Paplašinātā meklēšana

I gur̂ķis: dižais g. Iw., ein Kürbis.

Avots: EH I, 421

I gur̂ķis, die Gurke: kuo līdz lieli gurķi, kad vidi tukši. Entlehnt.

Avots: ME I, 684

II gur̂ķis ² [Dunika, Nieder-Bartau]. der Faulenzer, gurķe, die Faulenzerin: sliņķis, gurķis tas puisītis BW. 10804. ai gurķīti, tē̦va dē̦ls 20696. sliņķe, gurķe pati nāca 12212. slinks, skābs kâ gurķis.

Avots: ME I, 684

ķiurķi [?], kleinkorn U.

Avots: ME II, 387

‡ klurķis Lieven-Bersen "ruokturis".

Avots: EH I, 624

ķurķi, Kleinkorn.

Avots: ME II, 392

kurķis,

3): auch Salis (mit ur̂ ² ; hier überhaupt jeder zylindrische, einigermassen dicke Bestandteil eines Mechanismus);
‡

5) verächtl. Bezeichnung für einen Menschen:
ak, tu manu vīra kurķi...! BW. 22003, 1.

Avots: EH I, 678

kurķis,

1) Froschtümpel
L. ;

2) kurķītis, eine Pfeife, die
"smēķējuot kurc" Etn. I, 34 ;

3) die Welle am Webstuhl
U. ;

[4) kur̂ķis ² Salis, ein Holzhammer zum Eintreiben von Pfählen].

Avots: ME II, 323

[ķur̃ķis MSil. "ein feistes Tier od. ein solcher Mensch"(?).]

Avots: ME II, 392

‡ II ķurķis,

1) eine ordinäre Pfeife
OB.; vgl. ķurķītis;

2) ein kleines, ordinäres Zimmer
OB.; eine kleine, schlechte Hütte (mit ur̂ ² ) Rutzau;

3) das Gefängnis
(mit ur̂ ² ) Rutzau, Salis;

4) ein runder Knüppel
NB.: de̦guns kâ ķur̂ķis ² ;

5) ein hässlicher Mensch
NB. (mit ur̂ ² ). Vgl. ķur̃ķis.

Avots: EH I, 708

lur̂ķis ^2: auch Lems.

Avots: EH I, 763

[lur̂ķis ² Wandsen, = lurķis.]

Avots: ME II, 516

ļur̂ķis ² Stenden, eine schlechte Pfeife. Vgl. ļur̂ķis ² .

Avots: EH I, 775

ļur̂ķis ^2, eine kleine, schiechte Pfeife Kand., Irm. [Dissimilatorisch aus ļuļķis?]

Avots: ME II, 545

mur̃ķi "Morcheln" (unter mur̃ķe̦ns ² ): aus mnd. morke, s. Schwers Unters 81.

Avots: EH I, 834

murķi, eine böse Konsellation L.

Avots: ME II, 670

murķis,

1): aus nd. murk
dass., s. Zēvers IMM. 1931 I, 284. - "Schmutzfarbiges" ME. II, 670 in "schmutzfarbigesn zu verbessern.

Avots: EH I, 834

murķis,

1) der Schmutzfink
Brig., Grünh.: [tu nu esi nuodzīvuojies kâ mur̃ķis Sessau, Neuenb.];

2) der Konfusionsart;

3) murķĩtis, ein Schmutzfarbiges Hündchen
Stud.

Avots: ME II, 670

ņur̂ķis ²

1) ein rechthaberischer, widriger Mensch, ein Brummkater, Sauertopf
L., Sassm.;

[2) eine (krumme) Nase
U. - Zur Bed. 1 vgl. Persson IF. XXXV, 209 f.; wohl aus li. niurkis "ворчун"].

Avots: ME II, 907

snùrķis,

1): auch (mit ur̂ ² ) NB., Salis.

Avots: EH II, 543

snùrķis Ermes, (mit ur̂ ² ) Zögenhof,

1) = snuķis Bauske: staigā snurķi (Var.: snuķi) uzcē̦luse BW. 25358 var.;

2) ein Schimpfname
Memelshof: ne tu, snurķi (Var.: ne̦lga), man[i] audzēji 21808, 2 var.; snur̂ķis ² "ein geistig unentwickelter Knabe" Wandsen.

Avots: ME III, 979

‡ sungur̂ķis Kal., archangelica officinalis.

Avots: EH II, 603

I surķis Golg., wer raucht.

Avots: ME III, 1125

II surķis: "pusčūcis" (mit ur̂ ² ) Orellen; ein gut aufgefüttertes Schwein (mit ur̂ ² ) Salis, Seyershof; ein hässlicher Mensch (mit ur̂ ² ) NB.

Avots: EH II, 604

II surķis, ein Ferkel Lemsal und Salis n. U., Sermus, (mit ùr ) C., Arrasch, Wolmarshof, Ermes, Serbigal, (mit ur̃) Salis, Ruj., (mit ur̂) Sussei; sur̂ķis ² ein schlecht fressendes Ferkel Bauske; ein Schimpfname Dond.; ein Frechling Wessen.

Avots: ME III, 1125

‡ I šurķis Frauenb., Purap. Pasaules lāpītājs 206, ein Schurke.

Avots: EH II, 658

‡ II šurķis Grünw., eine Ratte, Maus.

Avots: EH II, 658

ur̃ķis,

1): ein Stock zum Scharren
AP.; "kāds ne visai re̦sns kuoks" Salis; ein Gerät zum Flechten von Bastschuhen (mit ùr ² ) Saikava, ("nuo aitas stulpes"; mit ur̂) Sonnaxt; gaļu sabāza lielaos, gaŗuos ur̂ķuos Mālup. ja rīklē metīsies, gan mēs urķi (Var.: skruķi) dabūsim BW. 19243, 7 var. ve̦cajam tētiņam trīs znuotiņi, trīs urķīši ("?"); ik˙katram znuotiņam pa urķam atvēlēja 21132;

2): eine rührige, sorgsame, auch sparsame Person
P. Alunāns: viņš labs naudas u., er hält das Seinige zusammen.

Avots: EH II, 715

ur̂ķis Arrasch, C., Dunika, Jürg., Karls., Mesoten, Nigr., Pe̦nkule, PS., Ruj., Salisb., Schujen, Segew., Selg., Siuxt, Widdrisch, Wirginalen, (mit ùr ² ) Prl., (mit ur̂ ) Adsel, Gr.-Buschh., Kr., (mit ur̂ ² ) Bl., Dond., Stenden (in Saikava und Warkl. unbek.),

1) ein Spitzes Stück Holz od. Metall
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 45, Brucken, (mit ur̃) Salis, Wolm.; ein Pfriemen, Griffel Kokn. n. U.; ein Strunk Ronneb.; ein spitzer Stock zum Kartoffelgraben U., Bielenstein Holzb. 486; ein Stückchen Holz zum Zeigen beim Lesen (urķītis) Mag. XIII, 2, 45; eine Stange zum Umrühren des Ofens Grünh., eine Ofengabel U., Brucken, Mitau; Aschenbrödel Biel. n. U.; eine Gabel Manz. Lettus, Mistgabel Elv., Mistforke Bielenstein Holzb. 504; ein Pllug mit ēinem Eisen zum Aufreissen neuen Landes Druw. n. RKr. XVII, 84: krāsns urķis LP. IIl, 40. stādāmie urķi (puļķi) Konv. ² 515, Planzstocke. alā iebāž maisu, izpleš galu, apsprauda ar maziem urķīšiem Upīte Medn. laiki 151. gribēja jau ņemt kādu urķi un tam saduot pa muguru Alm. Kaislību varā 27, iegrūdis mātītei urķi sānuos LP. VI, 529. velns ar savu urķi tâ iekrāvis šim pa nagļem VII, 1050. iet mežā pēc sē̦rmukšju urķiem Etn. II, 123. kad gribējuši mājā vest žagarus vai malku, tad iz meža ārā bruucuot jāsviež atruoceniskis viens urķis mežā 36;

2) wer wühlt, stochert
(z. B. ein Jungschwein Kl. [mit ur̂ ], Stockm. n. Etn. I, 46); ein Wühler, Intrigant U.; einer, der (zur Arbeit) anzuspornen, anzustacheln pflegt Dond.; ein fleissiger (aber schlecht gekleideter Kand. n. Etn. l, 58) Arbeiter Lems. n. U.; ein unruhiger Knabe Stockm. n. Etn. I, 46, Brucken; Schimpfwort Brukken: kurmis - zemes urķis LP. VI, 193. šis saimnieks ir īsts urķis: pie viņa nedabūsi pastāvēt brīvā ne brītiņu Dond. Nebst estn. woŕk "spitzer Pflock; Mistgabet" aus mnd. vorke "Gabel".

Avots: ME IV, 306, 307

zur̃ķis N. - Bartau, eine Ofenkrücke.

Avots: ME IV, 751

I žurķis "eine halberwachsene Ratte" Mežmuiža.

Avots: ME IV, 834

II žurķis, ein Schmeichleŗ ein hinterlistigeŗ falscher Mensch Gilsen (mit ùr ² ), Lubn., Vīt.; ein Schimpfname Dond., Mežmuiža: ve̦cs galma žurķis Skalbe Pazem. dv. 13. Aus d. Schurke.

Avots: ME IV, 834

‡ burķins Janš. Dzimtene III, 93, Bārenīte 92, ein (kleiner) Vogelbauer. Aus dem Niederdeutschen; vgl. ‡ bũrķins.

Avots: EH I, 255

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25

‡ apurķêt, stochernd (schürend) umwühlen (durchwühlen) Stenden: a. krāsni ar urķi. Refl. -tiês, mühsam herumgelangen (gew. fahrend) um Stenden (mit ur̂ ² ): a. e̦ze̦ram apkārt.

Avots: EH I, 124

dā`rzājs SDP. I, 12,

1) die Gartenfrucht, das Gemüse:
nuosaluši dažādi dārzāji kâ: pupas, zirņi, gurķi;

2) im Pl., die im Garten wachsenden Beerensträucher
Mesoten.

Avots: ME I, 448

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

izsist, ‡

2) aus-, aufklopfen, klopfend auflockern:
salmu ieliņa jāizsit ("jāizpurtnä) ar ruokām Seyershof. i. siena vāleņas Auleja; ‡

3) im Schlagen übertreffen
("uzvarēt sišanā") Kaltenbr.: gailis izsit kurķinu; ‡

4) pēc raksta bij jāizsit, kad mazgāja kre̦klus Frauenb., beim Wäschewaschen musste man (mit. dem Bleuel) im Takt schlagen können;
‡

5) šī drēbe izsit vairāk pēc sarkanas ... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85, die Farbe dieses Stoffes hat eher einen Stich ins Rote.
Refl. -tiês, ‡

4) izsitās par zemi; stürzte
(intr.) nieder Pas. IV, 507 (aus Viļāni); ‡

5) i. nuo spē̦ka, (bei sehwerer Arbeit) die Kraft verlieren, kraftlos werden
Auleja.

Avots: EH I, 479

[jestîgs,

1) tüchtig, ordentlich:
tas bija jestīgs iemetējs Riga. šuogad uzauguši jestīgi gurķi Garrosen, Siuxt;

2) "energisch, hurtig, gewandt"Arrasch:
j. puisis, j. strādnieks, j. zaglis Bers. (hier sei es erst während des Weltkrieges aufgekommen);

3) "lustig":
j. puisis Salis, Mitau, Wenden, Stolben;

4) "leicht begreifend, scharfsichtig"
Serbigal. Vielleicht Ableitung von einem * je̦sts (wohl verwandt mit je̦strs), wovon wohl auch das Adv. je̦sti (zur Bed. desselben vgl. je̦strs 1).]

Avots: ME II, 110

* ķē̦pe̦na od. * ķē̦pe̦ns, eine Speise: ķē̦pe̦nu Cē̦su apgabalā pagatavuo nuo rutkiem vai gurķiem, kuŗus nuomizuo un sagriež plānās šķēlītēs, iesāla un izlej pienu vai kreimu virsū Etn. I, 122. [ķē̦pe̦ns N. - Peb., = ķẽ̦pa 1.]

Avots: ME II, 374

[I ķiguris "?": šis gurķis liels kâ ķiguris N. - Peb.] - ķigurĩtis. Epitheton des Hahnes: ai gailīti, ķigurīti BW. 25028, 2; [in Mezkül (le. Luode) sei ķiguris eine Benennung des Hahnes].

Avots: ME II, 379

[kur̂ķêt ^2,

1) treiben, jagen Dunika ;

2) zertrümmern, zerschlagen mit einem
kurķis 4 Salis.]

Avots: ME II, 323

ķurķītis, eine kleine, schlechte Tabakspfeife Irm. n. U. Vgl. kurķis 2.

Avots: ME II, 392

nãse (unter nãss ),

1): auch Seyershof; nàse ² Kaltenbr., der Schnabel:
gailis izsit (besiegt) ar nāsi kurķinu. kurķinam uz nāses ir tāda plēve;

2): nãsīte Seyershof.

Avots: EH II, 8

‡ rañkuôt lw., sich ranken: gurķi rankuo, tas ir - viņi te̦k gar zemi. Aus dem Deutschen.

Avots: EH II, 354

saskâbt, intr.,

1) ganz sauer werden
U., in Gärung übergehen: augļi ātri saskābst un sarūgst Konv. ² 752. vīns saskābst ebenda S. 873. kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Mazvērsītis Luopkuopība III, 76. kam vakar neatbrauci? man saskāba rata rumba, circenīšu piesālīta BW. 25163, 1. man saskāba krupja gaļa 19l86, 4;

2) (gew. das Part. saskābis U.), verdriesslich, sauertöpfisch, ärgerlich werden:
bez pārsteigumiem mēs vai saskābtu! Zalktis II, 98. Jancis pa˙visam saskāba un nuorēcās nuo dusmām R. Sk. II, 144. vagare nesmējās vis, tas bij saskābis kâ gurķis Alm. Kaislību varā 128. Sprw.: saskābis kâ Žagares žīdiete.

Avots: ME III, 732

skâbêt, -ẽju, skâbinât, tr., säuern; oxydieren: skābē̦ts gurķis. pagatavuot mē̦dz etiķi... skābējuot, oksidējuot... šķidrumus Konv. ² 872. laistās kâ skābinātā sudrabā MWM. XI, 222.

Avots: ME III, 878

skâbs (li. skobas Geitler Lit. Stud. 109), sauer (eig. u. fig.): Sprw. skābs kâ dzērveņu uoga, kâ gurķis. skābs piens, Sauermilch Salis. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 73, ein saures Gesicht machen. skābs prāts Karls., mürrischer, unzufriedenerSinn. - Subst. skâbums,

1) die Säure:
vīna, maizes skābums;

2) eine Speise
Bergm. n: U.; saurer Mehlbrei Loddiger; Sauermilch Mar. n. RKr. XV, 135, PS.; ein saures Getränk aus bebrühtem Roggenmehl und Wasser Salisb., Alt-Ottenhof, Nauksch., Ruj.: vasarā... atspirdzinuošuo skābumu vēl kuļ tikai... re̦tās saimniecībās A. Melnalksnis Mazsalaca 52. Zu skabrs, s. Persson Beitr. 142 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 563.

Avots: ME III, 878, 879

skâbt (li. skobli bei Geitler Lit. Stud. 109), skâbstu, skâbu, intr., sauer werden L., U., versauern (eig. u. fig.): putra skābst Gr.-Buschh. bē̦rna piens vēl aiz lūpas skābst (von einem noch nicht ganz Erwachsenen) LP. kuo skābsti kâ gurķis? Laiviņš nāc līdzi! kuo skābsti pa māju? Dz. V.

Avots: ME III, 879

skãņš (unter skāns): auch A.-Autz, Frauenb., Lems., Nikrazen, Ziepelhof: skāņa (säuerlich) garša var būt alum, saldam pienam, putrai AP., Luttr., Stenden, (arī kāpuostiem) Dobl. (gurķi varuot būt tikai skābi). Subst. skāņums: "vājš skābums" (mit ã ) Dobl., Ruj.

Avots: EH II, 504

‡ skraũpe̦ns Seyersnof, = kŗaũpaîns: s. gurķis.

Avots: EH II, 507

sprikstinât,

1) prasseln machen
Mar.: ar urķi sprikstināt uogles C. sprikstināt ar sprāgstuošu sveci Nigr.; sprikstināt skalam uogli nuost, lai gaišāk de̦g Prl., Lasd.;

2) prasseln, knistern:
svece sprikstina Arrasch;

3) s. acis (Nigr.) oder s. ar acīm (Arrasch) liebäugeln:
viņa acis vien sprikstina uz vīriešiem;

4) auch sprikstinêt, "lē̦kāt" Wessen; wurzelgleich mit spriksiêt.

Avots: ME III, 1020

stīgât,

1): maisus s. (mühsam heben;
mit î ² ) ratuos iekšā Siuxt;

2): kārtīgi izrūdīti kaļķi stîgā kâ biezpiens AP. me̦dus, sīraps stîgā un arī biezpiens - uz pannas ce̦puot - tuop staipīgs, sīksts un stîgā Nötk. nuoburts piens un ziepes stîga ² Salis;

3): gurķi stîga ² Salis; ‡

5) = stîguôt 4 (?): kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus; ... izjāju prūšus, leišus stīgādams, kuoklē̦dams BW. 13248, 8 (aus Selg.); "vilkt stīgu" (mit î ) Wessen; ‡

6) "?": guovs stîgā uz vēršuošanuos, arī grūta guovs stîgā AP. ‡ Refl. -tiês PV. "?": guovs stīgājas (= slienājas Lemb., hier mit î ² ).

Avots: EH II, 582

svḕrt,

2): manu linu puõdu ar svariem nesveriet! BW. 3552; "taxieren, bonitieren"
P. Alunāns: pēc acumē̦ra sveŗuot būs te kāda pūrvieta. vai zeme viņam jau svē̦rta?

4): svēre, svēre, grūta, grūta bārinītes vilnānīte Aizsils Sen. k. S. 60. Refl. -tiês, ‡

3) augšā s., sich emporrichten:
Burķis svērās smagi augšā Atpūta № 639, S. 8. ‡ Subst. svḕršana, das Wägen, Taxieren: sūnaklis stāvēja labi augstāk par Ruozu tīrumiem. tuo varēja teikt bez kādām svēršanām Jauns. J. un v. 102.

Avots: EH II, 616

tecêt: ein part. prs. tecējuot Tdz. 38303,

1): te̦kamu (= te̦kuošu) ūdeni Getzel Psalm 23;

4): (sievas) tecēja uz ceļiem Glück II Makk. 3, 19. senāk ļaudis vairāk tecēja (= gāja) uz baznīcu Frauenb. visi ceļi tecēja pilni ar zirgiem (braucuot) Salis. lai blusas te̦k ārā nuo kre̦kla Seyershof;

5): spuolīte, kamuolis te̦k (= risinās, tinas) Saikava. dzija, diegi labi te̦k (rit, risinās) Sonnaxt. kâ te̦k aude̦kls? kad rē̦na dzija, tad daudz nete̦k, tad iznāk maz puosmu Frauenb. tā saite te̦k kuopā (= savijas), kad grìež (vij) ebenda. gurķi rankuo, t. i., tie te̦k gar zemi Iw. pa priedes kaļļiem laiva labi nete̦k (= neslīd) Kaugurcierns. Refl. -tiês,

1): auch Saikava. Subst. tecêšana: kūtram kūtra t. BW. 832. nerimās suoļu t. Vindedze 78; tecẽjums: par savu tecējumu (= pakalpuojumu) naudu ņemt Frauenb.; te̦cê̦tãjs: tad nuogāja ... te̦cē̦tāji ar grāmatām Glück II Chron. 30, 6. meža t. BW. 30557 var. upīte te̦cē̦tāja 14946. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 715 f.

Avots: EH II, 672

ur̂ķêt C., Karls., PS., (mit ur̂) Gr.-Buschh., (mit ur̂ ² ) Dond., -ẽju,

1) (in der Erde) wühlen (von Schweinen gesagt)
U., stochern Salis (mit ur̃), (ur̃ķêt) Līn.: (ar kuoku) urķēt uguni plītē Wain. ar bīsteklu pa bedrīti ùrķē̦dams ² Vīt. 58;

2) anspornen, anstacheln
Dond.: viņu vajaga pastāvīgi urķēt, tad viņš tik strādās kâ pienākas Dond. Refl. -tiês,

1) wühlen
Dond., stochern (intr.): bitēm liec mieru! tā nav vis tāda vieta, kur tu apkārt vari urķēties Upīte Medn. laiki. ar pirkstu urķējies mē̦klē̦dams... ebenda; dazu das Subst. ùrķē̦tājies ² Vīt., ein Wühler;

2) sich abmühen
U.;

3) (wiederholt) anspornen, anstacheln:
viņš pastāvīgi urķējas, ka ne izturēt nevar Dond.;

4) "sich unruhig verhalten"
Talsen;

5) "ēsties, nīsties": tu uz mani vien ur̂ķējies ² Dond. n. RKr. XVII, 60. Abgeleitet von urķis.

Avots: ME IV, 306

‡ ur̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88 "urbulis, urķis". Vgl. ùrbstiķis ² I.

Avots: EH II, 715

ursuls eine Art metallenes Gerat zum Pfeifenreinigen N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618; = urķis: nav ursula, kuo sàrtu sakārtuot. krāsni rušina ar ursulu N.-Peb.

Avots: ME IV, 308

uzsvars,

1) das Übergewicht
U., LKVv.;

2) Hervorhebung, Betonung, Nachdruck, Akzent:
Urķis runāja ar sevišķu uzsvaru Puriņš Nauda 43. ar uzsvaru (Nachdruck) sacīt Purap. J. str. 76. ar sevišķu uzsvaru aizrāda Jansons Domas 4. ar zīmīgu uzsvaru pieliek A. Up. J. l. 6. runai piešķir pareizu uzsvaru Konv. ² 566. vārdu akcents jeb uzsvars Antrop. II, 204.

Avots: ME IV, 387

vickulis Stenden, vickuls Frauenb., Nigr., eine Menge Frauenb.; ein dichter Wirrwarr Frauenb., Nigr., "save̦lts muckulis" Stenden: siena, matu vic kulis Stenden. lini savē̦lušies tādā vickulā, ka nevar ne izsukāt Nigr. dzijas samudžinājušās visas vienā vickulā ebenda. strazds iestiepa īstu vickulu pakulu burķinā ebenda. vilnas vickuliņu Janš. (lūkus) savicināšu vickulā Janš. Mežv, ļ. I, 71 (ähnlich II, 349). kādu paunas vickulu Dzimtene ² I, 315. miglas vickuliem Dzimtene IV, 34. dūmu vickuļi JR. VII, 1. nuokrīt pa uguns vickuļam zemē Upītis St. 35. bites sacēlās vienā vickulā Frauenb. Zur Form vgl. muskul(i)s I.

Avots: ME IV, 577

vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,

1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,

a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;

b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,

a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,

a) die Mittagszeit;

b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;

2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;

3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;

4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III ^4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.

Avots: ME IV, 580, 581

I žurģêtiês "rakāties ar žurģi, kruķi, urķi" Nötk. Vgl. zur̃ķis.

Avots: ME IV, 833