Paplašinātā meklēšana

sniegzvaniņi, elne Art Blumen (Schneeglöckchen?) Fockenhof.

Avots: ME III, 979

zvani Rutzau n. Etn. II, 97, die Radspeichen.

Avots: ME IV, 765

zvaniķis U., = zvanis 1: kapsē̦tas... zvaniķis rāva aiz striķa A. v. J. 1893, S. 347. pēc runas sāka zvaniķis zvanīt BW. III, 3, S. 875. tūliņ pēc vājnieka miršanas sūta uz baznīcu pie zvaniķa Etn. IV, 172.

Avots: ME IV, 765

zvaninīca: Glockenturm (mit î) Kaltenbr.

Avots: EH II, 814

zvaninīca, der Glockenturm (?): ieej zvaninīcā! Pas. VI, 43.

Avots: ME IV, 765

zvaniņš, s. zvans 3.

Avots: EH II, 814

zvanis,

1) der Glöckner, Glockenläuter
L., St., U., Celm., Frauenb., Lieven-Bersen: zvanis ar kādu vīru dzē̦ruši baznīcas kruogā LP. VI, 43. zvaņa dē̦ls VII, 136. kāds zvanis kapsē̦tā zvanīs Asp. Saul. st. 79;

2) s. zvans.

Avots: ME IV, 765

zvãrguļzvaniņš, ein kleines Glöckchen, eine Schelle: skaņu augstēs kâ cīruļa treļi virpuļuoja un dejuoja sīkie zvārguļzvaniņi A. Brigader Daugava I, 1087.

Avots: ME IV, 768

‡ àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48

‡ àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55

‡ àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59

‡ àizvirmuôt, sich vibrierend hin-, wegbewegen, vibrierend hin-, wegströmen: (zvanu) skaņas tālu aizvirmuoja gaisā Dikenss Zvani (v. J. 1928), S. 135.

Avots: EH I, 63

attilkšêt, = atskanêt: attilkš zvani Pas. III, 501.

Avots: EH I, 176

‡ atžvārdzêt, scheilend (intr.) herannahen (?); erschallen (vom Schellengeläut) (?): dzird atbraucam kungus, ka zvani vien atžvārdz Pas. VIII, 227.

Avots: EH I, 183

‡ augste, die Höhe: skaņu augstēs ... virpuļuoja ... sīkie zvārguļzvaniņi A. Brigadere Daugava I, 1087. meža augstes nuoslēdzās ar sārtu, ruobuotu līniju Dievs, daba, darbs 330.

Avots: EH I, 184

bàlsîgs,

1): b. kad aizdzied (zu singen anfängt),
baznīca trīc Auleja; ‡

3) laut:
zvani tik balsīgi rūce Pas. VII, 388.

Avots: EH I, 201

dziede, der Querbalken: līksti piesēja pie dziedes BW. I, S. 187 galvas dūrās dziedēs. zvaniņš ātri līguojās zem ve̦cas dziedes MWM. IX, 689. S. dzieds, dziedrs.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. I, S. 187

Avots: ME I, 561

džiñdžala,

1): auch Dunika, Salisb., (mit ìn ² ) Saikava: ar džindžalu džindžalāja BW.28262, 1 var., ‡

2) *džindžala od. *džindžals, eine Schelle:
zvaniņu un džindžalu (zvārguļu) skaņas RKr. XIX, 140 (aus NB.).

Avots: EH I, 365

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. - tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64

ìetinkšķêtiês, ìetinkšêtiês, erklingen: uz lielceļa ietinkšķas pasta zvans A. XVII, 8. dzidri ietinkšas zvaniņš Austriņš.

Avots: ME II, 82

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710

jẽdzîgs, vernünfgir, verständig, bei Sinnen: zvaniķi, vai tu jēdzīgs? Seibolt. kad tur vēl jēdzīgs būtu iekšā Blaum. jāuzmeklē jēdzīgāks un nuoderīgāks dzīvuoklis A. XII, 802.

Avots: ME II, 111

kaũkât [serb. kù`kati "wehklagen", poln. kukać "schreien"], - ãju, freqn. zu kàukt, wiederholt heulen: kaukā zvani Rainis. vēji kaukā. [Refl. - tiês, einander zurufen, satikties: gani kaukājas.]

Avots: ME II, 173

klim̂stêt ² od. klim̃stêt Gr. - Sessau, klim̂st, ² prs. klim̂stu, ² prt. klimstēju, klimsu U. od. klimtu, auch klimt Nigr., intr.,

1) (vom Hundegebell, Geschwätz) laut schallen, lärmen:
nu medī, lai klimst LP. V, 211. [pa kaimiņiem rājas, ka klim̂st ² vien Stenden.] nu iet pa istabu, ka klimst vien Kand. klausījās zvaniņa klimstuošās skaņās Duomas I, 392. nu esi atkal sasaldējies, visu nakti klimst vienā klimstēšanā Naud.; [ rauschen (von der Mühle) Opek. n. U.; unnütz bellen (klimst und klimstêt) Spiess n. U.; klistêt, winseln (von Hunden) Seew. n. U.]; munkeln (wie ein ungewisses Gerücht) L.;

2) laut schwatzen, plärren Matkuln:
kuo jūs te klimstat Elv. kuo klimstat, tukšenieki GL. ej, kad tu tâ melsies un klimsti MWM. X, 487;

3) [prs. klim̃stu Tr.] (mit Geschrei) sich umhertreiben:
gani klimst pa mežu. mednieki klimta pa tīreli Nigr., Lind.; schwärmen, schweifel, umherwandern [prs. klìmstu ² ] Erlaa n. U.;

4) [klim̂st ² um Mitau], müssig dastehen, vergeblich warten, quienen:
kuŗi tâ ne klimta, ne bija Deglavs MWM. 1896, 670. muižā man bij jāklimst visu dienu Grünh., Gr. - Sessau, Lub.;

[5) sich quälen, nach Vermögen arbeiten
Bergm. n. U.: viņa klimstēja, kâ jaudāja;]

6) krähen, leben:
ja nu arī ilgāki par kādi pieci gadi klimstēšuot, varuot jau ieduot žurku zāles JU. [Zu klamstêt, klemst III, klemšât I, klimeris, sowie ae. hlemm "Schall", an. hlymia "lärmen", ahd. hlamōn "rauschen, brausen".]

Avots: ME II, 227, 228

kliñkstinât, klinkšķinât, freqn., dem., klingeln, läuten: ar glāzi jeb pulksteniņu Ahs. skumīgi klinkšķināja zvaniņš Vēr. II, 422. zīle skanīgi klinkšķināja Egl.

Avots: ME II, 229

lāsuôt, intr.,

1) träufeln, triefen: asins lāsuo nuo maniem pirkstiem Akur. nuo baltajām kājām pa pilienam asinis lāsuo AU.;

2) schillern, funkeln:
saulē lāsuo pļava Apsk. laiva lāsuot lāsuoja MWM. IX, 149;

3) lāsuots = lāsains

I: lāsuots kukainītis konv. ² 2588;

4) klingen, läuten (wie fallende Tropfen):
nāves zvaniņš lāsuo klusi Stari II, 733.

Avots: ME II, 442

le̦l˜luôt, le̦luôt, lē̦luot, auch lēlēt BW. 11924,

1) Hirtenlieder singen
[lẽ̦luôt Dond., le̦luôt Wandsen], das Vieh zusammenrufen: kur pue juoda ciema gani, ka nedzird lē̦luojam BW. 743 (le̦lluojam 228). le̦luojat, ciema gani! man pazuda raibuliņa 28921;

2) schreinen, heulen, lallen:
tas klausa vilka le̦luošanu BW. 13276; piedzē̦rušuo le̦luošanu Janš.; [le̦luôt heulen, stöhnen PS.];

3) rufen:
kâ ganiņš viņš mūs le˙lio GL. maigs zvaniņš kaut kur tāli klusi lē̦luo Druva III, 181;

4) Kinder in den Schlaf singen; [auf den Händen wiegen
U.; küssen Wid.] Refl. - tiês, sich einlullen: aijājies, le̦lluojies, mans mazais bālelin,! BW. 1897. [Vgl. dzau Berneker Wrtb. I, 700.]

Avots: ME II, 449

I pačinčinât, [ein wenig činčinât]: kuo nu? - nu pačinčinājis - atskrējis viņa zirgs LP. VI, 584. [ej, pačin̂čini ² pusdienā (= zvani%20%C4%BCaudis%20pusdien%C4%81">sazvani ļaudis pusdienā)! Lesten].

Avots: ME III, 14

pieskaņa,

1) die Assonanz:
izveicīgi savij šādās atskaņu un pieskaņu vītnes P113d. Llv. II, 72;

2) der Anklang:
teātrāliska pieskaņa Brig. Ceļa jūtis 39. šuo zvaniņu dzirduot es allaž jūtu sē̦ru pieskaņu B. Vēstn. tai (balsij) bij tādā savāda pieskaņa nuo dusmām Latv.

Avots: ME III, 290

pìezvanît,

1) anklingeln, anläuten:
es piezvanu, lai mani ielaiž pie mana drauga Vēr. II, 809;

2) läutend füllen:
40 gadus nuo vietas viņa acu priekšā zvani piezvanīja lielu kapsē̦tu Ezeriņš Leijerkaste I, 164.

Avots: ME III, 313

saskanêt,

1): glāzes saskanēja, un visi dzēra Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 64. zvani vien saskanējuši ... pagalmā Sārts Druvas san 274; ‡

3) klingend (schellend) sich irgendwo zusammen mit anderen einfinden (?):
saskanēja, sazvadzēja zābakaini precinieki VL. aus Daudsewas FBR. XVII, 161. ‡ Refl. -tiês, = saskanêt 1 (?): jau sasaucas vēji, jau saskanas liesmas Skalbe Raksti I (1938), 159.

Avots: EH XVI, 447

sazvadzinât,

1) klappern od. schellen machen:
zirgs sazvadzināja iemauktus Nigr. sazvadzināja zvaguļus un nuosvieda Dond.;

2) auch refl. -tiês, erschellen:
zvani vien sazvadzināja Warkl.

Avots: ME III, 797

skambulis, eine kleine Glocke: tās (= bimbalas) nenāca vis nuo lielajiem baznīcas zvaniem, bet nuo mazā kapsē̦tas skambuļa Janš. Bandavā II, 55. Vgl. li. skambalas "Klingel".

Avots: ME III, 870

skul˜binât Rutzau, Dunika, O.-Bartau, läuten Lng., Bartau n. U. (tr., intr.): kamē̦r sē̦rga uznākusi, dzird gan˙drīz ik˙dienas uz kapiem skulbinam N. Bartau. izdzirda kapsē̦tas zvanu skulbinam Janš. Tie, kas uz ūdens 12. skulbināt . . . mazuo kapsē̦tas zvaniņu Dzimtene IV, 213.

Avots: ME III, 903

spiñdzêt Nötk., Jürg., Bauske, spìndzêt ² Kl., Bers., Golg., Schwanb., spin̂dzêt (li. spingėti "gellen" bei Bezzenberger BGLS. 325) Prl., -u od. -ẽju, -ẽju, intr., = spindêt U., summen, surren; klingen; (im Ohr) sausen, klingen: mūsas spindzēja A. XXI, 564, Nötk. spāres spindz B. Vēstn. dunduri spindzē̦dami vien grìežas ap zirgu Tirs. bites spietuojuot skrien, ka spindz vien ebenda. caur luogu spindzē̦dams ieskrēja spārnuots radījumiņš Ezeriņš Leijerk. I, 57. spindzē̦damas raudas gāja pa . . . ezeriņu BW. 12350, 4. dziestuoša svece sāka spindzēt MWM. X, 932. bē̦rza žagari de̦g krāsnī, ka spindz vien Tirs. luode spindzē̦dama vien pagāja garām ebenda. klusums zvanīja . . . spindzuošiem zvaniem B. Vēstn. spindzē (Var.: skanēs) mani gredzentiņi BW. 21780 var. trūkst aukliņa spindzē̦dama 32258 var. - ausis spindz Fianden, (mit iñ) Salisb. ja atminuot pieminē̦tāju, tad spindzēšana (das Ohrensausen) nuostājuoties Etn. II, 111. Refl. spiñdzêtiês Bershof, weinerlich zanken. Als ein Kuronismns nebst spingt zu spèngt, wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch. spindêt und spìegt I.

Avots: ME III, 998

tureklis, die Handhabe, der Griff: durvju tureklis Upītis Sieviete 233. spieķa tureklis 269. zvaniņa tureklis Zeltmatis Sark. lilijas 13. braģītis ar skaistu kaula turekli Janš. Bandavā I, 284. turēja stūres turekli D. Goŗkijs 46. mašīnas turekli A. v. J. 1902, S. 202. sveces de̦guot ze̦lta turekļuos (in goldenen Leuchtern) LP. VII, 620. Vgl. li. turẽklė "ein Geländer".

Avots: ME IV, 268

tuvẽjs, nah: tuvējuos kaimiņuos BW. 8399, 2; LP. VlI, 391 (ähnlich: BW. 12409, 2; 22423). tuvēji radi U. tas nuonāca līdz tuvējām krustcelēm Etn. II, 170. dzirdējis, ka tuvējā krūmā ūpis kliedzis III, 10. ķēniņš izgāja tuvējā mežā pastaigāties JK. V, 1, 67. žīds devies uz tuvējām mājām LP. III, 103. tuvejās baznīcas zvaniķi VIl, 605. - Nom. plur. tuvēji, die Nahen, Verwandten U.: nebē̦dāju, kad tuvēji (Var.: klātēji) niecināja: sen tālēji naudu skaita BW. 8723 var.

Avots: ME IV, 276

uzbim̃binât, antangen zu lauten: baznīcas zvani atkal uzbimbināja Bauske.

Avots: ME IV, 317

uzšķindinât, ein wenig klingen, klirren machen, kIingeln: ar zvaniņu uzšķindināt.

Avots: ME IV, 389

zlankšêt, -u, -ẽju,

1) schallnachahmendes Verbum zur Bezeichnung des Glucksens, das durch die Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlen Raume entsteht
(mit an̂ ) PS., Vīt., (mit an̂ ² ) Arrasch, (zlankšķêt) Neu-Wohlfahrt, (mit an̂ ) Nötk.: ūdens mucā zlankš. zābakuos ūdens zlañkš (oder zlaũkš zu lesen?) AP.;

2) klingeln, blechern klimpern
(mit an̂ ) Golg.: skārda zvani guovīm pie kakla zlankš Golg.;

3) plappern, dummes Zeug reden
(mit an̂ ) Trik., Vīt.: kuo nu tik daudz zlankši! ne˙viens tevi netic Vīt.;

4) "unnütz, grundlos bellen"
(mit an̂ ² ) Arrasch: suns visu vakaru zlankšēja N. - Peb. Vgl. slankšêt.

Avots: ME IV, 745

zvañdzinât Karlson (li. žvanginti "klirren" Geitler Lit. Stud. 123),

1) = zvadzinât 1 U., Ellei, Nötk., Sessau, (mit añ ) Bauske, Schibbenhof, (mit àn ² ) Schwanb.: nažus un dakšiņas; ar kaŗoti gar glāzi. saujā naudu zvandzināja BW. 14213 (aus Kand.). zaglīgām guovīm piesien ganībā zvaniņu, lai zvandzina, lai nevar nuošķirties Nötk.;

2) viel über einunddasselbe Thema sprechen
(mit añ ) Schibbenhof; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" (mit añ ) Mezküll. Soweit nicht aus zvadzinât und zvanît kontaminiert, wohl als ein Kuronismus zu li. žvangėti "tönen" (bei Geitler Lit. Stud. 123 und Miežinis), žvengtì "wiehern", sužvìngti "in Wiehern ausbrechen", aksl. zve̦go, "verkünde", r. звягу "schwatze; belle", wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 642.

Avots: ME IV, 765

‡ zvanīce Lettg. n. BielU., = zvaninīca.

Avots: EH II, 814

zvans,

3): zvaniņi, campanula patula Ramkau; gewisse nicht essbare Pilze (in trockenen Kieferwäldern)
Lubn.

Avots: EH II, 814

zvans,

1) auch zvanis">zvanis, die Glocke Oppek. n. U. u. a.: zvani skan BW. 14130, 6 var.; 18996, 2. pirc Rīgā zelta zvaņus! 9811 var. krievu zvani 26564, 2. zvani vien nuoskanējuši LP. VII, 1060. ilkšu zvans rūc Aps. Pie pag. tiesas 29. par zvanu siešanu pie ilksīm Kaudz. M. 148. piesitiens pie liela, skanīga zvaņa Janš. Dzimtene V, 167. deniņuos.. klaudz un dauza, it kâ zvaņus zvana Tie, kas uz ūdens 31. kuoka zvans, eine hölzerne Klingel, Kuhglocke Bielenstein Holzb. 713. - zvana (zvaņa) mēle, wer schwatzt, Gerüchte verbreitet: plekšķenica vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841. zvana mēle pakaļ skrien BW. piel. ² 19141, 1;

2) der Glockenklang
U.; der Klang, Ton überhaupt U., Bielenstein Holzb. 713;

3) Demin. zvaniņi, campanula Konv. ² 3704; zvaniņš, campanula rapunculoides L. Oknist. Nebst li. zvãnas "Glocke"
aus r. звонъ.

Avots: ME IV, 765, 766

zvaņus, = zvanis">zvanis 1: neklausa ne... baznīcas pērminderam, ne arī zvaņum Deglavs Rīga II, 1, 36.

Avots: ME IV, 766

‡ *zvārgt, klingen: zvani zvārdze, ne zuobiņi Tdz. 43129.

Avots: EH II, 814

žvindzinât,

1) ertönen (erschallen) machen
(mit iñ ) Bauske, Dond., Stenden, Wandsen, (mit ìn ² ) Lubn.: ž. (piesituot) piekārtu zāģi, zvaniņu, vijuoles stīgu;

2) knallen machen (mit der Peitsche)
Schwanb. (mit ìn ² ): ž. ar pātagu.

Avots: ME IV, 845