Paplašinātā meklēšana

àizbuõjât, tr., beschädigen: kuokam aizbuojāta miza Tēv.

Avots: ME I, 20

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

‡ àizskram̃bât, ein wenig einschrammen (einkratzen): tam seja aizskrambāta Arrasch. a. vietu kuokam, kur jāzāģē.

Avots: EH I, 48

àizùrbt, ‡

2) a. līdz, hinbohren bis:
a. kuokam līdz serdei.

Avots: EH I, 60

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

apgriêzt, tr., beschneiden: kuokam zarus, matus; zirgam asti apgr. Etn. II, 121.

Avots: ME I, 88

‡ apluôbît, ringsum (stellenweise) abschälen: a. kuokam mizu (vis˙apkārt) Stenden, Trik. u. a. apluobīts kuoks Trik. u. a. Refl. -tiês, sich ablösen, sich abschälen: mājas siênām visa krāsa apluobījusies AP., Trik.

Avots: EH I, 99, 100

‡ apšķelmêt, verletzen (verwunden) Warkl.: a. ruoku, kuokam mizu.

Avots: EH I, 119

apšķibît, dial. auch apšķubît, tr., bekappen, die Äste rund herum abhauen: kuokam zarus. apšķubīju sila priedi BW. 15507, 4.

Avots: ME I, 129

apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128

‡ atdzenêt, (Äste von unten) abhacken, -kappen Dunika, Oknist, Stenden: a. kuokam zarus.

Avots: EH I, 140

‡ atdir̂knît ² Dunika, Kal., gewaltsam, unordentlich los-, wegreissen: a. kuokam mizu, a. kam kabatu.

Avots: EH I, 139

‡ atķĩlêt,

1) von den eingetriebenen Keilen befreien:
a. stelles;

2) mit Hilfe eines Keils ab-, losschlagen:
kuokam mizu.

Avots: EH I, 152

‡ atlauzît (li. atláužyti), wiederholt oder mehrere Objekte abbrechen Dunika, Kal. (mit aũ): a. kuokam zarus; a. maizi pa mazam gabaliņam vien.

Avots: EH I, 153

atlecinât, ‡

2) (z. B. die Rinde) sich loslösen machen
Dond., Sassm.: a. mizu kuokam. kalpuone ce̦pdama atlecinājusi maizi (hat die Brotkruste von der Krume sich loslösen lassen).

Avots: EH I, 153

atlèkt (li. atlė̃kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

‡ atlìkt (li. atliñkti), sich zurückbiegen: atlīcis, zurückgebogen, abklaffend Segewold. kuokam zars atlīcis Bauske u. a.

Avots: EH I, 154

‡ atmirt, verdorrend resp. erstarrend (taub werdend) gleichsam sich absondern vom Ganzen: kuokam zari atmiruši. man sēžuot kājas atmirušas (= nuotirpušas) Sessw.

Avots: EH I, 156

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

atplêst (li. atplė̕šti), tr., los-, -ab, wegreissen: vē̦stuli, kuokam mizu.

Avots: ME I, 182

‡ atren̂st ² Dunika, = atcìrst 1: a. kuokam zaru.

Avots: EH I, 162

‡ atruôbît ² Dunika, Kal., Rutzau, kerbend abschneiden: a. kuokam zaru.

Avots: EH I, 163

‡ atskā̀rpît Wolmarshof, = atkārpît: zirgs atskārpījis kuokam saknes.

Avots: EH I, 166

‡ atsprē̦gât,

1) = ‡ atsprakstêt Salis, Trik.;

2) losplatzen, sich abschälen:
kuokam var miza a. Lieven-Bersen u. a.

Avots: EH I, 170

‡ atvīst, welkend sich absonderu Saikava: kuokam lapas pa daļai atvītušas.

Avots: EH I, 181

‡ atzãģêt, ab-, wegsägen: a. kuokam zaru.

Avots: EH I, 182

‡ atzaļas, Wurzelschösslinge, Sprösslinge Trik.: kuokam nāk a. būs jau a., laidīs guovis virsū (sc.: uz ābuoliņa tīrumu).

Avots: EH I, 182

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355

‡ II čuôra ² Frauenb. "rievas kuoka mizā": kad nuocē̦rt zaru kuokam, tad tur uzaug č.

Avots: EH I, 300

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301

‡ drauzât Warkl. "pluosĩt": d. kuokam mizu. Vgl. auch ‡ apdrauzât.

Avots: EH I, 331

‡ drauznât Warkl. "abschaben (nuokasît)".: d: kuokam mizu.

Avots: EH I, 331

I idraîns, hohl, im Kern verwittwert: idrains kuoks, Holz mit verwittwertem Kern. milzu niedras, idrainu vidu Konv. ² 297. nuo (duoņu) stiebriem izspiež baltās, idrainās serdes 639. In N. - Schwanb. idrains kuoks "kuo nevar pāršķelt; idrainam kuokam ir ievalkas".

Avots: ME I, 702

‡ II idris, das faule Mark eines Baumes Warkl.: egle ar idri nede̦r lietas kuokam.

Avots: EH I, 428

ìedrāzt, ‡

3) einschneiden, einritzen
Līvāni, = ìemizuôt 1 Warkl.: ie. kuokam mizu; ‡

4) schnitzend hineinfallen machen
Dunika: ie. skaidas ķuocī. Refl. -tiês, ‡

2) schnitzend sich verletzen
Dunika: viņš iedrāzās (sev) pirkstā.

Avots: EH I, 509

ìegraizît,

1) unordentlich und an mehreren Stellen anschneiden, einschneiden:
kukulis iegraizīts Jürg. kuokam miza iegraizīta;

29 schneidend hineinfallen machen:
iegraizīja maizi pienā, bē̦rniem kuo ēst.]

Avots: ME II, 17

ìelùocît, tr., freqn. zu ìelìekt,

1) einbiegen:
kuo, vējiņ, ieluocīji neluocītu uozuoliņu BW. 21888;

2) hinein-, hereinbiegen:
piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā BW. 7406. atkārušuos zarus ieluocīt ratuos. ieluocīt luocekļus, die Glieder reckend geschmeidig machen, in Bewegung bringen. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig beugen, biegen:
kuokam galuotnes ieluocījās;

2) sich einbiegen:
svārku mala ieluocījusiês;

3) in Bewegung geraten, durch Bewegung gelenkig werden:
bērim ejuot ieluocījās kājas Saul.,

4) einbiegen:
taciņa nuo kreisās puses ieluokās mežā Brig. Subst. ìelùocĩjums, die Einbiegung, das Eingebogene: saimniekas (kažuoka) pakaļpuses jāpaliek uz augšu un šai ieluocījumā jāiebeŗ auzas Etn. II, 54.

Avots: ME II, 41

ìezãģêt, tr., einsägen, ansägen: kuokam ruobu, zaru.

Avots: ME II, 91

‡ izdadât (?) Warkl. "iztrūdēt": kuokam caurums izdadājis.

Avots: EH I, 440

izgudzêt,

1) "ausfaulen,
izpūt" : kuokam vidus izgudzējis Drobbusch;

2) schwammig werden
(izkurcēt) Bauske.]

Avots: ME I, 741

izrìezt, ausschneiden: jāizriež ar nazi ābuolam serde; izriezt kuokam zaru Ronneb.]

Avots: ME I, 793

jêdriņš ² Dond., das Mark, der Kern im Holze: šim kuokam jēdriņš gan˙drīz satrusis. Wohl aus r. ядрó "Kern" entlehnt.]

Avots: ME II, 111

‡ krave (mit a < e nach r?) Zvirgzdine, = kreve 1; die Rinde: zaķi apgrauž kuokam kravi.

Avots: EH I, 644

kumburaîns [Ruj., Bers., Warkl.], voller Auswüchse, knollig, knorrig, vietgeknorrt: tāds kumburains kuoks nede̦r lietas kuokam Laud.

Avots: ME II, 310

kumzurs Wessen "re̦snākā vieta kuokam".]

Avots: ME II, 314

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

I lẽģeris: loc. s. lēģerē BW. 31919 var. (aus Absenau),

2): re̦snākam kuokam cirta dziļāku lẽģeri Orellen. tilta gruoduos, uzlēģerējuot tuos uz sijām, iecē̦rt ruobus, kuo sauc par lẽģeŗiem Ramkau.

Avots: EH I, 736

leperîgs Warkl. "geschmeidig, biegsam": kuokam leperīgi zari; ļeperīgas (bewegliche) ausis.]

Avots: ME II, 452

liêla ² od. *liêle ² (> livon. liêl) Salis, = liêls 3: gan˙drīz katram kuokam ir l., kas ve̦lk ciet, kad zāģē.

Avots: EH I, 754

lîst, lîžu (lienu Lautb.), lîdu, tr., roden; līdumu līst, eine Rodung machen; ciņus līst, die Hümpel ebnen St.; krūmus, kuokus līst, das Gestrüpp, Holz abhauen, abroden: gul vēl pa līstam kuokam Poruk. viņš lien (st. līž) krūmus nuost Lautb. [Nebst li. lydimas "Rodung" vielleicht zu gr. λίοτρον "Schurfeisen", s. Bezzenberger u. Fick BB. VI, 240, Prellwitz Wrtb. ² 272, Boisacq Dict. 584.]

Avots: ME II, 490

I miza, die Rinde, Schale: šim kuokam, ābuolam bieza miza. miza it tā augu, augļa daļa, kas ietērpj augu, augļu sulīgās daļas un tās aizsargā pret kaitīgiem ārējiem iespaidiem. - utu miza, ein Schimpfwort, etwa: Lausekerl LP. I, 129. [Der Pl. mizas, Prügel: es jums nuoduošu tādas mizas, ka dibe̦ngals dzert prasīs Tuckum. - Nach Petersson Balt. - slav. Wortstud. 45 f. zu arm. mizu "membrana" und poln. miazd(r)a od. mizdra "Häutchen" u. a.; anders zu slav. mežga "Splint") Zubatý AfslPh. XVI, 400.]

Avots: ME II, 639

mizaklis,

1): "virspuse priedes kuokam, kam miza nuoplê̦sta" Schwanb.; ‡

2) ein Instrument zum Abrinden
Ramkau: tagad mizā kuokus ar mizakļiem.

Avots: EH I, 819

mugura: auch Oknist;

1): beigts ar visu muguru, es ist aus mit ihm
Lubn.;

4): das Obere
Diet.; Höhenzug Lubn. n. BielU.; izkapts m. Grob., Heidenfeld, der dicke (obere) Rand einer Sense; "skalu plêšamā kuoka daļa, kas kuokam auguot bijusi pārklāta ar mizu" Siuxt: bē̦rzu skalus plêš nuo muguras. Zur Etymologie s. FBR. XI, 208.

Avots: EH I, 829

nùoasinât, tr., abschärfen, abspitzen: viņš izņēma spalvas nazi, lai nuoasinātu zīmuli Vēr. I, 1237. nuoasini kuokam galu!

Avots: ME II, 757

nùodraiskât, tr.

1), zerfetzen, zerreissen
[Arrasch]: nuodraiskātas drēbes;

[2) hie und da abrinden:
n. kuokam mizu Warkl. - Refl. - tiês,

1) zerfetzt werden:
kāds sabridies un nuodraiskājies! Jaunie mērn. laiki III, 202, Dond.;

2) eine Zeitlang tollen:
bē̦rns nuodraiskājies visu dienu Bauske].

Avots: ME II, 775

nùodrukš(ķ)inât Bers., tr., abstossen, ablösen: zē̦ns, uogli nuodrukšķinājis, paceļ skalu Vīt.; kuokam mizu drusku nuodrukšķināja, bet jau tīri nenuomizuoja Etn. III, 162; [hier dafür auch nùodrušķinât].

Avots: ME II, 777

nùodrukš(ķ)inât Bers., tr., abstossen, ablösen: zē̦ns, uogli nuodrukšķinājis, paceļ skalu Vīt.; kuokam mizu drusku nuodrukšķināja, bet jau tīri nenuomizuoja Etn. III, 162; [hier dafür auch nùodrušķinât].

Avots: ME II, 777

‡ nùokañtêt,

1) abkanten, behauen:
n. ar cirvi kuokam vienu pusi gludu AP. u. a.;

2) ringend niederwerfen
Dunika: n. uotru gar zemi.

Avots: EH II, 51

nùopuijât: nuocirstam kuokam vajag vis˙pirms n. (mit uĩ ) visus zarus Frauenb.

Avots: EH II, 78

nùoskrìbît, abschaben C., abnagen: kaza nuoskribījusi kuokam mizu.]

Avots: ME II, 849

nùoskulbît,

1) abnagen:
kaza nuoskùlbīja kuokam mizu Arrasch;

2) ahschneiden:
matus, zarus Ruj., Arrasch, (mit ul̃) Bauske.]

Avots: ME II, 850

nùošmàukt,

1) intr., weg-, hineilen, herab-, hinabeilen:
viņš nuošmauca nuo klēts augšas;

2) tr., abziehen
[Kursiten]: zemē gulēja jē̦ra āda, tikkuo kâ nuošmaukta Lapsk. nuošmaũkt lapas, mizu kuokam, ādu nuo astes Dunika;

3) betrügen:
žīds nuošmaũca čigānu Dunika; abstibitzen, trügerisch entwenden Salis, Neu-Wohlfahrt, Mesoten. Refl. -tiês Dunika, = nùosmukt.]

Avots: ME II, 869

padarinât,

1) anfertigen:
p. ganam vîzes N.-Peb.; p. (= saplêst, reissend herstellen) lûkus Warkl.;

2) abhacken, aushauen:
p. kuokam zarus Warkl.]

Avots: ME III, 15

pãrrakt,

1) durchgraben:
p. ceļu oder p. grāvi pār ceļu;

2) grabend mit dem Spaten zerschneiden:
p. kuokam saknes;

3) umgraben:
p. puôdu nuo vienas vietas uotrā;

4) noch einmal graben:
p. grāvi dziļāku; p. kartupeļus Jürg., Lis.]

Avots: ME III, 172

‡ pãrrẽtêt, wiederholt vernarben (?): caur daudzkārtīgu pārrētēšanu ... [kuokam] līkums kļūst izlīdzināts Cīgra 145.

Avots: EH II, 209

‡ pãršũpât Dunika, über etwas hinaufschaukeln: p. šūpuli pāri pus˙kuokam (" = iešūpāt līdz kuoku augšējai daļai").

Avots: EH II, 214

‡ pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl. ‡ *pelēksnis.

Avots: EH II, 220

pìekabelêt "anstecken, anheften": p. kuokam valdziņu Turlau.

Avots: ME III, 254

pìelĩdzinât,

1) angleichen:
šuo sistēmu var pielīdzināt ciltskuokam Konv. ² 584;

2) ausgleichen, ebnen:
kalnaina, lejaina tautu istabiņa; diedama, lē̦kdama pielīdze̦nāju BW. 24097. pielīdzinā tās grambas, ebne die Gleise (fülle sie aus)! U.;

3) zurechnen, Schuld geben, zuzählen
U.: dievs tuo viņam nepielīdzinās, Gott wird ihm das nicht zurechnen U. pielīdzinā.., tuo ... par īpašumu! Glück Josuus 13, 6.

Avots: ME III, 267

I pìeskuodêt: anhaften N.-Peb.: pieskuodējusi miza kuokam neatlȩc. ja sivȩ̄na atri nenuoplucina, spalva pieskuod.

Avots: EH II, 271

‡ II pìeskuõtêt C., anhaften (intr.): kuokam miza pieskuotējusi (neatlȩc).

Avots: EH II, 271

‡ pļȩrkšuoņa (sic!) PV. "skarba skaņa": bija dzirdama p., - laikam būs, kuokam gāžuoties, atplīsusi kāda šķembele.

Avots: EH II, 308

rada,

1) gen. s., verwandt; zu einem gewissen
(durch ein Adjektiv bezeichneten) oder demselben Geschlecht gehörig: viņš man rada, er ist mir verwandt U. Sprw.: priekšā rada, nuo pakaļas bada. suņi nav rada. mēs bijām liela rada (Var.: lielu radu), wir hatten grosse (bedeutende, berühmte) Verwandtschaft Ld. 7.597. kaķis bija liela rada (Var.: kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. bārenīte liela rada: dieviņš tē̦vs, Laime māte, dieva dē̦ii bāleliņi BW. 5045. maza rada līgaviņa Biel. 1459. visai liela rada gan viņš man nav, allzunah verwandt ist er mir nicht Kaudz. M. 94. tu vēl nevari izprast, kāda rada (in welcher Weise verwandt) viņš tev bij ebenda 385. kuŗš tāļāka rada (weiter verwandt) bija... Biel. 1459. visi bija ļaužu rada (Var.: radi), vai es viena kuokam rada? BW. 4104, 4;

2) die Verwandte:
iesakūla kaķa rada (Var.: man[a] māsiņa) lielajuos radiņuos BW. 22242. ne vien ka tai bij .. . ķēniņa Dāvida radai, bet ir jumpravai būt Manz. Post. I, 351. S. auch rads.

Avots: ME III, 461

rads,

1): rada (od. zu r. 3?) vīrs Lng., ein Verwandter.
brāļu bē̦rni, māsu bē̦rni, r. radiņa galiņā BW. 3850. visi ļaudis ļaudīm radu (Var.: rada), es nabags kuokam radu 4104, 6. jis man pa sievai daiet radu Kaltenbr. tie nav mums radu ebenda. vīram viņš vēl drusku pienāca tâ kâ radu Jauns. Raksti III, 112. viņš ir radā (verwandt) ar viņu Behnen n. FBR. XVI, 156. meita ... kļūst nu arī radā ar saimnieku kārtu Janš. Bandavā I, 24;

2): šis r. (Geschlecht)
Ev.; Geschlecht - auch Lng.;

3): tapām lieli radi (Freunde)
Perkunen.

Avots: EH II, 348

ranka: kuokam iegriêzt rañku Schnehpeln.

Avots: EH II, 354

repes "pumpas (kuokam)" Salis; zu repis II.

Avots: ME III, 512

‡ sagŗuzis (part. prt. act.) "?": ziemeļu puse kuokam ir sagŗuzusi nuo aukstuma: tā lūst, kad liec, bet nestiepjas; dienvidus puse ir mīksta, tā vairāk stiepjas Siuxt.

Avots: EH II, 411

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME III, 652

sarantît,

1): nuolaida ... egli, sarantīja runguļus Janš. Mežv. ļ. II, 370. līdze̦nākuos (scil.: kuokus) sarantītu negaŗuos runguļuos 410. s. ("sacirst") daudz kuoku Dunika, Rutzau;

2): hauend (kerbend) herstellen (in grosser Menge):
kuokam vis˙apkārt saran̂tīti ² ruobi Dunika.

Avots: EH II, 440

II sãrts: auch Salis, Ziepelhof, (mit àr) Morizberg, Trik., (mit âr ² ) AP. (unbek. in Oknist, Saikava), ein grosser Scheiterhaufen (bes. die brennende Rodung) Salis: kad līdumu nuosvile̦nāja, tad nesadegušuos kuokus krāva sārtuos - kur vienam kuokam re̦zgalis, tur uotram tievgalis; sārtu vēla pa tām vietām, kur vēl zaļa zāle bij palikuse Ramkau; "ce̦lmu vai akmeņu guba" Zvirgzdine: ce̦lmus, kad izgriêž, liek sārtuos.

Avots: EH II, 473

saskrubît, tr.,

1) roh bearbeiten:
klēts augša... ar... saskrubītuo spuoļu blāķi paspārnē Austriņš Nuopūtas vējā 88;

2) "zernagen"
Druw., Tirsen; auch saskrubinât, mit einem scharfen Werkzeug zerbröckeln Nötk.: žurka saskrubījusi kuoku Lennew.;

3) "sagraizīt": s. ar nazi galda malu Sessw., Salisb., Allend.; "nuogriezt (kuokam">kuokam) daudz zaru" Allend.

Avots: ME III, 734

šâva Kr., Bers., Golg., Jürg., Kreuzb., Lis., Lubn., Saikava, Saussen, Selsau, Tirsen, Zvirgzdine, Erlaa, (mit â ² ) Bauske, Dond., Wandsen, eine scheidenartig geformte Spalte oder Höhlung an einem Baume Seew. n. U., Etn. IV, 33, Erlaa, am Brotlaib Bauske; eine Narbe Tirsen, Dond., Bērzpils: tev liela šâva ² uz vaiga Sassm. n. RKr. XVII, 55. šim kuokam ir šāva; te nevar karuoti iztaisīt Dond., Selb. uozuola šāvā Pē̦rkuoņa tē̦ls Lautb. Marg. 87. šuo dēli nevar ņemt, tam ir plata šāva Dond. dzelzs ar šâvām Aps. Vgl. sâva.

Kļūdu labojums:
Marg. = Marģ.

Avots: ME IV, 13

skam̃ba Jürg., C., skàmba ² Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870

šķe̦lda,

2): tam kuokam liela š. (mit e̦l̂ ² ) Pilten.

Avots: EH II, 630

‡ šķel̂tiski ² (sic!) Salis, mit den Beinen umfassend: meitene š. kuokam mugurā tâ kâ puika; "šķe̦lti" Salis n. FBR. XV, 78.

Avots: EH II, 630

šķel̂tne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit el̂ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķel̂tnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel̃tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

šķenêt Gramsden, = kuokam%20zarus">dzenêt kuokam zarus, abbrechen, abhacken, abpflücken (Laub). Zu šķĩt?

Avots: ME IV, 27

šķẽpele Arrasch, Bauske, C., Dunika, lw., Jürg., Lin., Neuermühlen, Sessau, Siuxt, ein abgesplittertes od. abgespaltenes Stück (mit è ² ) Bers., Kalz., Kr., ein kleines Stück Holz U., eine Scherbe Dr.; das breite Ende am Ruder L.: tikām situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte (Var.: skabardziņas) BW, 26292. es nelē̦ktu puišu dēļ ne pār skalu šķēpelīti (Var.: druoztaliņu) 10557, 4. liela šķēpele atplīsa kuokam Jürg. u. a. pē̦rkuons saspēris kuoku vienās šķēpelēs Stenden. luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas tikai dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. nagu šķēpeles Duomas I, 122. stikla šķēpele Dr. Anscheinend zur Wurzel von šķè̦ps (s. dies).

Avots: ME IV, 32, 33

‡ šķe̦r̃ba Seyershof "skabarga; ass atlūzums vai ieplīsums"; vēja lauztam kuokam ir šķe̦rbas vis˙gaŗām.

Avots: EH II, 631

‡ šķḕ̦rsi ² (li. skersaĩ ) Linden in Kurl., = šķḕ̦rsām: š. pāri tam kuokam.

Avots: EH II, 634

II šķe̦strs: "taisns, nesazaruojies" AP.; "re̦ts" PV.; "re̦ts; ar nedaudziem zariem" Nötk.: šim kuokam šķe̦stri zari AP., PV. vecim šķe̦stri mati PV. š. ("ar maz zariem") kuoks Nötk. š. mežs ebenda.

Avots: EH II, 631

I šķibît, -ĩju,

1) hauen, schneiden
Biel. n. U., die Äste eines Baumes rund herum abhauen, ihn beputzen Kremon n. U., Lieven - Bersen, Saikava, Salis, Stelp.; (schnell Kurl. n. Etn. I, 154) abblatten Adsel, Bers., Salis; (hastig Golg.) pflücken Bers., Plm., Serbigal; (Salat od. Kohl) schnell essen Kurl. n. Etn. I,154, gern und tüchtig essen N. - Peb.: kuokam zarus Saikava, Salis; kāpuostus U. (abblatten); runkuļu lapas Salis; riekstus Arrasch. aitas šķibī zâli C. tad ta šķibī, - kâ zaķis! Kurl. n. Etn. I, 154;

2) "stibitzen":
bē̦rni sle̦pe̦ni šķibī zirņus;

3) -u, -ĩju, reinigen:
kūts jāšķiba, der Stall muss gereinigt werden U. Wohl zu klr. щибати "herunterschlagen, z. B. Obst vom Baum" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415), sowie mhd. schipfe "Schaufel" (s. Fick Wrtb. III ⁴ . 464 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 545) und (?) gr. dial. σχίφος "Schwert" (s. Prellwitz Wrtb. ² 319), engl. shive "Flachsabfall" (s. Persson Beitr. 884) und li. skiẽbti "auftrennen" (s. Būga KSn. I, 219).

Avots: ME IV, 38

šķiêzna Bers., Gr. - Buschh., KL, Lös. (die Flachsfaser, im Gegensatz zu šķiêdra, Holzfaser), Meiran, Nerft, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Warkl., šķiezna Wid., Bielenstein Holzb. 521, Memelshof, Wessen, šķiezne 8 St., Spr., Zaļmuiža, = šķiêdra, šķiêsna: šuogad liniem laba šķiezna Gr. - Buschh. bāliņš linus deve puoda šķieznes skaitīdams Domopol n. FBR. IV, 73. es sasprēdu linu sauju pa vienai šķieznītei VL. aus Lubn. gaļas šķieznas Pūrs III, 27. baltie mati šķieznās plivinās caur zaļiem stādiem Stari I, 205. "kuokam ir šķiêzna ² , linam - šķiedra" Bauske. - "sleja": izgriezt kuokam mizā šķiêznu Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 54

šķubît,

1) škubît Golg., Stetp., = šķibît: nuolaistam kuokam zarus škubīt Stelp.;

2) gern essen
U. (unter šķibuôt). Vgl. apšķubît. Für *skubît (mit dem šķ- von šķibît oder *šķaub- < *skeub-); zu aksl. skubǫ "zupfe, reisse" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 555).

Avots: ME IV, 54

skulbît,

1): auch (mit ul̂ ² ) Seyershof; kuokam zarus s. Trik. ‡ Refl. -tiês (mit ul̂ ² ) Seyershof,

1) (mit einem Beil) hauen od. hacken
(intr.): s. ap priedi, kamē̦r nuodabū visus apakšējuos zarus;

2) leicht auschlagen:
Tenīsa dienā cits citam skulbās ar kulītēm un saka: "uš, cūciņ, manā kulītē!"

Avots: EH II, 515

smaka,

1): dievkociņiem ir tāda garda s. AP. tām puķēm laba s. Liepna, Puhren, Salis; ‡

2) Geschmack
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: sausa s. kâ kuokam (Holzgeschmack) ebenda (unter "Holz"). tam vīnam ir s. pēc tā trauka, der Wein schmeckt nach dem Fass ebenda (unter "Wein"); ‡

3) das Gerücht:
pa mūsu galu jau ar tāda s. bija pasprukusi Delle Negantais nieks 78.

Avots: EH II, 532

‡ šņãrka Iw. "nuolaistam kuokam pie re̦sgaļa iecirtuma pusē palikusī gaŗākā mala".

Avots: EH II, 652

sniêgt Wolm., Arrasch, Saikava, Gr.-Buschhof, Selsau, Warkl., Ermes, Jürg., C., AP., Serbigal, Prl., Lös., Preili, PS., Lis., Druw., Bers., Fehgen, Heidenfeld, Lindenhof, Schwanb., Golg., Freudenberg, Kr., sniêgt ² Budberg, Grtinh., Dunika, Lemburg, Ruj., Sessau, Bauske, Baldohn, sniẽgt Tr., Bl., Selg., Siuxt, MSil., Bershof, Wandsen, Tuckum, Mitau, Zirolen, Ekau, Lemsal, Līn., Iw., Widdrisch, Zögenhof, Gr.-Essern, Edwalen, Schlehk, Stenden, Kremon, Laddiger, Neuermühlen, Salis, sniegt` Nerft, KL, sniegt Annenhof, Marzenhof, Gotthardsberg, Meselau, Oselshof, Marzen, Grasdohn, Kreuzb., Fossenberg, Kr.-Würzau, Schmarden, Matkuln, Erwalen, Sackenhausen, Nigr., Alswig, Fehteln, Lixna, Schlossberg, sniedzu, tr., intr., reichen, geben (Saikava), langen, hinreichen: sniedz (reiche) ruociņu! Biel. 2212 (ähnlich 668). liekdams un it kâ sniegdams ausi Plūd. LR. III, 7. kuo šais rakstuos var sniegt, kuo ne Jauna R. IV, 165. sniegt mācību Kundz. Ve̦c. Stenders 60. bē̦rnam vēl sniedz pienu MWM. 1897, S. 334. slienat mucas, taisāt beņķus! nesniedz (sie erreicht nicht sonst, reicht nicht hinan) daiļa augumiņa BW. 24699 var. ķēde sniedza (erreichte, langte bis) dibinu LP. VI, 518. ne ar garākuo kārti dibinu nesnieguši VII, 1097. ka vēl sniegtu (erreichen würde) tē̦va mājas Lautb. mēs sniegsim tāles, kur saule aust Rainis Tālas n. 115. var bulta viņu sniegt Vilh. Tells 94. būs sniegta (erreicht) tā vieta Rainis Tie, kas neaizm. 72. nesniedz (lange nicht nach) . . . tik tāļu bļuodu (Var.: vispāri bļuodai)! BW. 19369, I. viņš man sniedze ruoku duot (langte aus, um mir die Hand zu reichen) 13594. ar uotru ruoku pēc šņabja sniegdams (langend) Purap. Hum. 1. tā (sirds) pēc dieva sauc un sniedz Plūd. Llv. II, 72. valdniekam garas ruokas, tāļu sniedz Br. sak. v. 1322. mazam divi lietas grūt: augsti sniegt un dziļi brist JIgRKr. lI, s. v. 322. Refl. -tiês, einander reichen; langen wonach, sich strecken, streben (auch mit pēc): es uzaugu ar tautieti ruociņām sniegdamies BW. 22417. nu meitene sniegusies akā LP. VII, 1194. viņas sniedzas padebešuos Vēr. I, 1355. lai Saulzibu apkamptu, (viņš) sniedzās A. XXI, 601. galuotne . . . kuokam sniegusies ltdz mākuoņiem LP. IV, 18. jūra līdz šai vietai sniegusies VII, 1096. vainadziņa sniedzuoties BW. 13559. gredzentiņu (acc. s.) sniegdamās (langend nach) 33625, 11. pēc gre̦dze̦na sniedzuoties 33625, 7 (ähnlich 13373). Vielleicht (nach Flck Wrtb. 1114, 522) zu an. sníkja "trachten nach", ae, snican "schlelichen", nir. snighim "ich krieche".

Avots: ME III, 978, 979

stãvêt (li. stovė̕ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

susẽ̦tuvis: auch Bērzgale (der Schatten eines Lebewesens), Kalupe, Lubn., Pilda, Preiļi (in Lettg.), Skaista, Zvirgzdine, Pas. XII, 426 (aus Preiļi); stāvēt var "pakrēslī", bet cilvē̦kam vai kuokam ir "s." Borchow. kuo ej pēc mani kai s.? Zvirgzdine. bailīgs kai s. ebenda. likās, ka tikai s. nuostiepās; pat pē̦du nepalika, kur viņa pārskrēja Sprūdžs Daugava 1939, 601.

Avots: EH II, 604

sviêdiẽns, der Wurf: jaunākais svieda... ābuolu, bet tam iekrita ūdenī; brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunākuo LP. V, 279. izvairījies nuo sviediena 46. kuokam nuoplīsusi nuo sviediena liela šķembele VI, 226. vai redzi, kas tas par sviedienu? dziedādams aiziet 382. Sprw.: sviediena galā ve̦lns Birk. Sakāmv. 92.

Avots: ME III, 1165

svīrât (li. svyróti "hin und her schwanken"), -ãju,

1) wiederholt wägend heben
Bers.: rūgšana gan˙drīz kuokam cauri jūtama, muciņu ruokās svīrājuot A. XX, 887;

2) = svīrêt, zu heben versuchen Lennew. (mit ì ² ), Jürg. (mit ĩ).

Avots: ME III, 1164

trūdaļa,

1) Verfaultes, Verwittertes:
putns sakrāj blāķī nuobirušas lapas, nuokaltušu zāli, sūnas un trūdaļu D.;

2) Demin. trūdaliņa, trūdaļiņa, die modern Machende, die Fäulnis Verursachende (Epitheton der Erde im VL.):
vai zemīte trūdaliņa (Var.: trūdaļiņa), tu trūdini dažu labu: tu trū-dini kuokam saknes, dažu mātes luoluojumu BW. 27551. biedri trūdaliņas klēpī (im Schoss der Erde, d. h: nach dem Tode) satikās Stari II, 703.

Avots: ME IV, 250

‡ ul̃le Frauenb. "?": "kad ar zāģi izzāģē kuokam kâ muldu, pusapaļu zāģa vietu, saka: tas ir zāģē̦ts ar ulli".

Avots: EH II, 713

uzduobît, (schneidend, kerbend) auf etw. aushöhlen: uzduobīt kuokam vēl vienu zīmi Bauske.

Avots: ME IV, 327

‡ uzmietêt "?": kuoku cē̦rt tādā laikā, kur sulas gan jau ir uzmietē̦tas, bet kuokam vēl trūkst lapu Pēt. Av. I, 113.

Avots: EH II, 729

uzšķibêt Stenden, uzšķibît, abhauend, behauend auf etw. fallen lassen: uzšķibēt zarus uotram kuokam virsū Stenden.

Avots: ME IV, 388

uzzvilt, = uzzveltiês: kuoks uzzvilis pāri ceļam (pāri uotram kuokam).

Avots: ME IV, 402

I žākle,

1) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Lennew., Lindenhof, Lubn., Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle ² AP., Arrasch, Iw., Jürg., žãkle Katzd., žākle Ar., Memelshof, žākles Linden (in Kurl.), Erlaa, žâklis Bers., žâklis ² Ahs., Frauenb., Līn., Luttr., Schibbenhof, Schrunden, Stenden, žāklis Drosth., Siuxt, die Gabelung eines Baumes, die Stelle, wo der sich nach oben richtende Ast mit dem Baumstamm einen spitzen Winkel bildet; "žuburs" Erlaa; die Gabelung an einem (hölzernen) Gerät (z. B. am Harkenstiel [žâklis ^2] Frauenb.); der Wagenhals Ahs.; ein ästiges, gegabeltes Hölzchen (als Stütze gebraucht) KatrE. (žâkle), Siuxt (žâklis ^2), Gr. - Buschh. (žākle): kuokam, kam žāklis galā LP. V, 29. uozuols... izdalās divi žākļuos Lancmanis. uozuola duobumā, kuŗa... augšgals atradies žāklī starp diviem re̦snākajiem žubuŗiem Janš. Mežv. ļ. I, 384. vāvere taisa ligzdu... zaru žāklē Vidiņš Par zīd. kust. 56. nuo lemesnīcas žākles Etn. II, 113. dūcis, uzdzīts uz lemesnīcu bez žākļa A. v. J. 1893, S. 231. ratu žāklis salūzis Ahs. - žākļa arkls, eine Art hölzerener Pflug Frauenb.;

2) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., KatrE., Lindenhof, Luhde, Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle ² AP., Arrasch, Jürg., žākle Druw., Memelshof, Plm., Schujen, Sessw., žâklis Bers., žâklis ² Frauenb., Luttr., Schrunden, Stenden, die Gabelung der Beine (in Luhde u. a. nur von Frauen):
augšpus priekškāju žākles (von einem Pferde) Etn. IV, 119;

3) žâkle ² Alschw., Plur. žâkles Serbigal, die Stelle, wo 2 oder mehrere Flüsse zusammenfliessen;

4) die Enge eines Grabens, eines Flusses
Erlaa n. U.; das Stück Land zwischen zwei sich in spitzem Winkel kreuzenden Wegen Plm.: žākle nuo krustcelēm starp abiem lielceļiem ir auglīga zeme Plm. n. RKr. XVII, 87;

5) der Blattwinkel
Kreuzb., (Demin. žāklīte) Dr.: pumpuri bē̦rzam ieperinās ve̦cuo lapiņu žāklītēs Konv. ¹ 212;

6) "das Innere der Kehle eines kleinen Vogels"
Kreuzb.;

7) žāklītes, žāklīši, kleine, eben ausgebrütete Vögel in der Libauer Gegend.
Nebst žākslis, žākstīties I, žāksts I, žāva I u. a. zu li. -žióti "(den Mund) aufsperren", žiógauti "gähnen", žiópčioti "fortgesetzt den Mund öffnen", žiotìs "eine tiefe Kluft" u. a., lat. hiāre "gähnen, klaffen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 548 f., Trautmann Wrtb. 368).

Avots: ME IV, 795