Paplašinātā meklēšana

til˜ts,

1): taisa dēļu tiltu BW. 10763, 1. tiltiņš rīb 11552; ‡

3) = tiltenica Saikava. Zur Etymologie vgl. auch Pedersen Ann. acad. scient. fenn. XXVII, 209 f., A. Mayer KZ. LXVI, 124 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 740.

Avots: EH II, 682

til˜ts (li. tìlˆtas "Brücke"),

1) die Brücke:
par tilˆtu lē̦nām! Etn. II, 43 od. pamaz par tiltu! LP. V, 217, langsam über die Brücke! buku tilts, die Jochbrücke Brasche. cikstu od. rungu t., die Knüppelbrücke Bielenstein Holzb. 715. tiltu nuoārdīt, nuogāzt, eine Brücke abwerfen Br. tiltuos iet, zum Brücken und Wegbau gehen L., U.; tiltu kungs St. "Brückenrevisor";

2) Demin. tìltiņš ² Romershof n. FBR. VIII, 98 "lievenis". Wohl zur Wurzel von tale II, s. Büga KSn. 1, 262, Trautmann Wrtb. 321, Leskien Abl. 349 und 422, Persson IFA. XII, 17, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 385.

Avots: ME IV, 189, 190

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

ciksta, ein Knüppel; ein Feuerbrand; [in Dond. auch die Bretten, die man an morastigen Stellen unter einen Heuschober legt]. cikstu tilts, eine Knüppelbrücke U. Gewöhnlich cikste [Neuhausen, Walgalen], ciksts, auch čiksts, ein an sumftigen Stellen mit Strauchwerk bedeckter Weg Wain., Frauenb. Das Material, das Strauchwerk heisst cikstes Lasd., Gold. [Nach Būga РФВ. LXVII, 235 zu r. ч(и)кать "schlagen", čech čkáti "stopfen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 166.]

Avots: ME I, 380

dripêt, -u, -ẽju, [beben]; dröhnen, klirren: dzirnavās visa grīda drip Tirs. nuo pē̦rkuoņa luogu rūtis drip J. Kaln. vilcienam pāri ejuot, tilts drip Plm.

Avots: ME I, 499

grìežams, part. praes. pass. von grìezt, drehen,

1) was gedreht wird od. gedreht werden kann:
griežams tilts, griežama skatuve;

2) womit man drehen kann:
griežami vārdi, Zaubersprüche, mit denen man ausgerenkte Glieder einrenken kann RKr. IX, 12. cepešu griežamais, der Bratenwender St.;

3) worauf man dreht, windet:
uz griežamiem satin me̦tu dziju (unb.).

Avots: ME I, 663, 664

ìedragât, erschütternd beschädigen: kâ iedragāts taisnības tilts Vēr. II, 1118.

Avots: ME II, 10

ìelûdz, intr.,

1) beim Bruch wohin geraten und da bleiben:
skalgans ielūzis pīpes galviņā;

2) einen Bruch bekommen:
zars tikai ielūzis, bet nav nuolūzis;

3) einbrechen:
tilts tam pāri ejuot ielūzis Etn. IV, 68; brechen (von der Stimme): Be̦rtai ielūza balss Druva I, 808.

Avots: ME II, 41

ìemizlt ² , versanden: laipa, tilts iemilzies. stāv kâ iemilzis, nekustas nuo vietas Sassm.

Avots: ME II, 45

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

izburbêt, morsch, porös werden [Wain., Gramsden]: tilts, le̦dus, sniegs izburbējis. durvis, sienas izburbējušas. izburbējis uozuoliņš BW. 12333. drēbe izburbējusi, fadenscheinig Naud. In Wain. das Part. praet. izburbis ² [li. išbur̃bęs "раздувшiйся"].

Avots: ME I, 719

jà ² [Kl.], in solchen Redensarten wie: bijis tāds tilts gatavs kâ jā [wie je?], es sei eine gar prächtige Brücke fertig gewesen LP. V, 384. nu bijis tāds ēdiens kâ jā, sonst sitzt der König sicherlich in der Patsche LP. IV, 131. pa˙galam būtu bijis kâ jā VI, 255. In allen diesen Wendungen mit ā in Smilt. u. Drosth.; könnte somit zu jā II gehören. [Daneben kâ ja in Ruj., Nigr., Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 105

krāpšu, krāpšus, trügend, betrügerisch: krāpšus mani tautas krāpa BW. 10761. krāpšus tautas tiltu taisa nuo apiņu spruodziņām BW. 13640. Aus dem Adverb krāpšu ist, ähnlich wie bei rikši, ein Gen. Pl. eines Substantivs hervorgegangen: krāpšu tilts, ein Trugbrücke: tautas taisa krāpšu tiltu 13640. vedēji lika panāksniekiem ceļā visādus kavēkļus, izārdīja tiltus vai taisīja krāpšu tiltu, kas sabruka, kad par tuo brauca vai jāja pāri BW. III, 1, 2.

Avots: ME II, 267

I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.

Avots: ME II, 487

‡ mals, = mala, der Rand, die Ecke am Tuch; das Ufer Lng.: nuo visiem maliem, von allen Enden Lng. kab nuo mala būtu tilts da tās salas Pas. V, 149. purva mala bērziņam BW. 2003, 2.

Avots: EH I, 781

meniķis, meniņš Bers., miniķis Grunh., der Mönsch an der Schleuse: atrauj meniķi vaļām, lai ūdens nesāk plūst pāri dambim Nigr., Hasenp.; ein Damm mit der Schleuse; ein mit Steinen überbrückter Graben auf der Landstrasse, pār ceļu rakts grāvis, kur tilts pāri Stockm. n. Etn, 113. [Aus mnd. mon (n) ek "Mönsch".]

Avots: ME II, 601

nĩkuoņas, Ruinen: tilts nuoveda uz pils nīkuoņām A. XI, 626.

Avots: ME II, 747

nùobrikstêt, nùobrikš(ķ)êt, nùobrīkš(ķ)êt, nùobrīksķinât Spr., intr., laut aufknarren, eine kurze Weile knistern, knacken, krachen: nuobrikstēja vaŗa tilts BW. 18451. krūmi vien nuobrīkšķēja 17183, 1. visi kauli nuobrīkšķēja LP. VII, 973. suoļi nuobrīkšķ- Vēr. II, 518. In derselben Bed. auch das Refl. nùobrīkšķêtiês: bij pruom pa krūmiem, ka nuobrīkšķējās vien Rīg. Av.

Avots: ME II, 765

nùorìbêt, intr., nachhallen, erdröhnen, krachen: sajāj tautas, nuorīb zeme BW. 14363. nuorībēja dēļu tilts, vedējiem aizbraucuot 18227. pē̦rkuons spēris, ka nuorībējis vien LP. V1I, 474. nuorīb pirmais šāviens.

Avots: ME II, 839, 840

nùovaukšķêt, nùovaũkšêt [Jürg., eine Zeitlang bellen Ermes (mit kšķ ), Autz: ja suns kâ negribē̦dams neskaidri ierejas, saka, ka viņš nuovaukšējis vien Golg., Lös., Erlaa, Drobbusch; "nuoklaudzēt" (gespr.: -vaušķēt) Semershof; viel Unsinn schwatzen (mit aû) Serben, Selsau u. a.; den beim Schlagen entstehenden Laut von sich geben, erkrachen: sit pa galvu, ka nuovaukšķ vien Jürg.] nuozvēlās uz gultas malas, tâ ka visās četrās staklēs nuovaukšēja Blaum., [Bewershof, Bers. stirnai nagi vien nuovaukšķēja, kad aizskrēja Sessw.; tilts pāri braucuot nuovaukšķēja Kalz.;

Avots: ME II, 883

padižs, [padiže̦ns Bauske], ziemlich gross: padižs tilts, gabals.

Avots: ME III, 17

pãrstìept, tr., hinüberspannen: aude̦klu pār ratu jamtu. Refl. -tiês,

1) sich hinüberspannen:
tilts pārstiepies pār platuo upi Aps.;

2) sich streckend überanstrengen, sich überrecken.

Avots: ME III, 179

patil˜te [li. patiltė Tiž. II, 257] Ahs., patilts, der Raum unter der Brücke: vecene izceļas nuo patilta. [lien ārā nuo patilta! Pas. II, 110.] Am häufigsten im Lok. patiltē, patiltā, unter der Brücke: patiltē (Var.: patiltā, auch patiltī) gredzeniņš BW. 6402; [vgl. II. patìltis].

Avots: ME III, 122

plun̂ks! plunks! C. (neben pluñkš C. von einem länger dauernden Schall), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Failen eines schweren Gegenstandes ins Wasser entsteht: brīkš! tilts ielūst, zirgs - plunks! Etn. III, 28. un plunks! iet dīķī vardes MWM. VII, 527. te uz reizu plunkš! e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 7.

Avots: ME III, 357

pusgŗuvis, Part. praet. act., halbzerfallen, -zertrümmert: pusgruvis tilts.

Avots: ME III, 427

ruñga Ruj., Salis, Serbigal, AP., Wolm., Līn., rùnga ² Kl., Prl., Nerft,

1) eine Runge, ein Knüttel, Knüppel, Prügel:
Sprw. tas viņam tik˙pat kâ ar rungu pa sāniem. ne ar rungu nenuositīsi! Kav. - rungu tilts, eine Knüttelbrücke Oppek. n. U., Bielenstein Holzb. 715 (mit Abbild.);

2) ein Teil des Wagens Nerft; die auf dem Achsenende ruhende Stütze der Wagenleiter
Bielenstein Holzb. 550, U. (ratu runga od. ruņģa), Kalleten (ruñgs); rungas, Knüttel, die zum Höhermachen u. zur Erweiterung des Wagens benutzt werden, um ein grösseres Fuder aufladen zu können (vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S.550): kad ve̦zumus kraujam, tad ņe̦mam 4 pāŗi rungu līdzi, lai varē̦tu pietaisīt ve̦zumu Selb. rungas taisīt od. ietaisīt, die Knüttel auf dem Getreidewagen befestigen und daraufhin das Getreide aufladen Grünh. - vienas rundziņas tik bija, es war nur ein kleines Fuder, das nicht hoch reichte Biel. n. U. Nebst li. rùngas "Wagenrunge" und estn. rung dass. aus mnd. runge dass.

Avots: ME III, 561

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

I šàutrs ² Kl., Sessw., (mit aû ² ) Wandsen (auch šautra und šautrîs?), ein Stück Holz zum Hineinschieben Bielenstein LSpr. I, 267, ein Holzschieber (vor Lichtlöchern resp. Fenstern) Biel. Holzb. 33, Riegel 41, Weissenstein; ein Holzknüttel (zum Werfen) Lubn. (mit àu ² ) n. Etn. 1, 32, (mit àu ² ) Laud., Kreuzb., Odsen, Saikava, Selsau, Warkh., Warkl. (viņš nedabūja ne šautru pa kājām U. šautru metu upītē BW. 8929, 1. sviedu šautru, te̦ku pate ap re̦snaju uozuoliņu 24620. pils... desmit šautru tāļumā LP. VII, 1099); ein Holzscheit U.; ein Reis V.; ein Kegel Konv. ¹ 302; ein Spiess zum Aufhängen von Fleisch C., PS. (mit àu), U., (mit aû) Mar., (šautris) Etn. II, 123; ein durchgesteckter Stock Kurl. n. U.; "kuociņš, ar kuo piesprauž labības gubām ce̦pures" Neu - Bilskenshof; "redeļu kuoks" Lasd.; eine Stange zum Zusammendrehen der Stricke bei der Holzfuhre U.; ein Holzknebel zum Zusammendrehen einer klūga bei der Herstellung von Holzflössen (šautris) Lubn.; ein Knebelholz Wid.; ein Querholz, das die EggenhöIzer verbindet U. (plur. šautri Bielenstein Holzb. 488, (mit aû ² ) Siuxt); abgehauenes Strauchwerk zu Faschinen (šautru kuopa L., eine Faschine; šautru tilts, mit Faschinen gebauter Weg U., Knüppeldamm od. -brücke Bielenstein Holzb. 716) oder zum Brennen U. Zu šaut, s. Prellwitz Wrtb. ² 420.

Avots: ME IV, 11

slasts,

1): auch Pilda, Skaista, (slasti) Kaltenbr.; sieviņ[a] ... slastiņā nuosasita Tdz. 49239; ‡

2) "nedruoša vieta, kas var ātri sabrukt vai apgāzties, piem., ve̦cs jumts, tilts u. c." Warkl.

Avots: EH II, 521

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt ² Ruj., AP., slìkt ² Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì ² ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î ² ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt ² Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935

slīktin, zur Verstärkung von slīkt: slīktin slīka vaŗa tilts BW. 18043, 12 var.

Avots: ME III, 936

svars (li. svãras "das Pfund; die Wage"),

1) das Gewicht (die Schwere selbst, und das die Schwere prüfende Gewicht):
sudrabs vilka (Var.: svēre) gŗūtu (Var.: smagu) svaru, wog schwer BW. 5598. īsti svara mieži Alm. Meit. nuo sv. 4. ja tuos neiesēsi svaru dienā, tad tev izaugs tik viegli... 5. liduo Nebijušais... bez vaida un bez svara Vēr. 1904, S. 292. pūķis uztupies bumbas svarā LP. VI, 53. puods zemes svarā bijis līdzīgs 25 mārciņām Etn. IV, 150; zemes svars - 25 mārciņas III, 138. izšķīruši... lieluo un mazuo zemes svaru IV, 150. šī lieta nebij ne˙vienam ne˙kādā svarā, hatte keine Bedeutung Mērn˙l. 236. Upmalim bij svars (Bedeutung, Ansehen, Autorität) muižā Aps. II, 20. kas tad nu tādām blēņām piegriezīs lielu svaru? BW. svara kauss U., die Wagschale: nuošķiebušies svaru kausi Krilova pas. 62. svara tilts U., eine Zugbrücke; svari, die Senker am Setznetz Bielenstein Holzb. 670;

2) gewöhnlich plur. svari, die Wage:
uztupies uz svariem LP. VI, 53. svari jutīgi Dravn. svaru nams U., das Wagegebäude in Riga;

3) ein Hebel
Biel. n. U.;

4) svari, eine Blume.
Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1143

trelliņš "der Querstab im Geländer, im Gitter" Spr.; der (gedrechselte) Geländerpfeiler Wid. - Plur. trelliņi Mag. XIII, 2, 47, Celm., N.-Peb., (mit èl ² ) Bers., (mit el˜) PS., Wolm., treliņi Dunika, Nötk., Salis, treliņi U., das Gegitter, Geländer U.: tilts ar dimanta trelliņiem (treliņietn Dīcm. pas. v. I, 25) Pas. IV, 494 (aus Leegen), piespiests barjē̦ras trelliņiem A. Brigader Daugava I, 1200. pārgāzās par treliņiem pāri Dunika. Entlehnt nebst estn. treľľing "Gitter"; vgl. tral(l)iņi und (zum e) frz. treille "Rebengeländer".

Avots: ME IV, 230