Paplašinātā meklēšana

kruķis,

1): "ein Brettchen an einem Stiel, womit Korn, Kohlen u. dergl. zusammengeschoben werden"
Iw.; ‡

2) "ein Arbeiter"
Frauenb.: kaimiņš salīdzis divus kruķus uz visu gadu.

Avots: EH I, 659

kruķis, die Krücke, die Ofengabel: vai tu man meitu duosi, vai ar kruķi (Var.: skruķi) pavadīsi BW. 13955, 1. Sprw.: ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams sagt man von einem Saumseligen; elles od. ve̦lna kruķis, ein Hollenbrand. Das Demin. kruķītis,

a) der obere Griff der Sense für die linke Hand
Grünh.;

b) die hornformigen Enden der Haspel, auf welche das Garn gewunden wird
Grünh.;

c) ein krückenformiger, zum Zaubern verwandter Teil eines Froschgerippes
(vgl. kāsītis). - [Nebst li. krùkis "Krücke" aus mnd. krucke.]

Avots: ME II, 286

‡ kruķiski, Adv., schiebend Frauenb.

Avots: EH I, 659

skruķis: auch BW. 20929 (aus Lettin und Līvāni), 23334, 4 (aus Ruj.), Alswig, AP., Borchow, C., Daudsewas, Fest., Gr.-Buschh., Kalupe, Kegeln, Lemb., Liepna, Lubn., Marzen, Nerft, N.-Peb., Oknist, Ramkau, Selb., Sessw., Smilt., Trik., Wessen, Višķi,

1): auch Kaltenbr., Seyershof, Sonnaxt, Warkl.;

2): ve̦lna skruķi (auf Räuber bezogen)
Pas. XV, 285 (aus Sessw.); "ve̦cs, neveikls kustuonis, cilvē̦ks, lieta" Seyershof; ‡

3) ein Gerät (ein etwa 2 Fuss langes und ¹
/ ₂ Fuss breites Brettchen mit einem Stiel in der Mitte) zum Abscharren des Weges od. Hofes od. zum Zusammenscharren des ausgedroschenen (noch nicht gewindigten) Getreides Nötk.; ‡

4) die Krücke
Lettg. n. BielU.: klibais uzkāp[j] aklajam ar visiern saviem skruķiem uz platās muguras Bankins Šis un tas I, 1. kab tu sazaliektib kai s. (poln. "jak hak") Ulanowska Łotysze 11.

Avots: EH II, 513

skruķis Mar. n. RKr. XVII, 132; Sussei n. FBR. VII, 139, Holmhof,

1) die Ofenkrücke
U., Jerküll n. Etn. I, 114, Karls., A.-Ottenhof, KL: ar skruķi aprausdama uogles krāsnī A. XXI, 799. aizdurvē snauda krāsns sluota, maizes lāpsta un skruķis Jauns. ķer vē̦zas, . . . mietus un skruķus un skrien vilka sistu Pas. I, 148 (aus Birzgale). spieķis salīka kâ skruķis LP. VI, 462;

2) ve̦lna skruķis, ein Schimpfwort
A.Ottenhof. Vgl. kruķis.

Avots: ME III, 898

‡ skruķiski vilkties Seyershof, auf eine Krücke od. auf Krücken gestützt sich weiter schleppen.

Avots: EH II, 513

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.

Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen

Avots: ME I, 47

‡ atrakšķêt (pretī) Siuxt, = atrukstêt: jaungada naktī meita jāj ar kruķi un piedauza pie kuiļa durīm; ja kuilis atrakšķ pretī, tad meita tai gadā apprecēsies.

Avots: EH I, 161

bĩšķis [Dond., Wandsen, Heidenfeld], bĩšķarags, ein Stock zum Umrühren des Ofens: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1. de̦guns kâ bīšķis LP. I, 95.

Avots: ME I, 304

bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis ² [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs ² Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,

1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;

2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;

3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]

Avots: ME I, 304

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit aũ ) Schrunden, (mit aû ² ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286

el˜le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177], die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs - kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]

Avots: ME I, 568

‡ ìeliecenis, ein Haken (?): tam (= mietam) galā bija dzelzs ie. tas bija krāsns slaukāmais skruķis Ciema spīg. 71.

Avots: EH I, 527

‡ izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440

izvadît [aksl. izvoditi], tr.,

1) hinausgeleiten:
darbiniekus, ganu, kūminiekus; līķi od. miruoni uz kapiem. pate ganus izvadīju BW. 11344. nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt BW. 9568. tavus bāleliņus pa vārtiem izvadīšu 10857. vai tā man meitu duos, vai ar skruķi izvadīs 13955, 1. suns jūs salūdza, kaķe izvadīja 19285;

2) führen, lenken:
seimniecība nav izvadāma bez vīrieša galvas Niedra. gan jau dievs izvadīs visu par labu Kaudz. M. Subst. izvadītãjs, wer hinausgeleitet: miruoņu izvadītājs, der Leichenredner. viņu aizlūdza uz bērēm par izvadītāju A. XII, 589.

Avots: ME I, 823

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204

II kraķis;

1): auch Siuxt; Demin. kraķītis, der Fussschemel
Dond.;

2): ein Gestell zum Getreidetrocknen auf dem Felde
Iw.;

3): auch Frauenb. (hier auch Plur. kraķi), Ramkau; ‡

6) kraķis Iw., kraķa arkls Pilten, der Hakenpflug;
‡

7) "?": cits ar kruķi, cits ar kraķi, cits ar ... bīkstaklīti BW. 16238, 6. Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. krack "Hausgerät, Möbel",
s. Sehwers Unters. 56.

Avots: EH I, 640

màisît [auch Jürg., Arrasch, Trik., N.-Peb., PS., C., Serbigal, maĩsît Salis, Salisb., Ruj., Dond.,Wandsen,Gr.-Essem, Selg., Bauske, Wolmarshof, Līn., Tr., maîsît ² AP.], -u, -ĩju (li. maišýti, (slav. měsiti "mischen"]), tr.,

1) umrührend mengen, mischen:
putru, luopu ēdienu; maisīt sienu ar salmiem; maisāmais, das Rührholz: vakar mani māte kūla ar tuo puoda maisāmuo BW. 14341. paņēma krāsns maisāmua dzelzs kruķi, er nahm die eiserne Ofenkrücke LP. VI, 987;

2) zum zweiten Male pflügen
Buschh., Oppek.: maisīt zemi [Lis.]. Refl. -tiês,

1) sich mischen
[maĩsîties Iwanden]: nemaisies ar saviem stāstiem vidū! Kaudz. M.; cita darīšanās maisīties Kaudz. M.;

2) sich herumtreiben:
nu kuo tu maisies kâ ve̦ca nauda pa tirgu? vai dē̦ls, kur tad tu tik ilgi maisies? LP. IV, 153. - Subst. màisĩjums,

1) das Gemengte, Gemenge;

2) der zum zweiten Male gepflügte Acker;
màisîšana, das Mischen, Mengen; màisîtãjs, wer mengt, mischt. [Nebst mist "verwirrt werden", mistrus u. a. zu apr. maysotan "gemengt", ai. mēkšayat, "mischt", norw. meisk "Mischung", ahd. miscan, la. miscēre (part. perf. pass. mixtus) "mischen", ir. mescaim "mische" u. a., s. Bemeker Wrtb. II, 53, Trautmann Wrtb. 175, Walde Wrtb.2 488, Boisacq Dict. 637 f,l

Avots: ME II, 551

I midzis,

1): auch Frauenb., Iw., Siuxt: lai ve̦lk peles midzītī BW. 7758. peles midzim nepietiktu Delle Negantais nieks 31. cūka raka midzi un negulēja Frauenb. vajaga sviest midzi (den Schweinen Stroh hinwerfen)
ebenda; ein Nest Popen n. FBR. XVI, 110; ‡

2) "gulta" Frauenb.; ‡

3) midžiem "sehr viel"
Frauenb.: mežā sēņu ir šuogad midžiem: ar kruķi stumt var!

Avots: EH I, 811

mukt,

1): auch Dunika, u. a.; riteņi ratiem mùk ² nuost Sonnaxt, skruķis mùkst ² (= mūk) zemē Warkl: kad ap ragiem sien virvi, tad mukst (für
mūk) zemē Zvirgzdine;

2): auch AP., Dunika, Seyershof, Siuxt; zirgs vis tur neies, kur mūk stipri KatrE.;

3): auch AP., Dunika (in D. ist bêgt fremd), Siuxt u. a. ‡ Refl. -tiês Kand., = mukt 2: tai purvā zirgs mūkas iekšā.

Avots: EH I, 830

pabīšķêt, tr., mit dem bīšķis herabstossen: ja ar kruķi nevarēs, ar bīšķīti pabīšķēs BW. 19243, 1.

Avots: ME III, 8

padrāzt, ‡

3) "sadrāzt un nuomest" Dunika: istubas vidū padrãztas skaidas; ‡

4) stossend einen Schlag versetzen
Seyershof (mit â ² ): p. ar skruķi pierē.

Avots: EH II, 128

paraũšļât, durchwühlen, durcheinanderstossen: paraušļā ar kruķi krāsni, lai uogles vienādi izde̦g Ahs.

Avots: ME III, 88

‡ pãrur̃dît Dunika, hinüberstossen, -schieben: ar kruķi vai nūju p. uogles krāsns uotrā pusē:

Avots: EH XIII, 215

pažags (unter pažaga): auch (Besenstiel) Lubn. n. Etn. II, 17, (Ofenbesen) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl., ("krāsns slaukāmais kruķis") Krāslava, Warkh.: atzasēja Jāns re̦tuo bārzdu; būs ... bābām pažagus taisīt Tdz. 57221.

Avots: EH XIII, 193

‡ pažarka Lesten, = pažaga ("krāsns kruķis").

Avots: EH XIII, 194

raũšļât Bauske, Ahs., (mit àu ² ) Gr.-Buschhof, Heidenfeld, -ãju, tr., freqn. zu ràust, schüren: ar kruķi raušļā uogles krāsnī Ahs.

Avots: ME III, 489

ràust,

1): duobē zemes ar lāpstu r. Warkl. mē̦slus r. (= likt ar dakšām ratuos) Mahlup. graudus rauš ar laišku Ramkau. rauš mantu, cik varē̦dams Siuxt. rācēņus pe̦lnuos r. ebenda. r. krāsni ar skruķi Sonnaxt. neraus vēl laukā tuo uogļu, - lai izgailējas! Linden in Kurl. r. graudus čupā, sìenu kaudzē Auleja. vajadzē̦tu jau kāpuostus r. (um die Stengel Sand schütten)
Orellen. tie jau nu ar rauš (raffen), kur varē̦dami ebenda; ‡

2) graben:
kurī cūka nerauš dienu, tī rauš vakarā Zvirgzdine. sāc r. Pas. XV, 45 (aus Lettg.); ‡

3) schnell laufen;
"darīt kuo ar ātrām kustībām" Auleja.

Avots: EH II, 358

ruķis,

1) "?": meitas mani melni sauca, rukīt[i] (Var.: rūķīti, druķīti) manu kumeliņu BW. 11308 var.;

2) ein rundliches, wohlgenährtes Kindchen
Golg.;

3) "kruķis" (?) A. Schwanb.

Avots: ME III, 557

saãrstêt, ‡

2) = sadziêdêt: s. pārlauztu kāju Seyershof; ‡

3) schlecht kurierend noch kranker machen:
ārsti viņu tâ saārstējuši, ka jāstaigā uz kruķiem Dunika.

Avots: EH II, 395

sarušinât,

1): kad krāsns ir labi izde̦guse, tad vajag ar skruķi s. (durchwühlen),
lai visa vienlīdz sade̦g AP.

Avots: EH XVI, 444

sastumt: ar kruķiem s. (mit um̃) metienu čupā Frauenb.

Avots: EH XVI, 452

skruķêt, -ẽju,

1) mit der Ofenkrücke (zusammen)scharren
U.;

2) s. ceļu, mit einer Schaufel den Weg vom Gras
(Wolm., Serbigal, Erkul, Smilten) oder Schnee (Arrasch, Smilten, Walk) säubern: ceļu skruķēšana MWM. VIII, 724. ar skruķi ceļu skruķêt Serben, AP., C., Ermes, vom Schutt säubern. Refl. -tiês, skruķuôtiês Burtn. "?" - Vgl. kruķêt.

Avots: ME III, 898

stùmt: auch AP., N.-Peb., (mit um̃ ) Dobl., Drobbusch, Dunika, Luttr., Mesoten, Ruhental, Smilt., Stenden, Strasden, (mit ùm ² ) Alswig, Fehteln, Kaltenbr., Lasd., Marzen, Meselau, Pilda, Preiļi, Saikava, Sessw., Warkl., (mit um̂ ² ) Kegeln, Lemb., Lems., Salis, Tegasch, Zögenhof, prs. stum̂ju ² Dunika, prt. stumu Alswig, Burtn., Drobbusch, Kegeln, Lemb., Lems., Morizberg, N.-Peb., Schwanb., Smilt, Tegasch od. stūmu AP., Dobl., Fehteln, Kaltenbr., Kurmene, Lasd., Luttr., Marzen, Meselau, Mesoten, N.-Peb., Pilda, Preiļi (in Lettg.), Ruhental, Sessw., Warkl.; ar stumjamuo kruķi rijās sastūma metienu kaudzē vētīšanai Frauenb. stum̂jams ² (faul) zirgs Dunika. stum (= êd) nu klučkas, kad esi sācis! Saikava. Refl. -tiês: stumies (geh) ātrāk! Linden in Kurl. šis jau stumjas (geht) kalnā Saikava. nakts lē̦ni stūmās uz rīta pusi Veselis Dienas krusts (1932) 3. kuo tu man stumies virsum ar savu riteni! Saikava. suoļuos vien ... varēja ... s. (fahren) uz priekšu Janš. Nīca 7. stūmuos (ich fuhr) nuo Rīgas laukā Jauns. Raksti VIII, 321. ‡ Subst. stūmējs, der Schiebende (Stossende): gan ir man tādu ļaužu, lejiņā stūmējiņu BW. 9140.

Avots: EH II, 595, 596

stùmt Drosth., Arrasch, Jürg., Schujen, stum̃t (li. stùmti "schiebend, stossen") Bl., PlKur., Bershof, PS., Wolm., Salis, Bauske, Grünh., Kurs., Selg., Wandsen, Dond., Suhrs, Līn., Iw., stumt ² Widdrisch, Siuxt, Salisb., Ligat, stùmt ² Kl., Prl., Lös., Praes. stumju, Praet. stūmu Selsau, Kl., Bers., Lubn., Saikava, Warkh., Gr. - Buschh., Memelshof, Bauske, Siuxt, Kurs., Bershof, Selg., Wandsen, Dond., Salis od. stumu PS., Wolmarshof, Arrasch, Drosth., Schujen, Jürg., Lis., Golg., Widdrisch, tr., stossen, schieben U.: stumt pie malas Kundziņš Ve̦cais Stenders 7. ar kruķi stumjams, ar kāsi ve̦lkams Etn. IV, 121. pie darba vīrelis... bijis... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot BW. 15215. stumjamais krē̦sls Jaun. mežk. 29, der Rollstuhl. Refl. -tiês, sich, einander stossen, schieben: mākuoņi stūmās uz ziemeļiem Niedra. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. zvirbulīši skrien pa gaisu stumdamies (den coitus ausübend) BW. 35153. Am ehesten wohl (so nach Wood IF. XXII, 148 und Walde Wrtb. ² 747 f.) zur Wurzel steu- "stossen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 615). Anders (mit um aus reduziertem ide. om) Bezzenberger KZ. XLII, 192 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 626 (zu stuomlties, got. stamms "stammelnd" u. a.).

Avots: ME III, 1106

tripaks "jem., der zur Arbeit angetrieberr werden muss" : tāds tripaks. ar kruķi stumjams, ar kāsi ve̦lkams! Alksn.-Zund.

Avots: ME IV, 238

II ūbiķis "kruķis" Linden (in Livl.), Sessw.

Avots: ME IV, 403

ur̃ķis,

1): ein Stock zum Scharren
AP.; "kāds ne visai re̦sns kuoks" Salis; ein Gerät zum Flechten von Bastschuhen (mit ùr ² ) Saikava, ("nuo aitas stulpes"; mit ur̂) Sonnaxt; gaļu sabāza lielaos, gaŗuos ur̂ķuos Mālup. ja rīklē metīsies, gan mēs urķi (Var.: skruķi) dabūsim BW. 19243, 7 var. ve̦cajam tētiņam trīs znuotiņi, trīs urķīši ("?"); ik˙katram znuotiņam pa urķam atvēlēja 21132;

2): eine rührige, sorgsame, auch sparsame Person
P. Alunāns: viņš labs naudas u., er hält das Seinige zusammen.

Avots: EH II, 715

urķuôt, wühlen,(mit der Schnauze) umherwerfen L., scharren: ur̃ķuot ar kruķi uogles nuo krāsns ārā Wandsen.

Avots: ME IV, 307

vicât, -ãju,

1) vicât U., AP., Brucken, Drosth., Grünw., Kalnemois, Kokn., Loddiger, Lubn., Meiran, N. - Peb., Ramkau, Schibbenhof, Smilten, Vīt., Wallhof, vicêt Wid., Bers., Du nika, Gr.-Buschh., Kalzenau, Meiran, Wessen, vicuôt Sessw., Siuxt, Trik., (mit einer Rute) schlagen, prügeln;
vicêt Adl., vicuôt Adl. "forttreibend schlagen": vicēt guovis Dunika. vica ruokā, un tik vicuo Siuxt. (plusu) ar bē̦rza vici vicēšu Br. 114, izrāvis rīksti un sācis ar tuo nabadziņu vicuot Etn. II, 8. saimnieks sācis pūķi vicuot ebenda. paņēma kruķi . . . un sāka vicuot Stūrmanim pa ribām Deglavs Vecais pilskungs 77. mušas vicāt (um sich schlagend vertreiben); vicât "Ruten schneiden" Rutzau;

2) = vicinât, schwenken U., Bauske;

3) vicêt Wessen, fegen;

4) vicêt Mar., -u, -ẽju, intr., flattern:
viņš skrēja pliku galvu, mati vien vicēja Mar. n. RKr. XV, 143; vicuôt, vom schnellen Drehen der Windmühlen gesagt: kad vējš labs, tad sudmalas vicuot vicuo Ahs. n. RKr. XVII, 63;

5) vicêt Wid., Nigr., Schnehpeln, mit Weidenruten (zusammen)binden;

6) vicuôt Nigr., tollen ("pluosīties, trakuot");

7) vicuôt Wain. "tüchtig arbeiten":
vicuo vaļā! Meselau, Aufforderung, etwas . . . schnell und ohne Bedenken zu tun. zagļi uzkāpuši uz jumta un vicuojuši vaļā (pē̦rušies sniegā) LP. VI, 348;

8) vicât Mar., Vīt., vicêt Wessen, vi cuôt AP., C., Erlaa, Golg., Grobin, Heidenfeld, Kalzenau, Kl., Nötk., Schnehpeln, Selsau, Trik., Wessen, saufen:
vicuo, ve̦cais, kamē̦r bērni paaug! Birk. Sakāmv. 107. viņš pa kruogu vicāja augu nedēļu Vīt. vicuojuši cauru nakti Golg.; vicêt Wid., vicuôt Wid., tüchtig essen;

9) vicuôt Ahs., laufen:
vicuo tu pa˙priekšu! es vicuošu nuo pakaļas Ahs. n. RKr. XVII, 63. vicuo vaļām! laufe! ebenda. vicuo pakaļ! laufe nach! ebenda; "fliehen" AP., Sessw. ln den Bedd. 1 und 5 sowie (zur Bed. vgl. sukât) 7-9 zu vica I 1.

Avots: ME IV, 576

žur̃ds Jürg., eine dickere Stange; Demin. žur̃diņš Jürg., eine kleine Stange Pernigel, "mazs kruķis"; žurds Ascher., Sermus, Plur. žur̃di Nötk., Sermus, ästige Stangen zum Aufschichten von Klee, Getreide usw.; žur̃di Salisb., Reisig zum Brennen; žùrdi ² Sunzel "ārdi rijā"; žurdi U., Vīt., (mit ur̃ ) Kosenhof, Nötk., žurdiņi U., Zaunspricker; žurdi Jürg. n. U., ein Zaun: raganas jāj uz kuoka zirgiem: žurdiem, nūjām LP. VII, 600. nav ne˙kādas lāga malkas, ir tik tādi žurdi (= tievi kuociņi) vien Vīt. nav jau malkas, tādi žurdi vien ir Salisb. žurdiņu sē̦ta, ein Sprickerzaun Livl. n. Mag. IV, 2, 143, U., ein Zaun aus liegenden Holzscheiten Smilt. n. U.

Avots: ME IV, 833

I žurģêtiês "rakāties ar žurģi, kruķi, urķi" Nötk. Vgl. zur̃ķis.

Avots: ME IV, 833