Paplašinātā meklēšana

‡ badstaņķis, ein Nimmersatt OB. n. Mag. XVIII, 20.

Avots: EH I, 198

kastãņa, die Kastanie.

Avots: ME II, 169

staņas, Hosen (scherzweise) PS., C., Wolmarshof, Ruj., Lis., Arrasch, Jürg., Kandau, Seig., Wandsen, Stenden, Schibbenhof, Peb., Walk, Libau, Setbigal, Neuhausen, Erkul, Salgaln, Sessw., Aahof, Adl., Nötk., Drobbusch, N. - Wohlfahrt, Dr., vorzugswele solche aus grobem Hedegewebe Alksni - Zunduli; kas tad lai tādas staņas var izmazgāt! Alksnis - Zundulls. Auf Grund von r. штаны "Hosen" gebildet?

Avots: ME III, 1044

‡ staņât Heidenfeld "lange stöhnen".

Avots: EH II, 570

staņģe: auch (mit àņ ² ) Kaltenbr.; mazām meitinēm krekleņi balti - pagaŗi: i skrien kai stàņģīte ² ("?") Auleja.

Avots: EH II, 570

staņģe, staņ̃ģelīte Arrasch, Widdrich, = staņģis II, l; pie durvīm stāvēja divas staņģes, vai nu ve̦cas brandaviņa, alus vai petrolejas mucas Jauns. Baltā gr. I, 22. sviesta staņģelītes MWM. VIII, 789.

Avots: ME III, 1044

staņģeniece, staņģenīte, = staņģis II, l; skuķam tukša staņģeniece (Var.; pūrs nedarīts) BW. 7807, 5. tukša mana staņģenīte 7838, 2.

Avots: ME III, 1044

I staņģis, die Stange, welche Holzfaden voneinander trennt Sauken n. U.

Avots: ME III, 1044

II staņģis,

1): ein rundes Holzgefäss
(mit àņ ² ) Oknist; ein aus einem Baumstück gehöhltes Gefäss (mit àņ ² ) Līvāni.

Avots: EH II, 570

II staņģis,

1) stàņģis ² Saikava, Selsau, Warkh., auch staņģelis U., ein kleiner Zuber, elne Halbtonne Lems.
n. U., ein hölzernes zuberartiges Gefäss Bers., Lub., ein aus einem runden Baumstück gehöhltes zylindriches Gefäss (auch staņģelis) Bielenstein Holzb.337, Druw., ein solches Honigbehältnis Bielenstein 1. c. 338, ein hölzernes Salzbehältnis Bielenstein l. c. 284 (mit Abbild.), Stockm. n. Etn. I, I37;

2) ein kleines Tier mit grossem Bauch
Stockm. n. Etn. I, 137;

3) in Schimpfwörtern; vīra staņģis BW. 9397, 2 var. kuram vārdu nezinām, be̦ku staņģi lamājam 20833 var. Umbildung von stanga III.

Avots: ME III, 1044

staņģulis Allend., Salisb. n. U., ein kleiner Zuber, eine Halbtonne. Zu staņģis II.

Avots: ME III, 1044

‡ staņi Dünsb. Skaistākais degons 36, = staņas.

Avots: EH II, 570

‡ staņ̃ķe NB. "mučele".

Avots: EH II, 570

‡ staņ̃ķelis NB. "mučele".

Avots: EH II, 570

staņķenīca, staņķenīce oder staņķelīte BW. 7838 (var.), = staņģeniece; zu staņķis 1.

Avots: ME III, 1044

‡ *staņķêt, zu erschliessen aus ‡ pìestaņķêt.

Avots: EH II, 570

staņķîgs Wid., untersetzt, vierschrötig; tas tik ir staņkīgs; kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Blieden n. Etn. II, 97.

Avots: ME III, 1044

I staņķis,

1): "ķērnei līdzīgs tievs un augsts kuoka trauks" (mit àņ ² ) Linden in Kurl.;

5): ein Vielfrass
(mit àņ ² ) Linden in Kurl.: putras s. tāds!

Avots: EH II, 570

I staņķis,

1) staņķis Smilt., (mit àņ ² ) Lis., (mit aņ̂ ² ) Dond., Wandsen, Sessau, ein gehöhltes, mehr hohes, als breites Holzgefäss
Bielenstein Holzb. 284, 324, 337; ein Zuber (mit Deckel Allunan, Gr. - Jungfernh. n. U.) zur Aufbewahrung saurer Grütze Etn. I, 17, Annenburg, Talen, Barbern; ein aus einem Baumstamm gehöhltes Salzbehältnis Bielenstein Holzb. 284; der hölzerne Mörser zur Bereitung von Gerstengraupen Biel. n. U.; re̦sns kâ putras staņķis Alksni - Zundulis. tīnē un staņķīšuos bij dažādi milti R. Ērglis Pelēko bar. vectēvi 25. maisījumu ielej kublā (staņķī) Konv. ² 334;

2) ein aus einem Baumstamm gehöhlter Bienenstock
Druw.;

3) eine Stampfe aus BIrkenmaserholz
Bielenstein Holzb. 265 (aus N. - Autz);

4) das Gefängni;
zagli ielika staņķī Druw.;

5) "?": Trilaps savu be̦ku staņķi še atlaida panākstuos. paga, paga, be̦ku staņķi, nu mēs tevi kruoģēsim! BW. 20958. Aus d. dial. stang (in Grimms Wrtb. unter Stande) "Stande".

Avots: ME III, 1044

II staņķis ² Bershof, für einen Estrich durchgekneteter und mit Kuhmit gemischter Lehm.

Avots: ME III, 1044

‡ taņ Selb., jetzt.

Avots: EH II, 666

Taņa, ein männlicher Taufname Smilten; vgl. Tanĩss.

Avots: ME IV, 130

taņbuks Dond., = tanis, die Spinne.

Avots: ME IV, 130

‡ taņtîkls ² Gipken n. FBR. XII, 71, das Spinngewebe.

Avots: EH II, 666

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

klabas, etwas Klapperndes, so von einer alten Flachsbreche, einer alten Mühle: mīstīsim linus ar tām pašām ve̦cajām klabām. tajās klabās nav vē̦rts labību saķēzīt Lub. saturi savas klabas, halte deinen Mund Lös. n. Etn. IV, 66. klabas vien iet kâ ataņk, man hört schon das Trampeln (Geräusch) der Kommenden Infl. n. U. Ungew. der Sing: pazīstu kvekšķu klabu RA.

Avots: ME II, 206

palaîdniẽkuôt, intr., sich gehen lassen, sich der Liederlichkeit, Nachlässigkeit ergeben: Taņa sāka palaidniekuot Vēr. I, 1490.

Avots: ME III, 55

I sakārnis (li. šakarnis "ästig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis ² Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648

skupsna, auch skupsnis, ein Büschel; ein kleines Wäldchen, kleiner Hain: skupsniņa - mazs, šaurs kuoku pudurītis N.-Peb, n. Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 618. piede̦r pie meža arī . . . kuoku pudurs, skupsna, bet nav tāpēc vis jau mežs Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 4. neliela kastaņu skupsna U. b. 113, 146. aiz laukiem egļu skupsnītis šalc Vēr. II, 806. Vgl. kupsnis, kupsa; wohl nebst skupškis und skupele zu an. skauf oder skúfr "Büschel, Quaste", ahd. scoub "Bündel", scubil "Büschel, Hanfen", got. skuft "Schopf" u. a. (bei-Walde Vrgl. Wrtb. II, 555),

Avots: ME III, 905

‡ II staļģis Asūne "piena spainītis"; vgl. staņģis II 1.

Avots: EH II, 570

stàļķenìca ² Lasd., zerstampfter Kartoffelbrei; dissimiliert aus *staņķenīca (zu staņķis)? Doch vgl. auch steļķêt 3.

Avots: ME III, 1043

standzinīca, = stanģeniece; tukša standzinīca (Var.; staņģenīte, staņķenīca ) BW. 7838, l. Vgl. stanga III.

Avots: ME III, 1043

‡ *standzītis (od. *standzīte? mit dž zu lesen?), Demin. zu staņģis II 1: ap standzīti līguojuot BW. 25172 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 570

staudžītis (?) "ein grösserer, tieferer Spann" Lubn.; wohl mit ostle. dž aus ģ; vgl. staņģis und stauķis.

Avots: ME III, 1049

stuņģis Memelshof, = staņģis II, 1: Pētera māte sakrāja stuņģi sviesta Seibolt MWM. VIII, 244.

Avots: ME III, 1107

stuņ̂ķis ² Kalleten, ein hölzernes Gefäss, womit Grütze den Arbeitern aufs Feld getragen wird; vgl. staņķis.

Avots: ME III, 1107

sũkstît C., Bauske, sùkstît ² Lis., Schwanb., Lubn., Golg., = čūpstît, (mit dem Munde) saugen Wid.: adatu dūra pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt Por. II, 113. Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi Aps. VI, 14. tas skatās, kâ ē̦d cits, un nagus tik sūkst[a] Plūd. Refl. -tiês,

1) "?": ieņēma (mutē) màlku (nuo pudeles) un sūkstījās ilgi Kārstenis;

2) sich Vorwürfe machen
Lis. (mit ù ² ), C., Bauske (mit ũ), sich beklagen (mit ũ ) Lieven - Behrsen, seufzen U., (mit ù ² ) Kr.: "dārgi, dārgi,"Plausis sūkstījās De̦glavs Rīga II, l, 46. ļaudis sūkstās un sūdzas, ka gadu desmitiem jāgaiduot uz vietu A. XX, 783. viņš sūkstās, ka naudas maku izmetis Lieven - Behrsen. nevarē̦tu ne brēkt, ne sūkstīties Balt. Vēstn. 1901, No 81 (Feuill.). Jānītis lai tagad vēl sūkstās par tuo MWM. XI, 267. šī nesūkstās ne˙kuo LP. V, 210. kas mierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss Zeif. llI, 2, 258. sūkstît zu sùkt; sūkstîtiês 2 nach Bezzenberger BB. XII, 241 zu sūdzêt, wie aber das synonyme sūkâtiês wahrscheinlich zu sũkât gehört, so dürfte auch sūkstītiês 2 eher zu sūkstît "saugen" gehören.

Avots: ME III, 1131, 1132

tanis: auch Dünsb. Jocīgas pas. un stāstiņi 6; taņi, Spinngewebe - auch Popen.

Avots: EH II, 666

tanis U., LP. VII, 1185, RKr. XVII, 58, Dond., = zirneklis, die Spinne. Plur. taņi Pussen, Wandsen, Spinngewebe. Zu tît.

Avots: ME IV, 129

ted,

1) hier
Ruj., Wolm.;

2) dann
Kreuzb., Meiran, Sessw.: kad pupiņas ē̦staņā, nij ted (Var.: tad) tupu, nij ted rāpu BW. 28205, 3. Vgl. dazu Le. Gr. § 487 c.

Avots: ME IV, 155

I tikt (li. tìkti "taugen, passen") Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Karls., Sessau, Stenden, Wandsen, tìku, tiku, gefallen, belieben (sonst gewöhnlich mit pa-) U.: kâ tīk, wie's gefällig ist U. man tāda būšana netīk, mir gefällt ein solches Wesen nicht U. ja tev ir (auch) tika (oder ein Nomen?), man nepatika VL. tikt man tīk tautu meita BW. 14791, 2. tas man tika alutiņš smalkajām putiņām; tā man tika tautu meita smalku zīļu vainadziņu 11496. prātam tika tautu meita 14791, 1. (man) pašam tika prātiņam (gefiel mir selbst) Biel. 1307. tīk un bail Kand. es viņai netiku (gew.: nepatiku) ich gefiel ihr nicht U. - Part. praes. pass. tìkams, gefallend, gefällig U.: ņēm[u] meitiņu tīkamuo Biel. 891. kad es ņemšu līgaviņu, es dabūšu tīkamuo BW. 8405. tīkamuo priedi dēju, tīkamuo uozuoliņu; tīkamā mātes meita man krekliņu šūdināja 11526. tīkamu arājiņu 472; 25917, 1. ar tīkamuo vīrieti Janš. - vai tīkams? ist's gefällig? U. tīkams (Var.: tīk jums; wenn es euch gefällt), tautas, ņe̦mat mani! BW. 4945 var. dējat pašas, kā tīkamas (wie es euch gefällt), pa savam prātiņam! 30382. Refl. -tiês,

1) gefallen, belieben:
lai smejas, kam tīkas (gew.: tīk, patīk) Dickeln n. Latv. Saule 1929, S. 801. gabaliņš, cik mazs vien tīkas LP. IV, 1. vecītim bijuse nauda, bet tuo... dē̦lam atstāt neticies VII, 1112. puisim . . . netikās uz mājām iet JK. V, 1, S. 57. ēdīsim, cik tiksies, kastaņu Krilova pas. 49. pa ruožu dārziem tīkas tai iet Apsk. v. J. 1903, S. 429;

2) einander gefallen:
jūs tā viens uotram tīkaties un mīlaties Janš. Dzimtene V, 265;

3) sich zutragen, sich begeben
L., St. (li. tìktis "sich ereignen"): taču brīnumi dažreiz tiekas JR. IV, 17;

4) sich, einander treffen, begegnen
(vgl. li. susitìkti "begegnen"): kur mēs abi tiksimies? BW. 11538 (ähnlich 11641; 12218). kas re̦ti tikušies LP. V, 325. ar māti ticies Apsk. v. J. 1903, S. 624. Zu tèikt; zu tikties 3 und 4 wird jetzt das Präsens unter dem Einfluss von tikt II mit ie (statt i) gebildet. Doch könnte vielleicht tikties 3 zugleich auch zu tikt II 5 gehören.

Avots: ME IV, 183, 184

I vẽrpele Līn.,

1) vẽrpele Bl., C., auch vērpelis, Demin. vērpeliņa, eine Vierteltonne
L., U.; eine 25 Liter fassende Tonne (mit ẽr ) Dunika; eine Tonne von geringer Grösse Bielenstein Holzb. 328, Lasd., Rutzau, (mit ẽr ) Dond., Līn., Nigr., Stenden, (mit ḕr ² ) Kalnemois, Lis., Stomersee, Sessw., (vẽrpelis) Bixten, (ver̃pele) MSil.; ein Fass (mit ẽr ) Frauenb.; ein tonnenähnliches hölzernes Gefäss, darin man Grütze aufs Feld mitnimmt (mit ẽr ) Iw.; ein hölzernes Geschirr (namentl. für Butter), das ein Viertel genannt wird U.; ein Butterspann Bielenstein Holzb. 328; "kubuliņš" (mit ḕr ² ) Saikava; ein nicht grosser, länglicher Zuber (vērpels) Spr.; ein rundes Holzgefäss (mit ẽr ) Wolmarshof, Jürg. (grösser als ein Eimer), (auch vērpelis) Vīt. (grösser als ein staņģis, kleiner als ein tuoveris, ohne Deckel), (vẽrpele) ein aus einem Baumklotz ausgehöhltes Gefäss mit eingefügtem Boden: es ielaistu saldu alu vienu mazu vērpelīti. VL. aus Rönnen Latv. Saule 1927, S. 621. brūvē ... alu divas mazas vērpeliņas BW. 9423, 1. vērpelei (Var.: vērpelim, mucai) spundu spert 19527. putriņas vērpelīte 2167. verpelī palicis maz ūdens Saikava. pušpūra prievitu, vērpele gradze̦nu BW. 3000. dziesmu vērpelīte 916, 1;

2) ein Bündel, das man auf der Schulter trägt Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617;

3) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
visas ciemu vērpelītes aiziet . . . tautiņās BW. 18277. nesauc meitu vērpelīti! 10568; ein 3-6 Jahre altes, ziemlich dickes Mädchen Nigr. (mit ẽr); (puņķu Stenden, U.) vērpele, der Rotzlöffel, die Rotznase V.; salašņu vērpele Sessw., eine Klatschbase. Nebst li. vérpelė (bei Būga KSn. I, 10, Lit. Mitt. II, 243 und III, 112, Jušk. 656 unter iš-ũžti, Jušk. SvR. 74 u. a.) wenigstens in den Bedd. 1 und 3 aus dem Germanischen (vgl. schwed. värpill "kleines Tönnchen").

Avots: ME IV, 563, 564

ve̦stanā, ve̦staņā, s. ve̦stava 2 und (zur Form) Le. Gr. § 142 b.

Avots: ME IV, 545

ve̦stava,

1) ein gewisses Werkzeug
(?): zārkā likuši . . . darba rīkus kâ cirvi, nazi, ve̦stavu u. c. Nitau n. Etn. II, 139;

2) loc. s. ve̦stavā, = vešanā, vestene: tautu meita . . . nu pašā ve̦stavā (Var.: vešanā, ve̦stuvē, vestenē, ve̦stanā, ve̦staņā, ve̦stumā) BW. 14047 var., die tautu meita ist gerade in dem Alter, wo sie sich verheiraten kann. Zum Suffix s. Le. Gr. § 204 a.

Avots: ME IV, 545, 546