Paplašinātā meklēšana

‡ àizzvadzinât, schellend (klappernd) betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 65

ìežadzinâtês, anfangen zu schwatzen, zu krächzen: žagata ar baltām acīm tur˙pat egles galā iežadzinās LP. V, 139.

Avots: ME II, 93

nùozvadzinât, ein Geklirr hervorbringen.

Avots: ME II, 892

nùožvadzinât, nùozvadzinât, ein Gekrächze, Geklirr, Geklapper hervorbringen: "me̦luo", nuožvadzina arī žagata Ver. II, 7.

Avots: ME II, 895

sazvadzinât,

1) klappern od. schellen machen:
zirgs sazvadzināja iemauktus Nigr. sazvadzināja zvaguļus un nuosvieda Dond.;

2) auch refl. -tiês, erschellen:
zvani vien sazvadzināja Warkl.

Avots: ME III, 797

sažvadzinât, ‡

3) "samelst" Frauenb.: s. visādus niekus.

Avots: EH XVI, 469

sažvadzinât, tr.,

1) durchschütteln:
Ve̦calksnis izņēma blašķi, sažvadzināja un ievilka pāris kulcienu Jaunais mežk. 49;

2) klappern od. schellen machen:
s. naudu makā Warkl.; s. zvārguļus Schwanb., ķēdes Golg.

Avots: ME III, 800

svadzinât,

1) = svadzêt U.: braucuot ilkss zvans svadzina Ellei;

2) = zvadzinât: sv. naudu saujā Schibbenhof.

Avots: ME III, 1140

švadzinât Stockm., = žvadzinât: šv. naudu Stockm. sāk tur švadzināt apkārt meitieši ar savu jautāšanu Niedra Bār. 31. Vgl. svadzinât.

Avots: ME IV, 113

uzzvadzinât, ein wenig, eine Zeitlang klirren, klappern machen, lassen: uzzvadzināt zvaguli Wolmarshof.

Avots: ME IV, 401

vadzi! va˙dzi! Mag. XIII, 2, 52, va˙dzî ^2! Siuxt, verkürzt aus vài dzirdi! höre! hör zu!: va˙dzī, kuo tu tur meklē! Siuxt.

Avots: ME IV, 431

va˙dzinas Lemsal, = vai zini "weisst du?": va˙dzinas, viņš ņēma un nuokāva.

Avots: ME IV, 431

vadzinât (??), bewirten, (zum Essen) nötigen Wid. Wahrscheinlich fehlerhaft für radzinât.

Avots: ME IV, 431

vadzis,

1): nesit vadža pie durvīm, sit vadzīti dibinā! BW. 16504. stāv klētī vadziņā 24641, 1 var. (aus Dond.). kur būs ņemt paugu vadzi 20222;

2): vadžu dancis auch bei Senkeviča Godi Vidus-Kursā 120.

Avots: EH II, 747

vadzis (li. vãgis "Zapfen, Pflock", and. weggi "Keil"),

1) ein Keil (zum Spalten)
L., U., Bielenstein Holzb. 31 (aus Neuenb.), 229, Arrasch, Drosth., Fest., Golg. (hier nur noch von der alten Generation gebraucht), Kl., Oknist, Ronneb., Saikava, Sessw., Stenden, Wolm.; der Pflock L., U., ein Pflock in der Wand, an dem etwas aufgehängt wird Bielenstein Holzb. 31, 234, 237, Bers., Iw. u. a.; ein hölzerner Pflock, womit man die Deckhölzer an die Grundbalken einer Brücke heftet Bielenstein Holzb. 715 (unbek. in Adiamünde und Salis): Lāčausis triecis . . . vadzi un pievadžuojis ce̦lmā ve̦lnam . . . bārdu LP. VI, 476. Sprw.: kur vadzi dze̦n, tur vadzim jāiet, der Gewalt muss man weichen L., U. zuobus vadzī kārt, hungern (verächtlich gesagt): kar nu zuobus vadzī, ka nevīžuoji strādāt! Siuxt;

2) auch vadža (vadžu) dancis, ein in der ersten Hälfte des vorigen Jahrhunderts getanzter Tanz, wobei die Tänzer sich an den Pflöcken in der Wand gehalten haben
Stenden: kas varējis septiņus vadžus (vadža dančus) nuodancuot, skaitījies par lielu dancuotāju Stenden. Zu apr. wagnis "Pflugmesser", gr. ὀφνίς· ύ'ννις, ahd. waganso "Pflugschar" u. a., s. Būga KSn. I, 297, Trautmann Wrtb. 337, Walde Vrgl. Wrtb. I, 315 f., Meringer 1F. XVII, 132, Boisacq Dict. 733, Johansson BB. XVIII, 37 ff.

Avots: ME IV, 431

žvadziêns, Geklappeŗ Gerassel: dzirdams atslē̦gas žvadziens MWM. XI, 227. dzels pine̦klu žvadzienus Jauna Raža IV, 154.

Avots: ME IV, 840

zvadzinât,

4): das von U. gemeinte VL. ist wahrscheinlich identisch mit BW. 26913, wo die Varianten für z. auch žvadzinât und skandināt bieten, so dass die Bed. "wiehern" recht fraglich ist.

Avots: EH II, 813

zvadzinât,

1) fakt. zu zvadzêt, = svadzinât 2, schellen, tönen machen U., klappern, klingen, klirren machen, lassen: kundziņš naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja, zvārdzināja) BW. 28261 var. cimdā naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja) 11726; 22342. iemauktiņus zvadzināja (Var.: žvadzināja) 1943 var.; 2716. atslē̦gas zvadzinuot LP. VII, 897. Vācija... zvadzināja ar ieruočiem A. Brigader Dauagava I, 15;

2) plappern
U.; öfters ein leeres Gespräch wiederholen AP. n. U., Bauske, Bers.; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" Trik., Wolmarshof: kuo tu te zvadzini visu rītu? Bauske, Bers.,

3) laut lachen
AP.: kuo nu tik daudz zvadzini!

4) häufig wiehern
VL. n. U.;

5) vom Geschrei der Elster:
žagatas zvadzināja BW. 11950 (ähnlich: 23380 var.; 33673);

6) "sich hören lassen"
VL. n. U.

Avots: ME IV, 761

žvadzinât: auch Allendorf, Behnen, Kalupe, Puhren, Schnehpeln.

Avots: EH II, 823

žvadzinât U., Lemsal n. FBR. IV, 90, Iwanden n. FBR. VI, 52, PS., Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 70, Rothof n. FBR. VIII, 121, Adl., Bauske, Dond., Heidenfeld, KatrE., Kl., A. - Laitzen, Mahlup, Pankelhof, Ruj., Rutzau, Saikava, Schujen, Schwanb., Salis, Selsau, Sessw., Trik., Warkh., Warkl.,

1) = zvadzinât I Dunika, Lennew., Spr.: ne iemauktu žvadze̦nāt BW. 13957, 3 var. naudas zuteni žvadzinādams Etn. III, 144 (ähnlich FBR. VIII, 134 aus Warwen, Mācītāja meita 92). žvadzinādams ar zuobe̦nu MWM. XI, 274. važas, atslē̦gas žvadzināt Golg., Nötk.;

2) = zvadzinât 2: kuo tu man tuo visu dienu žvadzini ausīs? Stenden u. a.;

3) = zvadzinât 5: kuo žagatas žvadzināja? BW. 12796, 1 (ähnlich 23380). šur tur žvadzināja jau putni Zemnieka dēls 61. Refl. -tiês, = žvadzêt: tev kādi simtiņi žvadzināsies pa kabatu Alm.

Avots: ME IV, 840

žvañdzinât Schnehpeln, Stenden, = zvañdzinât 2.

Avots: ME IV, 841

‡ àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25

àizvadžuôt, tr., mit einem Pflock (vadzis) zumachen, verstopfen: aizv. riteņa rumbu ar sē̦rmūkšļa ķīli LP. VII, 575.

Avots: ME I, 58

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

cil˜piski (unter cil˜pāniski),

1): apmest striķi c. ap vadzi AP. aizmest valdziņu c. aiz zara Orellen. man cilpu c. saķērās diegs Seyershof.

Avots: EH I, 271

drìksna;

1): izdzīt (nuomizuot) balkai trīs drīksnas; lai nepūst Saikava. izdzīt mazu drīksnu oder drīksnīti (= vadziņu) runkuļu dēstīšanai ebenda;

4): auch Baltinow, Pilda.

Avots: EH I, 335

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

ìesist,

1) intr., einen Hieb versetzen:
māte palaidnim iesita pa muti;

2) tr., einschlagen, wohin tun, einhüllen:
vadzi sienā, mietu zemē. milzis muļķīti iesit līdz ceļiem zemē LP. IV, 63. cik gribēju mutes duot, tik iesitu padusē BW. 21292;

3) einschlagen, erhalten, verdienen:
tur viņš iesita smuku naudiņu Salisb., [Salis]. Refl. - tiês,

1) einschlagen, eindringen, hineindringen:
akmens iesitas kādas trīs asis zemē JK. II, 125. luode iesitās siênā, ausīs iesitās muzikas skaņas Stari II, 509. iesitās savāda smaka nāsīs Etn. II, 176;

2) einfallen
Dond.: kas gudriem brāļiem bij iesities prātā LP. IV, 211;

3) [plötzlich eintreten (vom Winde)]: lāgu lāgiem iesities dienvidu vējš.

Avots: ME II, 63, 64

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

jẽrene,

1) eine Mütze, mit Schafsfell gefüttert und mit Klappen aus Schafsfell
Frauenb.: jērene - jē̦rādas ce̦pure. puišiem pirku caunenītes, pats ne̦sāju jērenīti BW. 31107. ievilkt pa jēreni, jem. einen Schlag versetzen Kav.;

2) = jēre Serb. n. Etn. IV, 28;

3) etw. Geringfügiges:
saimniece, jērenīte, staigā, galvu nuodūrusi, kalpa vīra ļaudaviņa saujā naudu žvadzināja BW. 31123 (Var.: jērenīte 31124).

Avots: ME II, 114

Klãvs, Klaus, Niklas. Klāviņuos iet, ein Spiel: diviem aizsien acis; vienam nuo viņiem ieduod skandekli, uotrs tâ˙pat tukšā ķers pirmuo ruokā. tikkuo ķē̦rājs sauc: "Klāviņ, u˙ū! tad mucējam jāzvadzina skandeklis. ķē̦rājs pēc skaņas ķeŗ, uotrs vairs neskandina un mūk Etn. III, 185.

Avots: ME II, 219, 220

‡ II knabis, ein Haken (kàsis) NB.; ein Pflock in der Wand, an dem etwas aufgehängt wird (vadzis) Frauenb.; ein Kleiderrechen Sissegal.

Avots: EH I, 626

knablis, ein Knebelholz L.; [vadzis siênā Nerft], ein hölzerner Haken St., Bers.; ein Knabe Oppek., Salis n. U [Vgl. knabācis.]

Avots: ME II, 241

krācinât, krācenêt, kracinât, dial. kradzinât BW. 33673, intr., freqn., demin. zu kràkt, krächzen: kuo tie kraukļi krācināja? Neu - Laizen, BW. 23508 (Var.: kracināja Schwanb. 31560, Libien 12796). "Margrietai var ticēt", vecis krācenēja MWM. IX, 446. kuo tie kraukļi kradzināja, kuo žagatas zvadzināja? Serb., wo kradzināt aus kracināt hervorgegangen zu sein scheint durch den Einfluss von zvadzināja. Vgl. krecināt.

Avots: ME II, 265

kùtrs, träge, faul: kūtrs kâ vadzis. vēl aizjūdza tautu dē̦ls kūtru (Var.: slinku), laisku kumeliņu BW. 26056. [Nach Persson Beitr. 726 ¹ zu kavêt u. a.; dagegen nach Būga KSn. I, 230 zu kautrêtiês u. a.]

Avots: ME II, 338

luõde̦ns,

1) glatt, leicht hineingehend
C.: luode̦ns vadzis, kas labi lien Dobl. n. Etn. IV, 130, [luõde̦ns (glatt) akmens Arrasch, N.-Peb.);

2) fest, geschickt (?):
viņš skrējis rāpus kâ luode̦ni luode̦nais četrkājis Duomas II, 195; [luõde̦ns (geschickt im Kriechen) bē̦rns Bauske];

3) = gluode̦ns U., AP. Wohl zu luõdât.

Avots: ME II, 524

ļukâtĩês, -ãjuos, wackeln, nicht fest sitzen, wanken: aizlaid vadzi gar tuo tapu, lai neļukājas Stelp.

Avots: ME II, 542

niêdrãjs, niêdrãja, niedrējs, niedrava, niedraiņa, niedriens, niedruols, [Niêdruola ² Lvv. II, 94], niedruļa, niedruls, n,iedraine, n,iedriene u. a., das Röhricht, Schilficht: lai uzauga man liniņi kâ e̦zara niedrājiņi BW. 28356. tikai re̦tumiem zivs paplunkšināja niedrājā Blaum. mātīte dēj niedrājās Konv. ² 78. laižam vēršus niedrājā (Var.: niedraiņā, ņiedrainē, ņiedrienē, niedrējā, ņiedrājā, niedruļā, niedruolā, ņiedruolā, ņiedrulā, niedrulā) BW. 2910. vai pazuda niedrienā (Var.: niedrājā, niedrainē), vai baltā ābulā 28921. sit, tautieti, ze̦lta vadzi niedraviņas (Var.: nieduolāja) klētiņā! 24618, 10.

Avots: ME II, 749

[nùovadžuôt, verkeilen: iespīlēja vecīša bārzdu spraigā un nuovadžuoja ar vadzi Pas. II, 175.]

Avots: ME II, 881

I pàuga ² Kr.,

1) ein Polster
L.; (paũgas Nigr.) derweiche Halsring des Kummets Bielenstein Holzb. 562; paũgas Behnen, Bauske, das Kummet Bergm., Essern, Mitau n. U., Manz., Würzau, Selb., Neugut, Gr.-Sess., Plutte 102, LKVv.: kur būs ņemt paugu vadzi? BW. 20222. kuņa paugas nuoē̦duse 21019;

2) paugas "dažādas lietas" (Bündel?)
Dond.: vai visas paugas vari arī panest? Wohl (wenigstens in der Bed.

1) nebst paũgurs und pugulis zu r. пýга "подушка, на которой плетут кружева", ai. pūga-ḥ, "Haufe, Klumpen",
gr. πῡγή "der Hintere", mnd. vūke "Fischreuse" u. a., s. Būga PFB. LXVII, 238 und KSn. I, 200, Persson Beitr. 244 f., Holthausen IF. XLIV, 192, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 127

pìevadžuôt, ankeilen Pas. II, 113: Lāčausis triecis savu vadzi un pievadžuojis ce̦lmā ve̦lnam āža bārdu LP. VI, 476.

Avots: ME III, 307

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

radzis ‡

2) = vadzis 1, ein als Aufhänger dienender hölzerner Pflock in der Wand
Malta.

Avots: EH II, 349

sastrupt, kürzer und stumpfer werden: vadzis sastrupis Lautb.

Avots: ME III, 749

savaguôt, ganz durchfurchen Spr.: visus... tīrumiņus vadziņās savaguot BW. 28082.

Avots: ME III, 779

I šķē̦rs: auch Warkl.; š. vadziņu ... pārdzinu ... pār kunga tīrumiņ[u] Tdz. 52617. š. gaŗum izstaigavu mežu Kalupe n. FBR. XVIII, 44. š. (mit ê̦r ² ) šķê̦rsiskam ² (sic!) Seyershof, kreuz und quer. š. celiņu pārtecēt BW. 29785, 1. š. upītes laivu dzinu Tdz. 48969.

Avots: EH II, 634

spuñdêt: s. (fest einwickeln) bē̦rnam kājiņas cieši se̦gā iekšā Seyershof; "dzīt siênā lielu vadzi" Bērzgale.

Avots: EH II, 564

štàukât ² Saikava, schlagen: štaukāt vadzi siênā; stampfen (mit àu ² ) Bers. Vgl. staukât I.

Avots: ME IV, 103

uzkabinât (li. užkabìnti "aufhängen"), aufhängen: vadzī bija uzkabināta... ce̦pure Kleinb. st. 47. uzkabini iemauktus uz vadzi! Gaweesen. Refl. -tiês: man valgs par augstu uzkabinājies, ich habe den Strick versehentlich zu hoch aufgehängt.

Avots: ME IV, 337

uzkaplêt, uzkaplît AP., Bers., Bilsteinshof, Daugeln, Grünw., Kalzenau, Kurmene, Laud., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, MSil., Nauksch:, Nitau, Odsen, Pianhof, Plātere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Ruhental, Saikava, Saucken, Schibbenhof, Sepkull, Serben, Sermus, Stockm., uzkapļuôt, mit der Hacke auflockern: uzkaplēt zemi MWM. VIIl, 405. vadziņu starpas jāuzkapļuo Peņģ. Sakņu dārzs 37.

Avots: ME IV, 339

uzknabinât,

1) = uzknibinât: uzknabināt vātī asinis Wandsen;

2) = uzkabinât, aufhängen: u. svārkus uz vadzi Frauenb.;

3) u. labu dūšu, sich einen guten Strich anlegen
Frauenb.

Avots: ME IV, 343

I va Dunika, RKr. XVII, 25, Fragepartikel, gekürzt aus vai I: va tu dusmīgs? Etn. IV, 54. va man duos[i] savu meit[u]? BW. 14618. būšu tē̦va, va nebūšu? RKr. XVI, 142. va tad tas nav kauns? Sadz. viļņi 7 (ähnlich Rita sk. I, 94). va traks! Purap. 1. 56. Vgl. auch vadzi.

Avots: ME IV, 427

vaga,

1): auch AP., C., Dunika, Fest., Grobin, Gr.-Buschh., Iw., Kalnemois, Kaltenbr., Lemb., Linden in Kurl., Mahlup, N.-Peb., Ramkau, Selg., Sonnaxt, Trik., Zögenhof; gaŗa v. BW. 1895. vadziņas galiņam 27831. divi vagi (nom.) me̦ln[a] aruma 27988. vagu! (ruft man einem Pferde zu, damit es eine gerade Furche zieht)
Tirsen u. a.;

2): visi iet kâ v. (in einer Reihe)
pakaļ Fest. Zur Etymologie s. auch Liden Ordstudier 130.

Avots: EH II, 747

vaga (li. vagà "Furche"),

1) die Furche:
vagu dzīt, eine Furche ziehn L., U. luopužas viņai ies klausīgi uz vagas Janš. Bandavā II, 131;

2) eine gerade Linie
L.; rakstu vaga L., eine Zeile. Der Anklang an mnd. vage ("Furche"?) dürfte zufällig sein. Am ehesten Rückbildung zu vagât (li. vagóti), das zu vadzis, apr. wagnis gehören dürfte. Anders (zu gr. ἀγή "Bruch" ) Osthoff Perf. 94.

Avots: ME IV, 431, 432

visķin U., Adv., zu sehr, zu stark, in zu orassem Masse: Sprw. vadzis, visķin dzīts, lūst Br. sak. v. 1311.

Avots: ME IV, 623

vistīm, Adv.,

1) vistīmi U., vis˙tĩme Dond., Stenden, Wandsen, vis˙tīmē, Nurmhusen n. Bezzenberger Le. Di.-St. 178, vornehmlich, zumeist: sāka... vistīm interesēties Lautb. Lomi 5;

2) vistim Altenwoga, wahrscheinlich;

3) "?": svešnieks nevar būt vistīm saimnieks Deglavs Rīga II, 1, 272. mans atkal, vistim mani bruņenieki Lautb. Indulis un Arija 80. vadzis vistīm (zu sehr?)
dzìts lûst Nötk. tad tapa tas wuestyme klusi Ev. u. Ep. Matth. 8. Zu li. visatimė Daukša Post. 7, ₄ und 33, ₁₂ oder visótimė 11, ₈ (in Wolters Ausgabe) "catholica", visotimis "communis" bei Leskien Num. 407 (aus Szyrwid).

Avots: ME IV, 627

žabēklis, ein Pflock ("vadzis">vadzis") Kegeln.

Avots: ME IV, 783

žagatât, -ãju,

1) žagatât L., Oppek. n. U., žagatêt Spr., Wessen, -ẽju, žagatuôt Wid., schreien (wie die Elster):
žagatiņa žagatēja (Var.: žagatuoja, žadzināja, žvadzināja) BW. 23380 var. kuo žagatas žagatuoja? 8544 var.; 13063 var.;

2) Unsinn schwatzen
N. - Peb.

Avots: ME IV, 787

žvadzenêt BW. 589, 6 var., = vadzin%C3%A2t">žvadzinât 1.

Avots: ME IV, 840

zvadzêt (li. žvagėti "klappern", z. B. Trak. d. 10) Arrasch, Bauske, Dond., Salisb., Wolmarshof, -u, -ẽju, auch refl. zvadzêtiês, = svadzêt, klappern (wie losgegangenes Eisen am Wagen oder wie Geld im Beutel) L., U.: ķēde zvadz Wolmarshof. juostas sprādzes zvadz Bauske. bruņām zvadzuot Siliņš 27. zvadz (Var.: žvadz) iemaukti BW. 32931, 5 var. (ähnlich: 8800) pieci ze̦lta gredzeniņi, tie skanēja, tie zvadzēja (Var.: žvadzēja, zvārdzēja) pa zariņu zariņiem 2417. būtu vienu (sc.: lapiņu) nuorāvuse, visas birtu zvadzē̦damas (Var.: skanē̦damas) 10981 var. kaķam naudas zutenīte: skanējās, zvadzējās nuo ceplīša nuole̦cuot 2273. kas zvadzēja... zem... paparkstītes? 33011, 1. pauts zvadz vien, das Ei klappert inwendig U. Nebst zvadzinât, zvagulis, li. žvagìniai "Wiesenklapper" u. a. vielleicht (nach Bezzenberger BB. XXVII, 152 und Wood Post-conson. w in Ondo-eur. 61) zu an. kvaka "zwitschern" und mnd. quaken "schwatzen".

Avots: ME IV, 760, 761

žvadzêt Burtn., Frauenb., Dunika, Gr. - Buschh., PS., Spr., Stom., Warkl. u. a., = zvadzêt: juostas gali - žvadzē̦dami BW. 5726, 1. kas žvadz apluoka galā? 5007. sākusi... nauda žvadzēt LP. V, 400 (ähnlich VII, 1118). be̦r dukātus maisā, ka žvadz vien J. Kr. V, 1, 38. ķēdes žvadz Jauna R. IV, 197, Ahs. n. RKr. XVII, 67. Auch vom Schwatzen: kuo tu te visu dienu žvadzi? apnicis klausīties Golg. sievietes runājas, ka žvadz vien Golg. Auch transitiv (??): "skandināt; naudas maku ar metala naudu purināt" Frauenb.; "radīt griezīgu truoksni (piem., nazi trinuot uz akmens) Warkl. Ein Lituanismus?

Avots: ME IV, 840

zvādzinât: kundziņš naudu zvādzināja (Var.: zvadzināja) BW. 3443, 4 var. (aus Wenden).

Avots: EH II, 814

zvādzinât U. (unter zvadzinât), = vadzin%C3%A2t">zvadzinât 1.

Avots: ME IV, 767

zvakšêt, -u, -ẽju,

1) zvakšêt U., Arrasch, Frauenb., Gr. - Buschh., Ruj., Salis, Schwanb., Trik., Vīt., Wolmarshof, zvakšķêt AP., Bauske, Sessw., Wandsen, zvakšķinât U., = zvadzêt, klappern; zvakšêt Stockm. "vadzin%C4%81t">ķēdes žvadzināt"(?); zvakšķêt Kokn. "truokšņuot ar ķēdēm (?): nauda kabatā zvakšķ Sessw. iet, ka pieši vien zvakš Vīt. zuobe̦ni kaujuoties zvakš Vīt. zirņu maiss nuokrita zvakšē̦dams;

2) zvakšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Nötk., Podsem, Puikeln, zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Verbum zur Bezeichnung eines dumpfen Schalles (z. B. beim Fallen eines schweren Gegenstandes):
nuokrita, ka zvakš vien Nötk. sita, ka zvakš vien ebenda;

3) zvakšêt U., Vīt., zvakšķêt Frauenb., zvakšķinât U., plappern, Unsinn sprechen.

Avots: ME IV, 763

zvakšinât,

1) zvakšinât Lennew., Trik., Schwanb., Wolmarshof, zvakšķinât AP., Bauske, Kokn., Schibbenhof, Sessw., Stockm., Vīt., fakt. zu zvakš(ķ)êt, = vadzin%C3%A2t">zvadzinât 1; zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, = vadzin%C4%81t">žvadzināt ("tikai priekšme̦ts ir smagāks un radusies duobjāka skaņa"). zvakš(ķ)ināt saujā (makā) naudu. bē̦rni zvakšķina dažādas ruotaļu lietas Vīt. izkapti zvakšķināt ders.;

2) wiederholt einen dumpfen Schall (z. B. vom Fallen eines schweren Gegenstandes) verursachen (zvakšķinât) Nötk.

Avots: ME IV, 763

žvakšinât Salis, = zvakšinât;"= vadzin%C3%A2t">zvadzinât" Lemsal n. U.

Avots: ME IV, 841

žvakstinât, = zvakšinât 1, das durch žvakstêt 1 bezeichnete Geräusch hervorrufen U., mit Geld klappern Allend. n. U.: naudu vien žvakstināja BW. 3445 var. (ähnlich AP., Arrasch, Bers., Drosth., Golg., Meiran, Saikava, Schwanb., Trik. u. a.). lai kumeļi žvakstināja (iemauktus) 29792 var.; "= vadzin%C3%A2t">zvadzinât" Sessw. n. U.

Avots: ME IV, 841

zvañdzinât Karlson (li. žvanginti "klirren" Geitler Lit. Stud. 123),

1) = vadzin%C3%A2t">zvadzinât 1 U., Ellei, Nötk., Sessau, (mit añ ) Bauske, Schibbenhof, (mit àn ² ) Schwanb.: nažus un dakšiņas; ar kaŗoti gar glāzi. saujā naudu zvandzināja BW. 14213 (aus Kand.). zaglīgām guovīm piesien ganībā zvaniņu, lai zvandzina, lai nevar nuošķirties Nötk.;

2) viel über einunddasselbe Thema sprechen
(mit añ ) Schibbenhof; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" (mit añ ) Mezküll. Soweit nicht aus zvadzinât und zvanît kontaminiert, wohl als ein Kuronismus zu li. žvangėti "tönen" (bei Geitler Lit. Stud. 123 und Miežinis), žvengtì "wiehern", sužvìngti "in Wiehern ausbrechen", aksl. zve̦go, "verkünde", r. звягу "schwatze; belle", wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 642.

Avots: ME IV, 765