Paplašinātā meklēšana

‡ acâbuôlis ² Strasden, der Augapfel: man vienā acī dikti tas acābuolis sāpēja.

Avots: EH I, 2

‡ acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6

‡ acainieks, der Netzmagen.

Avots: EH I, 2

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7

‡ acât Pitda, (die Hand) küssen.

Avots: EH I, 2

acejas, Bers., Buschh. u. a. für atsējas, Femerstrang.

Avots: ME I, 7

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

aceknis, ein Spanneisen für Weber; s. atsegte.

Avots: ME I, 7

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

acekts, -s, ein Spanneisen für Weber, Alt-Pebalg; s. atsegte.

Avots: ME I, 7

‡ acenes, die Brille Bauske, Golg.

Avots: EH I, 2

‡ aceple BWp. 1033, 2, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Pilda n. FBR. XIII, 47, Auleja, aceplis Nirza n. IMM. 1930, II, 212, Asūne, = paceplis, der Raum (eine Vertiefung) unter dem Ofen; aceple Warkl. n. FBR. XI, 120, = àizceplis.

Avots: EH I, 2

‡ aces, die Wiege (in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 2

‡ acêt Pilda n. FBR. XIII, 41, Andrepno (li. akė´ti), = ecêt, eggen.

Avots: EH I, 2

acĩba,

1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;

2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.

Avots: ME I, 7

acîgs: auch - scharf sehend, dem nichts entgeht U., scharfsichtig Brasche; "smuks, runīgs" [?] Salis; ‡

2) was in die Augen fällt (z. B. ein hübsches Zeug)
U.

Avots: EH I, 2

acîgs, geweckt, aufmerksam: acīgs puika [= li. akìngas "scharfsichtig"].

Avots: ME I, 7

‡ aciknis Ramkau, = aceknis II.

Avots: EH I, 2

‡ acimirkls Elger Dict. 38, 233, = acumir̃klis. Vgl. li. akìmirksnis dass.

Avots: EH I, 2

aciski lūkuot, jemanden verächtlich ansehen (B.).

Avots: ME I, 7

‡ acĩte, ein Kartenspiel (r. очкó ) Oknist u. a.

Avots: EH I, 2

‡ acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2

‡ acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3

acuôts: viele Keimgrübchen habend: acuoti pampāļi Grob.

Avots: EH I, 3

acuôts, porös: acuots plācenis, acuota maize; mit augenähnlichem Muster: acuots aude̦kls.

Avots: ME I, 9

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actaîns: actaina maize, poröses, gut aufgegangenes Brot Wolmarshof.

Avots: EH I, 3

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9

actenis, Netzmagen (Lasd.) pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Avots: ME I, 9

acte̦ns, mit einem mit dem Auge zu vergleichenden Gegenstande versehen: acte̦ns gre̦dze̦ns, Ring mit einem Steine, acte̦na ce̦pure, Mütze mit einer Kokarde. Kremon.

Avots: ME I, 9

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)

Avots: ME I, 9

acumir̃klējs, augenblicklich.

Avots: ME I, 9

acumir̃klis: acumir̂klis Oknist.

Avots: EH I, 3

acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; kādu acumirkli, einen A.

Avots: ME I, 9

‡ acumirksnis Oppek, = acumir̃klis. Vgl. li. akimirksnis dass.

Avots: EH I, 3

acuplakstiņi,

1) Augenlider;

2) Sonnentau (Drosera rotundifolia)
RKr. II, 70, Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 9

àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.

Avots: ME I, 17

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28

àizkacêt,

1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti kādam aiz drānām LP. VI, 20;

2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.

Avots: ME I, 30

‡ àizkacinât Bauske "= aizkācêt 2, àizķer̂t 1": nevar kāsi aizkacināt.

Avots: EH I, 28

‡ àizracinât grāvi ceļam priekšā, (den Weg) sperrend einen Graben vor dem Weg graben lassen.

Avots: EH I, 44

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47

‡ àizslacît,

1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;

2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;

3) vollspritzen:
a. kam acis.

Avots: EH I, 48

‡ àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.

Avots: EH I, 49

‡ àiztracinât, wild machen (perfektiv): a. vērsi, bites.

Avots: EH I, 58

akacis,

3) : gadās iemīt kāju vaļējā, ciešāki neaizsūnuojušā akacī Janš. Nīca 9. grūti pieejamuos e̦ze̦ru akačuos 13.

Avots: EH I, 65

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].

Avots: ME I, 62

akracis: auch Pas. VIII, 363, Sonnaxt.

Avots: EH I, 66

akracis (aka + rakt), der Brunnengräber: akracis ruok akas.

Avots: ME I, 65

‡ akuracis AP. = akracis.

Avots: EH I, 66

al˜kacîgs, neidisch, gehässig, widerhaarig, händelsüchtig: cilvē̦ks Liewen-Behrsen.

Avots: ME I, 67

alkacis: auch KatrE. (mit alˆ ).

Avots: EH I, 67

alkacis, ein leichtsinniger, alberner Mensch (Treisin), [Erlaa].

Avots: ME I, 67

alˆvacis, Demin. -ĩtis, der Schwachäugige: alvacīti, svinkājīti, tu jau mani nepanāksi BW. 29110.

Avots: ME I, 69

‡ apaciņ "aufs Gesicht" Zvirgzdine n. FBR. X, 32: nuokritu a.

Avots: EH I, 70

‡ apkacêt, (einer ganzen Anzahl von Objekten) herumreichen: saimnieks apkacēja alus krūzu visiem viesiem Dunika, OB.

Avots: EH I, 88

‡ apkacinât (eine ganze Anzahl von Objekten) verhören: a. visus lieciniekus Golg.

Avots: EH I, 88

‡ aplacinât, mangelhaft abmäslen: nuokavām tādu aplacinātu cūku Frauenb.

Avots: EH I, 96

aplacinātājs, der Spötter; aplacināšana, das Verhöhnen, Verleumden Sir. 8, 11; 2 Kor. 12, 20.

Avots: ME I, 98

apracẽjs, der Totengräber A. XXI, 569.

Avots: ME I, 113

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129

apslacît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich oder einander bespritzen;

2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.

Avots: EH I, 114

apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus kāpuostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.

Avots: ME I, 122

apsmacêt, tr., ersticken: ugunsgrē̦ku var apsmacēt ar ūdeni J. Kaln.

Avots: ME I, 123

‡ apsmacinât, ersticken (tr.) Warkl.: a. uogles, lai negailējas.

Avots: EH I, 115

‡ ârtacis: (f. -ce) Auleja, = ârtecis.

Avots: EH I, 195

astuoņacis, die Acht im Kartenspiel.

Avots: ME I, 146

‡ astuotactiņa Pas. VI, 199 (geschr.: ostuotactiņa; aus Domopol), das achte Auglein.

Avots: EH I, 132

‡ atkacêt, herreichen (tr. und intr.): atkaci man tuo grāmatu! Kal. viņš ar savu plinti līdz šejienei neatkacēs (sein Schuss wird nicht bis hierher reichen) Stenden. Refl. -tiês, (zum Schlagen od. Werfen) ausholen Dunika: viņš atkacējās krietni un kŗāva ar visu spē̦ku uotram pa galvu.

Avots: EH I, 145

‡ atkacinât, herlocken rik.: a. zirgu nuo lauka.

Avots: EH I, 145

‡ atsacĩbas,

1) die Absage:
aizrakstīja atsacību vē̦stuli Janš. Dzimtene II, 316;

2) "die 10 Gebote, der Katechismus"
Warkl.: bē̦rniem jāmācās atsacības.

Avots: EH I, 163

atsacît,

2): acis, kājas atsaka, kündigen den Dienst
Dobl. n. BielU.; ‡

5) (nach r. отказать) vermachen: atsaka jam trīs simti naudas Pas. VII, 461 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

1): nebija gribējis a. ... lūgumam Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 163

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

‡ atslacît pretī, entgegenspritzen: kad viņš man slacīja ūdeni virsū, es viņam atslacīju pretī.

Avots: EH I, 167

bacinât, (Pocken) impfen: nebacināts bē̦rns Mag. IV, 2, 109. [Wohl von bakas abgeleitet.]

Avots: ME I, 247

‡ baciņš, ein Päckchen Lös.: b. šņaucamās tabakas. Vgl. ‡ II baka.

Avots: EH I, 197

bakacis,

1) schlecht gebackenes Brot;
auch "trula, neizde̦vusēs lieta" Stockm. n. Etn. II, 137; ii, 129;

2) ein grosser Widder
AP. Vgl. bakāns.

Avots: ME I, 252

balˆtacis,

1) wer ein weisses Gesicht hat;
baltactiņu līgaviņa, die Braut mit dam zarten, weissen Gesicht BW. 17115, 1;

2) taube Hanfsamen:
šuogad kaņepēs daudz baltaču.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tactiņa, eine mit hellen Augen oder mit einem zarten, helten Gesicht: baltactiņu vizināt BW. 17115, 1 var. Wegen der Bemerkung von J. Alunans IMM. 1933 II, 227 sei hier hingewiesen dass bei Mühlenbach I, 256 unter bal˜tacis 1 vor baltactiņu nicht:, sondern; steht, so dass auch Mühlenbach baltactiņu nicht unmitteibar von bal˜tacis abgeleitet hat.

Avots: EH I, 201

‡ bašļaciņš Oknist, bašļiciņš ebenda, impatiens noli tangere L. Zum Vorigen (nach der Blütenform).

Avots: EH I, 206

bezacis, -ce, jem., der kein Auge hat, der, die Augenlose.

Avots: ME I, 282

‡ bezacu adatas Pas. V, 359, Nadeln, die kein Ohr haben. b. rāciņi Dunika, Kal., Kartoffeln, die keine Keimgrübchen haben.

Avots: EH I, 213

bezdeļactiņa, für bezdelîgas actiņa A. U.

Avots: ME I, 283

‡ bezdelīgactiņa AP., Ramkau, bezd[e]līgačiņš Pussen, primula farinosa.

Avots: EH I, 214

blacains, viele "blaces" habend: kad aužuot dažas dzijas pārtrūkst un tās nesasien, tad aude̦kls ir blacains Dond.

Avots: ME I, 307

‡ blacât "sabrist kājas" Sermus: kuo nu blacā?

Avots: EH I, 225

blace (li. blãke), ein Fehler im Gewebe (Dond.); gew. blaka. [Mit blace identisch (als Lituanismus) scheint blaķe zu sein: ja kur ievē̦rta bij blaķe Jaunsudr. Balt. gr. I, 130.]

Avots: ME I, 307

‡ bùozacis ² Warkl., Schimpfname für einen, der leicht zornig wird.

Avots: EH I, 259

brac, brāc, ein schallnachahmendes Wort zur Bezeichnung eines mit einem schweren Falle verbunden Schalles: lācis nuo bailēm brāc nuo kuoka zemē LP. VI, 259

Avots: ME I, 321

‡ bracas, die Schelte, Rüge Frauenb.: puišelis dabūja labas b.

Avots: EH I, 235

I bracât ["züchtigen"?]: jājam, brāļi, bracājam (Var.: brammējam, klapējam; dancinam) tēv[a] audzē̦tus kumeliņus BW. 3121. Refl. - tiês "sich stürzen".

Avots: ME I, 321

[II bracāt Serben "waten".]

Avots: ME I, 321

‡ bracata, s. bricata.

Avots: EH I, 235

‡ II bracâtiês Schnehpeln, sich aufschürzen, die Kleider emporheben: pār upi brieduot ir jābracājas.

Avots: EH I, 235

‡ brace, die Rüge, Strafe: kad ielaida cita laukā, tad... tev b, ir, tad guovis ķīlāja Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 235

[bracêtiês Nigr., tollen.]

Avots: ME I, 321

braciņš, Prügel, Rüge: viņš manās nuo braciņa pruojām. arī tas dabūja savu braciņu Alm.

Avots: ME I, 321

bracmanis Sassm. "ein Stutzer".

Avots: ME I, 321

bracminis "ein Stutzer" Sassm.

Avots: EH I, 235

bri˙dac, bri˙dauc, Interj., bradaudz:mednieks bri˙dāc ar visiem zvē̦riem laukā! LP. IV, 27. zaķis bri˙dauc pa luogu iekšā V, 221.

Avots: ME I, 331

‡ brĩvacis Salis, die Lücke (Unterbrechung) in der Neunaugenwehr.

Avots: EH I, 242

brũnacis, - ce, der, die Braunäugige: kur tu augi, brūkacīte BW. 21272.

Avots: ME I, 341

burlacība, die Strassenräuberei, die Roheit, Greueltat: burlacības darīt A. XIII, 2, 134. bruņniecība tuop nu burlacība Lautb. Marģeris 18.

Avots: ME I, 354

‡ caca Warkl. n. FBR. XI, 120, Kaltenbr. u. a., = cace.

Avots: EH I, 259

‡ cacans "?": milzīgi vēži, visi kâ cacani vien! Janš. Mežv. ļ. II, 239 (ähnüch Līgava II, 141).

Avots: EH I, 259

‡ cacaunieks "etwas Hübsches (?)" Kaltenbr.: tâ kâ cacaunieki, liebkosend von kleinen Entchen gesagt.

Avots: EH I, 260

‡ cace, ein Kinderspielzeug Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 59, Wessen. Nebst oder durch li. cacà aus poln. caca dass.

Avots: EH I, 260

‡ I cacis,

1) ein (abgehauener) gegabelter Ast, die Gabelung eines Astes
Siuxt n. Fil. mat. 67: zirga mietiņam galā cacītis, lai aizķeras virve;

2) eine Vorrichtung zum Zerkleinern von Viehfutter (ein Brettchen mit darin eingetriebenen Asten, zwischen welchen Heu od. Stroh festgestopft wird, das man dann mit einer Sense zerschneidet)
Siuxt n. FII. mat. 67: ieliec cacī un sagriêz kratījumus! Vgl. čačis I.

Avots: EH I, 260

‡ II cacis Stender Gramm. 182, = ‡ cace.

Avots: EH I, 260

‡ cacka, Spielzeug, Flitterkram Diet.

Avots: EH I, 260

cabulis,

1): auch Bērzgale (mit a, nicht o gesprochen), Lös., N.-Schwanb., Ruj.;

2) (unter cabītis): auch AP. (hier auch zur Bezeichnung von Tierjungen), Sermus; ‡

3) Plur. cabuļi, schlechtes Kleinkorn
Nauksch., Salisb.

Avots: EH I, 259

četracis,

1) der Vieräugige:
četraču suņi LP. VII, 567;

2) die Vier (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 410

‡ ce̦turtactiņa Pas. VI, 199, das vierte Auglein.

Avots: EH I, 267

cũkactiņas, cūka acis, cūkacīši BW. 21571, ein Muster: cūkactiņas, avinragi, tie meitām lē̦ti raksti BW. 7202. cūkacīšu cimdi BW. 25471.

Avots: ME I, 398

dacelˆt, tr.,

1) hinzuheben:
Laima krē̦slu dacē̦lusi pie guodīga tē̦va dē̦la;

[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) heben:
dacel puiku līdz zariem MWM. 1903, S. 653. Refl. -tiês C., aufstehen].

Avots: ME I, 429

dacept, ‡

3) intr., ausbacken:
maize nav dace̦puse Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) nedacepis, geistig beschränkt; unvollständig ausgebildet
Kaltenbr.: dē̦ls nedacepis.

Avots: EH I, 301

[dacept Drsth. (li. dakèpti),

1) tr., hinzubacken;

2) intr., backend ankleben.]

Avots: ME I, 429

‡ dacìest, bis zu einem gewissen Zeitpunkt leiden, dulden, edragen: dacietīšu da gala Zvirgzdine. uz galu (zum Schluss) nezināju, kaî būs d. ebenda.

Avots: EH I, 301

‡ daciêtinât, befestigeu AP.: ģēveles galuos tīk daciête̦nāta uotra spāre.

Avots: EH I, 301

[dacīnît Spr., hinzuschleppen.]

Avots: ME I, 429

dacìrpt, ‡

3) zu Ende scheren, ganz abscheren
Warkl.: d. vušku.

Avots: EH I, 301

[dacìrpt Drsth.,

1) scheren (bis zu einer bestimmten Stelle)),

2) scherend hinzufügen.]

Avots: ME I, 429

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301

[dacìrst Drsth., hauend hinzufügen: dacērt vēl, juo ass vēl nav pilna!]

Avots: ME I, 429

dar̂dace

Atašiene n. Fil. mat. 104, dardacis

Kalupe, Lixna, = dardedze.

Avots: EH I, 308

‡ desmitace Pas. VI, 199, die Zehnäugige.

Avots: EH I, 317

‡ de̦smitactiņa Pas. VI, 200, das zehnte Äuglein.

Avots: EH I, 317

deviņace, Neunauge Biel. I, 457 [li. devynãkė], deviņacis, die Neun (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 460

‡ devītactiņa Pas. VI, 200, das neunte Auglein.

Avots: EH I, 317

divacis, die Zwei im Kartenspiel; f. divace, die Zweiäugige: divacīte saka uz vienacīti LP. VI, 816.

Avots: ME I, 470

‡ divactiņa Pas. VI, 163, die Zweiäugige.

Avots: EH I, 323

‡ divpadsmitace Pas. VI, 200, die Zwölfäugige.

Avots: EH I, 323

duobracis: cimdi, zeķes duobračam BW. 27812.

Avots: EH I, 349

draca, ‡

2) Schelte, Prügel
Meiran, Prl., Saikava: nu gan sieva viņam sadeva dracu (sabāra, sasita); ‡

3) "?": acīm duot dracu Lubn., die Augen überanstrengen.

Avots: EH I, 328, 329

draca, drace, dracis, dracka, Lärm, ausgelassenes, lautes, mit Prügelei endendes Aufleben, Prügelei: kruogā bija liela drace Salis, Schujen, Adsel, Druw., Alt-Rahden, Lös. Etn. IV, 18. [Zu drakâtiês "toben", li. drãkas "задирчивый, сварливый", drakùs "ловко прыгающiй", drãkas "вытаптыванiе" und nach Būga РФВ‚. LXX, 105 auch zu r. "дрочи́ться" "eigensinnig sein; wild herumrennen (vom Vieh, das die Bremsen plagen)".]

Avots: ME I, 488

dracât, anspornen, antreiben Oppek. n. U. [Zur Bed. vgl. poln. droczyć "reizen".] Refl. -tiês, sich unbändig gebärden, toben.

Avots: ME I, 488

drace (unter draca): "tracis; lustiges Aufleben" Siuxt.

Avots: EH I, 329

dracîgs, unbändig, ausgelassen: dracīgs zirgs, cilvē̦ks.

Avots: ME I, 488

‡ dracinât "kaitināt" Salis; "musināt" Arrasch.

Avots: EH I, 329

‡ dracinêt Warkl. "verwirren; aufregen".

Avots: EH I, 329

dracis (unter draca),

1) "tracis" Sonnaxt; "ein lärmvolter Vorfall" Seyershof; ‡

2) Schelte
Mahlup, Schwanb.; ‡

3) "kas pluosas" Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 76; "draiskulis" Zvirgzdine; verächtl. Bezeichnung für einen Unruhigen (häufiger von Kindern gesagt)
Warkl.; ein nückisches Kind Bērzgale.

Avots: EH I, 329

dracît, Refl. -tiês: auch N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617, Heidenfeld, Pilskalne, (prs. drakuôs!) Sonnaxt, (nur von Kindern) Warkl.

Avots: EH I, 329

dracît, -cu, -īju, schelten: skuoluotājs dracīja skuolas bē̦rnus Mar. n. RKr. XV, 112. [Zur Bed. vgl. klruss. "дрочи́ти" "ärgern".] Refl. -tiês, -kuôs, -cuôs Laud., Bers., Fest., -ījuos, sich unbändig gebärden, tollen, toben N. - Schwnb., Selb., Kokn.: neduomā skuolā tâ dracīties kâ mājās Lasd., Bers. n. A. XI, 630. [Auch: "sich necken, scherzen" Wessen. - Vgl. poln. droczyć się "sich necken", bulg. dročъ "vergnüge mich, zeche".]

Avots: ME I, 488

dracka, s. drace.

Avots: ME I, 488

drapacka, ein kleines Stückchen, das Krümchen: duod nu tās drapackas vietā ve̦se̦lu riciņu maizes.

Avots: ME I, 490

duobracis, der Grab-, Totengräber BW. III ^3, 875.

Avots: ME I, 532

‡ dujac Pas. III, 363, = dujatā.

Avots: EH I, 339

‡ dujacis, = divacis. die Zwei im Kartenspiel Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 339

‡ dzac Borchow n. FBR. XIII, 31, = dzar; gar.

Avots: EH I, 352

‡ dzērvacs Kabillen, die Brechnuss.

Avots: EH I, 357

‡ *dziļace, *dziļacis oder *dziļacs, -s, "?": kad dzē̦rājs kruogā tuop sakults, tad jāiet mājā ar dziļaci un nuoluobītu pieri Lange Latv. ārste, S. 34.

Avots: EH I, 358

dzirkstacīte, ein Mädchen mit funkelnden Augen BW. 21728, 2.

Kļūdu labojums:
21728, 2 23815, 2

Avots: ME I, 553

[gãgacīte, ein Kosename für Kinder und Geflügel Bixten, Appricken.]

Avots: ME I, 616

gālacīte, die Glänzäugige (?): māsīciņa, gāalcīte BW. 25390. Nach Mag. XX, 3, 206: Grauäugelein, mit der graublauen Farbe, wie die Eisdeckte (gāle) auf dem Wege sie hat.

Avots: ME I, 617

gē̦rdacis, der Tag (der 17. März a. St., der Gertrudentag), an dem nach Volksglauben die Tiere vom Winterschlaf erwachen Oppek. n. Etn. I, 49.

Avots: ME I, 698

glũnactiņa, der Lauernde, jem., der lauernde Augen hat: puiši glūnactiņas BW. 12331.

Avots: ME I, 631

grãvracis: dat. s. grāvracim BW. 34392, 2.

Avots: EH I, 401

grãvracis, gŗāvracis, der Grabenzieher : lāpstas lielumu apbrīnuoja visi grāvrači A. XIII, 522.

Avots: ME I, 645

grèizacîgs, schel, schieläugig Brasche, Ar.

Kļūdu labojums:
schel = scheel

Avots: ME I, 647

grèizacis, ein Schielender St., Konv. ^{1, 2} , Ar.

Avots: ME I, 647

‡ ìeacuôt, okulieren Saikava: ieacuojām ābelīti.

Avots: EH I, 502

ìeacuôtiês, augig, porös werden (vom Käse): siera uzpūšanās, nevienāda ieacuošanās... Ien. piens. 154.

Avots: ME II, 1

[ìedracît, durch schlechtes Verfahren scheu machen: iedracīts zirgs N. - Peb., Kreuzb.]

Avots: ME II, 10

ìekacêt,

1): auch Dunika, Rutzau. ‡ Refl. -tiês Dunika, sich hineinbeugen:
ie. tīnē.

Avots: EH I, 517

[ìekacêt,

1) hineinlangen:
saimniece iekacēja ar ruoku tuoverī un izjēma gaļu Nigr.;

2) einen Schlag versetzen:
iek. zirgam pa muguru Dunika.]

Avots: ME II, 23

[ìekacinât,

1) = iekārināt Salis;

2) reizend böse machen:
iek. suni PS.]

Avots: ME II, 23

[ìeracinât "wiederholt grabend hineingraben" Bauske.]

Avots: ME II, 55

[ìesacīt L. "eine Sage zuerst anfangen." ] Refl. - tiês, beiläufig eine Bemerkung fallen lassen, anfangen zu reden: viņa iesacījās apspiestā balsī MWM. VI, 888. es iesacījuos: sak, vai nu man nav citu duomu Kaudz. M.

Avots: ME II, 60, 61

[ìeslacinât,

1) hineinspritzen:
iesl. ūdeni acīs;

2) ein wenig (mit Wasser) besprengen:
veļu, drēbes.]

Avots: ME II, 66

ìeslacît, einspritzen, einsprengen.

Avots: ME II, 66

[ìesmacêt,

1) tr., faulen und stinken machen (Essbares):
iesmacēsi vēl gaļu tik ilgi turē̦dams C.;

2) intr., zu faulen und stinken anfangen:
kuoks var ūdenī iesmacēt Warkh.]

Avots: ME II, 67

I ìetracêt, ein wenig prügeln [?] Spr.

Avots: ME II, 83

[II ìetracêt Lautb., = ietracināt.]

Avots: ME II, 83

ìetracinât, in Wut, Raserei bringen, wütend, wild machen: pūli.

Avots: ME II, 83

izacuôt

1): izacuots, porös
BielU.

Avots: EH I, 432

izacuôt, [

1) tr., porös machen
Wid.;]

1) intr., porös werden (vom Brot):
izacuojusi maize PS., Gr. -Sessau. In dieser Bed. auch izacât Mag. XII, 3, 55.

Avots: ME I, 712

izdracîtiês, zur Genüge austoben: augu dienu bez mitēšanās izdracījies Vīt. 50.

Avots: ME I, 728

izkacêt, ‡

2) heraus-, hinausreichen
(tr.) Dunika: i. ce̦puri pa luogu laukā, ‡

3) "iesist" Dunika: i. pa pavēderi, ‡ Refl. -tiês Dunika, sich heraus-, hin ausbeugen: izkacējies pa luogu laukā, viņš nuorāva puķi.

Avots: EH I, 452

izkacêt, hervorholen, herauskriegen: kuo tur ve̦lna izkacēsi, kad nebiji ielikuse BW. 25195, 6. [tev, brālīti, gaŗas ruokas, tev jāiet izkacēt BW. 34677.]

Avots: ME I, 746

izkacinât, tr., hervorholen, ausforschen: tik vien Juri izkacināt gribē̦dams A. XVIII, 120.

Avots: ME I, 746

I izlacinât "?": tevi izlacina un iztincina bez žē̦lastības Degl. MWM. X, 570.

Avots: ME I, 760

[II izlacinât Bers., Weinsch., aussaufen lassen: viņa man ar suni visu pienu izlacinājusi Lautb. izlacini kuce̦niem pienu nuo bļuodas! Golgowsky.]

Avots: ME I, 760

[izplacinât izkapti, eine Sense hämmernd schärfen Lubn., Bauske.]

Avots: ME I, 781

izracinât, tr., fakt. von izrakt, ausgraben, aufwühlen lassen (von Schweinen) Spr.

Avots: ME I, 788

izsacît, Reft. -tiês, ‡

5) sich versprechen
Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 478

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

[izslacinât (grīdu od. kulu) Bers., Doblen, mit Wasser besprengen, damit beim Fegen kein Staub aufgewirbelt wird.]

Avots: ME I, 799

izslacît, tr., besprengend verbrauchen: ūdentiņu izslacīju BW. 13635, 5.

Avots: ME I, 799

izšļacît, izšļacinât, lokal für izslacīt, izslacināt.

Avots: ME I, 812

‡ kacanājs Mahlup, ein abgeerntetes Kohlfeld: kad kāpuosti nuoņe̦mti, tad uz kacanāja laiž vuškas, lai nuokre̦mt kacanus.

Avots: EH I, 572

‡ kacãps NB.,

1) ein mageres Pferd;

2) ein fauler Mensch.

Avots: EH I, 572

‡ kacarāgi "ein enger Raum hinter dem Ofen": jī ielīda kacarāguos Pas. V, 264 (aus Asūne).

Avots: EH I, 572

‡ kaceklêt, -ẽju, mit einem ‡ kaceklis II den Boden bearbeiten: k. zemi ar kacekli.

Avots: EH I, 572

kaceklis, der Tändler Karls.

Avots: ME II, 130

I kaceklis, ‡

2) wer ausforscht, -fragt
Alswig, Katnemois: kacina kâ k.

Avots: EH I, 572

‡ II kaceklis, ein rechenartiges Gerät Lubn., Meiran, Pilten, Saikava; ar dzelzs kacekli ("?") izvilka nuo stuobra... papīra vīstuokli Veselis Tīr. ļ.

Avots: EH I, 572

‡ kace̦naîns "Blattstengel und Fruchtstiele enthaltend" Ar.: kace̦naina labība.

Avots: EH I, 572

kace̦ns,

1): (ein Kohlstrunk)
auch Orellen, kace̦ns Lems., katans Mahlup; kateniņš, ein weicher, laser Kohlkopf Orellen: kāpuostiņi kaceniņi kalpa vīra barībiņa BW. 31072. izgrauzuos kaceniņu, pa dārziņu staigādams 26403; auch der Strunk (das Wurzelende) anderer Pflanzen Linden in Kurl. (kacans): skābenēm kacanus griêž nuostan.

Avots: EH I, 572

I kace̦ns,

1) s. kacē̦ns;

[2) ein Baltt - oder Fruchtstiel
Bauske;]

3) "?": pār šauruo braucamuo ceļu zarus un kace̦nus izlieca un savija citu citā Druva II, 190.

Avots: ME II, 130

[II kace̦ns "ein eben zu stricken angefangener Handschuh" Bauske.]

Avots: ME II, 130

kacẽ̦ns: auch (mit -ê̦ns ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, Lubn., Pilda,

1): auch Warkl, n. FBR. XI, 121, Oknist, Sonnaxt, Wessen, Zvirgzdine, kacāns Saikava; der Strunk (das Wurzelende des Stengels) mancher anderer Pflänzen:
gunde̦gaini lini, - tādiem me̦lniem bleķīšiem tie kacē̦ni Sonnaxt; "grīšļa kāts" (kacāns) Heidenfeld; ‡

4) "ein kleiner Baumstumpf"
Saikava.

Avots: EH I, 573

kacẽ̦ns [PS., Bers., Kl., Jürg., Arrasch, Lis., C., AP., kace̦ns [Wolm., Trik., Bauske], Smilt.,

1) der Kohlstrunk
[AP.]: kāpuosti ar īsiem kace̦niem Peņģ. kāpuostiņi, kaceniņi, kam jūs lieli neaugāt? BW. 28561, 1;

2) kāpuostu galvas serde U.;

3) ein tüchtiger, kräftiger Junge
Linden n. Mag. XIII, 2, 43. Wohl entlehnt aus slav. kočanъ "Kohlstrunk."

Avots: ME II, 130

kacere,

1) eine kurze, schlechte Flinte
C.: vēl savu kaceni salādējis JU.;

[2) ein durch langes Fegen schliesslich unbrauchbar gewordener Besen
Serben;

3) eine alte, hagere, unschöne Jungfer
Serben.]

Avots: ME II, 130

kacerêt, - ẽju, gew. kacêt Dond., Durben, [Wandsen, Dunika; Tahm. n. U.], - u od. - ẽju, ẽ˙ju (li. kakė´ti "reichen" ), tr., intr.,

1) nach etw. greifen, zu erreichen suchen, erreichen:
tik upē nenuoslīku, pēc riekstiņa kacē̦dama BW. 10841. kaci, kaci (Var.: kacē), tautu meita, pašā pūra dibe̦nā 25195, 3. kacerêt kacerēja tautu meita pūriņā. trepes kac tik līdz pažuobelei Nigr. jau var ar bungvāli dibinu kacēt LP. VI, 518. ze̦mu, ze̦mu saule te̦k, tik ar ruoku nekacēju BW. 10667;

[2) reichen:
devīgas meitas: caur sienu kacēja (Var.: padeva) panākšņu puišiem BW. 34528 (aus Gold.).] Refl. - tiês, nach etw. greifen, etw. zu erreichen suchen: [kamdēļ tâ kacējies? vari uz kuo uzkāpt Dond.] pēc villānes kacē̦damās Janš. jaunība dažreiz augstāki kacas, ne˙kâ viņu izglītība atļauj Rol. kacêtiês, zergen, necken, reizen Wenden.

Avots: ME II, 130

kacêt,

1): es nevaru k. tuo plauktu Gudenieki;

2): auch Gramsden. zur Bed. vgl. auch izkacêt ‡ 3. Refl. -tiês: k. savam pretiniekam pie matiem Janš. Mežv. ļ. II, 290.

Avots: EH I, 573

kacêt, s. kacerêt. [Nebst kacināties und kakt zu li. kàkti "reichen, gelangen", apr. kackint "greifen", kackinnais "reiche" und vielleicht mit Ablaut zu bulg. zakácъ "fasse, berühre, necke", sloven. káčiti "reizen, necken."]

Avots: ME II, 130

kacĩbas: auch Schönberg; kacībās lūgt, zu Gaste bitten nach der Kommunion A.Rahden n. BielU.

Avots: EH I, 573

kacĩbas, in der Verbindung kacībās iet, bei Wöchnerinnen Besuche machen A. - Rahden, Salwen, A. XVII, 286. Zu kacêt, wie das sinnverwandte ķērības zeigt.

Avots: ME II, 131

I kacinât (li. kãkinti "zur Genüge liefern" ),

1): auch Alswig, AP., Kalnemois, N.-Rosen; vai... darījuši paši uz savas galvas..., kacinājis lielskungs Saul. Burtnieks 1936, S. 27; 2): "kaitēties" A. Leitāns; ‡

3) "?": ķildās un kacināšanā dzīvuot Lenc Spred. gr. 1764-1767, S. 280; ‡

4) "herlangen"
Für. Refl. -tiês: kuo kacinies? voi laidīsi mierā! A. Leitāns; tändeln, charmieren Seyershof: kuo viņš kacinājas tur tik ilgi ar šās? - Zur Bed. vgl. Auch ‡ atkacinât.

Avots: EH I, 573

I kacinât,

1) tr., ausforschen, ausfragen
L., Mar., Smilt., Tirs., [Erlaa]: skuolas meitenei biedrenes kacina laukā nuoslē̦pumu Saul.;

2) tändeln
Karls. Refl. tiês, necken, reizen, zergen: kuo tu te kacinies? MWM. VIII, 19. [Zu kacêt. Eigentlich wohl die Iterativform zu li. kàkti: die Bed. "ausforschen" beruht wohl auf einer Bed. "wiederholt zu erreichen > erlangen suchen" (die im oben angeführten Belegsatz noch deutlich durchschimmert) und kann auch durch die Bed. von kancināt beeinflusst sein.]

Avots: ME II, 130

II kacinât,

1): auch Kalupe; ‡

2) gackern:
vista kacina pēc dēšanas.

Avots: EH I, 573

[II kacinât "laut lachen" Warkh.]

Avots: ME II, 130

‡ kacinêt Nautrēni, = kacinât II ‡ 2.

Avots: EH I, 573

‡ kacît, -īju, refl. kacîtiês, kratzen, scharren Lems.: suns kacī peles. man jāiet pa dārzu kacīties.

Avots: EH I, 573

‡ kacīte, die Kurbel am Spinnrad (?): tam (= ratiņam) nuokrīt k. Jauns. B. gr.3 I, 114. k. piesieta pie pamines ar... parķa strēmeli II, 65.

Avots: EH I, 573

‡ kackas "zē̦nu ruotaļa " (wo?).

Avots: EH I, 573

I kakacis "ein grosses Pferd"[?] Gold.

Avots: ME II, 137

[II kakacis,

1) "ein vermoderter Baumstumpf";

2) "vertrockneter Kuhmist"
Mar.;

3) kakacis N. - Bergfried "ein Resenstück auf einem augesflügten Feld";
kakācis AP., = cingulis I.]

Avots: ME II, 137

‡ kakactiņas (?) Kokn. "lyehnis diurna".

Avots: EH I, 575

‡ kaķactiņas, tychnis flos cuculi Latv. konv. vārdn.

Avots: EH I, 576

‡

II kalacis,

1) ein gefrorener Erdkloss
Lubn., Warkl.: sasalis kalacī;

2) Plur. kalači, die obere, gefrorene Schicht eines Stroh- od. Heuhaufens
Lubn.

Avots: EH I, 576

kalˆnracẽjs ,* kalˆnracis *, der Bergmann.

Avots: ME II, 142

‡ kamacît "ziehen; sich mit Aufforderungen aufdrängen" Warkl.

Avots: EH I, 580

[kamacīties "sich abmühen, sorgen" Wessen.]

Avots: ME II, 148

kapacis,

1) [kapācis Warkl.], eine Art Mistgabel Lettg.;

[2) = kapainis Mar., Aahof.)].

Avots: ME II, 157

I kapacis,

1): kapacis Lettg., Bērzgale; ‡

3) kapacis Warkl., = kaplis 1. Beruht wohl auf dem Slavischen.

Avots: EH I, 585

‡ II kapacis Līvāni "= kapracis".

Avots: EH I, 585

kapracis: vgl. den li. ON. Kaprakiaĩ bei Fenzlau Die deutschen Formen der li. Orts- u. Personennamen des Mertielgeb. 125.

Avots: EH I, 587

kapracis,

1) der Grab -, Totengräber:
kapracis ruok kapus;

2) der Totengräber, ein Aaskäfer
A. XX, 42.

Avots: ME II, 159

karace, ein unruhiges, gackerndes Huhn Mar. n. RKr. XV, 118; [ein ausgelassenes Mädchen, wilde Hummel Wid.]

Avots: ME II, 160

[I karacêt "im Wasser od. Schlamm etwas suchen". Aus r. карячить "разставлять ноги врознь" ?]

Avots: ME II, 160

II karacêt (so, mit r, zu lesen!): gackern (mit -êt ) Pilda, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 587

[II karacêt "traurig gackern": vista, kas izsalkusi jeb kam nav zināma pērkļa, pirms dēšanas staigā karacē̦dama Mar.]

Avots: ME II, 160

‡ karacinêt Lixna, = karacêt II: vista karacinē.

Avots: EH I, 587

‡ karpaciņa BW. 23216, = ‡ kar̃bača.

Avots: EH I, 589

kazaciene:

"1)" ME. II,183 zu streichen.

Avots: EH I, 597

kazaciene,

1) die Frau des Gerichtsboten
(kazaks) od. überhaupt ein Weib, das bei den Gemeinderichtern Botendienste tut: kam nepateici kazacienei, lai atne̦s rītdien tavas avīzes? Bers., A. XVI, 476.

Avots: ME II, 183

kazãcĩša, = kazaciene: vienīgā, kas šinī lietā varē̦tu kuo papaust, bija ve̦cā ziņneša sieva jeb kazācīša Saul.

Avots: ME II, 183

ķĩķactiņa, das sehende (ķĩķêt) Auge: čuči, mans dēliņ, mans luteklīti, zilas ķīķactiņas iemidzini Hug.

Avots: ME II, 388

ķirdavacka, der Kuchen [?] Adsel: māte meitu izde̦vusi, ķirdavackas gribe̦dama BW. 15534.

Avots: ME II, 383

‡ klacinât (mit hochle. a aus e, ? ) Warkl., klacinêt ebenda, = kladzêt 1.

Avots: EH I, 607

[klamacis " ein rundes Stück": bē̦rns jau ir uzaudzis liels klamacis Wessen; klamācis " etwas Rundes und Weiches": sivē̦ns, kartupelis ir audzis kâ klamācis Erlaa. In Rozentov sei klamācis ein Mensch, der beim Gehen die Füsse schleppt.]

Avots: ME II, 211

‡ knabacis U. (unter sknabats), = knabācis.

Avots: EH I, 626

kuosacis,

1) Pferd mit einem Glasauge
L., Manz. ; [kùosacis C.] zirgs, kam balti acu ābuoli Etn. I, 58 ; 2) ein Kurzsichtiger U., Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 348

kra˙bac! Interj.: šī kra˙bac papēdī iekšā LP. VII, 512. bet mājā zvē̦ri kra˙bac māsai klāt IV, 144.

Avots: ME II, 255

kracinât, s. krācinât.

Avots: ME II, 255

‡ kraciņi, Brombeeren PlKur.

Avots: EH I, 640

I kracis: auch Iw., Plur. krači, ein Gestell zum Trocknen von Erbsen auf dem Felde Dond., "zārdi" Blieden.

Avots: EH I, 640

[I kracis Blieden, Prawingen, Walgalen "eine auf dem Felde in den Boden gesteckte Stange mit kreuzweise angebrachten Querhölzern zum Trocknen des Getreides (auch "čãkaris" genannt)." Zu li. krãkė "палка", r. кроквá "Stange, Dachsparren" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 621)?]

Avots: ME II, 255

[II kracis "ein Pergelsieb zum Absondern der Spreu von den Körnern" Stuhrhof.]

Avots: ME II, 255

I kulace, kulaciņa, kulačkiņa, [ein kleines und dickes Weib Bers.]: citiem vīriem lielas sievas, man bij tāda kulaciņa (Var.: kulačkiņa); nav gaismiņa uzauguse, jau kulace tīrumā BW. 27264, 5.

Avots: ME II, 304

[II kulace "ein Anbau (auf Pfosten) an der Riege zam Bergen verschiedener Gegenstände"(?) Rozentov.]

Avots: ME II, 304

kumpacis,

1) der Klumpen:
merģeļu kumpači Konv. ^l 690;

2) kum̃pacis [Lautb.], auch kumpača, comm., der Zusamrnengekrümmte, Verschrumpfte, Buckelige
Lautb.

Avots: ME II, 312

kuñnacis, der Leichdorn, das Hühnerauge Ruj., Karls.

Avots: ME II, 316

‡ kvacine Dunika, ein (grosser) Frosch.

Avots: EH I, 689

‡ kvacītis Salis, ein im Herbst ausgebrütetes Keuchel.

Avots: EH I, 689

I laceklis,

1): auch Trik.; ‡

2) ein Trunkenbold, Säufer
Rožu kronis (Riga, 1868), S. 129; ‡

3) lacekļi Kalnemois, Sessw., Ausgespieenes.

Avots: EH I, 710

I laceklis C., Smilt., [Lennew., Loddiger, Doblen, Homelshof, Bers., lace̦klis Gramsden, MSil.], die Hundesuppe, Hundegrütze: kuņa lāja, laceklīti (Var.: lacekliņu 20883) gribē̦dama BW. 16763. [laceklis Mar. "das Gefäss zum Füttern eines Hundes oder einer Katze". Zu lakt.

Avots: ME II, 399

II laceklis, der Verleumder, Lästerer: lacekļus (mēlnešus) un lišķus vajag par nuolādē̦tiem turēt Sir. 28, 13. tas laceklis duomā, ka var jauns me̦lus izduomāt Gg. I, 4, St. [Zu as., ahd. lahan "tadeln", le. lacinât "lästern, schmähen"? Oder nebst diesem lacinât zu le. lakt nebst r. локотáть "schwatzen" (wozu Berneker Wrtb. I, 727)?]

Avots: ME II, 399

[lacenis Ruj., Sessw., Ruhental, Kalz.], lacens Spr., [lace̦ns Alt - Bergfried], die Hundesuppe: [sataisi sunim laceni! Ruj., Schönberg, Bauske].

Avots: ME II, 399

‡ ļaceniski siet Frauenb., = siet ar ļaku (Schleife): pāte̦gu nevajag ļ. s. uz kāta:

Avots: EH I, 768

[ļace̦ns (gespr. hochle. ļocans Bers.), ein weiches, gut gemästetes, fettes Ferkel; üppiges Gras od. Getreide. Vgl. ļe̦ce̦ns.]

Avots: ME II, 529

‡ laciens Seyershof, Hundesuppe.

Avots: EH I, 710

laciklis,

1) "eine Hundespeise
[laciklis Sessw., Kalz., lacīklis Nitau, Grünh.], und weil sie sich dabei beissen, eine Gelegenheit zu Zank und Streit" L., St.;

2) ein Säufer
U.

Avots: ME II, 399

I lacinât (li. lãkinti "fressen machen"),

1) tr., fakt. zu lakt, lecken, schlürfen lassen, füttern (mit einer Flüssigkeit):
kuŗu ciemu gaŗām gāju, tur sunīšus lacināju BW. 19269, 2. rīt vārīšu auzu putru, tad es jūs lacināšu 19384;

2) freqn., demin., lecken
St., wie ein Hund fressen U.

Avots: ME II, 399

II lacinât, tr., lästern, verleumden St., schmähen Bergm. n. U. [Refl. -tiês, sich beissen wie die Hunde Für. I; einander anbellen: kaujas un lacinājas kâ sunis Manz. Post. I, 145.] Subst. lacinâtãjs, der Verleumder Glück II Tim. 3, 3. [Vgl. laceklis II.]

Avots: ME II, 399

‡ ļaciskis samest saiti Frauenb. "?". Zu ļaka 1.

Avots: EH I, 768

[lacît, -ĩju Warkl., = lakt.]

Avots: ME II, 399

‡ ļacīte Frauenb., Deminutiv zu ļaka 1.

Avots: EH I, 768

[*ļacka Mar. (gespr. mit -o- ), die Fresse: dabūsi par *ļacku! Vgl. auch ļocka.]

Avots: ME II, 529

‡ lâpace Warkl. "der Frosch".

Avots: EH I, 728

‡ lapacis (mit hochle. ap aus e̦p?),

1) "ein feistes kleines Haustier"
Bērzgale: vai, kaķīt, lapacīt, kam apēdi plācenīti? Tdz. 37166;

2) ein kleines Stück (Zeug oder Ackerland)
Bērzgale, Nautrēni.

Avots: EH I, 720

[lapacīši (od. * le̦pacīši) Lettg. "eine Art Pflanzen": lai... lapacīši paliek bez mē̦slu Latg. W. 1921, № 31, 3.]

Avots: ME II, 421

‡ lapacka (mit hochle. ap aus e̦p ?) Bērzgale, eine geschwätzige Person.

Avots: EH I, 720

‡ lapackât (mit hochle. ap aus e̦p ?) Bērzgale, schwatzen.

Avots: EH I, 720

lāslacis (lāse . lakt), der Schlucker, Freischlucker: tas jau ir tāds lāslacis MWM. X, 82.

Avots: ME II, 441

‡ làupacis ² Nautrēni, jemand, der schuldbewusst sich für unschuldig ausgibt und offen und zutraulich dem Scheltenden in die Augen schaut. Vgl. ‡ làupt ² 2.

Avots: EH I, 724

‡ le̦kacis (erschlossen aus ostle. lakacs Bērzgale) "rupucis".

Avots: EH I, 732

‡ ļe̦kacis Bērzgale "rupucis".

Avots: EH I, 770

‡ lē̦pacis Bērzgale "kas lē̦pā (bradā)".

Avots: EH I, 738

līdacē̦ns: auch Kaudz. Izjurieši 261, (mit î ) Lubn.

Avots: EH I, 745

[līdacē̦ns, ein kleiner Hecht Planhof.]

Avots: ME II, 477

lìekacis (nom. pl.), lìekači,

1) die überflüssigen Karten, von der Zwei bis zur Sechs, die bei den dem Volke bekannten Spielen nicht gebraucht werden:
atņem liekačus nuost;

2) grosse Maschen, Eingarn (beim Netze)
L.: vimbukšu linuman pa virsu ir austas liekacis jeb rūtacis, kuŗas daudz lielākas par vienkāršām tīkla acīm LP. II, 106; [liekači U., ein grossäugiges Netz; s. auch Bielenstein Holzb. 653 u. 670 und Mag. III, 1, 127].

Avots: ME II, 494

liẽlacaîns, grossmaschig: lielacains tīkls. [pie lielacainās vakara zvaigznes Valdis Stabur. b. 87.]

Avots: ME II, 497

liẽlacis, f. -ce, lielactiņa, der (die) Grossäugige: kumelīte, lielactiņa VL.

Avots: ME II, 497

liẽlactaîns, schwammig, porös: lielactaina maize Karls.

Avots: ME II, 497

‡ *lilaceņa (gespr. łylaćeņa) Warkl. n. Fil. mat. 104, eine vornehme Person. Zu lils?

Avots: EH I, 742

maciņš (unter mačiņš): der Star Diet.

Avots: EH I, 776

‡ macis, ein dummer, blöder Mensch Plm. n. RKr. XVII, 68.

Avots: EH I, 776

mackuops,

1) Amtsgenosse
Elv.;

2) Unterhändler
U.;

3) ein Saufbruder
U.; Schimpfname Kokn, n. U.

Avots: ME II, 546

mackuopšana, Unterschleif; geheimes Verständnis St.

Avots: ME II, 546

mackups: tā viņu lamājusi par mackupu ("?") Janš. Bandavā I, 140.

Avots: EH I, 776

mackups, der Saufbruder L.

Avots: ME II, 546

macniẽks, der Beutler Dr.; [zu maks.]

Avots: ME II, 546

‡ maculka(s) "?": dabūšuot ... maculkas (ais Strafe) Pas. VI, 85 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 776

maigacis, f. maigace, der (die) Sanftäugige A. XVII, 877.

Avots: ME II, 548

‡ makacêt Kaltenbr. "nekārtīgi kustēties, it kâ bez kādas vadības".

Avots: EH I, 779

‡ makacīte, die Kurbel am Spinnrad Kaltenbr.

Avots: EH I, 779

‡ makacītis Kārsava, Mērdzine "ein kleines Kind".

Avots: EH I, 779

‡ malacis,

1) ein tüchtiger, braver Kerl;

2) ein Tagelöhner
Saikava m. pie meža darbiem prasa pieci lati dienā Aus r. молодец.

Avots: EH I, 780

mañtracis ,* ein Schatzgräber: viņš stāsta par mantračiem, kas pēc apslē̦ptas naudas meklējuši A. v. J. 1901, S. 1.

Avots: ME II, 562

‡ maracaklis Saikava, der Affe.

Avots: EH I, 783

‡ maracît, -īju "mit Mühe etwas tun" Saikava: viņļauži savus linus tâ˙pat maraci kâ mēs.

Avots: EH I, 783

māsaciņa, māsacĩte BW. 25390 var. [aus Odensee], die Schwester des Ehemannes, Schwägerin: labāk man daudz dieveŗu nekâ daudz māsaciņu BW. 23799 var. [aus Lennewarden]. neņem sievas, bāleliņ, kamē̦r mani tautas veda; ja būs laba māsaciņa, tā būs tava līgaviņa 12168 [aus Lennewarden]. - māsacīte, Kusine, Verwandte Oppek. n. U.

Avots: ME II, 586

māsactiņa BW. 6387 var., Demin. zu māsa, Schwesterchen.

Avots: ME II, 586

mazactiņa,

1) wer ein kleines Auge (resp. ein kleines Öhr) hat:
adatiņa mazactiņa BW. 7149, 1;

2) Donnernelke (dianthus deltoides L.)
RKr. II, 70.

Avots: ME II, 571

me̦l˜nacaîns, schwarzäugig, brünett: me̦lnacainā Daugava MWM. IX, 369.

Avots: ME II, 596

‡ me̦l˜nacîgs Ciema spīg. 12, = me̦l˜nacaîns.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nacis, f. -ce, auch me̦lnactīte, me̦lnactiņa, der (die) Scwarzäugige, Brünette: adu tautu me̦lnačam BW. 7211. kas kait tautu me̦lnacei? BW. 18407. sargies, tautu me̦lnactīte! 13512. tautu meitas, me̦lnactiņas (Var.: me̦lnacītes), gaida baltu villainīšu 25418. Beiname der Schwalbe und eines Flusses mit dunklem Wasser, namentlich der livländischen Aa: bezdelīga me̦lnactiņa 6227. ai upīte, me̦lnacīte! 381. ai Uogrīte, me̦lnacīte! 381. Daugaviņa, me̦lnacīte (Var.: me̦lnactiņa, me̦lnactīte, me̦lnupīte), me̦lna te̦k vakarā 30710.

Avots: ME II, 596

‡ me̦lnacte BW. 18407 var., = me̦l˜nace.

Avots: EH I, 798

mîcaci ² [Dond.], = mīcacu: apsilda katlu un apgaž mīcaci JK. VI, 52.

Avots: ME II, 640

mîcacu ² Dond., Adv., umgekehrt, mit dem Rücken, dem Boden nach oben: mīcacu gulēt. gruozs stāv mīcacu.

Avots: ME II, 640

miegacis Mag. XIII, 2, 44, Schlafmütze.

Avots: ME II, 650

migacis: svainīt, munu migacīti ("?"; Var.: kukainīti, knevelīt) Tdz. 47045 var.

Avots: EH I, 812

migacis LP. VI, 1, 483, Sassm., ein schläfriger Mensch, Schlafmütze.

Avots: ME II, 623

miglacis: Demin. voc. s. miglactiņ BW. 25761 var.,

2): tautu miglacei (Var.: me̦llacei) BW. 18407 var.

Avots: EH I, 812

miglacis,

1) ein unwölktes Auge
U.;

2) ein nicht klar Sehender:
ei, kaķīt, miglacīt (Var.: ķic, kaķīt, raibacīti)! BW. 26487, 1.

Avots: ME II, 624

[mikacītis,

1) "ein kleines, noch blindes Kätzchen"
Welonen, Baltinov, Biržgalis;

2) "der kleine Finger"
Kārsava.]

Avots: ME II, 625

‡ muracāns Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, ein Kind, das sich beschmutzt hat u. a.

Avots: EH I, 832

‡ muracît, -īju Gr.-Buschh., = mur̂cît.

Avots: EH I, 832

nagacis (unter nagacs ): die vergrösserte Tränenkarunkel im Nasenwinkel des Auges Diet., Auleja; das Augenfell Heidenfeld: zirgam n. grauž Auleja.

Avots: EH II, 1

nagacis,

1) = nagacs (s. dies);

2) ein Unartiger, Unbändiger:
tādu nagaci ve̦lns nevar savaldīt Mar. n. RKr. XV, 127. uz bē̦rnim baŗuoties: kuo jūs, nagači, pa bļuodu ņagājaties?

Avots: ME II, 686

nagacs, -s, nagacis, eine Augenkrankheit, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež RKr. XII, 11. nagacis sunim, eine Augenkrankhiet, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež Kaudz. M. zirgam acī iemeties nagacis Aps. nagacis - slimība, kas ceļas, ja iesit pa aci: pār aci pārve̦lkas plēve Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 686

nepacietība, die Ungeduld: tie gaida ar nepacietību uz nuoliktuo dienu JK. V, 27.

Avots: ME II, 725, 726

nepacietîgs, ungeduldig: nepacietīga gaidīšana.

Avots: ME II, 726

‡ nīcaci Popen, = mîcaci ² : apgāzt spanni n.

Avots: EH II, 25

niekacis, [niêkacîte ² Neu - Rahden], eine Mulde, in der man Grütze, Mehl zur Beseitigung der Hülsen schwingt Nerft, [Stelp., Taurkaln, Thomsodorf]: niekacis, kur sē̦nalainus miltus izniekā Brucken n. Etn. II, 33. niekaci taisa nuo viengabala kuoka, lē̦ze̦nas siles veidā, ar ruokturi katrā galā, atdala sē̦nalas nuo buoķiem (grūstiem miežiem). lietuo arī graudu nešanai mažakās daļās Stelp. Zu niekât; [identisch damit ist wohl niekats U. "Holzgefäss zum Grützestossen"].

Avots: ME II, 750

nùodracîtiês: visu dienu nuodracījās Warkl.

Avots: EH II, 40

nùodracîtiês, nùodrakâtiês, sich abjagen, sich abrasen Spr.

Avots: ME II, 775

‡ nuokacêt Dunika,

1) sich emporreckend herunternehmen:
n. skutulu nuo plaukta;

2) "nuozagt (nuo kaut kā nuoje̦muot)": n. kādus ābuolus žīdam nuo ve̦zuma.

Avots: EH II, 50

‡ nùokacinât, = nùokar̂cinât: kumeļš kājas vien nuokacinājis Pas. XV, 175.

Avots: EH II, 50

‡ nùomaracît, mit Mühe (eine gewisse Zeit) verbringen Saikava: gadu vien ar muokām nuomaracīja tur.

Avots: EH II, 66

[nùoracinât,

1) eine Zeitlang graben lassen:
nuoracināja strādniekus visu dienu, bet grāvi gatavu nedabūja Nigr.;

2) ausgraben, verwühlen lassen:
cūkgans nuoracinājis ar cūkām rāceņus.]

Avots: ME II, 836

nùosacît, Refl. -tiês, ‡

2) beteuern:
pie krūtīm dauzīdami, nuosacījās, ka ne˙vienam neļaušuot ... Kaudz. Izjurieši 98.

Avots: EH II, 83

nùosacît [li. nusakýti], tr.,

1) anbefehlen, [vorschreiben, bedingen, entscheiden
U.], festsetzen, verordnen: tē̦vs mirdams nuosaka, lai visi dzīvuo saderīgi LP. IV, 5. [tā ir nuosacīta lieta U., das ist eine einmal bestimmte, entschiedene Sache.] nuosacītais laiks Etn. III, 93;

2) angeben, vorschützen:
pate pienu izē̦duse, runča vainu nuosacīja BW. 31127, 1;

3) betonen, mit Nachdruck sagen, das letzte Wort sagen:
"ar˙dievu!"viņa nuosaka aizgriezdamas MWM. X, 270. "gan būs labi", es nuosaku MWM. XI, 222. Refl. -tiês "заречься" Spr. - Subst. nùosacĩjums, die Bestimmung, Bedingung; nùosacîšana, das Bestimmen: tu esi saimnieks, tev tā nuosacīšana Seib.; nùosacîtãjs, wer bestimmt, anordnet.

Avots: ME II, 842, 843

nùoslacît, nùoslacinât [li. nušlãkinti], auch nùošļacinât, tr., besprengen, bespritzen: zeme nuoslacīta asinīm Latv. Refl. -tiês, sich bespritzen, beschmutzen: drāniņa nuošļacījusies ar taukiem LP. III, 69.

Avots: ME II, 850

nùošļacît, nùošļacinât, = nùoslacît.

Avots: ME II, 867

nùosmacêt, nùosmacinât, tr., ersticken: asaras draudēja viņu nuosmacēt Apsk. puiši nuosmacina savu barguo kungu brāga katlā LP. VII, 460.

Avots: ME II, 854

nùosmacinât (unter nùosmacêt), ‡ Refl. -tiês, sich ersticken U. (unter smacināt): viņš gribēja n.

Avots: EH II, 88

ùogļracis,* der Kohlengräber, der Bergmann.

Avots: ME IV, 414

uotractiņa, das andre Auge: vienactiņa, uotractiņa Pas. V1, 156 (ähnlich 199).

Avots: ME IV, 424

pacacniẽks, aus pasacnieks, ein Geschichtenerzähler Inflant n. U.

Avots: ME III, 11

‡ pacalât, ein wenig calât: pacalā labuo kāj[u]! BW. 718, 7 (aus Dond.).

Avots: EH II, 123

pacãpât, sehr langsam gehen: vecītis tikai drusku var pacāpāt Dond.

Avots: ME III, 11

pacaũrs: p. lakats Sonnaxt. p. maiss AP. pacaurā kulītē Pas. VIII, 82.

Avots: EH II, 123

[pacaũrs (li. pakiáuras "locker"), etwas durchlöchert: p. zābaks; auch übertragen: man tāda pacaura galva,nevaru atcerēties Jūrg. pacaurs miegs Lis.]

Avots: ME III, 11

[I pace̦lât U., = pacilât.]

Avots: ME III, 11

pacele [li. pakelė˜ "Strumpfband"], gew. Pl.,

1) die Kniebeuge, Kniekehle, der Hinterbug
Lub., Mar. n. RKr. XV, 128: tomē̦r viņš baidījās, un paceles viņam satrīcējās Austr.;

2) das Knie-, Strumpfband
Bers., Altenwoga.

Avots: ME III, 11

I pacele,

1): paceļu vietā Jauns. J. un v. 333.

Avots: EH II, 123

‡ II pacele (li. pakelễ), die Gegend am Weg Gramsden: kas tam nekait dzīvuot pacelē?

Avots: EH II, 123

‡ pa˙celi, weg, fort Zvirgzdine n. FBR. X, 33 u. a. (in Lettg.): ej p˙!

Avots: EH II, 123

[pacêlĩbas ² N.-Bartau, die Entgeltung für das Aufheben eines heruntergefallenen resp. verlorenen Gegenstandes: kuŗai nuokritis lielsaišķis? es pacēlu. nu man būs labas pacēlības Janš. Dzimtene V, 168.]

Avots: ME III, 12

pace̦lˆms, ‡

2) "?": aizrāpās līdz priedes pace̦lmam Veselis Netic. Toma mīl. 33.

Avots: EH II, 123

pace̦lms, die Unterlage (beim Okulieren): mežabeles izlietuo par pace̦lmiem Konv. stiķenes puote uz dze̦lte̦nuo jaņuogu pace̦lmiem Konv. ² 4024.

Avots: ME III, 11

‡ I pacelne Jürgens 12, 103, 105, = pacele I 2.

Avots: EH II, 123

‡ II pacelne Lubn. "pacere" (?).

Avots: EH II, 123

[paceļuôtiês, ein wenig zu seinem Vergnügen reisen.]

Avots: ME III, 11

‡ paceļš "?": paceļus jeb meža ceļus Lenca Sprediķu grām. 1764-7, S. 1510.

Avots: EH II, 123

pacelˆt,

2): zirgus p. auch Dunika, Frauenb., Rutzau;

3): jie ... paceļ lielu truoksni Pas. XII, 344;

4): viņu pacēla pa[r] pagasta ve̦cākuo Frauenb.; ‡

7) = pārcelˆtiês 3 Saikava: kad gadās p., tad vajag iet uz kādu laitītāju. Refl. -tiês,

1): pazacēlēs vējš ai sniegu Bērzgale; ‡

2) sich zu begatten suchen (von weiblichen Haustieren):
guovs pacēlēs vēršuos Oknist n. FBR. XV, 184. cūka pacē̦lusēs kuiļuos Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt. Subst. pacê̦lums, das Aufgehobene: neēd pacē̦lumu! Pas. VII, 67.

Avots: EH II, 123

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

[pacepinât (li. pakẽpinti),

1) ein wenig od. eine Weile backen od. braten
(tr.): pacepini gaļu vēl kādu brītiņu! Nigr.;

2) eine Weile in der Hitze schmachten lassen:
gans pacepinājis guovis dzina mājā Nigr. Refl. -tiês, sich den heissen Sonnenstrahlen eine Weile aussetzen: p. saule Bauske.]

Avots: ME III, 11

paceple (unter paceplis), der Raum unter dem ceplis Oknist: caur paceplītes luodzeņi Tdz. 36873.

Avots: EH II, 123

‡ paceplinīte Strods Par. vördn. 129, der Raum unter dem Ofen.

Avots: EH II, 123

paceplis, der Raum unter dem Ofen, wo im Winter die Hühner gehalten werden Bērzgale: dē̦lu māte ... guļ paceplī Tdz. 47968. pacepļa priekšā BW. 1514, 3.

Avots: EH II, 123

paceplis, [paceple], der Raum unter od. an dem ceplis: neba man lielas rūmītes vajag: teju pat pacepļa priekšā RKr. 1X, 122. [glupais ielīda paceplē Pas. 11, 136 aus Lixna.]

Avots: ME III, 11

paceplītis [Peb.], auch paceplīte Etn. 11, 13, [pacepliņš Sassm. n. RKr. XVII, 44], der Zaunkönig, Schneekönig (troglodytes parvulus) RKr. VIII, 92; Etn. IV, 163 (vgl. ceplĩtis). paceplins "Bergsperling" Podunay.

Avots: ME III, 11

pacept: pacepšuot arī karašas Janš. Mežv. ļ. II, 158. pacepsim cūkas gaļu Tdz. 54519.

Avots: EH II, 123

pacept [li. pakèpti], tr., [intr.], ein wenig braten, backen; braten (perfektiv), backen: uzkūruši uguni, kur tupeņus pacept A. XX, I45. tika pace̦pti pīrāgi Purap. [lai nu maize vēl pace̦p! Wolm. Refl. -tiês,

1) für sich ein wenig braten, backen;

2) geraten (vom Backwerk):
viņai bij pace̦pusies laba baltmaize B. Vēstn.;

[3) eine Weile backen, braten
(intr.): lai nu vēl maize pace̦pas! Gr.-Essern.]

Avots: ME III, 12