Paplašinātā meklēšana

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

baļ˜ļa: drēbju baļļu piemē̦rkusi BW. 4703 var. re̦sna b. dē̦la māte 25506.

Avots: EH I, 203

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. ² 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348

bum̃burs,

1): man bij visas kājas vienuos bum̃buruos (uodu) sakuostas AP. b. ruodas luopa ādā, ja zem tās iedē̦tas kukaiņu uoliņas; ein knorriger Baum:
auga uozuols, bumburs, ar tukšu vidu Pas. VI, 105. uozuolam, bumburam (Var.: re̦snajam uozuolam) BW. 34159, 1 var.

Avots: EH I, 252

depšis (unter depsis): re̦snais d. Janš. Dzimtene IV, 30. tautu dē̦ls zemes d. BW. 10771, 9.

Avots: EH I, 316

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317

‡ duderags "?": ze̦ma, re̦sna kruodzeniece, ze̦mu vilka vēderiņu: tuo darīja lieki malki, ceļa vīru duderagi (Var.: kliņģerīši) BW. 19995, 4 var.

Avots: EH I, 339

izdubt [li. išdubti],

1) intr., hohl werden:
uozuola vidus izdubis caurs Lautb.;

2) tr., hohl machen, aushöhlen:
nuo uozuola kuoka izdubts trauks BW. III, 1, 52. zārks bij nuo re̦snas priedes izdubts BW. III, 3, 874.

Avots: ME I, 729

izplũksnât,

1) tr., auszupfen, ausfasern:
šķiedras, vilnu;

2) intr., sich ausfasern:
sarkanas svītras kâ pavedieni vērpās, sašķetinājās re̦snas, izplūksnāja atkal Latv.

Avots: ME I, 784

‡ krũķi Stenden "?": te aug tikai krūķu priedeles ("ze̦mas, re̦snas, me̦lniem zariem") Stenden.

Avots: EH I, 662

kudlaînis: re̦snajam kudlainim (gemeint ist ein Bär) Janš. Mežv. ļ. II, 478.

Avots: EH I, 667

kulinât [vgl. li. kulinė´ti "vielfach ein wenig hart schlagen"] Mar. n. RKr. XV, 121, kuļinât, tr., freqn. zu kul˜t, wiederholt schlagen, klopfen, schütteln, mischen, quirlen, wedeln, [schnell bewegen Fest.]: nevērīgi kājas kuļinādama, viņa sāka atlaist matus vaļā RA. vistiņa pāri reizes kuļināja ar kŗeisuo spārnu Purap. kulināt uolas, sviestu Mar. viņš lūgdamies kulināja asti MWM. VII, 694. Refl. -tiês, sick bewegen: re̦snais vē̦de̦rs tâ kulinājās, ka man uznāk bailes Druva I, 1079. [kuo tu kāju kuļini Fest.]

Avots: ME II, 306

kvapa, ein kleines, feistes, dickes Tier: pele tik re̦sna kâ kvapa Etn. I, 138 (aus Līve). - Identisch mit dem entlehnten kvape U. (li. kvarčinti "bittend quälen".]

Avots: ME II, 351

[le̦tuksis, ein Art Boje Bielenstein Holzb. 653]; le̦tukši, recht dicke Schnüre am Netze: le̦tukši - pare̦snas auklas ar lielu korķa plūksnu un lielu uolu Etn. II, 107.

Avots: ME II, 455

lubstãjs: lubstāji lietuoti se̦najiem lubu jumtiem; tuos pagatavuo pārplēšuot uz pusēm re̦snas kārtis un nuotešuot gludu plakanuo pusi: virsū - kâ beidzamuo liek apaļu lubstāju Ramkau. apaļiem kuokiem, kuŗus sauca lubstājus Jürgens 7.

Avots: EH I, 759

I mìlna C., [milˆna ² Līn., mìlns ² Kl.,

1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., milˆna ² Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls ² Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;

2) [mìlna ² Bers., milˆna ² Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];

3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);

4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;

5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal˜t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]

Avots: ME II, 627

I mul˜da: auch ("abra") AP., Ramkau, (mit ùl ² ) Sonnaxt, ("vienkuoča abra; cūku sile"; mit ul˜ ) Siuxt. de̦su m. BW. 20757, sieviņ[a], mana re̦sna m. 27152, 2 var.

Avots: EH I, 830

neabvẽlis, f. -le, der (die) Nichtwohlgesinnte, Neidische: visus viņš tur par saviem nelabvēļiem Apsk. glāžu šķirstam nelabvēles kâ virves aptinušas re̦snas lēles Asp.

Avots: ME II, 720

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

paglîts, recht nett: nama māte pave̦ca, pare̦sna, paglīta, paveikla dāma Latv.

Avots: ME III, 29

pakupls, ziemlich dicht belaubt, ziemlich dicht, behäbig: pakupls kuoks. pakupla, pare̦sna vedēju māče BW. 16340. lai mana pādīte pakupli aug 1316.

Avots: ME III, 51

palēcekne; eine Vorrichtung zum Springen, ein Sprungbrett: tautu meita ze̦ma, re̦sna, tai vajaga palēceknes BW. 32239.

Avots: ME III, 58

pam̃pa, ‡

2) "cūka" [?] NB. (mit am̂ ² ): tā ir gan re̦sna p.; ‡

3) "ein kurzer, dicker und ästiger Baum (z. B. eine Fichte, Eiche" ;
mit am) Spiess.

Avots: EH II, 157

pastrups: palielas, re̦snas un pastrupas ... pudeles Jürgens 71.

Avots: EH XIII, 177

pasvam̃pâtiês, sich ungeschickt, mühsam bewegen: kur nu šī, tāda re̦sna mātīte pasvampāsies? Naud.

Avots: ME III, 110

patecêt,

2): lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama ("?"), lai luoka pūriņu parakstīdama Tdz. 36746 (ähnlich 37661). nevar lāga p. 42370;

3): jau saulīte patecēj[u]se BW. 4338; ‡

5) fliessend entstehen:
uz grīda bija nuo caurā puoda patecējusi pelce Dunika; ‡

6) "izstiepties" Schnehpeln:
meitenes gaduos viņa bija ze̦ma, re̦sna; tik vē̦lāk patecēja gaŗāka, slaikāka Janš. Bandavā I, 242.

Avots: EH XIII, 181

‡ pe̦m̂paŗa ² Frauenb. "re̦sna saite".

Avots: EH XIII, 222

pìesta (li. piestá, acc. s. piẽstą, ein Stampffass), auch piests (ostli. piẽstas "Mörserkeule" ) St., U.,

1) ein Geschirr, darin gestampft wird, ein hölzerner Mörser
(piests) Nigr., (piêstiņš ² ) Bauske, izcirsts (duobjš) bluķis, kur miežus nuogrūž ķūķēm LP. VI, 1, 5, Ronneb., Selb., Friedrichswald; nu viņam ir aste apakš piestas, er ist jetzt seiner Freiheit beraubt, gebunden (z. B. durch eine Heirat) Mag. XIII, 2, 68;

2) die Mörserkeule, Stampfe
U.: jebšu tu ģeķi ar piestu (mit dem Stempel) kâ putraimus sagrūstu... Glück Spr. Sal. 27, 22;

3) von dicken Menschen, insbesondere von dicken Frauen und Mädchen gesagt:
(meita) re̦sna kâ piesta Ronneb. tev pašai meitas auga, visas piestas izskatā BW. piel. ² 4833, 4. - vaŗa piesta, ein vierschrötiger Mensch U. Nebst slav, pěsta od. pěstъ "Schlägel" zu paisīt.

Avots: ME III, 296

raksturĩba,* die Eigenheit, besondere, charakteristische Beschaffenheit: šuo raksturību vēl pavairuoja ze̦mais, re̦snais ruovis virs platā.... jumta Janš. Dzimtene ² I, 160.

Avots: ME III, 475

re̦sns (li. rẽsnas "stark, tüchtig" Leskien Nom. 358), auch rešņs, dick, dickleibig, dickstämmig U.; grob: re̦sns kâ bluķis Etn. I, 83. re̦sna kâ piesta IV, 4. abi gali baļķa re̦snumā LP. V, 28. re̦snu re̦sna virve VII, 475. es re̦snu (Var.: rupju) dzīvi (= dziju) vērpu BW. 8402 var. maza, maza jumpraviņa dancuodama re̦sna tuop (Rätsel: die Spuhle am Spinnrad) RKr. VII, 1127. - dziežu sīki, dziežu re̦sni, abējādi saskanēja BW. 305. saimnieks ieprasījās rešņā balsī Saul. III, 70. re̦snais (substantivisch), ein am Netzflügel befestigter Zugstrick Popen n. Bielenstein Holzb. 651. -Subst. re̦snums, die Dicke: tautu dē̦ls uozuoliņa re̦snumiņu Biel. 1161. Am ehesten (s. Feist got. etym. Wrtb˙z 157) wohl zu ahd. risi, and. w risil "Riese"; anders (zu ksl, reдъ "Speise", sloven. rediti "nähren" u. a.) Persson Beitr. 274 ff.

Avots: ME III, 513

II rimts (li. rimtas "fest, stämmig" bei Geitler Lit. Stud. 106), Adv. rimti, gross, starkknochig (rim̂ts ² ) Sassm.; = stiprs" Irmelau n. U.: Zīmaļai arvienu tādi rimti teļi Sassm. rimti, raibi sivēniņi BW. 25580 (aus Erlaa). es viena mātei, bet laba rimta (Var.: re̦sna): kad stāvu stāvēju, kâ siena kaudze; kad gulu gulēju. kâ dīķa dambis 5326, 2. div[i] mani brālīši, bet labi rimti: pili nesa ruokā, Rīgu padusē 13186, 3. sirmi zirgi. rimti vīri. drīz mēs jūdzes mērīsim 17154. rimts tē̦va de̦ls ... rimti juoza zuobe-niņu, rimti kāpa kumeļā 29914. druoši, druoši, rimti, rimti (zu rimts I?)..! ja ne druoši, ja ne rimti, mīs tautiņas kājiņam 83, 4. rimti, rimti (zu rimts I?), druoši, druoši tās māsiņas panākstuos! Biel. 855. Doch wohl auch zu rimt, remties ("sich stützen"); eigentlich - geschtützt, fest > stark ?

Avots: ME III, 527

ruõvis PS., C., Katzd., Dond., ruôvis Prl., Kr., Lis., Schwanb., ruôve Saikava, ruove U., L., Bielenstein Holzb.,

1) das Gewölbe über dem Feuerherd
U., Odsen, Naud., das gewölbte Funkendach Bielenstein Holzb. 63; der Feuerherd, der ein Gewolbe über sich hat U.; der Kamin Bielenstein Holzb. 87; ruõvis "der obere Teil des Riegenofens" Salisb.; die Küche (ohne Schornstein) Ronneb. (mit uõ), Smilt.; die Ofenrohre; die Rauchluke in schornsteinlosen Häusern Katzd.; ruõvis, der untere Schornstein (zum Räuchern) Dunika, Lieven-Behrsen, Janš.: Sprw. me̦lns kâ ruovis. dūmaiņš ruovis Lautb. ķēķis ir skursteņa platā apakša, kuŗā ierīkuots pavards, dažreiz ar jumtiņu, tâ sauktais "ruovis" Plutte 89. Antuons ne̦s malku uz ruovi Līguotnis Stāsti II, 15. puisi, tev krāsns ruovītī pusdiena! A. XXI, 137. saimniece ņēma nuo ruovja de̦sas R. Sk. II, 133. ruovis tikkuo spēj rīt dūmus Janš. Dzimtene ² I, 279. ze̦mais, re̦snais ruovis virs... jumta ebenda 160. -ruovē līst, speķi griezt, damit wird eine zur Belustigung einem gemachte Aufgabe bezeichnet, ein Stück Speck vom Querbalken mit dem Munde herabzuholen, wozu er sich an einem Stricke hinaufwälzen muss U. ruõvju kuoki Dond., die Querstangen im ruovis: uz ruovju kuokiem karina gaļu žāvēšanai Dond. - ruõvju gaļa Dond., geräuchertes Schweinefleisch. -ruovja sviests B. Vēstn., Küchenbutter;

2) die Kampfhütte auf einem Panzerschiff. -
Nebst estn. rōw "Dach, Rauchfang, Bauer-küche, Gewölbe" aus mnd. rôf "Decke, Rauchfang".

Avots: ME III, 585

rumenīca "re̦sna, saķervējusies zarna" Lis.

Avots: ME III, 559

‡ runstaklis A.-Schwanb. "ļuoti re̦sna savē̦rpta dzija".

Avots: EH II, 385

saaûgt, intr.,

1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;

2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. ² 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;

3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;

4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.

Avots: ME III, 590

sablin̂st ^2, intr., dick, fett werden: meita sablinduse tik re̦sna kâ gaļas maiss Sassm.

Avots: ME III, 595

saķervêtiês, zusammenschrumpfen, runzlig werden: re̦sna, saķervējusies zarna Lis.

Avots: ME II, 663

sarumbâtiês, sich dick und unschön ankleiden: kur nu tāda iesi, sarumbājusies tik gara, tik re̦sna? A. X, 1, 417.

Avots: ME III, 723

sastĩpât Dunika, Wolm., sastipuôt, auch sastīpêt Brasche, tr., mit Reifen versehen, bebänden; ein Fass abbinden Brasche: Jānīt[i]s kannu sadauzīja..., dieva dē̦ls sastīpuoja (Var.: sastīpāja) sudrabiņa stīpiņām BW. 32934. Jānītim re̦sna sieva, vara stīpām sastīpuota 32995. puisis... iztaisījis... stīpas un ar tām sastīpājis raganas zārku Pas. III, 58 (aus Serbigal). taures pagatavuoja nuo vienkuoča, kuŗu pāršķēla uz pusi,... salika kuopā un sastīpuoja Konv.2 4124. Refl. -tiês, sich Reifen umlegen, sich bebänden: sastīpuojies dzelzs stīpām Pas. IV, 476.

Avots: ME III, 748

I šàutrs ² Kl., Sessw., (mit aû ² ) Wandsen (auch šautra und šautrîs?), ein Stück Holz zum Hineinschieben Bielenstein LSpr. I, 267, ein Holzschieber (vor Lichtlöchern resp. Fenstern) Biel. Holzb. 33, Riegel 41, Weissenstein; ein Holzknüttel (zum Werfen) Lubn. (mit àu ² ) n. Etn. 1, 32, (mit àu ² ) Laud., Kreuzb., Odsen, Saikava, Selsau, Warkh., Warkl. (viņš nedabūja ne šautru pa kājām U. šautru metu upītē BW. 8929, 1. sviedu šautru, te̦ku pate ap re̦snaju uozuoliņu 24620. pils... desmit šautru tāļumā LP. VII, 1099); ein Holzscheit U.; ein Reis V.; ein Kegel Konv. ¹ 302; ein Spiess zum Aufhängen von Fleisch C., PS. (mit àu), U., (mit aû) Mar., (šautris) Etn. II, 123; ein durchgesteckter Stock Kurl. n. U.; "kuociņš, ar kuo piesprauž labības gubām ce̦pures" Neu - Bilskenshof; "redeļu kuoks" Lasd.; eine Stange zum Zusammendrehen der Stricke bei der Holzfuhre U.; ein Holzknebel zum Zusammendrehen einer klūga bei der Herstellung von Holzflössen (šautris) Lubn.; ein Knebelholz Wid.; ein Querholz, das die EggenhöIzer verbindet U. (plur. šautri Bielenstein Holzb. 488, (mit aû ² ) Siuxt); abgehauenes Strauchwerk zu Faschinen (šautru kuopa L., eine Faschine; šautru tilts, mit Faschinen gebauter Weg U., Knüppeldamm od. -brücke Bielenstein Holzb. 716) oder zum Brennen U. Zu šaut, s. Prellwitz Wrtb. ² 420.

Avots: ME IV, 11

‡ sê̦ds Auleja,

1) "pare̦sna dzija zvejas tīkla abās malās, uz kuŗas savē̦rtas tīkla acis";

2) "tīkla gabals starp vienu un uotru liekača aci": sē̦dā vairāk acu.

Avots: EH XVI, 480

‡ skrāšņs, = krāšņs: ielej pienu bļuodiņā, lai es augu skrāšņa, re̦sna, apaliem būdeņiem! Tdz. 37564.

Avots: EH II, 508

šmukt: re̦sna pātaga šmūk nuo kāteņa zemē Kaltenbr. kad šmūk ("ātri pazūd, nuoiet") sniegs zemē, tad ūdins vien tik paplūst ebenda.

Avots: EH II, 649

sniêgt: auch Fehteln, Skaista, (mit iẽ ) Wilkenhof n. FBR. XIV, 56, Atschw., Bornsmünde, Lesten, (mit ìe ² ) Oknist, (mit ie ) Allend., Koddiack, Setzen; varu tevi s. (= sasniegt) Vindedze 161. spuogulī ..., kas sniedza nuo grīdas līdz pat griestiem Apsk. 1903, S. 18. viņa bij pare̦sna, man tikkuo līdz ple̦ciem sniedza A. Upītis Sm. lapa 189.

Avots: EH II, 543

šuoma U., šuoms L., U., = suoma 1, Ranzen, Schlauch; re̦sna šuoma St. "dicker, vierschrötiger Mensch, wie ein Klotz".

Avots: ME IV, 112

stàmbans ² N. - Schwanb., ein gefallener (gebrochener) Baum N. - Schwanb., ein Baumstumpf; kre̦klu šuvu pie stambana mērīdama; svešai mātei tādi dē̦li kâ stambani (Var.; stumburi u. a.) saauguši BW. 7356, 1 var. - šķē̦rsām caur kaklu un stambanu ("?") iet re̦sna pulka A. XXI, 442. Wenn nicht entlehnt, nebst stimbe̦ns und li. stambas "Strunk vom Kohl", stembti "in den Stengel schiessen" zu ahd. stumbal "Stummel", ai. stambha-ḥ "Pfosten" u. a., resp, zu mnd. stump "Baumstumpf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 623 ff.). Dass -m- hier schon ide. sein kann, zeigen gr, σταμῖνες "Ständer", corn. sevell "stehen" u. a. (bei Walde 1. c. 606).

Avots: ME III, 1043

standala,

2): "par stañdalām sauc re̦snas kārtis, kuo lietuo ē̦ku ceļuot; tās pieslien slīpi pie būvējamās sienas, un tad ar virvēm pa tām ve̦lk augšā baļķus" Ramkau.

Avots: EH II, 570

stečka, ‡

2) "pare̦sna, ze̦ma, neveikla sieviete" Draw.

Avots: EH II, 575

stiba: auch Edwalen; "eine Rute" Lesten, Siuxt; "eine dicke Rute ohne Zweige" Mahlup; "nūjä Dunika, "pare̦sna nūja sišanai" Seyershof; s. ganam, rīkste - bē̦rnu pēršanai Behnen. vai tad bē̦rnam ar tādu stibu jāsit! Frauenb. sutināta ievas s. (Var.: kūja, nūja, vica) BW. 23333 var.

Avots: EH II, 578

I stute,

1): "re̦sna, strupa rīkste" Bērzgale; eine Rute zum Prügeln
Zvirgzdine;

3): das männliche Glied:
Čūļam s. nuotrūkuse BW. 34722; ‡

4) Schimpfname für eine weibliche Person, die "ihr Haus nicht hütet":
tu kai s. skraidi nuo vienas ustabas uz uotru Zvirgzdine; ‡

5) "ein alter, steifer Klepper"
Bērzgale.

Avots: EH II, 596, 597

šûla ² Līn., šūla U., šūle (li. siūlė˜ "die Naht") U.,

1) die Naht
U., (šūla) V., (šûle ²⁾ Dond., Ruoja, Wandsen; "ein Streifen beim Zeuge" (šūla) Mag. XIII, 2, 60;

2) ein Streif, Striemen
(wie von Rutenhieben) Linden n. U., (šūla) Mag. XIII, 2, 60, (šûla ²⁾ Kurs., (šûle ²⁾ Nigr.; eine Schwiele (šûla ²⁾ Salis: gar sāniem bijušas re̦dzamas garas, re̦snas šûles ² Janš. Mežv. ļ. II, 476. sarkanas šūlas stiepjas pār muguru Duomas I, 575. ve̦lns . . . ar rīkstīti par muguru, ka Mārtiņam tūlīt šūla par muguru atradusies LP. VI, 541;

3) ein schmaler Wolkenstreifen, der sich von einem Rande des Horizonts bis zum andern hinzieht
(šùla ²⁾ Lind. (in Kurl.): ja šūlas sagriežas viens gals rītuos, uotrs vakaruos, tad uotrā dienā ir lietus;

4) "?" suņi taukus nuoē̦duši, šūles vien atlikušas BW. 20521, 1.

Avots: ME IV, 109

supe̦na Nigr., ein kleines, aber stämmiges Weib: sieva... tāda paze̦ma, pare̦sna supe̦na ir Janš. Bandavā I, 22.

Avots: ME III, 1124

svàmpa Wolmarshof, (mit am) Arrasch, (mit àm ² ) Selsau, (mit am̂ ² ) Wandsen, Bauske, Grünh., Lautb. IX, 303, ein schwerfälliger Mensch Spiess n. U., wer - dick und schwerfällig nicht leicht gehen kann Etn. II, 49; ein dickes Weib von kleinem Wuchs Freiziņ: kāda šī meitene drukna, re̦sna, - tīrā svàmpa Weissenstein. Zu svemptiês.

Avots: ME III, 1143

svempelis,

1) (f. -le), ein untersetzter, dicker Mensch:
svempies, svempeli (Var.: svempele), nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. meitene kâ svem̂pele Druw. n. RKr. XVII, 80. tādas veselīgas, paze̦mas, pare̦snas svempeles (mit èm Wolmarshof) Janš. Dzimtene V, 11;

2) svempele, eine halsstarsig werdende, leicht stätische Stute
Wid.;

3) "niķīgs, ieduomīgs, uzcirtīgs zē̦ns" (mit èm ² ) Vīt.; f. -le, ein solches Mädchen;

4) svèmpele ² Odensee "ein liederlich gekleidetes, unsauberes Frauenzimmer".

Avots: ME III, 1150

tàuki: auch (mit àu ² ) Sonnaxt (neben einem Demin. tàuciņš ² ); pie apzarņu taûkiem ² pieaugušas tievās zarnas Siuxt. de̦su taukus nuolasa nuo re̦snajām zarnām ebenda. paslēpeņu taukus izje̦m nuo guovju vai aitu paslēpenēm ebenda. sānu t. ir cūkai gar sāniem ebenda. izte̦k t. ugunī BW. 2436. tauciņus tecināja 12825 var. tas dzīvuo taukuos, im Überfluss Diet. Vereinzelt auch im Sing.: ēd labāk bez tauka! Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79.

Avots: EH II, 668

I trāba: "ē̦ka" (mit à ² ) Kaltenbr.; "ve̦ca māja" (mit à ² ) Sonnaxt; ve̦cu ābeļu un citu kuoku apņe̦mtas trābas un nelielas ... jaunsaimniecības Jauns. Augšz. 3. liela, re̦sna bāba kâ t. Sonnaxt. trābas kuņģis Grünh. "nepieēdīgs kustuonis".

Avots: EH II, 692

truopaîns,

1): re̦snas, truopainas (= puosmainas) trūbas Jauns. Raksti VI, 14.

Avots: EH II, 700

‡ trosks (Stammform?) Salis "re̦sna, pubuļaina vieta dzijā".

Avots: EH II, 697

uztušņuôt, = uztusnât 1: re̦snais krievs piecēlās un uztušņuoja pa trepēm augšā Laicēns Emigrants 67.

Avots: ME IV, 394

vãrpa (li. várpa "Ähre"),

1) die Ähre:
Sprw. tukšas vārpas augstu stāv Birk. Sakāmv. 88. divi vārpas uz viena stiebra aug ebenda. pļāvējs pats... nekasuot vārpas Etn. III, 90. pļaujamuos svē̦tkuos bija baznīcā uzkarināti vārpu kruoņi Frauenb. miežu sējas laikā saimnieces vārījušas cūkas mugurdaļu ar asti un virumu galdā ceļuot teikušas, lai auguot re̦snas miežu vārpas kâ tā cūkas aste Kurmene, vārpu gals, dasjenige Ende der Roggengarbe, wo die Ahren sind ebenda; vãrpu zâle Wolm. u. a., die Quecke;

2) der Schlägel am Dreschflegel
Frauenb.;

3) eine geflochtene Lederpeitsche
Golg.;

4) vārpiņa Nerft n. Bezzenberger Le. Di. - St. 179, das männliche Glied
Frauenb.;

5) der gekochte Schweineschwanz (so am Antoniustag genannt)
Stenden. Nach Hoffmann Makedonen 14 und Būga KZ. LI, 121 zu li. varpýti "stochern, klauben" (nach Kurschat "durchlöchern, aushühlen"); nach Potebnja PФB. IV, 161 zu aruss. вьрпсти "reissen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 1, 291 f.); nach Leskien Abl. 356 f. u. a. zu vêrpt (in diesem Fail wäre čech. vrápa "Runzel" formell vergleichbar); nach Zupitza GG. 261 und KZ. XXXV, 264, Pedersen Kelt. Gr. 1, 94 und Walde Wrgl. Wrtb. I, 277 zu ir. farr "Pfeiler" u. a. In der Bed. 4 erinnert es wohl nur zufällig an lat. verpa "das männliche Glied".

Avots: ME IV, 507

veča,

1) veča Pas. IV, 420 (aus Kalleten), Adiamünde, Bers., Frauenb., Nigr., N. - Bartau, Sessw., Stenden, Wandsen, večiņa Daugava I, 1197, Dond., Sehren, ein altes Weib (meist von der Frau,
z. B. mana veča, meine Alte, d. h. meine Frau Frauenb. u. a.): te dzīvuo ve̦ca, ve̦ca večiņa JK. V, 131. mana sieva nav... veča, tikai ap trīsdesmit pieci gadi Janš. Mežv. ļ. I, 130. kas tā tāda re̦sna veča...? BW. 23301, 1;

2) ein trächtiges Haustier (z. B. eine Sau, eine Stute, ein Schaf)
Frauenb.

Avots: ME IV, 519

vẽjenes Frauenb., Gramsden, Karls., Stenden, Wandsen, (mit è ² ) Bers., Selsau, die Windmühle U., Mag. IV, 2, 154: redzēja vējenes griežamies Janš. Dzimtene V, 312. spārni kâ mūsu vẽjēnēm Austriņš Pušeln. un suseln. 52. vējenes, kur kārš un vērpj arī vilnu Konv. ² 369. tik liela un re̦sna kâ sudmalas (vējenes) LP. IV, 166. malējs nuo ... vējenēm nākdams VII, 983. Vgl. vējines und li. vėjinis "für den Wind bestimmt".

Avots: ME IV, 551

‡ viênre̦sns ² Seyershof, von gleicher Dicke (von einem Ende bis zum andern): skruodeļu adatas bija vienre̦snas, un gals tievāks. Subst. viênre̦snums ² Seyershof, gleiche Dicke: tad bij vienre̦snuma menteļi.

Avots: EH II, 797

I viļinât, = vilinât II, (zwischen den Fingern resp. Händen) rollen, kneten (z. B. Brotteig, Schneeballen) U.: e̦smu re̦sna mātes meita, vai nuo māla viļināta BW. 9894.

Avots: ME IV, 597, 598

III vim̃ba Arrasch "pare̦sna rīkste". Dissimiliert aus bimba 1?

Avots: ME IV, 598

vinda,

1): ar vindiņu ievindāja me̦du, vasku uozuolā BW. 30354; "akas stabs, kam pāri re̦sna kārts" Selsau; ‡

3) viñda Orellen "zēle"; ‡

4) viñdas Siuxt "vērpjamā ratiņa spārna dzelzī iegrieztas rieviņas, uz kuŗām uzskrūvē skriemeli".

Avots: EH II, 785

zam̂pka ² dzija N.-Bartau "re̦sna dzija".

Avots: ME IV, 689

II žebeklis,

1) ein ästiges Holz, ein ästiger Stock
Gr. - Roop, Horstenhof, Raiskum, Ramelshof, (žebēklis) Schnehpeln; die Gabelung eines Astes: ligzdiņā... re̦sna zara žebeklī zem kupla lapu jumta Janš. Dzimtene IV, 19;

2) žebeklis Luttr., že̦be̦kls Schwanb., žebe̦kls Stenden, že̦be̦kl Angern n. Bezzenberger Le. Di. - St. 177, = žebērklis. Vgl. žabeklis.

Avots: ME IV, 799

zembembere, = ze̦mala 1: tur ir Tēvine -... tā mazā, tā zembembere Janš. Dzimtene ² I, 178. tāda pat zembembere kâ tuoreiz! meitenes gaduos viņa bija ze̦ma, re̦sna Bandavā I, 242.

Avots: ME IV, 708