Paplašinātā meklēšana

daũdzziêdaîns, vielblütig, viele Blüten habend: daudzziedainā gunde̦ga Kon. ² 1164.

Avots: ME I, 444

[dedzieda AP., dedziec Lubn., ein mit Unkraut bewachsener, nachgelassener Acker: zeme tik cieta kâ dedziec (gen. s. dedzieža od dedzieda?) Lubn.; vgl. dzedziede.]

Avots: ME I, 451

dzedzieda: auch (mit iê ) Saikava ("nederīga zeme, kur aug ašķi; kaķpēdiņas u. t. t. "), loc. s. dzedziedē BW. 28988, 1 var.; 30258,var.

Avots: EH I, 352

dzedzieda Druw., Laud., N. - Peb., dzedziede U., Bers., n. BW. I, S. 932. Nr. 3033. 1 auch dzedzieds, Dreeschland, abgearbeitetes Land, nachgelassener Acker AP., Lasd., Adsel: es nebiju tâ augusi, kâ smildziņa dzedziedā (Var.: ve̦cainē) BW. 6637. brāļa guovu neganīju sausajā dzedziedā BW. 28975. dzedziedē gulēt, unbearbeitet bleiben. In Oppek. n. U. dzedzīte [mit ostle. ī aus ie? - dzedzieda wohl assimilatorisch aus dedzieda (zu degt; vgl. slav. ugorź "Brachfeld" ), s. Zubatý AfslPh. XIII, 422 f. und Sborn. fil. II, 109 ^1.]

Avots: ME I, 539

dzedziedaîns, unbearbeitet, voller Dreeschland: dzedziedainā dzimtene JR. IV, 33.

Avots: ME I, 539

dze̦lte̦nziêdaîns, gelbblütig: dze̦lte̦nziedainas od. dze̦lte̦nziedu puķes.

Avots: ME I, 542

krustziêdaînie,* krustziedaiņi* Wid., krustziêdaîņu saime, die Kreuzblütler Konv. ² 600; 1700.

Avots: ME II, 290

liẽlziêdaîns, liẽlziêdîgs Konv. ² 986, lielziedu, grossblütig: lielziedainas maguones Konv. ² 2571. lielziedu driģene Duomas III, 217.

Avots: ME II, 503

lũpziêdaîņi,* Labiaten.

Avots: ME II, 520

sārtziedaîns, mit roten Blüten versehen: mežs e̦suot pilns sārtziedaiņām puķēm, kuŗu ugunīgajuos kausuos... laistuoties... rasa Vēr. 1I, 1289.

Avots: ME III, 808

sîkziêdaîns, mit kleinen Blüten versehen: sīkziedaiņajam peļu zirnim Druva III, 733.

Avots: ME III, 854

spurdžziedaiņi* Konv. 1532, Dr., Kätzchenblütler.

Avots: ME III, 1031

‡ zedzieda G. Alunāns, Dziesmiņas I, 28, = dzedzieda.

Avots: EH II, 803

zè̦ltziêdaîns, goldfarbene Blüten habend: ze̦ltziedains Māras ābuoliņš MWM. X, 13.

Avots: ME IV, 707

zieda (?) Manz. Lettus, = ziêds 1: kas citu nelaimē būdamu smejas, tā nelaime pilnās ziedās stāv Manz. Post. III, 147.

Avots: ME IV, 737

ziêdaine,

1) ein gewisser Tag im Jahr
Bers., der 10. Mai Lüdern;

2) = ziedala, Kuhname, Gr. - Buschh.: ziedainīte (Var.: ziedaļiņa) man guosniņa BW. 29030, 4 var. telīt manu, ziedainīt! 29029 var.

Avots: ME IV, 737

ziêdainis,

1) eine blühende Blume:
aplej tuo mazuo ziedainīti! Dond. n. RKr. XVII, 65;

2) die Zeit des Blühens, die Blütezeit
Spr.; ziedainī, im Frühling Jürg.;

3) wer mit Blüten geschmückt ist, Blüten trägt (? Beiname des
Jãnis im VL.): ai Jānīti, ziedainīti BW. 33022; 32902 var.

Avots: ME IV, 737

ziêdaîns,

2): ziedainiem, sārtiem gruožiem.

Avots: EH II, 810

ziêdaîns,

1) blumig, voll Blüte
St., U., Sp., blütenreich: pie ziedaiņas (Var.: zieduošas) ābelītes BW. 29727 var. uzliku ziedaiņuo vaiņadziņu 33574. ziedainā zâlē Stari I, 301. eju pļavā ziedainā R. Kam. 146. zariem ziedaiņiem MWM. VI, 323. par ziedainu ezeriņu BW. 13611, 3;

2) bunt
U., Erlaa; bunt gestickt U.; "laukumains" Iw.: (telīte) ziedainām (Var.: zieduojām, zieduotām) kājiņām BW. 29028; 29029. bitīte... ziedainām kājiņām 18708. uzvilku... ziedainuo kre̦klu 13645, 3. ziedainu sagšu 33585. ziedaiņa mute, ein Gesicht mit Sommersprossen U.;

3) mit ziedi (s. zieds 9) versehen:
putra ir ziedaiņa, in der Grütze sind kleine Stücke saurer Milch U.

Avots: ME IV, 737, 738

ziêdala: auch Liepna, Pilda, Ramkau.

Avots: EH II, 810

ziêdala AP., C., Nötk., Trik., Wolm., ziêdala ² Ruj., ziêdaļa AP., Vers., Golg., Jürg., Kl., Lubn., Saikava, ziêdaļa ² Frauenb., Nigr., Siuxt, ziedaļa U., Spr., Etn. III, 117, Dond., ziêdele Kaltenbrunn, Oknist, voc. s. ziedeliņ BW. 29030, 6 var. ziêduļa Prl., ziedaliņa (eine getigerte Kuh) Mag. IV, 2, 143, Name einer bunten Kuh: kuo... vārdu liksi... telītēm?... kuŗa raiba - ziedaliņa BW. 32422, 3. telīt mana, ziedaliņa (Var.: ziedaļiņa)! 29028 var.; 16434 var. guosniņ manu, ziedaliņu! 28902, 1 var. aizve̦duši... telītes: rītuliņu, zieduliņu 16494. ganīja guovis (raibaļas, ziedaļas...) LP. V, 238. ziedala... pilnu muti zâļu rauj Seibolt MWM. VII, 29.

Avots: ME IV, 738

ziêdaļa, s. ziêdala.

Avots: ME IV, 738

ziedaliņš,

1) ein Blütchen
Mag. IV, 2, 143;

2) ein Bunter
U.

Avots: ME IV, 738

ziedans Erlaa, (mit iê ) Nötk. ("drusku ziedains"), = ziêdaîns 2, bunt (von Kühen, Tüchern gesagt).

Avots: ME IV, 738

‡ zilziêdains, blaue Blüten habend.

Avots: EH II, 807

apagaļš, Adv. zurück: nācis apagaļš uz namu Wolm. n. Endz. Pr. I, 120; apagaļus BW. 31991, 1: es kaŗā aiziedams apagaļus skatījuos.

Avots: ME I, 72

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85

apziedinât, mit Geschenken ausstatten Konv. ² 1062: zirgu vajadzēja apziedināt RKr. XVI, 121. kas manu ē̦rkuli apziedan BW. 33444.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) Konv. ^{2 1062}

Avots: ME I, 138

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162

atvadît [r. отводить "wegführen, ablenken" ], tr., freqn., hergeleiten, begleiten, das Geleite geben: māte meitu līdz šejienei atvadīja; tas pats vārds man atvadīs klusu vakaru Aps. V, 22. [L. gibt die Bed. "abfertigen, Abschied geben". ] Refl. -tiês, Abschied nehmen, sich verabschieden, eig. einander das Geleite geben: dē̦ls atvadījās un aizgāja Dīcm. I, 19; mit nuo kā oder ar kuo: muļķītis atvadās nuo savas sievas LP. IV, 101. es, kaŗā aiziedams, nuo visiem atvaduos BW. 31978, 4. [atvadais (etwa: kehre zurück!) atpakaļ pie... visu augstākā! Glück, Sirach 17, 22.] atvadāmā maltīte, der Abschiedsschmaus BW. III, 1, 88.

Avots: ME I, 206

aûgšstāvs, das obere Stockwerk, Obergeschoss: man pašam tāda pils, ka var augšstāvā dzirdēt eņģeļus dziedam LP. III, 652.

Avots: ME I, 219

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

‡ cinkstêtiês, streiten (?): bē̦rnu starpā nuotiek maza cinkstēšanās par ... dziedamām dziesmām, juo katram ir savas īpaši iecienītas dziesmas Janš. Bandavā II, 227.

Avots: EH I, 272

dar̂bnieks [Glück], häufiger dar̂binieks od. dar̂benieks,

1) der Arbeiter, namentlich der Frohnarbeiter:
padziedam satikušas, trejas kunga darbenieces: uoterniece, muoderniece, kunga rijas kūlējiņa. es bāliņa darbiniece (dial. darbinīca) BW. 7748; darbiniekuos od. darbuos iet, Frohndienste leisten;

2) jem., der für das Gemeinwohl sorgt:
tautas, šī laikme̦ta darbinieki, die Leiter des Volkes, die leitenden, einflussreichen Männer der Jetztzeit.

Avots: ME I, 439

dievains "?": dievaina [viele Götter habend? Var.: skumīga] tautiņu sē̦ta; kur kāju spēru, tur zieda vajag BW. 25560.

Avots: ME I, 484

drìksna, drìksne, driksna, driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. ² 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527

[dzedzìekste (?) Oppek., = dzedzieda.]

Avots: ME I, 539

[dzedzīte Golgowsky "atmatiņa (dzedzieda)".]

Avots: ME I, 539

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

I dzieds,

1) dziẽds [Tr., Rutzau, N. - Bartau], Hasenp., = dziedrs, der Querbalken
(auch zieds U.): viņš piesēja vienu saites galu pie dzieda Dīc. I, 14. es kruogā ieiedams, kruoga dziedus izskaitīju BW. 19944;

2) = dziedrs III 3 n. Etn. IV, 163, Windau.

Avots: ME I, 562

egle [li. ẽglė], die Fichte (picea excelsa Lk.), Rottanne, Gräne; baltā egle, abies alba; čūsku od. sē̦ru egle Konv. ² 2099; mālu egle, pinus picea L. eglē kāpt, weben (am Webstuhl) BW. 7333. Demin. eglīte,

1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];

2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;

3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];

4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]

Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys

Avots: ME I, 565, 566

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava; ‡

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505

ìegũt, bekommen, erreichen, erwerben: naudas summas, kuŗas zemnieki ieguva A. XI, 474. ieguva mantu un slavu Nigr. [iegūn jaunas atziņas Latgalietis 1922, IV, 2 ₁ .] iegūt sirdi Austr. kal. v. J. 1893. stādu uošus, uozuoliņus rijas taka maliņā, lai vējiņš neieguva, lai salmiņus neputina BW. 28788. Refl. - tiês, für sich erreichen, erwerben, bekommen: zemnieki ieguvās pastāvību Pūrs III, 52. drīzi mantu ieguvuos, pie atraitņa aiziedama BW. 22175. Subst. ieguvums, das Erreichte: kultūras ieguvums MWM. X, 627.

Avots: ME II, 21

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡

6) = ieil˜gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516

îgns, verdriesslich, mürrisch: mērnieks bij īgns, pikts Kaudz. M. aiziedama teic ar īgnu prātu Adam. īgnā balsī jautāt LA. īgni iesmieties Purap. Ķīna ir īgna uz Krieviju Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 834

izdziêdât (li. išgiedóti),

1) aussingen, zu Ende singen:
līdzat dziesmu izdziedāt BW. 7782;

2) singend zum Ausdruck bringen:
izdziedāt dziļu jūtu pilnus vārdus Antrop. II, 113;

3) den Liedervorrat singend erschöpfen, her -, absingen:
kas var dziesmas izdziedāt! BW. 38;

4) eine lange Zeit singen, singend verbringen:
bij man dziesmu trīs pūriņi; trīs gadiņus izdziedāju, ir vāciņu nepacēlu;

5) durch den Gesang weglocken, hinaus -, heraussingen, verlieren:
nuo māmiņas izdziedāju sev tīkamu tē̦va dē̦lu BW. 472. izdziedāju sav[u] pūriņu, sav[u] raže̦nu vaiņadziņu Ranken n. RKr. XVI, 225;

6) besingen, [die Trauerzeremonie (Gesang und Leichenrede) bei einer Leiche im Trauerhause vor der Beerdigung vollziehen]:
skuoluotāji izdzied miruoni A. XIII, 312. Refl. - tiês,

1) sich ordentlich aussingen:
paē̦duši un pa˙pilnam izdziedājušies, atvadās un brauc pruojām BW. III, 1, 97;

2) im Gesange zum Ausdruck kommen:
visi tikumi un grē̦ki dziesmu skaņās izdziedas Rainis. Subst. izdziedâtãjs, wer einer Toten besingt (vgl. izdziedât 6): viņš iet bērēs par izdziedātāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 733, 734

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izzìest, tr., ausschmieren: bē̦rni izzieda pa galvu sviestu C. izziede visu galvu ar mīklu Zb. XVIII, 279.

Avots: ME I, 832

‡ jūkstêt, -ẽju, = jûkstêtiês ² 1: dzirdēja smejamies, jūkstējam un ... dziedam Janš. Bandavā II, 412. Refl. -tiês (ME. II, 122), 1): meitām... tīk jārēties, j. Janš. Mežv. ļ. II, 231; "skaļi ruotaļāties" Dond. n. IMM. 1932, I, 21.

Avots: EH I, 569

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

[knaušuôtiês, knuosît(iês) (oder: sich der knauši erwehren?): uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, nerejat! eit, rejat pieguļniekus, tiem ir vaļas knaušuoties (Var.: knuosīties) BW. 29284, 4 var.]

Avots: ME II, 244

‡ kràšns ² Zvirgzdine, = kràšņs: k. ("rotbackig") cilvē̦ks vēl da ve̦cuma Zvirgzdine. krāšnas puķes ebenda. zieda ... krāšnais spilgums Janš. Maiga 62.

Avots: EH I, 646

‡ IV kūķītis "?": malu malu tabaciņas, k. milnas galiņā. es dziedāju dziedamuo, k. vilka ve̦lkamuo BW. 34072, 1.

Avots: EH I, 682

lapainis,

1) ein mit Blättern bedeckter Ast:
viņi mē̦dz pārgulēt zem klajas debess, tikai vēja pusē sadurdami zemē lapaiņus Antrop. II, 48;

2) der Blätterreiche:
jāj, Jānīti, ziedainīti, Pēterīti, lapainīti.

Avots: ME II, 421, 422

leģele, leģene, lēgēre, leģeris Elv., das Lägel, Fässchen: leģele ir nuo viena kuoka gabala taisīta muciņa, kuŗā turējuši brandvīnu RKr. XI, 96. leģele - maza muciņa, kuŗā strādnieki, uz lauku iziedami, paņe̦m dzērienu līdz Lasd. putras leģene ir vērpele Stenden, Katzd. ar pildīja jau ceļa lēģerēs gan me̦dus dzērienu, gan labu vīnu Lautb. [Nebst li. legerỹs dass. aus mnd. legel(en) od. legen dass.]

Avots: ME II, 445

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt ² Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480

mãjuotne:* šī m. bija laipna Vindedze 42. aiziedams savā mājuotnē, augšstāvā 62.

Avots: EH I, 789

māraliņa, Name einer Kuh: māmiņai pavaicāju, kuo telītēm vārdā likt. kas bij raiba - raibaliņa, kas sarkana - māraliņa BW. 32422, 5. viena pate man telīte, māraliņu (Var.: ziedaliņu) vārdu liku,... vairumiņa gribē̦dama 28961

Avots: ME II, 583

mēmele, eine Art Pflanzen: kas saka mēmeli nuoziedam? mēmele ziedēja ziliem ziediem. pin man, māmiņa, mēmeles kruoni! Kabillen BW. 15975.

Avots: ME II, 615

meņ̃ģêt, -ẽju,

1) tr., mengen (hieraus entlehnt), wühlen:
suns sācis pa lādes virsu meņģēt nuo viena gala uz uotru (wiederholt: mīdījis lādes virsu) LP. VI, 226. kuo tas mans kumeliņš meņģē (Var.: dīžā, izmīs) tavu sē̦tsvidiņu? BW. 12710, 2;

2) intr., spielen
[Salis], scherzen Glück Psalm 104, 26, L.: [es meņģēju vien, nu viņš jau sāk raudāt. ar meņģēšanu tuo nepadarīs, - tas maksā darbu Agel. n. U.] Dafür gew. das Refl. -tiês, spielen, scherzen, Mutwillen treiben, sich herumbalgen: suns ar suni meņģējas Lems., Laud., Ulpisch, Ruhtern, [Salis, Trik.]. Pridis rej un kauc ar kuce̦nu meņģē̦damies Neik. [saule raidīja pa luogiem spuožus ze̦lta starus, kuŗuos zeltītie putekļi jaucās un meņģējās De̦glavs Rīga II, 1, 170.] kam tie bē̦ri kumeliņi pa apluoku slaistījās (Var.: meņģējās) BW. 27712. aiziedami ganiņuos (puiši) ar meitām meņģējās (Var.: viļājās, spēlējās) 1385. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani meņģējās (Var.: knakstījās) 29476. es ar savu līgaviņu aiz kubula meņģējuos 19481. Jāņa tē̦va pagalmā div [i] Laimiņas meņģējas 32632. [In der Bed. 2 aus liv. mäṅg od. estn. mäṅgama "spielen."]

Avots: ME II, 602

naîd(i)niẽks, naîdeniẽks C. (f. - niẽce), ein Missgönner, Feindseliger, Feind: es ar savu naidenieku uz e̦ze̦ra satikuos BW. 31971. padziedam mēs, māsiņas! vai mēs kādas naidenieces (Var.: naidinieces, naidenīcas)? 832.

Avots: ME II, 689

naîd(i)niẽks, naîdeniẽks C. (f. - niẽce), ein Missgönner, Feindseliger, Feind: es ar savu naidenieku uz e̦ze̦ra satikuos BW. 31971. padziedam mēs, māsiņas! vai mēs kādas naidenieces (Var.: naidinieces, naidenīcas)? 832.

Avots: ME II, 689

[nekàunîgs, nekaunisks, unverschämt, schamlos: tiem kauties, tiem bārties, nekaunīgi lamāties! BW. 6524, 2. nekauniski dziedat, meitas, nekauniski runājat BWp. 953, 2.

Avots: ME II, 718

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùodziêdât, tr., intr.,

1) absingen:
sēd pie galda, nuodzied dziesmu BW. 789. lai sanāk Jāņu dziesmas nuodziedāt BW. 32899;

2) singend verherrlichen:
tavs guods, dievs tē̦vs, tuop nuodziedāts GL.;

3) im Gesange übertreffen:
ja tu mani nuodziedāsi, būsi brāļa līgaviņa BWp. 863. [viņam bija vēl drusciņ forsēja, tad it visus nuodziedāja De̦glavs Rīga II, 1, 131];

4) zu Ende singen, mit dem Singen fertig sein:
kad gailītis nuodziedās, paliks mice neuzlikta BW. 24306, 1;

5) eine Zeitlang singen:
te kāda muša gar ausīm nuodziedāja MWM. VIII, 413. Refl. - tiês, sich absingen: mēs ar tuo mūžīguo dziedāšanu nuodziedamies, ka kauli un āda vien. Subst. nùodiêdâšana, das Absingen; nùodziêdâšanâs, der Wettgesang: iet ar drūmuo vēju uz nuodziedāšanuos (gew. dziedāties) JR. IV, 183.

Avots: ME II, 781, 782

[nùovipsnât MSil., nùovipsnêt Jürg., eine Weile lächeln: tuo izdzirdis viņš nuovipsnēja un aizgāja Jürg.; nùovipsnêt "eine Weile stimmlos pfeifen": viņš nedz uzbudinājās, nedz lamājās, bet aiziedams bezbēdīgi nuovipsnēja Vīt.; vgl. nùovīpsnēt 2.]

Avots: ME II, 887

nùoziest, tr., beschmieren: citi aiztina lakatiem vai nuozieda ģīmi kvēpjiem BW. III, 1, 10. [Refl. -tiês, sich beschmieren Pas. III, 315: e̦smu... nuoziedies Pas. III, 384.]

Avots: ME II, 892

II uoksts,

1) ùoksts Serbigal, ùoksts ² Vīt., uoksts U., Lubn., ùoksts, -s PS., Wolm., uôksts Nötk., uôkstiņš ² Sassm., die Spürbiene, suchende Biene
Ruj. n. U.: uokstiņi uzmeklē spietam mājuokli Sassm. n. RKr. XVII, 44;

2) bitēm ir uoksta laiks od. bites iet uokstā, die Bienen suchen eine Behausung
Fest., Golg.;

3) Plur. uoksti, die Fühlhörner der Insekten
L., St., U.;

4) der ausgesuchte Platz für einen Schwarm:
bitēm ir mūsu pulcenī uoksts Etn. IV, 162;

5) ùoksts ² Laud., Stelp., uôksts Nötk., uôksts ² Schibbenhof, Segew., der Schnüffler
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 56: par uokstu sauc tādu cilvē̦ku, kas aiziedams uz svešām mājām izstaigā un izuosta visas malu maliņas Stelp. Vgl. uokstît.

Avots: ME IV, 415

padziêdât [li. pagiedóti], tr.; intr.,

1) ein wenig singen:
padziedam, līguojam, triju kungu zeltenītes! BW. 32881. juo man sūri, juo man gŗūti, juo es grazni padziedāju BW. piel2 110 1;

2) perfektiv - das Singen, den Gesang beendigen:
dziesma mana padziedāta, neba mana darināta BW. 957. kad gailītis padziedās, neduos māsa vainadziņa 24305. [arī gailis padziedāja Pas. III, 52.] Refl. -tiês, sich zum Vergnügen ein wenig singen: padziedies, bāleliņ! VL.

Avots: ME III, 23

padziras,

1): nuo rīteņa padzirām (Var.: paģirām) skaistu dziesmeņu dziedam BW. I, S. 851, № 740, 5. visu tuo slimumu, kuo tu padzirās ... jutis Lange Latv. Ārste 43; ‡

3) Getränk fürs Vieh:
guovs iztelza gan p. Vank.

Avots: EH II, 130

paluõda, [paluôda Kl.], paluõde C., [Butzkowsky], paluods Gl., [paluõds "навѣс" Treiland Mat. 71], die Oberschwelle der Tür [oder des Fensters]: taisāt, tautas, augstu namu, augstu nama paluodīti (paluodiņu)! BW. 24221, 6. bāliņ, tava līgaviņa kâ lielā lāču māte, lauž stenderi ieiedama, lauž paluodi iziedama BW. 18851, 2. vedējs cē̦rt ar zuobini krustu slieksnī un paluodē BW. III, 1, 79. [jūs vārtis, paceliet savus paluodus! Glück Psalm 23, 7. paluodu pie namiem II Mos. 12, 7. izsit luoga paluodīti BW. 21207 var. Nach Bielenstein Holzb. 35 zu le. lìst.]

Avots: ME III, 64

pamanît,

1) tr., bemerken, erblicken:
pamanījis sev priekšā kādu priekšme̦tu Etn. III, 109;

2) ersinnen, erfinden:
dziesmiņ[a] mana kâ dziedama, ne tā mana pamanīta Mag. XX, 3, 152 und 207. Refl. -tiês,

1) durch seine Gewandtheit wohin gelangen, schleichen:
bet par tuo laiku pamanies pilī, augšistabā, tur ķēniņa meita gulēs! LP. V, 275. bet kēniņš atkal pamanījās izmukt, der König hatte wieder zu entfliehen gewusst LP. IV, 3;

2) sichtbar werden:
gar muižas stūri gaŗām pamanījās [?] augļu kuoku dārzs Sil.

Avots: ME III, 66

pamatne,*

1) der Boden (bei Pflanzen):
tuo zieda daļu, kam auglenīcas un putekļu traucini uzauguši, sauc ziedu pamatni Ilsters;

2) der Untersatz, Sockel, Unterlage:
kājā pacēlās iz savas pamatnes A. XII, 103.

Avots: ME III, 67

pastar̂pa, pastar̂pe,

1) der Zwischenraum;

2) die Zwischenzeit, Pause:
nuogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā LP. VI, 101. [tai pastarpā Ansis nuorāva apavus Pas. II, 39 aus Kruhten.] bet vilks par tuo mazuo pastarpiņu nuo meža ārā LP. V, 196. [tagad zemkuopjiem vēl kāda nedēļas ilga pastarpe, līdz sāksies atkal jauni, diži darbi Janš. Dzimtene ² I, 204. dzirdēja ar mazām pastarpem gaili dziedam Dzimtene ² I, 225.] pastar̂pâs, -ês, -ãm, -ẽm,

a) dazwischen (räumlich):
ziņģes krājumā būs ievē̦ruotas tikai pastarpēm SDP. VIII, 15. buldurītes pastarpēm BW. 32366;

b) in der Zwischenzeit, dazwischen:
māte tiem ne˙kad nepiedāvājuot krējuma maizes ēdienu pastarpās A. XIII, 793. laukus apstrādāšuot paši un pastarpām tāisīšuot puodus LP. VI, 368; V, 317.

Avots: ME III, 107

patèikt [li. pateikti "приспособить"], tr., intr.,

1) sagen, erzählen:
pateikšu tē̦vam, pateikšu mātei, kuo dara meitiņas apiņu dārzā BWp. ² 7063;

2) loben, rühmen, preisen:
pateiciet, sveši ļaudis, manas mazas dāvaniņas! BW. 25324, 1. sen dzirdēju, nu redzēju, pateicamu (Var.: teicamuo) tē̦va dē̦lu 21893, 6. kad es būšu pateicama, pateiks mani sveši ļaudis BWp. ² 6878;

3) danken
- mit dem Dat. der Person und mit par od. einem Satz mit ka: pateicat, sveši ļaudis, par rupjām dāvanām! BW. 25324, 2. pateic dievam, māmuliņa, ka meitiņas skaistas auga, danke Gott, Mütterchen! BW. 7701 (Var.: pateic dievu, lobe Gott). Sprw.: cik ir, tik jāpateic. kāds ir, par tādu jāpateic. [ne par kuo nav jāpateic, dēliņ! Pas. II, 170.] jāpateic dievam, ka tâ tapuši vaļā LP. VII, 85. Statt par mit dem Akk.-Instr. findet man im VL. vereinzelt den blossen Akk. od. auch den Gen.: es pateicu dieviņam savu labu kumeliņu BW. 29723 (Var.: sava laba kumeliņa 29724). Refl. -tiês, [1) sagen: pateicēs, ka viņš e̦su viņu brālis Pas. II, 181 aus OberBartau];

2) danken, sich bedanken:
nezin, kâ pateikties LP. II, 37. Subst. patèicẽjs, wer sagt, (obt, dankt; patèikšana, das Sagen, Loben, Danken, auch der Dank: simtu, simtu kārt[u] ir man jāduod tev pateikšana GL.; pateikšanas upuris, das Dankopfer IV Mos. 29, 39; patèikums, die Mitteilung, Erzählung, Danksagung: zemnieki iedeva par pateikumu naudas gabalu ziedam LP. VII, 706.

Avots: ME III, 120

pavakarêt, an Winterabenden bei gemeinschaftlicher Arbeit ein wenig singen (vgl. BW. I, S. XXIII): padziedam, māsiņas, pavakarējam! BW. 702.

Avots: ME III, 132

II paziest: liepiņai nūle ziediņi pazieda Tdz. 45539. tautu meita kai puķīte pazieduse 46302.

Avots: EH XIII, 193

pêcgalā: man māmiņa piesacīja, p. dzīvuodama (Var.: par kalniņu aiziedama) BW. 4771 var. luopus brūtei pa kāzām līdz neve̦d, tuos savāķ p. (später) Grob.

Avots: EH XIII, 226

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., pê̦rkuons ² Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis ² Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407

puškainis,

1) ein Blumenkranz
Manz., Für., Elv., Glück, U.: kuomām iedama puškaini pinu, lai mana pādīte kâ puķe auga BW. 1325. linu puškaiņiem būs uz viņu galvām būt Glück Ezech. 44, 18. laidieta mums puškaiņus ne̦sāt nuo ruozēm! Manz. Post. II, 21. tam suola ... kungs Jēzus duot . . . puškaini un kruoni Post. I, 44;

2) Beiname des Peter
im VL.: ai Jānīti ziedainīti, Pēterīti puškalnīti! Jānīt[i]s ziedus izkaisīja, Pēterītis salasīja BW. 33029;

3) ein Musikinstrument
Konv. ² 133. Zur. Bed. 3 vgl. puškaitis.

Avots: ME III, 437

puškuôt, puškuôt,

1) schmücken
(eigentl.: mit Blumen zieren): ļaužu dēļ nedrīkstēju puškuot (Var.: pušķuot) savu augumiņu; sak[a] ļautiņi re̦dzē̦dami: puiša dēļ puškuojās BW. 8645. valkāš[u] savu vainadziņu, juo ra-žani puškuodama 8473, 2. jaunas sievas, kuo gaidāt? puškuojiet pirts jumtu! tâ dieviņš jūs puškuos ar dē̦liem, ar meitām 1080;

2) beschenken:
dziedama, kad brūri "puškuo", t. i. kad brūtei "me̦t" cimdus, zeķes, galdautus, villaines etc. BW. III, 2, S. 23. brūti "puškuo", t. i. izdeviņu namā brūtes radi un tuvinieki me̦t naudu un lietiškas dāvanas pūra "kaudzei" BW. III, 3, S. 622. galdu "puškuo" ar cimdiem, zeķēm etc. BW. III, l, S. 96. Refl. -tiês, sich schmücken: meitām vedu ze̦lta kruoņus Jāņu nakti puškuoties BW. 32903 var. kas guodīgs tē̦va dē̦ls, ļauj man ilgi puškuoties, citu gadu, tad aiziešu kâ sarkana maguonīte 14932. puškuojies, gre̦znuojies, jauna vīra līgaviņa! BW. piel. ² 17092. - Subst. puškuôšana, das Schmücken: pēc veltīšanas nāca "mājas paškuošanä BW. III, 1, S. 50; puškuõjums, das einmalige Schmücken; der Schmuck; puškuôtãjs, wer schmückt: kakta puškuotājai deva nē̦zduogu BW. III, 1, S. 17, pušk-, soweit nicht hochlettisch, aus pusk- (in pusks) + pušķ- (in pušķis).

Avots: ME III, 438

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa ² Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa ² Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467

raži, Adv., = raže̦ni, schön, trefflich: dziedat, meitas, nu iet raži (Var.: kuoši), mežiem gali luocījās! BW. 260,1.

Avots: ME III, 493

I reši, Adv.,

1) = re̦ti Oppek. n. U., Spr., Serbigal, Prl. n. FBR. VI, 114, Mar. n. RKr. XVII, 119 (hier reši "zerstreut, weit voneinander" neben reti "selten"): visai reši jeb ne˙maz nedzird latviski runājam RKr. VIII, 19. kad reši un nelīdze̦ni stāvuot, tad bē̦rnam auguot re̦ti un šķībi zuobi BW. I, S. 174. viens kuoris sadziedas biežāk, uotrs rešāk A. XI, 468 ;

2) reši dziedāt, mit grober, tiefer Stimme singen:
dzied, māsiņa, sīki, sīki! es dziedāšu reši, reši BW. 326. altistes tika sauktas par reši (re̦sni, rupji) dziedātājām A. XX, 470.

Avots: ME III, 514

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

riņķainīca Celm., rinkainīca BW. 10088 var., riņkenīca Heniņ, riņķenīce, ostle. mundartl. auch rinčainīca, rinčanīca (BW. 10088 var.) Lubn., eine Peitsche: dzelžiem kalu riņķainīcu (Var.: riņķenīcu, riņķenīci, pātadziņu, kančukiņu), pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1.

Avots: ME III, 529

sadziêdât,

1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;

3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.

Avots: ME III, 622

II sakupis,

1) auch sakupies, gekrümmt, gebückt: cilvē̦ks sakupis un sarāvies savā cīņā dēļ nieciņa miera Vēr. Il, 903. Kliņģers brauca uz priekšu sakupies A. v. J. 1902, S. 324. vecītis sakupis jau D. 116. 60;

2) "gemästet":
apdziedam vī,ru bagātu, sakupušu un gre̦znu Gesangb. v. J. 1742,

Avots: ME II, 659

sāršņi: auch Aahof n. Zemzare Lejasc. 114; auch sg. *sā`resnis ² : zaķīšam ... treji bē̦rni ...: pirmie sāršņa, uotrie kūla, tie trešie rudzu zieda ebenda 133.

Avots: EH XVI, 472

sašņàkt, intr., längere Zeit zischen, schnarchen. Refl. -tiês, einander zuzischen, -schnarchen: sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe.

Avots: ME III, 759

saũlaîns, ‡

2) "?": smalkie linu aude̦kli esuot ... staraini, saulaini, puķaini un ziedaini Janš. Dzimtene III, 261.

Avots: EH XVI, 460

saũle,

1): s. vēl leiša gaŗumu Frauenb., die Sonne ist (am Nachmittag) noch hoch am Himmel.
svešu sauļu iemītnieki Skalbe Raksti IV (1938), 127. nuo saules līdz saulei AP., Meselau, N.-Rosen, Spahren, vom Sonnenaufgang bis zum Sonnenuntergang. vasaru tie vienā saulē cēlās, uotrā likās pie miera Aps. J. Raksti I ² , 94. čigānu s. (der Mond) - auch Meselau. puišu (od. puiškanu Alant Vils Poem pa kulšen 41) s. N.-Rosen, Neu-Salis, der Mond. saules augums Luttr., ein paar Stunden vor Mittag: vai būs vēl daudz kuo pļaut? - vēl kādu labu saules augumu Janš. Dzimtene III, 41. saules brālis, ein müssiger (gew. schlecht gekleideter) Herumtreiber Riga: viņš ... iztaisījies par tāda mākslīgu saules brāli ("?") IV, 138. uz svītrainām, zvaigžņainām ..., ziedainām un saules ("?") se̦gām Vindedze 64 (vgl. saũlains ‡ 2). saũles sunītis Frauenb., = saũlsunītis;

2): kādi stādiņi nav dieva saulītē! AP.

Avots: EH XVI, 460

savest, zusammenführen: s. akmeņus jauna nama celšanai. luopenieki save̦d luopus kūtī BW. III, 1, 21. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm. Kaislību varā 76. kas tuos save̦d ienaidā BW. III, 1, 82. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.), zusammenstimmen, harmonieren: dziedam pašas mēs, māsiņas! mums jau labi savedās BW. 304 (ähnlich 308). Subst. savedẽjs (f. -ẽja), der Zusammenführende; der Kuppler: daža sieva ir liela jaunu pāru savedēja Ahs. n. RKr. XVII, 51. savedēja bābiņa U., eine Kupplerin, vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja? R. Sk. II, 134,

Avots: ME III, 785

saziedêt,

3): nuoziedam un saziedam kâ ve̦cas garuozas Janš. Līgava I, 288. saziedējušā savādnieka II, 192. viņas laiskās asinis bija kâ saziedējis ūdens Daugava 1939, S. 123. saziedēj[u]šu baltumaizi Tdz. 53633; ‡

4) (in grosser Menge) aufblühen:
puķēm, kuŗu te jau bij raibin raibs saziedējis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 10. ‡ Refl. -tiês, = saziedêt 1: viņas saauga saknēm, saziedējās ziedu putekļiem A. Upītis Pirmā nakts 76.

Avots: EH XVI, 468

sedzene: viņai mugurā kažuoks un ziedainā s. Anna Dzilna 155.

Avots: EH XVI, 474

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

šķipsna Wid., Bershof, Druw., Kurs., Nigr., W0lmarshof u. a., šķipsne U., Celm., Saikava, šķipsnis U., Dr., Sissegal, šķipsns Ermes, soviel man mit drei Fingern fassen kann U.; eine Strähne Dr.; eine Fitze Dr.; ein Weniges: tabākas šķipsnis Sissegal. uzbēra uz īkšķa nagu šķipsni tabākas MWM. iebēra... deviņas kājminu šķipsnīšus BW. I, S. 184. izplūci vienu spalvu šķipsnīti LP. IV, 196. matu šķipsna Kurs., Etn. IV, 70; Vēr. II, 1195; Blaum. Skal. ug. 53; Niedra Zemn. dēls 40. linu šķipsna Jürg. (hier neben miltu šķipsnis), Nigr. cik tad šis man tuo linu iedeva? tikai tādu šķipsnu, I nebij ne trīs auklas nuovīt Kurs. vērpiet... linus pa vienai šķipsniņai! BW. 6967. sasiet ar kaņe̦pāju šķipsni kaķē̦niem astes Libek Pūķis 41. pēdējuo labības šķipsni nuopļaut Pūrs II, 65. mazgā sasietas... labības šķipsnas Etn. III, 141. katrs gribēja duot ziedaļai pa šķipsnam (zâles) Iv. Kaija Iedz. gr. 17. širmja vietā ce̦purei vēl tikai divas sadriskātas šķipsnas karājas Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 480. sāls šķipsnīte Saikava. labu škipsnu naudas LP. VII, 58. dabūja krietnu šķipsnu naudas un drēbju Druw. Nebst šķipsta, šķipasts 2 šķipuosts, šķīpstiņš, šķīpsniņa zu li. skypata "ein kleines Stückchen, Bröckchen" (s. Bezzenberger Lit. Forsch. 170), r. щипáть "kneifen, zwicken, rupfen", čech. štipec "was man mit drei Fingern fasst" u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415); vgl. auch Būga KSn. I, 291.

Avots: ME IV, 42, 43

I šķīt (li. skìnti "pflücken") Bershof, Bl., Iw., Līn., Kandau, Karls., Nötk., Wolm., Selg., (mit ì ² ) Kl., Prl., šķît ² Zabeln, šķinu, šķinu oder šķīnu, abblatten (Kohl), abstreifen (Hopfen), abpflücken (Äpfel) U.; abrinden, Strauch abroden St.: kāpuostiem lapas šķīt Etn. III, 75. kaza šķina (Var.: šķīna) kāpuostiņus BW. 32583, 8. šķīt runkuļu lapas Salis. dārzā jau šķin sīpuolu lakstus Stari I, 248. rudens vakaruos šķinuši apiņus Etn. III, 73. apiņu šķinamās talkas Konv. ² 4108. šķinu riekstus, lasu uogas BW. 13478, 8. tā puķes šķīna Lautb. Vidv. II, 14. man ērkšķus vien pirksti šķin Stari II, 28. mežu šķīt C. - Subst. šķĩšana, das Abblatten, Abstreifen, Abpflücken: lapu šķīšana Peņģ. Sakņu dārzs 75; šķinums,

1) das (einmalige, vollendete) Abblatten, Abpflücken
U.; das Abgeblattete, Abgestreifte, Abgepflückte: nuolika... zieda tiesai... nuo apiņu šķinuma Janš. Mežv. ļ. I, 23;

2) die Rödung
St., Rodeland V., gerödeter Acker Mag. V, l, 190: rudzus iesēja šķinumā (kur mazi kuoki bijuši) Lub.; šķinums, Name eines Feldes Lvv. II, 169 (aus Kreuzb.); šķinẽjs, einer, der abblattet, abstreift, pflückt: āzīt[i]s... kāpuostu šķinejiņš BW. 2667, 3. gaida ruožu šķinējiņas 14410. Wohl zu an. skinn "Haut, Fell", mhd. schint "Obstschale", and, biscindian "abrinden, schälen" ahd. scinten "enthäuten", mnd. schin "Schuppen im Haar", bret. scant "Fischschuppe" u. a., s. Fick Wrtb. lII ⁴ , 449, Zupitza Germ. Gutt. 156, Stokes Wrtb. 310, Walde Vrgl. Wrtb. II, 563 f.

Avots: ME IV, 50

spil˜gs, ‡ Subst. spilgums, der Glanz (?): (zieda) krāšņais s. Janš. Maiga 62.

Avots: EH II, 550

spriêst, -žu, -du, tr.,

1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;

2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;

3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. ² 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,

1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas ² (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;

2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;

3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;

4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,

1) das Strecken, Spannen;

2) das Drängen; das Sperren;

3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,

1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;

2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę "eine Spanne messen; (Tiž. I, 99, Il, 245, Lit. Mitt. III, 291, Liet. pas. II, 98) ürteilen" zu sprîdis usw. gehört; vgl. auch spruosts.

Avots: ME III, 1022, 1023

staraîns,

1): smalkie linu aude̦kli e̦suot ... staraini, saulaini, puķaini un ziedaini Janš. Dzimtene III, 261; ‡

2) s. arkls Tdz. 59955, 34, = starainis.

Avots: EH II, 570

I tàlka Drosth., Neuenb., Wolmarshof, (mit àl ^{2) ,} Kl., Meiran, Sonnaxt, Warkl., (mit alˆ ²⁾ Autz, AP., Bershof, Dunika, Gr.-Essern, Katzd., Kurs., Mesoten, Nigr., N.-Bartau, Ruj., tal˜ka Bl. (li. talkà "zusammengebetene Arbeitsgesellschaft", r. толокá "Bestellung der Bauern eines Orts für einen Tag zur Landarbeit"), Mag. XIII, 2, 55, tàlks ² (r. тóлокъ "Stampfe") Prl. n. FBR. VI, 94, Adl., Bers., Saikava, Selsau, Tirsen, talˆks ² Arrasch,Dond.,Gramsden, Iw., Jürg., Kandau, Līn., AP., Stenden, Wandsen, talks Nötk., tàlkus Drosth., talkus Bielenstein Holzb. 288, eine (gew. nicht länger als einen Tag dauernde) Arbeit auf dem Lande, zu der freiwillige Arbeiter aus der Nachbarschaft geladen werden, die dafür keinen Lohn bekommen, aber am Abend bewirtet werden; eine solche Arbeitergesellschaft; der Abendschmaus nach einer solchen Arbeit (talka oder talks nach L.: Aufgebot der ganzen Bauerschaft zu einer Hofesarbeit) : talkū iet U., zu solcher Arbeit und solchem Schmause gehen. talku turēt U., solchen Schmaus für die Arbeit veranstalten. talkuos lūgt Kl. bij manam bāliņam treja talka vasarā: rudzu talka, miežu talka, apenīšu šķinamā BW. 28412, pazīstami bij siena talki, linu talki, mē̦slu vešanas talki, malkās un žagaru talki un citi Kaudz. Vecpiebalga 47. bijis baļķu talkus LP. VII, 326. nuoskumusi talka mana BW. 785. šuodien bija liela talka, rītā celšu vēl lielāku 6319, 1. pārnāk talka dziedādama, linu druvu nuoplūkusi 637, 3 (Band I, S. 846). bāleliņi ar talkiem vien dzīvuoja: talkiem (Var.: talkā) pļāva miežus, rudzus . . . 28412, 4. visu dienu talku pļāvu, talkus māti neredzēj[u] 2851 1. pruoties, talkas māmuliņa (Var, : nama saimeniece), kuo vajaga plūcējām! 28479. talkās iešana un braukšana Etn. III, 76. talkas nav duomājamas bez ruotaļām, dejām un apdziedašanās II, 182 (hier und Konv. ² 4108 noch weitere Notizen über die talka). jānāk uz talku Deglavs Vecais pilsk. 8. wenn es urspr. wie noch poln. tłoka - ein Gedsänge, eine Menge bedeutete, nebst li. tel˜kti "eine talkà zusammenbitten", susitel˜kti "sich zur talkà versammeln" zu aksl. tlěšti, r. толóчь (prs. толкý) "stossen, stampfen", Kymr. talch "granum contritum", li. aptìlkęs žmogùs "durchtriebener Mensch" u. a., s. Trautmann Wrtb. 321 f., Būga PФB. LXXV, 150, Leskien Abl. 349; die Bed. von li. tel˜kti muss in diesem Fall sekundär, durch talkà beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 127, 128

tûkt Kl., Serbigal, Wolm., Zvirgzdine, tūkt Neuenb., tûkt ² AP., Līn., Ruj., Salis, -kstu, -ku, schwellen (eig. und fig.); fettwerden U.: iesāka tūkt kāja MWM. X, 925. krūts tai asinīs un drusku tūkusi Rainis Ant. un Kl: 123. sākšu taukuos tūkt Asp. VII, 32. straume tūkst tūkumā un krastus grauj MWM. IX, 245. tīnes nuo pilnuma tūkst VII, 440. - Subst. tūkšana, das Schwellen; tūkums, das einmalige, vollendete Schwellen; die Geschwulst U.: ja balts tūkums ir ādā III Mos. 13, 10. tūkums rīklē, St., die Bräune im Halse. - tūkuma zâle Mag. IV, 2, 29, Scharbockskraut (ranunculus ficaria L.) Fischer 250; RKr. II, 76; Bachbungenkraut St.; empfindliches Springkraut (impatiens noli tangere L.) RKr. II, 72, (tûkumzâle ² ) Kand.; sīkziedainā tūkumzâle, impatiens parviflora Druva III, 734, Edwalen. Zu tâuks, s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. I, 711, Boisacq Dict. 990.

Avots: ME IV, 280

tusnât,

1) tusnāt Alswig, Domopol, Drobbusch, Drosth., Fehsen, Heidenfeldt, Kalnazeem, Lis., Lubn., Nötk., N.-Peb., Odensee, Salis, Schibbenhof, Stelp., Wallhof, Vīt., -ãju, tusnēt Bers., Römersh., Warkl., -u, -ẽju, tusnît Celm., Grünwald, Lennew., Nötk., N.-Peb., Salisb., Serbigal, Smilt., Wolm., -ĩju, tusnuôt Druw. (s. RKr. XVII, 84), Lubn., tušņât Mar., Oppek., Schwanb., Serbigal, -ãju, tušņuôt Oppek. n. U., Golg., refl. tusnîtiês Alksnis-Zundulis, tusnuôtiês Druw., Plm., schwer atmen, keuchen; tusnêt L., U., tusnît U., tusnuôt U., stöhnen, in heftigem Affekte weinen (wollen): guovis tusnā, kad stipri pieē̦dušas Odensee. guovs pārē̦dusies un tusn Römershof. tusnuodāmas un pūzdamas nāca... guovis Niedra Bār. 73 (ähnlich: Vīt. 33). smagu darbu darīdams cilvē̦ks tusnī, iet tusnādams N.-Peb. dirsdams tusnī ebenda. viņš tusnē̦dams rakņājas pa mē̦slu gubu Vēr. II, 1401. māt[e] ar meitu tusnuodamas darīs smagus ve̦zumiņus BW. 16360. Auka tusnīdams kāpj kalnā A. Upītis J. 1. 34. viņš tusnuodams sāka rāpties tāļāk A. XX, 802. tusnīdams un šņākdams . . . paskrēja garām vilciens A. Brigader Daugava I, 1226. daba tusnīdama un žāvādamās traušas nuo ziemas migas laukā MWM. v. J. 1897, S. 105;

2) tusnuôt Stockm., langsam arbeiten;
tusnāt oder tusnît Nötk., keuchend, mühsam arbeiten; tusnât Lubn., Vīt., tusnuotiês Bers., trödeln; tusnît Lems., (liegend) faulenzen: kuo jūs, meitas, tusnājat, ka jūs dziesmu nedziedat? BW. 780,1. kuo tu tusnuo? strādā veicīgāk! Stockm. tusnā nu tusnā, ka ātrāk tiec gatavs! Vīt.;

3) tusnît Drosth., Jürg., (keuchend Schweres) schleppen:
tusnīja maisu ve̦zumā Drosth., Jürg. me̦tusi dūņas, tusnādama, lāpstu pakaļ lāpstas Upīte Medn. laiki;

4) tusnît Ar., murren, unzufrieden sein.
Zu tust.

Avots: ME IV, 273

uziêt,

1): (mit einem Boot) stromaufwärts gelangen
Saikava: tik lielā ūdenī nevar vis u. uz kalnu;

5): zur Bed. "finden" vgl. das gleichbedeutende d. bair. aufgehn;
"5)", "6)", "7)", "8)" ME. IV, 336 durch "6)", "7)", "8)", "9)" zu ersetzen!

6): uzgājusi aitām griezuoņa Janš. Precību viesulis 32;

8): visa diena uzgāja, kamē̦r tuo nuoadīju Seyershof. malkas tur uzgāja pulka A.-Ottenhof. četri pūri rudzu uz cilvē̦ka uzgāja Iw.; ‡

10) Schläge verabfolgen
Frauenb.: tev māte uzies par biksēm; ‡

11) nach vorhergehendem iet mit intensiver Bedeutung
(mit betonter 2. Silbe): duod, māmiņa, uzduodama ar ieluoku paladziņu! es ten gāju uziedama, negāj[u] suoļus taupīdama Tdz. 44418.

Avots: EH II, 723

vàlanta ² eine Art Pflanzen Saikava ("izaug cilvē̦ka garumā. ziedu laikā izaug vairāki stuobri un katra stuobra galā pa vienam dze̦lte̦nbrūnam ziedam"), Sessw. ("mit breiten, runden Blättern"), Bers. (inula helenium, Alant).

Avots: ME IV, 497

I ve̦caine U.; Spr., Mag. V, 190, Bers., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn. Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Sehren, Selsau, Sessw., Sissegal, Stockm., Zvirgzdine, ve̦cainis St., U., Ramkau, ein Stück Land, das früher als Acker benutzt worden ist U., das Brachfeld; eine mit Moos bewachsene erhöhte Stelle auf einer Wiese Selb.; "eine hochgelegene Stelle mit Gebüsch" Lubn.; eine noch nie gepflügte Weide Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169: gulēs... zeme pieci gadi ve̦cainē BW. 3805. ābuoliņa ve̦cainīte smildziņām saauguse 8283. smilgām guovju neredzēju ve̦cainē ganīdama 19123. ai, ve̦cā ve̦cainīt, auga tev rudzi, miež[i]? 23452. nuo celmiņa gre̦mzdu gaida, nuo ve̦caines (Var.: dzedziedas) rācentiņu 3033 var: zirgi ēda ve̦cainē 10569, 13. Pēterim piederēja purva pļava un ve̦caine Stāsti Kraukļu kr. 100. uz šīs pašas ve̦cainītes uzcē̦luši... kruodziņu LP. VI, 233. - Vgl. auch die Orts- resp. Flurnamen Ve̦caine Lvv. II, 65 (Weide in Setzen), II, 167 (Gesinde in Jāsmuiža), Lielā ve̦caine II, 170 (Gesinde in Lievenhof), Garā ve̦caine II, 58 (Feld in Dubena), Ve̦caines II, 70 (Weide in Wallhof), Ve̦caiņu kalns II, 67 (Hügel in Selb.). Zu ve̦cs.

Avots: ME IV, 514

ziêdãjs, = ziêdaîns 2: telīt manu, ziedainīt, ziedājām (Var.: zieduojām, zieduošām, zieduotām) kājiņām! BW. 29029 var. (ähnlich FBR. XII, 57 aus Kārsava).

Avots: ME IV, 738

ziêdêt (li. žiedèti "blühen"), -du od. -žu (z. B. in Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 77), -dẽju,

1) blühen, Blüten treiben:
Sprw. zied kâ puķe, aug kâ ruoze RKr. VI, 634. kauls, bet tuomē̦r zied VII, 741 (Rätsel). zied ābele baltis ziedis BW. 4287, 1. ieviņ [a] ziež (Var.: zied) kalniņā 25885, 6. puķīti, kas ziež (Var.: zied) vidū e̦ze̦rā 7668. zied, puķīte! šī dieniņa ziežamā 17691. ruozes ziež (Var.: zied) 6467 var. balta zied laukmalē, vai bij ieva, vai ābele? 5590. kâ liepiņa ziedē̦dama Br. 465. nuplē̦suši... ziedamu maganeņu 18354, 1. rudzi zied...; tie ziedēja ze̦lta ziedis (Var.: ziedus; baltiem ziediem) 27945. siliņi (Heide), kas ziedēja baltus ziedus 4199. kas ziedēja baltus ziedus (Var.: ar baltiem ziediem zied) 3613 var. e̦ze̦rs zied mēļu ziedus (Var.: ziliem ziediem) 3668, 3 var. ruozes šuovasar daiļus ziedus neziedēja 6449, 4. trīs puķītes, ze̦lta ruozes, ziež man vaigu galiņā 10858. tad, kad pūcei aste ziedēs (d. h. niemals) MWM. VII, 885. ūdens zied, sagt man, wenn sich im Wasser Anabaena flos agnae in grossen Mengen vorfindet Konv. 76. (fig.) zieduošie vaigi Vēr. II, 982. galva zied balti kâ ābele Janš.;

2) bunt sein, bunt schimmern, leuchten:
raibi cimdi zied tautieša ruociņā BW. 15555. mazam bērnam zied visas miesas Frauenb. pirkstu nagi zied ar baltiem raibumiem ebenda. (telīte) zieduošām (Var.: zieduotām) kājiņām BW. 29030 var.;

3) schimmeln
St., U.;

4) anbrechen, tagen:
sāk ziedēt jau gaisma Janš. Dzimtene ² I, 268. gaisma jau zied austrumu pusē Mežv. ļ. I, 72. blāzma jau zied debess malā Bandavā II, 101. - Subst. ziêdêšana, das Blühen: puķīt, tavu ziedēšanu! BW. 21694; 23840; 23999. cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš.; ziêdẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Blühens: nuo šās dienas ziedējuma vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. Nebst li. pražýsti "aufblühen" wohl zu got. keinan "keimen", and. kīmo, ae. cīd "Keim", ahd. frumkīdi "Erstlingsfrucht", arm. cił "Halm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 544, Fick Wrtb. III ^4, 42 f.

Avots: ME IV, 738, 739

zieduojs, = ziêdaîns 2: (telīte) zieduojām (Var.: ziedainām, ziedājām) kājiņām BW. 29029 var.; 29028, 2.

Avots: ME IV, 741

ziêduôts (li. žieduotas "ziedains">ziedains" Miežinis), bunt, scheckig: cielaviņa... zieduotām kājiņām BW. 18803 var. telīt[e]... zieduotām (Var.: ziedainām, zieduojām) kājiņām 29028 var.; 29030, 2.

Avots: ME IV, 741

I ziêds,

1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;

2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;

4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds ² Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda ² negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;

9): ziêdiņi ² Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;

10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡

14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.

Avots: EH II, 810

I ziêds (li. žíedas "die Blüte"),

1) die Blüte, Blume
L., U.: zieds BW. 11329. kad ieviņa ziedus kārs 7221 var. lai viņš mani tâ mīlēja kâ bitīte sila ziedu 7249. baltu ziedu 4197. e̦ze̦rs zied zilu ziedu 3668. griķīt[i]s zied baltraibiem ziediem 23027, 1. izne̦s manu ruožu dārzu pa vienam ziediņam 15716. kuoku ziedu vainaciņš 6045. kuo nākat... mūs[u] zemē ziedu raut? 16310. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ pupas zieds Br. sak. v. 173. zemes māte Jāņuos pilnā ziedu krāšņumā Pūrs I, 111. saules stars raisa nuo ruožu pumpura... ziedu Austr. kal. 1893. S. 41. salna nuokuož puķēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7. tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. bites iet ziedā (Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn, Saikava, Selsau, Warkh., Zvirgzdine) od. zieduos (A. XX, 264, C.) od. skrien zieduos (Etn. II, 127), die Bienen fliegen aus, um Honig zu suchen. bites ar ziedu (Lubn.) od. ziediem (C.) nāk mājā, kommen mit dem Blütenstaub zurück. - ūdens ziedi, Wasserlinsen (lemna L.) RKr. II, 73; Konv. ² 1062: linu mārks pārklājies (ūdens) ziediem Saikava. - ziedu diena, ein gewisser Tag im Jahr Saikava; ziedu mēnesis R. Sk. II, 256, der Juni St., U.; ziedu laiks (laiki) L., die Blütezeit. pašuos zieda gaduos LP. VI, 30, in den besten Jahren, in den Mannesjahren. dzeršana bij stipri zieduos (florierte) Janš. Nīca 35. uz zieda duot Ar. "uz asna duot";

2) die Blüte, Blütezeit:
pat˙laban... bija zirņu zieds Aps. VI, 5. jēriņus pirmuoreiz cirpa ievu ziedā (zur Zeit der Faulblaumblüte) Etn. II, 122. ja ievu ziedā līst lietus, tad arī rudzu ziedā būs lietains laiks Üxküll. krusa ķeŗ (sc.: linus) vai nu ziedā vai īsi pēc zieda Vīt 25. man aizbēga līgaviņa pašā rudzu ziedinā BW. 27174;

3) Erstlinge, Erstlingsfrüchte
U.;

4) ein Geschenk, eine Gabe (von Früchten
U.), eine Spende Spr.; das Brautgeschenk; eine Spende, die irgendwo hingelegt wird, wobei die Person des Finders nicht in Betracht gezogen wird Dond.; ein Opfer; die Steueŗ Abgabe Wid.: ņem par ziedu, mīļa Māŗa, pirmuo pādes dāvaniņu! BW. 1138. ziedam (par ziedu St.) duot, zur Art geben mit dem Wunsche auf guten Fortgang U. ūdenī... iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, kuo ve̦cmāte paturēja BW. I, S. 186. viņa meklē palīgu pie kādas... sieviņas, tai vai prievīti, vai linu gurstiņu ziedam nuone̦sdama 189. māte, ar bērniņu pirtī nuogājuse, nuometa kādu naudas gabalu un, nuopē̦rusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievitu par ziedu 191. katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst LP. VII, 286. sle̦pe̦ni ne̦sušas ziedu Pē̦rkuonam un Laimei Janš. Bandavā II, 24. vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu vai citu kuo) nuolikt kūtī BW. III, 1, S. 17. ieliek brūtes gultā sudraba naudu ziedam 78. ziedu mešana jeb zieduošana 59. pirmie ziedi - dāvanas pēc mazā, uotri pēc lielā brandeviņa, trešie - pūrs BW. III, 1, Anm. zu Nr. 15556, 1. atmijam nu, tautieti, kuo zieduos (während der Verteilung der Brautgeschenke) izmijām: atduod manus ziedu cimdus, še tavs krusta dālderīt[i]s! BW. 15792. nedabūju ziedu uz līķi likt, es fehlte an dem Gelde, das nach abergläubischem Gebrauch der Leiche in den Sarg mitgegeben wird U. uzlikt uz ežiņas kādas zeķītes ziedam Libek Pūķis 24. briežus ar tev ziedam kaus RKr. VIII, 3. ziedu mest avuotā Golg. vātis jāmazgā pret sauli te̦kuošā ūdenī un pēc tam ūdenī jāieme̦t zieds (naudas vai drēbes gabaliņš) Etn. IV, 117. kuo Ve̦ntai ziedu (als Geschenk) devu? BW. 18448. ļaunie cilvē̦ki nuometa... luopu kūtī vai laidarā ziedus, kâ pelīti vai uolu Etn. III, 44. zieda tiesu duot Nigr., als Honorar geben. lai paliek jums zieda tiesai par glābumu Janš. Precību viesulis 25. ziedu nauda L.,

a) ein Opfer an Geld, um dadurch für etwas Gedeihen, Fortgang zu gewinnen
U.;

b) auch zieda n. Golg., Jürg., "maza virsmaksa" Ruj. pārduot par zieda naudu, sehr billig verkaufen Baldohn, Golg., Jürg. ja jūs par... braucieniem dabūtu ne tikai tāduzieda naudu Saul.;

c) "Geld, das einem gegeben wird, nur damit er 'Geld' habe"
Adiamünde, Salis. iedeve kâ dēļ zieda, sagt man, wenn sehr wenig gegeben worden ist Kaltenbrunn;

5) ein Weniges, ein kleiner Teil:
tikai tāds nieks un zieds vien bija Gr. - Buschh. kâ nu tâ bez maksas? taču kādu ziediņu Pas. IV, 43 (aus Selg.). visur tikai bij zieds paņe̦mts nuo tā, kas palicis mājās A. Brigader Daugava I, 309. kuo mēs... zinām, tas nav ne zieds nuo tā, kuo agrāk zināja Janš. Mežv. ļ. I, 379; sìena ziêdi, die feinen abgebröckelten Teile des Heus;

6) Schimmel
L. (ziedi), U.;

7) eine Art Ausschlag auf der Haut
Konv. ² 1391: mazam bē̦rnam, tikkuo piedzimušam, uz ģīmja un visas miesas ruodas ziediņi, kas nuodziest sešās nedēļās. kuŗam bē̦rnam vairāk ziedu, tas baltāks, kad liels izaug Frauenb. bē̦rniem bijuši tādi miesas ziedi, daži nuo tam arī apmiruši Alm. Meitene no sv. 45;

8) ziedi U., auch sievas ziedi Mag. IV, 2, 143, Sunzel, mēnešu ziedi V., sarkanie ziedi Wid., die Menses der Frauen:
mīļa Māŗa dusmuojās uz jaunām sieviņām: atraduse sievu ziedus kumeliņa pēdiņā BW. 1132. lai nere̦dz sveši ļaudis manu ziedu nuobirstam 7373. liepiņai māsiņai ik mēneša ziedi bira 11915. - baltie ziedi Etn. II, 149, fluor albus: lauka dievkuociņus dzeŗ pret baltajiem ziediem Etn. I, 110;

9) ziedi Fehteln,
ziediņi Stockm. n. Etn. I, 41, Drosth., in frische Milch gebröckelter Quark; ziedi Erlaa, Kokn., Oppek., W. - Livl. n. U., ziediņi Burtn., Peb., Serben, Sessw. n. U. "saure, gewärmte Milch, ehe sie gesalzen ist"; ziedi Lös., ziediņi N. - Peb. "putas nuo suliņām pēc biezpiena izņemšanas nuo puodä: nesālītu pienu (Quark) ieliek (iedrupina) saldā pienā un ē̦d šuo un nuosauc par ziediem Etn. II, 137. baruo mani, māmuļiņa, ar tiem piena ziediņiem! BW. 2924 (ähnlich: 10051, 1);

10) ein (farbiger) Punkt, Fleck:
siênai uztriept ziedus (beim Streichen der Wand). ziliem ziediem cimdus adu BW. 7248 var.;

11) ziediņi, bunte, gemusterte Handschuhe:
brūtes pasniedza kungam ziediņus (rakstaiņus cimdus) Sadz. viļņi 191;

12) Korn auf der Flinte
L., St., U.;

13) ziediņu duošana, ein Spiel
Etn. III, 28.

Avots: ME IV, 739, 740

zìlgalˆvis (li. žilgal˜vis "Graukopf"), f. -ve, jem. mit blauem Kopf (= mit blauer Kopfbedeckung?): ziedat, mani labi lini, zilajiem ziediņiem!... pā`rvedīšu zilgalvīti (Var.: zilu galvu) vērpējiņu BW. 28380,4 var. jauna meita zilgalvīte BW. 29788 var. raudevīte zilgalvīte 2515.

Avots: ME IV, 719