Paplašinātā meklēšana

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

‡ apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84

‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

‡ apšũstît,

1) besäumen:
a. drānai malas Kal.;

2) = apšūt 2: skruoderis mūs visus apšūstījis Kal., Rutzau. Refl. -tiês, für sich alle nötigen Kleider nähen (oder nähen lassen) Gramsden: drānas nuoplīsušas, ka nevar ne a.

Avots: EH I, 120

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136

‡ bom̃bure̦ns Seyershof, = bum̃buraîns: bombure̦na zeme. kuls istabā ir tik b., ka nevar ne˙maz staigāt.

Avots: EH I, 235

čûksnis ^2,

1) ein mit Gestrüpp, Schutt bedeckter Ort:
jums nepieklātuos līst kaut kādā čūksnī MWM. VIII, 816;

2) das Dickicht:
tāds čūksnis, ka nevar ne cauri iziet Kand.

Avots: ME I, 424

ìemẽrît, ìemẽ̦ruot, tr.,

1) einmessen:
labību. auzas iemērīju BW. 21001, 8. tālu man zemīte iemērīta 26660;

2) bei der Messung die Grenzen bestimmen:
lai tev iemē̦ruo tâ, ka nevar ne˙maz dzīvuot Kaudz. M.

Avots: ME II, 45

izbuõcît, -ku, cĩju (?)"ausglätten (die Falten eines Kleides od. Papiers)" Windau. In Gr. -Würzau bedeute es: aufwecken (tâ aizmidzis, ka nevar ne izbuocīt).]

Avots: ME I, 720

izkãmêt, Retl. -tiês: auch Laud., N.-Peb., Tittelmünde: viņš skuolā tâ izkāmējies, ka nevar ne pieēsties Frauenb., Seyershof. it kâ izkāmējušās PW. Šis ar mani tiesāties? 11.

Avots: EH I, 454

III jama,

1) [Dreck, mit Schlamm und Wasser vermischt: pie kūts durvīm tāda jama, ka nevar ne izbrist Nötk.];

2) liela jama "eine grosse Menge, Masse (auf etwas Weiches bezogen)"
Bers. n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

kukstêt Ahs., Sassm., -u, -ẽju, intr., stohnen, ächzen: kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Etn. II, 97. tīri vai kukst vien, cik re̦sns nuoēdies LP. V, 409. apakšstāvā ruksis kukstēja MWM. X, 424. vecenīte gul slima un kukst Kand. [Vgl. li. kuksė´ti "всхлипывать" und kukščioti "hörbar Blasen werfen".]

Avots: ME II, 302

lakstuôt, intr., Risse bekommen, reissen: kuoks tâ lakstuo, ka nevar ne˙vienu taisnu šendeli izplēst Setzen n. Etn. IV, 129. [Wohl zu lēkt.]

Avots: ME II, 416

mīņus "neskaidra, neizkuopta vieta": tas tādu mīņu ar skujām pametis, ka nevar ne pabraukt Blieden. n. Etn. I, 105.

Avots: ME II, 647

nùoencêt, ‡

2) = nùolîst Wessen; ‡

3) aufessen
AP. (mit eñ ), Saikava: n. visus ābuolus; ‡

4) "nuokast" Meselau: vistas nuoencējušas visu dārzu. ‡ Refl. -tiês "nuopūlēties" Schwitten; bis zur Erschöpfung zanken Heidenfeld, Ruhental: sievas tâ nuoencējušās, ka nevar ne parunāt.

Avots: EH II, 44

‡ nuopļe̦kinât (sic!) Seyershof, mit Viehexkrementen verunreinigen: teļš tâ nuopļe̦kinājis zâli, ka nevar ne˙kur staigāt.

Avots: EH II, 77

‡ nuopudâtiês Dunika, sich dicht ankleiden: tā nuopudājies, ka nevar nei kamanās iesēst.

Avots: EH II, 78

‡ nuopuģîtiês Lautb., sich vermummen, sich allzu dicht ankleiden: tâ nuopuģījies, ka nevar nei paiet.

Avots: EH II, 78

nùosìet, tr., festbinden, bebinden, abbinden: nuosien galu tâ˙pat kâ bijis LP. IV, 81. pūrs bija nuosiets visādām puķēm BW. III, 1, 16. dzirksti nuosiet, die Gicht bannen, indem man um das schmerzhafte Glied einen roten Faden bindet Etn. II, 148. [Refl. -tiês,

1) sich festbinden:
jūrnieki nuosējās uz pluosta Wandsen. viņa tâ nuosējusies, ka nevar ne pae̦lpuot C.;

2) zu fest gebunden sich erwürgen:
pieraugi, ka guovs nenuosienas! Sessw.;

3) eine Zeitlang bindend müde werden:
linu nuosējies Warkl.;

4) unabsichtlich gebunden werden:
juosta nuosējusies pārāk ze̦mu C.;

5) sich losbinden:
guovs nuosējusies Jürg., Schujen.]

Avots: ME II, 846

‡ pabim̃bât Dunika, = paraûdât (verächtlich): tâ nuosalis, ka nevar ne p. Lubn., Meiran, Saikava.

Avots: EH II, 121

‡ pačiêpt ² Dunika, = papĩkstêt: putniņš tâ nuosalis, ka nevar ne p.

Avots: EH II, 125

pagruõzît, tr., freqn., wiederholt ein wenig drehen, kehren: uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā, pagruozi, tad viss nuotiks, kuo vēlies! LP. IV, 88. Refl. -tiês, sich ein wenig drehen, wenden: nuoģērbies, ka nevar ne pagruozīties.

Avots: ME III, 31

‡ pasukt (li. pasùkti) Rutzau, = pagrìezt: p. mašīnu. Refl. -tiês ebenda, = pagrìeztiês: tâ apģērbies, ka nevar ne p.

Avots: EH XIII, 177

‡ patĩst Dunika, = pastiepties: viens pavediens patīsis gaŗāks. puisis patīsis tik gaŗš, ka nevar ne pazīt.

Avots: EH XIII, 182

patust, = tust nach Ausdrücken des Könnens: tik brangs, ka nevar ne patust Warkh., N.-Peb.

Avots: ME III, 126

pìegumzît, vollstopfen: piegumzījis pilnu muti (ar ēdienu), ka nevar ne pārunāt Plm. Refl. -tiês, sich essend vollstopfen Schujen.

Avots: ME III, 253

pìemoļļât Dond., in Unordnung bringen: visas malas piemoļļājis, ka nevar ne apgriezties.

Avots: ME III, 274

pìepleisêt (mit z?), sich unmässig vollsaufen: cūka sulu piepleisējuse, ka nevar ne atpūsties Druw. n. Etn. 1V, 165; vgl. pleizēt.

Avots: ME III, 280

piziķis,

1) etwas zu Kleines
Schibbenhof, N.-Peb., Wolmarshof: skruoderis uzšuvis man atkal tādus piziķus (piziķa svārkus), ka nevar ne mugurā dabūt Naud.; ein geringer Teil von einem Ganzen: p. (naža gals) sviesta Aahof, A.-Schwanb.;

2) einer, der mit
piziķi bekleidet geht Alksn: Zund.; "ein Weib mit kurzem Rock" Serben, Lemsal; auch ein zu leicht angezogener Mensch (vgl. pisiķis);

3) ein hcherliches Menschlein"
Ekau (vgl. piziks); "ein unbeständiger Mensch von kleinem Wuchs" Kursiten;

4) "niekkalbis" (?) Blankenfeld; "ein leichtfertiger, unzuverlässiger Mensch"
Seppkull.

Avots: ME III, 229

sarabât, ‡ Refl. -tiês Dunika, das Kleid nach oben ziehen: tâ saģē̦rbusēs, ka nevar ne s.

Avots: EH XVI, 440

šâstît Kl., Bers., Druw., Erlaa, Festen, Odensee, Selsau, Sessw., Tirs., unterbringen Gr. - Sessau: tik daudz piena, ka nevar ne˙kur šāstīt (likt) Erlaa. kâ tevi te vēl varēs šāstīt? A. XI, 101. Refl. -tiês, = dēties I 1, Ruhe finden: ne˙kur nevaru šâstīties Bers., Saikava, Lasd., Kreuzb. nevar vairs šâstīties aiz nepacietības Fest.; šâstities Nötk., Lub. "= dauzīties"; in Sessw. ="ālēties [auch in Bers.], lielīgi runāt, draiskulīgi izturēties, vieglprātīgi mē̦tāties ar naudu"; in Druw. (mit â) = "dēties, laiku pavadīt; slaistīties

Avots: ME IV, 13

sažņaûgt, Refl. -tiês: sich zusammenschnüren Dunika: viņa tā sažņaugusēs, ka nevar ne pae̦lpuot.

Avots: EH XVI, 469

sêdêt (li. sėdė´ti, slav. sěděti), sêdu (Kl., Prl.) od. sêžu, sêdẽju, bei Glück Hebr. 12, 2 auch ein Refl. -tiês, intr., sitzen: sēd uz dūres un uz īkšķi atspiedies Etn. II, 44. tas sēž, ka nevar ne pakustēt, tik˙pat kâ žīds uz pe̦lnu kuli IV, 121. sēd uz savas naudas kâ ve̦lns uz dvēseles (von einem Geizigen) Blaum. viņš sēd kâ mē̦ms Kaudz. M. 32. sēdēja kâ uz adatām PS. sēdi kâ māls, kâ sūdu čupa! Br. 569. Sprw.: paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. juo meita ilgāk sēd (je länger ein Mādchen unverheiratet bleibt), juo Laima vietu taisa. daža laba mātes meita paliek sē̦duot bāliņuos BW. 11700 var. - sē̦damā (sēžamā) vieta od. sēdamais, das Gesäss, der Hintere: mežkungs uzklājis piecpadsmit uz sē̦damā (hat fünfzehnmal geschlagen) Upīte Medn. Iaiki 56. dabūjuši . . . pērienu, katrs divdesmit pieci uz sē̦damās vietas 213. - Subst. sêdêšana, das Sitzen; sêdẽjums, das einmalige, vollendete Sitzen, Gesessenhaben: maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja; duod, dieviņ, lielai augt, maksās ruokas sēdējumu! BW. 1925. sê̦dê̦tãjs,

a) wer sitzt, der Sitzende:
krē̦sls pie-kūst, sē̦dē̦tājs ne (Rätsel) Ahs. nu dabūji baltmutīti līgaviņu, istabā sē̦dē̦tāju BW. 21247, 1;

b) ein einquartierter Soldat
Spr., L., U. Nebst suodrēji zu ai. sádaḥ, gr. έ'δος, , lat. sēdēs, air. suide "Sitz", ai. sādayatt "setzt", lat. sedēre, got. sitan "sitzen", got. satjan, slav. saditi "setzen", apr. sīdons "sitzend", saddinna "stellt", sosto "Bank", ap. hadiš- "Wohnsitz" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. lI, 483 ff.

Avots: ME III, 823, 824

*šendele od. šeñdelis Schibbenhof, = šindele: kuoks tâ lakstuo, ka nevar ne˙vienu taisnu šendeli izplēst Etn. IV, 129 (aus Setzen). Mit dem e von šķendeļi?

Avots: ME IV, 15

spraũga C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Karls., spràuga ² Kl., Kr., Kreuzb., Prl., spraûga ² Ruj.,

1) auch spraugs St., LKVv., eine Lücke
V., U., eine Ritze, Spalte Freiziņ; eine offene Stelie im Zaun U., Selb., der Raum zwischen zwei Häusern U., Selb., Tirs., (gew. mit einem Dach darüber) Golg., Schwanb.; der Raum zwischen zwei Stücken Waldes U.; ein Hain Gr.-Buschh. n. U. ("soll wohl heissen: lichte Stelle im Walde" U.): te ir ietaisīta tāda sprauga, ka nevar ne cilvē̦ks cauri tikt Selb. durvīs lielas spraugas Vēr. II, 524. viņi lūkuojas... dārzā, cik nu tuo atļauj . . . vārtu spraugas A. v. J. 1900, S. 408. iesita šinī mietu spraugā ce̦turtuo mietu LP. VI, 23. ielīst pa spraudziņu III, 19. pīpes kaula zīslis izēda viņam zuobuos apaļu spraugu Seibolt. pele izlien nuo aizkrāsnes spraugas LP. VI, 261. pa kupęnu spraugām ne taciņš nav mīts A. XX, 112. starp le̦dus spraugām Asp.;

2) = lākturis, ein Lichtspanhalter: spraugā de̦g skals Schujen;

3) sprauga(s), die Klemme, Verlegenheit:
e̦smu savu varuoni īstā spraugā ievedis A. XI, 754. es pat e̦smu dažā ziņā spraugās MWM. VII, 918. zeltenīte nu bija iedzīta spraugās De̦glavs;

4) "pamaza kūts" Zaļmuiža. - Wohl nebst spruga(s), sprūdzenis und (wenn ursprüngtich: zersprengen) spraugt "grob mahlen"
zu li. sprūgti oder (n. Būga Aist. Stud. 188) sprùgti "entspringen" und vielleicht n(h)d. spriegel od. sprugel "Schnellbogen", s. Persson Beitr. 871 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 und auch Scheftetowitz BB. XXVIII, 309 und XXIX, 36.

Avots: ME III, 1011

staņķîgs Wid., untersetzt, vierschrötig; tas tik ir staņkīgs; kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Blieden n. Etn. II, 97.

Avots: ME III, 1044

uzkàltêt,

1) auf etw. trocknen
(tr.; perfektiv): uzkaltējis ādu tâ virsū (uz deļiem), ka nevar ne nuost dabūt Stenden;

2) uzkaltinât Dond., von neuem, noch trocknen
(tr.): sìens vēl jāuzkaltē (jāuzkaltina).

Avots: ME IV, 339

‡ uzmakņât Frauenb. "dicht einwickeln, ankleiden": bē̦rns uzmakņāts tik biezi, ka nevar ne pakustēt.

Avots: EH II, 728

uzrikât Bauske, uzrikuôt Bers., (Brotschnitten) aufschneiden: u. tik daudz riku, ka nevar ne apēst.

Avots: ME IV, 373

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

vauskât, -ãju, schwatzen, räsonnieren: ta ta nu vauskā, ka nevar ne˙maz apklausīties, der räsonniert (schwatzt) derartig, dass man es gar nicht mehr hören mag Mag. XIII, 3, 66.

Avots: ME IV, 487

vickulis Stenden, vickuls Frauenb., Nigr., eine Menge Frauenb.; ein dichter Wirrwarr Frauenb., Nigr., "save̦lts muckulis" Stenden: siena, matu vic kulis Stenden. lini savē̦lušies tādā vickulā, ka nevar ne izsukāt Nigr. dzijas samudžinājušās visas vienā vickulā ebenda. strazds iestiepa īstu vickulu pakulu burķinā ebenda. vilnas vickuliņu Janš. (lūkus) savicināšu vickulā Janš. Mežv, ļ. I, 71 (ähnlich II, 349). kādu paunas vickulu Dzimtene ² I, 315. miglas vickuliem Dzimtene IV, 34. dūmu vickuļi JR. VII, 1. nuokrīt pa uguns vickuļam zemē Upītis St. 35. bites sacēlās vienā vickulā Frauenb. Zur Form vgl. muskul(i)s I.

Avots: ME IV, 577

žļe̦ga, nasser, unfruchtbarer Lehmboden Saikava: tāda žļe̦ga, ka nevar ne izbraukt Bauske. pielijušas zâles ir slapjas kâ žļe̦ga Heidenfeld.

Avots: ME IV, 817

I žūris,

1) eine Pfütze
(mit ũ ) Bauske, (mit ù ² ) Erlaa, Selsau, Sessw.: te tāds žūris pieliets, ka nevar ne pāriet Bauske;

2) eine Speise Erlaa; mit Wasser verdünnter Quark od. Hanf
Erlaa;

3) wer viel Flüssigkeit vergeudet, unnütz giesst
(mit ũ Nötk., Ronneb., Sermus;

4) wer sich mit Wasser begossen hat, wer durchnässt ist
mit ũ ) Bauske, Drosth., (mit ù ² ) Adl., Erlaa, Golg., Heidenfeld, Prl., Selsau, Sessw.: slapjš kâ žūris Drosth., Selsau;

5) wer viel (Wasser) trinkt
(mit ũ ) Bauske, (mit ù ² ) Prl.; ein Säufer, Saufbold (mit ũ ) Bauske, (mit ù ² ) Erlaa, Lubn., Prl., Saikava, Selsau, Sessw.: valkājies nu, māsiņa, kāda žūra (vom Mann gesagt) dabūjusi! BW. 21876 var.;

6) "žeiris" (mit ũ ) Karls.

Avots: ME IV, 837, 838