vaĩnîgs (li. vainingas "schuldig" Lit. Mitt. I, 392),

1) schuldig:
Sprw. kas vainīgs, tas bailīgs Br. sak. v. 1318; Etn. IV, 120. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem Dīcm. pas. v. I, 43;

2) schuldig (von einem Schuldner gesagt)
Eversmuiža n. FBR. VI, 44;

3) es vainīgs dzert "ich muss trinken"
(nach r. я должен пить) Eversmuiža n. FBR. VI, 44;

4) gebrechlich
U., (etwas) krank Nieder-Kurl. n. Blese Latv. pers. v. I, 126, Ladenhof, Nabben, Salis, Sussikas: kājas tādas vainīgas Nabben n. FBR. XI, 73. sēdi, lai vainīgā kāja nesāp! Janš. Līgava I, 105. galvā vainīgs Sussikas, etwas gestört, nicht ganz normal. vainīguo vietu (die kranke Stelle) sasmērē ar... eļļu Etn. II, 162. vaŗš... nuoejuot līdz vainīgai vietai un tuo sadziedējuot III, 6. - Subst. vaĩnîgums MWM. VI, 194, die Schuldigkeit.

Avots: ME IV, 440

vaĩnîgs,

2): auch (mit ài ² ) Kaltenbr.;

4): "slims, kruopls" Frauenb.; vainīgie (die angefaulten)
kartiņi Wainsel n. FBR. XIV, 88.

Avots: EH II, 749