Paplašinātā meklēšana

atsvešinât, tr., entfremden: vakardiena viņu galīgi atsvešinājusi nuo Paulīnes A. XVIII, 389; bē̦rnus atsv. savai tautai Kundz. Kr. 199. Refl. -tiês, sich entfremden: viņi nuo baznīcas atsvešinājušies Vēr. II, 597.

Avots: ME I, 199

svèši ² Mar. n. RKr. XVII, 122, Druw., Golg., Tirsen, Adv. zu svè̦ts "heilig", sehr, stark, eindringlich: svēši ("spēcīgi") de̦g Lis. iecirtums kājā tik svēši sāp ka ne paciest nevar Druw. n. RKr. XVII, 80. kundze svēši nuobē̦dājās A. v. J. 1902, S. 322. kâ mušas svēši kuož Stomersee.

Avots: ME III, 1154

svešiena: auch FBR. IX, 158.

Avots: EH II, 615

svešiena Wid., svešiene, svešene St., die Fremde: ciemiņi nuo svešienas sabraukuši Aps. V, 17. nuo svešenes... pārnācis mājās Dünsb. Od. 3. 35. nebija... vajadzības tamlīdzīgas mantas iegādāties nuo svešienes R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 159.

Avots: ME III, 1151, 1152

svešiene (unter svešìena): auch Auleja, Frauenb., Kal., OB.

Avots: EH II, 615

svešinât, fremd machen, entfremden Wid.

Avots: ME III, 1151

‡ svešinīca, eine Fremde: me̦s māseņas svešinīcas BW. p. 316 I, 1.

Avots: EH II, 615

svešiniẽks: nesūtīšu svešinieka BW. 29437, 1 var.

Avots: EH II, 615

svešiniẽks L., U., svešeniẽks Prl. n. FBR. VI, 77, svešniẽks (f. -niẽce, svešenica Prl.), ein Fremder, FremdIing, ein nicht Verwandter: labāk svešnieks nekâ rads Br. sak. v. 1246. viena bija man[a] māsiņa, uotra brāļa līgaviņa, trešā bija svešiniece BW. 13281. svešinieces (Var.: svešenicas) [de̦r] ietaļām 23824, 1 var. apvaicādamies, kas par ļaudīm svešinieki ir RKr. XI, 78.

Avots: ME III, 1151

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu kādu lietu.

Avots: ME I, 98

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133

astneša "?"; zeltenes lai dzīvuo, kas nav svešiern astnešas (Schleppenträgerinnen?)! Dünsb.

Avots: EH I, 132

‡ atceļuôt, herreisen, -wandern Dunika u. a.: svešinieki atceļuojuši pie mums nuo tālām zemēm.

Avots: EH I, 137

atmiẽluôt, tr., wieder bewirten: mieluojiet, sveši ļaudis, es jūs būšu atmieluot BW. 19347.

Avots: ME I, 179

aũklêt [li. áuklėti], tr., (ein Kind) warten, auf den Händen tragen und schaukeln: aklē mani, māmuļiņa, vieglajām ruociņām Ar. 1299. Refl. -tiês, gewiegt, gehehgt werden: vai mūsu jaunekļu krūtīs auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības Pūrs I, 26.

Subst. aũklējums,

1) die vollendete Handlung des Wartens, Wiegens:
tuo esduošu māmiņai par bē̦rniņa auklējumu BW. 1163;

2) das, was gewiegt worden ist, das Kind:
māmiņ, tavu auklējumu sveši ļaudis maldināja Ar. 1762.

Avots: ME I, 222

badmira,

2): tā guovs ir kâ ve̦lna b., vinai ne˙kur nav ne diezgan, ne labi AP.; ‡

3) ein Geizhals:
kas skuopuojas un slikti ē̦d, tuo sauc badmiru Ramkau. badmiras tie sveši ļauži: nedeva ē̦zdami, nedeva dze̦rdami BW. 19204, 5.

Avots: EH I, 197, 198

bezgalis, fem. -le,

1) ein Nimmersatt, Vielfrass:
bezgaļi, bezgaļi tie sveši ļaudis BW. 19445, 2. kā bezgalis rija, kamē̦r pa˙galam viss bija Dünsb.;

2) der Abgrund, unenrgründliche Tiefe;

3) sikalu bezgalis, Speichelfistel
Preip. 48; zuobu bezgalis, Zahnfistel 45.

Avots: ME I, 283

I brāķis, das Wrack; schlechte Ware, Untaugliches: nieki, brāķi sveši ļaudis BW. 19049. [Nebst estn. wrāk "Wrack" aus mnd. wrak.]

Avots: ME I, 328

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

dar̂vaîns, geteert, mit Teer beschmiert, beschmutzt: sveši ļaudis sanākuši darvainiem kažuokiem BW. 20397, 6.

Avots: ME I, 442

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527

duncens U., ein Lärmmacher, Händelmacher. Vielleicht identisch mit duncenis: vēlīgi man bāleliņi, ne tādi dunceņi (Var.: dusmaņi) kâ sveši ļaudis BW. 20910 [aus Zirau].

Avots: ME I, 515

I duñdurêt, -ēju, brummen, summen: tâ dziedāja sveši ļaudis, ka [für kâ?] dunduri dundurēja.

Kļūdu labojums:
ka [für ka6?] = kâ

Avots: ME I, 516

dusinât [li. dùsinti "engbrüstig machen"],

1) fact., ruhen, sich erholen lassen:
še dzīrās sveši ļaudis kumeliņus dusināt BW. 14113, 1. sešas stundas kājas āva, se̦stā ruoku dusināja 9335. kur kauliņus dusināt 19955. še viņa mēdza dusināt kājas R. Sk. II, 126;

2) intr., ruhen, rasten (selten):
ne tie (kumeliņi) svīda, ne tie kusa, ne tie ceļā dusināja Windau.

Kļūdu labojums:
sešas = piecas

Avots: ME I, 521

êža

1) das Essen:
nu ēda sveši ļaudis lielajā ēžā BW. 19445, 4;

2) ein Vielfrass
Ruj., Fest., Smilt.;

3) das Brett, durch welches Mastschweine den Kopf durchstecken
U., Adsel, Wenden.; ein Gerüste mit zwei Raufen Neik. n. U., eine Raufe im Viehstall Appricken, Wend., Smilt., Hasenp., Grobin. [Vgl. li. ė´džia "ein Fresser", ė´džios "die Raufe", apoln. jedza, r. ѣжá "Speise".]

Avots: ME I, 578

grabaža, gew. d. Pl. grabažas,

1) der Plunder, alter Kram, zusammengerafftes, wertloses Zeug, der Trödel:
kur liksi manas grabažiņas Etn. I, 47. manas grabažiņas BW. 27454 (Var.: lupatiņas). grabažu buods, Trödelbude LP. III, 38. Bei J. Allunan in dieser Bed. grabaži: valuodu nuo svešiem grabažiem iztīrīt Izgl. IV, 15; grabažas runāt, übel zusammenhängende Dinge untereinander reden L., St.;

2) die Schwätzerin:
sieviņa, mana grabažiņa; gew. als Schimpfwort (so namentlich grabažu lāde), die Faslerin: grabažu, varažu tautas veda kamanās BW. 124. tā ir tāda ve̦ca grabaža, viņa var daudz kuo sarunāt Dond. [Wenigstens in der Bed. "Zusammengerafftes" zu grâbt und li. grabažiúti "нащупывать"; sonst aber wenigstens in der Bed. 3 - wohl zu grabêt.]

Kļūdu labojums:
124 = 12424,4

Avots: ME I, 635

grāvêtiês, gŗāvêtiês,-ẽjuos, freqn. von gŗauties, poltern, lärmen Grünh., Naud. : gar durvīm grāvējušies sveši cilvē̦ki Balt. V. kas pa namu grāvējās BW. 2723. sāka atkal pa pili grāvēties LP. VI, 988. viņa kliedz, raud draud, lūdz, grāvējas it visādi Deglavs Lielā Lavīze 78.

Avots: ME I, 644, 645

iẽnaîds, die Feindschaft, der Hass: ienaidā būt, dzīvuot ar kādu, mit jem. in Feindschaft leben; ienaidu celt, ienaidā savest, Feindschaft anrichten; ienaidu turēt, feindselige Gesinnung hegen; saiet, sanākt ienaidā, in Feindschaft geraten; ienaidā od. uz ienaidu rīdīt, sarīdīt, zur Feindschaft anhetzen. dziesmu dēļ, sveši ļaudis, ienaidiņa neceļat (Var.: neturat) BW. 957. ienaids kājās, draudzība vējā.

Avots: ME II, 47

ĩrẽjs, auch ĩrãjs BW. 27846, ĩrê̦tãjs, der Ruderer: sveši ļaudis īrējiņi (Var.: īrē̦tāji) BW. 17990.

Avots: ME I, 837

ĩstniẽks, ĩsteniẽks, ĩstiniẽks,

1) naher Blutsverwandter, ANgehöriger, ein treuer ANhänger:
mana paša īstenieki nuoliek mani nuovāratā BW. 8489. ne tie visi īstenieki, kas bāliņa vedībās 16267. īstenieku bāleliņi par svešiem palikuši 3865, 3. es pie brāļu draudzes luocekļiem gan nepiede̦ru, bet pazīstu kādus nuo viņas īsteniekiem K. Müller. mājas vadītājs neuzlūkuoja sevi par īstenieku, bet par piemājuotāju Aps. [īstenieki L., Geschwisterkinder];

2) der Echte:
ķēniņš apmanījis, ka šis tikai viltnieks, bet stabulnieks tas īstais, tādēļ atdevis īstniekam meitu LP. V, 286;

3) der Besitzer, der Eigertümer Gstrsh.

Avots: ME I, 838

‡ izpenêt (?) "(svešiem) niekus izrunât" Frauenb.

Avots: EH I, 471

ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.

Avots: ME II, 369

ķēzis, der Schmutzfink, etw. Schmutziges: sveši ļaudis mūs[u] māsiņu kâ ķēzīti nuoķēzīja BW. 24697.

Avots: ME II, 377

kļũt (li. kliúti "hanken od. hängen bleiben" ) [Dond., Līn., Nigr., Ruj., C., PS., Jürg., kļût Mar. n. RKr. XVII, 125, kļût ² Dunika],

1) (unwillkürlich) geraten, gelangen:
nelaimē, guodā. es, ar tevi runādama, kļuvu ļaužu valuodās BW. 8391. atminiet, sveši ļaudis, kâ es tiku (Var.: kļuvu, kļūvu, kļuu) šai zemē 26027. ze̦lta dzīvē kļūsi LP. I, 95. celies agri, bāleliņ, kļūs tavā ruociņā BW. 13323, 2. mēs re̦ti par tuo kļūstam pilnā skaidrībā;

2) werden -
als Hilfszeitwort,

a) das Prädikativ ein Hauptwort: te bij meitiņa, nu kļuva sieviņa BW. 24737. tu vīrs un varuonis kļuvi, kareivis nē Rainis, mit dem Gen. - ļaužu kļūt, in die Reihe der reichen, vornehmen Leute kommen:
dievs duod man ļaužu kļūt BW. 31183. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt, bez māmiņas dzīvuodama Ltd. 3890;

b) ein Eigenschaftswort oder ein Pron.: kļūstiet laimīgi! JR. IV, 217. nu˙pat kļuvis gatavs rakstu krājums Vēr. II, 1254. tuo es gaidu, kuŗš ir mans un savs ir kļuvis Rainis Zelta zirgs 93. tāda kļūt, schwangen werden:
lai tādai kļūstuot ne˙kas neriebtuos RKr. XVI, 99;

c) das Part pass. - zur Bildung des Passivs, häufiger so tikt: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs Tr. II, 1268 (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps) maizīte nuodalīta Ltd. 1413;

d) das Part. Perf. akt. - zur Bildung des Präteritums: vai jūs tuo kļuvāt (tikāt) redzējuši? LP. VI, 103, habt ihr ihn auch zu sehen bekomen?
[Zu kļaût I (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XX, 164 f. und Wrtb. III ⁴ 113, Persson Beitr. 158, v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Awh. VIII, S. 115, Uljanov Znač I, 23, Zupitza Germ. Gutt. 119 und Güntert Kalypso 248 ² .]

Avots: ME II, 240, 241

‡ I knipelêt, -ẽju, prügeln Seyershof; "ein wenig schlagen, beissen od. kneifen" Sonnaxt; beissen, stechen (von Insekten) Salis; "graizīt" Seyershof:, k. nagus nuô. Refl. -tiês "niekuoties; niekuojuoties kuo dauzīt" Orellen: knipelējās, knipelē jās, bet uz priekšu ne˙kur netiek; "plēsties" Seyershof: sveši zirgi knipelējas, grib spē̦kuoties.

Avots: EH I, 631

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

kretinât, auch skretinât Gr.-Sessau, fakf. zu krēst, essen lassen, füttern: kāpēc man sveši bē̦rni jākretina Naud., Gr.-Sess.

Avots: ME II, 274

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

krũms (li. krúmas), Demin. auch krũmītis BW. 32529 und verächtl. krũmelis,

1) der Busch, Strauch:
Sprw. lai kāds krūmiņš, tuomē̦r sava ēniņa. aizrunā tu viņu! mute līdz krūmiem! von einem gewandten Schwätzer Degl. tie bija aiz pieci krūmi, sie waren über alle Berge LA. krūms salaulā, krūms atlaulā, sagt man von der Ehe der Zigeuner. krūmu sargi, Banditen, Räuber LA.; mīlestības krūms, Gagel (myrica gale) Kemmern n. RKr. III, 71;

2) die Staude:
krūmu ņemt, riest, n. U. auch krūmu mest, krūmā riesties AP., Smilt., sich bestauden: audz miezīti, ņem krūmiņu BW. 13767;

3) der Büschel, die Menge, der Haufe:
krūmiem auga zaļa zāle ap re̦snuo uozuoliņu; krūmiem stāv sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15696. ļaudis stāv vienā krūmā, die Leute stehen ganz dicht L. zivis krūmiem (pulkiem) Majorenhof;

4) eine Art Stickerei:
uz kre̦kla kamiešiem ruonas pērpetes jeb krūmi, t. i. sarkani raksti RKr. XVI, 102. [Nach der Bed. 3 zu urteilen, vielleicht zu kraũt, woran auch Leskien Nom. 192 denkt.]

Avots: ME II, 292

krũzêt, -ẽju, krũzuôt, auch krũzât, -ãju, tr., kräuseln, kraus machen: staigā matus krūzē̦dami (krūzādami) BW. 5087. krũzê̦ts [PS.], krũzuôts [li. krūzúotas], Part. pass., kraus, gekräuselt: sveši ļaudis nuorāvuši krūzē̦tuo (Var.: krūzātuo) maguonīti BW. 18354. [Aus mnd. krusen "kraus machen".]

Avots: ME II, 294

kusls (li. kušlùs od. kùšlas "schwächlich"),

1) steif, ungeschickt
Stom.;

2) klein, schwächlich, zart
Naud.: mums ir līdzcietība ar visiem nespēcīgiem un kusliem radījumiem Vēr. II, 406. kuslie asni iz zemes lien Asp. kusls dīglis, stāds. lai nenuobrīnē̦tu kuslu bē̦rnu, it ipaši, kamē̦r nekrustīts, neplāta un nerāda svešiem JK. VI, 28. lai tā sieva, kur tā sieva, kur tās kuslās dvēselītes BW. 20870, 7. dzīve bija pārāk kusla, nevarīga Vēr. I, 1447. kur kuslās ilgas nu? Vēr. I, 824;

3) lebenig, jähzornig, ungeduldig
Lös.: nu viņš paliek kusls. In den Bed. 1 u. 2 nebst apr. acc. s. kuslaisin "schwächste (n)" [wohl zu le. kust "müde werden" und vielleicht slav. късьнъ "säumig, langsam", s. Bezzenberger BB. XII, 77 f., Berneker Wrtb. I, 672;] dagegen in der Bed. 3 wohl zu le. kustêt.

Avots: ME II, 328

lambaži "?": nu atnāca sveši ļaudis ar tiem darvas lambažiem (Var.: lampatām, ķeldeŗiem, zābakiem) BW. 20397, 2.

Avots: ME II, 417

lam̃pata,

1) [lam̃pats Serbigal, làmpata ² Erlaa], der Lappen, Fetzen, Lumpen, ein Stück Smilt., Ubbenorm: sveši ļaudis sanākuši ar tām darvas lampatām BW. 20397. tur uzmeta sveši ļaudis darvainās lampatiņas 16297; sasist, saplēst lampatās Paul.;

2) etwas Minderwertiges, Schund:
nuo tādām lampatām, kur tikai virši vien aug, ne˙kad nevar pļavas iztaisīt Dz. Vēstn.;

3) ein Taugenichts, Lump, Bummler
Smilt., Mat. Zu lampa II.

Avots: ME II, 418

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

lavît, - u od. - ĩju, tr. fangen, greifen, nachstellen Spr.: pūš vējiņš, čaukst lapiņas, lavī mani sveši ļaudis BW. 13316. tas (vilkacis) drīkstējis tik lavīt (aitas) klajā dieva laukā Etn. II, 86. Refl. - tiês, lavēties Glück, [Manz.],

1) nach etw. für sich haschen, sich heimlich erstreben:
[vanags lavījas uz vistām, vilks - uz luopiem U.] vakar tu zirņus sēji, šuodien pākšu lavījies; vgl. BW. 31356. [glūnēsim ar viltu uz asinīm, lavēsimies veltīgi uz nenuoziedzīgu Glück Spr. Salom. I, 11];

2) sich heimlich anschicken:
pūķītis zagt lavījas BW. 8169;

3) lavieren
L., heimlich irgend wohin zu gelangen suchen: svētdienām tā lavījas kâ kāds zaglis pruojām A. XX, 86. nuost ar pate lavījās BW. 25000. dzē̦rājs klātu lavījās 10133. visas manas dziedātājas pie miedziņa lavījas BWp. 813 ^2. tad raganas vis˙vairāk ap luopiem lavuoties Lp. V, 11;

[4) umherschleichen, lauern
U. - Wohl aus. r. лови́ть "fangen" entlehnt und durch d. lavieren beeinflusst; vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 220].

Avots: ME II, 433

lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;

1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!

2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;

3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;

4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;

5) singen (von der Nachtigall)
St.;

6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;

7) singen:
tautas dziesmas Aus.;

8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]

Avots: ME II, 484

lìksma, lìksme, lìksmĩba (li. linksmỹbė),

die Freude, Fröhlinchkeit [līksme Rainis VI, 412 ]: kur tautās tāda līksma, kâ manuos bāliņuos BW. 1187. aizkrāšņa bē̦rniem, tiem laba līksma BWp. 977. šuogad līksma, citu gadu baltajuos bāliņuos; tai trešā gadiņā še es līksmu neturēšu BW. 3582. [liela līksma uznāca Bers. ] parādiet, sveši ļaudis, kāda jūsu līksme bij! BW. 24156. dzīvuot vienā līksmībā LP. III, 85. prieki, manas līksmībiņas, pavadiet celiņā! BW. 17854, 6;

[2) Erholung, Ruhe
Bergm. n. U.: līksmes pēc, der Ruhe wegen. ] saule iet līksmītē, die Sonne geht unter [Ruj. n. U. ], Mag. XX, 3, 69. [Zur Bed. 2 vgl. auch acis paliek lìkas ² Bers., die Augen schicken sich an zusammenzufallen (zum Schlaf). ]

Avots: ME II, 486

mãja, Demin. verächtl. mãjele,

1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);

2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix

pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;

3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]

Avots: ME II, 577, 578

malinât,

1) kaus. u. freqn. zu mal˜t, = mal˜dinât: sveši ļaudis man[u] māsiņu pagrabā malināja BW. 22550, Biel. I, 425;

2) wiederholt drehen
Wid. Vgl. malt 2.

Avots: ME II, 558

mel˜nẽjs, schwarze, dunkle Hautfarbe habend, brünett C., Etn. IV, 146. ienāk trīs svešinieki: viens pe̦lē̦ks, viens balts, viens melnējs LP. V, 214.

Avots: ME II, 597

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

‡ ne̦lgs, = ne̦l˜ga: šitie ne̦lgi (Var.: ne̦lgas) mūs[u] māsiņas nevedīs BW. 17184, 3. ne̦lgi (Var.: nieki) sveši ļaudis pret maniem bāliņiem 20899, 2. (Adj.?) n. viens, ne̦lga uotra Janš. Bandavā I, 237.

Avots: EH II, 15

nepraša,

1) das Nichtverstehen, die Verlegenheit:
viņa bija tādā neziņā un neprašā A. XII, 813, 414;

2) comm., der (die) Unwissende, Nichtkenner, Laie:
neprašas, neprašas tie sveši ļaudis BW. III, 1, S. 74. sapruoties, neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030. kâ neprašas bē̦rns ruotājas ar spuožām bumbiņām Asp. [cits arī ir nepraša, tāpēc ka tam daudz gudrības nav Glück Sirach 19, 19.]

Avots: ME II, 728

‡ nuoĩverêtiês Frauenb., eine Zeitlang zanken: viņš gar svešiem vien nuoīverējās.

Avots: EH II, 49

nùoķēzît, nùoķezît, nùoķe̦zât Līv., tr.,

1) besudeln, beschmutzen:
sveši ļaudis mūs[u] māsiņu kâ ķēzīt nuoķēzītas dubļiem Apsk. [nuoķezītas drēbes Dunika;

2) verhunzen, beschimpfen
(Wolm.), verleumden U.] Refl. - tiês, sich besulden, beschmutzen: vecene nuoķēzījusies LP. VII, 1071.

Avots: ME II, 806

nùoskatît,

2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡

4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.

Avots: EH II, 85

‡ *nùošķinst, = nùošķiñdêt: kad ratu zvans nuošķinda ... un svešie bija aizbraukuši Ciema spīg. 298.

Avots: EH II, 95

nùovẽlêt,

1) anwünschen:
ķizu, ķizu, bāleliņ, tuo es tev nuovēlēju (vgl. BW. 21936);

2) [zugestehen
U.], gönnen: kāzenieki negrib svešiem ļaudīm naktsmāju nuovēlēt BW. III, 1, 23;

3) widmen:
kad bites spietuo, tad, jaunā kuokā liekuot, tās nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368;

4) bestimmen, vermachen:
tas bijis... dieva nuovē̦lē̦ts LP. VII, 870. šuo naudu varuot tikai tie dabūt, kam viņa e̦suot nuovē̦lē̦ta Etn. I, 115. māte mani auklē̦dama vāciešam nuovēlēja BW. 10226. Refl. -tiês, sich gönnen: pat ne nabagiem viņš nenuovēlējies dāvaniņu pasniegt LP. V, 228.

Avots: ME II, 885

nùozibêt, nùožibêt, intr., erglänzen, aufblitzen, dahinblitzen: aiziet, ka nuozib vien LP. V, 324. zibenis nuozibējis. priekš acīm nuozibēja sveši lauki Baltp.

Avots: ME II, 890

ņurât Smilt., ņur̃rât, -ãju, intr. schnurren, brummen, knurren: kaķis ņurā Vīt. sveši suņi saskrējuši sē̦tā nur̂rā ² Sassm. n. RKr. XVII, 44. [Nach Persson IF. XXXV, 210 zu li. niurnė´ti, mengl. nurnen "murren", mnd. nurren "knurren"; vgl. auch Fick Wrtb. I ⁴ , 506.]

Avots: ME II, 905

pakļaût, tr., unterordnen, unterstellen: garīdzniecība pakļauta laicīgām tiesām Plūd. Refl. -tiês [li. pasikliáuti ], sich unterordnen, sich aussetzen, sich ergeben: mēs bieži pakļaujamies svešiem iespaidiem Plūd.

Avots: ME III, 46

pañckas [auch Serbigal, Ronneb., AP., Dond., Salis, pan̂ckas ² Dunika, Līn.], pañcakas Karls.,

1) zerlumpte Kleider, Lumpen, Fetzen, der Plunder; ein Bündel
Mar.: viņš apģērbies ve̦cās panckās LP. VI, 600. pruotat kaunu, sveši laudis, kaŗat panckas mugurā! BW. 26139, 1. kuo tu tās panckas tik daudz krāj? Līg. nuo panckām ārā juokuot, zuobuot, rāt, smiet, bis zum äussersten foppen, asen, schimpfen, verhöhnen: muļķītis šuo nu zuobuo nuo panckām ārā LP. VI, 427. tie mani smies pa˙visam nuo panckām ārā Degl. pilsētnieki izzuobuo šuo nuo panckām LP. IV, 80;

2) das Lumpengesindel:
ārā; panckas! Druva II, 666;

[3) das Gerede, Geklatsch Dunika:
kuo jūs, māt, ļaužu panckas varat savākt? lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus, cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432].

Avots: ME III, 76

paplêst, ‡

2) ein wenig beissen:
lielās cūkas mazuos paplēsa, kad bij sveši Siuxt. Refl. -tiês, ‡

2) für sich ein wenig pflücken Kaltenbr.:
cik kuŗš pasaplēse, tik ir aizne̦s:

Avots: EH XIII, 163

patèikt [li. pateikti "приспособить"], tr., intr.,

1) sagen, erzählen:
pateikšu tē̦vam, pateikšu mātei, kuo dara meitiņas apiņu dārzā BWp. ² 7063;

2) loben, rühmen, preisen:
pateiciet, sveši ļaudis, manas mazas dāvaniņas! BW. 25324, 1. sen dzirdēju, nu redzēju, pateicamu (Var.: teicamuo) tē̦va dē̦lu 21893, 6. kad es būšu pateicama, pateiks mani sveši ļaudis BWp. ² 6878;

3) danken
- mit dem Dat. der Person und mit par od. einem Satz mit ka: pateicat, sveši ļaudis, par rupjām dāvanām! BW. 25324, 2. pateic dievam, māmuliņa, ka meitiņas skaistas auga, danke Gott, Mütterchen! BW. 7701 (Var.: pateic dievu, lobe Gott). Sprw.: cik ir, tik jāpateic. kāds ir, par tādu jāpateic. [ne par kuo nav jāpateic, dēliņ! Pas. II, 170.] jāpateic dievam, ka tâ tapuši vaļā LP. VII, 85. Statt par mit dem Akk.-Instr. findet man im VL. vereinzelt den blossen Akk. od. auch den Gen.: es pateicu dieviņam savu labu kumeliņu BW. 29723 (Var.: sava laba kumeliņa 29724). Refl. -tiês, [1) sagen: pateicēs, ka viņš e̦su viņu brālis Pas. II, 181 aus OberBartau];

2) danken, sich bedanken:
nezin, kâ pateikties LP. II, 37. Subst. patèicẽjs, wer sagt, (obt, dankt; patèikšana, das Sagen, Loben, Danken, auch der Dank: simtu, simtu kārt[u] ir man jāduod tev pateikšana GL.; pateikšanas upuris, das Dankopfer IV Mos. 29, 39; patèikums, die Mitteilung, Erzählung, Danksagung: zemnieki iedeva par pateikumu naudas gabalu ziedam LP. VII, 706.

Avots: ME III, 120

pìeliduôt,

1) auch pìelidinâtiês, heranflattern: bezdelīga pieliduoja pie luoga;

2) hinzufliegen, sich fliegend gesellen zu:
mūsējiem pieliduojuši sveši baluoži.

Avots: ME III, 266

pìemist, an einem Orte, bei jemand wohnen, sich aufhalten U.: rijā ve̦lni piemituši LP. VI, 1, 453. šai pilī labprāt mēdzis piemist Ruomas ķeizars Konv. 1601. Subst. piemitẽjs, der Einwohner, Bewohner: tev būs savu brāli uzņemt kâ svešinieku un piemitēju Glück III Mos. 25, 35.

Avots: ME III, 273

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353

‡ pũrautiņš "?": sit, brālīti, ze̦lta ruozi uz māsiņas pūrautiņa, lai nevar sveši ļaudis uz celiņa maderēt! BW. 16639.

Avots: EH II, 343

‡ rāpalêt klettem: rāpalēja pa svešiem kuokiem Pas. XIII, 62.

Avots: EH II, 361

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

ruozaîns Wessen, ruozājs, ruozâts. mit Rosen verziert; rosenfarbig. rosa, rot Wessen: skujaini, ruozaini Ilzītes palagi BW. 24971. izšķīra ausainās un ruozaînās aubes RKr. XVII, 29. ruozaina krāsa Etn. IV, 5. ruozaiņi un ze̦ltaiņi mākuonīši Janš. Dzimtene V/VI, 186. sveši laudis nuorāvuši ruozātuo maguoniņu BW. 18354 var. ruozāja tai (= jumaliņai) galviņa 28535. ar bāli-ruozātiem purniņiem Zalktis 1, 101.

Avots: ME III, 586

runâtniẽks, f. runãtniẽce Widdrisch, runãtnĩca Selb., auch runãtnĩte Celm., ein Schwätzer (-in); ein Redner (-in): ak tu runātnieks! Vēr. I, 773. es jau tevi sen zināju runātnieka (Var.: runātāju) cilvēciņu BW. 6932, 1. dziedātāja tā meitiņa, runātnīca (Var.: ', runātāja) māmuļiņa 566 var. bildin ' mani sveši ļaudis, šķiet man[i] tādu runātnīcu 14865.

Avots: ME III, 561

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

sačukstêt,

1) zusammenflüstern, vieles einflüstern:
s. uotram daudz kuo ausīs;

2) eine gewisse Zeit hindurch flüstern:
s. visu nakti Golg. Refl. -tiês, miteinander flüstern, einander zuflüstern: sieva sačukstas ar znuotu A. Upītis. viņas sačukstas, sazinās MWM. XI, 221. veči nuoslē̦pumaini sačukstas JR. IV, 89. pūlī dzird klusu sačukstamies Stari II, 662. runāt ne+kuo nerunā, tik sačukstas LP. V, 323. viņš dzirdēja, kuo sveši cilvē̦ki sačukstējās A. XX, 938. kuoki sačukstas par mūžīgiem nuoslē̦pumiem Smilga Aizsnig. ceļi 10.

Avots: ME II, 605

sagànît, tr., beschimpfen; besudeln, beschmutzen, verunreinigen; verderben: avuotu viņi sagāna, gāzdami tur iekšā ve̦se̦liem ve̦zumiem saslauku Vēr. II, 670. viņš sagānīja . . . kunga namu II Chron. 36; 14. tie prasīja, kas viņam sagānījis acis JK. V, 1, 37. naudas vara visu sagrābuse un sagānījuse Vēr. I, 907. guods guļ samīts un sagānīts Stari III, 222. tas Dinu bij sagānījis I Mos. 34, 5. tu esi sava tē̦va gultā kāpis un tuo sagānījis 49, 4. jūs manu zemi sagānījāt Jerem. 2, 7. Refl. -tiês, sich besudeln, sich beschmutzen, sich verunreinigen: tie sagānījās ar saviem darbiem Psalm 106, 39. tev . . . nevajaga ar svešiem sagānīties: ar zaldātu kuopā nedzer, ar tatāru kuopā neēd! RA.

Avots: ME III, 625

sagrâbt, tr.,

1) ergreifen
(auch fig.): Sprw. vēju ar dūri sagrābt nevar. Rungulis sagrāba . . . zirgu aiz astes MWM. VII, 882. ve̦lns sagrābis saimnieku pie bārdas LP. IV, 213. pie apkakles sagrābis Vēr. I, 1033. kaijas... sagrābj... zivtiņas J. R. III, 27. svešinieki tirdzniecību bij sagrābuši savās ruokās Now. 72. tuo sagrābuse liela auka ar krusu LP. III, 8I. dre̦buļi sagrābj Celm. jāsagrābj acu˙mirklis A. XXI, 488. - tas mani sagrāba, uztrauca kâ mazu puiku Rainis;

2) zusammenharken; zusammenraffen:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka, kad sagrābta (Var.: nuogrābta) BW. 28608. sagrābis lielu naudu LP. VI, 898. Refl. -tiês,

1) einander ergreifen;

2) für sich zusammenraffen:
muļķītis..: sagrābās ze̦ltu un aizgāja LP. IV, 8. devis pulka ze̦lta naudas sagrābties VII, 202. sagrābies naudas pilnu ce̦puri VII, 1032.

Avots: ME II, 628, 629

sakãrt, tr., hängen, aufhängen, zusammenhängen (auf eine grōssere Anzahl von Objekten bezogen): drēbes sakāra tai virsū BW. III, 1, S. 28, kulītiņas sakāruši (Var.: pakāruši) uozuoliņa zariņuos BW. 2743. sakāra zuobe̦nus sausā kuokā 33601, 1. visu gaļu sakāru (Var.: pakāru) de̦guna galā 33415. ne̦sat... bē̦rza kārti istabā, lai sakaŗ sveši ļaudis savas... lupatiņas 16297. Refl. -tiês, (mit jem.) anbinden Spr.

Avots: ME II, 648

sa-uošļât, sa-uošņât, tr., freqn. zu sauost, riechen, erwittern: incis paliek.., ausīgs, it kâ būtu kaut kuo savādu sauošļājis Vīt. 40. cepeti sauošņādami LP. I, 107. Refl. sauõšņâtiês, sich beriechen Ahs.: sveši zirgi sauošņājas.

Avots: ME III, 779

saprecêt, tr., heiraten (perfektiv; gew.: apprecēt): bāliņš sievu saprecēja (Var.: apprecēja, saderēja) BW. 15888, 3. puiši nevar sievas saprecēt 15008. Refl. - tiês, sich (miteinander) verheiraten: viņi pārāk jauni saprecējušies Jauns. viņš sastuopas ar Mildu, sapre̦cas A. XI, 749. saprecēties ar svešiniekiem Norv. 83. Sprw.: ve̦lns deviņus pārus vīzes nuoplēš, kamē̦r viens pāris sapre̦cas.

Avots: ME II, 708

savèikt, (abquälend) bewältigen, erschöpfen Wessen: ēda, ēda, bet nevarēja saveikt (aufessen) Austriņš Nuopūtas vējā 70. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.): mēs māsiņas svešinīcas, mums balsiņas saveicas A. XX, 470.

Avots: ME III, 784

savietis, ein Angehöriger, Verwandter (auch Kl.), Nahestehender U.: ja neatradīšu saviešus, tad jel jūs nebūsiet sveši Kaudz. M. 17. svešumā savas puses cilvē̦ks... ir mīļš savietis Kaudz.

Avots: ME III, 791

sê̦du, sê̦dus, Adv., sitzend U.: sē̦du celt, uzcelt, sitzend erheben, sitzend hinsteilen U. sē̦du celties, sich zum Sitzen erheben U. arī bērniņa mātei jāapģērbjas kâ baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192. kas jūs dīda, sveši ļaud[i]s, ka jūs sē̦du nesēdiet? BW. 20837. tik es sē̦dus (Var.: sē̦du) neatkritu, pēc ābuola skatuoties 10841. vārdus pusmiegā sadzirdējis, uzlēca sē̦dus LP. V, 199. uz zirgu sē̦dus Etn. II, 82. uz maura re̦dz studentus, gan . . . gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb. Luomi 146. spaiņa nevajaga atstāt sē̦dus, bet apgāztu LP. V, 56.

Avots: ME III, 824

sireniẽks, sirinieks, ein umherstreifender Krieger, ein Räuber Wid., "Parteigänger" V.: kļūstam mēs nuo sireniekiem izpuostīti Manz. Post. I, 416. tādi laupītāji ir, katri ... paši siruo jeb siriniekus uz savu kaimiņu uzrāda II, 195. bij bieži jāizciešas daudz kaŗa šausmu ne˙vien nuo svešiem sireniekiem Plūd. Llv. II, 126. sirenieki, medenieki mani balti bāleliņi BW. 18655. sirenieki, medenieki, nuošaujiet se̦rmulīti! 11071 var. Zu sirt 1.

Avots: ME III, 845

skrĩverìs: tâ vērās sveši ļaud[i]s, kâ s. grāmatā BW. 25204 var.

Avots: EH II, 511

slìcinât Wolm. u. a., slîcinât ² Salis, slĩcinât Karls., tr., fakt., ertränken, im Wasser untergehen machen: sakās mani sveši ļaud[i]s ūdenī slīcināt BW. 137031, 3. ābel[e]s kuoka laivu taisu, slīcin[u] savu lĩgaviņu 26805. grib dieviņš šuo zemīti ar ūdeni slīcināt 33669. - (fig.) vīrs aizskrēja ... dūšu slīcināt (sich betrinken) uz ... kruoģeli R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, sich ertränken. Zu slìkt.

Avots: ME III, 934

slustūzis, = lustūzis, das Lusthaus: vadā mani sveši ļaud[i]s pa visiem slustūžiem BW. 25569.

Avots: ME III, 942

‡ smukšķis "?": lielais s. priekš svešiem viņš Dünsb. Krista gājieas II, 40.

Avots: EH II, 540

spīvs, höhnisch, spöttisch Für. I; trotzig L., St., U.: spīvi runāt, apsmiet Für. I. spīvi vārdi ebenda. ausis tapa ar... dažādiems spīviems vārdiems piebļautas Manz. Post. I, 451. neuzrunā tuo ar spīviem, bargiem vārdiem II, 73. tautiešam spīvi vārdi, drīz bāliņu kaitināja BW. 21665, 1. audz, māsiņa, spīva (Var.: nikna), barga! 11631, 1 var. sīkstie, spīvie svešie ļautiņi, paši vien ēda..., man... nedeva 19204, 4. negaiss trakuo drauduošs, spīvs Brands 31. zibens spīvs MWM. X, 68. spīvuo muoku vaidā 817. gars... spīvs uz cīniņu Duomas II, 613. kauc bāra bē̦rnu spalgi spīvuo dziesmu Stari I, 137. - Subst. spīvums, der Trotz U. Kontaminiert aus sīvs + spīts? Anders Persson Beitr. 398 (zur Wurzelform spī- "spannen").

Avots: ME III, 1005

stuonêt,

1) "auf und nieder gehen"
Mag. IV, 2, 149; vgl. dazu stuorêt 1;

2) "?": garām jāja sveši ļaudis stuonuošiem (?) kumeļiem Bw. 677.

Avots: ME III, 1112

šukstît,

1): auch Bers., Drosth., Kalz.; ‡

2) "?": šuksta, baksta sveši ļaudis, ni jie prata, ni mācēja Tdz. 36458.

Avots: EH II, 657

svešenieks (unter svešiniẽks): auch Seyershof; bāleliņi svešenieki (Var.: svešinieki) palikuši BW. 3865 var. kas tā tāda svešeniece? 21365 var.

Avots: EH II, 615

svèši ² : s. sāp - auch A.-Schwanb., Lis.; s. situot var nuosist. s. (ungehemmt) krītuot sasasita Nautrēni. s. nuo kā sargāties. mācītājs s. aizlūdze dieva Lis. māte gan savā laikā svêši ² ("heilig") dzīvuoja AP. kuo tad tev tas ... nuodarījis, ka nuo viņa tik s. ("?"; für sveši?) atvadies? Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 269.

Avots: EH II, 616

svešļàudis (nom. pl.), für sveši ļaudis, fremde Leute: svešļaudis, ubagi pātarus skaitīja BW. 16305 (ähnlich: 16307). baudāt, svešļaudis (Var.: sveši ļ.), mūs[u] barībiņu! 19206. tie kruodznieki visi tādi svešļaudis Pas. III, 361 (aus Dond.)

Avots: ME III, 1152

svešniecĩba U., Dr., die Fremde, das Fremdsein; die Wallfahrt (svešiniecība L.) St., Bergm. n. U.: kad dzīvuosiet svešniecība Gesangb. 386, 2. pa saviem svešniecības ceļiem A. XX, 319.

Avots: ME III, 1152

svešnieks (unter svešiniẽks): Jēpītis s. BW. piel. ² 20958 1.

Avots: EH II, 615

svešuotne Warkl., Warkh., Pilda, svešuote Warkl., = svešiena: neatstātu viņa miesu svešuotnē Latg. 1921, No 50, 1 ¹ tu bēgi un svešuotnē šķīries nuo mums ebenda 1922, I, 2.

Avots: ME III, 1152

svešs (li. svẽčias "fremd Lit. Mitt. V, 183, Schleicher Handb. II, 26; der Gast"),

1) fremd:
sajāja sveši ļaudis BW. 14120, 1. svešas zemes tā meitiņa Biel. 1186. izlasīt svešuos un nesapruotamuos vārdus Dīcm. pas. v. I, 17. Dazu das Subst. svešums, die Fremde: atstāja sievu un bē̦rnus un gāja svešumā laimi meklēt JK. V, 42. brūtgāns aizkūlies svešumā un diezin vai maz kādreiz pārnāk LP. IV, 88;

2) Subst. der Gast
Dunika: sveši nak, es kommen Gäste U., Dunika. Urspr. wohl: für sich > ausserhalb stehend; zu ai. sva-ḥ "suus" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 457, Bechtel Lexil. 143, W, Schulze KZ. XL, 417.

Avots: ME III, 1152

svešuriene Bers., svešuriena Balt. kal., = svešiena: latvieši ienākuši nuo svešurienes A. v. J. 1896, S. 23. dē̦lu nuoduošuot pruojām svešurienē 400. svešurienē ar dzīvi nākas grūti aprast Druw. n. RKr. XVII, 81. patapināts nuo svešurienes Etn. IV, 139. Vgl. li. svetur̃ "am fremden Ort".

Avots: ME III, 1152

tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,

1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;

2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);

3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),

a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);

b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,

4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).

Avots: ME IV, 140, 141

tēle: negribēja svešinieka tēles pie sienām, ne aude̦klā izšūtas, ne ze̦ltā ... iekaltas Vindedze 77.

Avots: EH II, 677

tiraža, comm. "?": tira, tas, taražas tie sveši ļaudis: tik ilgi taržāja gar māsas pūru BW. 16673.

Avots: ME IV, 194

tĩrs (li. týras "rein, klar, öde, waldlos" Būga KZ. LI, 128; Belege s. Tiž. 11, 370 und IV, 482), rein (eig. und fig. von Schmutz und von Schuld), unvermengt, unverfälscht U.: tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. tik tīrs kâ tīrais avuota ūdens Br. tīrs kâ zītars Aus. 1, 32. tīru lēju ūdentiņu tīra vaŗa katliņā; tīrs mans augumiņš nuo ļau-tlņu valuodām BW. 8758, 1. slaukiet tīrus pagalmiņus! 14086, 2. tīra maize 19196, 1. tīru rudzu maize Biel. 1132. paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga 1182. tīri lauki, klajumiņi 1152 (vgl. li. tyri lnukai bei Geitler Lit. Stud. 117 und acc. pl. tyruosius /laukužėlius/ Ožk. d. 1, 35), baruons..., kas bija par citiem tīrākā galvā (d. h. der weniger getrunken hatte) Janš. Mežv. ļ. I, 110. tīra taisnība, die reine Wahrheit U. tīra patiesība Krilova pasakas 65. tīri me̦li (li. tyri melai bei Geitler Lit. Stud. 117), eitel Lügen. vai tur nu nav tīrais suods (das reine Elend)? Alm. Kaislību varā 68. tīrais bē̦rns (ein ganzes Kind) Meitene no sv. 54. tīrā Bābele! Kaudz. M. 22. Adv. tĩri,

a) rein, sauber;

b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,

1) die Reinheit
U., das Reinsein;

2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").

Avots: ME IV, 203, 204

uršeklis,

1) "?": nevarējis izprast, kādēļ kaķītis tura uršekļa prātu pret svešiem Pas. I, 328;

2) "ein grunzendes Ferkel"
(mit ùr ² ) Kalz.;

3) ein dem
kaplis ähnliches Gerat zum Auflockern der Erde Schibbenhof (mit ur̃ ).

Avots: ME IV, 308

‡ uzbraũkât Dunika, wiedetholt fahrend einkehren: šad un tad pie mums uzbraukā sveši cilvē̦ki.

Avots: EH II, 718

uzmàukt,

1) aufstreifen
U.; anziehen; aufstülpen; aufzäumen U.: uzmaukt ratiem riteni JK. III, 78. uzmaukuši riteni uz... ruokas Etn. II, 103. uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā! LP. IV, 88. M. uzmauca ce̦puri Apsk. v. J. 1905, S. 175. uzmaucu... kurpes kājiņās BW. 16970 var. villānes uzsedza... brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, l, S. 27. uzmauc zirgam iemauktu U. Krauklis uzmauca bērim sakas Saul. JR. IV, 48. turpat... laukā, kur viņš tuo (= zirgu) bija uzmaucis (aufgezäumt), viņš tuo tagad gribēja nuoduot ganam atpakaļ Janš. Bandavä I, 390. uzmaucams vāks, ein aufzustülpender Deckel Bielenstein Holzb. 785;

2) hinauflaufen
C.; "взмахнуть на верх" Spr.: zē̦ns uzmauca kalnā C. Refl. -tiês,

1) sich aufstreifen, anziehen:
cimdus sev uzmaukties. uzmaucies garus zābakus kājās Janš. Bandavä I, 96. kā jās uzmaukusēs pastalas II, 104. vecene... mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šuoreiz neļāvās vis uzmaukties Pas. III, 52 (aus Leegen);

2) man netīšām sveši cimdi uzmaukušies, ich habe versehentlich fremde Handschuhe angezogen.

Avots: ME IV, 356

uzrîdît: tie suņi ir uzrîdīti ² (= rīduot ieradināti krist virsū svešiem) Frauenb.

Avots: EH II, 732

vambadži, vambaži Manz. Lettus, vambudži, = vamzis, das Wams, das Kamisol: sanāca sveši ļaudis ar tiem darvas vambadžiem (Var.: lambažiem, kamzuoļiem u. a.) BW. 20397, 2 var. blusa lēca panākstuos ar me̦lniem vambažiem (Var.: kamzuoļiem; sarkanuos vambudžuos) 2740, 3 var. Nebst estn. wambus aus mnd. wambus resp. wambes "Wamms".

Avots: ME IV, 466

varza,

1): "sarežģījums" (mit ar̂) Sonnaxt; "sarežģījies juceklis" (mit ar̂) KatrE.; varzas "visādas nederīgas piemē̦tātas lupatas, valgi u. c." A.-Schwanb.;

2): auch Lng. (unter zvejuot); "ein Netz zum Aalfang im Strom"
(mit ar̂) Saikava;

4): "sarežgīta lieta, būšana; nepatīkama darbība" (mit ar̂) Sermus, (mit ar̃) AP.; "sarežgītas padarīšanas" Meselau; doktors neielaidās gaŗākā varzā, juo bija jau pārliecinājies, ka vārdiem vien nav laužama ... ieduomīgā daba Sārts Druvas san 33;

5): "daudz dažādu un nepatīkamau sanācēju" Meselau: "... pìeklīdīs atkal mūsu māja pilna ar visādu varzu" ... "kas nu par varzu? nav jau ne˙kādi svešinieki" Azand. 4; eine Schar unruhiger, lärmender Kinder
(mit ar̂) Grosdohn, Warkl.; "lielāka drūzmēšanās" Mērdzine; varzas A.-Schwanb., Kinder, die allzu viel hin und her laufen;

7): auch (mit ar̂) Kalupe.

Avots: EH II, 758

I ziêds (li. žíedas "die Blüte"),

1) die Blüte, Blume
L., U.: zieds BW. 11329. kad ieviņa ziedus kārs 7221 var. lai viņš mani tâ mīlēja kâ bitīte sila ziedu 7249. baltu ziedu 4197. e̦ze̦rs zied zilu ziedu 3668. griķīt[i]s zied baltraibiem ziediem 23027, 1. izne̦s manu ruožu dārzu pa vienam ziediņam 15716. kuoku ziedu vainaciņš 6045. kuo nākat... mūs[u] zemē ziedu raut? 16310. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ pupas zieds Br. sak. v. 173. zemes māte Jāņuos pilnā ziedu krāšņumā Pūrs I, 111. saules stars raisa nuo ruožu pumpura... ziedu Austr. kal. 1893. S. 41. salna nuokuož puķēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7. tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. bites iet ziedā (Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn, Saikava, Selsau, Warkh., Zvirgzdine) od. zieduos (A. XX, 264, C.) od. skrien zieduos (Etn. II, 127), die Bienen fliegen aus, um Honig zu suchen. bites ar ziedu (Lubn.) od. ziediem (C.) nāk mājā, kommen mit dem Blütenstaub zurück. - ūdens ziedi, Wasserlinsen (lemna L.) RKr. II, 73; Konv. ² 1062: linu mārks pārklājies (ūdens) ziediem Saikava. - ziedu diena, ein gewisser Tag im Jahr Saikava; ziedu mēnesis R. Sk. II, 256, der Juni St., U.; ziedu laiks (laiki) L., die Blütezeit. pašuos zieda gaduos LP. VI, 30, in den besten Jahren, in den Mannesjahren. dzeršana bij stipri zieduos (florierte) Janš. Nīca 35. uz zieda duot Ar. "uz asna duot";

2) die Blüte, Blütezeit:
pat˙laban... bija zirņu zieds Aps. VI, 5. jēriņus pirmuoreiz cirpa ievu ziedā (zur Zeit der Faulblaumblüte) Etn. II, 122. ja ievu ziedā līst lietus, tad arī rudzu ziedā būs lietains laiks Üxküll. krusa ķeŗ (sc.: linus) vai nu ziedā vai īsi pēc zieda Vīt 25. man aizbēga līgaviņa pašā rudzu ziedinā BW. 27174;

3) Erstlinge, Erstlingsfrüchte
U.;

4) ein Geschenk, eine Gabe (von Früchten
U.), eine Spende Spr.; das Brautgeschenk; eine Spende, die irgendwo hingelegt wird, wobei die Person des Finders nicht in Betracht gezogen wird Dond.; ein Opfer; die Steueŗ Abgabe Wid.: ņem par ziedu, mīļa Māŗa, pirmuo pādes dāvaniņu! BW. 1138. ziedam (par ziedu St.) duot, zur Art geben mit dem Wunsche auf guten Fortgang U. ūdenī... iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, kuo ve̦cmāte paturēja BW. I, S. 186. viņa meklē palīgu pie kādas... sieviņas, tai vai prievīti, vai linu gurstiņu ziedam nuone̦sdama 189. māte, ar bērniņu pirtī nuogājuse, nuometa kādu naudas gabalu un, nuopē̦rusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievitu par ziedu 191. katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst LP. VII, 286. sle̦pe̦ni ne̦sušas ziedu Pē̦rkuonam un Laimei Janš. Bandavā II, 24. vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu vai citu kuo) nuolikt kūtī BW. III, 1, S. 17. ieliek brūtes gultā sudraba naudu ziedam 78. ziedu mešana jeb zieduošana 59. pirmie ziedi - dāvanas pēc mazā, uotri pēc lielā brandeviņa, trešie - pūrs BW. III, 1, Anm. zu Nr. 15556, 1. atmijam nu, tautieti, kuo zieduos (während der Verteilung der Brautgeschenke) izmijām: atduod manus ziedu cimdus, še tavs krusta dālderīt[i]s! BW. 15792. nedabūju ziedu uz līķi likt, es fehlte an dem Gelde, das nach abergläubischem Gebrauch der Leiche in den Sarg mitgegeben wird U. uzlikt uz ežiņas kādas zeķītes ziedam Libek Pūķis 24. briežus ar tev ziedam kaus RKr. VIII, 3. ziedu mest avuotā Golg. vātis jāmazgā pret sauli te̦kuošā ūdenī un pēc tam ūdenī jāieme̦t zieds (naudas vai drēbes gabaliņš) Etn. IV, 117. kuo Ve̦ntai ziedu (als Geschenk) devu? BW. 18448. ļaunie cilvē̦ki nuometa... luopu kūtī vai laidarā ziedus, kâ pelīti vai uolu Etn. III, 44. zieda tiesu duot Nigr., als Honorar geben. lai paliek jums zieda tiesai par glābumu Janš. Precību viesulis 25. ziedu nauda L.,

a) ein Opfer an Geld, um dadurch für etwas Gedeihen, Fortgang zu gewinnen
U.;

b) auch zieda n. Golg., Jürg., "maza virsmaksa" Ruj. pārduot par zieda naudu, sehr billig verkaufen Baldohn, Golg., Jürg. ja jūs par... braucieniem dabūtu ne tikai tāduzieda naudu Saul.;

c) "Geld, das einem gegeben wird, nur damit er 'Geld' habe"
Adiamünde, Salis. iedeve kâ dēļ zieda, sagt man, wenn sehr wenig gegeben worden ist Kaltenbrunn;

5) ein Weniges, ein kleiner Teil:
tikai tāds nieks un zieds vien bija Gr. - Buschh. kâ nu tâ bez maksas? taču kādu ziediņu Pas. IV, 43 (aus Selg.). visur tikai bij zieds paņe̦mts nuo tā, kas palicis mājās A. Brigader Daugava I, 309. kuo mēs... zinām, tas nav ne zieds nuo tā, kuo agrāk zināja Janš. Mežv. ļ. I, 379; sìena ziêdi, die feinen abgebröckelten Teile des Heus;

6) Schimmel
L. (ziedi), U.;

7) eine Art Ausschlag auf der Haut
Konv. ² 1391: mazam bē̦rnam, tikkuo piedzimušam, uz ģīmja un visas miesas ruodas ziediņi, kas nuodziest sešās nedēļās. kuŗam bē̦rnam vairāk ziedu, tas baltāks, kad liels izaug Frauenb. bē̦rniem bijuši tādi miesas ziedi, daži nuo tam arī apmiruši Alm. Meitene no sv. 45;

8) ziedi U., auch sievas ziedi Mag. IV, 2, 143, Sunzel, mēnešu ziedi V., sarkanie ziedi Wid., die Menses der Frauen:
mīļa Māŗa dusmuojās uz jaunām sieviņām: atraduse sievu ziedus kumeliņa pēdiņā BW. 1132. lai nere̦dz sveši ļaudis manu ziedu nuobirstam 7373. liepiņai māsiņai ik mēneša ziedi bira 11915. - baltie ziedi Etn. II, 149, fluor albus: lauka dievkuociņus dzeŗ pret baltajiem ziediem Etn. I, 110;

9) ziedi Fehteln,
ziediņi Stockm. n. Etn. I, 41, Drosth., in frische Milch gebröckelter Quark; ziedi Erlaa, Kokn., Oppek., W. - Livl. n. U., ziediņi Burtn., Peb., Serben, Sessw. n. U. "saure, gewärmte Milch, ehe sie gesalzen ist"; ziedi Lös., ziediņi N. - Peb. "putas nuo suliņām pēc biezpiena izņemšanas nuo puodä: nesālītu pienu (Quark) ieliek (iedrupina) saldā pienā un ē̦d šuo un nuosauc par ziediem Etn. II, 137. baruo mani, māmuļiņa, ar tiem piena ziediņiem! BW. 2924 (ähnlich: 10051, 1);

10) ein (farbiger) Punkt, Fleck:
siênai uztriept ziedus (beim Streichen der Wand). ziliem ziediem cimdus adu BW. 7248 var.;

11) ziediņi, bunte, gemusterte Handschuhe:
brūtes pasniedza kungam ziediņus (rakstaiņus cimdus) Sadz. viļņi 191;

12) Korn auf der Flinte
L., St., U.;

13) ziediņu duošana, ein Spiel
Etn. III, 28.

Avots: ME IV, 739, 740

žĩguris Karls., ein Vogel Kalnmuiža; žĩguris Nötk., žĩgurs Nötk., Palzmar, Serbigal, (mit ì ² ) A. - Laitzen, Alswig, Baltinow, Schwanb., Kr., Mahlup, Mar., N. - Rosen, = zvir̃bulis, der Sperling Lems., Oppek. und Serben n. U., Aahof, Smilten, žīgurs Marienhausen; žīgurs Oberl. n. U., der Storch: žīgurs lien paspārnē BW. 12933, 1. tâ sabēga sveši ļaudis kâ žīguri (Var.: žvīguri, zvirbuļi) paspārnē 19043 var. viens žīgurs zemē nekrītuot bez dieva kunga ziņas Dietz. Vgl. zigurs.

Avots: ME IV, 813

zìmêt (li. žymėti "bezeichnen"), -ẽju,

1) zeichnen, bezeichnen
L., U., kennzeichnen Frauenb. (z. B. ein Zeichen ins Holz einkerben; ein Lamm am Ohr kennzeichnen, um es von den übrigen zu unterscheiden u. dergl.): kungs ar namdari aiziet mežā kuokus zīmēt LP. V, 231. zīmē̦ti vakara brāļi BW. 20317;

2) (eine Zeichnung) zeichnen;

3) abnehmen, urteilen, (nach gewissen Merkmalen) vermuten
U.; deuten;"erkennen": es tâ zīmēju, ich sehe die Sache so an U. mežmalā iet cilvē̦ks; es zīmēju, ka būs kaimiņš, am Waldrande geht ein Mensch, nach gewissen Merkzeichen vermute ich, dass es der Nachbar ist U. zīmējat, bāleliņi, kuŗa brūtes īkstā māsa! BW. 20600, 1 var. (ähnlich: 20647). es skatuos un zīmēju, vai tā sieva būtu mana radeniece, vai ne Frauenb. zīmējiet, sveši ļaudis, kuŗa jums piederēja! Biel. 1380. princis ieraudzīja... meiteni, kuŗu tas zīmēja par savu glābēju JK. V, 1, 68. šuo ē̦ku jau nuo tālenes zīmējām par skuolu Kaudz. lai viņš zīmē (mag er erkennen) LP. VI, 1052;

4) "?": brūtei deva pirmuo glāzi... lai viņu zīmē̦tu (kennzeichnen?)
un apmantuotu BW. III, 1, S. 86. tu gan, ciema brāl, zīmē savu dunci! Alksnis-Zundulis. gan jaunskungs zīmē (gibt Zeichen?), lai klusa Seifert Chrest. II, 76. Reft. -tiês,

1) "?": uz... lūpām zīmējās (war zu sehen?)
sāpīga grumba Vēr. II, 160;

2) = zìmêt 3: zīmējuos tuo Indriķi, kur es biju redzējuse? BW. 20752, 4;

3) sich auf etw. beziehen:
uz kuo tas zīmējas? Kaudz. M. 160. runa īpaši zīmējās uz brūti BW. III, 1, S. 101. - Subst. zìmêšana,

1) das Bezeichnen, Kennzeichnen;

2) das Zeichnen;

3) das Vermuten, Deuten;
zìmẽjums, die Zeichnung: puškuoti ar daiļiem zīmējumiem; zìmê̦tãjs, der Zeichneŗ Zeichenkünstler.

Avots: ME IV, 735

I žir̃bulis AP., žìrbulis ² KatrE., Lös., = žvir̃bulis, der Sperling Bers.: tâ sabira sveši ļaudis kâ žirbuļi kaņipēs BW. 13730, 14. kapsē̦tas žirbuļi (Var.: zvirbuļi) 27515, 3 var.

Avots: ME IV, 811