Paplašinātā meklēšana

‡ zilzeķiņa BW. 34069 (aus Angermünde), eine mit blauen Strümpfen.

Avots: EH II, 807

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6

‡ àizārdît,

1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;

2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.

Avots: EH I, 7

àizdarît,

4) auch Stom.; ‡

6) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizdari zeķi līdz papēdim! Siuxt.

Avots: EH I, 17

‡ àizgre̦muôt, kauend verschlucken: guovs aizgre̦muojusi zeķi Bauske. Refl. -tiês. anfangen zu kauen: guovs atkal aizgre̦muojās Golg.

Avots: EH I, 25

àizraidît,

1) hin-, wegschicken, entlassen
(mit aĩ ) Ahs.: a. savu kalpuoni. a. meitu uz muižu pēc avīzēm; ‡

2) zustopfen
(mit aĩ ) Salisb.: a. zeķi ar diegu.

Avots: EH I, 44

‡ àizŗaũkt Dunika, (mit aû ² ) Stenden, strickend (einen Strumpf) gegen das Ende zu verengern, zusammenziehen: a. zeķi. Refl. -tiês, zuheilen (intr.) Dunika, Kal.: vâts aizŗaũkusies jau pa˙visam cieti.

Avots: EH I, 47

‡ apraũkt Dunika, Kal., Rutzau, (mit aû ² ) Stenden, = apraukt: a. zeķi, pastalu.

Avots: EH I, 111

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135

‡ III atmaut (li. atmáuti),

1) = atmàukt 1; abstreifend abreissen: mâvu ² zeķi, lig atmâvu ² kul˜ni (= papēdi) Rutzau;

2) atmaût zirgu Kalz. n. Fil. mat. 25, einem Pferde den Zaum aus dem Maul herausnehmen.

Avots: EH I, 155

I čukurs,

1) "= ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;

2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;

3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;

4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;

6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.

Avots: EH I, 294, 295

ìeadît, tr., hineinstricken; anfangen zu stricken, ein Strickzeug beginnen: vecīte ar ieadītu zeķi ruokā A. v. J. 1901, S. 9.

Avots: ME II, 1

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa; ‡

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma; ‡

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); ‡

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. ³ II, 169.

Avots: EH I, 495

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;

1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!

2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;

3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;

4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;

5) singen (von der Nachtigall)
St.;

6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;

7) singen:
tautas dziesmas Aus.;

8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]

Avots: ME II, 484

‡ III lingât "?": zeķi kâ l. nuolingāja BW. 10447 var.

Avots: EH I, 743

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. ² 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564

me̦r̂gât, -ãju Smilt., me̦rguôt "?": par gadiņu vienu zeķi kâ me̦rguot nuome̦rguoju (Var.: marguot nuomarguoju, līguot nuolīguoju) BW. 10447, 2 var.

Avots: ME II, 602

‡ mickulis, eine kleine Garn- od. Flachsdocke Skaista: pajēmu diegu mickuli, ar kuo zeķi salāpīt Warkl.

Avots: EH I, 811

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60

nùolĩguôt, intr.,

1) dahinschweben, schwebend wohin sich begeben:
gaŗām sē̦tu nuolīguoja man audzē̦ta līgaviņa BW. 15338. dievs, duod man nuolīguot tai e̦ze̦ra maliņā! Ltd. 1063. saule nuolīguoja, die Sonne ging schwebend unter. te manim saule lēca, te manim nuolīguoja BW. 14684;

2) tr., mit Johannisliedern das Johannisfest zu Ende feiern:
visai vēl dzīvi runās par Jāņa dienu, kâ tā nuolīguota Etn. II, 89;

3) fertig bringen, verrichten:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoji BW. 7276;

4) līguo singend verschaffen:
brāļam sievu nuolīguoju, sev dižanu arājiņ[u] BW. 33118. Refl. -tiês, sich bewegen, schwanken, wanken: viss mežs nuolīguojas nuo viņa kliegšanas Blaum. aizsit āra durvis ar tādu sparu, ka viss nams nuolīguojas AU.

Avots: ME II, 811

nùolil˜lât, tr.,

1) vertun, vergueden:
tē̦va mantu Latv.;

2) zu Ende bringen, verfertigen;
pa trīs gadi vienu zeķi kâ lillāt nuolillāju BW. 10447.

Avots: ME II, 811

nùolingât, ‡

2) die Zeit totschlagen
Dricēni; ‡

3) = nùolĩguôt 3: pa trīs gadi vienu zeķi kâ lingāt nuolingāja BW. 10447 var.

Avots: EH II, 63

‡ nùone̦r̃ruôt, beschädigen, verderben, verhunzen: nuone̦rrat (nepareizi šujuot vai piegriêžuot) drēbi Salis. ar tādu baidīšanu var bē̦rnu n. (einschüchtern Prl.) ebenda. pieci gadi gaŗuo zeķi kâ ne̦rruot nuone̦rruoju ("?") Ceļi VIII, 304 (aus Frauenb.). n. zirgu, ein (junges) Pferd schlecht einfahrend nückisch machen Lemb., ein Pferd einschüchtern ("ar niekiem iebaidīt") Prl.

Avots: EH II, 72

[nùonērt "nùoadît (zeķi)" Gramsden; vgl. auch nùonert.]

Avots: ME II, 824

nùoŗaukt, tr., verengen, zusammenziehen: nuoŗaũkt [Dunika] zeķi, den Strumpf abnehmen; kaudzi nuoŗaukt, den Karn- od. Heuhaufen zuspitzen. [Vgl. li. nuraũkti dass.]

Avots: ME II, 842

nùoraût, tr.,

1) abpflücken, schnell abziehen:
ce̦puri, puķes, zābakus, kažuoku. ne lapiņas nenuorāvu BW. 10981. es nebiju putna bē̦rns kâ nuo zara nuoraunams Ltd. 1896. viņš ātri nuorāva svārkus. nuorāva abiem jē̦riem ādas kâ tāstis Kaudz. zars nuorāva ce̦purīti BW. 33622. nuoraut linus, Flachs abraufen Etn. III, 134;

2) wegreissen, wegschaffen, dahinraffen, abholen:
kur tad tie nuorāvuši manu ce̦puri? Lapsk. ve̦lns nuorāva vīra māti BW. 14154, 4. viņš nuorāva mani gar zemi, er riss, warf mich zu Boden;

3) abknappen, abziehen, entziehen:
tāds nuoraus mē̦ru un svaru Kaudz.; daļu nuoraut nuo algas. guovis nuorauj pienu [od. nuoraujas Vank.], die Kühe geben nicht mehr Milch LP. VII, 534. nuoraut vienu aci, ein wenig schlafen Grünh.;

4) abbrechen, zu reden aufhören, unterbrechen:
vecīte nuorāva valuodu Aps. [viņš pats vēl, it kâ nuobijies par savu pārdruošuo ideju, nuorāva balsu De̦glavs Rīga II, 1, 481.] mātes acumirklī nuorāva iesāktuo sarunu Purap. "kuo tur nu runāt?"nuorāva Trīna MWM. IX, 588;

5) = nuoraukt: nuoraut zeķi, kaudzi C., Kokn., Mt.;

[6) stumpf machen:
n. zuobus Seew. n. U.] Refl. -tiês,

1) für sich abreissen, abpflücken:
es gaŗām te̦cē̦dama visus piecus nuorāvuos BW. 10290;

2) sich losreissen, sich befreien:
zirgs nuorāvies un aizskrējis pruojām LP. VI, 321;

3) geringer werden, versiechen:
manai guovij piens pa˙visam nuorā-vies A. XVIII, 206. [nuorauts nuo miesas U., abgemagert;

4) sich entziehen, entweichen
U.]

Avots: ME II, 838

ņukât,

1): auch Schnehpeln, Siuxt; tevi ... ņukāju kâ lelli Janš. Līgava II, 188. viņš ņukā (spiež, bāž) zeķi kurpē Frauenb.;

2): ņukā tik iekšā (lieliem kumuosiem)! Frauenb., Grünw. ‡ Refl. -tiês,

1) "dauzīties" Heidenfeld, Saikava; "pa miegam gruozīties (kustēties, spārdīties)" Frauenb.;

2) = mîcîties: vai nu es ar pirstiem ņukāšuos? atnes kaŗuoti, tad samīcīšu! AP. pa māliem ņ. Jürg., Schwitten.

Avots: EH II, 116

[paḕrst, ein wenig auftrennen: p. zeķi Widdrisch.]

Avots: ME III, 25

‡ II pamaût ² Rutzau, ein wenig auf- od. abstreifen : p. nuošļukušu zeķi augstāk.

Avots: EH II, 154

[pãrber̂zêt (freqn.), pãrber̂zt,

1) durchreiben:
zābaks pārberzējis zeķi. riteņi pārbe̦rzuši ratu maisu;

2) pãrberzt, noch einmal scheuern:
grīda vēl jāpārberž. Refl. pãrber̂zêtiês, sich durchreiben: zeķe zābakā pārberzējusies.]

Avots: ME III, 150

pina: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, 1): auch Oknist; ‡

2) ein geflochtenes Band
Auleja; "nuo diegiem sapīta aukliņa vai nuoplē̦sta šaura drēbes strēmelīte, ar kuo mē̦dz kuo apsiet (piemē̦ram, zeķi ap kāju)" Warkl.; snātines ar pinas sējām Auleja; ūzu p. BW. 25388; ein ins Haar geflochtenes Band Oknist: me̦lni mani mati bija, zaļas manas matu pinas BW. 5526; ‡

3) *pina od. *pine (gespr.: pin) Salis, eine zopfartig geflochtene Fussfessel der Pferde.

Avots: EH XIII, 233

ŗaûkt ² : auch Lesten, Selg., (mit aũ) Schnehpeln; (das Ende) enger machen und abrunden (mit aû ² ) NB., Siuxt: ŗ. cimdu, zeķi, kaudzi. šeit kuoki ze̦māki, ŗauktāki, zaraināki Melderis Meža vakari 16. Refl. -tiês: (e̦ze̦ra) apjuoms nebij ne˙maz raucies Jauns. J. un v. 166. nuo tumsas izejuot, saulē jāŗaucas Dunika. Subst. ŗaukums: nuo kātiņa līdz ŗaukumam RKr. XVII, 32.

Avots: EH II, 394

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs, ‡

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359

sačaunât "liederlich (eine Handarbeit) tun, anfertigen": s. zeķi Schujen, Naud.

Avots: ME III, 604

sačumurêt,

1) liederlich zusammenflicken:
s. zeķi Odsen;

2) = saburzīt (drēbi) Welonen, Malta, Kārsava.

Avots: ME II, 605

sažļekstinât, tr., (nur mit dem Gaumen) zerkauen: guovs nuorāva nuo žuoga zeķi un sažļekstināja Wain.

Avots: ME III, 799

snāt (mit à ² Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à ² ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât ² Grünh., snàt ² Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt ² ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt ² ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à ² ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt ² );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975

stĩvêt, -ẽju,

1) steifen
L., U.;

2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,

1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;

2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".

Avots: ME IV, 1076, 1077

I šũstît Ahswikken, Bershof, Dunika, Gramsden, MSil., Wolmarshof, (mit ù ²⁾ Aahof, Bers., Fest., Geistershof, Kalz., Lis., N.-Laitzen, Selsau, Sessw., Stom., -u, -ĩju, nähen (verächtlich) Wolmarshof, oberflächlich nähen AP., Kastran, Mar., Salis, (etwas Altes) zusammennähen, flicken Bers., Saikava, schnell und mit grossen Stichen nähen Adsel, Wessen, "lange und erfolglos nähen" Dunika: skruoderis, kas šūstīja te Druva II, 29. šūstīt zeķi Dunika. saimnieks sāka šūstīt zirgu slejas Saikava. Refl.-tiês, (für sich) nähen: ve̦ca tautu meita, vēl juo ve̦cs vaiņadziņš; šūstījās, lāpījās, man[u] brālīti gaidīdama BW. 24289.

Avots: ME IV, 111

uzadît,

1) anstricken
Wid., hinzustricken LKVv.: uzadi vēl vienu kārtiņu! Für. I;

2) fertigstricken für jem.:
es viņam uzadīju jaunas zeķes;

3) anfangen zu stricken (das Strickzeug [auf die Stricknadeln] aufwerfen?)
Bauske, Pilda: uzadi man tuo zeķi!

Avots: ME IV, 314

ūzbante U., die Hosenschnur; ûzbants ² Stenden, = prievīte: uz tiltiem meta ziedus: cimdus. ūzbantes RKr. XVI, 106. ar ūzbantu sasien bikses, apsien kāju (zeķi zem ceļa), apsien gruozus, uzsien priekšautu Stenden.

Avots: ME IV, 411

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

uzsìet,

1) (hin)aufbinden
U. (unter siet), LKVv.: kur tu jāsi,... ķēvei asti neuzsējis? BW. 14434 (ähnlich 14435 - 9; 18554; 19062 var.). u. lakatu uz galvas, u. tomātus pie mieta;

2) festbinden, anbinden auf, an:
u. zirgu labākā zâlē. u. zeķi ar prievīti;

3) u. pātagu, am Peitschenstiel die Schnur bindend befestigen.
Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) (hin)aufbinden: uzsējusēs tuo (nastiņu) sev uz muguras Janš. Mežv. ļaudis I, 28;

2) man lakats uzsējies greizi, ich habe mir unversehens das Tuch schief aufgebunden.

Avots: ME IV, 377

vãrčakât Frauenb., -ãju "slikti kuo pa strādāt, slikti nuoadīt zeķi".

Avots: ME IV, 499