Paplašinātā meklēšana

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232

‡ cer̂vele ² Seyershof,

1) "zähes Holz (hauptsächl. Birkenholz)";

2) Schimpfname für eine schwer zu bandigende Kuh:
ak tu c˙! ne˙kur nevar vārēt! Vgl. etwa ķe̦rvaîns.

Avots: EH I, 267

čer̂vele ² [N. - Bergfried], die Falte: viņš sar,auca pieri vienās červelês Druva III, 593.

Avots: ME I, 410

II červele (unter červelis): Zusammengekrolltes Druw.; čer̂vele Warkl., eine ungewöhnlich, unnatürlich (allzu dick, knäuelformig, uneben) gewachsene Wurzel (gewöhnlich vom Gemüse).

Avots: EH I, 289

cer̂vele̦ns ² Seyershof, zäh, maserig (vom Holz): bē̦rza re̦sgaļi ir cervele̦ni.

Avots: EH I, 267

‡ ciẽlavele Dunika, = ciẽlava (das in Dunika unbekannt sei).

Avots: EH I, 277

devele, die neunte Saatwoche Hofzumberge: mieži un lini develē sē̦ti labi izduoduoties.

Avots: ME I, 459

‡ dīvele "kas negants uz dauzīšanuos" Zaravič.

Avots: EH I, 326

dzimsēvele [entlehnt] "ein Simshobel" U.

Avots: ME I, 550

ẽvele: ar ēveli ēvelēja BW: 9511 var. ēvelītes skaidiņām 23617, 3 var.

Avots: EH I, 374

ẽvele, n. U. auch ẽvelis [li. [ė´velis], der Hoben. ẽ̦ve̦lê̦tājs, jem., der hobelt.

Avots: ME I, 578

ģẽvele: nama gala ģēvelē BW. 28186, 2 var.

Avots: EH I, 427

ģẽvele, ģẽvelis, der Giebel. dabūsi pa ģēveli, du wirst einen Schlag ins Gesicht bekommen. [Aus mnd. gevel, woher auch li. gė´velis.]

Avots: ME I, 698

glumẽvele, der Schlichthobel St.

Avots: ME I, 629

gruõpẽvele, Falzhobel.

Avots: ME I, 671

īveles: auch (mit ĩ ) Ermes, Popen.

Avots: EH I, 502

īveles, = vīveles, Fiebel, Fiefel, eine Pferdekrankheit U. īveļu zâle, vierblättrige Einbeere (paris quadrifolia) RKr. III, 71.

Avots: ME I, 838

‡ kàivele ² Lubn., Meiran, Sessw., verächtl. Bezeichnung für ein Pferd (Sessw.) od. für eine Stute (Lubn., Meiran, N.-Peb.): ar savu kaiveli nebrauc iekšā! Azand. 98.

Avots: EH I, 575

‡ karveles Für., Kalmus.

Avots: EH I, 590

kārveles, Kerbel, Klettenkerbel (anthriscus sylvestris) RKr. II, 66; chaerohyllum sylvestre Mag. IV, 2, 34; n. Elv. Kalmus. [Vgl. kārele II.]

Avots: ME II, 203

ķer̂vele, etwas Zusammengeschrumpftes: ābuols sakaltis ķervelē Mar. n. RKr. XV, 122. - ķer̂veļi Ronneb., ķerveles Bers., Morcheln.

Avots: ME II, 370

ķērvele, [ķērvels Manz. Lettus], Kerbel (scandix cerefolium) Mag. IV, 2, 34; 79. [Nebst li. kerveliai und estn. körwel aus mnd. kervele.]

Avots: ME II, 377

knervele Selg. n. Etn. IV, 97, ein schmutziger, kleiner Junge; [kner̂velis C., Arrasch, kner̃velis Wolmarshof, ein kleiner, schwacher Knabe].

Avots: ME II, 245

knēvele: n. Zēvers IMM. 1928 II, 313 aus nd. knēvel "Knebelholz".

Avots: EH I, 629

[knēvele, "womit man das Ende einer Kette anheftet" Autz.]

Avots: ME II, 245

krevele: auch Memelshof, N.-Rosen, Saikava. Stom.; unebene, rissige Baumrinde Iw.

Avots: EH I, 650

krevele, Kruste, Schorf auf der Wunde Mar.

Avots: ME II, 275

pusẽvele: "Karniesshobel" ME. III, 426 zu verbessern in "Karnieshobel".

Avots: EH II, 331

pusẽvele, Karniesshobel LKVv.

Avots: ME III, 426

pusģẽvele, Halbgiebel: jumti ir taisīti vis˙vairāk nuo pusģēvelēm Kaudz. Ve̦cpiebalga 52.

Avots: ME III, 427

‡ pušģẽvele AP., Ramkau, = pusģẽvele.

Avots: EH II, 336

rùobẽvele,* der Nuthobel.

Avots: ME III, 575

siẽvele (unter siẽva): auch Delle Negantais nieks 119, (mit ìe ² ) Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 496

‡ šiẽvele Frauenb., geringschätziges Deminutiv zu siẽva, Frau.

Avots: EH II, 627

šķèvele ² , ‡

2) "svārku iegriezums mugurā" (mit ē ) Lasd., Laud.

Avots: EH II, 635

šķèvele ² Ogershof, ein Stück, ein Fetzen: papīra šķēvelītes B. Vēstn.; šķēvele Wilzen, = šķembele, atplīsusi skaida. Nebst li. skevéld(r)a oder skeveina "Splitter" (bei Būga KSn. I, 282) zur Wurzel von šķe̦dē̦rns?

Avots: ME IV, 38

šķīvele: "iegriezums svārkiem mugurā" (mit "î" ) Laud.

Avots: EH II, 639

šķīvele, die vordere Öffnung der Hosen Saikava. Aus *šķīdvele (vgl. šķieva)?

Avots: ME IV, 50

skrubēvele, s. skrube I.

Avots: ME III, 898

sitẽvele, der Schlichthobel U.

Avots: ME III, 934

stāvģēvele, ein steiler Giebel; jumti ir taisīti vis˙vairāk nuo pusģēvelēm, bet... ir parādījušās arī stāvģēveles jumtu uzsišanas viegluma pēc Kaudz. Ve̦cpiebalga 52.

Avots: ME III, 1054

vẽjzuvele, der Stichhng Dunika.

Avots: ME IV, 554

vele,

1) die zum Waschen eingeweichte Wäsche
Jürg.;

2) "das Waschen"
(?) Wessen. Zu velêt.

Avots: ME IV, 528

veleklis L., = velêknis.

Avots: ME IV, 528

‡ ve̦le̦kls "?": šinī darbā pagāja ... ve̦se̦la diena, un tuo skaitīja līdzīgi ve̦le̦klam (Waschen der Wäsche?), ja ne grūtāku Austriņš Raksti VII, 204. Vgl. ve̦lē̦kls unter velēklis I.

Avots: EH II, 769

ve̦le̦kna "?": uz ve̦le̦knas (= veleknes ?) puika kâ gailē̦ns dzied Bārda Zemes dēls 95.

Avots: ME IV, 528

velekne, veleknis, s. velêknis.

Avots: ME IV, 528

vele̦na,

1): auch Sonnaxt, (ve̦le̦na) BW. 13218; Demin. veleniņa BW. 27706, velentiņu (od. zu einem o- Stamm?) 3906 var.

Avots: EH II, 769

ve̦le̦na, ve̦le̦ns, s. ve̦lē̦na.

Avots: ME IV, 528

ve̦le̦naîns, schollig V.

Avots: ME IV, 528

velene BW. 3944, 5, = velē̦na 1.

Avots: EH II, 769

ve̦le̦ns (unter ve̦lē̦na 1): auch Iw., BW. 28126, 1; Demin. gen. s. veleniņa BW. 4122.

Avots: EH II, 769

veletne, = ve̦lē̦tava: še, māsiņa, mana vāle, še ir mana veletne BW. 22649, 1.

Avots: ME IV, 528

vervele,

1): vuškai vilna vervelēs ("?") sagriezusies Warkl.

Avots: EH II, 772

vervele,

1) "?": lūpa karājās kâ vervele Siuxt; eine formlose Masse
(mit er̂ ) Trik.;

2) eine Schwätzerin
C. (mit er̂ ), (auch von Männern) Sessw.

Avots: ME IV, 542

‡ ver̂velejs Marienhausen, = verveļains: v. ceļš, aude̦kls.

Avots: EH II, 772

vìvele ² Golg., Heidenfeld, Meiran, Saikava, Selsau, Sessw., eine Schwiele U.; "maza grumba" Meiran: ja zirgam uzcē̦rt ar pātagu, tad ruodas ādā vīvele Meiran. S. die Notiz zu vīvele

II.

Avots: ME IV, 649

II vĩvele: kad aitām uznāk v. Lttic. 458.

Avots: EH II, 794

II vĩvele Dunika, gew. der Plur. vĩveles Adiamünde, Allend., AP., Bl., Burtn., C., Dond., Ekau, Essern, Frauenb., Golg., Gr.-Sessau, Gr.Würzau, Grünwald, Kabillen, Kr.Würzau, Laidsen, Lenzenhof, Loddiger, MSiI., Nötk., Nikrazen, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, Ruj., Schibbenhof, Schrunden, Selg., Serben, Sermus, Siuxt, Smilt., Stenden, Turlau, (mit ì ² ) Sussei n. FBR. VII, 132, Baltinow, Bers., Kalzenau, Lennew., Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Prl., Saikava, Selb., Sessw., Stockm., Šķilbē̦ni, Zvirgzdine, vīveles U., Lennew., N.-Peb., Schujen, Schwanb., Vīt., Welonen, Wessen, vīveļi Dond., vīvules, vĩvuļi PS., die Feifel, Drüsenkrankheit bei Vieh und Pferden;"Fibelkrankheit" (vīvele) St.; "vē̦de̦ra graizes" (mit ì ² ) Meselau; "uzpūsts vē̦de̦rs luopiem" Rutzau: ja sabrauktu zirgu dalaiž pie ūdens, tad zirgs paliek ar vīvelēm Saikava. vai tevi... ve̦lla (nabaga BW. 20939) vīveles dīda? BW. piel.2 20939, 1. pats ar meža vīvelēm BW. 20798. vai tev vīveles, kad tu ķe̦parājies un neguli? sagte man scherzweise zu einem, der unruhig schläft Frauenb. žīda vīveles un vācieša krampji ir sliktas slimības! ebenda. zirgam e̦suot paslēpņu vīvules Kaudz. M. 38. vīveles braucīt Br. 337. vīveles durt Gr.-Sessau, Frauenb. vīveļu vārdi Br. IV, XXXIX, Besprechungsformel gegen Feifel. vīveļu tūska Preip. 47, Feifelgeschwulst. Aus einem nd. *vīvel (vgl. im Grimmschen Wrtb. d. Feibel, Feifel, mlat. vivolae, dän. und schwed. fibel "Ohrendrüsen der Pferde und Entzündung dieser Drüsen"). Auf diesem nd. *vīvel beruhen wohl auch vīvele I und vībele, denn Schwiele und Strieme sind gleich einer Drüse etwas Geschwollenes.

Avots: ME IV, 649

zẽvele,

1): stiprs (= sūrs, skābs) kâ z. Stom.

Avots: EH II, 805

zẽvele, auch zēvelis L., U.,

1) sē̦rs, der Schwefel:
kad tu zilām zēvelēm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578. pašam zilas zēvelītes BW. 14572. dega ar zilām zēvelēm 31867 var. kā, zēveļu (zum Kuckuck!), vajadzēja tam nabaga puisē̦nam? 14918, 2 var. kā, zēveļu, tu skaties? 10773. ka ve̦lns tavām zēvelēm! Freiziņ. skrien kâ zēvelis (von einem raschen Pferd) U.;

2) = sē̦rkuociņš, ein Schwefelhölzchen (zẽvele) Dunika, (zēvelis) Oppek. (neben zēvele "Schwefel") n. U.: nepaliks... tik daudzi... tām zēvelēm J. R. IV, 47;

3) ein raches Pferd
U. Nebst estn. wēwel mit Dissimilation aus mnd. swevel.

Avots: ME IV, 715

zibiņzẽvele (wörtlich: Blitzschwefel), in Verwünschungen: ka tevi zibiņzēvele! Seibolt dass du den Schwefel kriegst!

Avots: ME IV, 717

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

‡ atẽvelêt,

1) hobelnd abstumpfen
(tr.): a. ēvelei zuobus Dunika u. a.;

2) hobelnd verletzen
Dunika: kāpuostus ēvelējuot, atēvelēju nagus.

Avots: EH I, 141

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. ² 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ 6, Walde Wrtb. ² 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 ¹ , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224

avielis, im kurischen Oberlande n. Biel., LP. VII, 821, auch avele, avelis Mag. II, 3, 114, Mesoten, [Nerft], avuolis Dubena, dnr Bienenstock. Cf. li. avilỹs, aulỹs, le. aũlis.

Avots: ME I, 232

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

‡ briẽzt Dunika, Rutzau, -žu, -zu, (leicht andrückend) eine Fläche entlang ziehen: b. ar ruoku pa galdu (beim Abwischen des Tisches) Dunika. b. zēveles Rulzau, Streichhölzchen anzünden. Aus žem. brîežti (mil ie aus ė) "kratzen".

Avots: EH I, 244

[červelis, červele Lub., Fest. "ein Auswuchs, Knorren oder eine sonstige Unebenheit am Baum" Posendorf; "etwas Zusammengekrolltes": lapa nuo karstuma sarāvusies červelī.]

Avots: ME I, 410

‡ II čir̃kât zēveles Dunika, Zündhölzchen streichend entzünden.

Avots: EH I, 291

‡ daciêtinât, befestigeu AP.: ģēveles galuos tīk daciête̦nāta uotra spāre.

Avots: EH I, 301

deñderiski iet,

1) taumelnd, tollend, schüttelnd, hüpfend gehen:
viņš iet denderiski, laikam iedzēries. viņš kasa sienu, ka grābeklis denderiski vien iet Etn. II, 129. ēvele pa nelīdze̦ni aptē̦sta kuoka virsu denderiski vien iet Druw.;

2) über Hals und Kopf:
es viņu izsviestu denderiski MWM. VII, 812, RKr. II, 55.

Avots: ME I, 455

[driẽvelêt Ruj., ausgelassen sein. Aus nd. drevelen "hin und her laufen"?]

Avots: ME I, 502

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381

ievalkaîns, schieffaserig, uneben (vom Holz), [bei Wid. ievalkuojs, splittrig]: ievalkainuo, cīpslainuo ielē̦- stuo pagali Vīt. 53. [kuoks ir ievalkains, ja šķiedru grupas līkumuoti izvijušās cita caur citu; kamē̦r vienā vietā ēvele ņe̦m gludi, uotrā tā "ieve̦lk" un atstāj spurgulas.]

Avots: ME II, 86

I jūga,

3): jûga Meselau, jûgu ēvele C.;

4): "vajadzīgās lietas pie ratiem" A. Leitāns.

Avots: EH I, 568

I jūga,

1) Schwengel am Wagen
L.;

2) "vāģu priekšas astatums nuo pakaļass" Serb.;

3) jūga Lubn. od. jūgẽvele, ein Hobel, an dem zwei Menschen arbeiten
Konv. ¹ , [Trik.;

4) jûga Warkl., Pferdegeschirr.]

Avots: ME II, 121

jûguôt,

1) tr., ein Floss verbinden:
pluostu jūguot Konv. ² 3217;

[2) mit der
jūgēvele hobeln Trik.].

Avots: ME II, 121

II kārele L., Körbelkraut. [Wohl über kãrvele aus mnd. carvel in Grimms Wrtb. unter Kerbel.]

Avots: ME II, 195

[karvetes U. (?), Kalmus. Sonst unbekannt und wahrscheinlich fehlerhaft für kārveles, wie es bei Elv. lautet.]

Avots: ME II, 165

ķer̂veļi (unter ķer̂vele): auch Fest., Lubn., Trik.

Avots: EH I, 697

ķève [Serbigal], Jürg., Schujen, AP., N. - Peb., C., PS., Wolm., ķêve ² Salis, Ruj.], ķẽve [Tr., Bl., Līn., Gr. - Essern, Dunika, Dond., Lautb., Blieden], Demin. verächtlich ķēvele, [ķēvelīte N. - Peb.], die Stute: ubagam tāda nātna ķēvele, eine schlechte, magere Stute LP. VI, 304. iedeva tam nātnu ķēvīti JK. V, 28. Sprw.: balta ķēve jāmazgā, smuka sieva jāsargā. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš, wer das Glück hat, führt die Braut heim. kuo tu tam darīsi od. kuo tam darīt, kam ķēve spēj, was kannst du dem anhaben, der die Macht hat. jāj atkal tuo pašu ķēvi, er singt wieder das alte Lied. es e̦smu ar viņu rada nuo baltas ķēves trešā (od. devītā) augumā od. nuo baltas ķēves kreisās puses - so antwortet man dem, der mit unablässigen Fragen nach dem Verwandtschafts- verhältnis quält. - gaišzilā ķēvīte, oedipoda caerulescens; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Latv. Wohl aus li. kė´vė "кляча".

Avots: ME II, 377

knẽvelis, knèvelis C., [ "ein kleiner,aber gewandter Knabe" Dunika]; ein Bube (Knäblein), ein Knirps; [in Bers. dazu auch ein fem. knèvele ² ]; ein Schimpfwort überhaupt: 7 gadu knēvelis MWM. VI, 310. man ve̦cam knēveļam atve̦d jaunu līgaviņu BW. 22040, 2; jem., der ohne gross und stark zu sein, sich doch ein solcher zu sein einbildet Etn. IV, 97. [Aus (m)nd. knevel "Knebel" (vgl. mhd. knebel "Bengel").]

Avots: ME II, 245

kreve [Fest.], vele">krevele, krevelis [PS., Wolm.],

1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];

2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. ² 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. ^l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];

3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;

4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]

Avots: ME II, 274, 275

krevelis (unter kreve),

1): auch AP., Lems., Ramkau;

3): auch N.-Peb., Ramkau: nak kreveļu (oder zum nom. s. krevele?) lauzt P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH I, 650

kruknis, pl. krukņi, eine Art Pilze (helvella) Trik. n. RKr. III, 70; [="veles">kārveles" Planhof].

Avots: ME II, 286

ķur̂pele Mar. n. RKr. XV, 122, = vele">ķervele.

Avots: ME II, 392

laĩva, verächtl. Demin. laivele,

1) das Boot, der Kahn:
ar puķīti laivu dzinu Ltd. 1815. palika kâ nuo laivas izme̦sts, er war wie aus den Wolken gefallen. mazu laivu stūmējs, ein beschränkter, einfältiger Mensch;

2) bootförmige Wolke
[Kempenhof]: kad gaisa laivas stiepjas nuo dienvidiem uz ziemeļiem, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. rīt būs lietus, jau lielā nuosmalsti pa˙priekšu savu laivu! Aps.;

4) das Schiff
bei Manz., Glück, besond. liela laiva; dafür jetzt kuģis. [Zu li. laĩvas "Boot", [ein Demin. laivẽle. LChr. 314, 30; vgl. Thomsen Beröringer 193].

Avots: ME II, 414

miêrinât: m. vīveles nevar, kas nepruot Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich beruhigen: sāpes miêrinājas ² , kad vakars nāk Seyershof.

Avots: EH I, 825

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

nùošķîst,

2): zēvele un uguns vien nuošķīdušas uz visām pusēm Pas. XV, 32.

Avots: EH II, 95

piķis,

1) das Pech:
Sprw. kas piķi aizkar tas sagāna ruokas. vārās kâ piķa katls. lipīgs kâ piķis. piķis kaklā, piķis makā! me̦lnuos piķa mēteļuos tē̦rpušies LP. VI, 1, 120. ka tur vai piķis lītu! Plūd. Llv. 207. zeme kâ piķis Grünh. zemes piķis Konv. ¹ 68, ; žīdu piķis Konv. ² 193, der Asphalt;

2) als Fluchwort:
rauj tevi piķis! kad tevi piķis! hol dich der Teufel! kur, piķis, viņš palicis? wo, zum Henker, ist er geblieben? U. es tev piķi duošu, ich werde dir sonst was geben (prosit die Mahlzeit! du machst dir vergebliche Hoffnung)! U. piķis un zēvele! JK. V, 85. Nebst li. pìkis und estn. pikk zunächst aus mnd. pik.

Avots: ME III, 214

pretîgs,

1) entgegenstehend, widerstrebend, gegnerisch
U., feindüch gesinnt: pretīgs vējš U., konträrer Wind. viņai (= biedrībai) pretīgie ļaudis šuo ģēveles luogu arī zuobuoja De̦glavs Rīga II, 1, 180;

2) widerlich, Ekel erregend:
pretīga garša, smaka.

Avots: ME III, 388

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

raũdzît: auch Allasch, Dobl., Erwalen, Frauenb., Lemb., Lipsthusen, Pussen, Schnehpeln, Siuxt, Smilt., Stenden, Tals., Trik., (mit àu) Ramkau,

1): aizbrauc r., vai kaudze nav šķībi nuosē̦dusēs Siuxt. ràudzēt ² pieri, vai nesāp Kaltenbr.; ins Wasser zum Fischfang gestellte Setzkörbe od. Netze besichtigen (in der Fischersprache)
Salis; acht geben auf, sich kümmern um: kas ta[d] par luopu tâ raudzēs kâ par cilvē̦ku? Kaltenbr. pabļāva kādreiz saimniece, parājās, bet vai tad zē̦ni raudzīja? Siuxt. es ne˙kuo neraudzīju, - gāju tik pāri ebenda. vērsis jau tik nejauks, ka viņš nerauga pa[r] cilvē̦ku ar ebenda. par zirgiem viņi neràuga ² Linden in Kurl. kuo tur par viņu r˙! Sonnaxt. r. (= vārduot) vīveles Frauenb. zirgam muti r., dem Pferd das Maul reinigen Diet.;

3): r. rāciņus (rācēņus Siuxt) Frauenb., unter einer noch wachsenden Staude Kartoffeln herausholen und darauf die Vertiefung wieder zuschütten;
‡

4) abschmecken, kosten:
ràugi ² jaunās maizes! Zvirgzdine. sivē̦ns kādu laiku neraũga ne˙kuo, - pēdīgi sāk ēst Seyershof. (suns) vairāk dienas nebija maizes raudzējis Pas. IV, 516 (aus Dricēni). par vasaru neràuga ² gaļas drupanas Auleja. Refl. -tiês,

2): tumsā ... nevarēja manīt, kāds raudzījās viņas vaigs Rūžu Kr. 12. Subst. raudzîšana: laba pupu r. BW. 33116; raudzījums: par pupiņu raudzījumu BW. 25500; raudzîtājs:

1) pirksim pupu raudzītāju! BW. 5571; ‡

2) "vārduotājs" Frauenb.

Avots: EH II, 356

rìekšava PS., N.-Peb., Jürg., C., Wolm., riekšava ² Lis., Golg., riêkšava Kr., riêkšava ² Karls., Salis, Ruhtem, Lemsal n. FBR. IV, 89, Dunika, Nigr., Dond., rieškava Zaļmuiža, Spr., N.-Schwanb., Bers., Wessen, Warkl., riêkšķava ² Sussikas, rieškava ² Kl., Prl., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Sussei n. FBR. VII, 139, riekšauja U., BW. 2206, 6 var., riêkšauja ² Karls., riêkšaũva ² Widdrisch, rìekuža, riekuža ² Lis., Golg., riêkuža ² Karls., Līn., Wandsen, Wain., Iw., riekuša Für. I, ein verächtl. Demin. riekšavele BW. 2077, eine Handvoll: iedevu zirgam riekšavu auzu Dond. de̦vuši kapeniekiem pa riekšavai zirņu LP. VII, 408. šim saujiņu, tam saujiņu, mazajam riekšaviņu BW. 2075. rieškavām zvaigznes meta BW. 5201. viņš kaisīs ze̦ltu riekšaujām CTR. I, 13. es duošu viņam ŗiekušu ze̦lta Latv. es vēl ve̦se̦lu riekužu rudzu piebēru klāt Wain. riekšauja jedenfalls (s. Leskien Nom. 578) an šauja resp. sauja angelehnt; riekuša (woraus wohl nach Le. Gr. 181, 183 riekuža) wohl (nach Sommer Balt. 118 f.) dissimilatosisch aus *rieskuša (:li. rieškùčios "riekušas"), wobei auch riekšava mitwirken konnte. Le. riekš(ķ)- mit kš(ķ) aus kstj (vgl. *riekstīte) < sktj; li. riešk- wohl mit šk aus ide. k̑sk (woneben ein k̑st dasein konnte). Vielleicht zu li. riešà "Stelle am Fusse des Pferdes von der Hacke bis zum Huf", ríešas "сустав, соединяющiй кисть руки с предплечiем и стопу с голенью" (bei Jaunis Pon. gov. II, 28), "рукавица с обрѣзанными пальцами" LChr. 358, 18, av. urvaēsa- "Wirbel, Winde", gr. ρ'οιχός "gebogen", mndl. wrighe "Rist", ahd. rîho "Kniekehle" und (mit st aus kst, s. Kluge Etym. Wrtb. d. deu. Spr. unter Rist) ae. wrist "Handgelenk", mnd. wrist "Handwurzel".

Avots: ME III, 545

rievelis (f. -le) W. - Livl. n. U., riẽvelis Salis, Wandsen, Karls., rievels Tals., riẽveris Dond., rievers Angermünde n. U. (wohl fälschlicherweise mit dem Adj. "mutwillig" übersetzt), ein unartlges, mutwilliges Klnd, ein Wildfang: Antuons bija lielākais nebēdnieks un rievelis pa visu skuolu Lautb. Luomi 27. ai tu, lielais rievelis! gan˙drīz mani apgāza Janš. Dzimtene IV, 60. šī riẽvele (von einem ausgelassenen Mädchen) kādreiz aizraujas un aizmirstas V, 266. Beruht wohl aut einem mnd. *rever "wer unsinnig redet".

Avots: ME III, 551

rumāks (unter rumaks I): kâ kungam patika zemnieku meitene, tâ˙pat viņa ... rumākam ... zemnieku ķēvele Janš. Mežv. ļ, II, 170; (mit -a-) ein dunkelgelbes od. bräunliches Pferd Erkull.

Avots: EH II, 383

sadèldêt, tr., (vollständig) abnutzen, vertilgen: izkapti sadeldējis N. Schwanb. sadeldēju dzirnaviņas BW. 17434. dišlē̦rs manus smalkus kre̦klus uz ēveles sadeldēja 9511. brangi vien sade̦ldē̦tuos mežus Veselis Saules kapsē̦ta 149. meita sadeldēja gre̦dze̦nu ar kāju Pas. IV, 426.

Avots: ME II, 609

saraudzît,

1): raudzījuos, nesaraudzīju Sieva 69; untersuchend konstatieren:
saraudzīja, ka uoksts ir salts Pas. XI, 303;

2): auch (mit aũ) Dunika;

3): auch Lttic. 971 (aus Frauenb.); "nuovārduot" (mit aũ) Frauenb.: s. vīveles. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) zusammensuchen, besorgen:
arājam pamazām visu vajaga s. Brasche Kā Paleijas Jānis 177.

Avots: EH XVI, 440

saverkšît, saverkšķît, verzerren: s. ģīmi Nerft. viņa kliedza ar saverkšķītu ģīmi A. v. J. 1900, S. 360. saverkšīt (saviebt) seju Festen. Refl. -tiês, sich verzerren, sich verziehen: seja nejauki saverkšījās A. Up. J. I. 12. skatās saulā saverkšķījies Nerft. Zu diesem Reflexiv gehört wohl auch das Part. in der Phrase līdzinājās saverkšķījušai (eingeschrumpft?) krevelei A. v. J. 1893, S. 199. Zu savergt.

Avots: ME III, 784

sẽrdienis: auch (sẽrdiênis ² ) Strasden; ein vaterloses Kind, dessen Mutter noch leben kann BielU.; ein Kind, dessen Vater od. Mutter gestorben ist Schrunden n. PBR. XIII, 106 (vgl. aber BW. 4137); dievs bij man nuovelej[i]s sērdienim vien dzīvuot BW. 3973. kuo, sērdiene, sē̦ruojies? 4077. Demin. sērdieniņš 4945 var. (aus Wandsen).

Avots: EH II, 481, 482

siẽva, verächtl. Demin. siẽvele Ērglis Pel. bar. vectēvi 104, siẽviķis Rothof n. FBR. VIII, 122, das Weib, die Ehefrau: sievu (ap)ņemt, (eine Frau) heiraten: laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5 var. Sprw.: sievai gaŗi mati, īss paduoms. kur sievās, tur pļāpas. sieva un krāsns paliek mājās. laba sieva nav ar ze̦ltu uzsveŗama. smuka sieva jāglabā, balta ķēve jāmazgā. pikta sieva - vīra nelaime, lieka sieva (U.) od. sāņu sieva (Latvju tauta XI, 1, 13), Kebsweib, Beischläferin U.; pussieva, ein Mädchen, das ein Kind hat U. - sievas vaina od. kaite, die Menstruation U. sievas vīrs U., Salis, Pernigel, ein Verheirateter, Ehemann: es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Luomi 185. - sievas diena, der 25. März Dond. Zu and., ahd. hīwa "Gattin", ahd. hīwo "Gatte, Hausgenosse", ir. cia "Mann, Gatte", lat. cīvis "Bürger", ai. š̍ēva-ḥ "traut" u. a. (s. auch sàime), vgl. Walde Wrtb.2 164 f., Thurneysen KZ. LI, 59.

Avots: ME III, 861

Sìmjũdu diena RKr. VI, 42, Simjũda dìena PS., Simjūddiena Mag. XX, 3, 58; Konv. ² 2150, Simjūdis Saul., Simjūtu diena (vakars), Simjauta vakars Bers. n. Etn, I, 62, Simon-Juda" (der 28. Oktober): Simjūtu dienas vakarā senāk mieluojuši nuomirušus LP. V, 65. Simjūtu dienā, kad dvēseles mieluo VI, 47. Simjūtu vakarā mājinieki iziet laukā, lai nekultuos veleniešiem pa kājām VII, 123. - Sìmjûdiņš ² Saikava, der 2. Oktober (alten Stils).

Avots: ME III, 841

II šķẽrêt,

1): š. (= cirpt) aitas Ramkau; (mit einem Messer) fein zerschneiden Salis;

3): auch Salis, Seyershof, (mit è ² ) Mahlup, Sonnaxt;

4): dažam bē̦rnam šķē̦rē̦ta lūpa AP. (bezdelīgai) šķē̦rē̦ta aste Pas. XIII, 178. šķē̦rē̦ti svārki ME. IV, 34 (unter šķẽrêt I). ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich hobeln lassen (vom Kohl):
kad neasa ēvele, tad kāpuosti nepar˙kuo nešķērējas.

Avots: EH II, 633, 634

šķēvinât, vexieren Depkin n. U. ("scheint nicht bekannt"). Nach Būga KSn. 1, 282 zu den unter šķēvele genannten li. Formen.

Avots: ME IV, 38

šķic! Interjektion,

1) škic! Kand., Wessen, Zuruf, mit dem man Katzen vertreibt
U., Zuruf für Ziegen: šķic kaziņ, līkradzīt! BW. 29499, 4 var. (ähnlich: 2058; A. v. J. 1896, S. 372);

2) in der Verbind. a šķic, das Knarren des Hobels bezeichnend:
pa starpām šķauda ēvele "a šķic, a šķic" Latv.

Avots: ME IV, 38

I skrube,

1) skrube U., Spr., Freiziņ, Aps., Lub., Dunika, Schwanb., N.-Peb., skrubis U., Karls., Smilt., skrublis U., skrubele Lems., Salisb. n. U., skrubene U., Gr.-Essern, skrubēvele U., Karls. Naud., der Schrubbhobel;

2) die Schrubbe:
ar skrubi berž plānu Dond n. RKr. XVII, 52;

3) skrubis, das krumme Messer zum Hohlschneider
Erlaa n. U. Aus nd. schrubbe(-hövel).

Avots: ME III, 897

skrubinât,

1) nagen
U., knabbern Dr., knuspern, klauben V., Naud.; Durben: es kauliņus skrubināju (Var.: lupināju) BW. 31085, 2. tâ kâ pele... skrubinātu Pasaules lāp. 170. aitas skrubina (kuož līdz saknei) īsuo zâli Dunika;

2) mit der
skrubēvele hobeln Naud.;

3) nicht gerne geben, an sich halten
Für. I. Wohl zu skrubt; vgl. auch krubinât.

Avots: ME III, 898

‡ spūre Spiess, eine Pferdekrankheit, die Kolik, vīvele II.

Avots: EH II, 565

stipe̦ns,

1) die Stütze der Schlittensohle:
es nuolauzu ragavām trīs stipe̦nus Römershof (vgl. auch Bezzenberger Lett. Di. - stna. 176);

2) der Schlüssel
L., Bielenstein Holzb. 40, Wenden, Lemburg, Nitau n. U., Schujen; eigentlich ein Pflock, s. Bielenstein l. c.;

3) "ein Stück, Teil vom Ganzen (meist vom Zeug, Strick oder Garn)":
drēbes, diegu stipe̦ns Stomersee, N. - Schwarib. Wenigstens in der Bed. 1 und 2 nebst li. stipìnis "Stütze an einer Schleife" und stipinas "Knüttel" zu lat. stīpes "Pflock", stipa "Strebe zur Stütze der Amphoren", stipula "Halm", mnd. stīvele "Stütze", mhd. stīf "steif" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 646 f.); vgl. auch stiprs; in der Bed. 3 zunächst zu stipans.

Avots: ME IV, 1071

strāles, = strē̦la: ja kāda vaina luopam: strāles, vīveles jeb cits kas LP. VII, 598.

Avots: ME IV, 1084

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

ùrgucis ² Bers., ein Schreckgespenst Wid., Mag. XX, 3, 189, Seele, Geist eines Gestorbenen (= velis) Konv. ² 2346: ārā, urguči (= veļi), ārā! Etn. I, 62. darbinieks palicis par "urguci" 63. Simjūda dienas vakarā mēdza dzīt urgučus, t. i. ļaunus garus RKr. VI, 42. kur tuovakar urgučus dzinuši LP. VI, 47 (aus Festen). saimnieks bijis liels urguču cienītājs V, 286. Simjūtu vakarā... mieluojuši miruoņus, veleniešus, urgučus, kâ nu viņus saukuši 65 (ähnlich MWM. 1899, S. 266).

Kļūdu labojums:
V, 286 = VII, 286
65 (ähnlich MWM. 1899, S. 266) = V, 65

Avots: ME IV, 304, 305

velêknis Kaugershof, Wolmarshof, veleknis">veleknis U., Karls., Salis, velêkne PS., velekne">velekne Mahlup, Mar., Schwanb., Segewold, velekn%C4%ABte">veleknīte Smilt., velek%C5%86u%20be%C5%86%C4%B7is">velekņu beņķis U. ve̦lē̦kns A. - Ottenhof, velēksne L., U., Bauenhof, Lemburg, Lenzenhof, Linden in Livl., Nötk., Seltingshof, veleksne">veleksne Bielenstein Holzb. 440, velēksnis Lenzenhof, Nötk., Wolmarshof, die Waschbank: uz ve̦lē̦kna velē veļu ar vālēm A. - Ottenhof. viņas luoka tuo (= palagu) uz velêkni Janš. Bandavā I, 118. veleknei kāja nuolūzusi Mar. Rungulis velēja viņam pa muguru kâ pa velekni MWM. Vll, 883. tu... gaidīji kâ veleknis, lai klibais duod ar vāli virsū Plūd. Rakstn. I, 119. mugura kâ velekne (ein breiter Rücken) Mar. zīda kre̦kli, ze̦lta vāle, sudrabiņa veleknīt[i]s BW. 2592 var.; veleknis Ar., die zu waschende Wäsche.

Avots: ME IV, 528

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦˜ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ ² ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā ¹ / ₃ pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu velˆt; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529

velēnieši Vīt., velenie%C5%A1i">velenieši U., Konv. ² 2346, velen%C4%AB%C5%A1i">velenīši BW. 32408 var., velanieši BW. 27798 var., die abgeschiedenen Geister U.: veļu laiks ar visiem saviem velēniešiem un visādiem kapsē̦tu spuokiem Kaudz. lzjurieši 49. Simjūtu vakarā mieluojuši senāk nuomirušuos, veleniešus LP. V, 65. Simjūtu vakarā mājinieki iziet laukā, lai nekultuos veleniešiem pa kājām VII, 123. veļu māte un velenieši... sagaida nelaiķi pie kapsē̦tas vārtiem BW. III, 3, S. 910. veleniešu skumjais bars U. b. 93, 8. veleniešu kalniņā (auf dem Friedhof), tur guļ meitas malējiņas, tur dēliņi arājiņi BW. 27632, 1. velenieši (Var.: velanieši) kāzas dzēra: mans bāliņš jauns nuomira, veļās ņēma līgaviņu 27798. - velenietis, der Tote, der Bewohner des Jenseits, der im Grabe Ruhende Spr. Zu velis I.

Avots: ME IV, 529

venekle LP. VII, 633; N. - Rosen n. FBR. VIII, 41, die Waschbank: (drēbes) likuse uz venekles velēt Etn. III, 91. Dissimiliert aus *velekle.

Avots: ME IV, 537

veneklis, der Waschbläuel, das Klopfholz für die Wäsche Oppek. n. U.; das Gestell, auf dem die Wäsche gebläut wird U., Oppek. n. Mag. XIII, 25. Dissimiliert aus veleklis.

Avots: ME IV, 537

vĩbele Lappfer, die Strieme W.-Livl, n. U. Zu lat. vībix "Strieme" nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 241 und Persson Beitr. 513; vgl. aber le. vīvele "Schwiele".

Avots: ME IV, 633

vĩvaļas Wolmarshof, = vele">vīvele

II, Feifel.

Avots: ME IV, 649

II vīvuļa Salisb. eine Krankheit, die vom Überessen herrührt; vīvuļas Allend. = vele">vīvele(s)

II. Zu vīvele

II.

Avots: ME IV, 650

vīvules, s. vīvele

II.

Avots: ME IV, 649

vĩvuļi, s. vīvele

II.

Avots: ME IV, 650

zabât (li. žabóti Dovydaičio dainos, S. 152) Assiten, Rutzau, (einem Pferd) das starke Gebiss einlegen: zabāt zirgu Rutzau. Nebst (aiz)zabinât, zabene II und ase̦nzabas zu li. žãbas "Ast; Zaum" (z. B. An. 327), žaba "Gerte", žaboklas "Zügel", mnd. kavele "Stück Holz", norw. kavle "Mittelstück in einem Gebiss", an. kafli "abgeschnittenes Stück", slav. zobadlo (s. Machek Indog. Jahrb. XII, 261) u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 571, Trautmann Wrtb. 364. Apr. sbeclis "Feder im Schloss" in *sebeclis zu bessern?

Avots: ME IV, 677

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene ² II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679

zẽveliņš Sassm. n. RKr. XVII, 65, zẽvele 1: tas de̦g un smird kâ zēveliņš.

Avots: ME IV, 715

zēvelis, s. zẽvele.

Avots: ME IV, 715

žiberîgs Dunika, Gold., Karls., Mitau, Salis, Sassm., Schnehpeln, Stenden, lebhaft, munter, beweglich: žiberīga meitene Karls. žiberīga zuvele Dunika. tā guove par daudz žiberīga Karls. Vgl. ziberêt.

Avots: ME IV, 808

žĩds, demin. žĩdiņš, der Jude: kur neir grieķeris jeb žīds Glück Koloss. 3, 11. Sprw.: žīds pēc naudas kâ ve̦lns pēc dvēseles Br. s. v. p. 118. ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas! RKr. VI, 858. bē̦g kâ žīds nuo krusta 860. pazuda kâ žīds pa Miķeļiem (verschwand plötzlich spurlos) 863. prasa kâ žīds ceļu zinādams 864. smuks kâ žīda bilde 856. stiprs kâ žīda šnabis 857. dzīvuo kâ žīdi pa tumsu Grünh. rauš naudu ar dakšiņām lādītē kâ žīdu kruodzinieki savās svētdienās Kaudz. M. 46. pieķēruos kâ pie žīda ratiem, sagt einer, der eine begonnene Arbeit, die leicht verdirbt, nicht beenden kann Frauenb. tik vājš kâ žīda ķēve (von einem sehr mageren Tier gesagt) ebenda. - žīda bārda, thymus serpyllum Walk; žīdu leitis, Schimpfname für einen ungeschickten Menschen Frauenb.; žīda vīveles, scherzhafte Bezeichnung für eine nicht ernst zu nehmende Krankheit: tev uznāca žīda vīveles, drīz būs arī klāt vācieša krampji! Frauenb. Nebst. li. žỹdas aus r. жидъ.

Avots: ME IV, 813

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758

zvalns,

1) schwankend, wackelig
V.: zvalnā laivele tâ sazvalstās un salīguojas, ka gan˙drīz apsviežas apkārt Janš. Līgava I, 403. sudmalas ir zvalnas A. v. J. 1892, S. 42;

2) unschlüssig
V. Zu zvelt(ies).

Avots: ME IV, 764

zvebelis Wessen, ein Zündhölzchen. Nebst svebele(s) und zēvele aus mnd. swevel.

Avots: ME IV, 768

zvirêt, -u, -ẽju, flimmern, funkeln, leuchten Dunika: zuvele zvir ūdinī Dunika. spīdi, spīdi, zviri, zviri (Var.: zvīri), mans vizuļu vaiņaciņ! BW. 6138, 3. viņa mirdzēja un zvirēja vienā ze̦ltā un sudrabā Dīcm. pas. v. I, 66. gre̦zna pils, ka zvirēja vien nuo spīduoša ze̦lta un dimanta I, 25; Pas. IV, 495 (aus Leegen). Wohl zur Wurzel von zvē̦ruôt.

Avots: ME IV, 777