Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'vilcis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'vilcis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
stīpvilcis
stīpvilcis
tīkvilcis
tvaikvilcis
vilcis
vil˜cis: labs v. Wrangelshof; re̦dzē̦dams vīru nākam ar vilci (mit einer Tracht auf dem Rücken?) Pas. XII, 492.
Avots: EH II, 782
Avots: EH II, 782
vilcis
vilciski
Šķirkļa skaidrojumā (52)
aizelsis
àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.
Avots: ME I, 25
Avots: ME I, 25
apgabals
apgabals, auch apgabalis,
1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;
2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;
3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.
Avots: ME I, 85
1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;
2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;
3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.
Avots: ME I, 85
apvilkt
apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,
1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;
2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,
1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;
2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.
Avots: ME I, 136
1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;
2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,
1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;
2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.
Avots: ME I, 136
attikt
attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,
1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;
2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;
3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),
1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;
2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];
3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;
4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;
5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.
Avots: ME I, 204, 205
1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;
2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;
3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),
1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;
2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];
3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;
4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;
5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.
Avots: ME I, 204, 205
atvilkt
austiņa
àustiņa,
1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;
2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;
3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;
4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;
5) eine Art von Spangen;
6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.
Avots: ME I, 229
1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;
2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;
3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;
4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;
5) eine Art von Spangen;
6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.
Avots: ME I, 229
basātnē
derēt
derêt, -u (selten -ēju), -ēju,
1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;
2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;
3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;
4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;
5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;
6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;
7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;
8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,
1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;
2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]
Avots: ME I, 456
1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;
2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;
3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;
4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;
5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;
6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;
7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;
8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,
1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;
2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]
Avots: ME I, 456
ievilkt
ìevìlkt, tr.,
1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;
2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;
3) iev. uguni, Feuer anmachen;
4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;
5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;
6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;
2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. 2 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;
3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;
4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;
[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].
Avots: ME II, 88
1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;
2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;
3) iev. uguni, Feuer anmachen;
4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;
5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;
6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;
2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. 2 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;
3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;
4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;
[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].
Avots: ME II, 88
izvilkt
izvìlkt (li. išvil˜kti),
1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;
2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;
3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;
4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;
5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;
6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,
1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;
2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);
3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.
Avots: ME I, 828, 829
1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;
2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;
3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;
4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;
5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;
6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,
1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;
2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);
3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.
Avots: ME I, 828, 829
jukna
[II jukna,
1) "ein dem Wuchs nicht entsprechendes, nicht passendes Kleid"(?):
viņš apvilcis tādas juknas Lindenhof, Marzenhof;
2) "ein liederlich gekleideter Mensch"
Biržgalis.]
Avots: ME II, 116
1) "ein dem Wuchs nicht entsprechendes, nicht passendes Kleid"(?):
viņš apvilcis tādas juknas Lindenhof, Marzenhof;
2) "ein liederlich gekleideter Mensch"
Biržgalis.]
Avots: ME II, 116
ķepa
ķe̦pa,
1) ein klebriges, altes Kleid:
atkal apvilcis savas ķe̦pas LP. VI, 663;
2) der Klumpen, Ballen, Flocke:
sniega ķe̦pa; guovs ķe̦pa, der Kuhflanden: ielicis sviesta bundulī guovs ķe̦pas LP. IV, 144; V, 134;
3) die Tatze, nametl. die Bärentatze:
lācīšam liela ķe̦pa (Var.: ķe̦lva) BW. 2686. kaķis uzkrita pelei visām ķe̦pām Serb. Übertr. auf die menschliche Hand: kad tu manas ķe̦pas baudīsi, tad trīs dienas snaudīsi Serb. tas nuovilka ar sievu abi divi drēbes un tad metās abi divi uz četri ķe̦pi (Dual) gar zemi LP. VI, 266; [ Faustgelenk Bergm. n. U.];
4) dieva, ve̦lna ķe̦pa, orchis maculata RKr. III, 71. lauvas ķepiņa, Edelweiss
Wid. Zu ķept [in der Bed. 1 - 2; in der Bed. 3 - 4 aus liv. käpā resp. estn. käpp "Pfote, Klaue, Hand", s. Thomsen Beröringer 259].
Avots: ME II, 366
1) ein klebriges, altes Kleid:
atkal apvilcis savas ķe̦pas LP. VI, 663;
2) der Klumpen, Ballen, Flocke:
sniega ķe̦pa; guovs ķe̦pa, der Kuhflanden: ielicis sviesta bundulī guovs ķe̦pas LP. IV, 144; V, 134;
3) die Tatze, nametl. die Bärentatze:
lācīšam liela ķe̦pa (Var.: ķe̦lva) BW. 2686. kaķis uzkrita pelei visām ķe̦pām Serb. Übertr. auf die menschliche Hand: kad tu manas ķe̦pas baudīsi, tad trīs dienas snaudīsi Serb. tas nuovilka ar sievu abi divi drēbes un tad metās abi divi uz četri ķe̦pi (Dual) gar zemi LP. VI, 266; [ Faustgelenk Bergm. n. U.];
4) dieva, ve̦lna ķe̦pa, orchis maculata RKr. III, 71. lauvas ķepiņa, Edelweiss
Wid. Zu ķept [in der Bed. 1 - 2; in der Bed. 3 - 4 aus liv. käpā resp. estn. käpp "Pfote, Klaue, Hand", s. Thomsen Beröringer 259].
Avots: ME II, 366
klumšķis
klum̃šķis,
1): auch (mit um̃ ) Dunika; "vīstuoklis" Līn.: izvilcis lupatu klumšķi Janš. Mežv. ļ. II, 7. turē̦dams satītu tabakas klumšķīti aiz lūpas Līgava I, 213.
Avots: EH I, 623
1): auch (mit um̃ ) Dunika; "vīstuoklis" Līn.: izvilcis lupatu klumšķi Janš. Mežv. ļ. II, 7. turē̦dams satītu tabakas klumšķīti aiz lūpas Līgava I, 213.
Avots: EH I, 623
kņāva
I kņāva, ‡
2) nuo uotra nepelnīts ieguvums" Renzen, die Beute
(mit â ) Ermes: kaķis pā`rnesis labu kņāvu. tas nu ir ievilcis sev labu kņāvu.
Avots: EH I, 636
2) nuo uotra nepelnīts ieguvums" Renzen, die Beute
(mit â ) Ermes: kaķis pā`rnesis labu kņāvu. tas nu ir ievilcis sev labu kņāvu.
Avots: EH I, 636
kulka
laiks
laĩks (li. laĩkas "Zeit"),
1) die Zeit,
a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;
b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,
a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;
b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;
c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;
d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;
e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;
f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;
g) im Dat., laikam,
a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;
b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];
h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,
a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;
b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;
i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,
a) zur rechten Zeit,
b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];
j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];
2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;
3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;
[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];
5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;
6) der Pl. laiki,
a) Zeiten,
b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].
Avots: ME II, 405, 406, 407
1) die Zeit,
a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;
b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,
a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;
b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;
c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;
d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;
e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;
f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;
g) im Dat., laikam,
a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;
b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];
h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,
a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;
b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;
i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,
a) zur rechten Zeit,
b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];
j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];
2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;
3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;
[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];
5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;
6) der Pl. laiki,
a) Zeiten,
b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].
Avots: ME II, 405, 406, 407
miekšis
miekšis, miekšķis,
1) mìekšis 2, schlechtes, nasses Wetter: jau vairāk dienu ir laiks tāds niekšis Plm. n. RKr. XVII, 68;
2) miêkšis, miekšķis Smilt., Lub., ein Durchnässter: slapjš līdz ādai kâ miekšķis Smilt., Lub. izmircis kâ tīrais miekšis Vīt. 81. [pievilcis (piedzēries) kâ miekšis (ein Trunkenbold): acis pusviru, plakstiņus vien līpina Fest.];
3) mìekšis 2, ein dicker und träger Mensch
Plm. n. RKr. XVII, 68;
[4) miêkšļis 2 (verächtlich) Bauske, = pūtelis (eine Speise). - In der Bed. 1 u. 2 zu miekšêt 1.
Avots: ME II, 652
1) mìekšis 2, schlechtes, nasses Wetter: jau vairāk dienu ir laiks tāds niekšis Plm. n. RKr. XVII, 68;
2) miêkšis, miekšķis Smilt., Lub., ein Durchnässter: slapjš līdz ādai kâ miekšķis Smilt., Lub. izmircis kâ tīrais miekšis Vīt. 81. [pievilcis (piedzēries) kâ miekšis (ein Trunkenbold): acis pusviru, plakstiņus vien līpina Fest.];
3) mìekšis 2, ein dicker und träger Mensch
Plm. n. RKr. XVII, 68;
[4) miêkšļis 2 (verächtlich) Bauske, = pūtelis (eine Speise). - In der Bed. 1 u. 2 zu miekšêt 1.
Avots: ME II, 652
morskāt
‡ mor̃skât Seyershof,
1) quälen:
m. kuceniņu;
2) unbewusst, Instinktiv bewegen:
kad bē̦rns ir nuovilcis krūti, viņš tūliņ morskā mutīti pruom. Refl. -tiês Seyershof, spielend (od. sich quälend) sich auf dem Boden wälzen.
Avots: EH I, 827
1) quälen:
m. kuceniņu;
2) unbewusst, Instinktiv bewegen:
kad bē̦rns ir nuovilcis krūti, viņš tūliņ morskā mutīti pruom. Refl. -tiês Seyershof, spielend (od. sich quälend) sich auf dem Boden wälzen.
Avots: EH I, 827
murgi
mùrgi,
1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi 2 Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;
2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;
3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.
Avots: ME II, 669
1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi 2 Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;
2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;
3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.
Avots: ME II, 669
nez
nez, nezin, nezin, man weiss nicht: nez vai iet jau gulēt? soll man schon schlafen gehen? Blaum. nezi vai tas tiesa, kuo ļaudis par tevi runā? Ahs. n. RKr. XVII, 40. kas erhält nach nez, nezi, nezin die Funktion eines unbestimmten Fürworts, so auch das fragende Adverbium kâ, = kaut kas, kaut kâ: dievs un ve̦lns reiz saderējuši nez uz kuo, Gott und der Teufel hätten einst gewettet - man weiss nicht worum = um irgend etwas Etn. III, 175. nez par kuo viņas tâ sačukstas A. XII, 673. nez˙kâ tas tâ nuoticis. vērdzene nezin kâ ar mieru LP. IV, 38. ja ūdens gadītuos, tad es atduotu nezin kuo, dann würde ich alles Mögliche geben II, 34. nez kas (gew. zusammengeschrieben: nezkas) arī izvilcis krustu A. XI, 8. nez˙kas liels tur neizjuks. viņš duomā, ka viņš nez˙kāds (nezin kāds) vīrs, er meint, dass er ein bedeutender Mann sei.
Avots: ME II, 741
Avots: ME II, 741
nodzīt
nùodzìt [li. nugiñti], tr.,
1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;
2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;
3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;
4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;
5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;
[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.
Avots: ME II, 781
1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;
2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;
3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;
4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;
5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;
[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.
Avots: ME II, 781
notraukt
nùotràukt [li. nutráukti "(hin)abziehen"], tr.,
1) abschütteln, abschlagen, abstreifen:
puisis pa nuotrauktām sliedēm rasā vilcis apaušus LP. VI, 5. ievu ziedu, kur uzme̦tusēs lakstīgala, strautiņā nuotraukusi. jeb šaubu pirkstiem tev nuotraukta jau ir dvē selei ticības rasa MWM. VIII, 19. zē̦ni ar garam apiņkārtīm lūkuo nuotraukt pa ābuolam Aps. V, 4;
2) niederwerfen, zu Boden werfen:
acumirklī tuo kāds nuotrauca gar zemi Purap.;
[3) = nuobeigt, beenden Wid.;
4) zu Ende schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala nuotrauca savu dziesmu Lis.].
Avots: ME II, 876
1) abschütteln, abschlagen, abstreifen:
puisis pa nuotrauktām sliedēm rasā vilcis apaušus LP. VI, 5. ievu ziedu, kur uzme̦tusēs lakstīgala, strautiņā nuotraukusi. jeb šaubu pirkstiem tev nuotraukta jau ir dvē selei ticības rasa MWM. VIII, 19. zē̦ni ar garam apiņkārtīm lūkuo nuotraukt pa ābuolam Aps. V, 4;
2) niederwerfen, zu Boden werfen:
acumirklī tuo kāds nuotrauca gar zemi Purap.;
[3) = nuobeigt, beenden Wid.;
4) zu Ende schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala nuotrauca savu dziesmu Lis.].
Avots: ME II, 876
novilkt
nùovìlkt, ‡
5) hinziehen:
jis ... nuovilka visus pie kēneņa pavaicāt ... Pas. IV, 291 (aus Ludsen); ‡
6) (eine Menge von Strichen) ziehen:
visai ielai nuovilcis krustus Pas. VIII, 82; ‡
7) abnehmen (vom Felde):
nuovilkuši rāceņus Pas. XI, 70; ‡
8) abtrinken:
krietnu malku nuovilcis, viņš sniedza pudeli tālāk Janš. Dzimtene III 2 , 42.
Avots: EH II, 107
5) hinziehen:
jis ... nuovilka visus pie kēneņa pavaicāt ... Pas. IV, 291 (aus Ludsen); ‡
6) (eine Menge von Strichen) ziehen:
visai ielai nuovilcis krustus Pas. VIII, 82; ‡
7) abnehmen (vom Felde):
nuovilkuši rāceņus Pas. XI, 70; ‡
8) abtrinken:
krietnu malku nuovilcis, viņš sniedza pudeli tālāk Janš. Dzimtene III 2 , 42.
Avots: EH II, 107
pakaļčinkslis
‡ pakaļčinkslis, der untere TeiI des Hinterfusses (?): Krančelis, pakaļčinkšļus ievilcis, aizdiedza Brigadere Skarbos vējos 54.
Avots: EH II, 140
Avots: EH II, 140
pallaiņi
paraut
paraût, Refl. -tiês,
1): "pavirzīties" Warkl. n. FBR. XI, 100. (ļaudis) parāvās ... sānis, brīvuodami tām ceļu Janš. Bandavā I, 363; ‡
2) = pãrraûtiês 1 Borchow, Dunika, Lubn.: zirgs arklu e̦suot vilcis uz priekšu un ... zē̦ns ... atpakaļ ... tâ viņi tur cīnuoties var˙būt vēl tagad, ja zē̦ns nee̦suot vēl pasarāvies Jauns. Raksti III, 30.
Avots: EH XIII, 166
1): "pavirzīties" Warkl. n. FBR. XI, 100. (ļaudis) parāvās ... sānis, brīvuodami tām ceļu Janš. Bandavā I, 363; ‡
2) = pãrraûtiês 1 Borchow, Dunika, Lubn.: zirgs arklu e̦suot vilcis uz priekšu un ... zē̦ns ... atpakaļ ... tâ viņi tur cīnuoties var˙būt vēl tagad, ja zē̦ns nee̦suot vēl pasarāvies Jauns. Raksti III, 30.
Avots: EH XIII, 166
pārpilns
pãrpil˜ns, übervoll, überreichlich, überzählig: pārpilns mē̦rs, trauks. vasaras parks bija pievilcis pārpilnu skaitu apme̦klē̦tāju Asp. pārpilns kausējums, übersättigte Lösung Konv. 2 1692.
Avots: ME III, 170
Avots: ME III, 170
piere
pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),
1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);
2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;
3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;
4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,
a) ein Schimpfwort
BW, piel 2 11499; BW. 10145 u. a.;
b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.
2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".
Avots: ME III, 284
1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);
2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;
3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;
4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,
a) ein Schimpfwort
BW, piel 2 11499; BW. 10145 u. a.;
b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.
2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".
Avots: ME III, 284
priežuda
priẽžuda, der vordere Teil des Brotofens, wo man beim Fegen des Ofens die glūhenden Kohlen zusammenscharrt Grünh.: pemšu kādu klēpīti žagaru, iemet'tsu priežudā, varēsi paguozēties. izvilcis luļķi, piegāju pie prie̦tudas. pavandīja ar pirkstu sprikstīs, lai sadabũtu kādu uogli Alm. Wohl ein Lituanismus; vgl. priẽdaza.
Avots: ME III, 399
Avots: ME III, 399
puspeļņa
puspèļņa, halber Verdienst, halber Lohn: e̦smu izvilcis jau arī tuo pašu mazākuo (meitu) līdz puspeļņas stāvuoklim Jaunie mērn. laiki II, 134.
Avots: ME III, 432
Avots: ME III, 432
ragavas
ragavas, ragus (nom. pl.) Salisb., raguvas Wallhof, ragutas Katzd., Demin. ragaviņas, ragutiņas, raguotiņas Salis, verächtl. raguteles BW. 23552, die Ragge (prov.), der flache Holzschlitten (das Demin. bezeichnet meist den Rodel-, Kinderschlitten): Sprw. čīkst kâ ve̦cas ragavas. uzvilcis baļķi ar visām ragavām vajadzīgā vietā Upīte Medn. laiki. ielēcis saimniekam ragūs LP. VI, 76. kad puisīši mežā brauc, ciemā te̦k ragutiņu (Var.: ragaviņu) BW. 12742, 1. pieci puiši taisa vienas ragutiņas 7289. vienu slieci raguteles (Var.: ragaviņas) 23552. darīš[u] vieglas ragutiņas 29946, 1. - Als Bed. dieses Wortes gibt St. auch "Kinderfiedel" an. was wohl nur lokal vorkommen mag. Nebst li. rãgės dass. zu rags, s. Thomsen Beröringer 211; Bietenstein Holzb. 555 und Būga KSn. I 232; die Form ragutas ist auf Grund des Demin. ragutiņas (zu ragus) entstanden.
Avots: ME III, 465
Avots: ME III, 465
raudzēt
raûdzêt, -ẽju, säuren, in Gärung bringen: kāpuostus raudzēt, Kohl einmachen, säuern. ādas raudzēt, Felle beizen, gären lassen: jauņuvīte tev uzsedza neraudzē̦tu teļu ādu BW. 25296. vilks izvilcis aitas ādu nuo raudzējamā trauka (aus dem Lohekübel) LP. V, 190. raudzē̦ti (reibinuoši) dzērieni Antröp. II, 84. vilkatas grib labprāt nuo pļāvējiem dabūt raudzē̦tu maizi (gesäuertes Brot) LP. VII, 913. tabaku raudzēt, Tabak präparieren Erlaa, Oppek. n. U. Refl. -tiês, gären: trīs gadiņi nāburgam vīna blašķe raudzējās BW. 22830, 2. Zu rûgt, raûgs.
Avots: ME III, 485
Avots: ME III, 485
regavas
re̦gavas C., PS., Smilt., Wolm., Serblgal, Trik., Etn. II, 157; III, 74 (aus Wohlfahrt). = ragavas, der Bauerschlitten. ne tam vāģu, ne re̦gavu BW. 5292 var. re̦gaviņas pašas te̦k nuo kalniņa lejiņā 12209, 2. dē̦ls uzvilcis baļķi ar visām re̦gavām vajadzīgā vietā Upīte Medn. laiki 160. Zum e, vgl. Le. Gr. 371.
Avots: ME III, 504
Avots: ME III, 504
riksna
I riksna, der Streifen: kas tuo riksnu uz papīra uzvilcis? Mar. n. RKr. XV, 133. kaķis nuoskrāpēja ruoku; skaties, kāda riksna! Mar. Zur ika.
Avots: ME III, 525
Avots: ME III, 525
rimbulis
rim̃bulis: auch Orellen, (mit im ) Segew., (etwas Ringförmiges) AP., (der Kreis) Lemb., (eine ringförmige Zeichnung, meist mit breitem Rand) Jürg., Lemb., Lieven-Bersen, Schnehpeln: dūmi kūp rimbuļiem Smilt. kuo tu tādus rimbuļus savilcis uz papīra? Jürg. rim̃buļi uz sienas uzzīmē̦ti Riga. aplaist kādu rimbuli Lemb.; ein Holzreifen als Kinderspielzeug Lemb.
Avots: EH II, 371
Avots: EH II, 371
sasmilkšot
sasmìlkšuôt, tr., mit Sand bestreuen: izvilcis... smilkšu maku, krietni sasmilkšuoja bruce̦klu Janš. Dzimtene 2 I, 373.
Avots: ME III, 739
Avots: ME III, 739
savilce
savilkt
savìlkt, tr.,
1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;
2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;
3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;
4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;
2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;
3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;
4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;
5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;
6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.
Avots: ME III, 787
1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;
2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;
3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;
4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;
2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;
3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;
4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;
5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;
6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.
Avots: ME III, 787
šilka
II šìlkas Saikava "ein warmes und dickes Kleidungsstück, das anstatt eines Mantels getragen wird; ein dicker, abgetragener Mantel": uzvilcis tādu šilku; kur tad šam salt būs! Saikava; ein alter, zerfetzter, glänzender Mantel (mit ìl 2 ) Fehgen, Bers., Fehsen, Kalz., Marzen.
Avots: ME IV, 18
Avots: ME IV, 18
skanste
skañste U., skansts, -s, Dr., Pl. skanstis U.,
1) die Schanze
U., Ronneb., Smilt., die Befestigung, Festung: skanstes kalns K. Müller, Befestigungsburg. zemes shansis, die Erdschanze Dr. viņi mēdza uzcelt skanstes uz ratiem MWM. VI, 134. vilcis milzu lielgabalus uz skanstīm Kaudz. Jaunie mėrn. laiki I, 42;
2) skansts "maza būdiņa kūtī ar griestu lūku, pa kuo nuogāž būdiņā sienu luopiem" Rothof. Vgl. skance und zum Lautlichen etwa alcers: alste̦rs.
Avots: ME III, 871, 872
1) die Schanze
U., Ronneb., Smilt., die Befestigung, Festung: skanstes kalns K. Müller, Befestigungsburg. zemes shansis, die Erdschanze Dr. viņi mēdza uzcelt skanstes uz ratiem MWM. VI, 134. vilcis milzu lielgabalus uz skanstīm Kaudz. Jaunie mėrn. laiki I, 42;
2) skansts "maza būdiņa kūtī ar griestu lūku, pa kuo nuogāž būdiņā sienu luopiem" Rothof. Vgl. skance und zum Lautlichen etwa alcers: alste̦rs.
Avots: ME III, 871, 872
šķērsaudi
‡ šķē̦rsaudi, Quergewebe: (zirneklis) izvilcis ... tīklam me̦tus un ... saistīja šķē̦rsaudiem A Upītis Kailā dzīvība 81.
Avots: EH II, 634
Avots: EH II, 634
sliede
sliẽde Karls., Ruj., Salis, Widdrisch, Siuxt, Selg., Kandau, Nigr., Kursiten, Tr., slìede 2 Kl., Kr., Prl., slìede C., PS., Wolm., Arrasch, Jürg., Ermes,
1) die Spur
U.; das Geleise (vom Wagen od. Schlitten) U.; der Gang, den Menschen od. Tiere im Getreide od. Gras gemacht haben (bei U. der Plur.): sunīšiem sliede pazuduse LP. VI, 941. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 30659. apkārt kalnu aptecēju ar vizuļu vainadziņu; pakaļ, tautas pa sliedīti, pa vizuļu birumiņu 13325. kuo es ... padarīju nuoiedama druviņā? sliedi vien padarīju nuoiedama, atiedama 28020. kas pļaviņu nuosliedēja? sliede sliedes galiņā. Jāņa bē̦rni nuosliedēja Jāņa zâles lasīdami 32374, 4 var. iedami pa sliedi, kur vīriņš bija kluci vilcis Pas. II, 227. Sprw.: pa iebrauktu sliedi viegli te̦k;
2) Plur. sliẽdes, sliêdes 2 Gr.-Essern, das Geleise der Eisenbahn, die Schienen:
dzelzceļa sliedes Antrop. II, 96. Da le. ie für slav. ĕ in Lehnwörtern sehr fraglich ist, dürfte sliede eher als Erbwort nebst slav. slĕдъ "Spur" und apr. slidenikis "Leithund" zu slids, slidêt gehören.
Avots: ME III, 937, 938
1) die Spur
U.; das Geleise (vom Wagen od. Schlitten) U.; der Gang, den Menschen od. Tiere im Getreide od. Gras gemacht haben (bei U. der Plur.): sunīšiem sliede pazuduse LP. VI, 941. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 30659. apkārt kalnu aptecēju ar vizuļu vainadziņu; pakaļ, tautas pa sliedīti, pa vizuļu birumiņu 13325. kuo es ... padarīju nuoiedama druviņā? sliedi vien padarīju nuoiedama, atiedama 28020. kas pļaviņu nuosliedēja? sliede sliedes galiņā. Jāņa bē̦rni nuosliedēja Jāņa zâles lasīdami 32374, 4 var. iedami pa sliedi, kur vīriņš bija kluci vilcis Pas. II, 227. Sprw.: pa iebrauktu sliedi viegli te̦k;
2) Plur. sliẽdes, sliêdes 2 Gr.-Essern, das Geleise der Eisenbahn, die Schienen:
dzelzceļa sliedes Antrop. II, 96. Da le. ie für slav. ĕ in Lehnwörtern sehr fraglich ist, dürfte sliede eher als Erbwort nebst slav. slĕдъ "Spur" und apr. slidenikis "Leithund" zu slids, slidêt gehören.
Avots: ME III, 937, 938
šļūteniski
šļūteniski Spiess n. U., Annenburg, (mit ũ) AP., C., (mit ù 2 ) Bers., Saikava, Sessw., Adv., = šļūceniski: dē̦lu māti... uz le̦du izviļāju,... vilku šļūteniski (Var.: šļūceniski, šļūdeniski) BW. 23621, 7. vilcis šļūteniski gar zemi LP. V, 75. ve̦lns izrāva bē̦rzu un šļūteniski aizvilka pruojām VI, 461. Jānis šļūteniski nuobrauca pa kalnu lejā Salis.
Avots: ME IV, 79
Avots: ME IV, 79
sprūdzenis
sprùdzenis,
1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem 2 (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi 2 (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡
3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.
Avots: EH II, 562
1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem 2 (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi 2 (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡
3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.
Avots: EH II, 562
striegonis
strieguonis, strieguons Dr., striêguôņa 2 Dunika, eine morastige, einschiessende Stelle: strieguoņa dūņās A. Niedra Fiziskā ģeografija. kas viņu bij izvilcis nuo nespē̦ka strieguoņa? A. XV, 413. striegons Kalleten "eine Grube, in welche die Mistjauche abfliesst.
Avots: ME IV, 1092
Avots: ME IV, 1092
tangas
tievgalis
uzšļākt
uzšļàkt,
1) (Wasser) aufstürzen, aufspritzen
(tr.): uzšļākt kam ūdeni. ievilcis šļircenē... zâles un uzšļācis ve̦lnam LP. V, 264;
2) aufspritzen
(intr.), hinaufstürzen (vom Wasser): augstu uzšļāca... asins pavedieni Stari II, 686. ūdens uzšļāc strūglām liegām A. XI, 484. vilnis uzšļāc... kalna augstumā. Refl. -tiês, = uzšļàkt 2: ūdens man uzšļācās uz ruokām. (fig.) gaisā uzšļāksies taisnības avuota strūkla Poruk Dzīve u. s. 45. augstu uzšļācās nevaldāma spē̦ka bangas VeseIis Saules kapsēta 39.
Avots: ME IV, 389
1) (Wasser) aufstürzen, aufspritzen
(tr.): uzšļākt kam ūdeni. ievilcis šļircenē... zâles un uzšļācis ve̦lnam LP. V, 264;
2) aufspritzen
(intr.), hinaufstürzen (vom Wasser): augstu uzšļāca... asins pavedieni Stari II, 686. ūdens uzšļāc strūglām liegām A. XI, 484. vilnis uzšļāc... kalna augstumā. Refl. -tiês, = uzšļàkt 2: ūdens man uzšļācās uz ruokām. (fig.) gaisā uzšļāksies taisnības avuota strūkla Poruk Dzīve u. s. 45. augstu uzšļācās nevaldāma spē̦ka bangas VeseIis Saules kapsēta 39.
Avots: ME IV, 389
vilkt
vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
vīze
I vîze C.,Kl., Kr., N.-Laitzen, Nötk., PS., Wolm., (mit î 2 ) Allendorf, Bl., Dond., Iw., N.-Salis, (mit ĩ ) Siuxt, (mit i' 2 ) Selsau; vīze U., Spr. vīza (li. vyža, "Bastschuh" ) St., U., BW. 4092, I var., 31875, 1, vîza Prl., demin. dat.-instr. plur. vīzīšiem BW. 12807, 3 var., der Bastschuh U., eine aus Lindenborke oder Weidenrinde geflochtene Fussbekleidung: Sprw. vīze nav zābaks Br. sak. v. 1417. labāk paša vīze nekâ cita zābaks RKr. VI, 1012. aun vīzes, kad nav pastalu! 1013. kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā Birk. Sakāmv. 79. lūku vīzes BW.10204,1var. kārklu vīzes 10204, 1. ar kārkļa vīziņām (Var.: vīzītēm) 10270, 3 var. deviņ[i] pāru liepas vīžu 7802. platas vīzes apāvuos 30372. kājas avu dubļuotās vīzītēs 21877. ar vīzām staigājuot 21098. šuogad nuo plē̦stiem lūkiem nav stîpras vīzes, būs dabūjuši pūt Selb. vīzes pīt U., Bastschuhe flechten. vīzes aizadīt od. pāradīt, zusammenziehn und die Spitze machen U. Nebst li. *viežti (s. Thomsen Beröringer 244y "fiechten (Sandalen)" vermutlich zu vît
I (s. Persson Beitr. 415 und Leskien Nom. 100, sowie Brandt РФВ. XXII, 116 2 ) und nach Scheftelowitz KZ. LIV, 249 zu av. ni-vaēz "sich anbinden",
das aber Bartholomae im Airan. Wrtb. mit "anstecken" übersetzt.
Avots: ME IV, 650
I (s. Persson Beitr. 415 und Leskien Nom. 100, sowie Brandt РФВ. XXII, 116 2 ) und nach Scheftelowitz KZ. LIV, 249 zu av. ni-vaēz "sich anbinden",
das aber Bartholomae im Airan. Wrtb. mit "anstecken" übersetzt.
Avots: ME IV, 650
zebenīca
zebenīca AP., Borchow, Erlaa, Festen, Grawendahl, KatrE., Kl., Lub., Lubn., Meiran, Memelshof, N.-Schwanb., Ogershof, Sessw., Latv. Saule v. J. 1927, S. 618 (aus Hopfenhof), (mit
ĩ ) Nötk., (mit î ) Bers., Jürg., zebenīce Festen, Lub., (mit I ) Saikava, L. ("tahmisch"),U., = zebenieks, Hafersäckchen: auzu zebenīca BW. 18638; zebenīca, eine Jagdtasche Selburg; ein Säckchen, in das man gefangene Fische steckt (auch zebenīce) Festen, Lub.: izvilcis zivju ve̦se̦lu zebenīcu Daugava 1928, S. 54; zebenĩca C. "ein Schrotbeutel aus Wieselleder".
Avots: ME IV, 700, 701
ĩ ) Nötk., (mit î ) Bers., Jürg., zebenīce Festen, Lub., (mit I ) Saikava, L. ("tahmisch"),U., = zebenieks, Hafersäckchen: auzu zebenīca BW. 18638; zebenīca, eine Jagdtasche Selburg; ein Säckchen, in das man gefangene Fische steckt (auch zebenīce) Festen, Lub.: izvilcis zivju ve̦se̦lu zebenīcu Daugava 1928, S. 54; zebenĩca C. "ein Schrotbeutel aus Wieselleder".
Avots: ME IV, 700, 701
zmurkšis
I zmur̃kšis Trik., zmur̃kšķis Wainsel, (mit ùr 2 ) Grawendahl, etwas Zusammengezogenes: nav vīžuojis pastalas labi salāpīt: savilcis zmurkšķī Wainsel. Vgl. murkšķis 4.
Avots: ME IV, 747
Avots: ME IV, 747