Paplašinātā meklēšana

‡ stutiņš Strasden, = stutiņa: rudzu s.

Avots: EH II, 597

tutiņš, ein Vogel: tutiņš aiztecējis pie ganiem LP. V, 160. Gleich tutens II?

Avots: ME IV, 275

àizmirdzinât,

1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;

2) etw. bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 40

‡ apsmidzinât,

1) = apsmildzinât: lietutiņš zemi tikai apsmidzināja Lis., Wolm.;

2) fein bespritzen:
a. uogulājus, lai tārpi neme̦tas.

Avots: EH I, 115

atšķaîdît, tr., freqn., aufweichen, lösen, verdünnen: smidzināja smalks lietutiņš, atšķaidīdams lauku celiņus A. XVI, 868; atšķaidīts ceļš A. XVII, 293. taukus ar ēteŗa palīdzību atšķaidīt Luopk. III, 19; atšķaidīta sē̦rskābe Konv. ² 60. atšķaidījums, die Aufweichung, die Auflösung, die Lösung: vārāmās sāls atšķaidījums Vēr. II, 42.

Avots: ME I, 201

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât ² Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

dirbinât,

1) zittern, zucken:
velce dirbināja Apsk. I, 613;

2) in A. - Schwanb. dir̂binât, kleinen Schrittes laufen, traben:
zirdziņš braucējam dirbināja gluži savā nuodabā Mar., Peb., Fest.;

3) trampeln;

4) fein regnen:
lietutiņš dirbināja dienasvidus saulītē BW. 4109. Refl. -tiês, ungeduldig eilen Mar.

Avots: ME I, 469

I drikšinât, schlagen, hauen: lietutiņš drikšina pa rūtīm Nötkensh. n. A. XI, 761.

Avots: ME I, 499

II gurba [?], der Pilz: kad nuolija lietutiņš, tad gurbiņa galvu cēla Zehrxen.

Avots: ME I, 683

klîdums "?": ze̦lta lietutiņš līst uz lauku klīdumu A. XV, 85. kur pļavu klīdums līdz debesīm aizviļņuojas Egl.

Avots: ME II, 230

liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.

Avots: ME II, 507

lĩņât, [lìņât ² Fest., Stelp.], -ãju, intr., ein wenig, sanft regnen: sāka atkal pamazām līņāt A. XIII, 794. te iesāk līņāt lietutiņš Adam. mākuoņi, kas, miglu līņādami, stūmās uz vakara pusi Niedra. [Zu lît.]

Avots: ME II, 489

I mir̂dzinât, freqn. und fact. zu mir̂dzêt,

1) intr., schimmern:
vis˙apkārt lietus līst, vidū saule mirdzināja BW. 1046, 1 var. zibins mirdzināja Purap. pirk man brāļi vainadziņu, vairāk ze̦lta, ne sudraba, kâ austriņa mirdzināja... BW. 24356, 1. sarkanais dzīpariņš mirdzināja pūriņā 7610 var.;

2) tr., schimmern lassen, machen:
kas uguni mirdzināja viņā lauka galiņā? BW. 10033 var. varēs... zuobeni mirdzināt 32064, 10. pa palsuo sniegu kailās kājas mirdzināju Austriņš Zalktis II, 120;

3) fein regnen
Spr., [N. - Peb., A. - Schwanb.], Nerft: [lietiņš līt nemācēja, mirdzināt mirdzināja BW. 23802]. lietutiņš brīžam mirdzināja Kaudz. Refl. -tiês, schimmern, funkeln: dzelmē mirdzinās zvaigznes A. v. J. 1897, S. 614.

Avots: ME II, 631, 632

nebè̦da, die Sorglosigkeit, der Übermut, gew. līdz nebē̦dai, uz nebē̦du, uz pašu nebē̦du, bis zum Äussersten, aufs Äusserste, sehr: jautrs un pārgalvīgs līdz nebē̦dai A. XX, 938. smildzināja smalks lietutiņš, līdz nebē̦dai atšķaidīdams lauku celiņus XVI, 868. nu ir gan paē̦sts uz nebē̦du A. XIII, 2, 157. tie laiskuojuši uz tuo nebē̦du Etn. IV, 156. šās divi pagājušās dienas gan dzīvuojām uz nebē̦du, lebten wir in Herrlichkeit und Freuden, ohne Sinn und Verstand Kaudz M.

Avots: ME II, 708

nùomarguôt, nùome̦rguôt, tr.,

1) zuwege bringen, fertigbringen:
pa dieniņu cimdu pāru kâ marguot nuomarguoju BW. 7276;

2) fein abregnen:
nuomarguojis smalks lietutiņš MWM. VI, 569.

Avots: ME II, 816

nùosmailinât, nùosmailuôt, tr., 1) abspitzen: gals tam nuosmailināts Druva II, 1155;

2) fein regnen:
nuomarguojis un nuosmailuojis smalks lietutiņš MWM. VI, 569.

Avots: ME II, 854

saglumt (unter saglumêt): izlīst lietutiņš, putekļi saglumst, smiltis saslapst Sudrabkalns V. b. l.2 56. lai trūd mani linu kre̦kli saglumuši purviņā Tdz. 48910.

Avots: EH XVI, 409

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466

smalganât, fein regnen Hofzumberge n. U.: kad saka smalganāt lietutiņš Lauks. kalend. 1897, S. 4. Nebst smaldzinât, smaldzît, smildzinât, (pār)smilga, smilˆga, pãrsmelˆdžôts zu an. smalke, schw. smoik "Kleinigkeiten", s. Persson BB. XIX, 2683, Zupitza Germ. Gutt. I65.

Avots: ME III, 951

I smidzinât, sanft regnen, staubregnen U., Wolm., Burtn., Smilt., Saikava, N.-Bartau, Jauns.: smidzināja smalks lietutiņš A. v. J. 1900, S. 868. nebij jau ne˙kāds lietus; drusku tik smidzināja Naud., Smilten, Drosth. Etwa zur Wurzel von smidzis (zur Bed. vgl. smalcinât)? Vgl. auch smīgaļa.

Avots: ME III, 961

smìrkuoņa ²

1) "feuchtes Wetter"
Festen: sāk smirkuoņas lietutiņš pilināt Plūd. LR. IV, 556. vē̦lā rudens smirkuoņa Austr.;

2) jem., der stets besoffen ist
Golg.

Avots: ME III, 966

spridzinât,

1) sprühen lassen, machen:
kas uguni spridzināja? Biel. 1148. pūķa aste dzirksteles spridzina LP. VI, 88. kaŗā gāja zuobeniņu vēcināt, atsledziņu spridzināt BW. 32055, 1. līgaviņa gultā acis spridzināja 25024; liebäugeln Manz., Für. I; mit den Augen blinkern L.;

2) klatschen
Kronw. n. U.; von kurzem Klatschen mit der Peitsche U.; (klatschend) schlagen; schnippen Brasche: kuo tu spridzini ar tuo pistuoli? U. kuo tu spridzini? izspridzināsi acis, was klatschest du? du wirst die Augen ausklatschen U. es tavus gaŗus kaulus ar pātagu spridzināšu . . . nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 2. skauģis manu kumeliņu apses šautru spridzināja 29958 var.;

3) platzen machen
Nigr., sprengen: plinti Nigr.; akmeņus ebenda. - spridzināma viela Konv. ² 3994, der Sprengstoff;

4) umherspritzen
U.; etwas regnen N.-Sessau n. U.: lietutiņš spridzina Celm.;

5) spridzinât kŗupi Nigr., eine auf ein Brett gelegte Kröte in die Höhe schnellen.
Refl. -tiês, = šaudît: darbuojas un spridzinās ar šaudīklu kâ pa kāzām Janš. 47. Zu spridzêt.

Avots: ME III, 1018, 1019

‡ triksinât,

1) = trikšinât (?): lietutiņš ... sāka ... uz mīkstām ... lapām t. Austriņš Raksti V, 102;

2) "in langsamem Trab fahren"
Lubn.

Avots: EH II, 694

II tutens, in der Verbind. mēŗa tutens, = bada dze̦guze, der Wiedehopf Celm.; in Sessw. in dieser Bed. auch ohne mēŗa. Zu li. tūtlỹs "Wiedehopf", le. tutinât I, 2, gr. τυτώ· η' γλαῦξ Hes. τοῦτις· ο' χόσσυφος Hes. u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 745). Vgl. such tutiņš.

Avots: ME IV, 275

uzrasinât,

1) aufspritzen
Segew.: u. puķēm ūdeni Schwanb. oder uzrasinât (bespritzen) puķes Bauske;

2) ein wenig (fein) regnen
Segew.: lietutiņš uzrasināja.

Avots: ME IV, 371

vêlîns Prl. n. FBR. VI, 76, vēlīns Sessw., Vīt., vēlins Lemburg, Wessen, (mit ê ) Nötk., spät eintretend, verspätet: vēlīna labība Sessw., Getreide, das spät gesät wird und spät reift. vēlīni lini Sessw., Vīt. vēlīnie rudzi neiezeļ N.-Peb., Vīt. vēlīna sēja Vīt. vēlinās vasaras līetutiņš A. v. J. 1902. S. 388. vēlins pavasars Austriņš M. Z. 69. vēlins zieds Stari 1, 262. vēlinas vakariņas A. v. J. 1897, 11, S. 135. vēlīns ciemiņš Sessw. vēlinie viesi A. v. J. 1899, S. 361. paraudzījās uz vēlinajiem meženiekiem Niedra Kad mēnesis dilst 264. māsiņa . . . kam augi vēlina bāliņuos? BW. 13645, 5.

Avots: ME IV, 558

II vižinât, staubregnen Ukri, Windau: mazs tietutiņš vižina LP. VII, 431.

Avots: ME IV, 633