viterēt

I viterêt, -ẽju,

1) viterêt A.-Gttenhof, viteŗuôt ebenda, viteruôt, singen (von Vöge1n): bezdelīga viterē Etn. II, 12. putna viteruošana Saul. I, 265;

2) vi" teruôt, schwatzen: viņa viteruoja bez mitēšanas A. v. J. 1900, S. 727. (saimeniece) kâ bitīte viteruoja savus viesus mieluodama RKr. XIX, 143 (aus N.-Bartau);

3) viteruôt "?": zuobi atktājās kâ priecīgi viteruojuošu kla vieŗu kauliņi Daugava I, 557. Zu vītarât, vitrinât I.

Avots: ME IV, 629


viterēt

II viterêt, -ẽju "?": es ar savu līku pirkstu apkārt ķērnu viterēju (Var.: sitināju, vitināšu, ritināšu, aplaidīšu) BW. 31038 var. Zu vitrinât II.

Avots: ME IV, 629