Paplašinātā meklēšana

‡ aîzblâdêtiês ² Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 10

‡ àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23

‡ àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.

Avots: EH I, 27

àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.

Avots: ME I, 43

‡ àizsêdêtiês, allzu lange irgendwo sitzen (r. засидѣться) : a. klubā pārāk ilgi.

Avots: EH I, 47

àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.

Avots: ME I, 58

apbezdêtiês, heimlichen Magenwind streichen lassen: suns apbezdējies.

Avots: ME I, 76

‡ apbĩdelêtiês Bauske, mit dem Beuteln (im beabsichtigten Umfang) fertig werden.

Avots: EH I, 74

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98

apmùldêtiês, unabsichtlich eine Unwahrheit sagen, ein Factum nicht ganz richtig darstellen: vai! es apmuldējuos.

Avots: ME I, 109

apšķendêtiês, sich verunstalten.

Avots: ME I, 129

‡ apstrĩdêtiês, miteinanderzanken (streiten): savstarpēji apstrīdējuoties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 82.

Avots: EH I, 118

‡ atdētiês (li. atsidė´ti),

1) aufhören, Eier zu legen:
visia jau atdêjusies;

2) loswerden:
nevar ne atdẽties nuo ciemiņiem Jürg.

Avots: EH I, 139

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

atvadêtiês: auch Golg. (hier mit der Bed. "etwas verschalen, an Stärke verlieren", im Gegensatz zu nùovadêtiês, ganz und gar verschalen").

Avots: EH I, 177

atvadêtiês, -atiês, verschalen: alus atvadējies Grünh., Lautb., Konv. ¹

Avots: ME I, 206

‡ atzadêtiês (li. atsižadė´ti), antworten Mag. XVII, 1, 80.

Avots: EH I, 181

‡ badêtiês PS., Hunger leiden ("ar badu kauties"); "=baduôtiês" Wainsel n. FBR. XIV, 93; vgl, li. badė´ti dass.

Avots: EH I, 197

‡ blìndêtiês ² Zvirgzdine, -ējuôs, sich herumtreiben: blindējos pa sē̦tu bez darba.

Avots: EH I, 229

‡ ģendêtiês, verderben (intr.), schlecht werden (von Speisen) Erlaa. Vgl. li. gendù "werde schadhaft".

Avots: EH I, 426

grauzdêtiês, lärmen, toben.

Avots: ME I, 640

grimzdêtiês, -ẽjuos, knarren, schnarren (von dem Geräusch einer leeren Handmühle) : grimzdējās (Var. : klaudzējās, glūzdējās, dimdējās, ŗūca) tukšas dzirnaviņas BW. 8012 var.

Avots: ME I, 655

ìedārdêtiês, anfangen zu knarren, poltern, erdröhnen.

Avots: ME II, 9

[ìegandêtiês, zu verderben (intr.) od. schlecht zu werden anfangen: maize, labība var iegandēties Bers., Kreuzb., N. - Peb.]

Avots: ME II, 15

‡ ìegvergzdêtiês, aufstöhnen: kâ nuokrita nuo jumta, tâ tik iegvergzdē-jās un bija beigts Gramsden. šis (=ve̦prē̦ns) ... iegvergzdējās Kaudz. Izjurieši 51.

Avots: EH I, 516

‡ ieĩdêtiês, leise aufbrüllen: teļi ... reizēm žē̦li ieīdējās Virza Straumēni2 212.

Avots: EH I, 516

‡ ìeknidêtiês, anfangen zu jucken AP., Dond., Ermes, Laidsen, Lems., Mesoten, NB., Salis, Trik., Wandsen: man galvā ieknidējās NB.

Avots: EH I, 521

[ìeknudêtiês, = ieniezēties: man ieknudējās kājā Salis.]

Avots: ME II, 29

‡ ìekņudêtiês Behnen, Kegeln, Lemb., Zögenhof, = ‡ ìeknidêtiês: de̦gunā man iekņudējās Dunika.

Avots: EH I, 521

‡ ìekudêtiês Frauenb., = ieniẽzêtiês.

Avots: EH I, 523

ìeņaũdêtiês, einen miauenden, murrenden, jämmerlichen Laut von sich geben: kaķis ieņaudējās."kuo lai dara, brāļa sieva ieņaudas MWM. XI, 222.

Avots: ME II, 48

ìeņurdêtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von mich geben: Salms reizu kaut kuo nesapruotamu ieņurdas Vēr. II, 1237.

Avots: ME II, 49

ìešķindêtiês, erklingen, erklirren: uz ielas iešķindējās zvārgulis Vēr. I, 1027. dzirdēja traukus iešķindamies Saul.

Avots: ME II, 76

ìestrĩdêtiês, ins Streiten geraten: viņi iestrīdējušies nevar vairs savā starpā saprasties.

Avots: ME II, 74

ìevaĩdêtiês, ìevaidêt Spr., einen Seufzer ausstossen, aufseufzen, aufstöhnen: atkal viņš ievaidas tik skumji Vēr. II, 439. apkārt tai me̦ldri ievaidas Asp.

Avots: ME II, 85

izbad(en)êtiês, izbadinâtiês Sassm., [Salis], = izbaduotiês.

Avots: ME I, 714

izdràudêtiês, oft drohen: japāņi izdraudējušies A. XX, 293.

Avots: ME I, 728

‡ izgaudêtiês Segew., abhagern.

Avots: EH I, 447

‡ l izlâdêtiês, zur Genüge fluchen: labi i. Dünsb. Kristīgs stāstītājs, S. 20.

Avots: EH I, 462

‡ II izlādêtiês (gesprochen auch an Ort und Stelle mit -ā- !) Bērzgale, = iztaisîtiês 2: jī... iz-za-ladēja jau pa˙visam jauna Pas. IV, 508 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 462

izluodêtiês, sich herausmachen, gross und stark werden; andern an Gesundheit nicht nachstehen Spr.

Avots: ME I, 767

izmùldêties C., sich abquälen: izmuldējuos tīri par velti PS. Dazu wohl auch izmuldêt BW. 10826: saiminieka dēliņam izmuldējusi līgaviņa BW. 10826. [izmuldēt(ies) U., zur Genüge schwärmen, sich herumtreiben.]

Avots: ME I, 774

izmur̂dêtiês C., Mar., lange Zeit nicht schlafen: es visu nakti izmurdējies Mag. XIII, 2, 45.

Avots: ME I, 774

izstrīdêtiês, sich ausstreiten: labi izstrīdējušies viņi atkal salaba.

Avots: ME I, 807

‡ izvadêtiês, verschalen (von Getränken): alus izvadējies Kaltenbr., Warkl. izvadējies un maitājies vīns Pēt. Av. III, pielik., S. 109.

Avots: EH I, 492

[kudêtiês U., laichen. Aus liv. kudd resp. estn. kudema dass.]

Avots: ME II, 298

‡ madêtiês, -ējuos Pilda "vilcināties".

Avots: EH I, 776

muõdêtiês, muôdinât [auch Wolm., Bl.], wecken: manis māte nevarēja nuo miedziņa muodināt BW. 6812. jūŗas gaiļi agri dzied, agri mani muodināja 13250, 24. Mit augšā verbunden, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: ne˙kā darīt - muodinās šuo augšā LP. IV, 9. Zu muost(ies).

Avots: ME II, 682

mûdêtiês: auch (mit ū ) Ekengraf.

Avots: EH I, 838

[mûdêtiês, baden Nerft, Selb.; vgl. mūdāties.]

Avots: ME II, 677

‡ nùobadêtiês, verhungern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 30

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782

nùogandêtiês, abstehen, sich ablagern (vom Bier und vom Heu) Spr.; [verderben, schlecht werden (von Kohl, Bier usw.) Sessw. u. a. n. U.(unter gandēt)].

Avots: ME II, 783

‡ nuogvergzdêtiês Gramsden "vor Schmerz durch die Zähne aufstöhnen".

Avots: EH II, 48

[nùolîdêtiês Sessw., Jürg., N. - Peb., = nūoliedêtiês.]

Avots: ME II, 811

nùoņaũdêtiês, eine Weile miauen Spr.

Avots: ME II, 825

‡ nùouôdêtiês: auch (mit uo ) Bers.

Avots: EH II, 104

[nùouôdêtiês, abschalen: vaļīns alus drīz nuouodējas Fest.]

Avots: ME II, 880

‡ nuopirdêtiês Dond., = nùopir̂stiês.

Avots: EH II, 74

‡ nùoveldêtiês Wessen, = nùovelˆdrêtiês.

Avots: EH II, 106

uôdêtiês Fest., -ẽjuôs, verschalen: alus uodējas, sāk uodēties Fest. Vielleicht abstrahiert aus einem atuodêtiês < atvadêtiês dass.; vgl. atuors < atvars u. a. Le. Gr. § 26 d.

Avots: ME IV, 412

‡ pajādêtiês, = pajâdelêtiês: kādreiz viņš ... pajādējas Brigadere Dievs, daba, darbs 298.

Avots: EH II, 138

‡ pãrbezdêtiês (hyperbolisch) Dunika, allzu lange (und mit schlimmen Folgen für sich) fisten: šuorīt mūsu puiši gan pārbezdēsies, tik ilgi gulē̦dami.

Avots: EH XIII, 196

‡ pãrdêtiês AP., bis zur Erschöpfung Eier legen: man vistiņa pārdējās: dēja visu laiku un nu dēj tik mīkstčaulas.

Avots: EH XIII, 198

pãrsalˆdêtiês, sich zu sehr erkälten: pārsaldēšanās ir cē̦luonis dažādām slimībām Kronw.

Avots: ME III, 173

‡ rèndêtiês Nerft, = rèmdêtiês.

Avots: EH II, 366

‡ rìdêtiês ² Liepna, = rĩstîtiês: guovs, ierijusi kartupeli, rīdejās.

Avots: EH II, 375

sabezdêtiês, (intensiv) fisten: suns sabezdējies, jādze̦n laukā Dond.

Avots: ME III, 592

saģendêtiês, verderben (intr.): ka gaļa nesaģendējas! Saikava.

Avots: ME II, 634

sanīdêtiês U., sanīdîtiês, sich verfeinden, in Hass, Zank, Feindschaft geraten U.: tikmē̦r dzīvuojuši, kame̦r sanīdījušies LP. V, 102. kas sanīdījās ar turienes raganu ebenda S. 4.

Avots: ME II, 693

‡ sasir̂dêtiês Linden in Kurl., = sasirdîtiês.

Avots: EH XVI, 446

‡ saspadêtiês Weissensee "sapampt".

Avots: EH XVI, 449

‡ sasplĩdêtiês "?": ādas plẽve starp adatām sasplīdējas kâ vēja laikā starp kuokiem un šņuorēm laivas buŗas Siliņš Latvijas zivis 10.

Avots: EH XVI, 449

‡ saspundētiês, sich fest zusammendrängen: caur ļaužu drūzmu spiedies, kas priekšistabā bij saspundējusēs Pēt. Av. III, pielik., 5.

Avots: EH XVI, 450

sastrĩdêtiês, sich verzanken. in Streit geraten: sastrīdējuos ar Emmu Ver. I, 1164. sastrīdēties balss dēļ Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 9.

Avots: ME III, 749

sir̂dêtiês ² : auch (mit ir̂ ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 488

sir̂dêtiês ² Salis, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, s. sirdītiês.

Avots: ME III, 842

sirdēsties, sirdē̦stuoties L., Herzeleid haben, sich mühen, kümmern, grämen Für. I: nuo tās lielās bļaušanas un sirdē̦stuošanās Apsk.

Avots: ME III, 842

‡ skrìdêtiês ² Selsau n. FBR. IX, 135, = strīdêtiês?

Avots: EH II, 511

‡ *spadêtiês, zu erschliessen aus ‡ saspadêtiês.

Avots: EH II, 544

‡ *splīdêtiês, zu erschliessen aus ‡ sasplīdêtiês.

Avots: EH II, 555

vadêtiês, verschalen L., an Stärke, Geschmack verlieren (auch vom Sauerkohl gesagt) Warkl.: alus vadies Warkl. n. FBR. XI, 123. Auf d. fade beruhend?

Avots: ME IV, 429

zvendêt(iês), -u(ôs), -ẽju(ôs), fluchen: Liene visu dienu tik zve̦ndas un lamājas Schwanb. Vgl. sventêt.

Avots: ME IV, 770

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

àiztuñtuļuôt,

1) tr., vermummen, mit vielen Kleidungsstücken bedecken:
nams rādījās kā aiztuntuļuots ģīmis A. XII, 583;

2) intr., plump dahingehen:
zuoss aiztuntuļuoja jūŗmalā papeldēties. vilciens aiztuntuļuoja savu ceļu Purap.

Avots: ME I, 57

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

daņava, die Lache, Pfütze auf dem Wege, eine mit Kot oder Jauche gefüllte Grube, eine kotige Stelle: izpeldēties laidara daņavā Etn. III, 31. [sūdu daņava Trik. Etwa zu mnd. dane "Niederung an Flüssen"?]

Avots: ME I, 438

‡ delztiês, sich bewegen (?) Mar.: nedelzies nu pruom! (zu einem kleinen Kind, das sich wegzubewegeu anschickt); = dēties Mar.: nezināja nuo sāpēm, kur d.

Avots: EH I, 315

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

diêtiês ² [Nigr.], sich bergen, sich lassen (vermischt mit dēties): kur diešuos ar savām asarām?

Avots: ME I, 484

gaut (li. gàuti "bekommen"), gaunu od. gauju, gavu od. gāvu Ermes, tr., haschen, etw. zu erlangen suchen, bekommen: gautin gaujuot cilvē̦ks izpuosta savu namu Spr. Sal. 15, 27. viņš viens tik patiesību gava Rainis. staru kruoni gava MWM. VI, 686. Refl. - tiês, für sich zu erlangen suchen, haschen: redz, kâ tas gaujas Ermes. viņš sāpēs nezināja, kur gauties (gew. dēties), er wusste sich nirgends zu lassen, Schutz zu finden (B. Vestn.). Zu gūt.

Avots: ME I, 613

‡ ìeaũkstêt(iês), durchfrieren ("iesaldēties laukā") Frauenb.: dabūju šuodien tirgū stāvuot labi ieaukstēt.

Avots: EH I, 502

‡ ìeaũkstêt(iês), durchfrieren ("iesaldēties laukā") Frauenb.: dabūju šuodien tirgū stāvuot labi ieaukstēt.

Avots: EH I, 502

ìegremdêt, hineinsenken, versenken. Refl. - tiês, sich versenken, sich hineinsenken: gribu tur iegremdēties, kur viļņi nuorimst Asp. R. VII, 41. briesmas manuot, viņa iegresdējas, ieslīcinās ūdenī.

Avots: ME II, 18

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751

‡ izrûdîtiês ² Seyershof, abmagern ("izdeldēties"): āpsis pa ziemu izrūdās.

Avots: EH I, 478

izsêdêt (li. išsėdė´ti), tr.,

1) aussitzen, sitzend abnutzen:
izsē̦dē̦ts stiebru krē̦sls MWM. VII, 323. kuo nu te sēdiet? vai gribiet cāļus izsēdēt?

2) lange vergeblich sitzen:
izsēdējuse, nesagaidu BW. 4243; so gew. das Refl. - tiês, zur Genüge sitzen, lange vergeblich sitzen: tu vari izsēdēties baznīcā A. XX, 82.

Avots: ME I, 796

jâdît [PS., C., Lis., Warkh., Arrasch, Salis., Nigr., Dond., Selg. u. a. (li. jódyti), - u, auch -ĩju, -ĩju, intr., tr., freqn., herumreiten, abtummeln: kur, puisīti, tu jādīji? zirgam aste neuzsieta BW. 14438. sākuši zirgus jādīt putās LP. VII, 434. lai tas man guni šķīla, tumšu nakti jādījuot BW. 29604. vai nelabais tevi jāda? Mag. XIII, 1, 46. Refl. - tiês, tollen, toben, sich unruhig gebärden: kuo nu jādies? vai nevari mierīgi pasēdēties? Serb., Adsel. mežuoņi! kuo jūs te pa ūdeni jādāties JU.

Avots: ME II, 105, 106

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

ķibelêt, -ẽju, Händel machen; Hindernisse in den Weg stellen, Unannehmlichkeiten bereiten, belästigen: mātes dēļ mani neķibēlē vairāk LP. IV, 81. pabēris ērzelim auzas, lai neķibe̦lē̦tu viņu IV, 203. visādi mēdza panāksniekus ķibelēt BW. III, 1, 37. Refl. -tiês, sich zanken, in Unfrieden leben. Subst. ķibelêšana, das ķibelēšanas iekšā BW. III, 1, 40; ķibe̦lê̦tãjs, einer, der Schwierigkeiten macht: precinieks mācēja ķibe̦lētājiem labi pretī strīdēties BW. III, 1, 57. [ķibelêt wohl von ķibele abgeleitet, während ķibelêties wohl aus mnd. kibbelen "in Wortwechsel sein" entlehnt ist, vgl. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 378

kruĩtiês [Wolm.], prs. krujuos und krūjuos U., [prt. krujuôs Wolm.],

1) virsū kruities, sich aufdrängen, jem. zu Leibe rücken
L.: miegs tâ virsū krujas, ka nezin kur dēties; sich anstrengen, vorwärts zu kommen: bē̦rns krujas ruokām un kājām uz priekšu Nerft; [2) "lieliski rūpēties, raizēties" Wessen. - Urspr. wohl: prs. krujuos, prt. kruvuos, inf. krūties; vgl. krūtiês].

Avots: ME II, 285, 286

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

liêdêt, -ẽju, tr.,

1) dem regen aussetzen, beregnen lassen:
neliedē ganu un luopiņus Nigr., Wolm.;

2) = liedinât U. Refl. -tiês, sich dem Regen aussetzen, sich be-, verregnen lassen: pamāte vadīja pameitu ganuos liedēties LP. I, 159. nu skrējuse arī uz mežu ze̦ltā liedēties VI, 832.

Avots: ME II, 492, 493

mel˜nêt,

1): auch (mit èi ² ) Auleja (prs. melnēju), Oknist, Warkl.; sniegs melnēja un kusa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 329;

2): auch Warkl.; ‡

3) "izbadēties" Lems.: pie tā saimnieka gan dabūja m.: aizdara nedabūja ne acīs redzēt.

Avots: EH I, 798

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

mùrdêt,

1): undeutlich sprechen
Auleja (prs. mur̂žu), (mit ur̂ ) Oknist (mit einem i- Stamm im Präsens). Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine; ucins mur̂dē̦dams pieduŗ aitai purnu Saikava. bē̦g kazeņas murdē̦damas (knurrend?) Tdz. 50706, 1;

2): ūdens mur̂dē̦dams nāk nuo kalna Sonnaxt. dubļu murdēšana A. Grīns Dvēseļu put. 73;

3): "murguot" (mit ur̂ ) Zvirgzdine; ‡

5) = murdēties: visu nakti mùrdēja ² Warkl.

Avots: EH I, 832

nãra: mūsu pašu ezeriņā e̦suot nãras; es pa dienvidu neietu peldēties AP.; s. dazu Loorits Liivi r. usund 261.

Avots: EH II, 7

‡ nùoņaûkšt ² AP. "spēji ieņaudēties": kaķē̦ns nuoņaukša vien.

Avots: EH II, 72

[pamērdêt od. pamērdinât, eine Weile hungern lassen: badā pamē̦rdē̦ts Lis. Refl. -tiês, eine Zeitlang sehr wenig essen: man ieteic pamērdēties.]

Avots: ME III, 70

pasêdêt [li. pasėdė´ti, slav. posěděti], intr., eine Zeitļang sitzen: labāk būtu tuo dieniņu apakš egles pasēdējuse BW. 15687. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich sitzen, gehörig sitzen: lai tā nākuot šai līdzās pasēdēiies Tirzm. mēs dabūjām labi pasēdēties MWM. VIII, 463.

Avots: ME III, 97

pelˆdêt, -du od. -žu, -ēju, schwimmen: viņš pe̦ld kâ pīle Nigr. pe̦lduošais mēness A. XX, 325. tē̦vam pakaļ peldēt, sich dem Vater ähnlich verhalten U. labība pe̦ld atpakaļ, das Korn fliesst zurück (aus dem Kornbehälter, weil es zu hoch aufgehäuft ist) U. pe̦ldamā plēve, die Schwimmhaut. Refl. -tiês,

1) intr., baden:
sulainis upītē peldējuoties palika LP. VI, 1, 417. kâ raudīte peldējuos svešu ļaužu pulciņā BW. 17252, 1;

2) um die Wette schwimmen:
iesim peldēties, kuŗš ātrāki pārpeldēs pār upi! Sassm., Nigr. Subst., pe̦ldê̦tãjs,

1) auch pe̦ldē̦tājies JR. VII 3, der Schwimmer, der Badende;

2) pe̦lˆdê̦tãji, die Schwimmvögel
Konv. ² 2319. Vielleicht nebst gr. πλάδος "Feuchtigkeit" zu le. pilêt (s. dies); s. Boisacq Dict. 789, Persson Beitr. 58, 878, 895, Walde Vrgl. Wrtb. II, 66.

Avots: ME III, 195

I pilˆdinât: auch Lng., AP., Golg., Gramsden, Grob., Kal., OB., Schrunden. ‡ Refl. -tiês, baden AP., N.-Peb.: gāja ... uz e̦ze̦ru peldēties jeb ... pildanāties Austriņš Raksti V, 237.

Avots: EH XIII, 232

I pir̂slis Golg., C., Gr.-Buschhof, einer, der alles nicht schnell genug haben kann U., der unbesonnen rasch zu Werke geht Mag. XIII, 3, 57, Vīt.: gatavs pirslis, nezina, kur dēties! lē̦kā kâ pirslis pa sietiņa dibinu! Wohl (nach Leskien Nom. 458) zu pir̂st; vgl. semasiologisch le. perdelis, dirselis 2 und dir̃ša.

Avots: ME III, 227

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

rèmdêt PS., C., Walk, Neuenb., rem̂dêt ² Wahnen, rèmdêt ² Kl., -ẽju, fakt. zu rimt,

1) tr., rem̂dêt ² besänftigen
Bl., stillen, beruhigen, dämpfen: sāpes. kāri remdêt DL. dievs, remdē tē̦va dusmas! BW. 3048. es dziesmiņu nuodziedāju, tavu sirdi re̦mdē̦dams RKr. VIII, 49. dziedu sirdi re̦mdē̦dama BW. 126. remdējam bāliņam līgaviņu 22819;

2) intr. (fehlerhaft?):
nav... nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varē̦tu ar savām bē̦dām remdēt (Ruhe finden?) Jaunie mērn. laiki I, 153. Refl. -tiês, sich beruhigen Spr., gedämpft, still werden: bē̦dās remdēties. var˙būt ka rūpes remdējas Libek Pūķis 58. kad jūsmu aukas bij remdējušās Sadz. viļņi 49. skaņi dziedu, lai dzird mans bāleliņš; kad viņš mani neredzēja, lai nuo balss remdējas BW. 496, 1. guotiņ, . . . nāc man līdzi tautiņās! ja būs barga dē̦lu māte, es pie tevis remdēšuos 16434. ai, sīvā dē̦lu māte, kur tu sevi remdēsies (Var.: kur tu tāda galēsies)? 23387, l. - Subst. remdêšāna, das Stillen, Beruhigen, Dämpfen: ciešanu remdēšana JR. 1V, 163; remdẽjums, das einmalige, vollendete Stülen, Beruhigen, Dämpfen; re̦mdê̦tãjs, wer beruhigt, stillt: nāc tu, re̦mdē̦tājs, kad raudu! Gesangb.

Avots: ME III, 509

sabliezt,

1) tr., zerschlagen
U.: kungs ...likās dzirdēties lielā aukā un sablieze (sakūle od. sasita) ...lielus kungus Manz. Syr. XLVI, 21. rudzi sabliezti (niedergeschlagen) veldē Dunika;

2) =sabliezêt: slikti ce̦pta maize sabliest (mit "iê") Serben, Serbigal. Refl. -tiês,

1) "schallend zusammenstossen (intr.)"
MSil.;

2) sich dicht aneinander stellen:
cilvē̦ki baznīcā bij tâ sabliêzušies2, ka nevarēja tikt cauri Kursiten;

3) "sašķiebties": malkas strēķis sabliêzies2 Pe̦nkule.

Avots: ME III, 595

saķẽdêt, tr., verketten; fesseln. Refl. -tiês, sich verketten: šai... vajadzēs saķēdēties ar kādu brammani R. Sk. II, 134.

Avots: ME II, 663

salˆdêt Prl., Wolm., fakt. zu salˆt, tr., frieren lassen U.; gefrieren lassen: saldēt kumeliņu Biel. 747. ilgi saldēja mūs[u] māsu laukā BW. 18809. vējš saldē viņam muguru MWM. VI, 644. ass, saldējuošs rīta vējš A. XX, 943. Refl. -tiês, sich erkälten U. (imperfektiv): vai man bija tevis dēļ tik ilgi saldēties? BW. 16884. - Subst. saldēšana, das (Ge)frierenlassen; salˆdêšanâs, das Sicherkälten; salˆdẽjums,

1) das einmalige, vollendete (Ge)frierenlassen:
maksājiet... manu ruoku saldējumu! BW. 25679;

2) Gefrorenes:
aveņu, zemeņu saldējums; salˆdē̦tãjs, wer (ge)frieren lässt; der Frost, das Frösteln: man it kâ saldē̦tājs caur visiem kauliem skrej Rainis.

Avots: ME II, 668, 669

II samudêt,

1) intr., verschimmeln Kürbis, verderben, einen schlechten Geschmack annehmen:
milti samudējuši Schwanb. piens samud N: -Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. samudējis "sarūdzis, saskābis" Latv. Saule 1927, S. 617: samudējis alus Bers., piens Nikrazen, Orellen. Refl. -tiês, säuerlich werden: putra siltumā var samudēties Nötk.

Avots: ME II, 689

sasmakuôt,

1) einen schlechten Geruch annehmen:
sasmakuojusi gaļa Golg., Adiamünde;

2) = sauôst(ît): viņš kuo jaunu sasmakuojis Golg., Adiamünde. Refl. -tiês "= sabezdēties" Grünh.: meistars sasmakuojies, tâ ka pa gabalu uož R. Sk. II, 136.

Avots: ME III, 738

šâstît, Refl. -tiês: "dēties" (mit ā ) Erlaa.

Avots: EH II, 624

šâstît Kl., Bers., Druw., Erlaa, Festen, Odensee, Selsau, Sessw., Tirs., unterbringen Gr. - Sessau: tik daudz piena, ka nevar ne˙kur šāstīt (likt) Erlaa. kâ tevi te vēl varēs šāstīt? A. XI, 101. Refl. -tiês, = dēties I 1, Ruhe finden: ne˙kur nevaru šâstīties Bers., Saikava, Lasd., Kreuzb. nevar vairs šâstīties aiz nepacietības Fest.; šâstities Nötk., Lub. "= dauzīties"; in Sessw. ="ālēties [auch in Bers.], lielīgi runāt, draiskulīgi izturēties, vieglprātīgi mē̦tāties ar naudu"; in Druw. (mit â) = "dēties, laiku pavadīt; slaistīties

Avots: ME IV, 13

seštâ Dunika, Adv., eine Menge von 6 bildend: mēs seštā aizgājām uz upi peldēties. Wohl aus *sešatā gekürzt.

Avots: ME III, 821

sir̂dît Golg., sir̂dît ² Behnen, -u, -ĩju, tr., erzürnen: tie mani kaitina un sirda MWM. XI, 22. gribē̦dams slēpt, ka tuo nesirda vis sāpes Vēr. II, 1198. Refl. -tiês (li. šir̃dytis "zürnen"), sir̂dēties ² Sussikas, böse werden, sich ereifern, sich erzürnen U.; böse sein, zürnen: uz kuo tu tik visai sirdies? Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 113.

Avots: ME III, 843

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

spaile,

1): auch (mit aĩ ) Grob., Pussen, Strasden (s. auch die Belege bei Buga Liet. k. žod. CXVI); rudzu spailes (Var.: bara) galiņā BW. 12120. pazinu... siena pļāvējiņu: ... locās spaiļu galiņā 28670. ņemsi Pēterim spaili Janš. Mežv. ļ. II, 339; brūtgāna s., die Doppelschwade
Iw.;

2): ar spàilēm ² samiedz Saikava. zābaku liek spàilēs ² izplèšanai ebenda. tad biju gan spaîlēs (in Bedrängnis)
AP. tāda spàile ² , ka nezinu kur dēties Saikava; "Tortur, Falter" ME. 111, 981 zu verbessern in "Tortur, Fouer";

3): "Setzangel"
Salis; "15-20 gaņģu ūdu" NB.; "tīkli, kas jūŗā me̦tuot sasieti kuopā, viens uotram galā" Salis; ein Komplekt Fischergeräte: ar kādu spaili tu šuodien zvejuoji? - es biju ar undām (ar vadu) Salis. zvejnieki ... ieradīsies saņemt savu pazaudē̦tuo zvejas spaili un laivu Kurzemes Vārds v. 20. IV 1933. tuos (= zvejas piede̦rumus) vis˙pirms izsniedz tiem zvejniekiem, ... kuŗiem s. pazudusi jūŗā Tēvija v. 27. XI 1941; ‡

5) "vieta jūŗā, kur ielikti 15-20 gaņgu ūdu" NB.

Avots: EH II, 544

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. ² 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001

spruñga,

1): nu šiem bijusi tāda s., ka ... ne˙kur dēties Pas. XIII, 259. meita bijusi sprungā IX, 225 (ähnlich XII, 421). vīrs sprungās (in Verlegenheit)
25 XIII, 170. sasēja man kājas un ruokas vienā sprungā Janš. Mežv. ļ. I, 388 f. es tev uzmaukšu tādas sprungas galvā, ka viegli varēšu tevi valdīt Līgava I, 202; ‡

2) = spruñgulis 1: suņiem sprungas (Var.: kuokus) mē̦tādama BW. 6635. Zu li. sprunklė < *sprungtlė "frenum", s. Fraenkel KZ. LVIII, 285.

Avots: EH II, 561

sve̦luoņa,

1) die Hitze, Glut
Golg., C., Lubn., MSil., Bers., Sessw., Schujen, Lennew., N. - Peb., Wid.; heftiger Frost Sessw.; grosse Hitze oder Kälte Ermes, Libau;

2) s. sve̦luonis; "wer schnell arbeitet"
Odensee;

3) grosse Eile, Dringlichkeit
Vīt.: nav jau ne˙kādas sve̦luoņas, ka tu tâ dīdies kâ gatavais sve̦luoņa Vīt. pat˙laban uz laukiem īstā darba sve̦luoņa Bers.;

4) ein sehr heftiger Gefühlsausbruch, z. B. Jähzorn:
kad pirmā sve̦luoņa būs pārskrējusi Sessw.; grosser Eifer: viņam uznākusi tāda sve̦luoņa, ka nezin, kur dēties Bers.

Avots: ME III, 1149

svîdêt Arrasch, C., Golg., Jürg., Lis., Kl., Kr., Sessw., (mit î ² ) Bauske, -ẽju, svîdinât C., Jürg., (mit î ² Dond., Dunika, Ruj., Salis, Selg., Widdrisch, tr., fakt. zu svîst, schwitzen machen (svīdēt) Biel. n. U., in Schweiss treiben: laime svīdē kumeliņu (Var.: zirgus nuosviedrēja) BW. 6629, 2 (ähnlich: 8945 var.; 12309; 22438 var.). augsti kalni, smags ve̦zums svīdē manus kumeliņus; tīri rudzi, smagas dzirnas svīdē mūsu malējiņas BW. 7945 (aus Lettihn). kumeliņu... svīdināšu (Var.: sviedruoju) 14712, 2. saules svīdējuošās tveicēs R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 175. Dazu das nomen agentis svīdē̦tājs, in der Verbind. svīdē̦tāju zâles, Schwitzmittel: ļaudis lietuo avenes ar tēju par svīdē̦tāju zâlēm Pūrs III, 37. - Refl. svîdêtiês Lis., svīdinâtiês Ar., sich in Schweiss treiben Ar., (vor lauter Arbeit) schwitzen: ir diezgan kuo svīdēties, da gibt es genug zu arbeiten Kaudz. bija dažreiz kuo svīdēties Saul. I, 97.

Avots: ME III, 1162

uzduõmât, auf etw. kommen U.; an jem. zu denken anfangen Spr., aussinnen U. Refl. -tiês,

1) einen Vorsatz fassen:
ja tas bij uzduomājies pruom, tad tur nelīdzēja... ne˙kāda pierunāšana A. Brigader Daugava I, 3;

2) begehrlich werden:
puisis tâ uzduomājies tās meitas (gen. s.), ka ne˙kur dēties Bauske.

Avots: ME IV, 327

vàldêt ² (ksl. vladěti "imperare" ) Mar. n. RKr. XVII, 111, (neben vàldīt ² "regieren") Gr.-Buschhof, Oknist, = vàldît, bezähmen: bē̦rnu nevar vairs valdēt Oknist, tāds zirgs, ka ne valdēt Rite. In Setzen gleichbed. mit valdīt "beherrschen, zegieren": viņš nespēj vàldēt ² (verwalten) savas saimniecības. Refl. -tiês,

1) sich bezähmen:
vai nevarat valdēties? (zu ausgelassenen Kindern gesagt) Meiran;

2) sich bergen, sich lassen:
ni˙kur valdēties ar viņu Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 451

vèdêt ² Selsau, lüftend abkühlen: v. istabu. Refl. -tiês, sich abkühlen: es neiešu... vējiņā vêdēties (Var.: vēdīties" vētīties) BW. 8933 var.

Avots: ME IV, 549

vēdît (li. vėdyti "lüften"), -ĩju,

1) lüften
Bl. (mit ẽ ), wedeln L., U.;

2) lüften
(Kleider [mit ẽ ] Arrasch, [mit è ² ] Selsau; Stuben Vīt., [mit ẽ ] Nötk., [mit è ² ] Mar., Sessw.). Refl. -tiês, sich dem Winde aussetzen (?): es neiešu vējiņā vēdīties (Var.: vēdēties, vētīties) BW. 8933, 1 var.

Avots: ME IV, 550

vẽtît (li. vétyti "worfeln"), -u (Baltinow, N.-Rosen, PS., Salis u. a.) od. -ĩju (U.), -ĩju, windigen, das Korn im Winde reinigen: labību vētīt. kuo vētīšu, kad nav vēja ? BW. 781. (fig.) dzīve vētī mūsu uzskatus A. XX, 73. Refl. -tiês, sich dem Winde aussetzen (?): es neiešu... vējiņā vētīties (Var,: vēdīties, vēdēties) BW. 8933. Subst. vẽtîšana, das Windigen; vẽtĩjums, das einmalige, beendete Windigen; das Resultat des Windigens; vẽtîtãjs, wer windigt: (fig.) man[a] auguma vētītāja BW. 8525. Nebst ai. vāta-ḥ "Wind", ahd. wadal "Wedel" u. a. zur Wurzel von vẽjš.

Avots: ME IV, 572

žaûdêt AP., Arrasch, Jürg., (mit aû ² ) Amboten, Dunika, Frauenb., Iw., Karls., N. - Salis, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -ẽju, tr., trocknen Manz. Lettus, abtrocknen L., St., trocknen machen, dörren (Fische Getreide Amboten; Getreide, Heu Dunika; Heu Frauenb.; Wäsche U.; Wäsche, Korn in der Darre, Fleisch Wandsen; unbek. in Bauske, Bers., C., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Lubn., Mahluo, Meiran, Memelshof, Oknist, Prl., Ruj., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Zvirgzdine); räuchern (Fische, Schinken) Dond.: dzīparus žaudēt Biel. 1122. zari nuolīkuši villainītes žaudējuot (Var.: žāvējuot, žavējuot, kaltējuot) BW. 7121 var. Refl. -tiês, sich trocknen; trocknen (intr.): kas salijis, žaudējas. veļa žaudējas uz žuoga Wandsen. ābelē žaudēties Biel. 1157. - Subst. žaûdêšana, das Trocknen; žaudêšanâs, das Sichtrocknen, das Trocknen (intr.); žaûdê̦tãjs, wer trocknet: ne māmiņ[a] žaudē̦tāj[a] BW. 18154, 4 var. līdz kuo izārdām sìenu, te žaudē̦tājs (der Regen) klāt, un salīst atkal Frauenb. Zu žaût I.

Avots: ME IV, 790