Paplašinātā meklēšana

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

aprũpinât (li. aprúpinti) PIKur., = apkùopt 2: dzīvuoja... ilggadējās kalpuones aprūpināts Izgl. Min. Mēn. 1925 I, 28.

Avots: EH I, 110

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159

atlecinât, ‡

2) (z. B. die Rinde) sich loslösen machen
Dond., Sassm.: a. mizu kuokam. kalpuone ce̦pdama atlecinājusi maizi (hat die Brotkruste von der Krume sich loslösen lassen).

Avots: EH I, 153

dižmutîgs, grossmäulisch: kalpuone palikusi dižmutīga Sassm.

Avots: ME I, 475

dubļi, der Kot, Schlamm: pa dubļiem vārtuoties dubļains paliksi. savu tuvāku dubļiem apmē̦tāt. es kalpuone, tu kalpiņš, abi dubļu bridējiņi. ai saulīte, nebrien dubļu. verbirg dich nicht hinter die Wolken. nauda kâ dubļi od. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. [Wohl zur Wurzel von dube̦ns nebst dubra "Sumpf", akymr. dubr "Wasser" u. a., s. Leskien Abl. 295. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 238, Trautmann Wrtb. 46.]

Avots: ME I, 509

ìebliêzt,

1) herein -, hineintragen:
kalpuone ieblieza smaguo sviesta spaini Seibolt;

[2) auch ìebliêztiês, schnell und geräuschvoll hineinlaufen:
viņš ieblieza (od. iebliezās) istabā C.]

Avots: ME II, 4

[ìepenterêt,

1) einflechten,
"iepīt" Nerft; (übertragen): viņš man runājuot iepenterēja starpā savus niekus Kl.;

2) unordentlich beginnen:
kalpuone aude̦klu tikai iepenterējusi Nigr. viņš nav ne˙kāds stāstītājs: tikai iepenterē, bet ne˙kad nebeidz Ruj.;

3) verwirren:
bē̦rns dzijas iepenterējis Arrasch;

4) nachlässig hereinkommen od. hineingehen:
iep. istabā Bauske. Refl. - tiês, sich in etw. verwirckeln: viņš bez vajadzības iepenterējis šai lietā Jürg.]

Avots: ME II, 50

iẽprìekš, iẽprìekšis, iẽprìekšu n. U. auch iepriekšā, voraus, vorher, voran, zuvor: viņš pasludināja laimīgas dienas iepriekš LP. VI, 492. pazīdams jūsu nuopietnību jau iepriekš pareģuoju, ka... Seib. Marta nāk kalpuonei iepriekšis Seib.

Avots: ME II, 53

I [ìeruotât,

1) zu essen verschaffen, einsammeln:
kalpuone guovīm jau šuo tuo ir ieruotājusi Nigr.;

2) fressend zu sich nehmen:
guovis būs jau pa druskai ieruotājušas Nigr.]

Avots: ME II, 60

izblin̂st ² , inxr., inch., ausfliessen (vom Körper): krūts izblindusi Fall. kalpuone juo dienas juo vairāk izblinst Sassm. izblindušas, ar jau applūdušiem ģīmja pantiem (meitas) Fall. MWM. XIII, 651. [izblindis"izjucis" Ramdam.]

Avots: ME I, 717

izduôtnes ² , der Hochzeitsschmaus: kad kalpuone ilgāku laiku nuo vietas kalpuojuse, tad saimnieks, kad tā pre̦cas, mē̦dz taisīt izduotnes Ahs.

Avots: ME I, 731

izšķũtêt, tr., hinausfegen, hinausschicken, hinausexpedieren: biedri izšķūtē tuo laimi ārā A. XIV, 16. kalpuone izšķūtē mē̦slus nuo nama. izšķūtē kalpus pie darba Sassm.

Avots: ME I, 812

izviebt, verziehen (vom Gesicht): krusttē̦vs dažādi izviebj seju Druva I, 1080. Refl. - tiês, izviepties (išsiviẽpti) St., sich im Gesicht verstellen, sich gebärden Eronw.; izviepties, sich verkleiden L.: ir kalpuones var izviepties St.

Avots: ME I, 831

‡ izzulinât (?) "mit faulen Handen unsauber auswaschen" Dond.: kalpuone izzulina veļu. Vgl. izžulinât.

Avots: EH I, 498

jaûnuve [Bauske], Hasenp., N. - Bartau, jaûņuve, die Schwiegertochter: bij jauņuve, bij kalpuone, brāļu māsa vien nebij BW. 13647. būsi laba vīra māte, es būšu laba jauņuvīte BW. 23152, 2. vai tādēļ dē̦la māte neņems mani jaunuvēm? 359. dē̦lu māte mani sauca: "meitiņ, manu jaunuvīt". klusa, klusa istabiņa, kad māmiņa viena bija; kad pārveda jauņuvīti, kâ vistiņa kladzināja RKr. XVI, 139.

Avots: ME II, 103

kalpaune, s. kalpuone.

Avots: ME II, 144

kalpūne BW. 4876; 11444; [auch in den Texten des 16. Jahrh.], = kalpuone">kalpuone.

Avots: ME II, 144

ķaũpêtiês, -ẽjuos, sich anstellen, sich stolz gebärden Dond.: kalpuone, kas pilsē̦tā kalpuojusi, mē̦dz ķaupēties.

Avots: ME II, 357

kodât, - ãju, grobe, schmutzige Arbeit tun: kalpuone kodā pa laidaru luopus kuopdama Dond.

Avots: ME II, 254

lam̃ža, ein ungeschickter Mensch [Dompopol, Biržgalis; ein schmutziger Töpel: mums nav krietna kalpuone gadījusies, tāda lamža (schmutzig und ungeschickt) vien ir Jürg. làmža ² "glē̦va sieviete" Mar.]

Avots: ME II, 419

liẽlmanis, f. (in livl. Mundarten) lielmanīša, der (die) Vornehme, Patrizier; oft im üblen Sinn: der Charlatan, Junker, der Hochmützige: ej nu vairs izšķir, kuŗa lielmanīša, kuŗa kalpuone Kaudz M. baznīcā ieveda brūtgānu pavecīgs vīrs - lielmanis un brūti pavecīga sieva - lielmanīša BW. III, 1, S. 48. liela slava, mazs pūriņš lielmanīšu meitiņām BW. 16749. Sprw.: lielmanis dara kâ grib, nabags kâ var.

Avots: ME II, 500

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

nùomieguôt(iês), einschlummern Spr.; nùomìeguõjiês, schlaftrunken: nuomieguojusies kalpuone Stari III, 133. es jautāju nuomieguojies MWM. X, 713.

Avots: ME II, 821

nùomieguôt(iês), einschlummern Spr.; nùomìeguõjiês, schlaftrunken: nuomieguojusies kalpuone Stari III, 133. es jautāju nuomieguojies MWM. X, 713.

Avots: ME II, 821

‡ *nùostirt "?": māte, kas brida laidaru un gāja visuos darbuos, nuostirusi kâ kalpuone Jauns. Augšz. 51.

Avots: EH II, 91

nùoziẽpêt, tr., be-, abseifen: kalpuone nuopēra viņu ar mīkstu bē̦rza sluotu un ar ziepēm nuoziepēja Etn. II, 47.

Avots: ME II,

I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,

1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô ² ) Karls., (mit ùo ² ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;

2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,

1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;

2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;

3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô ² ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo ² ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;

4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo ² ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô ² ) Ruj.;

5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô ² ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).

Avots: ME IV, 417, 418

padùrve, padure(s), auch wohl padurvis (loc. s. padurvī},

1) der Raum unter der Tür:
[izņēma nuo padurēm čūskas galvas Pas. III, 359.] kad pavasari pirmuo reizi laida luopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas LP. VII, 318. saule spīd padurvē Bl. R. 533;

2) der Raum unten vor der Tür:
padurē ir pagrabs LP. VI, 324. viņa kūla veļu uz klēts padurves Jauns. ciemiņš nuostājās padurvē Peb.;

3) der Raum zwischen der Tür und dem Ofen
(vgl. aizdurve): kalpuones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī Kaudz.

Avots: ME III, 19

pa-ur̃ķêt,

1) = paurkņât 1: p. krāsni, uogles;

2) anspornen, antreiben (ein wenig) :
p. kūtrās kalpuones. Refl. -tiês, eine Weile wühlend suchen (intr.): p. pa citu lietām Ruj., Widdrisch.

Avots: ME III, 129

plūkšēt Wid., plũkšêt Jürg., plūkšķêt,

1) zischen, knistern:
ilgi uguns raustījās un plūkšēja, kamē̦r beidzuot nuodzisa Latv. liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā Seif. Chrest. III, 2, 200. kājas mīksti plūkšķē̦damas ieminas šmiltīs Zalktis I, 19;

2) mit den Flügeln lärmen:
aizskrēja, ka plūkš(ķ)ēja vien Vīt., Ar.;

3) schallen:
akmenim ūdenī krītuot ūdens plũkš C.; in Saikava dafür plùkškēt ² ; dumpf rauschend schallen: kalpuone slapjās drēbēs iet, ka plũkš vien Jürg.

Avots: ME III, 361

pudžinât "ar muti pamazām zirgu uz iesanu skubināt" Naud.: zirgs ne˙maz negrib iet, jāpudžina vienād˙vien Naud. Refl. -tiês, sich langsam zurechtmachen, trödeln Ahs.: kalpuone pudžinājas ilgi ar ģērbšanuos.

Avots: ME III, 402

pušķis, pušks Nigr., ein Demin. pašķiņš BW. piel. ² 4611,

1) ein Blumenstrauss, Bänderstrauss
Bergm. n. U., ein Büschel überhaupt, eine Troddel (der Plur. anch in der Bed.: Fransen): viņš nuopirka mirtu pušķīti Vēr. I, 826. meitas man cimdus ada, trejus pušķus pušķuodamas BW. 11132, 2. ņemiet vienu pušķi! Glück II Mos. 12, 22. tiem sev pušķus darīt būs viņu drēbju staruos IV Mos. 15, 38. - zābaku pušķis, die Stiefelquaste Dr.;

2) der Schmuck überhaupt:
kalpuones... darbuojas ar istabas puškuošanu; ... pie puškiem piede̦r arī rāceņi, kuruos sasprauž ruogas, piekabina tuos . . . pie griestiem Janš. Dzimtene V, 213. Zu pusks.

Avots: ME III, 438

rublis, rubulis, verächtl. Demin. rublē̦ns,

1) der Rubel:
Sprw. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. rublis apaļš, - viņš rit. saimnieks izmaksāja algu cietuos, baltuos rubuļuos (in harten Silberrubeln) A. XX, 651. vairāk pa pieci, seši rublē̦ni mēnesī kalpuones negaun Janš. Dzimtene IV, 164. kas tas ir, - pus˙uotra simts rublē̦nu par tuo darbu! De̦glavs Rīga II, 1, 16;

2) scherzhaft: das Ehrenabzeichen, die Medaille:
uz krūtīm viņam bija ve̦se̦la rinda rubļu un krustu A. v. J. 1896, S. 357. ģenerālis piebrauc ar "guoda rubļiem" Aps. VII, 15. Nebst estn. rubl und li. rublis aus r. рубль dass.

Avots: ME III, 552

sacetinât, tr., aufhetzen: kalpuones sacetina ganu meiteni, lai saimniecei neklausa Dond.

Avots: ME III, 602

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sakraņ̃ģêt, tr., zusammenschaben,-kratzen, -fegen: kalpuone sakraņģē ēdienu atliekas, rāceņu mizas vienā kuopā, biezputru vienā traukā Dond. n. RKr. LVII, 49 f.

Avots: ME II, 654

sapļupinât, tr., "etwas Flüssiges so lange kochen, bis es zu dick wird" (perfektiv) RKr. XVII, 74. sapļupināt līmi, den Leim zu dick kochen Druw. kalpuone sapļupinājuse putraimu putru ebenda.

Avots: ME II, 705

saslavêt, tr., stark loben, rühmen, preisen: saslavē̦tā kalpuone drīz izrādījās slinka Dunika. Refl. -tiês, einander stark loben, rühmen, preisen: saslavēties viens uotru MWM. v. J. 1908, S. 11.

Avots: ME III, 736

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. ² 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. ² 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784

sluñcka Serbigal, ein faules, unordentliches Weib; verächtl. Bezeichnung eines Frauenzimmers überhaupt: un tādu sluncku es būtu apprecējis! MWM. VII, 894. tāda pate kalpuones sluncka vien esi kâ visas citas Seibolt. Vgl. luncka.

Avots: ME III, 942

spĩgana C., PS., Wolm., Salisb., spìgana ² Prl., spīgana U., Adsel, spîgane Karls., spīgans U., spīgaina Etn. III, 40; LP. VII, 534, spīganiete, eine Lufterscheinung U.; ein Drache U.; eine Hexe U., Adsel; ein Irrlicht Dr.; eine heidnische Göttin U.: dažuos viduos raganas . . . sauc par. .. spīganām Etn. III, 21. raganām bijušas arī kalpuones - spīganas LP. VI, 56. spīganiete reiz de̦vuse savam puišam pa gaisu braukt Etn. III, 76. spīganās (-nuos) iet (jāt), zur Hexerei ausziehn, hexen: tā sieva iet spīganuos, hat mit Hexerei zu tun U. Jāņuos gājuši . . . spīganuos LP. VII, 534. uz tē̦va bišu kuoku kuopā jājušas spīganās V, 22. Zu spĩgulis, s. Leskien Abl. 345, Prellwitz Wrtb.2 484, Zupitza Germ. Gutt. 162.

Avots: ME III, 1002

I švīkuôt, sausen (?): kalpuone, švīkuodama kâ vējs; atskrēja ar šķīvjiem A. Brig. Daugava v. J. 1928, S. 699.

Avots: ME IV, 119

ticêt: viņš taču netiek ticē̦ts (man glaubt ihm doch nicht) Seyershof. tu sava dē̦la vairs netici? Jauns. Raksti VII, 103; glauben an: es ticu dievam Pas. XI, 282. kas neticēja burvjiem 167. ticams, b): kalpuones nebija īsti ticamas Jauns. Sliņķu virsnieks 120. man ruokā bij labi t. revolveris Raksti IV, 282. man baļķus tēšuot bieži gadās ieknābt kājā, juo viena ruoka nav ticama R., dz. un j. 186.

Avots: EH II, 679

I tutinât,

1) duzen
Biel. n. U., MSil.: cits audzekņus jūsināja, cits tutināja Duomas III, 319. kalpuone mani tutināja II, 412;

2) "die Laute
tu, tu hervorbringen" Nötk.;

3) = dudināt I, leise (vor sich hin) sprechen, murmeln Bauske, Golg., Gr.-Buschh., Mar., Sessau: kuo tu tutini: runu stiprāk Mar. n. RKr. XV, 141. viņš sadusmuojies, kaut kuo tur tutina, ne˙maz lāga nedzird Mar.; zornig und leise brummen N.-Peb. - Refl. -tiês,

1) einander duzen
MWM. VII, 610, Vīt.: tu ar ve̦lnu tutinies MWM. v. J. 1897, S. 172;

2) sich freundlich unterhalten
Bers. (so auch in der aktiven Form).

Avots: ME IV, 275

I urskulis,

1) ur̃skuls Salis, ein Knoten, Verknotetes, Verworrenes;

2) ein gespitzter Mund
Ekau (mit ur̃) n. U., (urskuls) Schönberg n. Etn. I, 45, (urskuls) Grünw., (ur̃skuls) Gr.-Sessau: ietiepīgs bē̦rns saceļ urskulu Gr.-Sessau. kuo nu savelc tādu urskulu, palaidni! Grünw. uzmest ur̃skuli Bauske, Dond. kalpuone mums tāda savādniece, par katru nieka vārdiņu uzmet urskulu (ärgert sich über jede Kleinigkeit) Etn. I, 32;

3) jem., der eine böse Miene zu machen pflegt;

4) der Kodder (das Unterkinn)
L., U., der Kropf U.: gailis ar urskulu (gaļas bārzdiņu gaiļa pasmakrē) MWM. X, 303;

5) der Hintere
(ùrskuls ² ) Erlaa, Festen. Zum suffixalen Teil vgl. muskui(i)s I.

Avots: ME IV, 308

uzčubinât Ahs., Dond., Gramsden, Grünwald, Selg., Siuxt, aufzausen, aufklopfen, auflockern (perfektiv): kalpuone uzčubina puisim gultu RKr. XVII, 61. uzčubināšu katram viņa maisiņu Pas. IV, 28 (aus Selg.).

Avots: ME IV, 322

uzticêt (li. užtikėti "uzticêt" Miežinis),

1) zutrauen
L.; vertrauen U.; Part. uzticams, Zutrauen verdienend, glaubhaft, zuverlässig L.: uzticama kalpuone, ziņas nākušas nuo uzticama avuota;

2) anvertrauen
U.: māte savu bē̦rnu citiem neuztic. Refl. -tiês, = uzticêt 1: es tev nevaru uzticēties.

Avots: ME IV, 392

žākara, žākare, verächtl. Bezeichnung für eine Frauensperson: kalpuones salīdzis mans vīrs. es tādas žākaras... nebūtu ņē̦musi Alm. e̦smu piedzīvuojusi sieva un ne˙būt tāda žākare ders. uotra meita, tāda žākare - uz puišiem kâ uzme̦duota ders.

Avots: ME IV, 794

‡ žarg(a)lâtiês (vermutlich mit -ār- zu lesen, vgl. žārgalêtiês) "?": bē̦rni ... šūpuojās un žargalājās bez sava gala Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 111. kalpuones ... iedamas ... žarglājās, smējās Dünsb. Od. 252.

Avots: EH II, 817