Paplašinātā meklēšana

‡ àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 62

àizvãrît, tr., beschmoren: ēdienu A. XX, 334.

Avots: ME I, 59

apvā`rtît, ‡

2) oberflächlich (eine Arbeit) verrichten (ausführen)
Grenzhof n. FBR. XII, 23.

Avots: EH I, 125

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134

‡ atvā`rtît (li. atvartýti, r. отворотúть), = ‡ atcilât 4 Oknist. Refl. -tiês, sich herwälzen Arrasch u. a.: kumeļš atvārtījies līdz sē̦tai.

Avots: EH I, 179

ìevā`rtît, tr., einwühlen: drēbes sìenā, dubļuos.

Avots: ME II, 87

izvā`rtît, ‡

2) "?": tuo (die Wollsnaut)
izžāvēsim, izbrautīsim un izvārtīsim mīkstu Janš. Mežv. ļ. I, 66; ‡

3) "uzmanīgi izkuopt" Warkl.: i. bē̦rnu uz ruokām.

Avots: EH I, 494

izvā`rtît (li. išvartýti, [serb. [izvrátiti]), tr., sich wälzend niederdrücken, durch -, auswühlen: zirgi auzas izvārtījuši. Refl. - tiês, sich zur Genüge von der einen Seite auf die andere wenden, kehren, sich zur Genüge herumwälzen: lai zirgi izvārtās. sulainim iepaticies ķēvei ļaut izvārtīties LP. VII, 658.

Avots: ME I, 826

nùovā`rtît, Refl. -tiês,

1): nuo kalna n., sich vom Berge ab kugeln
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "kugeln"); ‡

2) sich besudeln, beschmieren:
n. dubļuos. n. netīrs.

Avots: EH II, 106

nùovā`rtît, tr., freqn.,

1) sich hinund herwälzend niederdrücken, an den Boden drücken:
kas tuos rudzus nuovārtīja? BW. 32549;

2) hin- und herwälzend beschmutzen:
maizi, gultu. Refl. -tiês, sich hin- und herwälzen: viņš līdz rītam nuovārtījās pa gultu.

Avots: ME II, 884

[pãrvā`rtît, (mehreres od. mehrfach) umwenden: p. sìenu Warkl.]

Avots: ME III, 186

pavā`rtît, Refl. -tiês: palaižam (scil.: ērzeļus) sē̦tsvidū p. Pas. XIV, 446.

Avots: EH XIII, 189

pavā`rtît (slav. *povortiti),

1) eine Weile hin und her drehen od. wälzen:
p. ce̦pamuo reņģi miltuos. suns neē̦d gaļu nepavārtījis;

2) "pašũpuôt": p. bē̦rnu uz ruokām Warkl. - Refl. -tiês, sich eine Weile hln und her wälzen: cūka pavārtījās dubļuos.

Avots: ME III, 134

pìevārtît,

1) = pievāļât 1: p. gultu (netīru);

2) sich wälzend beschmutzen:
slapjš suns pievārtījis istabu;

3) sich wälzend etwas unerwünscht füllen:
p. drēbes ar dadžiem Dunika.

Avots: ME III, 309

savā`rtît, hin und her wälzend unsauber machen Spr., sich wälzend verwühlen Salis: savārtītajiem sāniem Zalktis 1, 101. visas pa putekļiem savārtītas A. XX, 649. (pumpurs) smiltīs savārtīts 225. puisis ar meitu plē̦sdamies savārtījuši gultu Ahs. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend unsauber werden.

Avots: ME III, 783

uzvā`rtît (ksl. vъzvratiti "reddere"),

1) (hin)aufwälzen:
zē̦ns uzvartījis sev akmeni uz kāju Dunika;

2) aufwühlen:
uzvārtīt dūņas dīķī Bers. Refl. -tiês, sich (hin)aufwühlen (auf etw.): zirgs uzvārtījies puķēm.

Avots: ME IV, 397

vā`rtît,

2): suns jau nevārtīta neē̦d Ramkau; ‡

3) sich wälzen:
dubļuos vārtīdami (richtig?) Manz. Post. I, 15. Refl. -tiês,

1): acis lē̦nām vārtījās pa saviem duobumiem Jauns. Raksti IV, 277.

Avots: EH II, 765

vā`rtît (li. vartýti "fortgesetzt vertikal wenden", r. вороти́ть "umwenden"), -u, -ĩju,

1) wälzen
U.: nevārti nazi pa ruokām! Warkl. savas ruokas vārtīdama (die Hände ringend?) kliedze ar asarām Zvirgzdine;

2) besudeln
Salis: puods puodu vārta, abi vienā me̦lnumā Birk. Sakāmv. 85. Refl. -tiês,

1) sich wälzen
U.: tev mute vārtās kâ zuosu šķilis BW. 19368. vārtīties pa gultu;

2) sich besudeln
Salis. Zu vḕrst "wenden".

Avots: ME IV, 510, 511

gũļât [Serben], -ãju, iter. zu gulêt, viel liegen, schlafen, sich rekeln: [viņš visu dienu gūļā Serben.] re̦dzu lāci gūļājam viņa ceļa maliņā BW. 29912. [Refl. -tiês, ="vārtīties": viņš gūļājas pa zâli Serben.]

Avots: ME I, 686

izvaļât,

1) hin und herwälzen:
bluķu vakarā izvaļātuo bluķi Konv. ² 391. [izv. akmeni, mucu C., Arrasch;

2) = izvāļât: izvaļāt labību Arrasch. Refl. - tiês, = izvārtīties: zirgs izvaļājies Arrasch.]

Avots: ME I, 824

I izviļât, tr.,

1) = izvārtīt: zirgi zâli izviļājuši [C., Lis., Kl., Warkh.];

2) durchkneten:
mīklu. Refl. - tiês, sich zur Genüge herumwälzen: man arī trakuot un draiskuot gribas un pa slapjuo mauri izviļāties Vēr. II, 1114. viņī nuojūdza zirgus un tuos palaida sniegā izviļāties A. IX, 422. [bē̦rni izviļājās pa nuoru Kl.]

Avots: ME I, 829

kraitât, [kràitât ² Nerft], - ãju, intr., taumeln, schwanken: tur kāds aizgāja pa ceļu kraitādams Selb., Nerft. un tâ juocīgi sāka vārtīties un kraitāt A. XV, 491; Vēr. II, 724. "kraitāt" saka par tādu, kas krīt, bet nepakrīt. piedzēries cilvē̦ks, vājš luops kraitā Nerft. [Wohl eher (nach Leskien Abl. 333) mit Ent- gleisung zu krist. (s. dies), als (nach Zupitza Germ. Gutt. 125 f., PErsson Beitr. 312 u. Į.) zu l˙i kreĩvas "schief" (s. le. krievs, kreilis), ir. crith "Zittern", ae. hriđ "Fieber" u. a.]

Avots: ME II, 256

‡ mur̂kât ² Dunika "mīcīt, vārtīt": puiši murkā meitas uz siena panta. Refl. -tiês Dunika "mīcīties, vārtīties": puišeļi, sakrituši cupā, murkājas. Vgl. auch ME. II, 670.

Avots: EH I, 833

‡ nuočol˜lâtiês Seyershof "nuovārtīties": tādā slapjā laikā nuočollājas līdz ausīm.

Avots: EH II, 37

nùojàukt,

1): n. (nuoārdīt) cimdam pirkstus Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): dzijs bij aizme̦tusēs aiz krūma, un tâ bij staigājuot nuojaucies viss šā rīta adījums Saikava; ‡

2) "netīrs nuovārtīties" Seyershof: renstelē nuojaucies slapjš līdz vidučam; ‡

3) = nuokulties (?) Saikava: visu dienu n. pa tirgu. kad tiksi par mācekli pie mūrnieka, tad gan nuojauksies ir stīvs palikdams.

Avots: EH II, 49

nùomẽ̦tât, ‡

3) "mē̦tājuot nuovārtīt" Frauenb.: grāmatiņa tāda nuome̦tāta. Refl. -tiês: ja es nesalasu, tad tavas lielas tâ ir nuomē̦tājas pa ceļa virsu Saikava. nazis būs te˙pat kaut kur nuome̦tājies (pazudis) Orellen. viņš te kādu nedēļu nuomē̦tājās (nuodzīvuoja bez darba) Seyershof. ar tavu glupuo rīkuošanu ešu nuomē̦tājies uz vienu un uotru pusi un ni˙kā neešu padarījis Saikava.

Avots: EH II, 68

II pavārte (li. pavartė˜), BW. 13380, 31309 ein Lok. pavārtā, BW. 28322 var. auch - pavārtuos, die Gegend unter und an der Pforte U., Bers., Drosth.; lauks, nuorā tūliņ aiz vārtiem Katzd. (pavãrte); "kaimiņa ruobeža, kas tuvu pieiet klāt pie mājām" Selb.; "zemes gabals luopu gatuves galā" Frauenburg: stumdīs un grūstīs kâ bē̦rnu pa svešām pavārtēm Asp. Saulgriezīte 47. pavārte pildās ļaudīm Janš. B. 204. tik tuvu, tâ sakuot mūsu pavārtē Janš. B. 201. dzeni bucīšus tepat pavārtītē! LP. IV, 42. tepat pavārtē pagruozīšu BW. 28843, 3 var.

Avots: ME III, 134

‡ sadraņ̃ķêt Seyershof, "ar mē̦sliem savārtīt": cūkas sadraņķējušas kluonu.

Avots: EH XVI, 403

‡ samoškât Seyershof "savārtīt": s. lakatu me̦lnu.

Avots: EH XVI, 432

saskretis (f. -usi), Part. praet. act., schmutzig und hart geworden Dunika: nuovārtītu, saskre̦tušu kulīti Vārds v. J. 1913, S. 48.

Avots: ME III, 733

sažulinât,

1): "sakuožļāt, bet nenuorīt" Rutzau; "pa pirkstiem savārtīt; neveikli izmazgāt" Mar.; ‡

2) "savārīt daudz ē̦damā" Kalz. n. Fil. mat. 30. ‡ Refl. -tiês Kalz. n. Fil. mat. 30 "ilgi kuo vārīt vai ap kuo nuodarbuoties": s. visu dienu ar putras vārīšanu.

Avots: EH XVI, 469

slàistît C., PS. (li. šlaistyti Tiž. I, 236), slàistît ² Kl., Prl., Kr., slaîstît ² Karls., Iw., -u, -ĩju, tr., öfters in die Höhe heben U., recken; aufstellen: atiet . . . kaza ragus vien slaistīdama BW. 29101,1. ragus slaistīdami vēži likās vai nu uostuot, vai klausuoties Aps. VI, 8. zirgi iet viņiem gaŗām ausis slaistīdami MWM. VIII, 246. meitas galvas vien sāk slaistīt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. viņš likās gultā un slaistīja kājas Duomas I, 926. kārtis slaistīt, Stangen aufstellen, aneinanderstellen U. stārasts slaista baltu spieķi kunga rijas piedarbā; tâ ve̦lns viņa dvēselīti slaistīs elles dibinā BW. 31505. Refl. -tiês (li, šlaistýtis "sich mehrfach lehnen an"),

1) sich in die Höhe heben; sich bäumen
U.: briedis nāce pār e̦ze̦ru, ragi vien slaistījās BW. 14192. pieci gadi akla ķēve ap siênām slaistījās 19434,1. kumeļš stāvu slaistījās 2940. jau slaistās zuobe̦ni A. XX, 293. lielie le̦dus gabali sāk slaistīties A. v. J. 1896, S. 204;

2) sich recken, rekeln
U.: ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties (Var.: pa zemīti vārtīties) BW. 11142 var.;

3) faul bei der Arbeit sein
U., Zaravič; sich ohne Arbeit umhertreiben Memelshof, Lieven-Bersen. Zu slìet.

Avots: ME III, 913, 914

sprungulêt, ‡

2) "?": jaunības dienās, kad Gotlībe vẽl pašu baruonu sprungulēja (wickelte?)
ap saviem pirkstiem, kâ vien iepatikās Veldre Dižmuiža 62. ‡ Refl. -tiês "velties, vārtīties" (mit uñ ) Seyershof: mazs bē̦rns sprungulējas pa gultu.

Avots: EH II, 561

‡ sušķêt,

1) "nuovārtīt" Allend. n. FBR. XIX, 78;

2) "(schlechten Tabak mit einer Pfeife) rauchen"
Bers. Zur Bed. vgl. auch apsušķêt und nùosušķējis.

Avots: EH II, 605

viļaka,

1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;

2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;

3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;

4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.

Avots: ME IV, 597