Paplašinātā meklēšana

‡ àizvārst Wessen, Wid., verriegeln.

Avots: EH I, 62

àizvãrstît: aizvārsti durvis! U. (unter vārstît), mache die Tür zu!

Avots: EH I, 62

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59

apvãrstît ‡

2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡

3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 125

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134

‡ atvārst, aufriegeln Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Pforte).

Avots: EH I, 179

ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.

Avots: ME II, 75

ìevãrstît, tr., freqn. zu ievērt, wiederholt einfädeln; durvis ievārstīt, drehend machen, dass eine Tür bequem auf - und zugeht. pastalu pē̦du apakšās auklu galus... ievārstīt LP V, 58.

Avots: ME II, 87

izsvārstît [li. išsvarstýti], freqn. zu izsvḕrt, gehörig wägen, in der Hand wägen: šis pēdējās izcilāja un izsvārstīja ruokās Aps.

Avots: ME I, 808

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826

nùovārst, den Riegel an den Pforten oder Riegentüren abschieben L., St.; [den Riegel vorschieben Bergm. n. U.]

Avots: ME II, 884

nùovãrstît, tr., freqn., wiederholt eine Weile öffnen: kuo tu nuovārsti tās durvis?

Avots: ME II, 884

pãrsvā`rstîtiês, [gehend wiederholt das Gleichgewicht verlieren]: viņš gāja palīguodamies, pārsvārstīdamies Aps.

Avots: ME III, 180

pasvā`rstît, tr., etwas wägen, in der Hand wägen: saimniece pasvārstīja vienu nuo atslē̦gām A. XXI, 28. Refl. -tiês, ein wenig schwanken.

Avots: ME III, 110

pavārstît,

1) eine Weile (eine Tür) auf-und zu machen:
p. duris;

2) = palãpît 1: vîzēm pavārsta lūkus N.-Peb. Refl. -tiês,

1) sich eine Weile öffnen und schliessen:
duris var nuo vēja pašas pavārstīties Bauske;

2) sich ein wenig auftun:
debesis pavārstījās (beim Wetterleuchten) Jürg.

Avots: ME III, 134

pìevãrstît, (unordentlich, lose) hinzufügen, anreihen. Subst. pievãrstĩjums, etwas (lose) Angefügtes, Angereihtes: tur tad mums kâ pe̦lē̦ki pievārstījumi nuošķiŗas nuost tie apraksti un stāsti Druva I, 1411.

Avots: ME III, 309

sasvārstîtiês, sich zu bewegen anfangen, sich heftig seitwärts neigen: kuģis var viegli sasvārstīties un apgāzties Jansuons. ē̦nas sasvārstās un aizlīguo Stari II, 491.

Avots: ME III, 752

savãrstît,

1): auch Orellen; tis ai diegiem savārstīts Tdz. 58569;

2): auch Orellen.

Avots: EH XVI, 464

savãrstît,

1) zusammentrakeln
Mag. XIII, 2, 59, Wid.;

2) lose aneinander reihen:
šuos savārstītuos (lugas) skatus Vēr. II, 623. esi sveicināta ar savu savārstītuo valuodu! A.;

3) "zusammentragen
(fig.)" Dr. Subst. savãrstĩjums, Aneinandergereihtes, eine lose Verbindung: vārdu savārstījums Vēr. II, 863, I, 1317, Stari II, 868.

Avots: ME III, 783

svārstava: knīpēja svārstavām ("?") ... pluostu ... jūŗā Dünsb. Od. 65.

Avots: EH II, 612

svārstava, der Hebel U.; zu svārstît.

Avots: ME III, 1144

svārsteklis,

1) ein Hebel
Wid.: ūdeni... ar svãrstekli ve̦lk nuo akas Janš. Dzimtene IV, 71;

2) ein Pendel
Dr.;

3) "?": svārstīja ruokas svārstekli Duomas III, 965. nuočīkstēja durvis ar suārstekli A. 1896, S. 54. stirpas 2 malās piestiprināti svārstekļi, kuru spiediens... Konv. ² 750. divritenis šim... svārsteklim nespēja ilgi turēties pretī, tas... apgāzās Daugava I, 995.

Avots: ME III, 1144, 1145

‡ svā`rstelêt ² Lubn., wiederholt wägen.

Avots: EH II, 612

svārstĩba, die Veränderlichkeit, das Schwanken(dsein) Pūrs III, 134: strāvas svārstība Konv. ² 945. svārstībās ir dažādība ļauta MWM. VII, 1.

Avots: ME III, 1145

svārstiens, Schwingung MWM. X, 124: lē̦ni ūdens svārstieni Jauna R. IV, 149.

Avots: ME III, 1145

svārstîgs, veränderlich, unbeständig, schwankend RKr. XVII, 142: uz skats ir svārstīgs Duomas II, 878. viņa svūrstīgās dabas (gen. s.) A. Up. Sieviete 135, svārstīga pašapziņa Duomas I, 1277.

Avots: ME III, 1145

svā`rstît: auch N.-Peb., (mit âr ² ) Stenden, (mit ãr; wiederholt wägen) Lems., Zögenhof; nu jau svãrsta ar svariem vien, kad ir svari mājā Seyershof. Refl. -tiês: ūdens dzīvniekiem žauniņas svārstās ("kustas"), kad smagi e̦lpuo Seyershof. "1)" ME. III, 1145 ist zu streichen.

Avots: EH II, 612, 613

‡ svãtît ² , -īju Auleja, freien.

Avots: EH II, 613

svā`rstît (li. svarstýti "mehrfach wägen") C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Golg., Selsau, svârstît ² Dunika, svãrstît PS., Salis, Ruj., Bauske, Dond., Wandsen, -u, -ĩju,

1) wägen, in der Hand wägen; öfter heben
Ronneb., Smilt., mit dem Hebel heben; schwingen, schwenken: cel, tautieti, man pūriņu, necel gauži svārstīdam[s]! BW. 16679, 12. svārsta graudus saujā Purap. Kkt. 62. svārstīja gausi augumu nuo vienas kājas uz uotru A. XXI, 27. ze̦ltaugļu svārstīti tur kuoki luokās A. XX, 232. Refl. -tiês, schwanken, taumeln U.: iedams svārstījies R. Sk. II, 134. vāģiem pa sliktuo... ceļu svārstuoties Saul. R. I, 80, svārstījās starp diviem poliem A. XX, 494. viņš kâ pārliecībā svārstīdamies jautāja 948. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145

svārstītava,* die Wage SDP. I, 95.

Avots: ME III, 1145

I svārsts, ‡

4) "pulksteņa mēle" (mit âr ² ) Neuhausen.

Avots: EH II, 613

I svārsts,

1) ein Hebel;

2) eine Art Instrument
A. XXI, 441;

3) "kas svārsta" Vīt.; ein wackelnd gehender Mensch
Bers., Adsel; "nenuoteikts (unbeständig?) cilvē̦ks" Laud., Lasd.; ein fauler und ungewandter, der Arbeit ausweichender Mensch N. - Peb.; ein Faulpelz Holmhof; "kas svārstās; svars, kuo pieliek akas vindai" (mit ā`r) Nötk.

Avots: ME III, 1145

II svārsts: auch (mit ā`r ² ) Bers., Kalz.

Avots: EH II, 613

II svārsts Ps. (mit ã), Salisb. n. Bezzenberger Lett. Di. - St. 176, Schujen, Stackeln, Kastran, = svārpsts.

Avots: ME III, 1145

svārstulis Duomas II, 462, ein Unbeständiger, Wankelmütiger.

Avots: ME III, 1145

tvārstît (li. tvárstyti) Dond., Kand., Pe̦nkule, Segew., Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh., -u, -ĩju, = tvar̂stît, (wiederholt) greifen, haschen, fangen St.: zē̦ns tvārstīja durvis Schwitten. tvārsta - nevar nuoķert LP. VI, 997; nach etwas verlangen Mag. IV, 2, 152.

Avots: ME IV, 289

uzsvārstît, (wiederholt hebend) hinaufheben: u. akmeni nuo bedres ar buomjiem Bers. Refl. -tiês, hinauftaumeln: u. kalnā Adiamünde.

Avots: ME IV, 387

uzvãrstît, mit grossen Stichen aufnähen, aufhefteln, auftrakeln Bers., C., Golg., Mahlup, PS., Schwanb., Segewold, Sessw., Siuxt.

Avots: ME IV, 397

vārst U., = vērst; "den Riegel an den Pforten abschieben" St.

Avots: ME IV, 509

vārsta,

1) = vārpsta 2, die Spindel, das Treibhoiz an der Handmühle U.;

2) das Hölzchen, daran die Stricke der Pfluggabel gebunden werden
St., U.

Avots: ME IV, 509

vãrtâkslis Nigr., = vārtīkls: pa rugāju laukiem saulē... vizēja... daudzums vārtakšļu Janš. Čāp. 17.

Avots: ME IV, 510

vārstala,

1): uolnīcas galā pie vārstalām Pas. XV, 92.

Avots: EH II, 765

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene ² II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas ² Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509

vārstaļa: brauc pa atvē̦rtuo vārstaļu ... cauri Janš. Līgava II, 37.

Avots: EH II, 765

vārstaļa(s), s. vārstala.

Avots: ME IV, 509

vārstaļa(s), s. vārstala.

Avots: ME IV, 509

vārstava Erlaa, St., U., Bielenstein Holzb. 475, vārstave N. - Peb., vā`rstave Golg. (mit ār aus hochie. ē̦r?), die Pflugstürze.

Avots: ME IV, 509

I vārste, die Vorlegestange für Pforten St., U. Zu vārstît.

Avots: ME IV, 509

II vârste ² ,

1): melder[i]s stāv nuo miltiem balts, v. jautri klabinājas Skalbe Raksti II (1938), 162;

2) = vārpsta 3 (?): klikšķina v. atgriežuot arklu Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH II, 765

II vârste ² Karis., = vārpsta 2, die Spindel, das Treibholz an der Handmühle Ruj. n. U. vārsteklis,

1) vārsteklis LKVv., Plur. vārstekļi Austr., ein Pförtchen im Zaun;

2) verächtliche Bezeichnung für einen Schwätzer
Frauenb.

Avots: ME IV, 509

‡ vārstekle, = vārstala 1: izraut vārstekles kārti (ceļam) Janš. Līgava II, 282. izrauj pluostam priekšā aizšauto vārsteklīti 36.

Avots: EH II, 765

vārstele, vārstelis, vārsteļi, s. vārstala.

Avots: ME IV, 509

vārsteļi (unter vārstala 1): puišeļi vārsteļus vēra BW. V, S. 234.

Avots: EH II, 765

vārsti, die Türhängen Nieder - Kurl. nach Sudr. Edž.

Avots: ME IV, 509

vārstīkla, ‡

2) = vārsteklis 2 (mit ãr) Frauenb.; ‡

3) wer eine Tür, durch sie gehend, allzu oft auf- und zumacht
Frauenb.

Avots: EH II, 765

vārstīkla, derjenige Teil der Flachsbreche, der beim Handhaben auf und ab gehoben wird Rutzau.

Avots: ME IV, 509

vãrstīkļi,

1) eine Pforte, eine Tür
(verächtl. Bezeichnung) Orellen; "= vārstala (vārstele) 5" Nötk.;

2) zum Flieken dienende Fäden (Abfall beim Weben)
AP., Jürg.: dzijas tinuot vai aužuot atkrīt dziju gabali; tuos savāc kuopā vārstīkļiem Jürg.; vārstikļi "Einfädelungen" Wessen.

Avots: ME IV, 509, 510

I vãrstît,

2): vārsti kuopā svārkus, vestes un bikses Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 291. ‡ Subst. vārstîtājs, wer (eine Tür) oft auf- und zumacht:
ve̦du ... savu duru vārstītāju BW. 27510.

Avots: EH II, 765

I vārstît (li. várstyti "mehrfach einfädeln; mehrfach die Türen öffnen und schliessen") Karls., (mit ā`r ² ) Kl., -u, -ĩju,

1) reihen, anreihen
U.;

2) flechten, nähen
U.; schlecht (in Eile, mit grossen Stichen u. s. w.) nähen Stenden (mit ãr); "dažādi savērt, sapīt" Wessen: vīzes vārstīt, Bastschuhe flechten U., Bers., Salis, Sessw.; Pasteln mit Schnüren versehen Spr.;

3) vãrstît Frauenb., Orellen, Wolm., (wiederholt) auf- und zumachen; riegeln
U.: nevārsti durvis par velti! Frauenb.; muti vārstīt Ar.;

4) "?": man sāpes vārsta ruoku Wessen. Refl. -tiês, sich (wiederholt) auf- und zumachen:
durvis vārstās. vãrstîties pa durvīm Segew. "wiederholt aus und eingehen". vārstās debesis Neuenb., es wetterleuchtet. Zu vẽrt.

Avots: ME IV, 510

II vārstît, -u, -ĩju, = vā`rtît (?), hin und her wällzen L., U.

Avots: ME IV, 510

vãrstuonis,* das Ventil (an der Gasmaske).

Avots: ME IV, 510

vārsts Rutzau, das Sommergetreide.

Avots: ME IV, 510

vārstule, vārstuļi, s. vārstala.

Avots: ME IV, 510

vārstuļi (unter vārstala 1): auszunehmende Stangen statt einer Pforte (mit ãr) Lems., Morizberg, Orellen.

Avots: EH II, 765

vārstulis,

1) s. vārstala;

2) "atspuole" Santen, Seltingshof;

3) der Schlagbaum
Magnushof.

Avots: ME IV, 510

vārstuļuôt,

1) mit grossen Stichen nähen:
vārstuļuo tik lielumā! pēc salāpīs un sašūs kâ pienākas Vīt.;

2) (wiederholi) auf- und zumachen:
durvis, vārtus Vīt.

Avots: ME IV, 510

vā`rstuve ² Sussei, Warkl., = vārpstuve 1.

Avots: ME IV, 510

del˜verêt: unruhig sein Bartau; unvernünftig etwas tun (mit èl ² ) Meiran; "šaudīties, svārstīties" (mit èl ² ) Kalz.; wackeln, (sch)wanken (mit èl ² ) Warkl.: piedzēris delverē; wackelnd (wankend) gehen Bērzgale. Refl. -tiês: tollen, ausgelassen (ungezogen) sein (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 315

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

‡ izšũstît, ausnähen, besticken M. 194, Auleja, Dunika: i. kre̦kla piedurknes. ķēniņš lika meitai i. kruoni Pas. X, 380 (aus Lixna). cimda kātiņš savārstīts un izšūstīts (wiederholt gestopft) Seyershof.

Avots: EH I, 487

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

mul˜ka,

1) die Zaunschicht, die Stangen zwischen zwei Pfosten
Kand., = puosms; mulku atkŗaut, die zwischen den pfosten liegenden und durch Steine in den Rinnen der Pfosten auseinandergehaltenen Stangen herausnehmen; mulku aizkŗaut, mit diesen Stangen den Zwischenraum zwischen Pfosten ausfüllen Kand.;

2) = kāpele, eine halbgefüllte Stelle im Zaune zum Übersteigen für Fussgänger Ruj., Krem. n. U.;

[3) "vārstelis, atvēršanai ierīkuots žuogs" Uguņciems (mul˜ks Salis). - Aus liv. oder estn. mulk "O'ffnung im zaun zum Durchgehen",
s. Thomsen Beröringer 270].

Avots: ME II, 665

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

‡ paîkât ² Seyershof "pavirši šūt jeb vārstīt": p. cimdus ar ielāpiem. Aus estn. paikama "flicken, ansticken".

Avots: EH II, 136

peņ̃ķêt C., verwickeln, verwirren; "vārstīt, režģināt" Wessen; matus peņķēt, die Haare flechten Autz n. U. Refl. peņ̃ķêtiês Ruj., = piņķēties: kamē̦r puisis penķējās, es meitiņa gabalā BW. 13397, 1. jāpeņķējas ar tādiem niekiem Saul. R. I, 141.

Avots: ME III, 201

pretme̦ts, der Gegensatz: duālisms ir pretme̦ts monismam Konv. ² 710. kâ pretme̦ts šai kunkstēšanai, mirdzuošu seju ienāca Zana De̦glavs Rīga II, 1, 411. vīra vietā viņa tagad mīlēja tuo lieluo . . . pretme̦tu, kuo vis˙labāk varē̦tu apzīmēt ar vārdu "vīrietība" Ezeriņš Leijerkaste I, 100. starp šiem divi pretme̦tiem svārstās mākslinieku daba MWM. XI, 194.

Avots: ME III, 389

sašust, intr., gew. das Part. sašutis (auch U.) gebraucht, sich stark ärgern, vor Ärger ausser Fassung kommen, sich empören: karakungs sašūt briesmīgi LP. V, 315. tie par tādu neģēlību... sašūt Janš. Dzimtene V, 140. Vītuols bija sašutis par savām jūtām, par viņu svārstīšanuos Vēr. I, 1039. - Subst. sašutums, der Ärger, die Empörung: nāvīgs sašutums tuo sagrāba MWM. v. J. 1896, S. 477.

Avots: ME III, 759

‡ sasvaruôt, ins Gleichgewicht bringen, stabilisieren: vārīgi sasvaruots institūts A. Upītis Ģertr. 213. Refl. -tiês, = sasvārstîtiês: ratiem stiprāk sasvaruojuoties, uztrūkāmies nuo miega (aus einem Manuskript).

Avots: EH XVI, 452

savaražât,

1) od.

3): s. (kaut kâ sapīt vai salāpīt) ve̦cu gruozu vai maisu, kuo nevar kārtīgi salāpīt Südostlivland;

3): s. (= savārstīt) zeķes caurumus Schrunden.

Avots: EH XVI, 463

savārsnis,

1) "?": uz centra savārsni (cilvē̦ka miesās) A. XI, 566; "kas savārstīts" Nötk.;

2) "eine hastig und ungeschickt gemachte Handarbeit"
(mit ã) Serben. Smilten;

3) "verworrenes Garn"
N. - Peb.

Avots: ME III, 783

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37

šūdît (li. siūdyti), -u, -ĩju, = šūdinât, nähen lassen U.; nähen Warkl. (mit ù ^2); oberflächlich nähen (mit ù ² ) Golg., (mit ũ ) Siuxt: šūdu . . . vaiņadziņu BW. 6110; 6111 var. zīžu kre̦klus šūdīdama 21352, 2. šūn, māmiņa, man krekliņu, šūd[i] tē̦rauda padusītes! 30386 var. Ingus šūda un vārsta savus ve̦cuos kamzuoļus Upītis St. 62.

Avots: ME IV, 108, 109

svārguôt(iês) Fest., = svārstît(iês).

Avots: ME III, 1144

svārguôt(iês) Fest., = svārstît(iês).

Avots: ME III, 1144

svãrîtiês, -uôs, -ĩjuôs, = svārstîties, schwanken: braucuot siena ve̦zms svārās uz vienu pusi Ahs. n. RKr. XVII, 55. Nebst li. svoras "ein Gewicht" zu svars.

Avots: ME III, 1144

sverêklis Nötk. "kas svārstâs, sveras".

Avots: ME III, 1151

svereklis Konv. ² 429,

1) der Hebel
Vīt., MSil., Dr.; "was am Ende des Brunnenschwengels angebunden wird" C., Jürg.: vindas ierīkuojums pastāv nuo stāvu zemē ierakta staba, kura... virsgalā svārstās ap tapu divstilbīgs svereklis Konv. 49. viņas vare̦nie sverekļi pacēla ve̦cuo pasauli MWM. VI, 379; "svīris" Schibbenhof;

2) ein Lot Schibbenhof; ein altmodischer, hölzerner Besemer
Odensee. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1151

timerêt, -ẽju,

1) timmerẽt Manz. Lettus, Elv., timerēt U., zimmern;

2) machen, meistern, anfertigen
C., Notk., N.-Peb., PS., Ramkau, (timmerêt) Wandsen, bearbeiten Wolmarshof; eine kleine (feine, winzige, langweilige Bers., Kalz.) Arbeit verrichten Saikava; irgend etwas machen, um nur die Zeit zu vertreiben Meiran; knibbern Lis. n. FBR. I, 33: taisu, timerēju ceļam jaunas kamaniņas VL. aus Ramkau. kamē̦r kalpi sienu pļāva, tikmē̦r saimnieks mājā šuo, tuo timerēja Saikava. Made, tumšumā iegriezusēs, nezin kuo timerēja Saul. II, 54. kuo nu tik daudz timerē ap tuo pulkste̦nu! N.-Peb. cimdu, zeķu, tuo nevaida. tuo nemāku timerēt BW. 7346. suns saķēris vistu un tuo timerē (zupft die Federn aus, beisst usw.) Wolmarshof;

3) essen
Wolmarshof: brāļa sieva nemieluoja, sāku rutku timerēt BW. 26602 (ähnlich: Latv. Saule 1928, S. 725, aus Kegeln);

4) "miera neduot" Segew., Wolmarshof: ne gribē̦dams, ka Mierinš tuos bē̦rnus timerē MWM. VII, 179; antreiben;
t. augšā, wecken Segew.; anruhren Meiran, Sessw., Widdrisch;

5) schreien (vom Habicht)
BW. I, S. 410 (??): vanadziņš timerēt timerēja BW. 2562. Refl. -tiês,

1) sich ohne Erfolg mit etwas abmühen
Tirs.; sich mit einer leichten Arbeit (mit unnützen Dingen Odsen) abgeben Saikava: viņš ilgi timerējās gar sarežģījušuos tīklu, tuomē̦r netika kārtībā Tirs. n. RKr. XVII, 83. saimnieks timerējās ap vārstuvi Saikava;

2) anrühren
Meiran, Sessw., Widdrisch. Abgesehen von der Bed. 5, wenn sie zuverlässig ist, aus mnd. timmeren "bauen (aus Holz)".

Avots: ME IV, 190, 191

trakšķinât, freqn., fakt., schallnachahmendes Verbum, krachen, knarren machen Vīt.; klappern, schnarren (wie eine Maulwurfsscheuche) Schibbenhof; mit den Zähnen klappern Gold.; mit der Zunge klatschen Schonberg; mit den Fingern (auf der Tischplatte) trommeln Gold.; vom Klappern des Storchs gesagt Widdrisch, vom Singen des Staars Gr.-Salwen, von gewissen Stellen im Gesang der Nachtigall Bers., Lennew., Ruj., Salgaln, Vīt.: kuo tu vienmē̦r tâ trakšķini? Schönberg. vāverīte trakšķināja ar meitām maltuvē BW. 2353. tas putns skaisti trakšķina Meselau. strazdi svilpj, trakšķîna Janš. Bandavā II, 425. lakstīgala trakšķināja (Var.: trikšināja) BW. 30614, 6 var. lakstīgala trakšķina, kad tās dziesma līdzinās arkla vārstuves klabinašanai Bers.

Avots: ME IV, 219

tvar̂stît (li. tvárstyti "mehrfach einfassen") Kalzenau, Kl., (mit âr ² < ar̂ ² ) Iw., -u, -ĩju,

1) = tvārstît, greifen U., (wiederholt) haschen, fangen: zvirbuļus pa ligzdām tvarsta Kr. Vīt. 41. tas tvarstījis čūskas pie astēm LP. VII, 1281. viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās 1193. viņu bij tvarstījusi policija Stari II, 358. ķēniņš nāks ar ļaudīm zagli tvarstīt LP. VI, 323. ēzeļi stāv augstās vietās un tvarsta . . . vēju (schnappet nach der Luft) kā . . . pūķi Glück Jerem. 14, 6;

2) trachten, verlangen
(mit pēc konstruiert) U.: intelliģence, kas tik kāri tvarsta pēc brī vības Vēr. II, 287. Refl. -tiês,

1) einander (wiederholt) haschen, fangen, greifen
Kalzenau;

2) wiederholt, hin und wieder) haschen, fangen, greifen:
kuo tu tvarsties kā tvarsts? Fest. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 289

varagât "varažāt, vārstīt" AP.: tītavu skatiņus ar aukliņu varagāt AP.

Avots: ME IV, 475

varažât Karls., -ãju,

1) schlecht nähen
Kokn., Oppek., Ruj., Salisb., Serben und Smilt. n. U.; schlecht stopfen, flicken Etn. II, 17; "vārstīt" Schrunden: šuvu, šuvu. varažāju (Var.: varažuoju) BW. 7194; FBR. XI, 9 (aus Erlaa). pinu vīzes, varažāju BW. 25221, 6 var.;

2) verwirren, verwickeln
Meiran;

3) laut schwatzen
Kurmene.

Avots: ME IV, 475

vārkstît: "vārstīt (lielām cilpām kuopā šūt)" Peb., Sessw.

Avots: EH II, 763

vārkstît, -u, -iju "flechten resp. nähen und binden" Lemburg: auklas švirkstēja viņam ielāpus vārkstuot Tirzm. 103. Mit sekundärem k zu vārstît?

Avots: ME IV, 505, 506

vārša,

1) vā`ršs ² Mar., der (hölzerne
Ramkau [mit âr ² ]) Torriegel St., Oppek. n. U.; ein Riegel überhaupt: durvis bez e̦nģēm tik kuoka vāršā Vīt. aizbīdi durvīm priekšā vāršu! Mar. durvis aizme̦zdams šāve tas vāršu priekšā Stender Aus. Ehrn. 34. aizšauj tīnei vāršu Aps., Bers., Erlaa;

2) eine alte hölzerne Tür
Lub.; Plur. vāršas, die Pforte des Viehhofes;

3) eine Vorrichtung in der Sommerküche od. im Mantelschornstein, die den aufgehängten Kessel über den Herd od. von demselben fortschiebt
Vīt.: katls (puods) vāršā stāv (karājas) Lub. Wegen der Bedeutung (vgl. auch vārste

1) wohl eher nach Sommer Balt. 109 (aus *varsti̯ā) zu vãrstît I 3, als nach Leskien Abl. 357 zu vērst "wenden".

Avots: ME IV, 510

*var̃skulis (erschlossen aus tahm. var̃ske̦ls) Dond. n. RKr. XVII, 62, = vārstutis; wahrscheinlich mit ãr gesprochen!

Avots: ME IV, 480

I varžât, -ãju, kreuzweise binden Serben; (aus Garn, Schnüren) flechten, wirken (mit ar̂ ) Blumenhof, Raiskum; "savārstīt pavedienu, valgu sietveidīgi" Ramkau; kreuz und quer zu sammennähen Serben; "saistīt, raisīt, sarežģīta Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran; "ievilkt, režģīt" (auf Stricke bezogen) C. (mit ar̃ ); (in der Eile) oberflächlich nähen Memelshof, (mit ar̃ ) AP., C.; "šâ, tâ saistīt, vārstīt" Ramkau; (ein Loch im Kleid) mit Zwirn stopfen Kosenhof (mit ar̂). Vgl. varažât und varzât.

Avots: ME IV, 482, 483

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

I vẽrt (li. vérti, urslav. *verti "aufoder zutun"), veru, vẽru,

1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;

2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;

3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,

1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;

2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,

1) das Auf-, Aneinanderreihen;

2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;

3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,

1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;

2) das ein malige, vollendete Einfädeln;

3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,

1) wer auf-, aneinanderreiht;

2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;

3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;

4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I ^4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.

Avots: ME IV, 567

zè̦ltaûglis, eine goldige Frucht: ze̦lt augļu svārstīti... kuoki luokās A. XX, 232.

Avots: ME IV, 705