Paplašinātā meklēšana

‡ a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159

‡ atpuĩšuôt,

1) = atkal˜puôt 3 Lemsal: nevar a. vien;

2) (zu einer Arbeit) wegbefördern
Stenden: Jāni nevar lē̦ti a. Refl. -tiês Stenden, sich (zu einer Arbeit) ausrilsfen und wegbegeben: viņi nevar a. vien.

Avots: EH I, 159

‡ atpukaļ Erlaa, = atpakaļ.

Avots: EH I, 159

atpukuôtiês, ausschmollen, zur Genüge zornig sein Sonnaxt.

Avots: EH I, 159

atpulcinât, aus verschiedenen Orten herbestellen und versammeln: a. aizsargus uz Rīgu Mar. u. a.

Avots: EH I, 159

‡ atpuļ˜ķêt, einen eingetriebenen Pflock (puļģis) herausziehend, öfinen Dunika, Kal., Rutzau: a. rijas duris. Refl. -tiês, sich (von selbst) öffnen (von einer mit Hilfe efnes Pflockes geschlossenen Tür gesagt) Dunika, Kal., Rulzau: aizpuļķētas duris nevar pašas nuo sevis a.

Avots: EH I, 160

‡ atpult (li. atpùlti). ab-, wegfaIlen; entschwinden: kad jau nakts pagājusi,... tumšums atpulis Dziesmu gram. v. J. 1867, 695.

Avots: EH I, 160

atpum̃pât, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) auf-, losknöpfen: bikses atpumpājušas Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 160

atpum̃pât, tr., auf-, entknöpfen: svārkus, mēteli.

Avots: ME I, 183

‡ atpum̃pêt herpumpen: a. ūdeni pa silēm uz kūti.

Avots: EH I, 160

atpurinât, ‡

2) a. ar galvu, abweisend den Kopf schütteln:
atpurināja ar galvu. ka šuo valuodu nepruotuot Janš. Tie, kas uz ūdens 17. ‡ Refl. -tiês, auf einem grüftigen Wege herfahren Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

atpurinât, tr., ab-, weg-, zurückschütteln: matus nuo pieres.

Avots: ME I, 183

‡ atpur̂pêt, ganz morsch werden Bērzgale: ce̦lmi jau ir atpurpējuši.

Avots: EH I, 160

‡ atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

‡ atputinât,

1) herstauben machen;

2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, .N's 3.

Avots: EH I, 160

bal˜tpuķīte, weisses Blümchen; als liebkosungsworpt: Schatz, Liebchen Purap.

Avots: ME I, 257

kar̂stputra: vīrs, kas ir neticīgs un k. Dünsb. Vilis. un M. 6.

Avots: EH I, 590

kar̂stputra, comm., kar̂stputriņš Kand., kar̂stputris, kar̂stputriķis, kar̂sta putra od. kar̂stas putras strēbējs, der Hitzkopf Bers. n. A. XVI, 476, Vēr. II, 600: mans pretinieks ir īsts karsta putra Grünh., Frauenb.

Avots: ME II, 164

platpurnaîns, mit einer breiten Schnauze, einer breiten Spüze versehen: platpurnaini zābaki A. XX, 767.

Avots: ME III, 322

platpurnis, wereine breite Schnauze hat: viņš tē̦va vietā šuo platpurni tūlīt būtu aizdzinis Vēr. II, 1193.

Avots: ME III, 322

pretpuse, die gegenūberliegende, entgegengesetzte Seite, Gegenseite, Kehrseite; die Opposition: pretpuses krasts Brasche, das gegenüberliegende Ufer. cē̦luonis un nuolūks - viena paša principa pretpuses Pūrs I, 21. kuo tie par mākslu sauc, ir taisni viņas pretpuse Vēr. v. J. 1904, S. 632. ve̦cums nuostājas opozicijā (pretpusē) Stari I, 244.

Avots: ME III, 389

riẽkstputniņš, der Nusshäher (nucifraga caryocatactes L.) Sassm.

Avots: ME III, 544

sārtpuķe, eine rote Blume: ruozīt, sārtpuķīt! Rainis. teiksmainām sārtpuķēm Veselis Tīrumu ļaudis.; fig., auf ein Mädchen übertragen : zeltenītes sārtpuķītes B. Vēstn.

Avots: ME III, 807

sìlˆtputra, eben gekochte, noch warme Grütze: duod man iestrēbt siitputru! Dond.

Avots: ME III, 840

‡ skaistputniņš Tdz. 99912, ein schönes Vöglein.

Avots: EH II, 498

šķīstputra, in der Verbind. kartupeļu šķīstputra, Kartoffelsuppe Dr.

Avots: ME IV, 49

svẽ̦tputns: auch (mit ê̦ ² ) Iw., Pilten, Schrunden; svē̦tputnam gaŗas kājas BW. 2686, 6.

Avots: EH II, 617

svē̦˜tputns Rudbahren, Alschw., Felixberg, Gold., svē̦tsputns Fischer 84, der Storch: stārķis, svē̦tputns, nebijis nuogalināms Etn. IV, 63. gandrs, kâ jau svē̦tputns... R. Kam. 37. me̦lna svē̦tputna spalva JK. VI, 47.

Avots: ME III, 1156

tpu! tpū! tpvi! Interjektion, pfui: tpu! es sāku tevi ienīdēt Veselis Netic. Toma mīlestība 19. "tpvi...!" S. nuospļaujas MWM. X, 483.

Avots: ME IV, 217

‡ tulˆstpuķe ² Pussen, silene vulgaris.

Avots: EH II, 702

‡ atpuodzêt Wellig 92, = atpuõgât.

Avots: EH I, 160

atpuõgât, tr., aufknöpfen, entknöpfen: kažuoku, svārkus. Refl. -tiês, sich aufknöpfen: tā uzcēlās un atpuogājās priekš spuoguļa Apsk. I, 341.

Avots: ME I, 183

[* atpuole, zu erschliessen aus ostle.] atpūle, ein gegen Süden (?) gelegener Bergabhang (zu pult, fallen ) Oppek. n. Mag. XIII, I, 26 [vgl. li. atpúolis "Abfall"].

Avots: ME I, 183

‡ atpuopi Druw. (?), = atnadži?

Avots: EH I, 160

‡ atpuost, säubernd wegschaffen (beseitigen) Stenden: a. krūmus nuo ceļa vietas.

Avots: EH I, 160

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6

‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.

Avots: EH I, 17

‡ àizdrè̦gât (wo?), bis zu einem gewissen Zeitpunkt das Kränkeln aushalten: kaut nu slimā māte varē̦tu a. līdz ziemsvē̦tkiem!

Avots: EH I, 19

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês ² Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡

9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101

apnicinât, tr., verschmähen: viņš neapnicina tādus ceļus B. Vēstn. viņš tik ilgi tejieni aizmirsis, apnicinājis, apvainuojis Druva II, 455 (Baltpurviņš).

Avots: ME I, 109

atkùņuôtiês,

1) sich mühsam loswickeln, sich entpuppen; [

2) Nach U. auch = atveseļuoties, genesen, sich erholen];

3) sich mühsam heranbewegen, sich herschleppen:
gudrie suoļus vilkdami atkūņuojās LP. V, 310; so auch atkūņāt: laikam e̦smu atkūņājis Blaum.

Avots: ME I, 169

atnadze (unter atnadzis),

1) auch Warkl; ‡

2) atnadzes Druw. "kustuoņiem augšpus apakšluocītavām pakaļpusē tādi atpuopi kâ nagi".

Avots: EH I, 157

‡ atpũt, abfaulen: nagi tai nav atpuvuši Janš. Līgava Il, 273.

Avots: EH I, 160

atstaĩgât, ‡

2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡

3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).

Avots: EH I, 171

bêt [Kr.], = blēt G. Allun. n. U.; [nach A. Baltpurviņ ein Wort der Kindersprache in Nordost - Livland; vgl. bē̦].

Avots: ME I, 292

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282

caps! cast! capt! Upīte, Medn. laiki(li. (càpt), Interj. zur Bezeichnung eines schnellen, plötzlichen Erfassens, einer schnellen Bewegung: šis caps! man krūtīs iekšā. caps! - meitene grāvītī Baltpurviņš, Agrā rītā 3.

Avots: ME I, 364

četrkantains od. četrkantîgs, vierkantig: četrkantīgs uozuols, svē̦tputns galā Rätsel.

Kļūdu labojums:
vārdiem četrkanšu un četrkantains jābūt starp četrjūgs un četrkājains (die Wörter četrkanšu un četrkantains müssen zwischen četrjūgs und četrkājains versetz werden).

Avots: ME I, 411

‡ dacìest, bis zu einem gewissen Zeitpunkt leiden, dulden, edragen: dacietīšu da gala Zvirgzdine. uz galu (zum Schluss) nezināju, kaî būs d. ebenda.

Avots: EH I, 301

‡ dadarît,

1) eine Arbeit beenden
Pilda;

2) auch refl. -tiês Auleja, bis zu einem gewissen Zeitpunkt arbeiten:
dara, dara, ... dadara lidz pušdieņām Pas. IX, 320. dadaries da vakaram, - navā kad i[r] vakariņu iz-virt! Auleja.

Avots: EH I, 301

‡ daganît, bis zu einem gewissen Zeitpunkt hüten, weiden Kaltenbr.: d, da vakaram.

Avots: EH I, 302

‡ dagulêt, bis zu einem gewissen Zeitpunkt schlafen Kaltenbr.: d. da bruokastei.

Avots: EH I, 302

‡ dakūkât ² Kaltenbr., bis zu einem gewissen Zeitpunkt (zu) schreien (pflegen), vom Kuckuck: dze̦guze da Petrim (bis zum Petritag) vis dakūkā.

Avots: EH I, 304

dalaîst: bis zu einer gewissen Stelle od. bis zu einem gewissen Zeitpunkt tassen: d. kājas da zemei Kaltenbr. gribējām šituo balku d. (fallen lassen) tai blakam, bet aizšķiebēs Saikava. ka[d] dievs dalaistu da galam (wenn Gott gäbe, dass das Korn reif wird), tiktu visa kā Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

ẽrkšķe̦nājs, [ērkše̦nājs Wid.], das Dornengestrüpp Baltpurviņš, Zalktis I, 113.

Avots: ME I, 575

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622

I griezeniski,

1) " griezeniski [= schneidend?]!"
tē̦vs pamāca un parāda, kâ jāihceļ (kārkli), kâ jāpieliec, kâ jāpieve̦lk ar cirvja zuobiem Baltpurviņ Druva I, 1344; [

2) " quer"
Ronneb. (im Gegensatz zu gareniski " der Länge nach")].

Avots: ME I, 660

grûdums, das Gestossene; grūdumi, = grūdenis; gehackte Blätter für Schweine: grūdumus grūst cūku baruošanai Baltpurviņš Agrā rītā 20.

Avots: ME I, 668

ìekraten,

1) "?": atradusi iekraten sieku ar labību piebē̦rtu... sieks iekraten bijis, iekraten palicis Etn. I, 102;

[2) de̦sas dējuot laist turamuo ruoku iekraten "viegli pakratuot" A. Baltpurviņ].

Avots: ME II, 29

ìemetinât,

1) einwerfen, bemerken:
"bet viņi ir nuo ceļa re̦dzamāki", iemetināja tas A. XX, 894;

2) vorspannen:
zirgu kamanās;

[3) anhängen, anhäkeln:
āķis, kur iemetina spaini A. Baltpurviņ].

Avots: ME II, 44

ìetrìcêtiês, erzittern, erleben: visa atauga gavilēs ietrīcas. balsī ietrīcējās sāpju stīga Baltpurv. Ungew. d. Aktiv: pat vējiņš apšu lapās neietirīc R. Sk. II, 33.

Avots: ME II, 83

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 ² Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835

izkùņâtiês, izkūņuôtiês, U., intr.,

1) heraus -, hervorkriechen, mit Mühe, plump heraus-, hervokommen:
visi izkūņājas laukā LP. VI, 979. viņa izkūņuojās nuo stellēm Purap. kamē̦r tie izkūņuosies, pienāks vai vakars Grünh.;

2) hervorgehen, sich entpuppen, sich entwickeln:
nuo galvas izkūņuojies stalts princis LP. V, 210.

Avots: ME I, 758

izkùrmuļuôtiês, sich entpuppen, sich entwickeln, hervorgehen: viņi drīz izkurmuļuojušies par Azefiem R. A. nuo lupatu se̦gas izkurmuļuojās puika Saul., Bers.

Avots: ME I, 757

jutîgs [li. jutìngas], jùtîgs, gefühlvoll: jūtīgs... viņš dažreiz aizrāvās bez gala Baltpurw.

Avots: ME II, 120

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

‡ kartpelis, tpulis">kartpulis (beides mit steigender Intonation gesprochen) Sönnaxt, die Kartoffel.

Avots: EH I, 590

ķerîgs,

1) ergriffen werden könnend
U. ;

2)"?": ķerīgas zâles ; nuogatavuojušies zâļu sē̦klu graudiņi ķerīgi Baltpurviņ ;

3) = ķêrîgs

2: ķerīgs ("kad zivis ķeŗas") laiks Ruj., Nötk., Sessw., Kalz., N. - Schwanb. ; ķerīga makšķere Bers., N. - Peb. ; ķerîga lāpsta C. ;
ķerîgs (der schnell zugreift) suns Ruj. ;

4) anziehend:
drēbe ir ķerīga (uzje̦m putekļus) ebenda.]

Avots: ME II, 368

maduras, [eine Art Pflanzen mit weissen Bliiten Kerstenbehm]: vai... neredzēja, nezināja, kâ auga lini, kâ maduras! A. Baltpurviņš Druva 11, 270. [madūras od. madūrītes "Jāņu zâles (sīkiem, baltiem ziediem, aug ceļmalās)" Stuhrhof.)

Avots: ME II, 547

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. ² 526.]

Avots: ME II, 690, 691

nùoar̂t,

1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡

2) n. zemi, Land abnutzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; nuoarta zeme Diet., = nuõra; ‡

3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen:
kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡

4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava: pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana. stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl. -tiês, ‡

2) versehentlich gepflügt werden
(perfektiv): šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.

Avots: EH II, 30

nùobràukt

2): n. zirgu nuost nuo ceļa. ragavas nuobrauc paspārnē AP.;

3): n. ar ruoku pa vē̦de̦ru Dunika, Rutzau;

4): viņas māti ... nereizē nuobraucu Atputa № 639, S. 10. kad tuos vāģus nuobrauks, jaunus vair nedabūs Salis;

7): zirgs tāds skrējējs, ka nuobrauc katru Saikava; ‡

8) fahrend töten, überfahren:
viņu nuobrauca vilciens Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): saiminieks bija stipri nuobraucies, pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes Pas. XII, 134; ‡

3) hinfahren:
nuosabraucu ... da baznīcu Tdz. 55804, 4.

Avots: EH II, 33

nùoprecêt ‡ Refl. -tiês, eine Fehlheirat machen Aps.: skrīveris tiešām būs šķībi nuoprecējies Atputa № 635, S. 7.

Avots: EH II, 78

pìedzîvuôt,

1) bei jemand wohnen
U.;

2) bis zu einem gewissen Zetpunkt leben, zur Genüge, zum Überdruss leben:
puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. Jānis, ar visām loterijas luozēm trakuodams, piedzīvuojis gan pie baltas kūjas Upīte Medn. laiki 177. grūts mūžiņš, nevar vair piedzīvuot BW. 7926;

3) im Leben erhalten
U.: apprecējies un piedzīvuojis dē̦lu LP. IV, 194. kēniņam visādi gāja labi, tikai mantinieku nevarēja piedzīvuot VI, 1, 506. dē̦ls aizejuot e̦suot sacījis, ka šis te ve̦lna piedzīvuošuot, vēl pasaulē e̦suot citi kalni Ezeriņš Leijerkaste II, 142;

4) erleben, erfahren:
tādu blēdību es savā mūžā nee̦smu piedzīvuojis, eine solche Schurkerei habe ich nicht erlebt U. puisis izstāstījis, kuo pieredzējis, kuo piedzīvuojis LP. III, 86. e̦smu maz labu dienu piedzīvuojusi Kaudz. M. 16. vai nav piedzīvuots, ka acis var apmānīt 47. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā 20. Subst. pìedzīvuôtãjs, ein Einwohner, ein im Gesinde nicht als eigentlicher Knecht Aufgenommener, der kein eigenes Haus hat U.: par iebūviešiem apzīmē piedzīvuotājus pie saimniekiem Konv. ² 741. pìedzîvuõjums, das Erlebnis; die Erfahrung: pasniegt pašu piedzīvuojumus un nuovē̦ruojumus Āruonu Matīss Kr. Valdem. 3, dibināties uz piedzīvuojumiem Pūrs II, 196.

Avots: ME III, 248

pìegaĩdît, bis zu einem gewissen Zeitpunkt, zur Genüge warten: V. tai pašā laikā kaut kuo saka, juo kuo tur piegaidīsi? Zalktis IV,16. -piegaidãma gùovs, eine Kuh, die bald kalben muss Kempis.

Avots: ME III, 249

pìerãt,

1) durchschelten:
dzīvuojat, bāleliņi, pierājiet līgaviņas! BW. 3328, 2. es duomāju pierāt viņu par tādu runāšanu Ezeriņš Leijerkaste I, 144. gan viņš zinuot vainīguo pierāt Baltpurviņš Agrā rītā 36;

2) scheltend (etw.) erreichen:
kuo nu lielā cilvē̦kā vairs pierāsi? Blaum. Pazud. dē̦ls 9.

Avots: ME III, 284

pìesārst, rot werden, erröten: piesārta vaigi Upītis Sieviete 36. tâsārtais ģīmis bij piesārtis A. XX, 482. viņa piesārta kâ ruoze De̦glavs Rīga II, 1, 308. ziemeļpuse bij vis˙gaŗām vēl tumši piesārtuse Baltpurviņš I, 141.

Avots: ME III, 287, 288

pìetūkt, anschwellen: alus pietūkuse seja Baltpurviņš I, 4. mēle pietūkuse Stari III, 221. mē̦dz iekaist un pietūkt tie dziedzeŗi . . . A. XX, 90.

Avots: ME III, 306

pìevā`rds Arrasch, C., Neuenb., der Zuname, Beiname, der Spitzname: Aleksandrs dabūja pievārdu " Ņevskijs" Launitz Stāsti 20. attiecībā uz dažiem gadījumiem viņš dabūja vēl sevišķus pievārdus Baltpurviņš I, 45.

Avots: ME III, 308

pìrkstgali, die Fingerspitzen: nuoņēma pilīti un pirkstgaluos izberzēja Baltpurviņš.

Avots: ME III, 223

pluksts,

1) der aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork angefertigte Schwimmer am Netz
Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung), Golg., oder an der Angelschnur Peb. n.U., Bielenstein Holzb. 678: būtu gājis uz e̦ze̦ru makšķerēt, bet pluksta nevaruot saredzēt Baltpurviņš. vējš piedauzīja pie sienas tinas plukstus Austriņš Nuopūtas vējā 90;

2) eine Medaille
(verächtlich) Jürg., Arrasch, Golg., Wolmarshof: dzīvie piekaras sev (zur Auszeichnung) plukstus pie krūtīm R. Av.;

3) "luodziņš uz durvīm" N.-Peb. n. Latv. Saule, № 35, S. 378;

4) ein leichtfertiger, unbedeutender Mensch
Ruj. In der Bed. 1 vielleicht (mit kst aus skt) zu pludi.

Avots: ME III, 355

II pum̃pa (li. pùmpa "ein kopfähnliches Ornament"), nach U. auch pumpis,

1) der Knauf, Buckel, eine Erhöhung, ein Auswuchs am Körper,
(pum̃pa Sassm.) eine Beule, Geschwulst (pum̂pa ² Dond.) U.; "= bumba" Wessen: senāk sievieši Gramzdā ne̦suši saktas . . . ar astuoņām pumpām jeb izsistiem paaugstinājumiem B. Vēstn. metala saktes bija izgre̦znuotas ar pumpām A. XX, 376. kapu sē̦tai treji vārti, visi treji pumpiņām BW. 27630. pumpa mugurā, der Buckel: dancuo viegli, jaunā mārša, nemet pumpas (Var.: kupŗa, kukšas) mugurā! BW. 24051, 1. greizas ruokas, greizas kājas, liela pumpa mugurā (Var.: lielu kupri mugurā) 21158. ar me̦lnu pumpu ("an den blauen Blattern") saslimt Ar. - pumpiņa meitiņa RKr. XVI, 238, von einem zu klein gewachsenen Mädchen gesagt;

2) pum̃pa Dond., Windau, Preekuln, Perkunen, pumpa Hasenpot, Grobin n. Etn. III, 67, Libau, Gold., Edwahlen, Bielenstein Holzb. 703, der Knopf:
pumpā mani, māmulīte, ar sudraba pumpiņām, lai nevar tautu dē̦ls ruoku šaut azuotē! BW. 17005, 4 var. kurpes ar... sudraba pumpiņām Dīcm. pas. v. I, 65; pumpju caurums U., das Knopfloch;

3) ein Vorhängeschloss
(pumpiņa Seew. n. U.) U., Autzenbach n. Mag. XIII, 2, 70; eine Verdickung am Schlossriegel Bielenstein Holzb.;

4) Demin. pumpiņa, der Bauch in der Kindersprache
U. Zur Bed. 2 vgl. li. atpumpuoti "atsegioti" Klaip. 28; zu pumpt.

Avots: ME III, 409, 410

pusmûžs, das halbe Leben, das halbe Lebensalter: pusmūžinu tē̦va raudu, vis[u] mūžiņu māmulītes BW. piel. ² 4183.1 pusmūžā mirt, in den besten Jahren sterben: es ievē̦ruoju daudzus mirstam pusmūžā Baltpurviņš I,31. ķēniņa sieva jau pusmūžā nuomira LP. IV, 176. ve̦cpuisis pāri pusmūžā, ist über die besten Jahre hinaus Aps. III, 9. pusmūža cilvē̦ks, vīrs usw., ein im halben Lebensalter, in den besten Jahren Stehender: pusmūžiņa vīriņš biju, nu vēl gribu grežuoties BW. I3100. pusmūžiņa puisis biju, vēi nebija līgaviņas 13815. pusmūžiņa tas puisītis, pusnakt[i] nāca vedējiņi; kad būt[u] kāds jauneklītis, tad atnāktu saulīte 16208, 1. ai Laimiņa, raganiņa, kādu mūžu man vēlēji: vēl nebiju pusmūžiņa, jau nuoņēmi arājiņu! 27842.

Avots: ME III, 430, 431

rĩmîgs N.-Peb., gefrässig; rīmīgi ēst, viel und schnell essen Baltpurviņš.

Avots: ME III, 539

rîtsaũle Baltpurvirlš 1, 123 od. rîta saule, die Morgensonne.

Avots: ME III, 541

runâtnîgs Wid., runâtîgs Ar., gesprächig, redselig: viņš kļūst runātīgs A, v. J. 1897, S. 246. saimnieks kļuva tik runātnīgs Jauns. vakarā viņš palicis runātnīgs Baltpurviņš I, 49.

Avots: ME III, 561

sabaruôt, sabaŗuôt,

1) satt füttern, vollfüttern; gehorig füttern:
sabaruoju (Var.: nuobaruoju, izbaruoju, pabaruoju, uzbaruoju) kumeliņu ar divām auziņām BW. 29915. drīzi brauca ātru zirgu, nevar drīzi sabaruot 34187;

2) verfüttern :
nevajaguot . . . pārduot luopu, siena un labības, bet sabaruot pašiem Baltpurviņš I, 104;

3) längere Zeit füttern:
trīs gadiņi sabaruoju stallī bē̦ru kumeliņu BW. 13730, 38. Refl. -tiês, sich auffüttern, aufmästen.

Avots: ME III, 591, 592

sačerkstelêtiês, sich zusammenkrollen: pākstis sačerkstelējas tik pēkšņi un sparīgi, ka sē̦klas uz visām pusēm sprē̦gāt izsprē̦gā Karls. mati sačerkstelējās tādās nelielās spruodziņās Seifert Chrest. III, 3, 43. kuoku lapiņas sāka sačerkstelēties Celm. viņa duomu pavediens aprāvās un sačerkstelējās Baltpurviņš I, 149.

Avots: ME II, 605

sadrūzma,* sadrūzme*, der Auflauf, das Gedränge: ļaužu sadrūzme Baltpurviņš.

Avots: ME III, 615

sagraizît, sagraizelêt, tr., (mehrfach) zerschneiden : asa zâle sagraiza pirkstus Baltpurviņš I, 129. amēba . . . tika sagraizīta gabaluos Vēr. I1, 1060. pasaule vairs nav sagraize̦lē̦ta desmit gabaluos Druva II, 467.

Avots: ME II, 627

salāpît, tr.,

1) ausflicken, ausbessern; mit Flickern besetzen:
salāpīju visu, kas bija lāpāms Druw. salāpīt cimdus, zekes, drēbes. kalējam bij pade̦vuši ziņu, lai nākuot atslē̦gu salāpīt Krišs Laksts 20. suns izdzina ve̦cu meitu salāpītu (Var.: saskrandušu, nuoplīsušu) lindraciņu BW. 13074;

2) durchprügeln, verhauen:
piesargies, ka nesalāpa ādu! Baltpurviņš I, 113;

3) das Part. pass.
sa˙lãpîts, verflucht: sasuodīts, sa˙lāpīts zirga mugurkauls! RA. Refl. -tiês,

1) für sich ausflicken, ausbessern, sich beflicken;

2) den Katzenjammer kurieren:
kābatā tas sačamdīja nedaudz... sudrabnieciņu, salāpījās un izgāja ārā A. XXI, 30.

Avots: ME II, 668

samel˜nêt Ahs.; samelnêt Spr.; Fest., mundartlich auch samel˜lêt, bei Baltpurviņš I, 141. ein praet. samelna, intr., schwarz, dunkel, schmutzig (Spr.) werden (perfektiv): lai samell (Var.: nuomell) tā meitiņa kâ tie mani zābaciņi! BW. 15282. sazilēj[u]se, samelnēj[u]se sudrabiņa nesējiņa 21627. ilgi papļauts siens sāk melnēt un samelnê Fest. viņš galīgi samelnēja, un palika vairs tik ē̦na nua agrākā... sārtvaidzīgā puiša Veselis Tīruma ļaudis.

Avots: ME II, 682

samigt, intr.,

1) einschlafen:
pagāja..: laiks, kamē̦r visus bē̦rnus, kuri nupat bij samiguši, varēja dabūt pie atmaņas Kaudz. M. 107. ... pār samigušuo ābulu lauku, pār rudzu druvu, kura klusi snauž Baltpurviņš;

2) hineinsinken:
kājas samidza dūņās Ruhental.

Avots: ME II, 685

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714

sariet, tr., zerbeissen U.; stechen (von Bienen) Kurl. n. U.: izskrēja... suns un sarēja... vīriņu taisni ģīmī Latv. ja tik nav traka suņa sarieta? A. XX, 124. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu...! das dich (tolle) Hunde zerbeissen...! Mag. XX, 3, 36. izsargāt cilvē̦kus un luopus pret traka suņa sariešanu SDP. VI, 76. mūs(u) luopiņus tās (čūskas) saries Lautb. Vidvuds II, 42. bites ir viņu sarējušas, die Bienen haben ihn gestochen Mag. XIII, 3, 55. Refl. -tiês, einander anbellen; sich verzanken Spr.: re̦dzē̦ts ar svešu suni sarejamies Baltpurviņš; sich verbeissen: duj mušiņas sarējās (Var.: sakavās; gemeint ist der Geschlechtsakt) de̦guniņa galiņā BW. 35081 var.

Avots: ME II, 719

saruotît, tr.,

1) (aus kleinen Stücken) zusammennähen, -flicken, -leimen
Laud.: saruotīji gan nuo tām lupatām vesti! nuo lupatiņām es sarùotīju ² glītu gultas deķi Druw. n. RKr. XVII, 75. tādi vien saruotīti ve̦cu brunču gabaliņi BW. 20583. kas nu tas par galdu - saruotīts nuo dēļu lampiņām! Laud. saruotītām, nespuodrām rūtīm Baltpurviņš I, 161;

2) aufstreifen:
s. bikses, piedurknes Sessau.

Avots: ME III, 725

sārtbalts MWM. VIII, 485, sārtinbalts, rot und weiss: vaigs atkal sārtinbalts Baltpurviņš I, 97.

Avots: ME III, 807

sasalˆt, intr., zufrieren, festfrieren, gerinnen, erfrieren, steif werden U.: sasalst kâ le̦dus kalns Br. P. 22, kâ naža asmins ebenda. sasala (Var.: aizsala) jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. sasaluši dūņu purvi, sasaluši ezeriņi; sasalušu sirdi gāju tautiešam ruoku duot 15458, 2. sasalt kaulā, steif frieren Grünh.: sasalst vai kaulā Baltpurviņš I, 23. sasalu, sadrebu gaidīdama BW. 18509. lai stāvē̦tu kâ sasaluse (d. h., ganz ruhig) un ne vārdiņa neiepīkstē̦tuos LP. III, 70.

Avots: ME III, 726

sasapņuôt,

1) tr., zusammenträumen:
atce̦ruoties sasapņuotās laimes Seibolt Sk. 48;

2) intr., längere Zeit träumen:
B. sasapņuo 8 gadus Vēr. II, 820. Refl. -tiês, sich (genügend) Träumen, Illusionen hingeben, sich verträumen: puisē̦ns ir tâ sasapņuojies Vēr. II, 517. viss kâ sastindzis klausuoties, kâ sasapņuojies Baltpuiviņš Agrā rītā 46. tad jau tās bijušas... sasapņuojušās Janš. Precību viesulis 43. - Subst. sasapņuõjums, das Zusammengeträumte, das Traumgebilde, die Illusion: tas tik tāds sasapņuojums Vēr. I, 1084.

Avots: ME III, 726, 727

sašàurinât, auch sašaurît Vēr. I, 889, sašauruôt Preip. 99, tr., verengern, verkleinern: ja kaimiņi dē̦lam zemi ' arvienu sašaurinātu un atņe̦mtu LP. I VII, 1118. ruobežas sašaurinātas Baltpurviņš I, 71. Refl. sašàurinâtiês, sich verengern, verkleinern: tiesu iecirknis stipri sašaurinās Konv.2 897.

Avots: ME III, 753

saspīrenêtiês,

1) saspīrinâtiês N.-Peb., zappeln (perf.): mušiņa saspirenējās2 un iesīcās Baltpurviņš I, 115;

2) = saspirinâties Schujen, (mit ĩ )

1) Neuenb.

Avots: ME III, 741

saspurdzenêtiês Baltpurviņš, = saspīrenêties.

Avots: ME III, 744

savmaļa,

1) auch savmaļi Bers., für sich besätes Land A. - Schwanb., Stomersee: nu tak jau kuo maksāja, vis˙maz kādas savmaļas (= sabiņas, savalnes) sēja Baltpurviņš I, 24;

2) savmaļām, s. savmaļš.

Avots: ME III, 791

šķêlis ² Dond. n. FBR. V, 130, der Schafsbock U., Jürg. (mit ẽ), Erlaa (mit è ² ), Fehteln, Kalzenau, Kl., Lös., Peb., Wenden (mit nicht gedehntem ē); ein Ross, Hengst Manz. Lett., Beschäler Manz. Lett., Erlaa und Kokn. n. U.: aitpulkā piedzimis reiz teķis (šķēlis) Luopkuopība Il, 49. aita iet šķèļuos ² Ogershof. aitas skuma. kupcis nuopirka visus šķēlus Latv. šķēlis zviedz pret visām ķēvēm Manz. Syr. XXXIII, 6. Aus mnd. schele "Beschäler".

Avots: ME IV, 32

skrimšķêt, -u, -ẽju, intr., knistern, knirschen: zirgi... ē̦d sē̦ku, ka skrimšķ vien Baltpurviņš. uz lielceļa bij piebē̦rts daudz glazē̦tu skambu; tās skrimškēja, it kâ kad pa telēķiem brauktu Latv.

Avots: ME III, 893

šļupstêt Bers., Dunika, Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., Wolm., -u od. -ẽju, -ẽju, = slupstêt, lispeln, (N. - Peb.) stottern U., wispern V.: šļupstēja gluži kâ bē̦rni A. XVII, 583. meitene jau septiņus gadus ve̦ca, bet šļupst Purap. Kkt. 105. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. viens bezgala stuomās, uotrs šļupstē Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 159. nuo mutes izlauzās šļupstuošas skaņas Vēr. I, 680. lai nedzirdē̦tu... salduo šļupstēšanu II, 35.

Avots: ME IV, 75

smalˆkjūtĩba, Feinfühligkeit, Zartgefühl, Taktgefühl A. XI, 139, Baltpurv. r. I, 79, Stari I, 123: sevišķu smalkjūtību . . . izrādīja . . . Purap. st. 32.

Avots: ME III, 952

šņãkât Līn., (mit à ²⁾ Kl., -ãju, freqn. zu šņàkt,

1) schwer durch die Nase atmen
(mit ã) Jürg., Ruj., Wolmarshof, (mit à ²⁾ Golg., Memelshof, Schwanb., Selsau, Warkl.; fressend durch die Nüstern hörbar einatmen (zirgs auzas ē̦zdams šņãkā) AP.; schnarchen U., (mit ã) Jürg.; vor Wut schnauben (mit à ²⁾ Mar. n. RKr. XV, 140; durch die Nase sprechen, schnarrend sprechen U.: strādnieki iemiga un sāka gaŗi šņākāt Jürg. cūka maisā šņākā ebenda. guovis plūc zâli šņākādamas Baltpurviņš. kuo tur šņākā, saki labāk vārduos! Mar. n. RKr. XV, 140;

2) schnüffeln
(in der Zstz. mit iz-) W.Livl. n. U.;

3) mäkelnd und wühlend essen
(mit à ²⁾ Bers., Sauken, (mit ã) Drosth.

Avots: ME IV, 93

II šņĩpa AP., Drosth., Jürg., (mit ì ² )Bers., Heidenfeld, die Linie, der Streifen, der Strich Druw., Fest., Lös., Lub., Meselau, N.-Peb.: labību sējuot uz lauka ar kāju vai ruoku save̦lk šņīpas Druw., Lös. u. a. kad brauc ar žagariem, tad žagaru gali uz smilšaina ceļa save̦lk šņīpas ebenda. bē̦rni ar zīmuli uz papīra save̦lk šņīpas ebenda. ne˙kā cita nere̦dz kâ līnijas, šņīpas un punktus A. XV, 269. bez šņīpu, bez pārtaisījumu glīti nuorakstīti pantiņi A. v. J. 1896, S. 41. kundzes skaistais raksts . . . atškīrās nuo palīga smeilajām šņīpām A. Upītis J. 1. 13. ple̦cā bij re̦dzamas palagu vīļu iespiestas šņīpas Upītis Sieviete 88. ap acīm bija tādas šķības, greizas šņīpiņas Baltpurviņš I, 99. nuokārušās ūsu šņīpas MWM. VI, 771. tāļāk meža šņīpa me̦lnuo 409.

Avots: ME IV, 96

spir̃gans Dond., Bershof, Nötk., frisch, munter; erfrischend, erquickend: spirgans sārtums Baltpurviņš I, 133. spirgans . . . spē̦ks Jaunības dzeja 90. dzīves dvaša spirgana Akurater Astras 39. gaismas spirganu malku MWM. X, 249. spir̃gans vējš Jürg.; ziemlich frisch (mit ir̃ ) Salis, Widdrisch, Wandsen.

Avots: ME III, 999

II spitālis: Fem. spitāle (ein schimpfname) Janš. Atputa 379, S. 5.

Avots: EH II, 552

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. ² 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strekken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME IV, 1079, 1080

I stĩvs, steif, starr U.: Sprw. stīvs kâ rags, kâ stimbans, kâ milna, kâ vilks. mēle mutē gulēja stīva kâ galuoda Zalktis II, 109. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. acis stīvi ieple̦stas Purap. Kkt. 148. - Subst. stĩvums, die Steifheit, Steifigkeit U.; stīvuma zâles, Stärke, Kraftmehl U. Nebst li. styvas (bei Miežinis) aus mnd. stīf dass.

Avots: ME IV, 1077

stuldzums, = studzulms 2: jāņuoglāju ve̦cie stuldzumi Baltpurviņš Zalktis I, 114. Dürfte eher aus studzulms umgestellt, als mit mengl. stalke "Stengel, Stiel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) verwandt sein.

Avots: ME III, 1103

svilnêt, ohne Schlaf liegen Laud., Lasd., (mit ìl ² ) Warkl., Bers.: Saša svilnēja gultā Baltpurviņš I, 104 (ähnlich: Zalktis 1908, No 4, S. 18). Wohl zu svalstît; Retmwort zu zvilnêt.

Avots: ME III, 1158

tâlskats,* tâļskats*,

1) eine weite Aussicht
Kundziņš Smiltene 20: tā (= istaba) atruodas pašā jumtā ar debešķīgu tāļskatu A. Brigader Daugava I, 571. juta plašu tāļskatu 832;

2) tâļskatis* Konv. ² 1078; Baltpurviņš I, 155, das Fernrohr
MWM. VIII, 150: caur milzu tālskatu stikliem nuoskatīties izplatījuma tāļumuos Pūrs I, 37.

Avots: ME IV, 146

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. ² 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154

teķis U., Mag. XIII, 2, 49, Fockenhof, Gulben, Rutzau, = te̦kulis, der Schafbock, Leithammel: aitpulkā piedzimis reiz teķis Luopkuopība II, 49. laidīsim teķiem badīties B. Vēstn. tiklīdz nabaģe ielaida gaili aitu kūtī, tūlīt teķis nuobadīja viņu LP. VI, 279. pē̦rnā jēre, teķa māte VL. Aus li. tẽkis dass.

Avots: ME IV, 159

tre̦kns (li. trẽknas "fett", Jušk. I, 314), gemästet, feist U., fett, kräftig (eig. u. fig.): Sprw. neteic tre̦knu, kamē̦r ne esi dīrājis (ēdis JK. II, 610) ! RKr. VI, 913. tre̦knam grūti celties Br. sak. v. 1272. tre̦kna gaļa. tre̦kns krējums, piens. tre̦kns ēdiens. tre̦knajā zâlē ganīties Etn. I, 104. tre̦knuo augļu dārzi MWM. XI, 166. (fig.) de̦vuse ... pretniecei . . . tre̦knu nuosaukumu (einen kräftigen, d. h. groben Namen) Baltpurviņš I, 47. Sprw.: labāk vāja salīgšana nekâ tre̦kna sūdzība JK. Subst. tre̦knums, die Feistigkeit, der Grad der Mästung U.; die Fettigkeit. Plur. tre̦knumi, Fettes, fettes Fleisch u. dergl.: sace̦pti cūku tre̦knumi LP. VII, 552. Nebst li. traknùs Jušk. I, 4 vielleicht zu air. trén "stark", s. KZ. XLIV, 57.

Avots: ME IV, 229, 230

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

tùmšuot,

1) tr., dunkel machen, verdunkeln
L.: asaru tumšuotām acīm A. XX, 905. (fig.) kas manu tautu tumšuo, vilstī? Deglavs Rīga II, 1, 164. mēs šuo savu pretpusi . . . e̦sam gan zinājuši tumšuot (in schlechtes Licht stehen, verleumden) draudzes kunga priekšā Kaudz. Izjurieši 60;

2) intr., dunkel sein, (er)scheinen:
priekšā tumšuoja tam šauras gravas sprauga A. v. J. 1899, S. 403. Refl. -tiês, dunke1 werden, sich verfinstern: kas ausis gaišs, tas dažkārt tumšuojas Juris Brasa 199.

Avots: ME IV, 263, 264

III tūšķis, tûškis Saikava "?": ak tevi tūškis! hol dich der Teufel! Saikava. ak tu tūškis! JR. V, 61. tpu tu tūšķis, mani tâ izbaidīja! Lubn. lai tu tūšķis, kâ sabiedēja! V. Eglītis Zilā cietumā 60. Wahrscheinlich identisch mit tūšks.

Avots: ME IV, 283

učât Erlaa und Peb. n. U., Gr.-Buschh., Pilda, Saikava, Salis Saussen, Sessw., Warkl., -ãju, učêt, učinât U., Dond., Kand., učinêt Warkl., -ẽju, = ucât: bē̦rnu učāt Blaum. MWM. v. J. 1896, S. 383. es viņu učāju uz ceļgala Blaum. mamīte učāja brālīti Baltpurviņš Agrā rītā 8. dzīvu pupiņu . . . viņmāte učēja Poruk V, 76. Refl. učâtiês Warkl., učêtiês, sich (auf Händen od. Füssen) schaukeln, wiegen (lassen): bē̦rns ļāvās učēties Blaum. MWM. v. J. 1897, S. 674.

Avots: ME IV, 293

urulêt, -ẽju, kollern, falzen Bers.; mit dem Kollern, Falzen (der Birkhahne) erfüllt sein: (rubeņu) purvā diezgan daudz vārījās un uralēja RA. visas malas urulēja nuo rubeņiem Baltpurviņš Zalktis 1, 114.

Avots: ME IV, 308

uzmàciêns, das einmalige Bedrängen, Befallen, der Überfall: vē̦tras uzmāciens Baltpurviņš Domas I, 1098.

Avots: ME IV, 357

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

uzšļakstêt, (auf etw.) aufspritzen (intr.): ūdens uzšļakst gaisā Biaum. Pie skala ug. 243 (ähnlich: A. Upītis J. l. 35). man uzšļakstēja ūdens. daža... pilīte uzšļakstēja it kâ plaukstām situot... līdz... Liepavuotam Valdis Stabur. b. 15. viņš svieda kaļķus tâ, ka lai tam uzšļakstē̦tu Baltpurviņš I, 47; schallend emporspritzen (intr.).

Avots: ME IV, 389

I vèi! (Ii. véi "sieh da" bei Būga KSn. I, 30) AP., C., vèi ² ! Baltinow n. FBR. XI, 136, Lisohn, Modohn, Sehren, Sessw., Interj., schau! sieh! Oppek. n. U., N. - Rosen n. FBR. VIII, 28, N. - Peb, u. a. (unbek. in Kaltenbrunn, Memelshof, Oknist, Zvirgzdine): vèi ² kur ir! Prl. n. FBR. VI, 116. vei, vei, kur augsti vanags skrien! ebenda. vei, vei, kur cilvē̦ki! Baltpurviņš I, 11. saule, vei, kur debess malā Latv. vèi ² , ku[r] manīgs! Vīt. 40. vei! tava brīnuma! A. XX, 654. nu vei, par tuo pašu... lietu 726. (Verwundern ausdrückend) vei - kas tad tur jau papaudis ? Saul. I, 164. Gekürzt aus einem Imperativ *veidi (vgl. viedêt) oder *veizdi (vgl. li. veizdêti "hinsehen").

Avots: ME IV, 522

vḕrpt (li. vẽrpti), -pju, -pu (unbek. in Golg., Laud., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (s)prēst),

1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;

2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,

1) für sich spinnen;

2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;

3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,

1) das einmalige, vollendete Spinnen;

2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,

1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;

2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;

3) vêrpējs ² Stenden, eine Raupe;

4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.

Avots: ME IV, 564, 565

viênnakt, Adv., eines Nachts, einst in der Nacht: viennakt nabadziņš dabūjis kāvienu Baltpurviņš I, 54.

Avots: ME IV, 662

viênnakts,

1) eine vergangene Nacht:
atsaucās... uz puiša ziņuojumu par viennakts riešanuos Baltpurviņš Agrā rītā 40. viennakts gājiens C.;

2) eine Nacht
C., Salis, Sessw.: viennakts gājiens, ein Gang, der eine Nacht dauert.

Avots: ME IV, 662

I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589

visvair visvairs, visvairums, Adv., besonders Wid.: še izsakās visvairs mīlestība, ilguošanās, žē̦labas RKr. IX, 107. kuo nu tādā apdegšņā var laba iesēt, visvair linus Alksnis-Zundulis. dvēsetes dzīves drusciņas, visvairums mīļu cilvēku piemiņai... uzlasītas Baltpurv. r. I, 1.

Avots: ME IV, 627

vītin, zur Verstärkung von vīt

I: vītin viju vainadziņau BW. 5904. vītin vīdamies Baltpurviņaš I, 135.

Avots: ME IV, 647

I vižņuôt, = viznît II: ūdens sāk vižņuot Baltpurviņš f, 30, AP., Arrasch, Bers., C., Jummardehn, Lubn., Saikava, Sessw.

Avots: ME IV, 633

žadzuoņa,

1) = žvadzuoņa, das Klirren (z. B. von Ketten) Gr. - Buschh., Odensee; lautes Durcheinandersprechen Sessw.: dzirdēju uotrā istabā stipru žadzuoņu Sessw. sacēlās... žadzuoņa un smiekli A. XVII, 296. viņa dzirdi aizkāra nepatīkama žadzuoņa Baltpurviņš Zalktis I, 111;

2) comm., ein schwatzhafter Mensch
Odensee.

Avots: ME IV, 784

zaļrauts, unreif gepflückt (?): viņš ierakās zaļrautā jē̦kulā Baltpurviņš I, 121.

Avots: ME IV, 687

zaļš (li. žãlias "grün; roh, ungekocht", apr. saliga-n "grün"),

1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;

2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;

3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;

4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;

5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,

a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;

b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zelˆt.

Avots: ME IV, 687, 688

ziemeļpuse, ziemeļu puse, die nördliche Seite, Nordseite: ziemeļpuse bij... piesārtuse Baltpurviņš I, 141.

Avots: ME IV, 743

žûksnis Adl., C., Fehteln, Heidenfeld, KatrE., Kegeln, Kl., Lennew., Lubn., Plm., Ronneb., Sessw., Stom., Trik., Warkh., Wolmarshof, Zirsten, (mit û ² ) Adiamünde, AP., Arrasch, Bauske, Ekau, Fockenhof, Jürg., Ruj., Segew., ein Bund, Bündel, Wickel Bers., Dr., Wid., Friedrichstadt, Kalz., Lubn., Meiran, N. - Peb., Odensee, Sessau, Vīt., (mit û ) Burtn., Drosth., Erlaa, Mar., Planhof, Sermus, Serben, (mit û ² ) Grünw., Luttr., Roop, Schrunden; ein Bündel, das man auf dem Rücken trägt Plm.; ein kleines Bündel, eine Handvoll (mit û ) Nötk., Smilten; soviel man mit den Armen fassen kann Wid.; ein unordentlich durcheinandergeworfener Haufe von (langen und kleinen oder dünnen) Gegenständen (mit û ² ) Kosenhof, Schibbenhof; ein Haufe, eine grosse Menge Altmoken, Autz, Druw., Kokn., Mežmuiža, Ruba, Sunzel: naudas, sìena, salmu, linu, žagaru, drēbju žūksnis Fehsen, Lettihn, Meselau, A. - Laitzen, N. - Schwanb., Ramkau, Odsen, Setzen, Tirsen (mit û ) U. a. papīra žūksnis Mar. n. RKr. XV, 146, Druw. tas turēja papīŗu žūksni ruokā A. v. J. 1896, S. 182. zīmuļu, burtnīcu žūksnis Druw. labs žūksnis tabākas Grünw. tāds žūksnis zāļu Drosth. linu žūkšņus JR. IV, 49. ve̦cu avīžu žūkšņus A. Upītis Ragana 5. vē̦stuļu žūksnis Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 593. kārtīgiem žūkšņiem sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. saules staru žūksnis Baltpurviņš I, 135. ne̦rvu žūksnis Konv. ² 2697.

Avots: ME IV, 835, 836

zvigât Janš. LIgava I, 324, Bers., N. - Bartau, Nigr., Saikava, Tadaiken, Vīt., -ãju, übermässig lachen, wiehern: kuo jūs zvigājat? vai nevarat lē̦nām smieties? Vīt. zvigāja un klaigāja Baltpurviņš.

Avots: ME IV, 774

žvīkuoņa, = švīkuoņa: bez... spārnu žvīkuoņas Baltpurviņš Zalktis I, 111.

Avots: ME IV, 848

II zvīļa "?": dzīve ir baltputu zvīļa Druva I, 1231. acu zvīļa II, 575; V. Eglītis Eleģijas 38. lielpilsē̦tas svelmju zvīļa 73. smaidu zvīļa MWM. IX, 201. vārdu zvīļa X, 497.

Avots: ME IV, 780