Paplašinātā meklēšana

‡ aîzmur̂dît ²

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

‡ apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124

‡ atur̃dît Dunika, Kal., Rutzau, wegtreiben: a. kŗupi nuost nuo kājas.

Avots: EH I, 177

čurdît, -u, -īju, tr., schüren: uguni Pump. L. 21.

Avots: ME I, 422

izur̃dît, ‡

2) stochernd herausbefördern
Dunika, Rutzau: i, naudas gabalu nuo šķirbas. i. ķirminu nuo puopes.

Avots: EH I, 492

izur̃dît, tr., antreiben, aufwecken: izurdiet tik agri, cik varē̦dami, ganu! Kav.

Avots: ME I, 822

‡ izzurdît, stochernd, wühlend hervorbefördern Katzd.: i. zivis nuo dzelmes. i. se̦sku nuo malkas čupas.

Avots: EH I, 498

kur̃dît: auch ("musinât") AP., (mit ùr ² ) Sessw.

Avots: EH I, 677

[kur̃dît Ruj., antreiben, anspornen Kreuzb.: nemiera kurdīti cīņā Apsesdē̦ls. Zu kurt.]

Avots: ME II, 321

‡ murdît Frauenb. "pluosīt, muocīt; (mazu luopiņu) auklēt": meitene murdī savu jē̦ru. Zur Bed. vgl. auch ‡ aîzmur̂dît ² , pamurdîtiês und samurdît.

Avots: EH I, 832

nùour̃dît: hinunterstossen: mēnesi (ar kārti) n. Pas. IX, 511.

Avots: EH II, 103

nùour̃dît, tr., verscheuchen, weg-, herunterjagen: kungs lika tuo nuourdīt nuo muižas jumta LP. VI, 272. [gan viņu nuourdīsim Zaravič.]

Avots: ME II, 880

‡ nur̃dît Ugalen n. FBR. VII, 22 "?".

Avots: EH II, 28

[I pamurdîtiês "pavandīties": p. pa dīķi.]

Avots: ME III, 73

II pamurdîtiês, [eine Weile mit einer mur̃da fischen Bers.]: (zivju ķeŗamuo) dukuri paņemt,... kādu laiciņu pamurdīties JlgRKr.

Avots: ME III, 74

[III pamur̂dîtiês Nötk. paņurdzît".]

Avots: ME III, 73

‡ pãrur̃dît Dunika, hinüberstossen, -schieben: ar kruķi vai nūju p. uogles krāsns uotrā pusē:

Avots: EH XIII, 215

‡ pa-urdît, ein wenig stochern: zuobus p. Tdz. 56869. paurdīja ... pagalgaļus Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH XIII, 185

pa-ur̃dît,

1) ein wenig antreiben:
p. puišus Nigr.;

2) aufrütteln:
paurdi ganu, lai ceļas augšā! PS.

Avots: ME III, 129

pìeurdīt,

1) hinan-, heranschieben:
pieur̃dīt akmeni ar nūju pie citiem Dunika;

2) = piebikstīt 1: ej nu, pieur̃di uguni! Salis;

3) = piebikstīt 2: p. uotru uz nedarbiem;

4) auf die Dauer, zur Genüge antreiben, anspornen:
kuo nu viņu pieurdīšu? viņš jau neklausa N.-Peb.

Avots: ME III, 307

sačurdît, tr., zusammenschüren: sačurdu pagales Apsk. v. J. 1903, S. 417.

Avots: ME II, 606

sakur̃dît Bauske, = sabikstît: s. pagales.

Avots: ME II, 659

samurdît Alt - Autz "= savandīt".

Avots: ME II, 690

sa-urdît,

1) zusammenschüren:
s. malkas pagales, lai labāk de̦g Jürg.;

2) aufwühlen:
s. skudru pūzni Dunika; durcheinander mischen, verwirren: s. tīklus Saikava;

3) aufwecken:
s. bē̦rnus augšā PS.;

4) anspornen, aufmuntern:
s. ļaudis uz darbu Wolmarshof;

5) aufwiegeln, aufhetzen:
angļi saurdīja turkus pret krieviem Nigr.

Avots: ME III, 774

ur̃dît,

1): auch Lemb., Trik., Waidau, (mit ùr ² ) Meselau; nicht in Ruhe lassen, beständig hin und her treiben;
"tirdīt" (mit ur) Stom.; lai mudinātu tuos un urdītu uz darbu Jauns. Nesk. saulē 23, dzirdēja saimnieci urdām saimnieku, lai ... ejuot sūdzēties Janš. Līgava I, 78. Refl. -tiês, ‡

2) andern keine Ruhe lassen:
kuo tu ùrdies ² Fehteln.

Avots: EH II, 714

ur̃dît C., -u oder -ĩju, -ĩju,

1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr ² ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr ² ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ ² ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;

2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;

3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;

4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr ² ) Golg.: kuo tu viņu urdī;

5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ ² ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt ² auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;

6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;

7) "jaukt, vandīt" (mit ùr ² ) Birsgaln;

8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr ² ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?

Avots: ME IV, 303

uzurdît,

1) antreiben, anspornen
Bers.;

2) aufwecken:
uzurdīt uotru nuo miega.

Avots: ME IV, 395

žņur̂dzît Mar. n. RKr. XVII, 130, Adl., A. - Laitzen, AP., Arrasch, C., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kegeln, Kl., Lubn., Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, (mit ur̂ ² ) Mesoten, -gu, od. -dzu, -dzĩju, stark drücken Oppek. und Peb. n. U., würgen, quälen Laud., Memelshof, Wessen: žņurdzīt kaķi. sākusi šuo spaidīt... un žņurdzīt Anekd. IV, 40.

Avots: ME IV, 826

zurdît, -u, -ĩju, stochern, rühren Katzd.: uogles. Gleich li. žurdyti "quälen"?

Avots: ME IV, 751

‡ būksnîtiês "urdīties, nemierīgi rīkuotiês" PV.

Avots: EH I, 257

bur̃de (unter *burda), die Borte Dunika, OB.: burdītēm... tautu meitas vaiņaciņš BW. 24249 var. kam ... burdi sēji, ka[d] tev b. ("wstązka") nepiede̦r? Ulanowska Łotysze 42. Aus mnd. borde.

Avots: EH I, 254

‡ dučît kādu, sich jem. aufdrängen, ihn nicht in Ruhe lassen; urdīt, rāt Ar.: dučī (cel, muodini) viņu augšā! Bers.; ellig arbeiten Kalz.: viņa dučī pa māju. Refl. -tiês,

1) sich sorgen, mühen, plagen
Bers., Kalz.: tēvs dučījās visu rītu ar saimi;

2) "urdīties, rāties" Bers.

Avots: EH I, 339

saglaũdît: saglaudītu (Var.: sasukātu) kumeliņu BW. 3095, 1 var.; 33591. kad kukulis saglàurdīts ² (vor dem Backen), tad ar pirkstu pārve̦lk krustu Linden in Kurl.

Avots: EH XVI, 408

II urga,

1) "kas urdä Bers., "urdītājs, urdzējs" Vīt.;

2) = urdīšana: man jādzīvuo vienā urgā Vīt. Zu urdzît.

Avots: ME IV, 304

urguoņa,

1) = urdīšana: jādzīvuo vienā urguonā, t. i. kad urdz vienmē̦r apkārt Vīt.;

2) = urdītājs urdzējs Vīt.;

3) "свист в дымовой трубѣ" Wid.

Avots: ME IV, 305

II urgt, -dzu Vīt. "pastāvīgi urdīt": viņš urdz tev apkart dienu un nakti. Subst. urdzējs Vīt. "urdītājs, kas vienmē̦r staigā purpinādams un urdidams". Zu urdzît? Oder identisch (wenn eigentlich: brummen ) mit urgt I?

Avots: ME IV, 304

urksis Vīt., = urdītājs, urdzējs; vgl. urkšis; ùrksis ² Katharinenhof bei Erlaa, ein grunzendes Ferkel.

Avots: ME IV, 305

urkšis,

1) "kas urkš" Drosth., PS., Wolmarshof (mit ur̃ ); "urdzējs, urdītājs, kas urdz uotram apkārt" Vīt.;

3) "urķē̦tājs, racējs" Vīt.;

4) das Gegrunze
Vīt.: dzirdēju cuku urkši.

Avots: ME IV, 306

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

zelît, 1) = zelinât I Ruhental, Salis;

2) = zelêt 4: zelī vienā zelīšanā Gr.-Sessau;

3) fortwährend schelten,
urdīt 1 Ruhental (kuo tu mani pastāvīgi zelī); "= langāt" Ellei, Sessau.

Avots: ME IV, 704