Paplašinātā meklēšana

kañtuļi Kartoffeln Wolm. [Vgl. dazu Niedermann WuS. VIII, 91.]

Avots: ME II, 156

[krituļi U., = kritalas, kritaļi.]

Avots: ME II, 282

‡ matuļi, Beifuss (aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 785

[nuõtuļis, Adv., abgesondert, abseits: Jē̦kabs... stāvēja nuotuļis, dzeršanā vairs nepiedalīdamies Janš. Dzimtene ² III, 345. bargā ziema... nuotuļis guluošās mājas it kâ vēl vairāk atšķīra nuo ārpasaules Dzimtene ² 112.]

Avots: ME II, 878

pustuļi (für apustuļi), die russischen Heiligenbilder U.

Avots: ME III, 435

skaituļi* (nom. pl.), das Rechenbrett Dr.: skaituot uz milzīgiem skaituļiem lielu asignāciju kaudzi Austriņš.

Avots: ME III, 867

‡ suntuļi "?": tīklu suntuļiem Bigauņciems 112.

Avots: EH II, 603

tuļi, Interjektion: tuļi, tuļi, uz pieguļu (infl.: piguļi)! BW. 30076.

Avots: ME IV, 261

‡ tuļinâtiês Seyershof "pavirši parādīties".

Avots: EH II, 702

vārstuļi (unter vārstala 1): auszunehmende Stangen statt einer Pforte (mit ãr) Lems., Morizberg, Orellen.

Avots: EH II, 765

‡ vis˙nuotuļis Rainis Dz. un d. I ² , 422, = vis˙nuotaļ.

Avots: EH II, 790

‡ abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1

atplakt, intr., fallen, zurückweichen (vom Wasser): ūdens atplacis. pēc dzirkstuošiem mutuļiem dzēriens atpluok Seibolt.

Avots: ME I, 182

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

balsnêt, weiss(lich) schimmern: sniegaiņajām kalnu virsuotnēm, kuras balsnēja pār mākuoņu mutuļiem Rīg. Av. [Auch balsnuoties: uz... durvīm... balsnuojās šāda zīme... balsnuojās ar krītu uzsista šāda zīme... Austriņš Māras zeme 21.]

Avots: ME I, 255

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

čarkstuoņa, das Rauschen: dūmu mutuļi ar lielu čarkstuoņu plūda.

Avots: ME I, 405

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536

‡ grituļu grituļiem "?": braucuot pa grubuļainu ceļu, iet g. g. Grünh.

Avots: EH I, 406

izver̂st, - ve̦rdu, - verdu, intr., hervorquellen, herausstürzen: dūmi mutuļiem izverda nuo skursteņa Bers., [Salis, Nötk.].

Avots: ME I, 827

kârstulis ^2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604

kârstulis ² Hofzumberge, gew. Pl., = kā`rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199

knibiķis,

1) "?": mīkstuļi jūs e̦sat, siltumnīcas knibiķi Zalktis v. J. 1908, S. 31;

[2) "kas knibina" oder kuo knibina Autz;

3) jem., der mit seiner Arbeit nicht gut vorwärts kommt
Bers., Mar., N. - Peb.;

4) ein ungezogenes Kind, das alles anrührt
Gramsden].

Avots: ME II, 245

krèitals ^2, [(s)kreĩtãls Jürg., N.-Peb.], auch skrèitals ² Erlaa, kreĩtuļi C., auch skreituļi, Frauenmantel (Blume). [Zu slav. kridlo "Flügel" bei Berneker Wrtb. I, 615 f.?]

Avots: ME II, 271

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. ¹ 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. ² 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 ^1].

Avots: ME II, 401, 402

lûznis, der Ort im Walde, wo viele gebrochene Bäume sind Naud.: līdz tie par puostašu un lūzni neizvirtīs... MWM. VI, 487; [Matiņa lūznis, ein Wald in Segewold RKr. IV, 112.] Der Pl. lûžņi,

a) Fall-, -Lagerholz.
rāceņiem vīknes kâ lūžņi, von üppigen Kartoffelstauden Kand. caur dažādiem dūkšņiem un tuksnešiem un lužņiem un gravām un brikstuļiem Dünsb.;

b) allerlei Kram:
sentē̦vu lūžņi, Urväterhausrat. Vgl. lûžņa. Zu lûzt.

Avots: ME II, 521

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

mutulis,

1): auch (mutuls) Schwanb.;

2): auch Golg., Schwanb., Stomersee;

3): ūdens, dūmu mutuļi Oknist: ūdins jau mutuli sit, grìežas augšā mutulī Warkl. ūdens sit mutuļus (siedet)
Kaltenbr. ūdens vāruoties me̦t mutuli Saikava. kad putrai (vāruot) uzšausies kāds mutul(īt)is AP., Frauenb., Mahlup; "eine Welle" Mesoten;

5): pilsē̦tā bij liels m. ("daudzums") bēgļu Kand. kas tai mutulī (Häuflein) ir Lng. savācies kuopām ve̦se̦ls m. zalkšu Grob. uznāk tāds m. strazdu ebenda. knuži iet mutuļuos ebenda.

Avots: EH I, 837

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. ² 498.]

Avots: ME II, 676

ne̦stules, Autz, Grünh., Hofzumberge, [ne̦stuļas, ne̦stuļi U.]. das Schulterjoch: abām bija ne̦stules uz ple̦ciem JK. V, 142.

Avots: ME II, 734

nùosìkt, intr., einen zischenden, summenden Laut von sich geben: vientuļi nuosīc bitīte Aps.

Avots: ME II, 846

nuõtaļ, [nùotaliņ ² Rozentava, nuodaļ Nerft), nuõtuļ, nuõtuļi, nuotuļis, nuotulim, nuõtuļam, dicht nebeneinander, ununterbrochen, immerwährend, [gänzlich U.]: tikai dažas guberņas ir vietām nuotuļ apdzīvuotas Purap. pa˙visam aizmirsa, ka nuotaļ jāsteidzas atpakaļ LP. VI, 963. cilvēce iet nuotaļ uz priekšu Pūrs I, 24. kunga darbiem visur un nuotaļ priekšruoka A. XV, 182. dieva dē̦ls Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, ne˙vis divatnē Pūrs I, 117. viņš nuotuļi nuolūkuojas ūdenī Sil. viņš nuotuļis aplūkuoja ve̦cās ecēšas Druva II, 296; 582. tās, bērniņi, mīlējat nuotulim Duomas I, 1314. vējš jūrai pāri šalc nuotulim Rainis. cik skaļi pa gaišuo saulguozi dzied nuotuļam sīkie putniņi Rainis. tauta, kuo tautas dē̦li nuotaļ puškuo jauniem, krietniem darbiem Vēr. II, 1224. visi nuotaļ, alle insgesamt. izskaitīt tē̦vu reizi, visu it nuotuļ JK. III, 72. nuotaļam, auch nuotuli art, mit dem halben Pfluge pflügen, um das Erdreich feiner zu machen Hr. [tādu muižiņu nuotuļ nevaid daudz Janš. Dzimtene ² II, 33. - Nach Būga KSn. I, 25 zu apr. talus, aksl. тьло "Boden" usw. (vgl. le. tilât), ursprünglich mit der Bed. des la. funditus; oder mit Metathese zu li. nuolataĩ "der Reihe nach", nuolatus "ununterbrochen" Lit. Mitt. I, 229?]

Avots: ME II, 871, 872, 873, 874, 875, 876, 877, 878, 879, 880, 881, 882, 883, 884, 885, 886, 887, 888, 889, 890, 891, 892, 893, 894, 895, 896, 897, 898, 899, 900, 901, 902, 903, 904, 905, 906, 907, 908, 909, 910, 911, 912, 913, 914, 915, 916, 917, 918, 919, 920, 921, 922, 923, 924, 925, 926, 927, 928, 929, 930, 931, 932, 933, 934, 935, 936, 937, 938, 939, 940, 941, 942, 943, 944, 945, 946, 947, 948, 949, 950, 951, 952, 953, 954, 955, 956, 957, 958, 959, 960, 961, 962, 963, 964, 965, 966, 967, 968, 969, 970, 971, 972

nuõtuļ, nuõtuļam, nuõtuļi, [nuõtuļis Bauske], nuõtulim, nuõtuļis [Ermes], s. nuõtaļ.

Avots: ME II, 878

pìetulinât Golg., pietuļinat Warkl., = pietilinât 1.

Avots: ME III, 306

I pìkstulis ² : auch ("ein gewisser Fisch") Fest., Kaltenbr., Oknist; kâ pīkstuļi luocījās BW. 1, S. 945, № 4575, 6 var.

Avots: EH XIII, 240

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486

‡ riêne Zvirgzdine, = riêva: r. starp dēļiem galdā. dubļains ceļš: dziļas rienes ar skrituļiem izgriêztas.

Avots: EH II, 379

‡ ruñtulis Salis "apaļš vīstuoklis": kad drēbe satīta rullī, kuoļi iekšā kâ runtuļi.

Avots: EH II, 385

same̦tulis: tādi same̦tuļi e̦sam, wir sind so viele in einen Raum gepresst Ringen n. U.

Avots: ME II, 684

se̦stulis C., Bers., Saikava, Lös., Druw., Sessw., Heidenfeld, Schwanb., Stomersee, Aahof, A. v. J. 1901, S. 609, se̦stuls U., ein Getreidemass (1/6 Lof): ļuoti daudz graudu: 3 līdz 6 se̦stuļi D. linu . . . bij izsējis gan˙drīz četrus se̦stuļus plē̦sumā Plūd. LR. III, 74. iemēruojis saimniekam vienu se̦stuli LP. V, 399.

Avots: ME III, 821

skrituļaîns,

1) radförmig:
viņa (= kāpura) ķermenis tārpveidīgi skrituļains Mežuos un ārēs II, 91. skrituļaina ,"nuo slapjuma riņķuos savijusies") virve Serben;

2) skrituļaini (mit einer radförmigen Vertiefung)
pirkstu gali Wandsen. skrituļains (puķains) aude̦kls Mar. skrituļaini (radförmig gemustert) cimdi Golg. skrituļains (viele skrituļi habend) mugurkauls Hirschenhof. s. rullis Salgaln. s. (im Strudel wirbelnd) ūdens Neuhausen.

Avots: ME III, 894, 895

skritulis: auch Borchow n. FBR XIII, 26, Lubn. n. FBR. XVII, 127, Višķi n. Ceļi IX, 401,

1): auch (Wagenrad)
Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Lixna, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: par vienu skrituli pus˙uotra dāldera BW. V, S. 224. četri uoša skritulīši Tdz. 54716. brauce ratuos ar kuoka skrituļiem FBR. XX, 157 (aus Līvāni). mun savi zirgi in skrituļi (Wagen) Jauns. Raksti VIII, 318; "ritenis bez luoka apkaluma; nuo viena gabala apliekts bē̦rza kuoka luoks" Druw.; "apaļa ripa, skriemelis" Salis: ratam vidū tāds s., un tur ir rata spieķi iekšā; ein altes od. zerbrochenes Rad (und überhaupt ein "alter" Gegenstand; zuweilen auch ein neuer, aber beschädigter Gegenstand) Seyershof;

2): auch (nur wenig und scherzweise gebraucht)
AP.;

6): ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu skritulī BW. 899, 3;

9): "-wirbel" ME. ul, S94 zu verbessern in "-wirbel";
‡

11) skritulīši "Röllchen, an denen die Hevelten hängen"
BielU.

Avots: EH II, 510

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894

skutele,

1) die Viehlaus
Linden (in Kurl.), Nötk., Saikava, L., Stomersee, Baldohn, Mar., Karls.; skutul(i)s, Schaflaus Manz. Lettus; Plur. skuteles, skuteli,skutuļi, Schafläuse U., mit Ungeziefer gefüllter Schelfer, besonders am Halse des Viehs Seew. n. U.: skuteles (Var.: uteles) nuoēda BW. 35057, 3. uts-maza, balta, mazāka nekâ skutelīte JK. VI, 54;

2) "kašķīgs (palama)" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54. zu skust (n. Leskien Nom. 480); vgl. auch kutulis.

Avots: ME III, 907

spiguļi "kleine, aalähnliche, im Flussschlamm lebende Fische" (= pīkstuļi I?) Serben; wohl zu spiga IV, s. auch spigulis.

Avots: ME III, 995

spīkstulis (auch mit -gst- geschr.),

1) spìkstulis ² Lis., Golg., Schwanb., ein aalartiger Fisch
Adsel, Aahof;

2) figürlich:
kalpa puiši kâ spīkstuļi luocījās Ld. 10945. sulainis iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803. tev palika tavs skrīverītis, tas gludais spīkstulis Niedra. Zu spĩkstêt; vgl. auch pīkstulis.

Avots: ME III, 1003

svè̦tulis, f. -le,

1) ein Scheinheiliger
Wid.: bij palikuši par svē̦tuļiem, kuriem galve̦nā lieta bij ārīgā izlikšanās Latvju tauta XI, 1, 39. nevajaguot... cilvē̦kam būt tādam svē̦tulim Saul. Purvā 24;

2) der Betbruder
U.;

3) der Storch
Erlaa, Grünh., Kreuzb.

Avots: ME III, 1156

švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

tept (li. tèpti "schmieren", aksl. teti (prs. tepǫ) "schlagen"), -pju, -pu, tr., intr., schmieren, bestreichen Zbiór XVIII, 491, Dunika, N.-Bartau, Rutzau, Warkl., Wessen: puišelis tepa ar pirkstu pa galdu Rutzau. tept laivu ar darvu N.- Bartau. viņš tur tepa ratus un sakārtuoja zirga lietas Jauns. III, 219. te̦pti . . . tie (= skrituļi) nebija jau sen Janš. Mežv. ļ. I, 180. Nebst tapuči und (?) tapât II zu li. tapýti "fingere (aliquid) ex luto, nive" und tap(š)nóti "langsam mit der Handfläche schlagen"; vgl. Trautmann Wrtb. 319.

Avots: ME IV, 165

I trizulis Spiess n. U., Lesten, Schrunden, trizuļi Autz n. U., Etn. I, 105 (aus dem Doblenschen Kr.), LievenBersen, Neuenb., Remten,

1) eine Heugabel mit drei Zinken U. (Abbild. bei Bielenstein Holzb. 503), eine (holzerne) Gabel
(dakšas) zum Fassen von Heu, Getreide oder Spreu (in Luttringen mit 4 oder 5 Zinken!): trizuļi, kre̦tuļi, spriguļi LP. II, 41. nekust pļavu trizulītis (hierher?) slaiks Juris Brasa 489;

2) trizuļi, ein 5-8-zinkiges Gerät zum Zusammenschieben von Spreu und Korn auf der Tenne
Bielenstein Holzb. 507 (mit Abbild.). Über *trizalis aus trizaris.

Avots: ME IV, 238, 239

tuntulis,

1) etwas Eingehülltes, ein Bündel Vīt., (mit uñ) Nötk., Ruj., Salis, Segewold, (mit ùn ² ) Schwanb.; ein (in viele Kleider) eingehüllter, eingemummter Mensch
U., Morizberg, (mit uñ) Arrasch, Bauske, Jürg., Ruj., Schujen, Widdrisch, Wolmarshof, (mit ùn ² ) Adsel, Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau: mazs bē̦rns satīts kā tuntulis Notk. ievainuotam kājas satuntulē̦tas tuntulī Vīt. savilcies, sasējies kārtu kārtām kā tuntulis ders.;

2) ein Klumpen, Kloss
(mit ùn ² ) Sonnaxt: putrā ir tuntuļi; ein Klumpen, Knoten im Garn BW. 25314, 12;

3) eine Beule:
tuntulis galvā nuo sitiena LP. VII, 201. viņam pierē tuñtulis Siuxt;

4) der Senker am Netz (ein mit Leinwand benähter Stein)
Bielenstein Holzb. 654;

5) ein Trödler, wer etwas ungeschickt, langsam tut
(mit un`) Bauske, Dond., Drosth., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Stenden, Wandsen, (mit ùn ² ) Adl., Bers., Gr.Buschh., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl.: stāv kâ tuntulis Jauns. III, 49; "ein (in sich) Verschlossener" Gr.-Buschh.: nuo tā tuntuļa par visu dienu labi ja kādu vārdu dzirdēsi Gr.-Buschh.; "wer eilig, ein wenig wackelnd geht". In den Bedd. 2-3 zu li tuntas "Haufe" (wohl mit nt aus mt)?

Avots: ME IV, 265

tuñtuļu tañtuļu Salgaln, tuntuļu tantaļu Daudsewas, tantaļu tuntuļu Beienhof, Daudsewas, (mit uñ) A.-Autz, Wain., Widdrisch, tuntuļu tuntuļiem Kalz., (mit uñ) Nötk., ungeschickt, wackelnd: viņš iet tuntuju tantaļu Daudsewas. nabags aizgāja tuntuļu tantaļu Salgaln. meža tētiņš . . . īsām kājiņām tantaļu tuntuļu aizskrēja Plüd. LR. IV, 67. viņa tuntuļu tuntuļiem steidzās tam pretī Zalktis № 4, S. 113; tùntuļu ² tāntuļu ² Stomersee, unordentlich, verwickelt (Adv.): satinis dziju tuntuļu tantuļu (ka nevar iztīt).

Avots: ME IV, 265

uzkûpt,

1) auf etw. rauchen
(intr.) dampfen, qualmen (perfektiv): dūmi uzkūpa man virsū Dunika;

2) aufdampfen, aufqualmen:
tūlin uzkūpst... dūmu mutuļi Janš. Līgava I, 113. ugunskurs drusku uzkūpa, bet tūliņ nuodzisa Jürg.

Avots: ME IV, 348

uzmetiêns, das einmal Aufgeworfene, der Wurf: nuo katra (malkas) uzmetiena... uzkūpst... dūmu mutuļi Janš. Līgava I, 113; acu uzmetiêns, der Blick: viens acu uzmetiens visu var samaitāt LP. V, 276, viņš ir mīlējis nuo acu uzmetiena Vēr. I, 1190. stāvuoklis izliekas uz pirmuo acu uzmetienu apmierinuošs SDP. VI, 84.

Avots: ME IV, 359

vàrît AP., Arrasch, C., Jürg., Kaugershof, PS., Serbigal, Wolmarshof, (mit ã) Bl., Dond., Frauenb., Kand., Līn., Selg., Stenden, Strasden, Tr., Wandsen, (mit à ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit â ² ) Orellen, Pankelhof, Ruj., Salis, Segewold, Siuxt, Widdrisch, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) tr., kochen, sieden
U.: Sprw. kuo pats vārīsi, tuo pats ēdīsi Br. s. v. p. 99. neiznāk ne ce̦pts, ne vārīts (nicht Fisch, nicht Fleisch) Alm. Kaislību varā 69. tā pati dieva dāvana vien ir - vārīta, vai nevārīta Kaudz. M. 39, bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 89. jāvārī bruokastis Pas. I, 155. vārī man putru! V, 440 (aus Uozuolmuiža). katls, kurā ve̦lns cilvē̦ku sirdis vārī III, 244 (aus Rositten). kāds vãrāmais nu būs jāliek pusdienai? Frauenb.;

2) intr., kochen:
ūdens pa˙visam vārījuošs LP. VI, 301. vāruošs ūdens, sehr heisses, siedendes Wasser Frauenb. vāruošs mutuļiem, kochend ebenda. timā katlā vāra de̦guts Pas. V, 200 (aus Preili);

3) schwatzen, plappern
Spr.: vārīt kâ putras katls, schnell sprechen Etn. IV, 4. Refl. -tiês,

1) für sich kochen:
vārījuos pusdienu Orellen n. FBR. XI, 44;

2) kochen
(intr.); gekocht werden U.: puôds iet vàrîtuos FBR. IV, 62. ūdens vēl nevārās. iemete (kaulus)... katlā, lai vārījas Pas. V, 285 (aus Uozuolmuiža). katlā ne̦zkas vārījas III, 125 (aus Makašē̦ni). (fig.) e̦ze̦rs vārījies, murdējis LP. VII, 479. jūra putās balta vārās V, 85. dusmas arvien karstāk sāk vārīties man pa iekšu A. XX, 723;

3) schnell sprechen
(mit à ) C.; viel sprechen Dond., (mit ã ) Frauenb., Līn.; viel und laut sprechen Golg.; (wütend Dond., ohne Grund Frauenb.) zanken (intr.): Sprw. vārās kā katls RKr. VI, 318, kâ biezputras (biezas putras JK. 222) katls Etn. II, 62, kā piķa (darvas) katls RKr. VI, 610, kâ putra katlā Br. sak. v. 996, kâ bieza putra grāpī JK. II, 678, von jem. gesagt, der viel spricht. vārīties kâ žīda bieza putra, viel sprechen Grünh. nu sāksi atkal vārīties kâ putras katls! Dond. kuo tu tik daudz te vāries? ej labāk gulēt! Golg. nevāries, ka nedabū pa muti! Deglavs. sāku vārīties Alm. Kaislību varā 20. sieva visu rītu vārās Dond. muļķītis ne˙maz neklausās, kuo gudrie tur vārās LP. VI, 347;

4) "rūkt": rubeņi vārās Saikava. vārīties kâ rubenis Celm., schnell sprechen. - Subst. vārîšana, das Kochen (tr.); die Siederei Brasche; vārîšanâs, schnelles Sprechen, Zanken; vārĩjums, das einmalige, vollendete Kochen; das Gekochte; vārîtājs, wer kocht; der Sieder Brasche. Des Vokalismus wegen eher wohl entiehnt aus r. варить "kochen" als verwandt damit und mit le. vir̂t.

Avots: ME IV, 505

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene ² II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas ² Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509

vārstule, vārstuļi, s. vārstala.

Avots: ME IV, 510

*varuļi, in der Verb. viruļu varuļîem "schnell und bald so, bald anders": viņu (= rubertu) viruļu varuļiem dziedātās dzîesmas mutuļi Janš. Mežv. ļ. II, 468.

Avots: ME IV, 481

vien˙nuotaļ U. (unter nuotaļ), B.,Vēstn., vien˙nuotuļ, Adv., = visn˙uotaļ; vien˙nuotuļis Ermes, immerfort: viņi rājas vien˙nuotaļ Celm. drupās vien˙nuotaļ valda vis˙lielākā dažādība Konv.2 539. griezdamās tā vien˙nuotaļ beržas starp... spilve̦niem 802, tā slē̦gtuos vaduos vien˙nuotuļ spēj pārvērsties par siltumu 808. āmuriņš sitas vien˙nuotaļ MWM. X, 172. jāve̦d vien˙nuotaļ pie labiem tikumiem 251. cilvē̦ks jau vien˙nuotuļ nee̦suot pie darba Etn. IV, 149.

Avots: ME IV, 662

viêntuļš, einsam (lebend oder gelegen): vientuļā mājiņā LP. VI, 590. vientuļajā dzīves gaitā MWM. žilbst acis vientuļā naktī Kārstenis Gāju p. 49. nakts lai vientuļa paliek Glück Hiob 3, 7. puostīja tuo (= atraitni) vientuļu, ka tai meitas nepalika Baruch 4, 16. Nēringu dzimts vientuļa turpināja savu ceļu A. v. J. 1896, S. 38, vientuļas... sirdis Aps. J. Bag. r. 31. šis te sēdēja vientuļš A.v. J. 1896, S. 93. pastaigājumiem, kuo tas mē̦dza izdarīt vientuļi S. 30.

Avots: ME IV, 667

I virulis (li. virulỹs "kłąb, wytryskv wody" bei Būga Aist. Stud. 174),

1) ein Wirbel; der Strudel, Wasserwirbel
Wid.; die Stelle, wo Wasser aus der Erde hervorsprudelt Smilt. n. U.; das Schneegestöber Wid.: smilšu virudīši Seifert Chrest. III, 3, 145. viesulis bi rušas lapas virulī jauc Antons. vējš griezās ar sniega bāņiem virulī MWM. v. J. 1896, S. 461. caur pe̦lē̦kuo sniega viruli Aps. V, 29. uguns virulis virzās iesāņus A. Upītis J. 1. 2;

2) der Wirbel, das Gewimmel, Gewühl:
jautrības virulī Apsk. v. J. 1903, S. 657. nuo skatuoties cīņas virulī Zalktis I, 156. saklupa neatšķiramā virulī Veselis Daugava I, 428. dancis iesākās; viņa devās ar viņu virulī Deglavs. viņam galva . . . neizpruotams virulis JR. IV, 112. raibs duomu virulis jaucās pa viņa galvu Poruk MWM. v. J. 1896, S. 900. (rubeņu) viruļu varuļiem dziedātās dziesmas mutuļi Janš. Mežv. ļ. II, 468. pašā labā lielīšanās virulī Kaudz. Izjurieši 301;

3) ein Schwätzer
Wid., Schibbenhof; einer, der schnell spricht Zvirgzdine; wer unaufhörlich spricht Grünw.; einer, der schnell und unbedacht spricht und handelt Bers., Nötk.: viņš tāds virulis vien ir Bers. vārās kâ virulis AlksnisZundulis. ja tiem iegadās tādi viruļi priekšnieki A. XXI, 54;

4) "das Gekochte"
(?) Wessen. Zu virt I.

Avots: ME IV, 618

vis˙nuotaļ, vis˙nuotuļ, vis˙nuotuļi. Adv., überhaupt; durchaus, ganz und gar, gänzlich; immer, überall; "samt" Brasche: tie ir vis˙nuotuļ nelietība Glück Jesaias 41, 29. es gribu tev vis˙nuotuļ maksāt (ich will dir alles bezahlen) Matth. 18, 26. tas ... vis˙nuotaļ savērpjams LP. VI, 811. pavēle vis˙nuotaļ izpildamā 1032. kur šis vis˙nuotaļ bailes būšuot atrast VII, 203. vis˙nuotaļ nabagi bijuši mieluojami 314. tas vis˙nuotaļ bij vajadzīgs Poruk V, 197, tas jau ir, pēc kā es vis˙nuataļ meklēju A. XI, 570. vai Jupis latviešiem vis˙nuotuļ bijis Deglavs Rīga II, I, 276. līdze̦ns lauks vis˙nuotuļi Rainis Gō"tes dzeja 48. tautas dzeja vis˙nuotaļ un leišu un latviešu it sevišķi RKr. X, 14.

Avots: ME IV, 624

žvurkstêt,

1) = švurkstêt Arrasch, Lemsal, Ruj., Trik. (mit ur̃): gaļa ce̦p, ka žvurkst vien Arrasch. uguns skurstenī iemeties de̦g žvurkstē̦dams Lemsal. ūdens skrien žvurkstē̦dams (rūkdams, mutuļiem) Trik. ūdens žvurkst. pastalās Ruj. aizskrien, ka žvurkst vien (wo?);

2) undeutlich sprechen
Golg., Kalz. (mit ur̂ ). Subst. žvurkstēˆšana, das Schwirren: dzirdu auklu žvurkstēšanu Plūd. LR. IV, 411.

Avots: ME IV, 848