Paplašinātā meklēšana

‡ àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.

Avots: EH I, 13

‡ àizkārnît, wegscharren: a. mē̦slus pruojām.

Avots: EH I, 30

‡ apbḕrnîtiês Wolm., = apbḕ̦rnuôtiês.

Avots: EH I, 73

‡ I apkārnît,

1) mit den eigeneu Exkrementen besudeln:
bites apkārnījušas skreju Wandsen;

2) bereinigen:
a. sē̦tu Bauske. Refl. -tiês, sich mit Exkrementen besudeln: bē̦rns apkārnījies.

Avots: EH I, 90, 91

‡ II apkā`rnît C., mit Dachpfannen (kā`rniņi) bedachen: a. jumtu.

Avots: EH I, 91

‡ appurnît Lubn., Schwanb., Sessw., = ‡ appurinât.

Avots: EH I, 107

‡ apskarnîtiês, in der Fastenzeit verbotene Speisen essen Marienhausen.

Avots: EH I, 113

‡ atģirnît Kal., los-, wegreissen: krizdams viņš sev atģirnījis ādu.

Avots: EH I, 144

‡ atkārnît Trik., = atkārpît: stirnas var a. kuokiem saknes.

Avots: EH I, 147

bḕrnîtiês (unter bḕ̦rnuôtiês): auch FBR. IX, 148.

Avots: EH I, 216

[ģernît, -ĩju, s. ģerît.]

Avots: ME I, 697

ģiernît, zerfetzen: suns ar zuobiem ģiernī lupatu Katzd. [Wohl mit westkurl. ier aus ir.]

Avots: ME I, 701

ìekārnît,

1) einscharren
U.;

2) anfangen auseinander zu breiten Adsel:
tikkuo siena gubu iekārnīja, te lietus klāt Wend.;

3) viel (ein)essen:
bet tad ta nu brangi iekārnīju Bers.

Avots: ME II, 26

izburnît: ausreiben Frauenb. (mit ur̂ ² ): dubļainas drēbes izkaltēt un i.

Avots: EH I, 437

[izburnît, zerknittern: drēbes Lis., Arrasch; izb. cilvē̦ku, ordentlich durchquetschen.]

Avots: ME I, 719

izkā`rnît,

1): izkārnījis visu ve̦zumu (hat den gesamten Inhalt der Fuhre durcheinandergeworfen, ausgewühlt)
Orellen;

2): reinigen
- auch Saikava: i. aku, linu mārku, atejas vietu Grünw. (namu) izkārnītu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 46, 66); ‡

4) ausroden
Salis: tur bij kārnums izkārnīts. es div[as] pūrviet[as] izkārnīju plav[u].

Avots: EH I, 454, 455

izkā`rnît, tr.,

1) auseinanderwerfen, aus -, durchwühlen, ausscharren, auskratzen:
gultu Wend.; ve̦zumu, eine Fuhre auspacken Bergm. vistas lecekli izkārījušas. suns izkārnīja peļu midzeni Nigr.;

2) ausputzen, [auskehren, ausweiden
U.], reinigen: pīpi. man bij grāvis jāizkārna Alm. [sirds - būdu izkārnīt caur īste̦nu ticību Manz. Post. 11];

3) = izķe̦skāt C. Refl. - tiês, sich entleeren:
kad zirs nevar izkārnīties.. Wagner.

Avots: ME I, 750

izķìrnît, tr.,

1) durchlöchern, aushöhlen:
lielu caurumu JU.;

2) wühlend, unordentlich ausessen:
kas tuo biezputras bļuodu izķirnījis Serb., C.

Avots: ME I, 760

kā`rnît C., [Walk., PS., Wolm., Trik., Jürg., N. - Peb., kârnît ² Lautb., Bauske, Ruj., Salis), kãrnît Biel., - u, - ĩju, tr.,

1) wühlen, ausbreiten, scharren, kratzen:
kuo tu kārni sienu? C., Smilt., Bers., Laud., Adsel. suns, vērsis, zirgs kārna zemi Nigr. [tam kļuva ausis tâ kārnītas, ka viņš nezināja, kur tam bij palikt Manz. Post. II, 37];

2) reinigen
[Manz. Lettus]: pīpi, pļavas, zivis. sāku pļavas kārnīt Neik. kuoku kārnīt, die Äste aushauen U. Refl. - tiês, scharren, wühlen, sich sperren, sich zu schaffen machen: vistas tâ kārnās, ka zemes iet pa gaisu Nigr. kuo nu te kārnies (jaucies) kâ kārneklis! C., Smilt., Adsel, Wenden n. A. X, 2, 354.

Avots: ME II, 197

I kā`rnît,

1): "schleudern; stürzen
(tr.)" N.-Wohlfahrt;

2): roden
Salis. Refl. -tiês: unruhig hin und her treten und mit den Füssen scharren Seyershof: ērzelis kârnās ² ; "svaidīties" N.-Wohlfahrt; eine Arbeit gut zu verrichten streben Seyershof: kuo viņi kārnījās ar saimniekuošanu!

Avots: EH I, 603

‡ II kā`rnît, zu erschliessen aus ‡ apkā`rnît II.

Avots: EH I, 603

ķìrnît, -u [od. -ĩju Erlaa], -ĩju,

1) den Mist mit dem
ķìrnêklis aus dem Wagen ziehen Smilt., C.;

2) das Eingeweide herausnehmen
[Erlaa], Upīte Medn. laiki: [vārna pie maitas ķirnī Erlaa;

3) kir̃nît Drosth., = ķir̃nât.] Refl. tiês, sich zu schaffen machen, sich Mühe geben, schmaddern [Notk.]: kas nu lai ķirnās ap tām sēnēm Serb. miruoņi visur ar pirkstiem pa virsu ķirnuoties, fahren mit den Fingern über die Speise Etn. II, 41.

Avots: ME II, 385

‡ *mārnît, zu erschliessen aus pìemārnît.

Avots: EH I, 792

I marnîtiês, [mar̃nîties (prs. -nuos) Kalleten, O.-Bartau] virsū, sich aufdrängen Grob. n. Etn. IV, 145, [Assiten, Preekuln. Vgl. mārnīties.]

Avots: ME II, 564

[II marnîtiês "sarežģīties" (vom Garn od. von einem Netz) Baltinov.]

Avots: ME II, 564

mârnîtiês ^2, -uos, -ĩjuos, sich aufdrängen Līn., Wain., [Nikrazen, Sessau, Dunika], Nigr.: kuo tu man mārnies virsū? [Schrunden], Janš. [Zu ahd. mornēn "sorgen", gr. μέριμνα "Sorge", la. mora "Verzug" u. a.? Oder eher zu slav. mora, an. mara Alp" u. a. (bei Berneker Wrtb. II, 76)?]

Avots: ME II, 584

‡ murnît, schütteln, rütteln; quetschen Libau; ne˙viens viņu ... nesviež sìenā, nevārta, nemurnī (= neburna 1?) Janš. Bandavā II, 269.

Avots: EH I, 835

nùokārnît,

3): auch N.- Bergfried;

4): "abnehmen" (?)" ME. ll, 796 zu ersetzen durch "heimlich abnehmen" Dricēni, Ungurmuiža, Welonen". Refl. -tiês, ‡

2) sich sehr abmühen
Salis: n. ar sìenu.

Avots: EH II, 52

nùokārnît,

1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;

2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;

3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;

4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;

5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]

Avots: ME II, 796

[nùožurnît, mit einem stumpfen Messer abschneiden Dunika.]

Avots: ME II, 894

[ņurnît "?": kaķis ņurnī gaļas gabalu Kalzenau.]

Avots: ME II, 907

[paburnît, ein wenig burnît 1.]

Avots: ME III, 10

[pakārnît,

1) ein wenig kārnît 1: p. mē̦slu čupu;

2) ein wenig reinigen:
p. zarnas Adiamünde.]

Avots: ME III, 44

pernît "loslassen": kâ cūkas pernīja vaļā, tâ aizskrēja uz kartupeļu lauku Wessen.

Avots: ME III, 202

pìekārnît,

1) in grosser Menge ausschütten :
guovs piekārnījusi sienu pasilē;

2) wühlend verunreinigen und füllen:
cūka piekārnījusi sili (ar mē̦sliem).

Avots: ME III, 256

pìemārnît, besudeln: cūkas piemārnījušas sili Bauske.

Avots: ME III, 271

purnît,

1) stossen, werfen:
p. zemē, ārā Ar.;

2) pur̂nît, knittern
Drosth., Bauske (vgl. bur̂nît);

3) pùrnît, zausen:
p. matus Jürg. Refl. pur̂nîtiês, wühlen: kuo tu tur purnījies? Sessw.

Avots: ME III, 418

saburnît: auch Segew., Walk, (mit ur̂) Ronneburg. ‡ Refl. -tiês, = sabur̂zîtiês.

Avots: EH II, 398

saburnît Smilt., saburņît Wid., saburņât, tr., zerknüllen, zerzausen: saburnīt avīzi Bračs. izkāpa nuo karstās, saburņītās gultas A. v. J. 1896, S. 646. šis simtnieks bij pave̦cs, saburņīts DL. nesaburņā un nesaņurkā manu sakruzulē̦tuo matu un kleitu! RA.

Avots: ME III, 599

‡ saģiernît(iês) "оцарап(ыв)ать" M. 358.

Avots: EH XVI, 412

saģirnît, tr., zerreissen: re̦dzu tuo (= dvēseli) gabalu gabaluos saģirnītu Zuobg. kal. 1910, S. 24.

Avots: ME II, 634

sakārnît,

1) verwühleu:
s. visu gultu Lis.;

2) wühlend verstreuen:
guovis sakārnījušas sienu zem kājām Wolm.;

3) verunreinigen:
s. pagalmu Ruj.;

4) zusammenscharren;
savākt: s. mē̦slus Bauske, Siuxt, Widdrisch, Adiamünde.

Avots: ME II, 648

‡ sapernît Wessen "= sadzīt I 1": agri s. cūkas mājas.

Avots: EH XVI, 435

sapurnît, sapurņît Ar. "sarāt; sakratît".

Avots: ME II, 709

savernît "verbinden" Lubn.

Avots: ME III, 785

‡ *skarnîtiês, zu erschliessen aus ‡ apskarnîtiês.

Avots: EH II, 502

‡ stirnîtiês "?": vilki gauduo, kasīdamies un stirnīdamies gar ... kapu Janš. Mežv. 1. II, 163.

Avots: EH II, 581

I švèrnît ² Mar. n. RKr. XV, 140, schelten: švernī krietni bē̦rnus. Refl. -tiês Lubn., Warkl., = gānīties.

Avots: ME IV, 115

II švèrnît ^2, hin und her wenden, kehren: iet pakaļu švernīdana Saikava.

Avots: ME IV, 115

švērnît (oder švērnêt?) Wessen "deutsch sprechen".

Avots: ME IV, 115

uzburnît, quetschend, stossend aufwecken: uzburnīt bē̦rnu nuo miega Wolmarshof.

Avots: ME IV, 319

uzdirnît,

1) aufkratzen, kratzend an die Oberfläche geraten lassen
(mit ir̂ ² ) Dunika: uzdirnīt asinis;

2) (einen Neubruch zum erstenmal) aufpflügen:
nuoru uzdirnīt Drosth.

Avots: ME IV, 325

uzkā`rnît, ‡ Refl. -tiês (mit ār) Frauenb. "uzmesties 3": puika grib man u. kaklā.

Avots: EH II, 724

uzkā`rnît,

1) (auf etw.) aufkratzen, -scharren:
uzkārnīt zemi kam virsū Schibbenhof;

2) (ein wenig auf etw.) ausbreiten, ausstreuen
(perfektiv): viņš tik mē̦slus tīrumā drusku uzkārnījis (uzmē̦tājis) Base. mē̦slus uz duobes uzkārnīt;

3) = uzdirst: suns uzkārnījis uz ceļa;

4) wühlend, scharrend an die Oberfläche geraten lassen, zum Vorschein bringen:
vista uzkārnījusi graudus;

5) aufwühlen
AP., MSil., Nitau, N.-Peb., Schujen: ar se̦kumiem netīrumus uzkārnīt Bers. pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Ozolk. māc. siena apārņus uzkārna (uzcē̦rt), lai siens labāk žūst Ubbenorm;

6) scharrend ebnen:
uzkārnīt pļavu (= nuolīdzināt kurmju rakumus) Ubbenorm;

7) zusammenscharren:
u. mē̦slus (= izsvaidītus mē̦slus samest kuopā) Grünwald.

Avots: ME IV, 340, 341

uzmarnîtiês, sich aufdrängen Ahswikken, Bahten, Gramsden, Wain.

Avots: ME IV, 355

vùrnît ² Mar., -ĩju, kräftig werfen: vurnĩ akmini luogā, lai... glāzes izbirst! Mar. n. RKr. XV, I44.

Avots: ME IV, 676

žàrnîtiês ^2, -ījuôs Gr. - Buschhof, sich ereifern, hitzig werden: viņš smagi žarnījās, bet ni˙kas tur neiznāce.

Avots: ME IV, 789

žārnîtiês, schreien, laut sprechen, schelten Sessw.

Avots: ME IV, 797

žornît (mit uor aus ur ?), kauen (?): zuobiņiem nākuot duod bē̦rnam zaļu cūkas gaļu žornīt JK. VI, 56.

Avots: ME IV, 827

žurnît,

2): auch (mit ùr ² ) Erlaa;

3): "plēst" (mit ùr ² ) Borchow; lācis ve̦lnu tâ žurnījis, ka ... Pas. XI, 252. ‡ Refl. -tiês (mit ùr ² ) Erlaa "neveicīgi ap kuo slapju strādāt".

Avots: EH II, 822

žurnît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) = žulnît 1, (eine weiche Masse) mit einem stumpfen Messer schneiden Bers., Dunika, Erlaa, Fehsen, Lubn., Setzen, (mit ur̃ ) Wandsen, (mit ur̂ ) Arrasch, (mit ùr ² ) Lubn., Prl., Selsau, (mit ur̂ ² ) N. - Bartau: mazais Reinītis žurnīja tētem striķus pušu Krišs Laksts 76;

2) kauen
Kosenhof, Wid.;

3) drücken, würgen, quetschen, knautschen, (aus)ringen
(mit ur̂ ) C., Jürg., KatrE., Laitzen, Lettihn, Mahlup, Mar., Schujen, (mit ur̂ ² ) Bauske, (mit ùr ² ) Lubn., Saikava, Selsau; "staipīt, murdzīt kaut kuo (pa slapjumu)" Vīt.: suns sāka kaķi žurnīt Saikava. kaķis žurnī peli Mar. n. RKr. XV, 146, A. - Laitzen, Kosenhof, Odsen, N. - Schwanb., žurnī drēbes (d. h. Wäsche)! ebenda. kuo tu tuo bē̦rnu tik daudz pa klēpi žurnī? Mahlup. sivē̦ni žurna (saugen) cūku Vīt.

Avots: ME IV, 834, 835

appurņît,

1): vējš appurņījis statiņiem ce̦pures Palzmar n. RKr. XVII, 74; ‡

3) = ‡ appurnît (mit ùr ² ) Golg., Laud., Saikava.

Avots: EH I, 107

burņît (unter burnît),

2): auch Nötk, n. A. XI, 166.

Avots: EH I, 255

ģerît, -ĩju, [ģernît], reissen, zupfen: es turu kuoku aiz viena gala, aiz uotra suns ģerī, grib izraut Fest. [sivē̦ni cūku ģernī (saugend). ģernīju plē̦sumu, kamē̦r uzģernīju Fest. - Auf Grund des russ. Imperativs дери "reisse" entstanden?]

Avots: ME I, 697

kā`rnêklis,

1) einer, der Unordnung macht, ein wühler:
kuo tu te kārnies kâ kārnēklis Serb., Adsel, Wenden, Bers. n. A. XV, 2, 394;

2) kārneklis U., zu Heuschlag gereinigtes Buschland.
Zu kārnît.

Avots: ME II, 197

‡ kar̂nît ² Siuxt, -u, -īju, = kā`rnît 2: k. dīķi, aku.

Avots: EH I, 589

ķìrnêklis, eine Mistgabel Smilt. S. ķirnît.

Avots: ME II, 385

[nùokar̃nît,

1 "nuojaukt, izpuostīt": n. māju Serben, Peb., Ruj., Segew.;

2) "absäubern, abreinigen":
n. drumslas Bauske;

3) "die Sahne od. den Schaum abschöpfen"
Mitau, Mar., Peb., Serben, Sermus; vgl. nùokārnît.]

Avots: ME II, 794

‡ nuožņurît Grawendahl, Heidenfeld, Meselau, Zögenhof, = nùožurnît.

Avots: EH II, 111

‡ nuožuknît Dunika, = nùožurnît.

Avots: EH II, 111

‡ nuožur̂knît ² Dunika, = nùožurnît.

Avots: EH II, 111

‡ saģirgât, = saģirnît: sumpurnis šuo saģirgājis gabalu gabaluos Pas. V, 421 (aus Smilt.).

Avots: EH XVI, 412

sapurņît (unter sapurnît), ‡

2) "sasviest, sagrūst kuopā" Lis.

Avots: EH XVI, 439

švērnêt (so statt švērnît ME. IV, 115 zu lesen) Wessen: schlecht deutsch sptechen.

Avots: EH II, 661