Paplašinātā meklēšana

cebru juosta "?"BW. 13195; vgl. cē̦bru und cē̦dru juosta.

Avots: ME I, 367

dzīparjuosta, ein Gurt aus Wollgarn BW. piel. ² 4566.

Avots: ME I, 557

grīztaiņa juosta, gedrehter Gürtel Bielenstein Holzb. 422. grīztaiņš me̦tums, ein Muster RKr. XVII, 32.]

Avots: ME I, 658

iejuosta,

1) eine gürtelförmige Vertiefung:
bumbiņas veidu ar ne visai dziļu iejuostiņu ap vidu A. XXI, 442;

[2) "ein zu w eben angefangener Gürtel"
Baltinov].

Avots: ME II, 23

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.

Avots: EH I, 28

apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.

Avots: EH I, 112

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi; ‡

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121

attikt,

2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;

5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡

6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡

7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês, ‡

6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.

Avots: EH I, 176

aûdine,

1): "juosta">juosta, kas austa bez ceļiem, līdzīgi aude̦klam" Nautrēni: tis vēl jauns, jam nevar duot ce̦laini; lai juožas ar audini: ‡

2) was eigen-, hausgewebt ist:
audines snātines sašuvās un staigāja, - kas gi kuo pirka! Auleja. -gen. s. savas audines, eigen-, hausgewebt Auleja: seņāk drēbes savas audines nasāja. nebija pirktu drēbju, vis savas audines.

Avots: EH I, 183

[aûdine Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel: latgalietes vēl... pruotuot juostas aust; e̦suot arī šaurākas, tā sauktās audines Austr. M. z. 10. In Selburg dafür aûdene.]

Avots: ME I, 215

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 ² .]

Avots: ME I, 295

briedaine, etw. aus Elenfell Verfertigtes: briedaine juosta, ein Gürtel aus Elenfell BW. 14703,1.

Avots: ME I, 336

cādra, das Band Illuxt; cādru juosta, s. cē̦dru juosta.

Avots: ME I, 366

[cāla (wohl mit hochle. ā aus ē̦) juosta"?": cāla juostas galiņā BW. 1111; dafür calu (s. cals) resp. cē̦lā (BW. I, S. 875) und ceļa juostas galiņā BW. 1111, 1 var.]

Avots: ME I, 366, 367

čalk, Interj. zur Bezeichnung eines hellen Schalles: kurpes gāja kripu krapu, juostas gali čilka čalk BW. 5726.

Avots: ME I, 402

cals [Michalowo, mit hochle. a aus e̦], ein viereckiges Brettchen mit je einem Loche in jeder Ecke zum Verfertigen von Gürteln, der calenes od. calu [Michalowo] BW. I, S. 875, No 1111 (aus Selburg) resp. cala juostas Illuxt. Dagegen BW. 3571 (aus Lubn.) heisst es: cala (= dzīpara) juosta"[?].

Avots: ME I, 363

čalu, Interj., gew. in Verbindung mit čilu: nu iet čilu, čalu, jetzt wird gehörig durcheinandergeschwatzt, jetzt geht das Geschwätz los. knipu, knapu kurpes gāja, čilu, čalu juostas gali BW. 5726, 4.

Avots: ME I, 402

[cẽ̦bru juosta Ruj."?"; vgl. cebru juosta.]

Avots: ME I, 376

cè̦drs ² ,

1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡

2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt; ‡

3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums ² Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.

Avots: EH I, 267

cē̦dru juosta BW. 10799 var., eine besondere Art von Gürteln; im VL. aus dem Oberland dafür auch [wohl mit hochle. ā aus ē̦] cādru BW. 7875 var., cadra 1112 und 13195 var. (hier in den Var. dafür: dzebru, cebru) und cādres juosta; vgl. noch cādra [wohl gleichfalls mit hochle. ā aus ē̦] "Band".

Avots: ME I, 376

ceļa juosta BW. 1111,1 var."?"; vgl. cals.

Avots: ME I, 370

ce̦lla [?] juosta"?": ce̦lla juostas galiņā BW. 17009,1 var.; vgl. cals.

Avots: ME I, 369

*II ce̦ls: ce̦la juosta BW. 23175. Vgl. dazu E. Paegle Latv. Saule v. J. 1929, S. 841 f.

Avots: EH I, 264

*II ce̦ls, s. cals; dazu der gen. s. ce̦la in ce̦la [od. ce̦lu BW. 17008] juosta, ein auf besondere, mühsame Art auf einem Brett gewebte Gurt U. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423 f.]

Avots: ME I, 369

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

dzebŗu [Var.: cebru. cadra] juosta BW. 13195"?" [="audums. kuŗa audi ar ārā atstātiem galiem kâ pušķiem".]

Avots: ME I, 539

‡ dzîpurainis (f. -ne), aus buntem Wollgarn (dzîpurs) angefertigt Auleja: dz. cimds. dzīparaine juosta.

Avots: EH I, 361

‡ gàitins ² "juosta">apaļa juosta" Bērzgale; eine kleine Schnur zum Binden Nautrēni.

Avots: EH I, 379

* grīzt [li. grĩ,žti zurückkehren"], ein Nebenform zu grìezt " drehen, winden", zu erschliessen aus grīsxamas (aus * grīzstamas) juostas uzpinums Plutte 93 und aus grīzts, gedreht: ik svētdienas bieza putra, kāšiem grīzti linu kre̦kli [III p. prt. grīzēs "kehrte zurück" Und. Ps. 34.]

Avots: ME I, 658

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

izritinât: izritinājis arī dažas prieka asaras Dünsb. Vecie grieķi II, 48. ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., = izritêt, I: juosta izritinājusies uz grīdas:

Avots: EH I, 477

juosma, juosms, juosmenis Wid. (vgl. li. juosmuõ), juosminis, der Gurt: pieruote - sieviešu kre̦kla apakšdaļa zem juosmiņa nuo rupja aude̦kla Etn. II, 17. nuobridies līdz juosmai (= juostas vietai) Naud.

Avots: ME II, 127

juôsta: der Gurf (Güttel) überhaupt; die Windel AP:, Orellen: bē̦rna j. BWp. 817, 4. ne man bija pūra juostu 7870; juostas vieta, die Taille(nstelle); ‡

3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.

Avots: EH I, 571

juôsta (li. júosta), der Gürtel; ceļa juostas,

1) Strumpfbänder;

2) Gürtel, die die Braut auf dem Wege verschenkt
U.; bē̦rna juosta, juostiņa, ein Wickelband Bers., Serb. Im VL. wird vielfach ķēdes od. ķēžu juosta gerühmt: man pazuda ķēdes juosta BW. 5678. Vgl. juôzt.

Avots: ME II, 127, 128

juôstaîns: juostaini lindraki Zvirgzdine.

Avots: EH I, 571

juôstaîns, gestreift: juostains sivē̦ns Adsel, Nötk., Gaw.

Avots: ME II, 128

[juozminis Nerft "juostas vietÄ; vgl. juosminis.]

Avots: ME II, 128

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

ķe̦ksu juosta BW. 10527, U., ein Gurt mit Haken.

Avots: ME II, 361

kùo, acc. (li. ką̃) und instr. (li. kuõ, apr. -ku) s. von kas "wer, was" [in hochle. Mundarten, z. B. in Mar. n. RKr. XVII, 109, acc. kùo ² neben instr. kuô; in Kabillen n. Pl. kuõ "was"? neben kuô ² tu teici?]. Ausser der rein kasuellen Bedeutung dient kuo,

1) (gleich dem deutschen was) zur Aufforderung, dass eine nicht deutlich gehörte Aussage wiederholt werde, oder auch dass eine zu erwartende Aussage stattfinde;

2) meist nach einem vorhergehenden
laî, zur Vorbereitung auf etwas Wichtigeres: (puiši) cūku nuozaguši. lai tā cūka, kuo (Var.: kur) tā cūka, kuo (Var.: kur) deviņi suvēniņi! BW. 12911, 6, haben ein Schwein gestohlen. Was auch immer das Schwein (kosten oder bedeuten mag), was sollen gar) die neun Ferkel (bedeuten)! trīs puisīši gauži raud mana kapa maliņā. lai tie divi, kuo tie divi, tas trešajis vēl gaužāk 27812, 4, drei Bürschlein weinen bitter am Rand meines Grabes. Wie auch immer die zwei (weinen mögen), der dritte (weint) noch bitterer. lai juostiņa, kuo juostiņa (Var.: juosta, juosta, kuo tā juosta), labāk zirgu pinekliņš; lai māsiņa, kuo māsiņa (Var.: māsa, māsa, kuo tā māsa), labāk sava līgaviņa! 11251;

3) gleich dem Dativ kam in der Bed. "warum, wozu, weshalb":
kuo tu viņu lamā warum (wozu) schimpfst du ihn kuo (Var.: kam) bij man purvā brist BW. 9416, 2 var. kuo nācāt... mūs [u] pusē puķes raut? 14417, 1;

4) kuo vēl (ne) U., warum nicht gar;

5) ostlettisch auch instrumental vor einem Komparativ (statt schriftle. juo) in der Bed. "je": kuo vairāk Latvijā kommūnistu, tuo (vgl. r. чѣм - тѣм) vairāk asu nažu pi juos kaklu L. W. 1921, № 39, 3. te katrs tik meklē kuo vairāk sev labumu pieraust L. W. 1922, I, 2;

6) gelegentlich auch als Ergänzung zu bût "sein":
kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam R. Sk. I, 95. kas tad tas tāds ir? vai arī ir kuo cilvē̦ks U. b. 104, 13.

Avots: ME II, 339, 340

lesine (juosta">juosta) "juosta; kuŗai dzijas nav cieši saaustas, saveldinātas, bet rakstā stiepjas vairāk pa virsu Auleja: lesinēm neveldinēja daudz. lesinēm vairāk dzīparu nekâ diegu.

Avots: EH I, 734

megžine (s. unter *mežģine), ‡

2) (femin. Adjektiv) geknüpft (?):
m. juosta Auleja, Kaltenbr.; m. nīts Kaltenbr. n. FBR. XVII, 55: megžines (nītis) paša iemācījuos megžt Kaltenbr.

Avots: EH I, 796

mežģît,

1): mežģītās juostas strīpītēm savilka pie sienas un ar pirkstiem lasīja Sonnaxt.

Avots: EH I, 804

mītiņi: nuošūts nuo kamiešiem līdz pat juostai ar diviem sarkaniem mītiņiem Janš. Līgava I, 474.

Avots: EH I, 823

nùosìet, tr., festbinden, bebinden, abbinden: nuosien galu tâ˙pat kâ bijis LP. IV, 81. pūrs bija nuosiets visādām puķēm BW. III, 1, 16. dzirksti nuosiet, die Gicht bannen, indem man um das schmerzhafte Glied einen roten Faden bindet Etn. II, 148. [Refl. -tiês,

1) sich festbinden:
jūrnieki nuosējās uz pluosta Wandsen. viņa tâ nuosējusies, ka nevar ne pae̦lpuot C.;

2) zu fest gebunden sich erwürgen:
pieraugi, ka guovs nenuosienas! Sessw.;

3) eine Zeitlang bindend müde werden:
linu nuosējies Warkl.;

4) unabsichtlich gebunden werden:
juosta nuosējusies pārāk ze̦mu C.;

5) sich losbinden:
guovs nuosējusies Jürg., Schujen.]

Avots: ME II, 846

I pa;

1) a): palīst pa galdu Dunika, Rutzau; b): pa le̦dus Preiļi (Kur. Nehrung); c): kur ... tavs pirmais daiļumiņš? ... palāvē pa sluotiņu lapiņām BW.1247 (aus Gr.-Sessau); 2): pa duris! "hinaus!"
Oknist n. FBR. XV, 184 (zu diesem pa vgl. Lskf. § 388,

3); iet pa sniega virsam Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. pa mājām (= nuo mājas uz māju) braukalē ebenda;

3): pa rītam, des Morgens
Auleja (wohl nach r. по-утру);

4): (mit dem Gen.; wohl ein Lituanismus) pa runājuma, nach der Unterredung
Preiļi (Kur. Nehrung). bē̦rns pa septiņu nedēļu nuogāja pakaļ (starb) BielU.;

5): luopi neiet pa ruokai (= neveicas ar luopiem) Kaltenbr. n. FBR XVII, 74. izadevis pa ve̦cā Anča sievai ("dzimstuot iznācis līdzīgs ...") ebenda. nebijām pa draugam ebenda. jis iet pa maniem (verteidigt mich)
Oknist n. FBR. XV, 184. pa leitiskam ebenda;

6): nuo katras sē̦tas pa divi cilvē̦ki Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. jis dzīvava tik pa gadam (vienā vietā) ebenda; ‡

7) bis
(wohl nach r. no "bis"): ūdins pa juostas vietai Auleja. pa šai dienai ebenda und Pas. VIII, 103 (aus Preili in Lettg.); ‡

8) "?": maksātu pa cik ("vai cik"), ja tādu varē̦tu dabūt Frauenb. (od. zu pa II?).

Avots: EH II, 118

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

palme "?": pakaļā ap juostas vietu tiem (vamžiem) bij palmes (sarkans iešuvums ar vijiņu) Etn. IV, 109.

Avots: ME III, 62

pal˜traks, gew. Pl. pal˜traki ein grosser Überrock; Mantel Karls.: paltraks - līdze̦ns biezas pe̦lē̦kas vadmalas mantelis ar lielu apkakli, kas sniedzas līdz pusmugurai, pat līdz juostas vietai; gaŗums līdz puslielu RKr. XVII, 30. uzvelc vēl kādu paltraku, ka nenuosalsti! Matkuln. Aus mnd. paltrock.

Avots: ME III, 63

‡ pāraine, in der Verbind. pàraine ² juôsta Auleja, eine Art Gürtel ("pāraines juostas tiek ciešāk saaustas nekâ lesines, un tām ir vairāk diegu nekai dzīpura"). Plur. pāraines Lettg. "izšuvums ar divām actiņām blakus".

Avots: EH XIII, 196

[parist (li. parìšti "unterbinden"), sich ein wenig lösen (von Genähtem, Gestricktem od. Gebundenem): juostai gals parisis Bauske. drēbei vìle pari susi N.-Peb.]

Avots: ME III, 90

pe̦ldi, das Bad: vēzis e̦suot izārstējams ar... kāju pe̦ldiem A. v. J. 1899, S. 728. pe̦ldu vieta, der Badeort; p. juosta.

Avots: ME III, 195

pierietenis Schujen, Bers., pieriete̦ns, pierietnis Infl., Selsau, pierietnis ² Lub., Erlaa, Bers., pierietums Ledmannshof, ein acc. s. pierietiņu BW. 35477, 4 var., der untere, gröbere Teil des Frauenhemdes: agrāki laucinieku sievietes mēdza saviem kre̦kliem, nuo juostas vietas sākuot, lejas galu piešūt nuo rupjāka aude̦kla, kuŗu sauca par pierietni Tirs. n. Rkr. XVII,72. šuv man krekliņu tē̦raudiņa pierieteni! BW. 35477, 4. re̦dzama kre̦kla pieriete̦na lejas mala Vīt.9. vecenes aiz stūŗa blusas ķeŗ pierietņuos Austriņš Necilvē̦ks 17. Zu pieriest 2.

Avots: ME III, 285, 286

pomelnieks, Ofenkrücke Zvirgzdene, ein Besenstiel, ein Stock zum Schlagen Warkl.: zinu, kā vajag tē̦vučam, mātīcai: skuķa... tē̦vučam, mātīcai pemelnieka BW. 23389. vfsu dienu māršas gaidu, platas juostas gribē̦dama; man iedeve kaķpēdiņu, pomeļnieka ("?") sienamuo 25422. Aus r. помéльникъ "помело; хвойник на помелья".

Avots: ME III, 375

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts ² Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits ² Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts ² Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts ² Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte ² Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis ² Salis, prìevis ² Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte ² Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. ² 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

I puņ̃ķis Līn., BL,

1) gew. der Plur, puņķi, puņ̃ķi Iw., der Nasenschleim, Schnodder, Rotz
U., Dond., Selb.: Sprw. pīpe zuobuos, puņķi aiz juostas od. puņķis aiz juostas, jē̦ra kāja zuobuos. puņķu tapa Grünh., puņķu vērpele, punķa de̦guns Ar., Schimpfwörter - Rotzlöffel Mag. XIII, 2, 50, U.;

2) Schimpfwort, der Rotzlöffel, Schmurgel:
tāda cūka tak vēl nee̦smu, ka man ar tādu puņķi, kāds tu esi, būtu jāsapuņķējas Druva II, 780. Aus liv. puńk dass. oder umgekehrt?

Avots: ME III, 414

sametinât, tr.,

1) aneinanderketten, verbinden
Spr.;

2) zusammenfalten:
meita stāv ruokas sametinājusi Dond.;

3) (mit grossen Stichen) zusammennähen:
sametināt lupatas kažuokam Plūd. Rakstn. I, 119;

4) zusammenschweissen
Segew., Wid.: kalējs sametina ratu asi Dond. dzelzi sakaisē̦tu var sametināt Kīmija 64. duod... puodi pieci dzelzs, ar kuo sametināt (sc.: pārlauztu zizli) Pas. II, 171 (aus AP.). bruņu juosta pastav nuo sametinātām dzelzs skārdām Konv. ² 455;

5) durchprügeln
Spr.

Avots: ME II, 684

savīžuôt,

1) mit Bastschuhen, unschön (die Füsse) bekleiden
Adsel, Fehsen: saimenieku meitiņām kurpes saka knipu knapu,... juostas gali žvingu, žvangu; kalpuonīšu meitiņām rullu bikš.., - ar vīzēm savīžuotas BW. 5726, 6;

2) "Bastschuhe
(vîzes) anhabend, ungewandt zusammenkommen" Adsel, Nötk.;

3) "ohne Not zusammenkommen"
Druw.;

4) mit schmutzigen Füssen beschmutzen (die Diele)
Druw., Aahof;

5) "sabrist": puika savîžuojis kājas Golg.;

6) "pavirši padarīt" (mit î ² ) KL - Dselden;

7) "= nùomĩdît 1, nùobradât 1": zirgi savĩžuojuši rudzus Bixten. Refl. -tiês, Bastschuhe langsam anziehen: tas nevar vien savîžuoties Smilten.

Avots: ME III, 790

še̦pu, Interjektion: juostas gali (gāja) šipu še̦pu BW. 5726.

Avots: ME IV, 16

šķē̦lu juosta BW. 23175 var."?".

Avots: ME IV, 32

slêgt (li. slė´gti "drücken, pressen"), slê̦dzu, slêdzu, tr.,

1) schliessen
(vgl. li. užslė´gti "verschliessen" Lit. Mitt. I, 72): viņš nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz LP. IV, 144. atslē̦gām vārti slē̦gti BW. 13646. slē̦dzamais, der Schlüssel U., Bielenstein Holzb. 40: atslē̦gas slē̦dzamuo ve̦cas mātes ne̦sāja juostas galā piesietu pie sevis BW. III, 1, 52. Krišs apgrieza slē̦dzamuo Krišs Laksts 5;

2) zumachen, schliessen; zusammenschliessen:
miegs acis slēdza LP. VII, 504. puiši gāja zirgu slēgt (den Pferden die Fussfesseln anlegen) BW. 13595, 23 var.;

3) schliessen, einschliessen:
viņš mani slēdza savās ruokās Rainis;

4) fig., schliessen (nicht genuin!), eine Schlussfolgerung ziehen, zu einem Schluss kommen.
Refl. -tiês,

1) sich schliessen (lassen):
atslē̦ga samaitāta, labi neslē̦dzas Dond.;

2) sich aufschliessen:
veraties, vara vārti, slē̦dzaties, dze̦lza duris, lai es varu cauri braukt! BW. 18610. - Subst. slêgšana, das Schliessen; slêgšanâs, das Sichschliessen; slê̦gums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schliessens
Spr.;

2) der Schluss (nicht genuin!)
V., die Schlussfolgerung: nākt pie gala slē̦guma Etn. I, 56; slêdzẽjs,

1) der Schliesser:
pilī ir vecenīte vārtu slēdzēja LP. VII, 27;

2) der Verschluss.
Vgl. sluôgs, sluôdzît, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 928

‡ smalkādas (gen. s.), aus feinem Leder: s. juosta Daugava 1939, S. 303.

Avots: EH II, 533

spenseris, = spenceris: spenserim . . priekša . . . juostas%20vietai">izgŗauta līdz pat juostas vietai Janš. Bandavā II, 231.

Avots: ME III, 989

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

strĩpainis: plur. strìpaiņi ² Gr.-Buschh., Lis., ein gestreifter Rock. strīpaiņi, ... juostas (mātes lādē) Blaum. Raksti I ⁵ (1936), 61. strĩpaiņus ("dvieļa rakstu") auž arī ar četrām nītīm AP.; Demin. strĩpainītis, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe.

Avots: EH II, 589

švaku, s. švaka II: juostas gali (gāja) šviku, švaku BW. 5726 var.; bei U. ein šviku, švaku, das Nachahmung des Geklirres von Säbelhieben gegen einander sei.

Avots: ME IV, 114

švapu, in der Verbindung švipu švapu: es tuo pienu strēbtin strēbu, kaņepītes švipu švapu BW. 32581, 3. še zvārguļu juosta, lūk, švipu švapu Druva I, 275.

Avots: ME IV, 114

tàdẽļ (li. tõdėl), tàdẽļā Wolm., tādēļi,

1) deshalb
U.: vai tādēļ man atjāja nuo Vāczemes precenieki? BW. 5509. vai tādēļ es nebūšu bandinieka līgaviņa? 5677. vai tādēļi dē̦la māte neņems mani ve̦de̦klai? 359, 1;

2) gleichwohl, dennoch, trotzdem:
gana aude platas juostas, tādēļ brunči nuošļukuši BW. 20404, 2. viņi tuo piecieta un dzīvuoja tādēļ, bet sirdī tiem grauza .., šāda ēverģēlība Deglavs Rīga 11, 1, 334.

Avots: ME IV, 143

I tilka, Plur. tilkas ² Karls.,

1) der Eiszapfen Kremon und
Lems. n. U., (mit il) Kand., MSil., Neuermühlen, Nigr., Schibbenhof, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ilˆ) Adsel; "Zacke" V.;

2) tilka Kurl. n. U., Plur. tilkas Notk., (mit il˜) Degahlen, Kalnazeem, MSil., Wahnen, Wolmarshof, (mit ìl ² ) Ar., Lubn., herabfliessender Speichel, Geifer:
nuo smardas vien jau tilkas te̦k Naud. n. Etn. I, 106. tilkas vai pāri juostai de̦sas ruovī ierauguot Alksnis-Zundulis. Aus estn, tilk "Tropfen", s. Thomsen Beroringer 282.

Avots: ME IV, 188

uzpīt (li. užpìnti "überflechten"), flechten (perfektiv); nach oben flechten LKVv.: uzpīt gruozu, vaiņagu. Refl. -tiês, sich aufdrängen: uzpinies kâ nelabais Arrasch, Jürg. Subst. uzpinums, das Geflecht: (grīstaiņas juostas) uzpinums Illuxt, etwas, was zu einem gedrehten Gürtel zusammengeflochten ist Bielenstein Holzb. 423. matu uzpinums, Tour V.

Avots: ME IV, 365

‡ velˆdinêt Auleja "juostas aužuot šķirt iestieptuo dziju."

Avots: EH II, 769

viênstruôbîgs,

1): kažuokus šuva tādus viênstruobīgus ² ("bez ierāvumajuostas vietā") Seyershof; ‡

2) "nur einen Stengel habend"
Seyershof.

Avots: EH II, 797

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673

‡ virskreklis Dunika "ļuoti īss (līdz juostas vietai) kre̦kls nuo labāka audekla, kuo valkā smukuma dēļ".

Avots: EH II, 788

I vīzîgs,

1) schwietig
U., Sessw., (mit ĩ ) Frauenb., Wolm.; stolz U., Ekau, Fehteln, N.-Bewershof,N.-Peb., (mit ĩ ) Adiamünde, AP., Drosth., Wolm., (mit ì ) Lennew., Selsau, Sessw., eingebildet (mit ĩ ) C., (mit ì ² ) Selsau, Vīt., aufgeblasen Vīt.; "îznesīgs" (mit ĩ ) MSil.; "kārtīgs" Misshof; "izveicīgs" Seltingshof, (mit ĩ ) AP.; sonderbar Mag. IV, 2, 155, U., (mit ĩ ) MSil.: vīzīgs puîsis ceļu gāja vīzīg[i] gūžas guorīdams BW. 12997. vīzīgs (Var.: vēlīgs, staltīgs, dîže̦ns) puîsis ceļu gāja 9471, 1. vīzīgie tē̦vu dē̦li 9813, 1. vīzīgs auga uozuotiņš vīzīgām lapîņām 10943. vīzīgs auga uozuolinš vīzīgā kalniņā 2801. tam tik ir vīzīgs de̦guns! Hagensberg. viņš ir tik vīzīgs, ka uz˙reiz netiec gudrs, kas viņš īsti ir par putnu Vīt. iznesīgi, vīzīgi studenti Seibolt. aizbāz... savu vīzīguo de̦gunu aiz juostas! Daugava I,1195;

2) vīzīgs runā, auslachend,ironisch
C., (mit ĩ ) Kolzen, Nötk. putniņš vīzīgi atbildēja R.Kam. 204. viņš tāds vien vīzīgs, it kâ pārgudrs, vai citus pārsmietu un piezuobuotu P.W.Šis ar mani tiesāties? 2. In der Bed. 2 zu vīzêt

III; in der Bed. 1 wohl zu vīze

II, vgl. estn. wīz< "Weise, Art, Sitte, Aufführung, Betragen",
wīzakas "gesittet, anständig, manierlich, anstellig, gewandt".

Avots: ME IV, 651

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

I zipsna (auch mit -b- geschrieben),

1) eine starke Rute
N. - Autz n. U.;

2) = siksna, der Riemen Nigr.; ein lederner Gürtel: ādas juosta jeb tâ dē̦vē̦tā zipsna Janš. Dzimtene ² I, 78. divrindu puogas nuo pakauša līdz pat zipsnai Bandavā II, 355;

3) Plur. zipsnas, Prügel, Schläge:
sieva dabūja zipsnas un palika mierīga Janš. Dzimtene ² I, 92.

Avots: ME IV, 725

žmiku, in der Verbind. žmiku, žmaku, Interjektion: juostas gali (sc.: gāja) žmiku, žmaku BW. 5726.

Avots: ME IV, 822

‡ *zvadzene od. *zvadzenis "?": sudraba zvadzeņu juosta Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S. 27.

Avots: EH II, 813

zvādzenu juosta BW. 1488"?"

Avots: ME IV, 767

žvadzeņu juosta "?": kur mana sudraba žvadzeņu juosta? lai šķind RKr. XIX, 154 aus N. - Bartau.

Avots: ME IV, 840

zvadzêt (li. žvagėti "klappern", z. B. Trak. d. 10) Arrasch, Bauske, Dond., Salisb., Wolmarshof, -u, -ẽju, auch refl. zvadzêtiês, = svadzêt, klappern (wie losgegangenes Eisen am Wagen oder wie Geld im Beutel) L., U.: ķēde zvadz Wolmarshof. juostas sprādzes zvadz Bauske. bruņām zvadzuot Siliņš 27. zvadz (Var.: žvadz) iemaukti BW. 32931, 5 var. (ähnlich: 8800) pieci ze̦lta gredzeniņi, tie skanēja, tie zvadzēja (Var.: žvadzēja, zvārdzēja) pa zariņu zariņiem 2417. būtu vienu (sc.: lapiņu) nuorāvuse, visas birtu zvadzē̦damas (Var.: skanē̦damas) 10981 var. kaķam naudas zutenīte: skanējās, zvadzējās nuo ceplīša nuole̦cuot 2273. kas zvadzēja... zem... paparkstītes? 33011, 1. pauts zvadz vien, das Ei klappert inwendig U. Nebst zvadzinât, zvagulis, li. žvagìniai "Wiesenklapper" u. a. vielleicht (nach Bezzenberger BB. XXVII, 152 und Wood Post-conson. w in Ondo-eur. 61) zu an. kvaka "zwitschern" und mnd. quaken "schwatzen".

Avots: ME IV, 760, 761

žvadzêt Burtn., Frauenb., Dunika, Gr. - Buschh., PS., Spr., Stom., Warkl. u. a., = zvadzêt: juostas gali - žvadzē̦dami BW. 5726, 1. kas žvadz apluoka galā? 5007. sākusi... nauda žvadzēt LP. V, 400 (ähnlich VII, 1118). be̦r dukātus maisā, ka žvadz vien J. Kr. V, 1, 38. ķēdes žvadz Jauna R. IV, 197, Ahs. n. RKr. XVII, 67. Auch vom Schwatzen: kuo tu te visu dienu žvadzi? apnicis klausīties Golg. sievietes runājas, ka žvadz vien Golg. Auch transitiv (??): "skandināt; naudas maku ar metala naudu purināt" Frauenb.; "radīt griezīgu truoksni (piem., nazi trinuot uz akmens) Warkl. Ein Lituanismus?

Avots: ME IV, 840

žvañgât Bauske, (mit àn ² ) Schwanb., = švankât, hin und her schwingen, schwenken: ž. zvana mēli. Refl. -tiês Plm. (mit añ ), Schwanb., pendeln, schwanken: šis cilvē̦ks iet žvàngādamies ^2. sunim žvangulis žvañgājas pakaklē Bauske. juostas gadi žvangājas ebenda.

Avots: ME IV, 841

žvangu, Interjektion: juostas gali - žvingu žvangu BW. 5726, 3.

Avots: ME IV, 841

zvãrgulis,

1) eine Schelle
U.: darīja... zvārgulīšus nuo... ze̦lta Glück II Mos. 39, 25. zirgu zvārguļiem Zachar. 14, 20. sīkie zvārgulīši BW. 24155, 2. divkārt kāra kumeļam sudrabiņa zvārgulīšus 22171. zvārguļa juosta skanēt skanēja 5606. zirgam ap kaklu zvārguļu virkne Kaudz. M. 38. izdzirda... zvārguļus šķindam Janš. eglītes zarus piekaŗ ar dažādiem izgre̦znuojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem Etn. III, 141. ļaudis manu augumiņu kâ zvrāguli skandināja (sprachen viel über mich) BW. 8620, 1. nesmejies vienmē̦r kâ zvārgulītis! MWM. VIII, 102;

2) eine Kinderklapper
U.;

3) Plur. zvārguļi, die Trollblume (trollius europaeus L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3226; campanula Konv. ² 3704.

Avots: ME IV, 768

žvārgulis, = zvārgulis 1: žvārguļa juosta BW. 5007.

Avots: ME IV, 843

žviñgu žvañgu Frauenb. (vom Glockenläuten), Interjektion: juostas gali žvingu žvangu BW. 5726, 3.

Avots: ME IV, 845