senāk akli, tilzi, kruopli dziedinājušies un arī izdziedinājušies LP. V, 414.

Avots: ME I, 734

izêdinât,

1) oft satt füttern:
viesus;

2) verfütern:
barība, kuŗa tanī dienā izēdināma Konv. ² 2057;

3) ausbeizen:
šīs vietas izēdina ar skābi 1127. Refl. - tiês, satt füttern: cik reižu vēl (tevi) neizēdinājuos, kad laukus apstaigādams iegriezies pie mana vīra Seibolt.

Avots: ME I, 734, 735

izkliêdêt, izkliêdinât, izkliêst, tr.,

1) ausbrieten, ausstreuen:
salmi, kuŗus izkliedē pa visu istabu BW. III, 1, 81. ziedlapiņas savītušas un vējā izkliedē̦tas Vēr. II, 689. linus izkliest = izklāt N. - Bartau. granti izkliest uz lielceļa Naud. salmus nesaslaucīja, bet izklieda tuos pār visu plānu BW. III, 3, 871. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb.;

2) fig., zerstreuen, vertreiben, aufheben:
nesaskaņas Stari I, 117. manu miglu ķē̦mu barus spēcīgi viņš izkliedē Jan. salmu izkliedums, ausgebreitenes Storh. Vgl. izklaidīt, izklīst.

Avots: ME I, 753

izliêdêt, tr.,

1) verregnen:
lietus ganus krietni izliedēja Nötk. cik lapiņās būs izliedē̦tu un izplē̦stu vietu Rainis;

2) ausspülen:
jūŗa malku nuo smiltīm izliedē U.

Avots: ME I, 765

izsêdêt, ‡

3) ausbrüten
(nach r. высидѣть): kad ... jī izsēdē̦tu cāļus Pas. X, 241. Refl. -tiês: "atpūsties" Warkl.

Avots: EH I, 478

izsêdêt (li. išsėdė´ti), tr.,

1) aussitzen, sitzend abnutzen:
izsē̦dē̦ts stiebru krē̦sls MWM. VII, 323. kuo nu te sēdiet? vai gribiet cāļus izsēdēt?

2) lange vergeblich sitzen:
izsēdējuse, nesagaidu BW. 4243; so gew. das Refl. - tiês, zur Genüge sitzen, lange vergeblich sitzen: tu vari izsēdēties baznīcā A. XX, 82.

Avots: ME I, 796

izsêdinât, ‡

4) = izstãdît 3 (nach r. высадить) Pas. V, 140 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 478

[izsêdinât,

1) hinaussetzen:
viņš tuo izsēdināja nuo vaguona, nuo vietas;

2) eine Zeitlang sitzen lassen:
izs. pa cietumu;

3) (eine Reihe von Personen) sich nach einem bestimmten Plan setzen lassen: izs. bē̦rnus pēc auguma, pa vietām.]

Avots: ME I, 796

izšķiêdẽjs, der Verschwender.

Avots: ME I, 812

izšķiêdruôt, intr., ausfasern: mati, kas kâ aste izšķiedruo Stari II, 680.

Avots: ME I, 812

‡ izskriêdinât ² Dunika, eine Zeitlang oder gehörig laufen machen: i. kumeļu, nuosalušu cilvē̦ku.

Avots: EH I, 480

[izsmiêdinât ² Nigr., Ruj., = izsmīdināt.]

Avots: ME I, 801

izspriêdelêtiês, zur Genüge klug reden, kritteln: kad kungi kādu brīdi bij izspriedelējušies, tad tika aicināti vietnieki Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 803

izstiêdzêt, intr., ins Kraut schiessen: lang und dünn auswachsen, in grossen Ranken ausschiessen: izstiedzējusi labība, kas izaugusi tieva un gaŗa. kartupeļu asni izstiedzējuši pagrabā. puķe izstiedz pakrēslī C., Smilt. tie īsti pagraba asni, bāli un izstiedzējuši A. XI, 470. sīkie bērziņi bij izstiedzējuši A. XVIII, 134. skuoluotājam tik jāstiepjas gaŗumā un tievumā, juo maizes kurvis stāv augsti un pēc tā stiepjuoties un staipuoties izstiedzē un izžūst kâ stāds, kam nav derīgas zemes DL.

Avots: ME I, 806

izsviêdrêt, ‡

2) ausschwitzen lassen:
ja tē̦vam neprāts neizsvīdīs, tad es lūkuošu i. Ciema spīg. 263.

Avots: EH I, 484

izsviêdrêt, izsviedrinât, gründlich schwitzen lassen. [Refl. - tiês, durchschwitzen Wid.]

Avots: ME I, 809

izziêdêt, ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang, zur Genüge blühen:
pamātītes izziedējušās visu vasaru Dunika. jurģinēm netīk i., kad īsa vasara Kaltenbr.;

2) "?": tādi vārdi... maz vairs kuo līdzēja, juo tie jau bija izziedējušies un aprepējušies Dünsb. Piķis un Stintis 39.

Avots: EH I, 497, 498

izziêdêt, intr.,

1) auf -, emporblühen:
sarkanais dābuoliņš nuo saknītes izziedēja BW. 10603;

2) aus -, verblühen, verwelken:
izziedējušas pieneņu galviņas MWM. VI, 841. tautu meitu vainadziņš izziedējis, izputējis BW. 24276. tā bija ve̦ca meitene gaŗu seju un izziedējušām acīm Latv.;

3) eine Zeitlang blühen:
savu pavasaru izziedējis, tītenītis snauž bezapziņas snaudā RKr. VII, 79.

Avots: ME I, 832

‡ izzviêdzinât ² Dunika, = izsmîdinât: puiši izzviedzināja mūsu meitas.

Avots: EH I, 498

[jêdriņš ² Dond., das Mark, der Kern im Holze: šim kuokam jēdriņš gan˙drīz satrusis. Wohl aus r. ядрó "Kern" entlehnt.]

Avots: ME II, 111

jê̦lêdẽjs ,* ein Rohfleischesser Antrop.

Avots: ME II, 112

kaîlvêderis: Demin. nom. plur. kailvẽderīši BW. 25255, 4 var.

Avots: EH I, 574

kaîlvêderis od. kaîlvê̦dars, ein Bettelarmer, eig. ein Kahlbäuchiger: kuopā, kuopā, kailvē̦dari BW. 28255, 1.

Avots: ME II, 133

kaķpêdiņa, s. kaķis.

Avots: ME II, 140

kãrumêdis Ahs., kãrumêža, kãrumlaĩža Smilt., comm., ein Feinschmecker, Leckermaul: dažs kungs ir liels kārumēdis, kārumlaiža Ahs., A. XVIII, 129.

Avots: ME II, 202

kazêdis, der Ziegenesser (ein Schimpfwort) Etn. II, 95.

Avots: ME II, 183

kliêdêt [Lis., Nigr.], - ẽju [li. kliedéti "phantasieren" KZ. LII, 287, kliedėjimas Daukša Post. 355, 14], kliêdinât ² [Nigr.],

1) tr., fakt. zu klîst, zerstreuen, entfernen:
lauzt gaismai ceļu, verdzību kliedēt Rainis. blāzma tumsu kliedē naigi A. XI, 484. kam vanags miglas rītu irbes bē̦rnus kliedināja BW. 2573;

[2) kliedêt, vertun, verlieren
U.;

3) kliedêt, intr., umherschweifen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 231

II kliêdiņš, zum Trocken ausgebreitetes Heu Bers. Zu kliêst.

Avots: ME II, 231

kùokšķiêdra, die Holzfaser Konv. ² 830; 2525.

Avots: ME II, 343

kuõpêdinâšana ,* gemeinsame Beköstigung.

Avots: ME II, 345

[kuõpsêde ,* Plenarsitzung.]

Avots: ME II, 346

krustziêdaînie,* krustziedaiņi* Wid., krustziêdaîņu saime, die Kreuzblütler Konv. ² 600; 1700.

Avots: ME II, 290

kumeļpêdiņas A. XX, 323, kumeļu pê̦das L., Haselwurz (asarum europaeum) RKr. II, 67, U.

Avots: ME II, 311

[kviêdzinât ² Dond., Salis, Ruj., = kvìecinât: kuo tu kviedzini cūkas? duod tām ēst!]

Avots: ME II, 356

‡ lêdzeksls, -s Liepna, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 736

‡ lêdzêksnis Gr.- Buschh., (mit è ² ) Oknist, (mit ē ) Wessen, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 736

liberziêdi "?": liberziedu vainadziņš BW. 4671 [aus Erlaa].

Avots: ME II, 465

lĩdzêdẽjs, der Mitesser.

Avots: ME II, 480

[liêdains "glatt": l. kuoks AP.]

Avots: ME II, 492

‡ liêdeņš ² Lems. "lietderīgs, īsts": tas cilvē̦ks nav l.; viņam nevar ne˙kādu darbu uzticēt. ja tu tuo nepadarīsi liedeņi (Adv.), dabūsi pērienu.

Avots: EH I, 752

liêdêt, -ẽju, tr.,

1) dem regen aussetzen, beregnen lassen:
neliedē ganu un luopiņus Nigr., Wolm.;

2) = liedinât U. Refl. -tiês, sich dem Regen aussetzen, sich be-, verregnen lassen: pamāte vadīja pameitu ganuos liedēties LP. I, 159. nu skrējuse arī uz mežu ze̦ltā liedēties VI, 832.

Avots: ME II, 492, 493

liêdinât,

1) tr., fakt. zu liêt, giessen lassen:
manas pašas bāleliņi ze̦lta vāku liedināja BW. 16624. kad es jēmu līgaviņu, Rīgā gultu liedināju RKr. XVI, 239. tās bārīšu asariņas, svešas mātes liedinātas BW. 4223;

2) (freqn.) giessen:
ik dieniņas audzin auga (bāleniņi), liedināja zuobentiņus BW. 18061, 1. likuši Ve̦ntspilī liedināt divi pulksteņus LP. VII, 1105. meitu mātes istabiņa dāldeŗiem liedināta RKr. XVI, 138; [stark begiessen U.].

Avots: ME II, 493

liêdzams: liedzamais, die Hemmnisse im Schlosse (gegen das Aufschliessen mit einem beliebigen Schlüssel ) Spiess.

Avots: EH I, 752

liêdzams, Part. Praes. von liêgt, was zu od. womit zu hindern, verbieten ist; atslē̦gas liêdzamiẽ od. liêdzẽji Kand., der Bart des Schlüssels; gew. atsl. zuobi.

Avots: ME II, 493

liêdzẽjs,

1): maiz[es] liedzējiņ[a] BW. 23339;

2): "ietaise atslē̦gas iekšpusē, aiz kuŗas bulta aizme̦tas" Lös., Lub., Meselau.

Avots: EH I, 752

liêdzẽjs,

1) der Weigerer, Abrater, der Hinderer, Verleugner:
liedziet, visi liedzējiņi! tuo meitiņu neaizliegs RKr. XVI, 81. būs liedzēju un teicēju nuo visām pusēm AU. svē̦tā gara liedzēji Konv. ² 713;

2) der Bart des Schlüssels;

3) der Teil des
dzeinis, der das Sichzusammenschliessen der Stricköse hindert Biel. H. 200, 214.

Avots: ME II, 493

liêdzîgs: eine Gefälligkeit verweigernd Gr.-Buschh., sich weigernd, leugnend C.: nebija liedzīga padarīt vai kaut kuŗu darbu Azand. 195. liedzīga jau nee̦smu, lai mani dē̦li ar ... mācītuos 180.

Avots: EH I, 752

liêdzîgs, nich willig U.; verweigernd, negrirend: ne˙maz nee̦smu liedzīgs, ich habe nichts dagegen Lub., LP. VI, 305.

Avots: ME II, 493

liêdzin, verweigernd, versagend - zur Verstärkung von liêgt, wie liêgtin: māmiņa liedzin liedza BW. 11145.

Avots: ME II, 493

lìekêdẽjs, liekêdis, [liekē̦da LKVv.], der Schmarotzer, Freischlucker: ādas liekēži, kâ blakts MWM. VI, 250.

Avots: ME II, 494

liẽlêdẽjs, liẽlêdis, (comm.) lìelēža ² Lub., lielē̦duoņa, der Vielfrass: panāksnieki lielēdeji BW. 19384. viņš saka lielē̦duoņas Andrim: tu jau ēd kâ manai smēdei skurstenis Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 498

‡ liẽlmiêdzīgs ² Seyershof, einen sehr festen Schlaf habend: l. cìlvē̦ķs.

Avots: EH I, 755

liẽlpêdis, jem. mit grossen Fusssohlen A. XV, 464.

Avots: ME II, 500

liẽlšķiêdra "kuoks re̦snām, lielām šķiedrām" C. [lielšķiedru (Bers.) od. liẽlšķiedraini (N. - Peb., Drosth.) lini, grobfaseriger Flachs.]

Avots: ME II, 502

liẽlvêderîgs, grossbäuchig.

Avots: ME II, 503

liẽlvêderis,

2): "badakāsis, nesātnieks" Latv. Av. 1863, № 51.

Avots: EH I, 756

liẽlvêderis,

1) der Grossbäuchige:
lielvēderis tīrumā aris LP. V, 338. atnāks māsa, lielvēdere BW. 15979;

2) ein Fresser
U.

Avots: ME II, 503

liẽlziêdaîns, liẽlziêdîgs Konv. ² 986, lielziedu, grossblütig: lielziedainas maguones Konv. ² 2571. lielziedu driģene Duomas III, 217.

Avots: ME II, 503

liẽpziêdã ,* zur Zeit, wo die Linden blühen Austr.

Avots: ME II, 504

lubêdis, lubgraûzis, hylesinus Konv. ² 1998, MWM. VIII, 158.

Avots: ME II, 509

lũpziêdaîņi,* Labiaten.

Avots: ME II, 520

màitêdẽjs, màitêdis, Aasfresser: nāks lijas, suņi, mušas, maitēži Rainis.

Avots: ME II, 552

‡ mazmiêdzîgs ² Seyershof, einen leichten Schlaf habend.

Avots: EH I, 788

‡ miêdzinât ² Karls. "?".

Avots: EH I, 824

nagêdis, der Nagelwurm Dr., [naģēdis "nagu slimība, kad nagi tiek nuoē̦sti" Edwahlen; nagêdis MSil. "jem., der seine Nägle nagt".]

Avots: ME II, 687

naktsêdiens, das Nachtessen: naktsēdienu ē̦d pēc vakariņām naktī - dzīŗās Sassm.

Avots: ME II, 691

[neàizliêdzîgs, gefällig Niek. n. U. (unter àizliêdzîgs).]

Avots: ME II, 706

nedziêdẽjams, nedziêdinãms, unheilbar: nedziedināma slimība.

Avots: ME II, 711

‡ neêdējs Frauenb., ein schlecht (fr)essendes Lebewesen: mans zirgs ir tāds n.

Avots: EH II, 11

[neêdis (li. neė´dę̄s), Part., nüchtern U.]

Avots: ME II, 711

nenùoliêdzams, unleugbar: tā ir nenuoliedzama patiesība.

Avots: ME II, 724

‡ nepãrspriêdîgs, nicht recht beurteilend: lietas nezināšana un nepārspriedīgais prāts Kaudz. Izjurieši 35.

Avots: EH II, 17

‡ nepieêdelīgs ² Frauenb., unersätttlich.

Avots: EH II, 17

‡ nesasniêdzamība, die Unerreichbarkeit M. 285.

Avots: EH II, 19

nesasniêdzams, unerreichbar: nesasniedzams augstums A. XV, 243.

Avots: ME II, 731

niêdra,

1): auch Ermes, Linden in Kurl., (mit iê ² ) Schwitten: purva n. BW. 8720. niedras auga tīrumā 9505.

Avots: EH II, 27

niêdra, s. niêdre.

Avots: ME II, 749

ņiêdra: auch Sussei n. FBR. VII, 130, A.-Schwanb., N.-Peb., Saikava, Sessw.; Demin. ņiêdriņa Ramkau "nuo zirgu stuobra stublāja izgriêzts gabaliņš ar cauru vidu dzijas uzspuolēšanai (aužuot)".

Avots: EH II, 115

ņiêdra [Nerft RKr. XVII, 95 Prl. Kr.], ņiêdre [Kokn., Linden in Livl., Kl.], ņiedraine, ņiedriene, s. niêdre, niêdrājs.

Avots: ME II, 904

niêdraîne: auch BW. 4993, 3.

Avots: EH II, 27

niêdraîne, das Röhricht: niedraine pārvēršas par grīslaini Konv. ² 2320. vaidē̦dama, raudādama, aiztecēju niedrainē JK. I, 82.

Avots: ME II, 749

niêdraîns, niedrãjs, schilfig, mit Schilf, Rohr reiclich bewachsen: tur aizveda mūs[u] māsiņu pār niedrainu (Var.: niedrāju 13608) ezeriņu BW. 13606; 10033, 1.

Avots: ME II, 749

niêdrãjs,

2) (unter niêdraîns): n. e̦ze̦rs - auch FBR. XIV, 74.

Avots: EH II, 27

niêdrãjs, niêdrãja, niedrējs, niedrava, niedraiņa, niedriens, niedruols, [Niêdruola ² Lvv. II, 94], niedruļa, niedruls, n,iedraine, n,iedriene u. a., das Röhricht, Schilficht: lai uzauga man liniņi kâ e̦zara niedrājiņi BW. 28356. tikai re̦tumiem zivs paplunkšināja niedrājā Blaum. mātīte dēj niedrājās Konv. ² 78. laižam vēršus niedrājā (Var.: niedraiņā, ņiedrainē, ņiedrienē, niedrējā, ņiedrājā, niedruļā, niedruolā, ņiedruolā, ņiedrulā, niedrulā) BW. 2910. vai pazuda niedrienā (Var.: niedrājā, niedrainē), vai baltā ābulā 28921. sit, tautieti, ze̦lta vadzi niedraviņas (Var.: nieduolāja) klētiņā! 24618, 10.

Avots: ME II, 749

‡ ņiêdrājs Borchow, Sussei, Wessen, = niêdrãjs, das Röhricht.

Avots: EH II, 115

niêdre: auch AP., Blieden, Smilt., Zvirgzdine (mit iê ² ) Kaugurciems Lemb., Pankelhof, Popen, Siuxt, Stenden, Zögenhof. In der Betonung stimmt niêdre zu li. dial. mendrė˜ dass., s. Būga Tiž. II, 474.

Avots: EH II, 27

niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,

1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;

2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;

3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]

Avots: ME II, 749

ņiêdre: auch AP. Borchow, Erlaa, Fest., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Kaltenbr., Lös., Lubn., Meselau; Nerft, Oknist, Sonnaxt, Wessen, (mit iê ² ) Dunika, Rutzau; auzu ņ. Oknist, phalaris arundinacea.

Avots: EH II, 115

nùobêdzinât [li. nubėginti], fakt., entfliehen oder verscwinden lassen, verstecken: princese nuobēdzināja ķēniņa dē̦lu LP. VI, 576. viņš nuobēdzināja atslē̦gu Aps.

Avots: ME II, 761

nùobiêdêt, tr., abängstingen, sehr erschrecken: kam tu mani tâ nuobiedēji? Nigr. dievs duod apsei nelapuot, kam tā mani nuobiedēja! BW. 13376.

Avots: ME II, 762

nùobiêdinât,

1) = nuobiedēt: šie ir nākuši tuos nuobiedināt Zach. I, 21;

2) ab -, zurückschrecken:
zemes ļaudis nuobiedināja nuo būvēšanas Esra 4, 4.

Avots: ME II, 762

‡ nùobriêdêt AP., = nùobriêdinât: rudzus nuobriedē zibsnis.

Avots: EH II, 34

nùobriêdinât, ‡

2) trocknen
(tr., perfektiv) Frauenb.: vējš un saule izmirkušuo ceļu var ātri n.

Avots: EH II, 34

nùobriêdinât, fakt., vollständig reif werden lassen, zur vollen Reife bringen: labību; ticības augļus XIV, 235.

Avots: ME II, 765

nùodziêdât, tr., intr.,

1) absingen:
sēd pie galda, nuodzied dziesmu BW. 789. lai sanāk Jāņu dziesmas nuodziedāt BW. 32899;

2) singend verherrlichen:
tavs guods, dievs tē̦vs, tuop nuodziedāts GL.;

3) im Gesange übertreffen:
ja tu mani nuodziedāsi, būsi brāļa līgaviņa BWp. 863. [viņam bija vēl drusciņ forsēja, tad it visus nuodziedāja De̦glavs Rīga II, 1, 131];

4) zu Ende singen, mit dem Singen fertig sein:
kad gailītis nuodziedās, paliks mice neuzlikta BW. 24306, 1;

5) eine Zeitlang singen:
te kāda muša gar ausīm nuodziedāja MWM. VIII, 413. Refl. - tiês, sich absingen: mēs ar tuo mūžīguo dziedāšanu nuodziedamies, ka kauli un āda vien. Subst. nùodiêdâšana, das Absingen; nùodziêdâšanâs, der Wettgesang: iet ar drūmuo vēju uz nuodziedāšanuos (gew. dziedāties) JR. IV, 183.

Avots: ME II, 781, 782

[I nùodziêdinât, schlecht kurierend umbringen Warkl.]

Avots: ME II, 782

nùoêdinât,

1): n. visas pļavas ar zirgiem Ramkau; abgrasen lassen; zulassen, dass abgegrast wird
Segew.; auffressen machen AP.: n. visu ābuoliņu Salis;

3): auch Segew.; ‡

4) auffüttern
Segew.: n. zirgu, bē̦rnu; ‡

5) ätzend (beizend) wund machen
AP.: n. ruokas ar zâlēm gluži jē̦las.

Avots: EH II, 44

nùoêdinât, tr.,

1) abgrasen, abweiden:
ganības, pļavas;

2) abbeizen, entfernen:
kārpas nuoēdina ar stiprām zâlēm Sassm.;

3) vergiften:
kaķus nuoēdina ar dzērves aci Sassm. [man guove nuosprāgusi; kâ duomā, tad ļauni cilvē̦ki tuo nuoēdinājuši De̦glavs Rīga II, 1, 45.]

Avots: ME II, 782

nùoliêdêt, tr., beregnen: piķa lietus nuoliedējis mātes meitume̦lnu LP. VI, 832. [Refl. - tiês, sich dem Regen aussetzend nass werden: slapjš nuoliedējies.]

Avots: ME II, 812

nuosêdêt,

3): ve̦ca tautu meita, trīs krēsleņi nuosē̦dē̦ti Tdz. 45932. sarkanās balandes aug tādas lielas kâ egles un nuosēž visus stādus Seyershof.

Avots: EH II, 84

nùosêdêt, intr.,

1) eine Zeit absitzen:
kâ man bija nuosedēt visu laiku bāliņuos? BW. 10912. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā 11700. viņš nevar ne acu˙mirkli mierīgi nuosēdēt. nelaimes stundu nuosēdēt, vor der Reise eine kurze Zeit im Zimmer sich niedersetzen, um dadurch Unheil abzuwenden;

2) tr., absitzen, abbüssen:
cietumā suodu nuosēdēt;

3) absitzen, sitzend abnutzen, belästigen:
maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja BW. 1925. dažu labu purva cini ganīdama nuosēdēju 9451, 3;

[4) sitzend abwarten
U.] Refl. -tiês, sich absitzen: visu dienu e̦smu nuosēdējies istabā.

Avots: ME II, 844, 845

‡ nùosêdiêns "?": klib, klab pūriņš caur siliņu ve̦duot; tuo darīja lieli miegi, tuo lielie nuosēdieni BW. 16723, 1.

Avots: EH II, 84

nùosêdinât, ‡

2) bepflanzen:
n. visu sādu ar augļu kuokiem Višķi.

Avots: EH II, 84

nùosêdinât, fakt., sich hinsetzen lassen, hin-, niedersetzen: dēliņu nuosēdinājis zālē LP. VI, 20. vedējus pa˙priekšu nuosēdināja pie galda BW. III, l, 52.

Avots: ME II, 845

nùoškiêdruôt, tr., abfasern: pupas Dr. Refl. -tiês, sich abfasern; lini nuošķiedruojušies Paul.

Avots: ME II, 867

nuôslêdêt ² , = nùosliedêt: luopi nuoslēdē labības laukus Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 852

nùospiêdîgs: šīs zilās, nuospiedīgās ... ē̦nas Daugava 1937, S. 194.

Avots: EH II, 89

nùospiêdîgs, erdrückend, niederdrückend: nuospiedīgs karstums, klusums Saul. [nuospiedīgs spē̦ks Janš. Paipala 38.]

Avots: ME II, 856

nùosviêdrêt, nùosviêdruôt, tr., in Schweiss, zum Schwitzen bringen: Laime zirgus nuosviedrēj[u]si BW. 6629. es tīšām nuosviedruoju lielas naudas kumeliņu 18442.

Avots: ME II, 864

nùosviêdruôt (unter nùosviêdrêt), ‡

2) sich beziehen (?):
bija nuosviedruojuši visi griesti ar suodrējiem Siuxt.

Avots: EH II, 94

nùoziêdêt,

1): (mit einem Objekt) atmatiņas ze̦lta ziedus nuoziedēja Janš. Dzimtene II ² , 466;

2): nuoziedējusi (= sacietējusi) maize Zögenhof; ‡

3) "?" : kaļķi nuoziedējuši BielU.; ‡

4) müde werden
Stenden: viņš jau nuoziedējis.

Avots: EH II, 109

nùoziêdêt, intr.,

1) abblühen, verblühen:
visas puķes nuoziedēja BW. 32413. tu nuokalti lūkuodams, es kâ ruoze nuoziedēju BW. 10208. nuoziedējis tautu dē̦ls 13041;

2) sich mit Schimmel überziehen:
alus nuoziedējis, das Bier ist verkahmt St.; nuoziedējusi maize, altes Brot: nuoziedējusi maize sātīgāka Alm.

Avots: ME II, 891

‡ nuoziêdinât ² Behnen "darbā nuokausēt, pārpūlēt": gan tevi saimnieks nuoziedinās.

Avots: EH II, 109

nùoziêduôt, tr., mit Geschenken, Opfern (ziêdi) ausstatten, beschenken, durch eine Art von Sühnopfer reinigen: nāc, parādi, vīra māte, kur tās mana vīra guovis, lai es viņas nuozieduoju ar ziediņu ziediņiem! BW. 25572, l. kur miruonis nuomazgāts, tur negāja pāri, kamē̦r tuo vietu nuozieduoja BW. III, 3, 861.

Avots: ME II, 891

pabêdzinât: verjagen Stender Deutsch-lett. Wrtb.: caur savu cietsirdību viņš visus savus ļaudis pabēdzinājis.

Avots: EH II, 120

pabêdzinât, tr., (Gesuchten) Gelegenheit zum Weglaufen und Verstecken geben, flüchten Mag. III, 1, 111.

Avots: ME III, 7

pabiêdêt, tr., ein wenig schrecken, in Furcht setzen: mēs jau tevi tik pabiedējām Vēr. II, 1197.

Avots: ME III, 8

‡ padiêdzêt ² Dunika, aufkeimen machen: p. graudus.

Avots: EH II, 128

padziêdât, ‡

3) singen
(nach varêt): nevarēja ... dziesmiņu p. Tdz. 53549; ‡

4) singend raten, vorschlagen (?):
es padziežu (dafür piedziežu 44460) tev ... kai runāt pierunāj[u]: nepakar šūpulīša pirmajā gadeņā! Tdz. 44459.

Avots: EH II, 130

padziêdât [li. pagiedóti], tr.; intr.,

1) ein wenig singen:
padziedam, līguojam, triju kungu zeltenītes! BW. 32881. juo man sūri, juo man gŗūti, juo es grazni padziedāju BW. piel2 110 1;

2) perfektiv - das Singen, den Gesang beendigen:
dziesma mana padziedāta, neba mana darināta BW. 957. kad gailītis padziedās, neduos māsa vainadziņa 24305. [arī gailis padziedāja Pas. III, 52.] Refl. -tiês, sich zum Vergnügen ein wenig singen: padziedies, bāleliņ! VL.

Avots: ME III, 23

[I padziêdinât, ein wenig singen lassen: p. bē̦rnus.]

Avots: ME III, 23

[II padziêdinât, padziedêt Salis, eine Weile kurieren, heilen (tr.): vaina drusku padziedināta, bet nav izdziedināta.]

Avots: ME III, 23

paêdiẽns,

1): vai tad tur ir kāds p. nuo zemenēm (kann man von Erdbeeren satt werden)?
Seyershof; "uzturs" Frauenb.

Avots: EH II, 131

paêdiẽns,

1) die Speise, Kost:
es puiša vietu izpildījis par paēdienu un drēbēm RA. kalpiem nav de̦vuši iabu paēdienu LP. VII, 1198;

2) das genossene Mahl, die aufgehobene Tafel:
pēc pātariem un paēdiena brūtgāna tē̦vs nuoje̦m brūtei vaiņagu RKr. XVI, 220.

Avots: ME III, 24

paêdinât, Subst. paêdinâtãjs: valsts paēdinātāja (fem.) Pas. IX, 237.

Avots: EH II, 131

paêdinât, tr., abspeisen, abfüttern, satt füttern, sättigen: kustuoņus rītuos un vakaruos paēdina un padzirdina visas meitas kuopā Etn. III, 74. Subst. paêdinãjums, die Abfütterung; paêdinâšana, das Abfüttern, Sättigen; paêdinâtãjs, wer abfüttert, sättigt.

Avots: ME III, 24

pakaļsêdeklis, der Hintersitz, der hintere, letzte Platz.

Avots: ME III, 40

pakliêdêt,

1): viņi ... zirgu ir pakliedējuši (verloren)
Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260.

Avots: EH II, 142

pakliêdêt, tr.,

1) abhändig machen
L., verlieren, vertun: krīt ve̦cajam ķēniņam klāt, lai pieduod, ka viņa meitu tâ pakliedējis LP. V, 226;

2) ausbreiten, undicht hinlegen:
rāceņus vajaga plānāki uz grīdas pakliedēt Ahs.

Avots: ME III, 46

papêdis: papê̦ds ² (sic!) Salis; nuo pakauša papēdī BW. 2201, 2.

Avots: EH XIII, 162

papêdis [li. papėdis "Fundament" Tiž. I, 361 ] (zu pa + pê̦da), die Ferse, der Hacken, der Absatz (beim Schuhwerk): [tie apsargā manus papēžus Psalm 56, 7.] papēžus mīt, uz papēžiem būt, auf der Ferse nachfolgen, auf der Ferse sein: pilskungs pakaļ un turpat jau min papēžus ķēves dē̦lam LP. VI, 486. lācis turpat uz papēžiem V, 180. tam papēži vien nuospīdēja, er gab das Fersengeld, weg war er Etn. IV, 4; nuo galvas līdz papēžiem, von Kopf bis auf die Fersen. zeķei papēdis caurs. zābaki pawisam šķībi nuomītiem papēžiem Sil.

Avots: ME III, 81

*pa,piêdis (unter *papieži): auch Auleja, Liepna, Warkh., Pas. IV, 204 (aus Nīcgale), X, 19 (aus Welonen), BW. 24034, 7 var. (aus Dagda), Tdz. 45433; 1 (aus Nautrēni), 45433, 2 (aus Zvirgzdine). Mit ie (für ē) etwa aus piête 3 od. aus piêsis ??

Avots: EH XIII, 163

[pãrbêdzinât, hinüberfliehen machen od. lassen: p. uotru pār ruobežu.]

Avots: ME III, 150

pãrbiêdêt, tr., allzu sehr schrecken: dē̦lē̦ns iespiedās kaktiņā kâ pārbiedē̦ts putns Saul. bet te pārbiedēja visus stipri pē̦rkuona spērieni Latv.

Avots: ME III, 150

[pãrbriêdinât, übermässig briedinât: p. labību.]

Avots: ME III, 151

[pãrdiêdzêt, zu lange diedzêt: p. iesalu Dunika.]

Avots: ME III, 153

pãrdziêdât,

2): kuŗa dziesma laba bija, divreiz pāri pārdziedāju BW. 592, 10; ‡

3) (eine Reihe von Liedern) durchsingen:
visas nuoduomātās dziesmas bija jau pārdziedātas un ... atkārtuotas Janš. Dzimtene II, 132. Refl. -tiês,

1): "singend" ME. III, 155 zu verbessern in "singend sich"; ‡

2) unversehens falsch gesungen werden
Oknist: man pārdziedājās, ich habe unversehens falsch gesungen.

Avots: EH XIII, 199

pãrdziêdât, tr.,

1) im Singen übertreffen:
lakstīgalu pārdziedāji BW. 409;

[2) von neuem singen:
lai labāk izduotuos, tad dažas dziesmas bij jāpārdzied Jürg. Refl. -tiês, singend überanstrengen: daži bija tâ pārdziedājušies, ka varēja tikai pačukstēt Jürg.].

Avots: ME III, 155

pãrêdinât, tr., überfüttern: cilvē̦kus. bē̦rniem dieva vārds apnīkst, tādeļ ka tie ar viņu pārēdināti Aps.

Avots: ME III, 155

pãrsêdêt,

2): (māte) dažu nakti pārsēdēja pie meitiņas šūpulīša Tdz. 36929. jis trīs gadi pārsēdēja pie bābas Pas. X, 155 (ähnlich VI, 45; IX, 424).

Avots: EH XIII, 210

[pãrsêdêt,

1) durch Sitzen entzweigehen machen:
p. krē̦slu, bikses, līksti Arrasch;

2) eine Zeitlang absitzen:
p. savu laiku cietumā Warkl.;

3) "pãrsēsties, umsteigen" Salis.]

Avots: ME III, 174

pãrziêdêt, intr.,

1) eine gewisse Zeit blühen:
tu (puķe) vasaru pārziedēji BW. 6429;

2) ver-, abbIühen, zu blühen aufhören:
ai rudzīti, ruogainīti, sen tev bija pārziedêt (Var.: nuoziedēt)! BW. 27907, 3. šim tē̦vam bij pāra pārziedējušu meitu Saul.

Avots: ME III, 189

pašàizliêdzĩba,* pašàizliêgšanâs, die Selbstverleugnung: meita vē̦las mātei atmaksāt mīlestību un pašaizliedzību BW. I, 489.

Avots: ME III, 111

pašàizliêdzîgs,* selbstverleugnend, uneigennützig: pašaizliedzīga mīlestība Egl.

Avots: ME III, 111

pasêdeklis, der Sitz, ein Gegenstand; worauf man sitzt: viņa iznāca ienest pasēdekļa maisu pajumtē Dz. Vēstn. mē̦slu vedējs nuoliek pasēdekli uz mē̦slu ve̦zma Samiten.

Avots: ME III, 97

pasêdêt [li. pasėdė´ti, slav. posěděti], intr., eine Zeitļang sitzen: labāk būtu tuo dieniņu apakš egles pasēdējuse BW. 15687. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich sitzen, gehörig sitzen: lai tā nākuot šai līdzās pasēdēiies Tirzm. mēs dabūjām labi pasēdēties MWM. VIII, 463.

Avots: ME III, 97

pasêdinât,

1): pacel krē̦slu, pasēdini (sc.: mani)! Tdz. 45140. p. (= pārsēdināt) tālāk Dunika. arestēja abus brāļus un pasēdināj[a] (vgl. r. посадить) cietumā Pas. XII, 132 (aus Lettg.). atslē̦gas, zem kuŗām ir pasēdināti ļaudis V, 154 (aus Lettg.); ‡

2) anpflanzen
(r. посадить): pasēdinā vienu salmiņu Pas. V, 140 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 171

pasêdinât, hinsetzen: [atve̦d ķēniņa meitu ze̦lta krē̦slā, pasēdina uz kalna Pas: II, 438].

Avots: ME III, 97

[pasmiêdinât, ein wenig lachen machen: p. bē̦rnu Warkh., Widdrisch.]

Avots: ME III, 104

‡ pasviêdrêtiês ² Dunika, eine Weile schwitzen: šuodien karsts laiks: būs krietni jāpasviedrējas.

Avots: EH XIII, 178

‡ paviêdīgs Warkl., neidisch, missgünstig.

Avots: EH XIII, 191

‡ pêcêdiens, die Nachspeise: labi paēdis cilvē̦ks tuo var baudīt ... kâ ... gardu pēcēdienu Jauns. Raksti III, 257.

Avots: EH XIII, 226

pêdē(j)dìena, der letzte (dritte) Tag von Weihnachten, Ostern vder Pfingsten Salisb., Wolm.

Avots: ME III, 206

pêdẽ(j)dìena: auch Wohlfahrt n. Etn. III, 124.

Avots: EH XIII, 227

pêdē(j)dìena, der letzte (dritte) Tag von Weihnachten, Ostern vder Pfingsten Salisb., Wolm.

Avots: ME III, 206

pêdẽjs: pē̦dējuo, jaunākuo māsu Pas. VII, 330 (aus Višķi). pē̦dējuos miltus IX, 434 (aus Atašiene).

Avots: EH XIII, 227

pêdējs, (BW. 17045, 1 ein Acc. s. pēduo), der hintere, der letztere U.: nāci nuo baznīcas pats pēdējais LP. VI, 1, 136. atduot brālim pēdējuo kumuosu Aps. J. III, 5. es e̦smu pēdējais (der grösste) nelietis MWM. v. J. 1896,. S. 481.

Avots: ME III, 206

‡ pêdevējs ² PlKur., = pêdēj(ai)s.

Avots: EH XIII, 227

pêdîgs: ēdit ... pē̦dīgu (gespr. ostle. pādeigu) maltīti! Tdz. 36720. pēdīgais, der schlimmste Kurl. n. BielU., Salis: p. cilvē̦ks, ein sehr schlechter Mensch, ein Taugenichts, ein Dieb Sonnaxt. - pēdīgi,

1): nuo tās malas jāsāk griẽzt metiens, kur pēdīgāk ve̦lk ārā nuo rijas Iw.; ‡

2) sehr, ganz und gar, endgültig:
p. bedraiņš ģīmis (ganz u. gar pockennarbig) Frauenb. p. izgājušas nuo jē̦gas tās meitenes (sind ganz und gar verdorben) Grenzhof n. FBR. XII, 19. dārzs izkalst p. Linden in Kurl. saē̦sts nuo bē̦dām p. ebenda.

Avots: EH XIII, 227

pêdîgs, = pêdẽjs: pēdīguo reizi, zum letztenmal. pirmā reize šai vietā, lai palika pēdīgā BW. 26270. līdz pēdīga(ja)m, bis zuletzt: cenšas līdz pēdīgam K. M. 8. savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 152. In Wilkenh. n. Etn. III, 38 ne pēdīgais für neviens, nicht einer, keiner: ne pēdīgāis netika vaļā. - pēdīgs puosts Aps. J. III, 30; pēdīga nelaime U., ein schweres Unglück. pats pēdīgais šķelmis, ein Erzschelm U. - pēdīgi, Adv., endlich; zuletzt: nazis pēdīgi nuorūsējis LP. IV, 135. atvadās nuo visiem kāzu ļaudīm un iet pēdīgi arī pie brūtes BW. III, 1, S. 24.

Avots: ME III, 206, 207

‡ pêdijs Mahlup, (ostle. pâdejīs) Zvirgzdine, = pêdẽjs.

Avots: EH XIII, 227

pêdiņas, die Anführungszeichen.

Avots: ME III, 206

pêdis: auch (mit ê ² ) Gramsden, (zuletzt) Preiļi (Kur. Nehrung); "pēc" PlKur.

Avots: EH XIII, 227

pêdis Kur. Nehrung, Adv., hinterher, nachher: tas nāk pēdis Rutzau. pirmāk kampu šķietu, nītis, pēdis pašu audējiņu BW. 13536 (aus Rutzau u. N.-Bartau). vedēji laiž pirmis uz turieni un pēdis... uz mārtes mājām RKr. XVI, 123 (aus Rutzau). Alter instr. pl. zu pê̦ds.

Avots: ME III, 206

‡ pêdiški Aahof, zuletzt.

Avots: EH XIII, 227

‡ pêdz ² Dunika, = pêc 1: p. viņi atnāca uotrreiz.

Avots: EH XIII, 227

pe̦lêda (li. pelė´da) Wessen, Lievenhof, Warkh., Warkl., Alswig, Lubn., Saikava, Swirdsen, Mērdzine, Kolup, Sk. Do. 38, Etn. I, 1, RKr. VIII, 87, Glück Ez. 13, 22, BW, p. 2546, die Eule. Zu pele + êst.

Avots: ME III, 196

‡ pelêdne Warkl. "līdaka zem le̦dus": rudiņ, tikkuo nuosalst pirmais le̦dus, puikas iet pelēdņu sistu.

Avots: EH XIII, 221

pìebiêdêt, erschreckend (tr.) verursachen od. bescheren: ar ērmīgu aurēšanu piebiedejuot ganu meitām "dze̦lte̦nuo kaitì".

Avots: ME III, 239

piebriêdinât, anquellen machen: p. miežus.

Avots: ME III, 240

piêdẽve ^2, der Zuname, das Epitheton: palama un piedēve jau nuo skuolas gadiem Janš.

Avots: ME III, 245

piêdruokne ² Ruj., Kandau, Dond., Wandsen, piedruokns Salis, piedruoksne L., = piedurkne; dürfte zu apdruoksts "Querdel od. Gürtel am Weiberrock" gehören (nach Būga Aist. Stud. 143).

Avots: ME III, 246

piêdrûkne ² Nigr., Wain., piedrūne (?) Für. I., = piedurkne. Wohl mit Metathese aus *piedūrkne.

Avots: ME III, 246

piêdûkt ² , = piesmakt (von der Luft): istaba piedūkusi, jāvēdina Sassm., Dond. piedūkušā istabiņas kaktā atradās gultiņa Alm. Meitene nuo sv. 57 (vgl. auch dūkt III ) ; zu dvaka?

Avots: ME III, 247

pìedziêdât,

1) zu-, hinzusingen:
pie katras Jāņu dziesmu rindiņas allaž vēl piedzied galā klāt: līguo, līguo! BW. V, S. 18. Jēcis nevarēja citiem līdzi piedziedāt Tirzm. 17. piedzied meitām brūtgānus Mag. XX,3,153;

2) herbeisingen, singend herbeilocken:
Jānīt[i]s lūdzās, lai mēs dzieduot, lai Anniņu tam piedzieduot BW. 606. dziedi, dziedi, ganu meita, kāda ve̦lna piedziedāsi? piedziedāsi pārnuovada kruoga, tirga dzē̦rājiņu 458;

3) vollsingen:
vai ar dziesmu piedziedāšu (werde satt singen) savu ... vēderiņu? Mag. XX, 3, 153. viņas piedzied visas malas Plūd. LR. IV, 149. piedziedāt druvas Zalktis I, 111. (klajums) putnu piedziedāts Veselis Tīr. ļaudis;

4) viel singen:
kuo nu piedziedāsi tukšā dūšā? Lennew. Subst. pìedziêdãjums, der Refrain.

Avots: ME III,

pìeêdinât, abfüttern, satt füttern: nevaru vairs tevi pieēdināt LP. IV, 2. visu pasauli jau nevar pieēdināt JK. II, 398. kapu vārti stāv atvē̦rti kâ nepieēdināma mute B. Vēstn.

Avots: ME III, 249

I pìeliêdêt, vollregnen lassen.

Avots: ME III, 268

pìesêdêt,

1) beisitzen
Spr.;

2) sich setzen
(?) U.;

3) sitzend erreichen:
"pabrauksimies", viņš saka: "kuo nu tâ mierā piesēdēsim?" Ezeriņš Leijerkaste II, 43;

4) sitzend hier und da niederdrücken od. Spuren hinterlassen:
bē̦rni piesēdējuši kaņepes PS. - Subst. pìesê̦dê̦tãjs, der Beisitzer, Assessor U.: tiesas piesē̦dē̦tājs Sadz. viļņi 113. pagasta piesē̦dē̦tājs Zeif. II, 182. zvērināts piesē̦dē̦tājs Konv. ² 385.

Avots: ME III, 288

pìesêdinât, daran-, dazu-, heransetzen: mājenieki, zinādami, ka ar labiem cilvē̦kiem darīšana, viņus piesēdina pie galda RKr. XVI, 88.

Avots: ME III, 288

pìespiêdu kārtā, zwangsweise, unbedingt, obligatorisch: dienas Elvīrai aiztecēja piespiedu kārtā darbā un sarunās Poruk II, 26. - piespiedu līdzekļi, Zwangsmittel RA.

Avots: ME III, 294

‡ pil˜nziêdā (loc. s.), in voller Blüte: dārza kuoki stāvēja p. Daugava 1939, S. 126.

Avots: EH XIII, 233

plânšķiêdraîns, zartfaserig.

Avots: ME III, 330

pretspiêdiẽns, der Gegendruck: gaisa pretspiediens A. XX, 116. uz katru spiedienu nāk .. . pretspiediens Balss. adatu kuokā iespiežuot spiedējs mana it kâ pretspiedienu, kas nāk nuo kuoka Konv. ² 821.

Avots: ME III, 389

prìekšdziêdâtãjs, der Vorsänger.

Avots: ME III, 395

prìekšpêdẽjs, der vorletzte (Adj.): priekšpēdējā atvase MWM. VIII, 589. viņa iestājusēs priekšpēdējā klasē MWM. XI; 189. "Zalktim" pienākas ne pirmā, bet varbūt priekšpēdējā vieta mūsu grāmatniecībā Zalktis II, 152. priekšpēdējā zilbe, die vorletzte Silbe.

Avots: ME III, 396

pupêdis Dond., = pūpēdis, Bovist.

Avots: ME III, 414

pũpêdis,

1): auch Prawingen, Schlampen, Trik., BW. 2834: vai, brālīti, tev nebija ciemā dailu ze̦ltainīšu? kam tu brauci pa nuovadu pēc pūpežu ve̦zumiņa? BW. 21382.

Avots: EH II, 342

pũpêdis Karls., Wolm., PS., Lin., Iw., pùpêdis ² Kl.,

1) auch pùpis ² Malta, der Stäubling, Bovist (lycoperdon
Tournef.) RKr. II, 73: mīksts kâ pūpēdis. iznīksti, izputi kâ ve̦cs pūpēdis! asins tecēšana nuorimst, kad uz brūci uzliek pūpēdi RKr. XII, 12;

2) Brandkorn
Neik. n. U., Mag. XX, 3, 215. Wohl zu pũpêt I.

Avots: ME III, 448

riêdinât: tie ... suņus riedināja Tdz. 43199.

Avots: EH II, 378

riêdinât, bellen lassen C., Salis, Wandsen, Nigr.: r. suņus. Zu riêt.

Avots: ME III, 544

riêdît, -du, -dĩju, hetzen: r. ar suni Zaļmuiža.

Avots: ME III, 544

sabêdzinât, tr., fliehen, flüchten lassen, verstecken (von vielen Objekten): sabēdzināt visus vienā istabā.

Avots: ME III, 593

sabiêdêt, sabiêdinât Spr., tr., erschrecken, einen Schreck einjagen: kas tad viņu bij tâ sabiedējis? Vēr. II, 439. kam tu bē̦rnus tâ sabiedēji? Nigr. dievs, duod apsei nelapuot, ka tā mani sabiedēja (Var.: nuobiedēja, nuobaidīja)! BW. 8364, 2.

Avots: ME III, 594

sabriêdêt, sabriêdinât Spr., Sassm., tr., quellen, anschwellen lassen: izkaltušus traukus mē̦dz izlikt lietū sabriedēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. riteņus ieme̦t dīķī, lai viņus sabriedinātu Lieventhal. dievs sabriedināja mušas par dunduriem LP. VII, 1163.

Avots: ME III, 597

sabriêdinât (unter sabriêdêt),

1): riteņus s. Janš. Līgava II, 39, Saikava; ‡

2) zusammenquellen machen, verdichten:
dienā atkusnis, un naktī sabriedināts sniegs jau labprāt nē̦sātu ... zirga pakavu Sārts Str. 49.

Avots: EH II, 398

sadiêdzêt: s. iesalu Warkl.

Avots: EH XVI, 403

sadiêdzêt, tr., keimen lassen (auf eine grossere Anzahl von Objekten bezogen): dažreiz tupeņus pirms izstādīšanas sadiedzē Konv. ² 1645. sadiedzēt iesalam miežus Dunika.

Avots: ME III, 611

sadziêdât, ‡

4) singend bewältigen:
es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju BW. 665, 3.

Avots: EH XVI, 407

sadziêdât,

1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;

3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.

Avots: ME III, 622

sadziêdêt, freqn. sadziedināt, tr., zuheilen, verheilen machen, lassen: ārstu rīkuošanās de̦gunu atkal sadziedēja Seifert Chrēst. III, 2, 256. Baluodis ir guovij ribu sadziedējis Jauns. viņš mūsu kaites sadziedējis Janš.

Avots: ME III, 622

I sadziêdinât, harmonisch zusammensingen machen: s. bē̦rnus; kuori.

Avots: ME III, 622

II sadziêdinât, s. sadziêdêt.

Avots: ME III, 622

saêdinât, ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch füttern:
ilgi saēdināja Pas. X, 567.

Avots: EH XVI, 407

saêdinât, tr.,

1) an-, vollfüttern:
bē̦rni... saēdināti ar nederīgu barību Konv. ² 616;

2) zerfressen machen:
aude̦klu saēdināšana (ar klorkaļķi) Kaudz. Ve̦cpiebalga 56.

Avots: ME III, 623

sakliêdêt, zerstreuen, auseinanderjagen: viss mainās tik sakliedē̦ti kâ makuoņi vējainā laikā Jansona Duomas 7.

Avots: ME II, 650

saldêdiens* Stari II, 498, die süsse Speise, das Dessert.

Avots: ME II, 668

I saliêdêt, tr., ( die Wäsche U.) verregnen lassen: sienu LP. I, 115. sienu un rudzus tu man tīri tīšu saliedēji Nigr. Refl. -tiês, sich verregnen lassen Dr.

Avots: ME II, 673

sasêdêt,

1) intr., längere Zeit sitzen:
visu nakti sasēdēju BW, 35760. dažu nakti sasēdēji šāpulīša kājgalā 15079. Jānīt[i]s dienu sasēdēja ar Jē̦kuobu runādams 33060, 1;

2) tr., sitzend erreichen, erlangen:
sēdi, sēdi, tu meitiņa! kuo tu viena sasēdēsi? BW. 11443;

3) cietu sasēdēt, einen Stuhl absitzen.
Refl. -tiês, sich setzen, sich sacken, vom Sitzen zerdrückt werden: tuos (= stirājus) bāza arī sēdekļa maisā, juo tie bij daudz patīkamāki nekâ salmi un nesasēdējās tik ātri Jauns.

Avots: ME III, 728

sasêdinât, ‡

2) sich senken (und fest werden) machen:
sniegs, atkušņa nesasēdināts, ir palde̦ns kâ pe̦lni Jauns. Jaun. Ziņas v. 8. II 1940; ‡

3) "savērt (tīklu) uz sē̦da" Auleja; ‡

4) = sastãdît 1: sasēdinavu kāpusteņus Pas. XI, 364 (aus Lixna).

Avots: EH XVI, 446

sasêdinât, tr., setzen, sich setzen lassen (auf eine grössere Anzahl von Ohjekten bezogen): viņš sasēdinājis tuos uz tiem krāģiem MWM. X, 569.

Avots: ME III, 728

sašķiêdêt, = sašķīdinât, sašķîdît: s. kartupeļus vāruot Wolm.; ve̦duot sašķiedēt uogas Jürg., Siuxt.

Avots: ME III, 756