Paplašinātā meklēšana

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23

àizkar̂st, ‡

2) (auch reflexiv) sich erhitzen, zornig werden
Lubn., Meiran und Saikava n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 29

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklaņ̃ģêt,

1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;

2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.

Avots: EH I, 30

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

‡ àizpaust, als Gerücht hingelangen lassen: šī ziņa aizpausta (auch reflexiv: aizpaudusies) jau līdz Rīgai.

Avots: EH I, 41

‡ àiztumêt,

1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;

2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.

Avots: EH I, 59

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75

‡ apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

appẽtît, nachforschen, sich nach allen Seiten erkundigen Spr. Auch reflexiv: es tālu un plaši appētījuos pēc sava nuozagtā zirga T.

Avots: ME I, 111

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119

‡ atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134

atduõmât, sich erinnern, ins Gedächtnis zurückrufen: nevaru dziesmas atduomāt N. - Schwanb.; so auch refl. -tiês: es atduomājuos, ka man vajag iet ciemā Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 155

atgavilêt, atgaviļuôt, daraus dial. atgauļuôt BW. p. 244, auch refl., intr., entgegenjodeln, jodelnd antworten: gaviļuo tu, māsiņa, es pretim atgav(i)ļuošu BW. I, 244.

Avots: ME I, 158

‡ atgumt "= atkumt" Warkl.; (auch reflexiv) "sich zurückbeugen" Bers., Stenden: sautē̦tais kuoks dzisdams atgumis; zurücksinken Stenden: piedzē̦rušais gribēja vēl kuo teikt, bet atguma atpakaļ pret siênu un aizmiga; "sich in die ursprüngliche Richtung zurückbiegen" Wessen.

Avots: EH I, 143

atmît, tr., zurücktauschen kam atmiji gredzentiņu BW. 15304; atmīt pusrubli sīkā naudā Ahs.; mit dem Instr.: atmīt zirgiem. atmijam, dē̦lu māte, kuo vakar samijām BW. 24747. [Auch reflexiv: viņi atmijās zirgiem C.]

Kļūdu labojums:
15304 = 15804

Avots: ME I, 178

‡ atriêt,

1) entgegenbellen (so auch reflexiv);

2) = atriêtiês 2: viņš man kâ riet atrēja.

Avots: EH I, 162

atšiebt, atšiept ² Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

‡ atspurgât Warkl. (hier auch refl. -tiês, s. unter atspurêt), = atspurêt.

Avots: EH I, 170

baũkšķêt, baũkšêt C., intr., poltern, dumpf schallen: lausks speŗ, stabi vien baukšķ Druv. duobji baukšēja sitieni Latv.; auch refl. -tiês, intensiv poltern BW. 25853.

Kļūdu labojums:
intensiv poltern = dumpf schallen

Avots: ME I, 267

buõķêt (unter buõkât),

1): auch Frauenb., Salis; ‡

3) "viel essen"
Schwitten (hier in dieser Bed. auch reflexiv: kuo tu nu tik daudz buõķējies?).

Avots: EH I, 258

brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,

1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;

2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.

Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268

Avots: ME I, 332

‡ bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., hörbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246

burkšķinât ‡

2) (auch reflexiv) hin und her laufend verschiedene Laute von sich geben
Dond.: auns burkšķina (burkšķinās) ap aitām.

Avots: EH I, 254

‡ čampatât, -ãju, auch refl. -tiês, schwerfällig, ungeschickt gehen, laufen, arbeiten PV.

Avots: EH I, 284

‡ čapinât,

1) auch refl. -tiês PV., "langsam und sorgfältig arbeiten (wie alte Leute zu tun pflegen)"
PV.; aus Langerweile etwas tun Lös.: kaut kuo tâ˙pat čape̦nāju Lös.;

2) langsam, mit kleinen Schritten gehen
PV.

Avots: EH I, 285

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit aû ² Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406

‡ cūcinât, wiederholt "Schwein" nennen Fest.; (auch refl. -tiês) schimpfen (intr.) PV.: kuo tu tik daudz cūcini! sāks vēl preti cūcināties.

Avots: EH I, 280

‡ dadarît,

1) eine Arbeit beenden
Pilda;

2) auch refl. -tiês Auleja, bis zu einem gewissen Zeitpunkt arbeiten:
dara, dara, ... dadara lidz pušdieņām Pas. IX, 320. dadaries da vakaram, - navā kad i[r] vakariņu iz-virt! Auleja.

Avots: EH I, 301

‡ derbelêt, schnell und schlecht etwas tun (mit èr ² ) Kalz, und Meiran n. Fil. mat. 26; (auch reflexiv) "delverēt(iês); ātri šuo tuo ķerstīt" PV.

Avots: EH I, 316

didelêt,

1): frierend zittern
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617, Gr.-Buschh.; (auch reflexiv) unruhig, beweglich, ausgelassen sein AP.; ‡

3) unablässig bitten
(diedelêt) Sermus: tamē̦r dideleja, kamē̦r dabūja.

Avots: EH I, 319

drasêt, -ēju, drasât, -āju, drasuôt,

1) jodeln, fröhlich sein
[auch drasâties Nauditen]: dziedât, drasēt. šķē̦pus mest Aus. I, 3. dze̦rdams alu, drasādams es dabūju līgaviņu BW. 589. ballēs drasēt Rīg. Av.;

[2) wichtig tun, hochmütig sein
(in dieser Bedeutung auch refl. -tiês) Wid. Aus dem Germanischen? vgl. etwa schwed. dial. drassa "faul sein, sich herumtreiben".]

Avots: ME I, 490

‡ I dumêt,

1) schleimig werden (von lange stehendem Wasser)
Stenden;

2) sich trüben (von lange stehendem Bier);
in derselben Bed. auch reflexiv: vecais alus nuo stāvēšanas sācis dumēties. Stenden;

3) sich mit Dunst beziehen (vom Himmel)
N.- Peb.

Avots: EH I, 342

‡ durstelêt -ẽju,

1) = durstît Warkl.;

2) auch Refl. -tiês, beim Gehen die Füsse vorsichtig setzen
Warkl.: jis iedams durstelē(jas).

Avots: EH I, 344

dze̦lˆtuôt [Warkh.] (li. geltúoti), intr., gelb werden: dze̦ltuo tīrumi Etn. II, 67. Auch refl.: kad dze̦ltuodamies druvu lauki līguo MWM. IX, 150.

Avots: ME I, 543

elmerêt: "tollen; verspotten; quälen" (mit èl ² ) Saikava; hier in ähnlicher Bedeutung auch reflexiv: tie gribēs ar mani elmerēties.

Avots: EH I, 368

ģeķuôt, auch refl. -tiês, gecken, sich geckenhaft, töricht gebärden: kas piedzēris neģeķuoja? BW. 10242. kādēļ kungi kruogu taisa liela ceļa maliņā? kur ģeķiem ģeķuoties 19981.

Avots: ME I, 695

ģeņ̃ģerêt, -ẽju, ģeņģeŗuôt,

1) einen Pass gehen
St.;

2) ģeņģeŗuôt Ramelsh., Druw., Bewersh., intr., gängeln, unsicher, strauchelnd gehen, taumeln:
mazs bē̦rns ģeņģeŗuo, kad mācās iet. piedzēris cilvē̦ks ģeņģerē A. XIII, 81. tev kājas vairs negrib klausīt, ģeņģeŗuo kâ dzē̦rušam MWM.;

3) sich unruhig gebärden, sich tummeln:
jau tie rati šķībi tē̦k, vēl tas āzis ģeņģerēja BW. 23316, 8; so auch refl. -tiês: kuo tu tur ģeņģeŗuojies, ka neesi mierā A. XIII, 81;

4) tr., jem. gehen lehren, jem. Beine machen:
gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi ģeņģerēšu BW. 23316, 8.

Avots: ME I, 696

glùzdêt ² [Bers.], - u, - ẽju, [glūzdenêt Wid.], intr.,

1) knarren, schnarren (Ton der gedrehten leeren Handmühle):
jau glūzd manas dzirnaviņas BW. 686. glūzdēt glūzd dzirnaviņas 8013. tukšas dzirnavas glūzd Etn. III, 177. So auch refl. - tiês, auch glūznêtiês, glūdzêtiês: dzirnaviņas glūzdējās (Var.: glūznējās, glūdzējās) 8012;

2) brausen:
negaiss glūzdē̦dams vien aizgāja;

3) schreien (von Schwänen):
gulbji glūzdē̦dami skrien pa gaisu Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 631

I grabinât,

1) intr., rasseln, klappern:
naktī kāds grabinājis pie luoga (auch: gar luogu) Etn. IV, 86. viņš apraudzīja atslē̦gu, ar ieruočiem grabinādams;

2) tr., rasseln, klappern machen:
bērītis... tukšu sili grabināja BW. 24909. kas tuos skalus grabināja? 12946. Refl. - tiês,

1) rascheln, rasseln, klappern:
sāk kas apakš ķēniņa gultas grabināties LP. IV, 87. naktī grabinās pie luoga LP. V, 209, gar luogu VI, 14;

2) unnützes Zeug schwatzen:
jūs tikai grabinājaties, jums nevar ticēt Dond. Subst. grabinātãjs (auch reflexiv), jem., der rasselt, klappert: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME I, 635

grudzinât,

1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;

2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.

Avots: ME I, 664

ìenirt, intr., auch refl. - tiês, untertauchen: ienirt ūdenī Zalkt. I, 8. spainis ienira āliņģī Doblen.

Avots: ME II, 48

ìesir̂st, - stu, - du, auch refl. - tiês, zornig, böse werden: upīte iesirdusi čaluo MWM. VIII, 289. vīrs neiesirdās JR. VII, 73.

Avots: ME II, 63

ìespir̃gt, auch refl. - tiês, zu Kräften kommen, genesen: slimais vēl kâ nevar, tâ nevar iespirgt Illuxt. viss ātri atzeļ un iespirgstas A. XI, 459. kas bij ziemu nuovārdzis, tas nu jauki iespirdzis Plūd. Llv. II, 330.

Avots: ME II, 70

ìetupt, auch refl. - tiês, sich hineinhocken, sich herein -, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.

Avots: ME II, 84

izgailêt, [bei Wid. und in Ramkau auch refl. izgailêtiês], intr., ab -, verglühen, verglimmen: krāsnī bij pēdējās uogles izgailējušas. priekuos izgailē̦tu un idzistu mana mazā dvēselīte MWM. XI, 192.

Avots: ME I, 735

izgālêt, = izgailêt, verglimmen: izgālējusi uguntiņa Stari II, 125; auch refl. - tiês,: krāsns vēl nav izgālējusies, noch nicht fertig zum Brotbacken U.

Kļūdu labojums:
izgālējusies = *izgālējusies(U. schreibt: #; die rictige lesung unsicher)

Avots: ME I, 737

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izplaûkt (išpláukti), intr.,

1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;

2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]

Avots: ME I, 781

izspurkt, intr., sträubig, wirr, durchgewühlt werden, sich sträuben Ahs.: tiem vai visas spalvas izspūra MWM. X, 312. strēmeles izspuŗas uz visām pusēm Konv. ² 803. Besond. häufig das Part. praet. izspũris izspuris: izspuruši mati Vēr. I, 1275. izspūrušas smilgas Asp. pa pakalnīti augšup cilāja pinkainās kājas mazs izspuris kraķītis Vēr. I, 769. izspurusi galva Laps. izspurušas ūsas A. XXI, 790. Auch refl. izspurējies: ve̦zums bij izspurējies kâ žīda bārzda Alm. Vgl. spurs u. izpurt, izpūris.

Avots: ME I, 804

iztvàikuôt,

1) tr., ausdünsten:
garaiņi, kuo zeme iztvaikuo un izgaruo;

2) intr., ausdünsten:
nuo vannas iztvaikuoja garaiņi Purap. So auch refl. - tiês: pļavās zeme nuogulējusies, tādēļ mitrums ātri iztvaikuojas Konv. ² 160. Subst. iztvàikuõjums, die Ausdünstung: visu pruojām skaluojuot, kas tur sakrājies nuo iztvaikuojuma Asp.

Avots: ME I, 822

izvêzt [Jürg.], tr., vorstrecken: kur ta nu tâ iesi vē̦de̦ru izvēzis (gew. izgāzis)? So auch refl. - tiês: kur ta nu tâ iesi izvēzies? wohin virst du so mit vorgestrecktem Bauch gehen? nu ir izvē̦zusies Mag. III, 3, 63, Smilt., C. [izvêzusies (sich nach aussen ausgebogen) sija; izvēzies kuoks Warkl. Vgl. izvērzt.]

Avots: ME I, 828

kamarît, ‡

2) auch refl. -tiês, an etw. herummeistern (z. B. bei der Reparatur eines komplizierten mechanismus)
N.-Peb.: kuo tu kamaries, ka nemāki! tikmē̦r kamarījies apkārt, kamē̦r nu ir pa˙galam. kuo viņš tur kamarījas (krāmējas)? Druw.

Avots: EH I, 581

[klam̃burêt, auch refl. - tiês, wackeln, unsicher gehen Ruj., Salis.]

Avots: ME II, 212

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt ² Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

knĩbât,

1) = cĩpât (s. dies) Smilt.;

[2) (auch reflexiv) sich lausen; winzige Beeren lesen
Neu - Wohlfahrt]. Zu kniebt.

Avots: ME II, 247

kripšķinât (unter kripstinât), ‡

2) auch refl. -tiês, klappern
Frauenb.: bē̦rns ar kurpītēm (kuoka tupelēm) kripšķina pa grīdu. kuo tu kripšķinies cauru dienu ar kuoka kaŗuotēm!

Avots: EH I, 654

kristît, -ĩju, tr., taufen: bē̦rnu; kristījamais bērns, ūdens, das Taufkind, Taufwasser. (Auch reflexiv: mēs nākam kristītuos U., wir bringen ein Kind zur Taufe.] Subst. kristîšana, das Taufen; kristîtãjs, der Täufer. Aus aruss. крсьтити dass.

Avots: ME II, 281

kupuôt, intr., schäumen, brausen Mar.: kupuodamu alus kannu BW. 13646, 6. alus lai kupuo! Samiten; [wallen: kur kupuo miežu lauks Dünsb. mākuoņas gan auga, kupuoja un vandījās Janš. Dzimtene IV, 84. Auch reflexiv: viļņu putas kupuojas (schäumen) Dünsberg. - Wohl zu kûpêt.]

Avots: ME II, 320

ļê̦pât,

1): im Kot waten
(mit ê̦ ² ; auch refl. mit derselben Bed.) Salis;

2): auch Ermes Trik.

Avots: EH I, 772

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

nenùovĩdêt [Salis, mit î ² Bauske] (salv. nenaviděti "hassen"), - u, - ẽju, auch refl. - tiês, missgönnen, nicht gönnen: viņš citam jau nekā nenuovīd Kand. viņš man nenuovīd tik daudz, kâ me̦lns aiz naga Naud. saimniece nenuovīdas ieduot nabagam ne maizes nuku Kand.

Avots: ME II, 725

‡ ņir̂gt; -dzu Schnehpeln, Siuxt, = ņir̂gâtiês 1: ņirdz, kâ tu gribi! Siuxt. braulīgi ņirdzuošus faunus Janš. Dzimtene V, 375. Subst. ņirgšana "?": smaidīga pretim ņirgšana Janš. Līgava I, 324. Auch reflexiv: viņa smaidīšana vienmē̦r izskatījās pēc ņirgšanās ("?") uz kuošanu Veldre Dižmuiža 49.

Avots: EH II, 114

[nùoasiņuôt,

1) (auch reflexiv) verbluten:
viņš jau nuoasiņuoji(e)s;

2) sich mit Blut beflecken
Arrasch.]

Avots: ME II, 757

nùobãdêt, nùobãlt Wid., [bei Glück auch reflexiv: krita pie zemes un nuobālējās pamirdama Apokr. S. 287, Vers 7], intr., erbleichen, erblassen, blass werden: nuobāli kâ balts akmens! Tr. 7. nuobāli kâ lapa, kâ zila drāna! 31. nuobāl mani sārti vaigi BW. 22101. jau vaidziņi nuobāluši (nuobālējuši 15687

5) 24824. nuobālēja tautu meita 14484. kâ līķis viņš nuobāla MWM. VII, 652.

Avots: ME II, 760

nùočabinât,

1) fakt. zu nùočabêt, rascheln, rauschen machen:
tur te̦ku salmiņus nuočabināt; [leichthin auf etwas Weiches schlagen: par kūlējiem, kas viegli situši spriguļus, saka, ka tie jau tikai nuočabinājuši vien Grünwald];

2) ableiern [undeutlich aussprechen
Preekuln, MSil.]: viņš tuo priekšā lasīdams bija nuočabinājis A. XII, 108;

3) pē˙da gan tâ nuočabināja R. Sk. 1 I, 140;

[4) eine Zeitlang rascheln od. rauschen:
lietus drusku nuočabināja pa lapām un aprima Serben, Ermes, Lemsal, Mar., Naud., Lennew., Jürg.;

5) "trödeln"
N. - Peb.; so auch reflexiv: viņš jau tur visu dienu nuočabinājās N. - Peb.;

6) "(etwas Geringes) wegstibitzen od. oberflächich (etwas) vollziehen"
Kurs., Vank.;

8) "ebnen, glätten":
nuočabini nu tuo kaudzes galu! Ermes, Nötk., Neu - Wohlfahrt; n. gultu("kārtīgi uzklāt") Serben, Sessw., Mar.; scherzweize abstreicheln" Ipiķi;

9) "viegli padarīt" Neu - Wohlfahrt; "ātri un klusi padarīt" neu - bilskenshof;

10) leichthin abtasten:
visus salmus nuočabināju, bet nazi neatradu Plm.;

11) n .(= apklusinât) runas Grünh.;

12) "mit weichem Schuhwerk still, schnell und mit kleinen Schritten hingehen"
Sessw.]

Avots: ME II, 769

nùodindêt, auch refl. - tiês, erdröhnen, krachen: aizsala e̦ze̦rs, nuodindējās vien RKr. VII, 104.

Avots: ME II, 775

nùodzìrkstît,

1) auch refl. - tiês, Funken sprühen:
kad es tev likšu, tad tev uguns ar acīm nuodzirkstīs Paul., [(mit ir̂) Lis.];

2) tr., die glimmende Kohle am Ende des Pergels abbrechen
U., [Kreuzb., (mit ir̂) Lis.].

Avots: ME II, 780

nùoģist, bei Spr. auch refl. nùoģistiês, tr., merken, wahrnehmen [Wessen], verstehen, [mutmassen, annehmen Manz. Lettus]: ģiden nevar nuoģist, man kann durchaus nicht wahrnehmen, erkennen Agel. tu ne˙maz nenuoģiedi, kas te nuotiek Dok. A. aiz˙vien gaišāk tiek nuoģiedamas viņu dabiskās saites Vēr. II, 382. spēja nuoģist uotra duomas II, 83.

Avots: ME II, 790

[nùouôguôt,

1) (alle Beeren) ablesen:
n. visas uogas;

2) lesend (Beeren) berauben (der Beeren):
šis mežs jau nuouoguots, in diesem Wald sind alle Beeren schon abgelesen;

3) (auch reflexiv) eine Zeitlang Beeren lesen:
nuouoguot(ies) visu dienu.]

Avots: ME II, 880

[nùoputāt L., nùoputuôt C.,

1) abschäumen:
n. zupu;

2) sich mit Schaum bedecken
(auch reflexiv): zupa nuoputuojusi; zirgs nuoputājis Schujen, nuoputuojis Lis., nuoputājies Warkh. alus skaisti nuoputājis Schujen.]

Avots: ME II, 835

nùošàlkt, auch refl. -tiês, intr., erbrausen, eine Weile rauschen: mežs drūmīgi nuošalc LP. II, 61. nuodre̦bas zeme un nuošalcas sils MWM. IX, 174. rīta vē̦sma nuošalcās kuoku galuotnēs Niedra.

Avots: ME II, 865

nùosìrgt, intr., absiechen, abmagern Spr.; auch refl. -tiês: viens nuosirdzies ģīmis pie uotra; viss tas neiepriecina aci MWM. III, 227.

Avots: ME II, 846

nùošņakstêt, auch refl. -tiês, einen schmatzenden Schall von sich geben, wie beim Essen einer schmackhaften Speise, oder beim Schneiden eines nicht gar harten Gegenstandes: zuobi nuošņakstēja vien. asais grieziena truoksnis vēl ne˙kad nebij manā tuvumā nuošņakstējis Zalkt. vājāku krūmu saknes nuošņakstējās Kleinb.

Avots: ME II, 870

nùospraũkstêt, nùospraũkšķêt, nùospraũkšêt, intr., einen prasselnden, knallenden, knisternden Schall von sich geben: re̦tumis nuospraukš pret luoga rūti lietus priekšvēstneši Stari III, 222. viņa rāva uzvalku vaļā - dažā vietā nuospraukšķēja, dažā plīsa AU. Auch refl. -tiês, zur Bezeichnung der Intensität: biksēm puogas nuospraukšējās A. XX, 79.

Avots: ME II, 856

nùotust [Alswig, Jürg.],

1) auch refl. -tiês Zb. XVIII, 296, ein Gestöhne von sich geben
Tirsen, Erlaa, Drobbusch, Druw., Prl., N.-Schwanb., "aizkusumā nuopūsties" Autz, Lennew., Bers.: viņš nuožāvājās un nuotusa Saul. [mirstuot nuotusa vien Vank., Serben, Peb., Lös., Sessw., Sermus, Grünh. smagi... nuotusdams Valdis Stabur. b. 8;

2) "?": līdz vakaram nuotusīsi? Leijerk. I, 252;

3) "nuoskaisties" Kerstenbehm;

4) "stöhnend od. keuchend (etwas Schweres) fortwälzen od. wegheben":
tad nuotusi gan? Lis.;

5) "still und gleichsam für sich (etwas) sagen"
Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 879

nùozaltêt, tr., abbleuen, abprügeln: nuozaltēja zili me̦lnu kâ katla dibe̦nu Naud. nùozaļuôt, intr., auch refl. -tiês, grün werden: cik le̦pni izskatījās šie nuozaļuojušie, senāk spuožie dze̦ltānas bronzas piekārumi! A. XX, 237. aiz prieka iesviežu nuozaļuojušuos manteli kaktā Līg.

Avots: ME II, 889

nùožvakstêt, nuožvakšķêt, nùožvākstêt, auch refl. -tiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Schlagen, Fallen, Rauschen des Wassers, des Waldes: tâ licis, ka nuožvakstējis vien JU. viņš mani nuosvieda gar zemi, ka tikai nuožvakstējās vien A. XVI, 886. zivs aizpe̦ld garām, ka nuožvākst vien LP. IV, 45. ūdens nuožvākst V, 387. ievēlusies upē, ka nuožvākstējis vien VII, 1074. te uz vienu reizi mežs tâ kâ nuožvākstē̦tu LP. IV, 188. nuožvakšķ zeme atjājuot BW. 32970, 2.

Avots: ME II, 895

pagavêt, auch refl. -tiês, ein wenig fasten: drusku pagavēties veselībai nav kaitīgi.

Avots: ME III, 28

pakvìekt, intr., ein wenig quieken; auch refl. -tiês: cūkas varēja pakviekties apluokā Por.

Avots: ME III, 53

palìksmuôt, auch refl. -tiês, intr., ein wenig sich belustigen, jauchzen: padziedāju, palīksmuoju, neraudzīju ļaunu dienu BW. 119.

Avots: ME III, 61

[pãrdzìrdêt,

1) "?" Mar. n. RKr. XVII, 137; sich verhören
Warkh. (auch reflexiv);

2) hier und da hörend erfahren:
pastaigās pa kaimiņiem un pārdzirdēs, kâ ir ar šuo lietu Nigr.]

Avots: ME III, 154

‡ pãrkam̃pt,

1) "pãrjemt" Dunika, Rutzau: p. rudzu pē̦du uz pusi;

2) auch refl. -tiês, über die Grenze hinaus (Fremdes) sich (dat.) nehmen
Frauenb.: es jau gan nepārkampšu(os); esi drošs!

Avots: EH XIII, 202

pasâpêt, intr., ein wenig schmerzen: lai pasāp, lai! [Auch reflexiv: zuobs vēl drusku pasāpējās un tad aprima.]

Avots: ME III, 96

pašmàukt, auch refl. -tiês, schnell unter etwas huschen: kāds kaķis šur tur pašmaucās zem kādiem vārtiem Vēr. II, 1246.

Avots: ME III, 115

pašmĩkstêt, auch refl. -tiês, intr., ein Geräusch machen: izlikās, kâ kad krūmi pašmīkstē̦tuos A. XI, 113.

Avots: ME III, 115

[paspriêst,

1) unter etwas stecken:
p. kuoku, lai guba negāžas Warkh., Warkl.;

2) eine Weile ratschlagen, beurteilen
(auch reflexiv): kādu laiciņu paspriedām(ies) Widdrisch.]

Avots: ME III, 105, 106

[pastãdît,

1) eine Weile pflanzen
(auch reflexiv): pastādīsim(ies) šuovakar kāpuostus!

2) hinpflanzen:
pastādi kuoku drusku tālāk! Lis.]

Avots: ME III, 107

[II pasust (li. pašùsti),

1) eine Weile brüten, schmoren, bähen
(intr.): pasutuši kāpuosti;

2) auch reflexiv, eine Weile schlafen:
gribas vēl pasust(ies) Wolm. (in grober Ausdrucksweise).]

Avots: ME III, 109

[patrakuôt (li. patrakuoti "toll sein"), ein wenig tollen; auch reflexiv in derselben Bed.: bē̦rniem gribas patrakuot(ies).]

Avots: ME III, 123

pempelêt, -ẽju,

1) "niekuoties, tūļuoties" Peb., Lös.; (auch reflexiv) "ar paunām tūļuoties" Nötk.;

2) mürrisch widersprechen
(mit em̃) N.-Peb.

Avots: ME III, 199

pìepũdêt,

1) lange stehend mit Geruch anfüllen:
trauks piepūdē̦ts Schujen, N.-Peb., Bers., Segewold. linu zaglis! cik cietumu jau nav piepūdējis! Latv.;

2) ein grosses Quantum faulen machen:
viņš piepūdejis tik daudz lapu, ka pietiks (mē̦slu) visiem dārziem Vank.;

3) auch refl., lange stehend verderben
(intr.), grau werden: biezpiens stāvē̦dams piepudēji(e)s Vank.

Avots: ME III, 281

pleikšķêt, -u od. -ẽju, -ẽju, auch refl. pleikšķêtiês BW. 34467, intr., klatschen U., knallen: citiem puišiem pīcka pleikšķē BW. 30049, 3 var. ve̦cmāte dancuoja. pakaļa pleikšķēja 35724.

Avots: ME III, 334

plenderêt Spr., pleñderêt Ruj., Dond., Wandsen, Arrasch, Bauske, Salis, -ẽju, auch refl. plenderêtiês, sich herumtreiben, schlendern, ein unsolides Leben führen: vuška plenderē (bried) pa dubļiem Sakstagala. es tagad plenderēju bez darba apkārt A. v. J. 1901, S. 102, AP., Golg, kas tas būtu par vare̦nu puisi, ja tâ neple̦nde̦rē̦tu! V. Egl. nu es varu Rīgā braukt un pa kruogu plenderēt! BW. 3134. plenderējās, kamē̦r labi izplenderējies aizgāja, tēriņa nesamaksājis Fest., Stelp. Reimt zu kleñderêt.

Avots: ME III, 336

pluduôt, pludêt St., U., auch refl. pluduôtiês, strömen; (obenauf) schwimmen, geschwemmt werden: ūdens, kas vasaru bŗīvi pluduoja un cēlās Citu t. r. XIV, 78. dzē̦ruse dzērvīte upītes malā, palika spalviņa pluduojuot BW. 26665. zila kâ upe, kad pluduo pirmie le̦di Latv. naudas kaste pluduojusies ūdens virsū LP. VI, 232: viss sē̦tsvid[u]s pluduot pluduoja Jauns. salijis tik daudz, ka viss ceļš pluduo Grünh. galds pluduo, der Tisch ist stark begossen Grünh.

Avots: ME III, 354

počkât, -ãju, auch refl. -tiês, mit Lehm schmieren: kuo tu ap tuo krāsni tā počkājies? jāaizlāpa šķirbas Dond. Aus dem Livischen (vgl. estn. potsima "beschmieren")?

Avots: ME III, 375

podât, -ãju, auch refl. podâtiês "podas taisīt" Dond.; vgl. pudât.

Avots: ME III, 375

porgât, -ãju, Dond.,

1) die kleinen Fische aus dem Netzbeutel auslesen
U.; mit einer Krücke Fische treiben Treiden;

2) auch refl. -tiês "netīrumus taisīt" Dond.: kamdēļ porgājies, vai nevari dzīvuot kâ pienākas! Dond.; porgâties, sich mit einer schmutzigen Arbeit befassen Dond. Zur Bed. 1 vgl. purgât I.

Avots: ME III, 376

putuôt (li. putúoti), auch refl. putuôtiês, schäumen: baltas šķūmes putuoja Mācīt. meita 43. zirgam mute putuo (von schnellem Laufen) Vīt. 107. leja krāce putuoja un šļāca ūdens Blaum. putuojuošs alus, schäumendes Bier: saimeniece man ienesa putuojuošu alutiņu BW. 31122. glāze alus putuojas Seifert Latv. Chrest. II, 196. eite, meitas, guovu slaukt!... kuŗai piens putuojās, tā būs laba salminiece BW. 11756. kuilis putuojas (lässt Schaum aus dem Munde) Grünh.

Avots: ME III, 443

ràibuôt (li. raibuoti Miež.),

1) tr., bunt machen
U.: pupiņai raibi ziedi, man raibāka villainīte. kas, pupiņa, tev[i] raibuoja? man[i] raibuoja māmuliņa BW. 5718;

2) auch refl. -tiês, bunt sein, scheinen, schimmern:
pa labai raibuoja vārnactiņas MWM. X, 13. vietvietam tikai raibuojās dze̦lte̦nsārti nuoejuošās saules staru gre̦dze̦ni Niedra Zemn. dē̦ls 50. - Part. râibuôts, bunt, mit Buntwerk versehen: kam, Laimīte, man vēlēji tik raibuotu mūža ceļu? BW. 9201. tai eglē, kur raibuotais lācis raibumus žāvaja LP. V, 181. raibuotie trauki Kundziņš Smiltene 20.

Avots: ME III, 469

rakât, -ãju, freqn. zu rakt, auch refl. -tiês Treiden u. a., graben; scharren, wühlen (wie Schweine): rakāties pa kabatu. ar pirkstiem maisīt, rakāt Etn. IV, 148. ar ķeksi rakājās pa gruvešiem B. Vēstn. linu kulstītājs paliek rakājuoties pa sniegu Aps. IV, 45.

Avots: ME III, 472

I rapačât: auch Wohlfahrt (hier auch refl.).

Avots: EH II, 354

I rapačât Wolmarshof, -ãju, = rãpačât, auf allen Vieren kriechen Wain., (hier auch reflexiv) Preekuln.

Avots: ME III, 478

rìbêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, intr., dröhnen, poltern, tosen: pē̦rkuons rīb U., der Donner rollt. visas malas ciemā rīb Aus. I, 65. šuodien jāja precinieki, visa zeme rībējās BW. 14343, 1. augsti cēlu (sc.: spriguliņu), viegli laižu, man dižani rībējās 28744. vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, rībējās (Var.: krita rībē̦dama) 30506. Subst. ribêšana (rìbêšanâs), das Dröhnen, Poltern, Tosen; rìbẽjums, das einmalige Dröhnen, Poltern, das Getöse: pazīst kungu braukumiņu, dzelzes raču rībējumu BW. 13481 var. Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 115 zu ai. rēbhati "knarrt, knistert"; Miežinis gibt auch ein li. ribėti "ribēt". Vgl. auch le. ribinât I und ribêt.

Avots: ME III, 534

ripuôt, ripât, -ãju, intr.,

1) rollen:
vīrs... ieripina ripu un nu tikai puoš pakal, kur ripa ripuo LP. V, 320. saulīte vai ripuot ripuo pa zemes virsu Alm. ceļš tik sauss, brauc kâ ripāt ripā Ahs. n. RKr. XVII, 49;

2) ripuôt U., Bielenstein Holzb. 717, auch refl. ripuôtiês U., ripâtiês, = ripas sist, kaut, Rippchen spielen, Sauchen, Scheiben schlagen:
gājuši ripuot - ripas kaut LP. VII, 1323. piecu brāļu māsa auga, piecas ripas pūriņā; kad atnāca svē̦ta diena, ar brāļiem ripājās BW. 16758.

Avots: ME III, 531

ruobežuôt,

1) tr., begrenzen
Spr.: debess malu ruobežuoja tur... klintis A. v. J. 1897, S. 756; mit einem Pflug abgrenzen Saikava; "zerteilen" Warkl.;

2) häufig
auch refl. -tiês, intr., grenzen: Kārlis pret viņu izturējās ar guodbijību, atturību, kas ruobe̦žuojas līdz pat saltumam (gew.: r. ar saltumu) De̦glavs Rīga II, I , 348.

Avots: ME III, 575

II ruotinât, intr., freqn. zu ruotât II, auch refl, ruotinâtiês, spielen, sich tummeln: vis˙apkārt ievas zied, vidū saule ruotināja (Var.: spēlējās, ruotājās) BW. 30951 var. saule ruotinās Pūrs III, 105.

Avots: ME III, 584

I rũķêt PS., Karls., Nigr., -ẽju, intr., auch refl. -tiês, unermüdlich, f1eissig arbeiten Nigr., geschäftig sein; wühlen, schüren, scharren U. kuo tad gan māju saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damās? Siliņš 34. rùķēt ² cieti (duris), zumachen Golg. In der Bed. "geschäftig sein" aus mnd. ruken "besorgt sein um, sorgen für". Die Bed. "wühlen" usw. beruht vielleicht auf einer Bed. "schnüffeln"; in diesem Fall aus mnd. ruken "riechen". Jedenfalls schwerlich ein Erbwort.

Avots: ME III, 570

sabrāzt,

1 ) durchschelten, gründlich mit Worten strafen
Erlaa n. U.;

2) gewaltsam abstreifend zusammenstürzen
(tr.): vējš sabrãzis nuo kuokiem lapas zemē MSil.;

3) auch refl. (KL), eilig und sich drängend zusammen hineingehen:
baznīcē̦ni sabrâza kruogā Golg.;

3) auch refl., zusammenstürzen
(intr.): māja sabrâza ar visu jumtu Warkl.

Avots: ME III, 597

sadiẽnêt,

1) auch refl. -tiês U., zusammenpassen, sich wohl zusammenfügen
U.: tev micīte, man vaiņags, nu mums vaira nesadien (Var.: nesade̦r) BW. 24795 var, kuopā dzīvuojuot nesadien Wessen;

2) längere Zeit dienen:
viņš sadienēja pie saimnieka vairākus gadus.

Avots: ME III, 611

sadrebêt, intr., auch refl. -tiês, erzittern: balss sadrebēja Zalktis I, 51. viņas plaksti sadrebēja Ezeriņš Leijerk. II, 89. ple̦ci raustās un sadre̦b Stari I, 170. ūdenspuķu ziedi lē̦ni sadre̦b Apsk. v. J. 1905, S. 740. pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125. apses lapas sadre̦bas stiprāki MWM. X, 266. viņai nedrīkst ne dvašu uzpūst, tad jau tūliņ sadre̦bas un raud Rainis. sirds krūtīs sadrebējās R. Sk. II, 169.

Avots: ME III, 612, 613

sadrūt Biel. n. U., auch refl. -tiês, erschrecken (intr.): es reizē priecājuos un sadrūvu par šuo atskārtumu Austriņš M. Z. 112. viņš pavērās uz tuo, sadrūva Vēr. II, 1425. sadruvuos kunga ierauguot Alksnis-Zundulis. sadruvis bē̦rns, ein schüchternes, scheues Kind Autz n. U.

Avots: ME III, 614, 615

sagumt AP., intr., auch refl. -tiês, sich (zusammen)biegen Wid., sich senken, sich beugen, sich bücken, sinken : kārklu luoki sagumst N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. tas neluocījās un nesaguma Blaum. viņa salīka un saguma pa˙visam Zalktis I, 21. viņa ar visu augumu saguma uz priekšu Duornas III, 1178. viņas augums saguma pie Juŗa krūtīm A. v. J. 1898, S.277. reizēm diriģents saguma pa˙visam maziņš Upītis Sieviete 47. tas veikli saguma pie zemes; un šāviens pārgāja pāri Latv. viņa pamazām sagumuse gultā Upītis Nemiers 69. viņa saguma dre̦bē̦dama uz krē̦sla Austr. Šveņķis sagumās atkal pār savu... cepeti Duomas I, 4.

Avots: ME II, 632, 633

II sakamuôt,

1) (Erbsen) in eine Breimasse zerstossen
MSiI.: kuo visu nesakamuo un nesagre̦muo savā kuņģī A. v. J. 1899, S. 391;

2) zu (festen) Klumpen werden
(auch reflexiv): arumi saulē sakamuo. milti mitrumā sakamuojušies Jürg.;

3) "savelt pikās (biezputru, matus, drēbes)": puikas lauzdamies sakamuojuši gultā drēbes Mar. sakamuot sviestu Serben; "kamus sataisīt" Ruhental.

Avots: ME II, 644

sakar̂st, auch refl. sakar̂stiês, heiss werden, sich erhitzen; erröten Spr.; fig. sich erregen: jāuzliek uz sakarsušiem akmeņiem Etn. II, 134. sakarsis nedrīkst dzert aukstu ūdeni SDP. VIII, 64. - tu esi sakarsies, du bist erregt Sadz. viļņi 37.

Avots: ME II, 645

sakņuôt U., saknuôt Manz. Lettus, St., Glück, sakņât Spr., auch refl. sakņuôtiês, saknuoties St., wurzeln, Wurzeln treiben: šis stāds... mūsu zemē nesakņuo Juris Brasa 32. saknuos Jē̦kabs Glück Jesaias 27, 6. tas (= mārrutks) visur mūsu dārzuos pats sakņuojas un aug Konv. ¹ 835. mana sirds stipri sakņuojas līdzšinējā dzimtenē A. v. J. 1900, S. 684.

Avots: ME II, 653

sakruknêt, intr.,

1) eine gewisse Zeit hindurch hocken, kauern:
cik ilgi viņš tur sakruknēja PS., Wolm.;

2) auch reflexiv, zusammenkauern.

Avots: ME II, 656

salabt, auch refl. -tiês, sich versöhnen: dievs ar ve̦lnu salabuši LP. VII, 1162. vīrs ar sievu atkal salabuši Ahs. viņš gribēja... izlīgt ar sievu, aizmirst, salabt A. Upītis. kâ tad jūs īsti salabāt pēc tik ilgiem gadiem? Blaum. patiesājas un atkal salab MWM. v. J. 1896, S. 800. visu laiku tā N ar NN ienaidā; nu ir laba salabusi (Var.: sasalaba; nu tuos naidus saderēja) BW. 1611. suns ar kaķi nevarēja salabt (sich an einander gewöhnen) Dunika.

Avots: ME II, 665

salīgt, salīkt Mittel- u. O.-Livl. n. U., N. -Schwanb., auch refl. -tiês, eins werden, übereinkommen, sich wozu vereinen, Handels eins werden, einen Handel abschliessen U.; Frieden schliessen, sich versöhnen: salīgt par kalpu, kalpuoni, puisi, meitu, sich als Knecht, als Magd verdingen. salīgt kalpuot LP. II, 55. tas vīrs, pie kā esi salīdzis, nav vis labais IV, 64. viņš salīcis pie... ķēniņa par... ganu VI, 656. viņš ar ve̦lnu... salīdzis pre cības līgumu Pas. IV, 189. salīgt mieru, Frieden schliessen, sich ver söhnen. lē̦ti salīgstas tie (sie ver söhnen sich leicht) Aus. I, 107. Sprw.: labāk vāja salīgšana, nekâ tre̦kna sū dzība. salìkt kalpus Drosth., Knechte dingen (perf.).

Avots: ME II, 673

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673

samuost,

1) auch refl. -tiês, aufwachen
(von mehrern Subjekten): visi jau samuoduši (Siuxt), samuodušies Salis;

2) verstehen
Saikava.

Avots: ME II, 691

sapeķêt,

1) undicht und nachlässig vermauern
Ramelshof, Jürg., Lös., Schrunden, Rothof, Salgaln: vai tas kāds mūris, kaut kādi sapeķē̦ts? Lub.;

2) "(Flachs) in die Flachsweiche unordentlich hineinstürzen
(tr.)"Biržgalis; unordentlich zusammenlegen (z. B. Kleider in eine Kiste) Walk, A. - Schwanb;

3) "(Teig) zu einem Klumpen zusammendrücken"
Schwanb., Tirsen, Lös., Sessw., Festen, Schujen; zusammenlegen, aufschichten: s. daudz sviesta uz maizes. s. slapju labību kaudzēs N. - Peb.;

4) sich zu einer klebrigen Masse verdichten:
mati savē̦lušies un sapeķējuši vienās vātīs Vank.;

5) anfertigend verderben
(tr.): s. kurpes Neuenb.;

6) besudeln
Rothof, Sessau:

7) auch reflexiv, = saķepêt: caurums sapeķēji(e)s Allasch, Posendorf.

Avots: ME II, 697

sapiepis (Part. praet. act.),

1) fassfaul
U.; verschimmelt: sapiepusi maize Bers.;

2) auch refl., = saîdzis: kuo tu šuodien tāds sapiêpis (Gr. - Buschhof, Warkl., Arrasch) od. sapiêpies Saikava)?

Avots: ME II, 700

sarumbêt,

1) tr., heilen, vernarben lassen:
zâles kaklu sarumbēja un sadziedēja LP. VI, 963;

2) intr., auch refl. sarumbêtiês, zuheilen, verheilen, vernarben:
kāja sarumbēja, t. i. pārlauztais kauls saauga atkal kuopā Schrunden. kāja sarumbēs Etn. II, 162. kaulu sadragājumi var... saaugt un sarumbētiēs A. XX, 116. lūzums sarumbējās un sarepēja Janš. Čāp. 19. vaŗš nuoiet līdz lūzumam, kuŗš tad sarumb JK. VI, 53.

Avots: ME III, 723

saskumt Janš, Bandavā II, 156, auch refl. -tiês U., traurig werden, sich betrüben, in Kümmernis geraten U.: vīrs dikti saskumis LP. VI, 848.

Avots: ME III, 734

sašņūkt Sauken, Nerft.

1) Spr., viel schnupfen
Bers.: sašņûkt ² tabakas MSil., (mit ũ ) Koddiack. Ähnlich auch reflexiv: sašņûkties ² tabakas MSil.;

2) = sašņàukt (mit û ² ) Dunika, Preekuln.

Avots: ME III, 759

sasprauguôt,

1) "?": aukstas šalkas sasprauguo (klemmen ein?)
man krūtīs visus maigus lūgumvārdus Rainis;

2) (mit aũ ) "zerschmettern, so dass offene Stellen
(spraugas) entstehen": s. le̦du Walk; "zerschneidend Ritzen bilden": s. dēli Bewershof;

3) - saplaisāt: dēļi sasprauguo AP.; in dieser Bed. auch reflexiv: sažuvuši dubļi saspraũguojas Neuhausen;

4) "fest zusammenbinden":
saspraizguot ² ve̦zumu Sessau;

5) in Abteilungen zerteilen:
s. kūti (mit àu ² ) Saikava.

Avots: ME III, 742

sastrēgt, intr., auch refl. -tiês, sich ansammeln, anstauen, in Stillstand geraten: vēja pusē gaiss sastrē̦g MWM. XI, 156. kâ ūdens plūst, kâ duobēs sastrē̦dzas Rainis. ķermenis... sastrēdzies pilns kâ baltais me̦dus ābuoliņš pats nuo savas sulas Duomas II, 260. spē̦ks viņā sastrēdzies Rainis. sa biedriskā dzīve sastrē̦guse MWM. XI, 194. Subst. sastrē̦gums, auch sastrē̦guojums, das einmalige Sichanstauen; das Angesammelte, Angestaute, in Stillstand Geratene: le̦dus gabali pavasara plūdu sastrē̦gumā Niedra. ja divus pluostus sadzina vienu aiz uotra, tad sastrē̦gums nenuovēršams Kleinb. st. 9. pluostu sastrē̦gums Daugavā. kuoku sastrē̦guojums B. Vēstn. sašķīst tumsas sastrē̦gums Stari III, 210.

Avots: ME III, 749

sazvadzinât,

1) klappern od. schellen machen:
zirgs sazvadzināja iemauktus Nigr. sazvadzināja zvaguļus un nuosvieda Dond.;

2) auch refl. -tiês, erschellen:
zvani vien sazvadzināja Warkl.

Avots: ME III, 797

sir̃muôt U., auch refl. -tiês, grau werden: galva gan tev laikam agri sirmuoja? Aps. VI, 36. mati ar gadiem sirmuojās, bala Vēr. II, 858.

Avots: ME III, 847

skanêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, tönen, klingen, schallen: zvans, nauda, balss skan. vārdu saku, meži skan BW. 6630. skanējās ze̦lta pieši Ld. 7538. skanējās ze̦lta irkli, laiviņā ieme̦tuot BW. 33923. vizulīši skanējās 24450, 2. duris taliņ skrēja skanē̦damas vaļā Pas. III, 392. Nebst skaņš zu li. skambė´ti "klingen", ksl. štenьcь , r. щенокъ "junger Hund" (s. Zubatý Sborn. fil. I, 125), schwed. dial. skanga "dumpf dröhnen" u. a., (s. Bugge KZ. XIX, 405 f.)

Avots: ME III, 871

II skar̂t ² Karls., LKVv., skaŗu, skāru, tr., auch Refl. skartiês, berühren: ar žuodu skāris rijas jumtu Vēr. II, 924. ar galvu skãra griestus Salis. tikkuo var griestus skar̂t Warkl. viņas lūpas tuo tik skāra Asp. le̦daini skaŗ mani tavi glaudi MWM. IX, 3. neskaŗaties man klāt! VII, 87. nevajaga skarties pie sveša īpašuma B. Vēstn. Für altes *kar̂t > ķer̂t; abstrahiert aus pieskar̂ties mit reflexivem -s-.

Avots: ME III, 874

šķiẽlêt, -ẽju, auch refl. -tiês, schielen U.: šķielē kâ vērsis JK. II, 648. izmisis viņš šķielēja uz savām kājām A. XX, 858. īsts mākslenieks nesāks atpakaļ šķielēt pēc publikas prasījumiem Vēr. I, 1284. sātāns šķielējās sāniski vien Dünsb. Par. 72. Aus mnd. schelen.

Avots: ME IV, 52

skuopuļuôt Wid., auch refl. -tiês, geizig sein: viņas pūlējās, skrēja, skuopuļuoja Druva II, 273. . . .zābakus, pie kuŗiem vecis nebij skuopuluojies ar smēri Jaun. mežk. 183.

Avots: ME III, 910

skrapstêt Sunzel, Saikava, skrapšêt, skrapšķêt, -u,-ẽju, auch refl. -tiês, rasseln, klappern, knistern: skrapstēja... ķēdes..., aizšaujamie un atslē̦gas Veselis Daugava 1928, No 4, S. 429. durvis... skrapšķē̦damas aizslēdzās Vārpas 6. bij tikai dzirdams, kâ spalvas skrapš Izgl. gada grām. II, 31. ē̦d kāli, ka zuobi vien skrapš Aps. VII, 8. asas nezāles skrapškuot ķērās viņam pie drēbēm A. XX, 491. le̦dus gabali skrapšķē̦dami triecas gar pluosta malām A. Upītis. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. skrapšējās (Var.: skrapstējās), kad izdzēru ābel[e]s kuoka biķerīti; skrapšējās (Var.: čaukstējās), kad nuoņēmu jaunas meitas vainadziņu BW. 24488. Das -ps- kann hier auf -bs- zurückgehen; vgl. skrabêt I.

Avots: ME II, 887

skundêt, -u od. -ẽju (N.-Bartau, Rutzau), -ẽju,

1) skuñdêt Salisb., Karls., Salis, Ahs., skundêt Elv., Mag. IV, 2, 146, U., Neuenb., Lest., Rummenhof Kliggenhof, Doben, Behrsebeck, Popen, Erwalen, Kand., N.-Bartau, Rutzau, Laud., intr., auch refl. -tiês, murren, klagen, sich beklagen, (mit etw.) unzufrieden sein; tadeln
Wandsen (mit uñ ), Golg. (mit ùn ^2): skundēt un žē̦luoties Celm. ēdiens vinai bija par sliktu, un tā sāka skundēt MWM. X, 568. tas vienmē̦r skundējis, ka tāda manta viņam nesmēķējuot Etn. II, 88. viņi skund, ka nedabū citiem līdz, sie murren, dass sie nicht ebensoviel als die andern bekommen U. ļaudis skund par tuo, ka saimniece duod sliktu ēdienu Ahs. kad strādniekam nuove̦lk nuo algas, tad viņš par tuo skundē N.-Bartau, Rutzau. lai latvietis neskundē̦tu par savu puosta stāvuokli Plūd. Llv. II, 187. par tuo nebūtu jāskundas B. Vēstn. dzīves pabērni ... smilkstē̦dami skund pēc laimes U. b. 110, 43;

2) missgönnen
L., U., Bauske, Behnen, (mit uñ) Bl.;

3) schmollen, ztirnen
Spiess n. U.: viņš skund uz savu brāli, er ist ungehalten auf, über den Bruder U. niknās dusmās vē̦tras skund MWM. IX, 245. cilvē̦ks, kas ieruodas uz citiem skundēt, tas savu mūžu netaps pamācīts Glück Sirach 23, 21;

4) sparen
Für. I: neskundē̦dams viņ,š duod Bauske;

5) kläglich winseln:
suns skund(ē) Salis. Teilweise vielleicht aus skumdēt; in der Hauptsache aber wohl als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. skústi "klagen, Beschwerde führen; (bei Mикуцкiй Извѣстiя II, 380) "geizen , mit, sparen, schonen", das mit ursprünglich wohl nur präsentischem -n- zur Wurzel von le. skàust gehört.

Avots: ME III, 904, 905

sliẽnât PS., Wolm., Widdrisch, C., Arrasch, sliênât Kr., -ãju U., auch refl. -tiês U., speicheln, geifern: kuo te sprauslājies un slienā? Druva I, 147.

Avots: ME III, 939

šļurât,

1) "(die Füsse längs der Erde) schleppen, schlurren"
N. - Bartau; vgl. slurât;

2) liederlich gekleidet gehn
Linden n. U.;

3) auch refl. -tiês, sich mit etw. abgeben, pinkern
Fest.: sāc tik šļurāt ar šļuru, tad šļurāsies uz visu nebē̦du!

Avots: ME IV, 76

šmaderêt, -ẽju, auch refl. -tiês, schnüffeln, wühlen Fest. šmaderêties ap ē̦damuo Golg. Aus d. schmaddern.

Avots: ME IV, 81

šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì ² ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst ² vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.

Avots: ME IV, 85

spĩtêt, -ẽju, spītināt St., auch refl. -tiês Spr., trotzen; einen Possen spielen U.: sieva spītē vīra gribai Treum. Sveš. 37. tuo spītēju bāliņam, kam nedeva pilna pūra BW. 7632. "es neteikšu", meitē̦ns spītējās A. XI, 98. viņa pret tevi spītējas Rit. Die II s. prs. spīties (vai tu vēī spīties [spottest, höhnst?] par tuo? Pas. I, 229) wahrscheinlich von einem Infin. *spītīties.

Avots: ME III, 1004

spļaũt (li. spjáuti) Līn., Iw., Wolm. u. a. spļàut ² Kl., spļaut U., spļaũju, spļãvu, freqn. spļaũdît (li. spjáudyti) Ruj., Salis, Serbigal, AP., Wolm., spļàudît ² Nerft, Preili, -u, -ĩju, intr., tr., auch refl. -tiês, speien: laimei nebūs acts spļaudīt! Neik. 2. jūriņ[a] spļauda baltus viļņus BW. 30937. zilu un zaļu (Celm.) od. baltu (Br. sak. v. 1156; LP. I, 67; Etn. IV, 42) od. uguni(s) spļaut, sehr zornig sein: tâ nuokausējis, ka baltu vien spļāvuši LP. VI, 19. ugunis spļaut nuo dusmām Dicm. pas. v. I, 28. Subst. spļaũ(dî)šana, spļaũ(dî)šanâs, das Speien; spļãvẽjs, spļaũdîtãjs, wer speit. Zu lat. spuere, an. spýja od. spúđa, poln. spluwać "speien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 683, Boisaq Dict. 824, Johansson IF. XIV, 327 u. a.

Avots: ME III, 1007

staruôt,

1) intr., auch refl. -tiês, strahlen;
viņas acīs staruoja... savāds mirdzums Saul. I, 17, skata staruojums MWM. X, 32. ze̦lta stari staruojas BW. 18135, 6;

2) tr., ausstrahlen;
nuoriet saule vakarā ze̦lta starus staruodama BW. 25485 var.

Avots: ME III, 1047

I stebêt, -ẽju, auch refl. -tiês, kleine Schritte machen U. Ableitung von stebis; vgl. auch r. стебать "gehen".

Avots: ME III, 1056

I trìsêt Drosth., Jürg., Notk., PS., Wolmarshof, (mit î ² ) AP., Arrasch, (mit ĩ ) Bauske, Daugeln, Segew., Tr., (mit ì ² ) Zvirgzdine, -u, -ẽju, zittern, beben: trīsi (Var.: trīci, drebi), apšu lapa! BW. 22696, 5 var. tā trīsēja tautu meita 25448 var. viņš nuo lieliem priekiem trīs Vēr. v. J. 1904, S. 262. viņš (nuo bailēm) trīsējis Pas. III, 31. ziedu lapiņas bikli trīs Zalktis II, 48. pie debesīm jau trīsēja rīta blāzma Vēr. II, 947. In Lettgallen auch reflexiv: vecis... viss... trīsas (r. трясеться) nuo saltuma Pas. IV, 80 (aus Malta). Entweder aus *trisêt (= li. trišėti "zittern)" mit dem ī von trīcêt, oder aus einem Paradigma *trìsu (= li. *trįsù), *trisu, *trist (zu trašâtiês) umgebildet (zu diesem Vorgang vgl. Le. Gr. § 619). Das slav. ę in tręsti "schütteln" beruht wahrscheinlich auf em, sodass le. trīsêt von slav. tręsti wahrscheinlich zu trennen ist.

Avots: ME IV, 241

I trukšķinât Grünh., Schibbenhof, auch refl. -tiês Grünh., geizen: kuo tu tâ trukšķini? ielej taču kâ nākas! Schibbenhof. kuo tu tik daudz trukšķinies? kad duod, tad duod! Grünh.

Avots: ME IV, 245

I trukt Bl., U., Ugalen n. FBR. VII, 14, N.- Schwanb., trūku, truku, = trūkt, zusammenfahren, erschrecken. In Schwanb. in dieser Bed. auch reflexiv: viņš dabūja trukties.

Avots: ME IV, 245

uzdzirkstêt, uzdzirkstît, auch refl. -tiês, aufsprühen, aufleuchten: uogles vēl uzdzirkstīja Bauske. reizēm mākuoņstarpā uzdzirkst zvaigžņu kvē̦ls Izglītība II, 208. viņa acis uzdzirkstīja katram tauriņam Vēr. II, 515. acis vairs priekā neuzdzirkst Apsk. v. J. 1903, S. 406. acis piepēši uzdzirkstas Laura 4.

Avots: ME IV, 328

uzgult (li. užgulti "sich legen auf") Spr., Wid., auch refl. -tiês, sich auf etw. legen: cilvē̦ks... uzgulies uz ūdenī pe̦lduoša kuoka gabala Antrop. II, 69. tas uzgulst druošam pamatam Hug. n. Seifert Chrest. II, 146. kâ gaidas un kâ biedi uz mežu uzgula Rainis Gals un sākums 16. iesnas (grūtumi) viņam uzgula uz krūtīm, der Schnupfen fiel ihm auf die Brust Brasche. vienai ļaužu šķirai uzgulstas lielāks sluogs Pūrs III, 52. uzgulās tautu meita kâ zaļā velēniņa BW. 8131.

Avots: ME IV, 335

uzkal˜puôt,

1) auch refl. -tiês, durch deri Dienst emporsteigen:
uzkalpuoji(e)s par ģenerāli. uzkalpuoji(e)s līdz kādai augstai vietai;

2) von neuem, noch dienen:
puisis uzkalpuojis ve̦lnam vêl vienu gadu.

Avots: ME IV, 338

uzkucis, Part. praet.,

1) auch refl. uzkuciês, s. *uzkukt;

2) "?": kuo tu nu esi tâ uzkucis kâ uz evaņģēlija? was bist du so eifrig (versessen) wie beim Evangelium?
Mag. XIII, 2, 61.

Avots: ME IV, 345

uzlìkt (li. užliñkti "sich in die Höhe biegen"), auch refl. -tiês, sich (auf od. über etw.) beugen, bücken Spr.: uzlīkt uz galda, vītuols uzlīcies uz upes. uz celiņa uzlīkušuos cerinu zarus A. v. J. 1899, S. 260. iet uz˙līcis (uzlīcies Vēr. I, 1198). viņa staigāja uzlīkuse, it kâ vienmē̦r kaut kuo zemē me̦klē̦dama Latv.

Avots: ME IV, 353

uzstũrêt,

1) hinaufsteuern (ein Boot)
Spr.;

2) steuernd geraten lassen auf:
u. kam laivu virsū;

3) so auch reflexiv, angsam und mühsam (mit einem Fuder) hinaufgelangen:
uzstūrēt(ies) ar ve̦zumu kalnā Stepden.

Avots: ME IV, 385, 386

vajadzêt, vajag(a), vajadzẽja, auch refl. -tiês A.-Kalzenau, Linden, unpers., nötig sein (mit dem Dat. der Person, die nötig hat, und dem Gen. dessen, das nötig ist): man vajaga naudas, ich habe Geld nötig U. Sprw.: kad nevajag, tad ir, kad vajag, tad nav RKr. VI, 551. mazam vīram vajaga mazas gultiņas Br. sak. v. 1430. zinu, kā vajag tīru rudzu malējam BW. 686, 1. ceļam vaj[a]ga laba zirga, sē̦tā gudras līgaviņas 11444, 4. vajaguot dabūt.., svecītes (man müsse Lichtchen bekommen) Etn. IV, 120. kam mums vairs liecinieku vajaga? Glück Matth. 26, 65. tev nevajagâ vaicāt Sirach 3, 21, kā tev vajagama (zur Form s. Le. Gr. 761 und § 773), was hast du nötig Pas. VII, 462. vajagana (dissimiliert aus vajagama?) izkast un atnest, man müsse ausgraben und herbringen III, 456. Das verbale vajadzêt ist aus dem nominalen vajaga umgebildet.

Avots: ME IV, 445

viļˆņuôt C., Schwanb., viļnuôt Wolm., viļņuôt U., auch refl. -tiês Frauenb., wogen, Wellen werfen U.: e̦ze̦rs, rudzu lauks, zâle, dūmi, ļaužu masas viļņuo. tādi rudzi šuogad, ka viļņuot viļņuo (von gut gediehenem Roggen gesagt) Frauenb. kartupeļu tīrumi viļņuot viļņuojas Kaudz. Izjurieši 5. skrullainie mati kuplās pāsmās karādamies viļņuoja lejup Janš. Līgava I, 400.

Avots: ME IV, 598

I vizuôt, auch refl. vizuôtiês, = vizêt I: kas tur spīd, kas tur vizuo (Var.: viz, vidz)? BW. 5946. vidū saule vizuojas (Var.: vizināja) 3692, 2 var. vizuo (Var.: viz) ezeriņi sīkajām raudiņām 21647, 3. jums skaistākas zvaigznes vizuo matuos Poruk V, 51.

Avots: ME IV, 632

II žākarêt, auch refl. žākarêtiês,

1) plaudern
Ruj. n. U.;

2) albern, tollen
Spiess n. U., (žākarêtiês) Bers., Frauenb., Naud., Serben, (mit ã ) Behrshof, Ruhental; klettern (žākarêtiês) Frauenb.; "sich schamlos benehmen" (žākarêtiês) Frauenb.: ķirinājas un žākarējas visuos kuokuos augšā Frauenb. kuo tu atkal ar tām meitām sāc žākarēties? ebenda. tik zin, kâ žākarēties ar meitām Naud.

Avots: ME IV, 794

zalguôt,

1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt ² Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt ² Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl ² ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt ² Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;

2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.

Avots: ME IV, 684

zam̃blât Dond.,

1) auch refl. -tiês Dond., geifern, sich mit Speichel besudeln (von kleinen Kindem gesagt);

2) widerwillig essen ("gariem zuobiem ēst"): viņš tik zamblā vien Dond. Vgl. auch nùozam̃blêt.

Avots: ME IV, 689

žikstinât,

1) wiederholt und ohne Erfolg beissen
Stenden: zivs žikstina tārpu, bet kuosties nekuožas. puika kamaru žikstināja vai pus˙stundu;

2) mit schwachem Erfolg arbeiten (hauen, schneiden)
Stenden: žikstina (griêž) kâ pamiris. In beiden Bedeutungen auch reflexiv:

1) līnis ilgi jau žikstinās, bet neje̦m tārpu Stenden;

2) dzenī zarus nuo tiesas! kuo žikstinies? Stenden.

Avots: ME IV, 809

zvadzêt (li. žvagėti "klappern", z. B. Trak. d. 10) Arrasch, Bauske, Dond., Salisb., Wolmarshof, -u, -ẽju, auch refl. zvadzêtiês, = svadzêt, klappern (wie losgegangenes Eisen am Wagen oder wie Geld im Beutel) L., U.: ķēde zvadz Wolmarshof. juostas sprādzes zvadz Bauske. bruņām zvadzuot Siliņš 27. zvadz (Var.: žvadz) iemaukti BW. 32931, 5 var. (ähnlich: 8800) pieci ze̦lta gredzeniņi, tie skanēja, tie zvadzēja (Var.: žvadzēja, zvārdzēja) pa zariņu zariņiem 2417. būtu vienu (sc.: lapiņu) nuorāvuse, visas birtu zvadzē̦damas (Var.: skanē̦damas) 10981 var. kaķam naudas zutenīte: skanējās, zvadzējās nuo ceplīša nuole̦cuot 2273. kas zvadzēja... zem... paparkstītes? 33011, 1. pauts zvadz vien, das Ei klappert inwendig U. Nebst zvadzinât, zvagulis, li. žvagìniai "Wiesenklapper" u. a. vielleicht (nach Bezzenberger BB. XXVII, 152 und Wood Post-conson. w in Ondo-eur. 61) zu an. kvaka "zwitschern" und mnd. quaken "schwatzen".

Avots: ME IV, 760, 761