Paplašinātā meklēšana

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13

‡ aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5

‡ bagâtiês Warkl., -ãjuôs, = bogâtiês: zirgi karstā laikā bagājas Warkl. n. FBR. XI, 120.

Avots: EH I, 198

‡ bažâtiês Warkl., -ãjuôs, = bažîtiês, bekümmert, besorgt sein.

Avots: EH I, 207

‡ božâtiês, -ãjuôs, bei der Arbeit liederlich, faul, ungeschickt sein Seyershof: Anna božājas visu dienu pa kūti, bet ne˙kuo ar nav padarījusi. Vgl. bužuôt I (und zur Bed. blusuoties).

Avots: EH I, 235

‡ čaukâtiês, -ãjuôs, versuchen, beabsichtigen Wessen: bē̦rns jau čaukājas iet kājām. viņš čaukājas precēties.

Avots: EH I, 286

‡ cē̦barâtiês, -ãjuôs, langsam und ungeschickt etwas verrichten Siuxt n. Fil. mat. 67: it kâ tāds cē̦bars cē̦barājas.

Avots: EH I, 267

‡ daiņâtiês (?), -ãjuôs, unruhig auf einer Stelle hin und her treten PV.: visu rītu daiņājas vien uz iešanu.

Avots: EH I, 303

‡ dankâtiês, -ãjuôs,

1) treten, stampfen
(mīdīties) Lemb., Wandsen (mit añ): kuo tu dankājies pa virsu? Lemb. bē̦rni dankājas pa gultu Wandsen;

2) "smagi pļaut" (mit àn) Planhof;

3) spülen
(intr.) Schwitten (mit añ): alus mucā dankājas.

Avots: EH I, 307

‡ îkšņâtiês ² Ahs., -ãjuôs "spārduoties zviegt": zirgi spãrdās un īkšņājas.

Avots: EH I, 500

immâtiês, -ãjuôs, kaprizieren, starrköpfig sein: [bē̦rns immājas Renzen.]

Avots: ME I, 707

* kamuoļâtiês [erschlossen aus ostle. kamuļuôtîs], - ãjuôs, sich winden, jem. in der Arbeit stören: kamuoļājas pa kāju apakšu Mar. n. RKr. XV, 118. [Wohl zu kamuolis; die genannte ostle. Form könnte auch aus * kamuļātiês entstanden sein.]

Avots: ME II, 153

ķe̦kât U., Narrenpossen treiben. Refl. -tiês, ķē̦kâtiês, -ãjuôs, ķe̦kuôtiês,

1) = ķē̦katās iet ;

2) charmieren, den Hof machen:
daudzi, daudzi tuo meitiņu, kas ar puišiem ķe̦kājās BW. 11703. puiši ķe̦kuojas ar meitām Smilt., Ruj., Serb., Peb. [Vgl. ce̦kuôtiês ; ķe̦kâtiês

1 vielleicht haplologisch aus * ķe̦katâtiês.]

Avots: ME II, 361

ķẽ̦pâtiês, -ãjuôs,

1) (in Salis und Drosth. auch ķẽ̦pât), schmaddern, mit der Hand in die Schüssel fahren:
kas tur ķē̦pājas ar visiem nagiem pa bļuodu Adiamünde, Serb.;

2) nichts Gescheites zustande bringen, trödeln:
ķē̦pa, kuo tur ķē̦pājies? Ubbenorm, AP., A. XVII, 286; mit geringem Erfolg und mit Störungen arbeiten Planhof.]

Avots: ME II, 374

ķe̦r̃lâtiês, -ãjuôs, schmaddern, wühlen Smilt., [Serbigal].

Avots: ME II, 368

ķe̦zâtiês, -ãjuôs, ķe̦zâtiês, sich abgeben, sich abplagen, Händel anfangen: ej nu ar viņu pa tiesām ķe̦zāties Serb. man netīk ar viņu ķe̦zāties, ich will mit ihm nichts zu tun haben Grünh. kâ dzird, ar jums viņš sācis ķe̦zāties Lautb. kuo ar manim ķē̦zājies BW. 10052.

Avots: ME II, 372

ķim̃pâtiês, -ãjuôs, ķimpêtiês, -ẽjuôs, (ķimpîtiês U.], sich zanken, sich einlassen, sich abgeben: ej nu tur ķimpājies ar viņu Serb., Lub., Smilt. - Zu ķimpa.

Avots: ME II, 381

kuõpâtiês, -ãjuôs, kuõpêtiês, -ẽjuôs, kuõpuôtiês, n. U. in Autz kuopîtiês, sich verbinden ; zusammen halten, vertraut mit einander umgehen: kur kaimiņš ar kaimiņu organiski kuopuojas JR. IV, 162. satiksmes vārds "pēc" kuopuojas ar ģenitīvu. meita kuopuojas ar puišiem, pflegt allzu intimen Umgang.

Avots: ME II, 345

kūkņâtiês, -ãjuôs, sich bemühen aufzustehen: pāršautais suns laizīja savas asinis ; viņš kūkņājās uzcelties, bet nevarēja B. Vēstn. ; [kũkņâtiês N. - Peb. "saumselig sein, trödeln".] Zu kukņâtiês.

Avots: ME II, 333

[kùkšņāties ² Bers. "mit dem ganzen Körper nach etwas langen"] ; kūkšnâtiês [mit ņ?], -ãjuôs "gebückt (etwas) ungeschickt machen". [Zu kukt.]

Avots: ME II, 333

kūļuôtiês, kūluôtiês, kùlâtiês, -ãjuôs Smilt., sich bewegen: mazās ruociņas kūļuojas pretim aizsargādamās R. Sk. II, 65. uz neliela klajuma mierīgi kūuojas vāvere. [Vgl. kũlêtiês und (?) poln. kulić "zusammenziehen" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 642).]

Avots: ME II, 336

kùņâtiês [auch PS.], -ãjuôs, kùņuôtiês,

1) kriechen (aus der Puppe), puppen ; [die Hände aus den Windeln losmachen, sich loswickeln
U.] ; sich hin- und herbewegen, langsame, mühsame Bewegungen machen: kāds vīrs kūņājas zem luoga A. XX, 893. nu, māt, kūņuojies nu laukā Apsk. ;

2) sich in einer grösseren Entfernung bewegen, so dass die Art und Weise der Bewegung nicht deutlich wahrzunehmen ist:
nācēju ne˙maz vairs nere̦dz, - nē, kūņuojas atkal Grünh. ;

3) sich zu schaffen machen, trödeln:
viņš kaļķīti sūkdams kūņuojas jau ilgi ap savu malkas grē̦du RA. viņš kūņājas visu rītu, bet nevar izkūņāties Wain.

Avots: ME II, 336

[kurzâtiês, -ãjuôs "lange Weile haben; sich ziellos umhertreiben" Sessw., Ober - Bartau.]

Avots: ME II, 326

kuržâtiês, -ãjuôs "?": viņš sāka dūšīgi kuržāties Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 327

ķurzâtiês, -ãjuôs, Falten bekommen Karls.

Avots: ME II, 392

I kušņât, -ãju, [kušņuot L.], bewegen, rühren: nekušņā galdu Smilt. Refl. -tiês, kūšņâtiês Nigr., -ãjuôs, sich bewegen: ierauga uz e̦ze̦ra salas kušņājamies svešu kungu LP. V, 94; VI, 312. saimnieks sācis kušņāties VII, 176. kas tur mežmalā kušņājas? Nigr. [zu kustêt s. dies).]

Avots: ME II, 330

ļakatâtiês, -ãjuôs, schimpfen, schelten: sieva stipri ļakatājās Wid.

Avots: ME II, 530

ļakâtiês [Warkl.], -ãjuôs, lose hängen, schlenkern: ruoka ļakājas Etn. IV, 129 jaus Bilst.].

Avots: ME II, 530

ļañgâtiês, -ãjuôs, ļanguôtiês, wakkeln, schlenkern: riteņi ļangājas C. vīrietis luocījās un ļangājās visuos luocekļuos Vēr. II, 34. gar svārku apkakli augša izcē̦lusēs līguojās un ļanguojās apspuruse šlipses strēmele A. XXI, 94. Vgl. ļe̦ngât.

Avots: ME II, 530

ļankarâtiês, -ãjuôs, ļankarêtiês, -ẽjuôs, ļankaruôtiês, schlaff herabhangen, baumeln, schlenkern: sterbeles vien ļankarājās Etn. II, 33. galva bezspēcīgi ļankaruojas uz visām pusēm MWM. VII, 192, Druw. Vgl. ļè̦nkarêtiês C., Smilt.

Avots: ME II, 530

liegâtiês, -ãjuôs, freqn., intens. zu liêgt, hartnäckig in Abrede stellen, leugnen: kuo, meitiņ, liegājies, ka pie puiša negulēji ? BW. 12586, 2.

Avots: ME II, 493

lìknât, -ãju Spr., gew. lìkņâtiês, -ãjuôs, lìkņuôtiês [Salisb., Erlaa, Kokn. n. U. ], sich bücken, ducken, in gebückter Stellung sich zu schaffen machen: sākumā viņš cītīgi līkņāja, bet tâ kâ uogu ne+˙cik nebija, tad drīz vien vīram apnika Latv. tas sāka līkņāties ao luopu silēm MWM. VIII, 592. dažās (bedrēs) vēl līķņāja cilvē̦ki un kasās aiz˙vien dziļāk Latv., [Mar. ].

Avots: ME II, 485

ļìmbâtiês ² [Mar.], -ãjuôs

1) ["nespē̦kā grīļuoties" Holmhof; ļim̃bâtiês Jürg. "wackeln;
zvalstīties"]: četras kājas ļimbājas BW. 21003; [zu limbât?

2) ļimbāties ² "slaistīties; bez vajadzības darīšanās jaukties" N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 540

lùokņâtiês, -ãjuôs, freqn. zu lìektiês, sich hin- und herbiegen, sich hin- und herwenden: tā strādādama kustējās un luokņājās Janš. [ieraudzījusi luôkņājamies ² kādu sievieti Janš. Dzimtene ² I, 27.]

Avots: ME II, 525

ļumzâtiês, -ãjuôs, wackeln: iet kâ ļumza ļumzādamies Druw.

Avots: ME II, 543

lūšnâtiês, -ãjuôs, lauern, ängstlich umherschauen Erlaa. Vgl. lūsinâtiês.

Avots: ME II, 520

[makņâtiês, -ãjuôs, wühlen, stobern ("rakņāties, vandīties"): kad žīds grib izlasīt pirkšanai labākās lupatas, sieva uzsauc:"nevajag makņāties, bet jemt nuo vietas" Zeezern. viņš cita ne+kā nedara, tikai makņājas pa savām grāmatām Gr.-Autz.]

Avots: ME II, 554

[mūdât, schwemmen Wessen.] Refl. mûdâtiês [> myłduoťīś Jaunušē̦ni], -ãjuôs, schwimmen, baden Nerft. Zu maût II.

Avots: ME II, 677

mûgļâtiês ^2, ãjuôs, mûgļuôtiês ^2, ["mũgļuoties" Sessau, Grünh.], trödeln, nuscheln, in der Arbeit nicht vom Flecke kommen Grünh., Naud., Selg. n. Etn. IV, 147: strādnieki zin, ka viņiem nav jāmūgļājas Tēv.

Avots: ME II, 677, 678

mujâtiês, -ãjuôs Peb., mūjâtiês,

1) sich mühsam durchhelfen
L.;

[2) sich erfolglos bemühen
Lis.] Vgl. muitiês.

Avots: ME II, 662

murâtiês, -ãjuôs, sich abquälen, zur heissen Zeit arbeiten Blieden n. Etn. I, 138; [muŗâtiês, trödeln Wid.].

Avots: ME II, 667

ņe̦rkâtiês, -ãjuôs,

1) weinerlich sein, sich weinerlich gebärden;

2) die vorgelegte Speise nicht essen wollen (von Kindern)
U.

Avots: ME II, 900

ņē̦ckâtiês, -ãjuôs, mit langen Zähnen essen: ne˙maz neē̦d; tik ņē̦ckājas vien Katzd.

Avots: ME II, 901

[ņockâtiês Stenden, -ãjuôs, im Schmutz, Mist, im (rohen) Unrat wühlen: tas vecis gan ir ņockātājies: nuo mē̦sliem lasa ārā visus glāžu gabaliņus.]

Avots: ME II, 904

pikuļâtiês, -ãjuôs, sich in einen Klumpen zusammenballen: krējums jau pikuļājas, drīz būs sviestā Mar. n. RKr. XV, 130.

Avots: ME III, 214

piļčâtiēs, -ãjuôs, im Wasser plantschen, pladdern Grünh.

Avots: ME III, 218

pļakâtiês, -ãjuôs "ar plaukstām sisties" Plm. n. RKr. XVII, 73.

Avots: ME III, 365

plancâtiês, -ãjuôs, = plandīties 2: meita tâ skrēja, ka lindraks pa gaisu vien plancājās Dunika.

Avots: ME III, 318

pļe̦ñckâtiês, -ãjuôs, sich im Kote watend besudeln Ahs. n. RKr. XVII, 46, Sassm. Vgl. plencêt 3.

Avots: ME III, 369

plēšât, -ãju, plēšuôt,

1) plēšuôt Karls., plẽšât Wolmarshof, den Blasebalg treten: plēšuot kalēja smēdē Duomas IV, 348. viņš skatās, kâ dē̦ls plēšuo zilganas liesmas (smēdē) Foruk II, 55;

2) plẽšât Drosth., N.-Peb., plēšât Wid., plẽšâtiês, -ãjuôs Ahs., Dond., tief, schwer atmen:
saskriets zirgs dikti plēšājas Ahs. viņš sāka ar savām iebrukušajām krūtīm smagi plēšāt MWM. VIII, 592;

3) "?": skan skaļi divas stabules, un plēšā e̦rmoņika LA.; plẽšât, auf einer Harmonika spielen
Salis.

Avots: ME III, 341

ple̦znâtiês, -ãjuôs,

1) die Füsse gleichsam rudernd hin und her bewegen
Dond., Wandsen: zuosis . . . bēga . . . ar kājām ple̦znādamās Janš. Dzimtene ² II, 290;

2) flattern:
ja vista vai kāds cits putns nevar uz priekšu paiet, tad tas ple̦znājas Neuhausen, Neuenb.

Avots: ME III, 338

plùnčkâtiês ² Saikava, -ãjuôs, = plunčuôtiês: putni peŗas un plunčkājas gar upes krastu D.

Avots: ME III, 357

por̂kâtiês ² , -ãjuôs, für sich murmeln, entgegenbrummen Dond.: sakaitinātā sieva ilgi neaprimst porkāties. Vgl. purkâtiês.

Avots: ME III, 376

priêcâtiês, -ãjuôs, sich freuen: priecāties par dāvanu, par skaistu laiku. Sprw.: priecājas kâ bē̦rns par pīrāgu. kādā paē̦nā sēdi, tādā priecājies! uotra nelaimes nepriecājies! uz vienu kāju nevar lē̦kāt, uz citu nelaimi priecāties. mūs[u] māsiņa priecājās, ze̦lta zirni dabūjusi BW. 23015, 1. paldies saku dieviņam, tuo darbiņu nuodarīju! nesacīju piekususe, priecājuos nuodarīj[u]se 28080.

Avots: ME III, 391

pur̂kâtiês ² , -ãjuôs, bei sich murmeln, brummen: kuo tu vienumē̦r purkājies? stāvi jel reiz klusu! Ahs.

Avots: ME III, 417

pur̂pâtiês, -ãjuôs, ärgerlich werden, sich ärgern Fest., purpas (lūpas) uzmest; raudât, ka purpas (purduļi) te̦k Lös. n. Etn. IV, 167.

Avots: ME III, 419

purrâtiês, -ãjuôs, sich (oft) ärgern, böse, unzufrieden sein: kuo nu purrājies par niekiem! Aus d. purren?

Avots: ME III, 419

pùrslât ² , -ãju, mit der Schnauze blasen: zirgs tik purslā viēn miltu ūdeni, ne˙maz nedzeŗ Lis. - Refl. pùrslâtiês ² , -ãjuôs, auch purslêtiês Fest., zürnen, böse sein Lis., Fest.; weinen Lös. n. Etn. IV, 167; "ar muti vai de̦gunu šņaukāties" Ar. Zu purstas; vgl. li. purslóti "ita loqui, ut pur̃slos ex ore evolent" KZ. LII, 293.

Avots: ME III, 420

pùršļât ² , -ãju Lis., = purslât. Refl. puršļâtiês, -ãjuôs "sich ärgern und ein weinerliches Gesicht machen": kuo nieku dēļ tâ puršļājies! Druw. n. RKr. XVII, 75; pur̃šļâtiês, prusten Arrasch, C. Zu purslas, purslis.

Avots: ME III, 420

rakņât, -ãju, tr., intr., rakņâtiês, -ãjuôs, wühlen (von Ochsen U.), scharren, (oft, hin und wieder ein wenig) graben: bē̦rni rakņā smilktienā, cūkas rakņā grāvmales. kurmji rakņāja pļavu Nigr. slieka mīl rakņāties mitrā zemē J. R. III, 15. viņš rakņājās pa ze̦lta gabaliem Niedra Zemn. dē̦ls 77. sāka rakņāties pa kabatām Jaunais mežkungs 1. kuo tu rakņājies kâ cūka pa manu guļu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. Zaļums rakņājas atkal pa klēti A. XX, 161. rakņājusies, rakņājusies atraduse nuo visa ve̦lna tikai vienu zuobu LP. IV, 143. - rakņātāju pele, die Wühlmaus (arvicolida) Konv. ² 376. Zu rakt.

Avots: ME III, 472, 473

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519

reijâtiês, -ãjuôs "?": es tevi nuošaušu, ja tu viņu vēl viļināsi pie sevis, kad tu ar saviem puišiem reijājies A. XX, 251. "berzēties" N.-Schwanb.

Avots: ME III, 505

rievâtiês, -ãjuôs, tollen, scherzen, Unsinn treiben: kāzinieki saturas rāmāki, lai gan arī diezgan rievājas un dzied RKr. VI, 99. dažādi rievājušās, kâ jau meitas savdabām LP. VII, 863. Zunächst wohl aus mnd. reven "unsinnig reden".

Avots: ME III, 551

rùkņâtiês ^2, -ãjuôs, vor sich hin brummen, sich ärgern Mar. n. RKr. XV, 133: viņš rūkņājas vien, laikam nav labā prātā. Zu rùkt.

Avots: ME III, 569

skal˜darêt Ahs, n. RKr. XVII, 51, -ẽju, skalderêt, -ẽju, refl. skaldarâtiês, -ãjuôs Alksnis-Zundulis, etwas eilig, schneil machen Ahs., schnell laufen Alksnis-Zundulis: kuo tu tâ ātri skalderē! Ahs. n. RKr. XVII, 51, kuo nu skaldarājies kâ skaldaris! Alksnis-Zundulis,

Avots: ME III, 868

šķe̦tâtiês, -ãjuôs, toben, lärmen U.; vexieren Depkin n. U. zu šķest.

Avots: ME IV, 29

skrapâtiês, -ãjuôs, steigen, klettern: tā kaza tīri traka: skrapājas vai pašā skursteņgalā Burtn. Wenn eigentlich - kratzend sich hinaufbemühen (nach Katzenart), zu ahd. screvōn "incidere" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 581).

Avots: ME II, 887

skurrâtiês, -ãjuôs, das Gesicht verziehen (wegen etwas Unangenehmen) Katzd. Etwa auf mnd. kurren "knurren, brummen" beruhend?

Avots: ME III, 906

šnakâtiês Arrasch, -ãjuôs, = šņakâtiês: cūkas šnakājas ap rudzu gubu; wählerisch, ohne rechten Appetit essen Schibbenhof.

Avots: ME IV, 88

šņar̂gâtiês Fest., -ãjuôs,

1) schnaubend weinen;

2) wühlen.

Avots: ME IV, 91

snoskâtiês, -ãjuôs "mit den Zähnen sich flöhen (vom Hunde)" Treiden.

Avots: ME III, 979

II švākâtiês, -ãjuôs, starke Wellen ans Ufer schlagen Burtn. n. U.

Avots: ME IV, 114

tergļâtiês, -ãjuôs"

1) auf seinem Eigensinn beharren
U., Mag. X III, 2, 68; sich zanken Mag. XIII, 2, 68;

2) lärmend Mutwillen treiben
Nötk.: netergļājies ar suni!

Avots: ME IV, 166

tinâtiês, -ãjuôs Bers., Schwanb., Warkl., = tiņâties, tîties: ai nāburga stilbakāja, kuo ar mani tinājies! BW. 9322.

Avots: ME IV, 192

tuokšâtiês, -ãjuôs,

1) tuokšâtiês Fest., tuokšuôtiês Fest., = tuokstîtiês 1;

2) leeres Zeug schwatzen
Fest.

Avots: ME IV, 284

tuoļât St. (aus L.), tuoļâtiês U., Lindenberg (Kirchsp. Wenden), Meiran, (mit ùo ² ) Fest., (mit uô) Odensee, -ãjuôs, = tūļât 1: mičuo ātri, mičuotāja! kuo tik ilgi tuoļājies (Var.: tuožājies)? BW. 24672. Aus tūļât(ies) mit dem uo von tuošâties?

Avots: ME IV, 285

I tuõņâtiês Dunika, Grünh., N.Bartau, Ruherital, tuôņâtiês ² Rutzau, tuoņâtiês Sessw., Usingen, -ãjuôs, = tūļât 1, mal maldams, kalpa vīrs! kuo tik ilgi tuoņājies (Var.: kavējies, tūļuojies)? BW. 8076 var. (ähnlich: 16883). cik ilgi tad tu tuoņāsies! Alm. Rud. 70. puisis cauru rītu tuoņājas, aŗ darbu ne˙kurp nav ticis Grünh, gērbjuoties tuoņāties ebenda. Aus tūņâties mit dem uo von tuošâties? Oder zur Wurzel ten- "dehnen" (in ai. tāna-ḥ "Faden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 722 f.)?

Avots: ME IV, 286

II tuoņâtiês, -ãjuôs, sich einhüllen, sich warm ankleiden Naud.: kuo nu tâ tuoņājies, ne˙maz jau tik daudz nesalst! Naud. Zu tît (s. dies)? In diesem Fall identisch mit tuoņâties I.

Avots: ME IV, 286

tuoškâtiês, -ãjuôs "blēņuoties" Saikava: nevajaga tuoškāties; kad saki, tad saki taisnību! Saikava.

Avots: ME IV, 287

tuožâtiês, -ãjuôs,

1) zaudern
L., U., Libau; = tūļât 1 Rentzen, (mit uô) Funkenhof, (mit ùo ² ) Fest.: mičuo ātri, mičuotāja! kuo tik ilgi tuožājies (Var.: tuoļājies)? BW. 24672 var. kuo tu te tuožājies! tev ne˙kas tik˙pat neiet nuo ruokas Funkenhof. tuožājies nu ātrāk! Fest.;

2) stottern
U., Erlaa. Aus tuošāties + tūžāties?

Avots: ME IV, 287

tuļâtiês, -ãjuôs, tuļuôtiês, tuļêtiês, -ẽjuôs, = tūļâtiês: mičuo drīzi, dē̦lu māte! kuo tik ilgi tuļējies? BW. 24674.

Avots: ME IV, 261

tũņâtiês Dunika, tûņâtiês Bers., tûņâtiês ² MSil., tūņâtiês N.-Peb., -ãjuôs, tūņuôtiês Dunika, tūņuôtiês Lubn., Meiran, tùņuôtiês ² Odensee, tûņuôtiês ² Mitau, = tūļât 1.

Avots: ME IV, 282

tuñgâtiês Salis, -ãjuôs, sich drängen, sich ansammeln, anstauen: le̦dus šuodien visu dienu tungājas upē Salis. ļaudis tungājas ebenda. Zu tuñga.

Avots: ME IV, 264

tũpšļâtiês Bauske, PS., -ãjuôs; tūpšļātiês, sich bald setzen, bald aufstehn Lind. n. U., (in ironischer Bed. gebräuchl.) Mag. XIII, 3, 54; sich oft niedersetzen Ronneb., Smilt. und Trik. n. U.: kas tie tādi, kas tur pa grāvi tūpšļājas? wer sind die, die im Graben sich bald setzen, bald aufstehn? Mag. XIII, 3, 54.

Avots: ME IV, 282

tušâtiês, -ãjuôs,

1) unruhig schlafen
Laud., Odensee: bē̦rns tušājas;

2) langsam, ohne Erfolg etwas tun
Kav.; trddeoln Meiran, Pampeln; zögern Fehsen : kuo tu te tik ilgi tušājies! Pampeln;

3) keuchend, mühsam arbeiten
Nötk.

Avots: ME IV, 274

tūšļâtiês, -ãjuôs, beim Ankleiden saumselig sein: ģērbies nu drīzi, kuo tâ tūšļājies! Plm. n. RK. XVII, 84. Aus tuošâties + tūļâties?

Avots: ME IV, 283

tutaļâtiês, -ãjuôs, sich (in viele Kleidungsstücke) einwickeln, einhüllen Vīt. Zu tutinât II 1.

Avots: ME IV, 274

tužâtiês Vīt., -ãjuôs, = tūžâtiês: taisies drīzi, tautu meita! kam tik ilgi tužājies? BW. 10899. nesāc tik atkal tužāties, tad nuokavēsies, ka laikā netiksi! Vīt.

Avots: ME IV, 277

tũžâtiês Lindenhof (bei Wenden), Renzen, tūžâtiês N.-Peb., -ãjuôs, tūžuôtiês, = tūļât 1: kuo tik ilgi tūžājies (Var.: tūļājies; tūžuojies 17918)? BW. 22775 var. Vgl. auch tuožâtiês.

Avots: ME IV, 284

ur̃zât Nigr., -ãju, hetzen. Refl. -tiês (mit ur̃) Ahs., (mit ur̂ ² ) Dunika, -ãjuôs, sich zanken: vagārene urzājās ar kalpu sievām Ahs. n. RKr. XVII, 61, kuo jūs ... iesit savā starpā ur̃zāties...? iztiksit tâ˙pat ar labu Janš. Bandavā I, 318. Zu urza.

Avots: ME IV, 308

ntâtiês Ahs., -ãjuôs, sich lausen Ahs.

Avots: ME IV, 310

ũzâtiês (in Ronneb. gehört), -ãjuôs, sich lange mit Anziehen der Hosen beschäftigen (von Kindern gesagt) Biel. n. U.

Avots: ME IV, 411

valarâtiês (?), -uôs, -ãjuôs, sich umhertreiben Oppek. n. U. - In *vatacâtiês (vgl. valacîtiês) zu korrigieren?

Avots: ME IV, 450

vaļˆķâtiês ² Nigr., -ãjuôs, sich herumtreiben, vagabundieren: čigāni vai citi zagļi, pa mežiem vaļķādamies Janš. Dzimtene IV, 171. kas... darba laikā vaļķājas pa tādām vietām Bandavā I, 39. kur vaļkājies visu cauru nedēļu? Nigr. Aus li. válkiotis.

Avots: ME IV, 466

varkšļâtiês Vīt., -ãjuôs "varkšļiski runāt".

Avots: ME IV, 480

vē̦zâtiês Karls., Wolmarshof, -ãjuôs "ar vē̦zu vicināt" Wolmarshof: lācis vē̦zājas ar buomi pret vilkiem cīnīdamies LP. VI, 290; = vēzêtiês 1 Nötk. (mit ē̦); schwenkend (eine Rute u. a.) sich wehren PS. (mit ē, ): v. ar rīksti nuo nikna suņa Lemburg.

Avots: ME IV, 573

žākaŗâtiês, -ãjuôs, = žākarêt II 2: kuo nu žākaŗājies tik daudz ar tuo kaŗuoti? Alm.

Avots: ME IV, 795

zãrgâtiês Sassm., -ãjuôs, = zārgalētiês; "kāpelēt" (mit "àr" ² ) Lennew. Vgl. zirguôtiês und zarguôtiês.

Avots: ME IV, 700

žãrgâtiês Līn., -ãjuôs, klettern Wessen (auch žārguôtiês), Gr. - Buschh., Nerft (žārguôtiês); kletternd sich recken, stricken (mit ā`r ² ) Golg.; ausgelassen sein, Unarten begehen (mit ãr ) Amboten; albern, tollen Ahs., (žārguoties) Gr. - Buschh.; sich unnatürlich biegen, den Kopf nach unten hängen lassen (mit ãr ) Schnehpeln, Stenden; "ķeižāties, rādīt plikas miesas daļas" (mit ãr ) Dunika: kuo tu tur žārgājies pa jumtu? vēl nuokritīsi! Wessen. nebūtu... skuķis žārguojies tur augšā Jauns. uoče grib vēršu:... krīt citām guovīm virsū žārgājas uz tām Janš. Bandavā II, 83. lēcu... un uzgrūduos šūpuļam virsū. "tu te atkal man diez kuo žārguojies!" kristamāte iekliedzās Jauns. meitenes žārgājās ar puikām Ahs. Vgl. zārgâties.

Avots: ME IV, 797

I zãrkâtiês RKr. XVIl, 64, -ãjuôs, = zãrgalêtiês.

Avots: ME IV, 700

II zārkâtiês, -ãjuôs, = zãkâtiês, lästern, höhnen (mit ãr ) Rutzau, schimpfen Serbigal.

Avots: ME IV, 700

žãrkâtiês Ahs., -ãjuôs, albern, tollen: bē̦rni, stāviet rāmi, nežārkājaties tik daudz! Ahs. Vgl. zārkâties I.

Avots: ME IV, 797

II žàugâtiês ² Golg., -ãjuôs, "bez apduoma kāpt, iet"; die Herde verlassend (ins Getreide) laufen, (über Gräben) springen (von Kühen gesagt): guovis pirmuo dienu ganuos žaugājas (springen einander auf den Rücken) Golg. Zu žauga I.

Avots: ME IV, 790

ziņâtiês, -ãjuôs, alte Bräuche, Zauberkünste wissen und beachten Ar.: tā ziņājās, ka nedrīkst Mārtiņu vakarā darāmuo darīt Konv. ¹ 2641.

Avots: ME IV, 725

žļuôgâtiês Serben, (mit uô ² ) Frauenb., -ãjuôs, sich rekeln, strecken Vīt.; faulenzen.

Avots: ME IV, 820

zvàļâtiês AP., C., Jürg., Nötk., zvãļâtiês Bauske, zvàļâtiês ² Erlaa, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., zvāļâtiês Vīt., -ãjuôs, zvãļuôt N. - Bartau, zvāļuôtiês Brasche, Dr., V., (mit à ) Nötk., schlingern, schuckeln Brasche, Dr., V., wanken, schwanken; sich wälzen (= vāļâties) Vīt.; "slinki gāzelēties" AP.: laiva zvāļuo (zvāļājas Jürg.) N. - Bartau. ve̦zums zvāļuo ebenda. ve̦zums zvāļājas gan uz vienu, gan uotru pusi, - ka neieliekas tikai grāvī! Vīt. rati pa ežām zvāļājas Bauske. lielās slēpes zvīļuojās un zvāļuojās pa ceļu Janš. 3. burti deja un zvāļājās viņas acu priekšā A. v. J. 1896, S. 817. rumpis zvāļuojas nuo vienas puses uz uotru un krīt zemē Janš. Mežv. ļ. I, 34. zvāļuojuoties iet, watscheln V. viņš gāja zvāļādamies Druva I, 985. dzē̦rājs iedams zvāļuojas Vīt. mēs, visi jūrnieki, ejam... zvāļuodamies Janš. Dzimtene ² III, 233. zvīļuojas un zvāļuojas uz vienu un uotru pusi, it kâ ietu pa līguojuošam laipām 213. viņiem miegs nenāk, bet tâ˙pat tik zvāļuojas aiz gaŗa laika Vīt. Zu zvelt II.

Avots: ME IV, 767