Paplašinātā meklēšana

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

čokât,

1): auch Lemsal, Seycrshof; ‡

2) "nicināt vārdiem" Seyershof. ‡ Refl. -tiês "durties">durties, bakstīties" Seyershof.

Avots: EH I, 293

dur̃t;

1): mit den Hörnern stossen (z. B. vom Ziegenbock)
Saikava;

3): viņreiz bija auss durta (litt an stechenden Schmerzen)
Janš. Bandavā I, 58. Refl. -tiês;

1): guovis duŗas AP., Sonnaxt;

3): = pìeskar̂tiês Kaltenbr.: kad dursies pie kuoka, tad tâ i[r] birst sarma;

4): kur tu tāds dursies? Fest.; durties pie kā, sich an, jem. (z. B. an einen Arzt Kaltenbr.) mit einem Bedürfnis, einer Bitte wenden:
es pie uotra. neduŗuos; es pats iztieku Kand.; ‡

6) anhaften, ankleben
(intr.) Heidenfeld: pe̦lē̦kai drēbei viss duŗas.

Avots: EH I, 344

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

ìedur̃t, tr., und intr., ein -, herein -, hineinstechen: iedūra kaudzei mietu BW. 34502. šis samīs tev galvu un tu iedursi viņu papēdī Glück I Mos. 3, 15. sivē̦ni kviec kâ iedurti Poruk II, 43. sirdī viņai iedūra tik tas, ka vīrs nav vēl atnācis R. Sk. II, 136. Refl. - tiês, einstechen (intr.), stechend eindringen: meitai iedūrusies skabarga pirkstā Purap. Kkt. 107. asmina gals iedūrās sienā LP. IV, 27. vēsts iedūrās kâ nazis sirdī Neik. 4. iedurties prātā, in den Sinn kommen: nu man iedūrās viena dziesma prātā N. - Schwanb.

Avots: ME II, 11

izspè̦kuôtiês, heftig ringen, kämpfen, die Kräfte messen: tiem vajadzēja sadurties un izspē̦kuoties Kronw. man jāeimuot pasaulē izspē̦kuoties LP. VI, 517.

Avots: ME I, 802

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

‡ I kliebtiês Warkl. "sarauties, kniebties": pie kājas nevar zirgam piedurties: viņš tūliņ kliebjas ("saraujas").

Avots: EH I, 620

‡ knapêtiês, -ẽjuôs,

1) "piedurties" Blieden;

2) zögern
Seyershof: aiz durīm knapējies, nedrīkstējis iet iekšā.

Avots: EH I, 627

[koñca Karls.],

1) auch konce, die Hacke des Pferdes:
pie koncēm piedurties, an die Hacken stossen U.;

[2) koñca Karls., = konna].

Avots: ME II, 254

pìedur̃t,

1) hinzustecken, -stechen:
pie mieta piedurtais kuociņš atraisījies Līv. Brez. un Hav. 6. tu piedursi apiņiem jaunas maikstis Jansona duomas 46. piedur sumpurni ar zuobinu pie zemes! LP. I, 7. skuolai piedūra... piebūvi Kaudz. Ve̦cpiebalga 77;

2) anlegen:
šur tur vare̦tu piedurt palīdzīgu ruoku A.v. J. 1896, S. 885. jauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

3) vollstechen, -stecken.
Refl. -tiês,

1) anrühren, berühren:
kājas gan˙drīz kumeļam pie zemes nepieduŗas LP. V, 245. pirksti sāpēja dzelzei pieduŗuoties Bjernsona raksti I, 20. ve̦de̦kla nedrīkst pie bērna ne piedurties Purap. Kkt. 167. stīgas nerimstīgi gruozās, līdz kamēr pieduŗas pie kāda atbalsta Vēr. II, 409. tiklīdz tu man piedursies klāt, es tev duošu par ģīmi Ahs. piedūrāmies maz˙liet pie... iekuodas, wir berührten den Imbiss ein wenig Apsk. v. J. 1901, S. 612. kas tavu bauslību mīlē, tiem ir liels miers un tie ne˙kur [ne]pieduŗas (straucheln nicht) Glück Ps. 119, 165;

2) Händel suchen:
par tuo Bebris palika skaudīgs un Vilkam labprāt piedūrās, kur tik vien varēja R.Kam. 97;

3) sich vollstechen:
ruokas visiem ar skujām piedūrušās Upite Medn. laiki.

Avots: ME III, 246, 247

pìesist,

1) schlagen, anschlagen:
pie zābakiem nagliņas piesist SDP. l, 11. piesiti ar kuociņu pie pe̦lnu trauka, - tūliņ linsē̦klas atškirsies nuo pe̦lniem! LP. lV, 57. piesist (ar) kāju (pie zemes), mit dem Fuss stampfen, den Takt schlagen: "diezgan", tē̦vs piesita bargi kāju pie zemes R. Sk. II, 250. māte, meitu izduodama, dzied kājiņu piesizdama BW. 18362, 8 var. piesit ruociņu, paņem naudiņu! Alm. Kaislību varā 79. jājējs tad piesitis zirgam LP. VII, 72;

2) zuschlagen:
piesist durvis cieti Salis;

3) durchprügeln, verprügeln:
ta ta viņu piesitām, kā piesitām. Refl. -tiês,

1) piedurties, an etwas rühren:
ne˙vienam cilvē̦kam nav brīv pie piemūrē̦tā piesisties LP. IV, 126. ne kājas pie zemes nepiesitas IV, 150;

2) sich zugesellen:
meitai lādi miruoņi piesitušies un aizgājuši līdz kāzās LP. Vl, 1, 36. uz augšu ejuot piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi Kaudz. M. 134. kurš tam piesities par draugu JR. VII, 190. viņš dumpiniekiem piesities, er hat sich den Empörern angeschlossen U.;

3) sich einstellen:
man tāda vājība piesitās, es hat sich bei mir eine Krankheit eingestellt U. duot luopiem apdziru zâles, lai nepiesitas asinssē̦rga Etn. l, 169. bez zieduošanas nedrīkst šuo vietu pamest, citādi piesituoties kāds ļaunums BW. llI, 1, 53. kam rūsēšana piesitas, tam izrūsē zuobi bez visiem saldumiem Kaudz. M. 318. "nu jau, Ķenci, tev atkal lielība piesitusies!" 147.

Avots: ME III, 289

pupāja: auch Fest. n. FBR. XVII, 77; nuovēlēju ... pupājā (od. zu einem nom. pupājs?) padurties BW. 8428

Avots: EH II, 326

I riêbt,

2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;

3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡

4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡

5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj ² Refl. -tiês,

2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡

4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,

1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.

Avots: EH II, 377

saliẽlît, tr., stark preisen, rühmen, loben (perfektiv): vecīši Šļupsti salielījuši, - būšuot šis zvē̦ru ķēniņš Upīte Medn, laiki 100. Refl. -tiês, sich stark prahlen: tē̦vi muižas kruogā salielījās Krišs Laksts 32. dē̦ls salielās pie pe steļa gadu pārciest LP. I, 124. meita salielījusies par vilkatu pārvērsties VII, 869. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties VII, 1186. salielīties, ka kaut kur e̦suot jauki un labi Etn. I, 53.

Avots: ME II, 674

‡ sasmigt "iedurties (aiz kaut kā)": sasmiga vairākas skabārdes aiz naga Dunika.

Avots: EH XVI, 449

skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;

2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;

3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),

a) wer zählt; hersagt, liest;

b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. ² 522. Zu šķist.

Avots: ME III, 866, 867

ukrs "fein, sauber, herrenartig, kaprize" Gr.-Buschh.: taisni kâ kungs - tik ukrs Gr.Buschh. vai, cik tu esi ukrs! - nevar ni ar pirkstiņu piedurties ebenda.

Avots: ME IV, 297

uzdur̃t,

1) aufstecken, aufspiessen:
uzdurt gaļu uz iesmu;

2) auf-, losstechen: uzdurt auguoni;

3) einen zweiten usw. Bienenstock im Baum (über dem ersten) aushöhlen
Popen n. Bielenstein Holzb. 193. Refl. -tiês,

1) sich (auf etw.) aufstecken, aufspiessen:
uzspraudu dadzīti... raganam uzdurties BW. 32472, 17;

2) (unverhofft) auf etw. geraten:
iaiva uzdūrās uz sēkļa Lennew., Ringmundshof. tvaikuonis uzdūrās uz... kuģa A. XX, 297. debess rādās uz zemi uzduruoties Konv. ² 551. uz šādiem priekšme̦tiem... uzduras... arāji A. XXI, 632. mēs uzduramies uz... kompetentām duomām Vēr. I, 1382.

Avots: ME IV, 327

vāsmîgs,

1) empfindlich
N. - Peb., (mit ã) Ramkau, (mit à ² ) Kl., Mar.: viņs tāds vāsmīgs: nedrīst i[r] piedurties Mar. n. RKr. XV, 142. putninš ruokā jāņe̦m prātīgi, juo tas ir vāsmīgs Mar. vāsmīgs ("?") darbs ebenda. aitas vāsmīgas nuo slapjuma Ramkau;

2) unerhört, merkwürdig, komisch
Lubn., Warkl., (mit â ² Wessen: ak cik vāsmīgi gan tur bij! ("saka pie labi izde̦vušās juoka sajūtas") Erlaa. Zur Bed. 1 vgl. vārsmîgs. Wenn die letztere Form älter ist, etwa zur Wurzel von an. varr "behutsam, scheü u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 284)?

Avots: ME IV, 511