Paplašinātā meklēšana

‡ àizmâcîtiês, lernend hingelangen: a. līdz uotrai nuodaļai,

Avots: EH I, 38

apmâcĩba, die Lehre, Exerzierübung: man būs jāiet apmācībā Vēr. II, 1343.

Avots: ME I, 105

apmâcît, tr., exerzieren: zaldātus; dressieren: zirgu.

Avots: ME I, 105

atmâcĩba, Wiederholung des Gelernten: zemes sargus iesaukt atmācībā, die Landwehr zur Wiederholung der Übungen einberufen.

Avots: ME I, 176

atmâcît, tr.,

1) das Gelernte noch einmal lehren, wiederholen;

2) abgewöhnen
Spr.

Avots: ME I, 176

‡ bũvmâcĩba,* Baulehre, Anleitung zum Bauen.

Avots: EH I, 257

damâcît, nachträglich, bis zum vollständigen Erlernen lehren, unterweisen : juo vēl vajag d.: pats labi nepruot apieties ar arklu Kaltenbr. Refl. -tiês, = ‡ damanît(iês) Kaltenbr.: ar laiku damācīsies un būs par skrīveri.

Avots: EH I, 305

ìemâcît, tr., lehrend etw. beibringen: lāci diet iemācīju BW. 665. iemāci mani, māmulīte, visādā darbiņā 6674. Refl. - tiês, erlernen: acīm vien amatu neiemācīsies.

Avots: ME II, 43

izmâcît [li. išmókyti], tr., belehren, unterrichten, beibringen, dressieren: izmācīju tautu dē̦lu pa savam prātiņam BW. 27113. uzaugušu tautas veda, izmācītu darbiņā 10905. brālis izmācīja savu audžu dē̦lu visādās gudrībās LP. V, 375. Sprw.: ej nu izmāci pasauli. vai nu pasauli izmācīsi. nuo vilka neizmācīs luopu suni. Refl. - tiês, erlernen: muļķis bij izmācījies kurpnieka amatā LP. VII, 203. Sprw.: gan Ansītis pasaulē izmācīsies.

Avots: ME I, 769

kuõpmâcĩba ,* gemeinsamer Unterricht für Knaben und Mädchen Druva I, 1509.

Avots: ME II, 346

‡ mâcaba ² AP., N.-Peb., Ramkau, = mâcība 2: šuogad jāiet mācabā.

Avots: EH I, 788

mâcabnieks: auch AP., Meselau.

Avots: EH I, 788

mâcabniẽks N.-Peb., für mâcĩbniẽks.

Avots: ME II, 575

mâcãms, Part. pass. von mâcît,

1) einer, der belehrt, unterrichtet wird;

2) wodurch jem. belehrt wird:
mācāma grāmata, das Lehrbuch RKr. VIII, 16.

Avots: ME II, 575

mâcẽjs, f. mâcẽja, der (die) ein Sach versteht, der Kenner, die -in: es biju darba mācējiņa VL. [Wohl aus dem tahmischen Gebiet.]

Avots: ME II, 575

mâceklis,

1) der Lehrling;
aptiekas māceklis, der Apothekerlehrling; kurpnieka māceklis;

2) der Jünger:
Jēzus mācekļi.

Avots: ME II, 575

mâceniẽks, mâc(i)niẽks U., einer, der erlernt hat, seine Sache versteht, der Kenner: tuo tiesu mācekli atkal veicināja viņa iesāktuo darbu Kundz.

Avots: ME II, 575

mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,

1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;

2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]

Avots: ME II, 575

mâcība,

2): pa mācības laiku, zur Zeit des Konfirmandenunterrichts
Seyershof;

6): schon
Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 247).

Avots: EH I, 788

mâcība,

1) die Lehre, der Unterricht:
mācības sniegt, den Unterricht erteilen, Kenntnisse beibringen Kundz.; mācības (ie)ņemties, sich Kenntnisse erwerben Kaudz. Sprw.: bez mācības audzis, bez guoda dzīvuo;

2) die Konfirmandenlehre:
viņš pē̦rn gājis mācībā. [mācības bē̦rni U., Konfirmanden. mācību turēt U., Konfirmandenlehre halten. mācībā bijis U., konfirmiert.] lielā mācībā vēl nav bijuši Etn. III, 135;

3) die Lehre bei einem Meister:
pie kurpnieka puika bijis mācībā LP. VI, 11; iet mācībā, in die Lehre kommen, zur Konfirmandenlehre kommen; mācībā atduot, in die Lehre geben;

4) die Belehrung der Brautleute seitens des Predigers:
uotrā dienā pēc precībām brūtgāns ar brūti brauc pie mācītāja mācībā BW. III, 1, 60;

5) die durch den Schulunterrcht gewonnene Bildung:
par skuolās baudītu līdzšinējuo izglītību latvietis jau sen mē̦dz teikt "mācība" Etn. III, 116;

6) die Lehre, das Lehrgebäude:
Kristus, Kanta mācība; priecas mācība, das Evangelium;

7) die Predigt
Infl.

Avots: ME II, 575, 576

mâcĩbniẽks: auch Lemb.; mācībniekiem ierādīt nuotis Janš. Līgava I, 12.

Avots: EH I, 788

mâcĩbniẽks, der Konfirmand AP., Blaum., Kaudz. M.

Avots: ME II, 576

mâcîgs,

1) gelehrig:
iedzīvuotāji ir nuo dabas labsirdīgi, bet gausi mācīgi Pet. A.;

[2) = sapratīgs Elger Diction. 14 und 46.]

Avots: ME II, 576

‡ II mâcîgs ² Frauenb., bewölkt, trübe: m. gaiss.

Avots: EH I, 788

[mâciklis,

1) der Schüler Kerstenbehm,
L.;

2) = ir̃bulis 5 Tirsen.]

Avots: ME II, 575

[mâcîklis Ronneb., = mâceklis 1.]

Avots: ME II, 576

mâcinât: lehrett (mit ā ) Nidden, (mit ã ) Preiļi (Kur. Nehrung): ‡ Refl. -tiês Nidden, = mâcîtiês.

Avots: EH I, 788

mâcinât [li. mokìnti, apr. mukint "lehren"], tr., abrichten, dressieren: dažs mācināts suns pruot, kad viņam tuo saka GG.

Avots: ME II, 575

mâcît, -cu, -cĩju (li. mokyti), tr., lehren,

a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;

b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;

c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]

Avots: ME II, 576

‡ mâcîtājene Janš. Līgava. II, 390, = mâcîtãjiẽne.

Avots: EH I, 788

mâcîtãjiẽne, die Pastorin: lācis ierāvis mācītājieni savā alā LP. VI, 582.

Avots: ME II, 576

mâcîtãjļàudis od. mâcîtãja ļ., die auf der Widme des Pastor wohnhaften Bauern.

Avots: ME II, 576

mâcîtãjmuĩža: mācītajmuižas purvā Pas. XIV, 432.

Avots: EH I, 789

mâcîtãjmuĩža od. mâcîtāja muiža, das Pfarrgut, das Pastorat.

Avots: ME II, 576

mâcîtãjs,

1): mācies pati, sērdienīte! tev nevaid mācītājas BW. 4746;

2): cienīgi mācītāji BW. 31907, 8.

Avots: EH I, 789

mâcîtãjs (li. mokýtojis),

1) der Lehrende, Belehrende:
kas tu man par mācītāju! wie willst du mich belehren!

2) der Prediger, Pastor;
mācītāju izvēlēt, ievest, den Prediger erwählen, introduzieren. Sprw.: ne katram mācītājam mācītāja gars. div˙reiz mācītājs sprediķi nesaka od. kancelē nekāpj, so sagt man, wenn man das Gesagte, von dem Hörer nicht Verstandene nicht wiederholen will. trakā mācītāja krustīts, sagt man von einem albernen Menschen. tu vēl mācītājam neesi biksas salāpījis;

3) rakstu mācītājs, der Schriftgelehrte;
priecas mācītājs, der Evangelist.

Avots: ME II, 576

mâcîtava ,* die Lehranstalt J. Allunan.

Avots: ME II, 576

mâcîts, gelehrt, gebildet.

Avots: ME II, 576

‡ mãjmâcība, häuslicher Unterricht: ieve̦duot draudzē stingru mājmācību A. Melnalksnis Mazsalaca 30.

Avots: EH I, 789

nemâcêtãjs, der Unkundige, Unwissende: es paliku vēl ilgu laiku par grāmatas nemācētāju Dok. A.

Avots: ME II, 723

nemâcniẽks, einer, der nicht gelernt hat. was er gelernt haben sollte: nuosacīja dažam nemācniekam, ka šuovakar vē̦de̦rs palikšuot tukšā Neik.

Avots: ME II, 723

‡ *nuomâcētiês (erschlossen aus gesprochenem nuomâctiês ² ) Kand., = nùomàktiês: jau pa˙visam nuomācejies.

Avots: EH II, 67

nùomâcît,

1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡

2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡

3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.

Avots: EH II, 67

nùomâcît, tr., intr., einschärfen, beibringen: viņš tam nuomācīja, kuo lai izsaka. [Refl. -tiês, ablernen, sich (von jem.) aneignen LKVv., Wid.]

Avots: ME II, 817

palĩgmâcîtãjs od. palĩga m., der Hilfsprediger.

Avots: ME III, 61

pamâcĩba, die Belehrung, Ermahnung, Anweisung: bē̦rniem jāduod visāda. laba pamāczba Ahs. dabūja pamācību, lai visus dukātus nẽkad nemainuot līdz LP. VII, 98.

Avots: ME III, 68

pamâcîgs,* belehrend, lehrreich: visām reliģijām kāds pamācīgs saturs Pūrs I, 95.

Avots: ME III, 68

pamâcît, Subst. pamâcîšana: auch LLD. II, 2412.

Avots: EH II, 154

pamâcît [li. pamokinti], tr., belehren, anweisen: pamācīju bāleliņu, kâ gulēt pie meitiņas BW. 24907, 2; pamācīts, etwas gebildet: tie katram pamācītam latvietim zināmi A. XI, 740. Refl. -tiês, ein wenig lernen: lai bē̦rns pamācās skuolā. Subst. pamâcĩjums, die Belehrung, Anweisung; pamâcîšana, das Belehren, Anweisen: pamācīšana duod gudrību; pamâcîtãjs, wer belehrt, anweist.

Avots: ME III, 68

pãrmâcĩba, die Rüge, Züchtigung: tādās dziesmiņās mācības labuoja drīzāk nekâ sausuos vārduos duota pamācība un pārmācība BW. I, S. 330; pārmācības cietums oder nams, das Zuchthaus.

Avots: ME III, 166

pãrmâcît, Refl. -tiês, ‡

3) likties p. Manz. Post. ⁴ 959, sich rügen lassen.

Avots: EH XIII, 206

pãrmâcît, tr., rügen, züchtigen: (dievs) kâ tē̦vs mūs pārmācīs GL. kad aizgāju tautiņās, tautu dē̦lu pārmācīju BW. 21769. spīganu nuotvert un pārmācīt LP. VII, 545. Refl. -tiês,

1) das Gelernte noch einmal durchnehmen, lernen:
tev baušļi jāpārmācās; tu viņus vēl labi nemāki;

2) lernend sich überanstrengen:
viņš mācījies, mācījies, kamē̦r pārmācījies. Subst. pãrmâcîšana, das Rügen, Strafen; pãrmâcîtãjs, wer rügt, züchtigt.

Avots: ME III, 166

pašmâceklis,* der Autodidakt.

Avots: ME III, 115

pašmâcĩba,* der Selbstunterricht.

Avots: ME III, 115

pusmâcĩba* Seifert Latv. chrest. III, 290 "?".

Avots: ME III, 430

pusmâcîtãjs Lis., ein nicht ganz legitimer Pastor mit geringerer Bildung.

Avots: ME III, 430

pusmâcîts Seifert Latv. chrest. III, 288, haibgebildet, halbgelehrt.

Avots: ME III, 430

samâcît, ‡

2) gründlich unterrichten:
kuo turienes ... skuoluotājs ... samācījis Janš. Bandavā II, 35.

Avots: EH XVI, 429

samâcît, tr., (zu Bösem) instruieren (perfektiv): samācījuši manu vīru, ka šim vajaguot labāk pie tiesas Plūd. Rakstn. II, 373. rīšmete... visus samācīja... uz zemes prasīšanu Janš. Bandavā I, 5: Refl: -tiês, (viel) auslernen.:

Avots: ME II, 682

uzmâcît,

1) lehren, lehrend den Sinn auf etw. richten:
uotru uz palaidnībām uzmācīt Golg.;

2) zu seinem Unterricht noch etwas beifügen
L., noch mehr lehren, dazulehren: viņš jau bija diezgan mācījies, bet uotrs tuo vēl uzmācīja. Refl. -tiês, dazulernen, noch zulernen L.: pie uotra meistara vēl uzmācīties AP. tad vēl viņa gāja kādus gadus divi vai... pie guvernantes uzmācīties A. v. J. 1896, S. 676.

Avots: ME IV, 357

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês ² Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

mâka, das Können, Vermögen, Verständnis, der Kunstgriff: ar gribu un māku strādāt MWM. VI, 377. [vajag tik mākas, tad darbi ies Mar. n. RKr. XV, 125.] pielikusi visu savu māku, lai uzcirtu meitu par kundzeni Stari I, 39. bez mākas nevar ne cūku sapīt Stomersee, Lös., Bers., Aps. zemkuopim vajadzīga arī māka savus augļus labi pārduot A., XII, 166. [ak tavu māku, kâ viņa tuo veikli visu izdara Ezeriņš Leijerkaste I, 244.] viņam ir tādas mākas sāpes ar vārdiem apturēt Tirs. n. RKr. XVII, 68. Zu mâcêt

Avots: ME II, 579

mākt St. (li. mókti "erlernen"), lernen, können. Jetzt nur mâcêt; nur das Part. Praet. Akt. von mākt noch erhalten, aber das Maskulinum nur in den obliquen Kasus, der Nom. nur vom weiblichen Geschlecht, wobei dieses Part. Praet. (einer, der gelernt hat der versteht, kundig) der Bedeutung nach sich nicht unterscheidet von dem Part. Praes. mākuots tautās gāju (Var.: tautas gāja izmākuse) BW. 22605. tikušam, mākušam (Var.: mākuošam) pie bajāra lē̦[ti] dzīvuot 31255. kas kait man mākušam nemākušu pamācīt? 5629. dzirnaviņas izmācīja nemākuošu malējiņu 7975.

Avots: ME II, 579, 580

‡ nemācenieks Lange Latv. ārste 2, nemācinieks ebenda 33, = nemâcniẽks.

Avots: EH II, 15

nùorèibt, intr., berauscht werden, schwindeln, ohnmâchtig werden: acis lūkuojās kâ nuoreibušas Vēr. II, 401. galva sāk nuoreibt Stari II, 668.

Avots: ME II, 838

‡ pamācinât (li. pamokìnti) Perwelk, = pamâcît.

Avots: EH II, 154

samâkt ² , -kstu, -ku Rutzau, = samâcîtiês: s. baušlus nuo galvas.

Avots: ME II, 682

II tikt: prs. tīku Alswig, Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Liepna, N.-Laitzen, N.-Peb., Ramkau, Sessw., Warkl.,

1): auch Alswig, Blieden, C., Dunika, Heidenfeld, Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw., Smilt., Stenden, Wolm., Zögenhof; jai tika salts un baist Pas. IX, 328. guovs tika slaucama Sonnaxt. suņus nuomērdē, kad ve̦ci tīk ebenda. daudz tika duots ebenda, Kaltenbr. kad aitas tiek bre̦ngas Salis. ve̦se̦ls t. Kaltenbr.;

2): auch Behnen (neben tapt, werden);
t. kam klāt AP., Kaltenbr., Siuxt, Sonnaxt. valuodās t. Seyershof, a) zum Objekt von Gesprächen werden; b) sich zu unterreden anfangen. ar me̦liem tālu netīk Ramkau. vai luopus badā mērdēsi? tiec savā suolī! Vanagu ligzda 140. 30 gadus bij ticis (dzīvuojis) pēc tē̦va nāves Frauenb, līdz 50 gadu tika, tad nuomira ebenda. gailis (vai kāds cilvē̦ks) tika nuost (= nuobeidzās, nuomira) Seyershof;

3): kas tad pašam tīk? Erlaa. kad laiks (das Wetter)
pretī netiek ("nepiemē̦ruojas"), tad ne˙kas labs nuo labības neiznāk Seyershof. kad tika karpuļi (Kartoffeln), cūkas ēda tuos Sonnaxt. man pļaušana vēl tâ netika (nevedās), juo nemācēju vēl izkapti strīķēt Seyershof. brāļam netiek (neve̦das iegaumēt mācības vai darba), lai mâcās kâ grib ebenda;

4): kad piena netika Seyershof, Sonnaxt. mums tiks visa kā Kaltenbr. var˙būt tā sluota tiek (iztur), kad slauka Frauenb. cik ilgi tad tas tiek (dauert, besteht)?
Siuxt;

5): kas tev tika, ka taids bailīgs? Auleja. kas tai kājai tika? Kaltenbr.;

6): ar tuo maizi varēja kādu laiku t. Kand. jātiek tâ˙pat, kâ ir ebenda. kad tagad būtu jātiek tâ, kâ mēs e̦sam tikuši Siuxt. mātei bij jātiek nuo daļiņas Frauenb. t. nuo paša kules, auskommen, seinen Unterhalt haben
Diet. ‡ Refl. -tiês, auskommen Kand.: ar tuo sviestu var vienu nedēļu t. tie jau ar tik tâ tiekas, kâ var.

Avots: EH II, 681

‡ vuicības Warkl., = mâcības, das zu Lernende: jam v. labi iet galvā.

Avots: EH II, 798