Paplašinātā meklēšana

‡ devītactiņa Pas. VI, 200, das neunte Auglein.

Avots: EH I, 317

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460

‡ prìevîta Smilt., = prievīte: apsiet prievītas ap kājām Pas. XIV, 299 (aus Bilska).

Avots: EH II, 319

pus˙devīta(s), 81/2: nuo pus˙treša miežu grauda pus˙devītas alus mucas BW. 2636.

Avots: ME III, 424

pus˙devīta(s), 81/2: nuo pus˙treša miežu grauda pus˙devītas alus mucas BW. 2636.

Avots: ME III, 424

I svīta,

1) die Linie Walk; ein Längsstreifen, z. B, in Zeugen
(svīte L.) od. im Abreissen der Rinde von einem Baum oder Ast (auch: svīte) U.;

2) ein Hutband
Elv., (ce̦pures svīte) Alanz. Lettus. Wohl zur Wurzel von svītra.

Avots: ME III, 1164

II svīta: viņai s. ("puskažuoks") mugurā VL. aus Nerft; "svārki" Wessen; ein ehemaliges mantelähnliches Überkleid (mit ì ² ) Kaltenbr.; ein langer und breiter Männermantel ohne Futter (bei kaltem Wetter auch über den Pelz angezogen; mit ì ² ) Auleja; kam cirš ... ar pātagu, tam s. cauri Pas. VII, 109 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 620

II svīta U., svīte U., eine Art von Weiberröcken (St.) od. - wämsen ohne Ärmel L. (svīte); ein langes Weiberkamisol C.; eine Überjacke der Frauen (svīt(iņ)a) Saikava; ein weiter, wollener Rock Infl. n. U.; der Männerrock (svìti ² ) Golg., (svīta) Saikava; ein Feiertagsanzug (svìts ² ) Golg., (svìta ² ) Lubn.; ein Halbrock (svītiņa) Infl. n. U.; "svārki"(svìta ² ) Warkl.; ein Mantel (svīte) Infl. n. Konv. ² 134, (svìta ² ) Kl., Pilda, Warkh., ein kurzer Mantel (svìte ² ) Saikava; ein faltiger Überrock mit einem Gurt (svīta) Infl.; ein schlecht sitzender oder ein stark abgetragener Rock (svīte) Laud.: viņai svīte (Var.: vamži) mugurā BW. 8053, 2 var. zili brunči, zila svīte 21529. tautu dē̦ls lielījās, piecas svītas, trīs kažuoki 21643, es apģērbu dzelta svīti 34120, 2, sievieši bij apvilkuši pagaras svītas Libek Pūlcis 36, uzvelc savus svītus, - šuodien svētdiena! Golg. aizāķējis svīti Druva II, 405. kur lai lieku tādus svārkus? svītes es tev nepastellēju, bet tu man tādu esi izšuvis Laud. Aus r. сви́та "верхняя, широкая, долгая одежда".

Avots: ME III, 1164

III svīta od. svīts "?": ap agruo gaismas svītu MWM. VI, 835. gaismas svĩts Salis, der erste Lichtschein am Morgen, Tagesanbruch.

Avots: ME III, 1164

IV svīta, comm., ein (besonders in der Kleidung) unsauberer Mensch Bers.: kuo tu staigā kâ svīta, vai neapēģērbsies labāk! Bers.

Avots: ME III, 1164

švĩta Lemsal n. FBR. IV, 89, Aliend. n. U., Mag. XX, 3, 219, = svīta I, 1, švītra: skrējuse kâ ugunīga švīta LP. VI, 121 (ähnlich Etn. II, 88).

Avots: ME IV, 119

svītaîns: svīte̦ns kaķis Seyershof.

Avots: EH II, 620

svītaîns L., U., = svītraîns.

Avots: ME III, 1164

‡ švĩtans Salis, gestreift.

Avots: EH II, 662

vīta, eine Ranke: vītas Lng., Ranken am Hopfen. vīnuogu vītas apkārt tiem tītas Fausts (1936) 117.

Avots: EH II, 793

I vītaîns,

1) "? ": vītainu augu ("umbelliferae") dzimtas Konv. ¹ 339;

2) mit Ranken oder Stauden versehen:
vîtaini ² augi (z. B. von Kartoffeln) Schnehpeln.

Avots: ME IV, 645

II vītaîns, trübe, bewölkt (?): vītains laiks, uz lietiem, kad saulīte nespīd N. Schwanb.

Avots: ME IV, 646

vītaruôt,

1) vîtaruôt Heidenfeld, vĩtaruôt Frauenb., vîtaŗât ² Stenden, vītarât U., -ãju, vīterêt Schwanb., (mit ĩ ) Dond. (> vĩte̦rt), Grünwald, MSil., Serbigal, -ẽju, vīteŗtôt V., (mit ĩ ) C.,mit î ) Sessw., vĩteruôt Grünwald, vī-tuŗuôt Rutzau, vīturuôt U., singen (von Vögeln); summen, zwitschern
Hasenpot n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"): cīrulis... vīteruo Etn. II, 51. pār... druvu vīterēja cīruļi A.XX, 249. pa dārzu strazdi vīteruo Jaunības dzeja 53. kâ strazdiņš vīterē BW. 28507, 1. lakstīgala vīterēja 30614, 6 var. putni... vīteruo savu rīta dziesmu Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I,34. šuorīt putni tâ vītaruo, ka ne aizklausīties vien nevar Frauenb. vìterē kâ bezdelīga Aiviekste. putniņi priecīgi... vītaruodami Janš. rupji dzied tautu meita...;... mūs[u] māsiņas kâ bitītes vīturuo BW. 896,1;

2) vīterêt Meiran, vīteŗuôt ebenda "mīļi runāt, čivināt"; vĩtarât, vĩtarêt, vĩterêt oder vĩturuôt Nötk. undeutlich (wie ein kleines Kind) sprechenu: Ievai mēle bija atraisījusies, un nu tā vīteruoja vienā vīteruošanā RA. viņas sirsnīgā valuodiņa atkal sāka vīteruot A.XVII, 295. līksmi saiminieki kâ bitītes vīturuoja... viesiņus mīlē̦dami BWp. 791, 2;

3) "? ": vējš vīteruo man gar ausīm Stari I,82. Wohl zu li. vyturỹs "Lerche".

Avots: ME IV, 646

vītauklis Adl., eine Art Garnwinde (mit î ) Selsau.

Avots: ME IV, 646

atkaļˆņi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89,

1) a. adīt (s. unter atkalnu) auch Kaltenbr., Lös., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, ("= atkāņu") Wessen; ‡

2) in entgegengesetzter, verkehrter Richtung:
negriez auklas a. ("vijumam pretī"), bet uz tuo pusi, uz kuŗu vīta aukla! Wessen.

Avots: EH I, 145

devants Dond., für devītais, der neunte.

Avots: ME I, 459

deviņi, auch devīņi [in N. - Bartau u. a. s. Le. Gr.§ 331 f.], neun. deviņi ist eine heilige, bedeutungsvolle, mythische Zahl: kad tevi deviņi brīnumi. kad tevi deviņi vilki! kad tevi deviņi od. auch deviņie LP. I, 100. kad tevi divi deviņi. nāk kâ deviņi od. divi deviņi od. visi deviņi. deviņais oft für devītais, zur Bezeichnung des Teufels: rauj viņu deviņais! tas jau smird kâ deviņais ve̦lns, der stinkt wie der (neunte) Teufel. viņš šļūca tam kâ pats deviņš pakaļ Zeif. III, 3, 164. skrej pie deviņa ve̦lna Mag. XIII, 2, 69. tuo es aiztriekšu pie deviņiem ve̦lniem Vēr. I, 1245. [es kâ deviņi (= im Nu) laukā.]

Avots: ME I, 460

duklas, die Schlinge, der Fallstrick: putnus viņš ķēra duklām. duklas ir nuo ašķiem vītas cilpas putnu, visvairāk teteŗu ķeršanai ziemas laikā Wend.; [vgl. dukurs II,].

Avots: ME I, 511

ēršķuôt, ērkšuôt 300 dz. Ventas krastuos Leišm., dornig, stachlig wachsen: lai ēršķuoja, ail dadžuoja, līdz nuovīta vaiņagā BW. 6621.

Avots: ME I, 576

gricē̦ns "gre̦dze̦nā savīta rīkste, kuŗu uzmauc sē̦tas mietiem virsgalā, lai saturē̦tu kuopā" Druw.

Avots: ME I, 654

griezene,

1) das Band, in das die Femerstange des Schlittens gesteckt wird
Lös. n. Etn. III, 177;

2) [in Üxkül griezenis], eine lange Stange, mit deren Hilfe ein an dieselbe befestigter kleiner Schlitten auf dem Eise in die Runde dreht wird:
griezenes ir grieztavas, ar kuŗām vizina ragutiņas riņķī (unb.); [

3) griezenes sakta (nach M. Siliņ zwischen Goldingen und Windau) " griezeniski savīta sakta"]. Zu grìezt.

Kļūdu labojums:
2. nozīmei jāskan (die Bed.2 muss lauten): griezenes, eine Vorrichtung, mit der man einen kleinen Schlitten an einer langen Stange auf dem Eise in die Runde dreht

Avots: ME I, 660

grīkste, mit eingeschobenem k lokal für grīste, etw. Zusammengedrehtes, ein Bündel, ein Strauss, ein Strohwisch Naud. : puķes grīkstēs savītas Apsk.

Avots: ME I, 656

ìevĩst, zu welken anfangen: Rebeka ievīta kâ zieds vāzē Zalkt.

Avots: ME II, 89

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129

ķîvĩtis ² Kand., ķĩvĩte C., Smilt., [Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Wormen, Selg., ķìvīte PS., ķîvīte ² Bauske, Wandsen, Salis, ķîvits ² Nigr.], ķīvīta Mag. XIII, 2, 60, A. XV, 467, davon ein Demin. ķīvitiņa, ķĩvestīte BW. 8981, ķīvitiņš 12789, der Kiebitz (vanellus cristatus): ķīvītis ķivina Etn. II, 51. [Nebst estn. kĩwit aus mnd. kiwit dass.]

Avots: ME II, 390

II kuča,

1) etw. Dichtes (aus r. куча "Haufen"?),
z. B. das Haar, Getreide [Bilsteinshof n.] Etn. II, 97;

2) ein dickes, grünes Tuch ohne Fransen
[N.-Peb.]: biezi zaļi lakati bez bārkstīm, saukti "kučas". tur gulēja svē̦ta Māŗa zaļa zīda kučiņā Etn. III, 87. zili brunči, zila svīta, zaļa kuča vilnānīte BW. 21529.

Avots: ME II, 298

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu; ‡

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai; ‡

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794

nij - nij, mundartlich (z. B. in Saussen) für ni - ni, ne - ne, weder - noch: nij tas vīta saulītē, nij siltā istabã BW. 5848. nelikties vē̦lāk nij par pašu, nij par bē̦rnu ne zinis MWM. VIII, 592. Bei Verneinung einer allgemein als Wahrheit angenommenen Tatsache: nij jau snieg nij, es schneit keineswegs (obgleich es hiess, dass es schneie). vai tu tur nebiji? warst du nicht da (ich denke wohl)? nij jau, nein Kl. [nij entweder aus nī (aus. r. ­u], oder aber aus ni vor vokalischem Anlau.]

Avots: ME II, 743

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė̃ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

pãrvît, ‡

2) durchfléchten (?):
balss viņai skanēja smiekliem pārvīta Ciema spīg. 288.

Avots: EH II, 216

pīšus, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pīt: pīšus pīta, vīšus vīta (istabiņa) BW. 32654 var.

Avots: ME III, 234

rasinât: träufeln Lng.; nieseln Orellen, Warkl.; tī rasiņa nenuovīta, - citu dievs rasināja Tdz. 54761. ‡ Refl. -tiês, nieseln: gan˙drīz kâ migla rasinājās lejup Jauns. J. un v. 395. klusas sē̦ras ... rasinājās ("?") luogu rūtīs un paluodās Atpūta № 650, S. 7.

Avots: EH II, 354

sabir̂zt, intr.,

1) zerbröckeln, zerfallen, verwittern:
durvis... neizturēs trieciena spara un sabirzīs drumstalās JR. IV, 70. ķe̦rza... sabirza smalkām drupanām Pas. II, 137 (aus Lixna). planēti... sabirzīs, sadrups MWM. v. J. 1897, S. 343, ābuls tâ bija sakaltis, ka puse lapiņu sabirza uz lauka Kurs. ruoze savīta, sabirza A. v. J. 1899, S. 175. sīks, sabirzis ziedinš MWM. VI, 19. vainadziņš sabirzis Apsk. v. J. 1903, S. 213. tur mirst tas, kas kuopš gadiem . . . jau sabirzis Vēr. II, 821. vai jau tu sabirzīsi? wird es denn dir das Garaus machen? wirst du denn dabei auf den Lauf gehen? Mag. XIII, 2, 68;

2) leicht empfindlich werden
Seew. n. U.

Avots: ME III, 593

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME III, 652

saslàvît ² , -īju, in bösen Leumund bringen, bösen Leumund machen: saslāvīta meita Gr. - Buchhof.

Avots: ME III, 736

I savît, tr., zusartimenflechten; fertigflechten: ķēdītes bij vienā gaŗumā savītas II Mos. 39, 15. runčelis... savij zarus LP. IV, 120. viju, viju, nesaviju (Var.: nenuoviju)... vainadziņu BW. 6211, 5. Refl. -tiês, sich zusammenflechten, sich verf1echten: puķes, krūmi, kuoki cits ar citu zaru zariņiem savijās Pūrs I, 101. uozuoliņš ar ieviņu savijies BW. 15451. stīgas savijas ar balkuona vijumiem Jaunais mežk. 29. neskaitāmi... putni, savīdamies par necaurre̦dzamu kamuolu Niedra. ruoku ruokās savijušies Stari II, 122. Subst. savijums, Zusammengeflochtenes: rīkstes... savij kuopā un savijumu ņem līdz! Pas. III, 164.

Avots: ME III, 790

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894

smilkšaîns Pussen, smilkšuojs U., smilkšuôts, sandig, mit Sand überführt od. bedeckt: zemīte ir maza, smilkšaina A. v. J. 1897, II, 135. attecēja kumeliņš smilkšainām kājiņām BW. 31989 (ähnlich 27649, 3 var.). kur... staigājāt smilkšuojām (Var.: smilkšuotām) kājiņām? 27649, 4. smilkšuota jauniķa svīta 20440, 1.

Avots: ME III, 963

spir̃dzinât C.,

1) spirdzinât L., St., U., (mit ìr ² ) Kl., spirdzêt, -u (?), -ẽju, tr., erfrischen, erquicken:
spirdzin[i], dieviņ, tuo zâlīti, kas nuovīta saulītē! spirdzin[i], dieviņ, tuo meitiņu, kas palika sērdienīte! BW. 4266 var. avuotiņš viņus spirdzina Niedra Zemn. dē̦ls 24. atmiņa vē̦sa kā asaras viņu spirdz (?) MWM. X, 579, gaismas rieti . . . aizkusušās krūtis spirdz (?) Asp. šis avuots mūžīgais, kas dvēseili spirdz(?) Juris Brasa 196. mitrums... ziedus spirdz (?) MWM. VII, 178;

2) (ironisch: munter, flink machen?) quälen:
lē̦t[i] auguse tautu meita, nu es tevi spirdzināšu (Var.: mēs tevi spirdzīsim, muocīaim) : dienu likšu mežā braukt, puõdu vērpt nedēlā BW. 22518, 1. Refl. -tiês, sich erfrischen, erquicken: kruogā atbraukuši raudzīja spirdzināties Aps. VII, 13. luopiņi ganībās liksmi spirdzinājās Kaudz. M. 165. Subst. spirdzinãjums, die Erfrischung: viņš iznesa puisim spirdzinājumu MWM. VI, 261. Zu spirgt.

Avots: ME III, 999

šur̃cêt ² Ahs., -ẽju, schlagen, dass Striemen sichtbar werden: piektvakarā vīta pātega šurcē zirgus Ahs. n. RKr. XVII, 57.

Avots: ME IV, 106

‡ švaukstīgs "?": švaukstīga ieduoma piespraudusi šai nevīžīgi savītai baluožu lizdai ruožainu vārdu (von einem schlecht passenden Bauernhofnamen) Delle Negantais nieks 173.

Avots: EH II, 660

I svīte, s. svīta I.

Avots: ME III, 1165

II svīte, s. svīta II.

Avots: ME III, 1165

svìtene ² N. - Rosen, ein weisses Umlegetuch. Wohl zu svīta II.

Avots: ME III, 1165

svĩtra Arrasch, C., Ruj., (mit ì ² ) Kr., svītra U., Memelshof, der Streifen: svītra pie debesīm Ruj. vakarpusē atspīd spuoža skaidra debess svītra A. v. J. 1898, S. 12. Wohl nebst svīta I zu li. švytrúoti "mehrfach blinken", švitė̕ti "flimmern", švaitìnti "hin und her leuchten", šviẽsti "leuchten", šveĩsti "putzen", slav. svĕtъ (serb. svȉjet) "Tageslicht", aksl. svьtĕti sę, "leuchten", ai. š̍vēta-ḥ oder š̍vitra-ḥ, av. spaēta- "weiss" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 310 f.).

Avots: ME III, 1165

švītrs "?": kas tā tāda švītra (Var.: švīta; streifig?) cūka sēd pie mana bāleliņa? BW. 21231 var.

Avots: ME IV, 120

svīts (unter *svīta III): gaismas s. auch Kokn. (mit ì ² ), N.-Wohlfahrt.

Avots: EH II, 620

svīts, s. svīta II und III.

Avots: ME III, 1165

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

vajât (li. vajóti "mehrfach nach jagen") Adiamünde, Adl., AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., KL, Kokn., Nötk., Ogershof, Pankelhof, Ramkau, Saikava, Schujen, Sessw., Sonnaxt, Wandsen, Widdrisch, Wolm., -ãju, verfolgen, bedrängen; weh tun, Leid antun, misshandeln U.: kas jūs apkaitina un vajā Glück Matth. 5, 44. kas ... manu sirdi vajā Kaudz. M. 53. puikas kaķi vajā (tramda, ķeŗ, neduod miera) Nötk. - Subst. vajâtãjs, der Verfolger: atpesti mani nuo... vajātājiem Glück Psalm 7, 2. neredzējis savu vajātāju LP. IV, 231. Die mundartliche Aussprache mit -aij- beruht wahrscheinlich auf dem ehemaligen (noch bei U.) Brauch für -aj- und -ej- -aij- resp. -eij- zu schreiben; wo das Verbum vajât im Volksmund geschwunden war, konnte sich eine falsche Lesung mit -aij- einbürgern. Zu li. výti (prs. vejù) "nachjagen", slav. vojь "Krieger", aksl. povinǫti "unterwerfen", vъzvitije "Gewinn", an. veiđr "Jagd", ai. váyati "verfolgt", av. vītar- "Verfolger" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 228 ff. und Trautmann Wrtb. 345 f.

Avots: ME IV, 445, 446

I vàlsts, -s,

2): šī devīta kunga v. BW., 15264. cita kunga valstiņā 31524. valsts (= pagasta) māja Stom., Pas. XIII, 359 (aus Setzen).

Avots: EH II, 754

vaŗvīksne (unter vaŗavîksna 1): auch Lng. (unter vītas), Ruj.

Avots: EH II, 759

I vèitêt ² Bers., Borchow, Erlaa, Fest., Kaltenbrunn, Kalzenau, KI., Lubn., Saikava, Vīt., (mit ei ² ) AP., -ẽju, "likt vīst; sautēt"; trocknen Wessen: sētiņas mietiem rīkstes labi jāveitē vai nu saulē vai uz guns, tad tās ir sīkstas Vīt. rijas krāsnī klūgas veitējāmas Saikava. tâ˙pat grib purva zâle kâ āriska veitējam (Var.: kâ dābuols vītējams) BW. 23406 var. saul[e] ābuolu veitē̦dama VL. aus Kalzenau Pūrs II, 63. Refl. -tiês, sich (am Ofen) tüchtig erwärmen C.; welken: ne tas (= vainadziņš)... saulē veitējās (Var.: nuovīta) BW. 8414 var. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 525

I vija,

1) die Ranke; das Gewinde, die Guirlande; "skara" Ramkau; Plur. vijas, Hopfenranken Oppek, n. U.: puķu vija V. pupu vija BW. 9397, 3 var. ruožu viju 5804 var. apīņu vijas Arrasch, Lubn., Sessw. apiņam gara vija BW. piel. ² 45661. sudrabiņu (sc.: pinu (Var.: viju]) vijinā (Var.: vīnītē) BW. 5530. pārtrūkušas pērļu vijas Asp. Ziedu klēpis 90. mežs . . .. atšķetina miglas viju Latv. pārtrūkuse duomu vija Asp.;

2) ein von Strauch geflochtener Zaun
St., U., Wallhof n. Manz. Lettus, Kaltenbrunn, Memelshof, Nerft, Selb., Sonnaxt (Abb. s. Bielenstein Hulzb. 173): ē̦kas šķir vija, kas vīta nuo žagariem Plutte 72. kur vija (sēta) ne-ir, tur kļūst ... manta izpuostīta Manz. Syrach 37, 27. cūku. dārzam ir aptaisīta stipra vija, tuo cūkas nevar izlauzt Selb. sīku kārklu viju viju, lai suvē̦ni neluodaja BW. 22316. aiz Daugavas gari kārkli, tie būs labi viju vīt 21414, l. augstu viju vīt (Var.: sē̦tu pīt) 33639 var. (ruoze) iet pa viju (Var.: sē̦tu) . . . uotras sē̦tas dārziņā 6427, 2, īsi svārki . . . , ka varēja viju lēkt BW. piel. ² 20511, 1;

3) kazu vija, convolvulus arvensis L. Lös. n. RKr. III, 70. Zu vît.

Avots: ME IV, 582

vîšus, zur Verstärkung von vît I: (istabiņa) pīšus pīta, vīšus vīta BW. 32654 var.

Avots: ME IV, 645

‡ vīteņuôt, = vītaruôt 1: kâ vīteņuo gaisā ... cīruļi.

Avots: EH II, 793

I viterêt, -ẽju,

1) viterêt A.-Gttenhof, viteŗuôt ebenda, viteruôt, singen (von Vöge1n): bezdelīga viterē Etn. II, 12. putna viteruošana Saul. I, 265;

2) vi" teruôt, schwatzen: viņa viteruoja bez mitēšanas A. v. J. 1900, S. 727. (saimeniece) kâ bitīte viteruoja savus viesus mieluodama RKr. XIX, 143 (aus N.-Bartau);

3) viteruôt "?": zuobi atktājās kâ priecīgi viteruojuošu kla vieŗu kauliņi Daugava I, 557. Zu vītarât, vitrinât I.

Avots: ME IV, 629

vīterêt vīteruôt, s. vītaruôt.

Avots: ME IV, 647

vīteruôt (unter vītaruôt);

3): laivai pa priekšu vīteruo divi balti taurenīši Jauns. Raksti VII, 61.

Avots: EH II, 794

‡ vîtine Kaltenbr. "nuo trim kārtām savīta pātaga."

Avots: EH II, 794

vîtuõls Wolm. u. a., vîtuõlis ² Bl., PlKur., vîtuls (li. vytulas "ein Bund", serb. vìtao "Garnhaspel" ) Preili n. Preili n.FBR. VIII, 11, (mit î ² ) AP., vîtuls ² Ruj., vītals L.,Demin. vītuolītis BW. 26540, 7 var., die Weide (salix L.): sudrabuoti vītuoliņi BW. 30401. pie kupla vītuoliņa 29756,10. nevijies, vītuolīti! 12175 var. vijiet... vītuoliņa vainadziņu! 6209. vītuola žagariņš 3045. smuidri, gari vītuliņi 12344. - buku vītuols, die Korbweide (salix viminalis L.) RKr. II, 77; kazu vītuoļi U. (unter kaza), Bandweiden; purva v., die Lorbeerweide (salix pentandra L.) RKr. II, 77; Konv. ¹ 254; sē̦tas v. RKr. II, 77 od. trauslais v. U., RKr. II, 77, die Bruchweide (salix fragilis L.); upmaļu v., die Bachweide Brasche. Zu vîte nebst apr. -witwo, r. ветла, poln. witwa, ahd. wīda, gr. 'ῑτέᾱ oder ἴτυς av. vaēiti- "Weide", ai. vēta- "Gerte", lat. vītis "Rebe", air. féith "fibra" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 224 f., Petersson Zur Kenntnis 58 f., Trautmann Wrtb. 347.

Avots: ME IV, 648

vīturuôt, vīturuôt (li. vyturiuoti "wie eine Lerche singen"), s. vītaruôt.

Avots: ME IV, 648