Paplašinātā meklēšana

àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54

‡ apšķelmêt, verletzen (verwunden) Warkl.: a. ruoku, kuokam mizu.

Avots: EH I, 119

‡ apšķelt akmeni "ringsum Stücke von einem Stein abspalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 119

atšķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

‡ čišķele Frauenb., verächtliches Demin. zu ciska.

Avots: EH I, 291

‡ drušķele Dunika, = drusciņa: d. miltu.

Avots: EH I, 337

ìešķelˆt, tr., ein wenig spalten, den Anfang des Spaltens machen: zaru, kuoku. Refl. - tiês, sich spalten: ar˙vien dziļāk iešķeļas sienas Latv.

Avots: ME II, 76

izšķelˆt: lubas bija izšķeltas, nuorantītas vajadzīgā garumā Janš. Mežv. ļ. I, 203.

Avots: EH I, 485

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

‡ izšķelvinât "= izskaluôt" M. 67, Adl., Lettihn, Ludsen, Schwanb., Sessw.; durcheinanderrühren Baltinow, Kārsava: i. zâles pudelē; "ne̦suot vai braucuot izlaistīt" Līvāni, (mit elˆ ) Mar.

Avots: EH I, 485

‡ izšķelvinêt, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schüttelnd an die Oberfläche befördern (?): kad kraistuot puodā tika iekšā kāds nasis, tad pienu puodā šķelvinēja, kamē̦r nasi izšķelvinēja arā Bērzgale; (eine Flüssigkeit) verschütten Līvani, Nautrēni: i. pienu nuo slauktuves (mit elˆ ) Pilda. Refl. -tiês Līvani, = izšļakstêt: braucuot var nuo trauka i. viss šķidrums.

Avots: EH I, 485

ķišķele, Demin. von ciska U. [Aus li. kiškẽlė.

Avots: ME II, 386

‡ nuodrišķelis "eine abgerissene Person" Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223. Zu li. nudrìskėlis dass.

Avots: EH II, 41

nùošķelˆt [li. nuskélti], tr., abspalten, abtrennen: šķembeli nuo kuoka, biezu šķēli gaļas. [Refl. -tiês,

1) sich abspalten, sich abtrennen:
le̦dus nuošķēlies nuo malas;

2) ohne sein Zutun abgespalten werden:
cē̦rtuot nuošķēlās lielāks gabals nekâ gribēja.]

Avots: ME II, 865

‡ nùošķelvinêtiês Gr. - Buschh., (beim Tragen) verspritzt werden (von einer Flüssigkeit in einem offenen Gefäss).

Avots: EH II, 95

‡ uošķelis, die Nase (?): ar ... uošķeļu gruozīšanu vien ne˙kā neizdarīsit Janš. Dzimtene III, 149.

Avots: EH II, 744

pãršķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (dat.) entzweispalten:
ar nazi vē̦de̦ru pāršķēlies Latv. vēst. inst. žurn. III, 123.

Avots: EH XIII, 213

pãršķelˆt, tr., entzwei-, durchspalten entzweihauen: galvu LP. IV, 34. zibens stari pāršķēla šuo tumsību Asp. slieksnī ielicis izkapti, lai pāršķe̦liu nagus LP. VII, 1164. Refl. -tiês, entzweiplatzen, bersten: le̦dus kalnspāršķēlās deviņuos gabaluos BW. 13268, 5. akmens pāršķēlās divi daļās LP. VII, 1315.

Avots: ME III, 180, 181

[pašķelˆt,

1) ein wenig spalten:
pašķel nu vēl kādu šķilu! pašķēla siekstu un ielaida bārdu iekšā;

2) "iepuotēt" Warkl. Refl. -tiês, sich spalten: pašķēlās mākuonis, un izšāvās zibens.]

Avots: ME III, 113

‡ pašķelvinât Sessw., pašķelvinêt Aahof, Lubn., Nerft, Warkl., Wessen, = pašķalvinât: p. zâles pudelē.

Avots: EH XIII, 179

pìešķelˆt, zur Genüge spalten: p. malku skaliem N.-Peb.

Avots: ME III, 300

‡ piñkšķelis Frauenb., ein weinerliches Kind.

Avots: EH XIII, 234

sašķel˜derêt,

1) fein zerspalten
MSiI.: sašķe̦lde̦rẽ̦ta malka ātri izde̦g un duod maz siltuma Talsen, Dond., Roop; zibens sašķelderē ² (= sašķeļ pagalēs. kas vēl turas kuopā) kuoku Upesgrīva; "zesschneidend od. zerreissend vernichten" Nötk.;

2) trüben:
s. ūdeni (mit èl ² ) A.-Schwanb.;

3) = saskalinât (mit èl ² ) Bers., Druw., Lös., Selsau, Sessw., Stomersee, Golg., Lub. u. a.

Avots: ME III, 754

‡ sašķeldrinât, = sašķel˜derêt 1 (?): (sēne) sašķeldrinātu malu Štolls Latvijas sēnes (1934), S. 65.

Avots: EH XVI, 453

sašķelˆt, tr., zerspalten: akmins kalni... tuop sašķe̦lti Nachum 1, 6. luode, sašķe̦ldama savu čaumalu A. XX, 115. sašķe̦lti mākuoņi MWM. XI, 178. Refl. -tiês, sich zerspalten (eig. und fig.): viļņi sitas pret klintīm un sašķeļas MWM. XI, 278. ļaužu drūzma sašķēlās Upītis Sieviete 288.

Avots: ME III, 754

sašķelverêt Golg., sašķèlvinât ² Saikava, A.-Schwanb., tr., (etwas Flüssiges) durchschütteln: šķidrums jāsašķelvina jeb jāsakulcina Konv˙l 864.

Avots: ME III, 755

‡ sašķelvinêt Bērzgale, Wessen, = sašķelvinât: s. nuostājušuos pienu.

Avots: EH XVI, 453

‡ saverkšķelêtiês, sich zusammenziehen, einschrumpfen: ze̦mākās vietās tupeņi saverkšķelējās kâ ... tabakas lapas J. Niedre Ķeceris Latgalē 87.

Avots: EH XVI, 465

‡ saveršķelêtiês A.-Schwanb., = saver̂kšķitiês 1 (?): sāka s., - nezina ne sākuma, ne gala.

Avots: EH XVI, 465

šķelacis Schlossberg, ein Schielender.

Avots: ME IV, 25

šķel˜bete: die ME. IV, 25 vorausgesetzte Dissimilation hat vielleicht schon im Deutschen stattgefunden, vgl. das gleichbed. d. Stelbrett bei Bielenstein Holzb. 394.

Avots: EH II, 630

šķel˜bete AP., Karls., Trik., Plur. šķelbetes U., das Aufscherbrett; "linu kulstāmais, ar kuo sit uz sauju" Latv. Saule v. J. 1927, S. 617. Dissimiliert über *šķelbrete aus *šķerbrete aus nd. scherbrett.

Avots: ME IV, 25

šķelbrē̦ks U., = šķelbete.

Avots: ME IV, 25

šķe̦lda,

2): tam kuokam liela š. (mit e̦lˆ ² ) Pilten.

Avots: EH II, 630

šķe̦lda,

1) ein abgespaltenes Stück, ein Splitter:
akmeņam atšķe̦ltas divas šķe̦ldas Lautb. Luomi 73. uz vienas akmeņa šķe̦ldas var divdesmit cilvē̦ku saviesties ebenda;

2) der Schlitz
V., die Spalfe Wid. zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 25

šķelde, = šķe̦lda 1: akmeņa šķeldes LP. VII, 327.

Avots: ME IV, 25

šķè̦lde̦rains ² Lubn., = šķe̦lˆtaîns.

Avots: ME IV, 25

šķelderêt,

1) =šķelvinât Sauken, Sessw.; unaufmerksam tragend verspritzen (eine Flüssigkeit) Stockm., Kalz., Lubn., Meiran, Selsau (mit êl ² );

2) vergeuden
(mit el˜) Grünwald. Aus (n)d. schellern.

Avots: ME IV, 25

šķelderîgs, verschwenderisch Grünwald.

Avots: ME IV, 25

I šķêlderis ² ,

1): "kas šķelderē 1" Fehteln.

Avots: EH II, 630

I šķèlderis ^2,

1) "kas šķelderē" Meiran;

2) wer Unsinn schwatzt
Lubn.

Avots: ME IV, 25

II šķelderis LP. VII, 1133 "atšķē̦lums"; šķe̦l˜de̦rs Dond., ein grosser Holzsplitter: zibens saspēra kuoku šķe̦lde̦ru šķe̦lde̦ruos Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME IV, 25

šķelderiski: aiziet š. (mit èl ² ; "taumelnd") Fehteln.

Avots: EH II, 630

šķelderiski "?": valuoda iet šķelderiski Meselau.

Avots: ME IV, 25

šķeldêt (li. skéldėti "fortgesetzt platzen") U., -u, -ẽju, šķeldinât (li. skéldinti "spalten lassen") Wid., spalten.

Avots: ME IV, 25

‡ *šķeldrinât, zu erschliessen aus ‡ sašķeldrinât.

Avots: EH II, 630

‡ šķe̦ldruots "?": ar šķeldruotām ziedlapiņām Latv. konv. vārdn. s. v. Klarkija.

Avots: EH II, 630

‡ šķelīgs Sonnaxt, leicht spaltbar: š. kuoks.

Avots: EH II, 630

‡ šķelˆksnains (sic!) Linden in Kurl. "?": šķelksnaini zirņi. līdakai šķelksnaina gaļa.

Avots: EH II, 630

‡ šķelˆksne Linden in Kurl. "muskuļu šķiedra": līdakai katrā gaļas šķelksnītē pa vienai asakai.

Avots: EH II, 630

šķelˆksnis Lennew., ein (vom Ganzen) losgetrenntes Stück: malkas škelksnis Purap. ein Holzscheit. drēbes šķelksnis Purap. Wohl für älteres *šķelsnis; zu šķelt.

Avots: ME IV, 25

‡ šķelme (> ostle. škeļme) Strods Par. vōrdn. 169 "?".

Avots: EH II, 630

‡ *šķelmêt, zu erschliessen aus ‡ apšķelmêt.

Avots: EH II, 630

šķel˜mĩba, die Schelmerei, Betrügerei U.

Avots: ME IV, 25

šķel˜mîgs, betrüglich U., schelmisch: šķelmīga valuodiņa BW. 15877, 2.

Avots: ME IV, 25

šķelmilītis "?": puiši.. sak[a], ka nauda mežiņā. vai tu puiša šķelmilīt, kāda nauda mežiņā? BW. 10761, 1.

Avots: ME IV, 25

šķèlminêt ² Pilda, = šķelvinât.

Avots: ME IV, 25

šķel˜mis: puisis, š., nemaksā vienas auzu sē̦naliņas BW. 1965 var.

Avots: EH II, 630

šķel˜mis (f. -e), der Schelm: Sprw. labs cilve̦ks - šķelmis aiz ādas Br. sak. v. 183. meitas, šķelmes, pievīlušas... kumeliņu BW. 29842. Nebst estn. kelm aus mnd. schelm.

Avots: ME IV, 25

‡ šķe̦lna "?": ja tik ... neuzraksta ar ... zariem tev tādu ližmu uz šķe̦lnām, ka ilgi vēl būs lasāma Janš. Līgava I, 28.

Avots: EH II, 630

šķe̦ltnadzis* Konv. ² 211; 2319, ein Spalthufer.

Avots: ME IV, 26

šķe̦lpa Konv. ¹ 799, šķelpis Plm., šķèlpji ² Aps., Golg., šķèlpes ² Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Saikava, = skalbe(s), Kalmus: šķelpu saknes jāpakaisa gultā zem palaga, tad blusas neruonas Etn. I, 29; šķe̦lpa, iris sibirica L. Lub. n. RKr. III, 70; sarkanie šķelpji, Feuerlilien. Wohl aus mnd. schelp "Schilf"; vgl. auch ķelpis.

Avots: ME IV, 25

šķelpis (unter šķe̦lpa): Azandas malā plūktie zaļie šķelpi Aīda Niedra Azand. 71.

Avots: EH II, 630

šķelps Wessen "vidū ruobuots kuociņš, ar kuo satur lemesnīcu spīļu arklam pie apīžām"; vgl. škalbe und skalbis I.

Avots: ME IV, 25

šķelpsne (so zu lesen!): auch (mit èl ² ) Kaltenbr., (iris pseudacoras) Oknist.

Avots: EH II, 630

šķelpsne Gr. - Buschhof, Wessen, = skalbe(s); šķèlpsnes ² Buschhof "Blumen mit gelber Blüte": niedru un šķelpšņu mežs Akurater.

Avots: ME IV, 25

šķe̦l˜dars Dond. (hier kann es aus *šķe̦ldrs entstanden sein), Wandsen, ein grosser Holzsplitter.

Avots: ME IV, 25

‡ šķelˆsne Baltinow "ein kleines Holzscheit"; sakampa pie ugunskura nuome̦stuo malkas šķelsni (od. zu einen nom. s. *šķelsnis?), nuotvēra puiku ..., sita ... Purap. Mazie stāsti 87.

Avots: EH II, 630

‡ *šķelˆst ² , zu erschliessen aus ‡ iešķelˆst ² .

Avots: EH II, 630

šķelˆt,

1): liepas galdu gultu šķēla (fertigten spaltend an)
BW. 13611, 5; Subst. šķê̦lums,

2): der Schlitz
Seyershof.

Avots: EH II, 630

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26

‡ šķe̦lˆta ² Schibbenhof "= šķelˆte ² I".

Avots: EH II, 630

šķe̦lˆtaîns Golg., (mit e̦lˆ ² ) Salis, mit einem Schlitz versehen: gaŗuos šķe̦ltai,nuos svārkus Druva II, 660.

Avots: ME IV, 26

I šķelˆte ² Schibbenhof, der Schlitz in der Rückenseite des Männerrocks.

Avots: ME IV, 26

II šķelte "eine Art Fisch" (?).

Avots: ME IV, 26

šķelˆtene ² , ‡

2) der Schlitz am Frauenrock
Siuxt; ‡

3) "šķila" (mit elˆ ) Liepna.

Avots: EH II, 630

šķelˆtene ² Nigr., Wain., ein auf der Rückenseite geschlitzter Männerrock: dē̦ls uzve̦lk pe̦lē̦kuo šķelteni Janš. Čap. 13. nuovilcies škelteni un vesti Bandavā II, 270.

Avots: ME IV, 26

šķelˆtin, Adv., zur Verstärkung von šķelt: šķeltin šķēla valuodiņu BW. 11156 var.

Avots: ME IV, 26

‡ šķeltīna "?": velcies, stāvraģi, tu pa priekšu! lai tā š. pakaļā iet! Tdz. 59917 (aus Dunika).

Avots: EH II, 630

šķeltinât "?": zuobus Br. 119.

Avots: ME IV, 26

‡ šķelˆtine skarenīte Auleja, ein dreieckiges Kopftuch.

Avots: EH II, 630

‡ šķelˆtiski ² (sic!) Salis, mit den Beinen umfassend: meitene š. kuokam mugurā tâ kâ puika; "šķe̦lti" Salis n. FBR. XV, 78.

Avots: EH II, 630

šķe̦ltkãja,* ein Spaltfuss: baluožu putni ar īsām šķeltkājām Konv. ² 290.

Avots: ME IV, 26

šķe̦ltna,

1) "= šķembele I, šķaute" Kroppenhof bei Kokn.;

2) die weibliche Schamritze
("šķe̦ltna jau niez");

3) ein Mädchen.

Avots: ME IV, 26

šķe̦ltnaîns Fest., šķe̦lˆtnājs Lubn., hart, sich spaltend, nicht mehlig (von Schotenfrüchten): šķe̦ltnaini zirņi Tirs. n. RKr. XVII, 81 (hier auch: šķ. pupas), Fest.

Avots: ME IV, 26

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

‡ šķelva (sic!) Tdz. 58987 (aus Mērdzine), = šķel˜mis.

Avots: EH II, 630

‡ šķe̦lvarêt A.- Schwanb., = šķèlverêt ² .

Avots: EH II, 630

šķelvēderis Pilda, ein nicht böse gemetntes Schimpfwort für ein kleines Kind.

Avots: ME IV, 27

šķèlvenêt ² Gr. - Buschh., = šķelvinât: kuo nu šķelvenē! sagt man zu einem unruhig Essenden, der oft mit dem Löffel in der Suppe rührt Gr. - Buschh. Refl. -tiês, = šķelvinâtiês: kad tik visa putra neizlītu! tâ ir šķelvenējas Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 26

šķèlverêt ² Lubn., Saikava, Warkl., -ẽju, = šķelvinât, durcheinanderschütteln Kawall n. U., Golg.; schülgern U. Etwa mit lv aus ll (vgl. ķelve, baļva, eļvs Le. Gr. 177 und oben šķelderêt)?

Avots: ME IV, 26

šķèlveris ² : šķērēšanai dzijas saveŗ šķèlverī ² Mahlup.

Avots: EH II, 630

šķèlveris ² Mar. "lāpstiņa, ar kuŗu šķērē" (?).

Avots: ME IV, 26

šķelˆvinât Mar., (mit èl ² ) Schwanb., šķelvinêt Wessen, Pilda, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schütteln Bērzpils, Sessw.: nešķelvini pienu pa spaņģi: izliesi! Mar. n. RKr. XV, 139. ūdeni šķelvinādami (kratīdami) Kīmija 12. Refl. -tiês, (beim Schütteln) hin und her spülen (von einer Flüssigkeit in einem Gefäss): kubuliņus, kuŗuos... šķelvinājās... dzēriens Veselis Trīs laimes. bļuodā ne̦suot šķīsta putra šķelvinājas Wessen.

Avots: ME IV, 27

šķelvinêt (unter šķelˆvinât): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Berzgale, Kalupe, (mit èl ² ) Auleja, Kaltenbr., Oknist; piens ... šķelvinē̦ts visu laiku Jauns. J. un v. 68; var arī mārkā stāvuošu ūdeni š. Bērzgale. Refl. -tiês,

1) = šķelˆvinâtiês Auleja, Bērzgale; ‡

2) taumeln
Bērzgale.

Avots: EH II, 630

‡ šķelvinis,

1) ein gewisses Quantum einer Flüssigkeit, das geschüttelt beim Tragen aus dem Gefäss herausgeflossen ist
(mit èl ² ) Auleja;

2) jem., der wankt, taumelt
Bērzgale.

Avots: EH II, 630

‡ šķelvis BW. 13730, 24 var. (aus Asūne), = šķel˜mis.

Avots: EH II, 630

tèrkšķele ² Bers., Sessw., Plur. tèrkšķeles ² Kreuzb., teršķele Wid., = terkšele 1: puikam tikai terkšķeles bijušas ruokā LP. V, 102; "ratiņa spuole, kas stipri terkšķ" (mit èr ² ) Kalz.; tèrkšķele ² Bers., eine Geschwätzige; terkšķele "pļāpä Kalz. (mit èr ² ), Meiran, Sessw.

Avots: ME IV, 167

tẽrkšķele Celm., ein geschwätziges Weib.

Avots: ME IV, 173

teršķele, s. terkšķele.

Avots: ME IV, 167

tḕršķele ² Warkl., eine Schnarre; zu tēršķis.

Avots: ME IV, 175

teršķelêt Bielenstein LSpr. 1, 441, schnarren (so ist anscheinend statt des gedrucklen "scharren" zu lesen).

Avots: ME IV, 167

uzšķelˆt, (der Länge nach) aufspalten, aufteilen, aufschlitzen: uzšķelt vē̦de̦ru A. XX, 175. uzšķe̦ldams luopam krūšu duobumu Preip. 28, luopu maitas uzšķeļuot 143. uzšķelt (aufreissen) zivi U. (unter šķelt).

Avots: ME IV, 388

‡ *verkšķelêt(iês), zu erschliessen aus ‡ saverkšķelêtiês.

Avots: EH II, 772

‡ verkšķelis PV., = ver̂kšelis.

Avots: EH II, 772

veršķele: "sapiņķerējies diegs vai dzija" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 772

veršķele Schwanb. "?"

Avots: ME IV, 542

‡ *veršķelêt(iês), zu erschliessen aus ‡ saveršķelêtiês.

Avots: EH II, 772

‡ veršķelis PV., = ver̂kšelis.

Avots: EH II, 772

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

atskalˆdît auch [hochle.] atškaldît Spr., im Anschluss an atšķelt.

1) abwegspalten:
gabalu nuo kuoka;

2) atskaldīt malku LP. VI, 293, das Holz in kleinere Stücke spalten.

Avots: ME I, 191

[atskaļi (hochle. auch ačkaļi) Werssen, kleine Holzscheite, die beim Dreschen zur Beleuchtung gebrannt wurden; zu atšķelt].

Avots: ME I, 191

àutskalis ^2: ãutskals ² (gespr.: àuckals) N.-Rosen, ein Kopftüchlein. -skalis zu šķelˆt? Vgl. auch li. autskarỹs.

Avots: EH I, 189

blèdis: tas bij šķelmis, tas bij b. BW. 12617, 2 var.

Avots: EH I, 229

čipslis, ein ästiges Stück Holz: kuo tur nu šķelt: čipšļi vien ir Mar. n. RKr. XV, 110.

Kļūdu labojums:
ein ästiges Stück Holz = ein Astholzstück (zaru malkas gabals)

Avots: ME I, 414

I idraîns, hohl, im Kern verwittwert: idrains kuoks, Holz mit verwittwertem Kern. milzu niedras, idrainu vidu Konv. ² 297. nuo (duoņu) stiebriem izspiež baltās, idrainās serdes 639. In N. - Schwanb. idrains kuoks "kuo nevar pāršķelt; idrainam kuokam ir ievalkas".

Avots: ME I, 702

II izkàpt (s. izkâpt 2; li. iškõpti , ‡

2) (mit einer Mistgabel) herausziehen, -nehmen:
i. mē̦slus nuo ve̦zuma Bers. sūdus uz tīruma izvē̦d un izkàpj ² tādā rinītē Liepna; ‡

3) = izgrebît (?): nicva - nuo kuoka izšķelta silīte, ar teslīcu izkāpta Liepna.

Avots: EH I, 454

‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486

ķèlpis,

1) Schilf
PS.: latvieši pratuši pīt vis˙visādus gruozus nuo saknēm, klūdziņām, luoksnēm, niedrām un ķelpjiem PS. ;

2) e̦ze̦ru un upju malās aug skalbēm jeb kalmjiem līdzīgs augs [typha latifolia] ; tuo sauc Palsmanī par ķelpi ; [ķèlpis "Kalmus"
C. - Vielleicht in livischem Munde aus * šķelpis (vgl. šķelpe) entstanden, das wohl aus mnd. schelp "Schilf" entlehnt ist].

Avots: ME II, 363

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

lab˙rît! Demin. lab..rîtiņ! guten Morgen, als Begrüssungsformel: lab..rītiņ, znuota šķelmi! BW. 13730, 20. Scherzhaft: lab˙rīt nuo rīta! kā cēluos, tâ vēluos. labrītu duot, am Morgen grüssen; labrītu saņemt, den Morgengruss erwidern.

Avots: ME II, 396

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

[II lẽze N. - Peb., Arrasch, das Aufscherbrett (šķelbete) eines Webers.]

Avots: ME II, 464

liẽkšķere Kand., [Salis], liekšere [Ronneb., Alt - Ottenhof], Lind., liekšķele Loddiger, [lìešķere ² Saussen, Bers.], liẽšķere C., liekšķers Apsk., die Schaufel, namentl. für Korn, Wurfschaufel: kas vētīts ar liekšķeri un ar vētīkli Jes. 30, 24; [lie(k)šķis, liekšķere, die Schöpfkelle Bielenstein Holzb. 611. - Nebst liekša zu li. dial. lėkåt (wenn ė hier auf ie zurückgeht) "(Grütze von den Schlauben) reinigen" bei Bezzenberger GGA. 1885, 928 (aus Prökuls); über gr. λιχμός "Worfsschaufel" s. Prellwitz Wrtb. ² 270 und Boisacq Dict. 581].

Avots: ME II, 496

II miêtuôt

2 [Bl.], auch
mietât U., tauschen: kam tu, šķelmi, kruogā dzēri, kam mietuoji kumeliņu? BW. 33618, 1.

Avots: ME II, 657

muôžums, die Gewecktheit, Munterkeit, Lebhaftigkeit: šķelmīga muožuma pilnie smaidi MWM. IX, 388.

Avots: ME II, 685

II mùlda,

1) das Irrereden, das Irren; die Phantasie;

2) die Plackerei:
kam nu mums ve̦ltu muldu un kavēkli taisāt? Niek. pag, šķelmi, nakts vidū mums tādu muldu taisīt! Niek.

Avots: ME II, 664

[pãrdairîtiês, = pãrplîst, pāršķelties: dēlis pārdairījies Etn. III, 18.]

Avots: ME III, 152

‡ pãrgaldît Lubn.,

1) "(kuļuot) pāršķelt (pupas vai zirņus)";

2) "pārcilāt, pārvietuot".

Avots: EH XIII, 200

pêdîgs, = pêdẽjs: pēdīguo reizi, zum letztenmal. pirmā reize šai vietā, lai palika pēdīgā BW. 26270. līdz pēdīga(ja)m, bis zuletzt: cenšas līdz pēdīgam K. M. 8. savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 152. In Wilkenh. n. Etn. III, 38 ne pēdīgais für neviens, nicht einer, keiner: ne pēdīgāis netika vaļā. - pēdīgs puosts Aps. J. III, 30; pēdīga nelaime U., ein schweres Unglück. pats pēdīgais šķelmis, ein Erzschelm U. - pēdīgi, Adv., endlich; zuletzt: nazis pēdīgi nuorūsējis LP. IV, 135. atvadās nuo visiem kāzu ļaudīm un iet pēdīgi arī pie brūtes BW. III, 1, S. 24.

Avots: ME III, 206, 207

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

rušuliņa, rušulīte, s. rušainĩte. rutadi! Interjektion, als Refrain im VL. gebraucht: kur tu teci, sila pele? rutadi, rutadi! uz siliņu galdu šķelt, rutadi, rutadi! BW. 33494, 6.

Avots: ME III, 565

II sãnis,

1) sānis U., sãņis Serbigal n. FBR. IV, 58, sāņis Manz., sãņš C., sāņiem Spr., Kl., sānu, sāņu Spr., sānus, sāņus Ruj. n. U., sāņuos U., Adv., zur Seite, nebenbei
U., seitwärts: ceļat, tautas, pūru manu, sānis (Var.: sānus) vien negāžat! BW. 16681. pagriezās večuks sānis Ezeriņš Leijerk. II,11. katri... kungam... sāņis gāja Manz. Post. I, 359. He̦rta šķelmīgi paskatījās sāņis De̦glavs Rīga II, 1, 344. galviņa tai nuodurta un nuolaista sāņš A. XI, 464. šāviens nuogāja sāņus (= gaŗām) Dunika. acis viņš pagrieza . . . sāņš Aps. VII, 34. vinš sānu pasitās Apsk. v. J. 1903, S. 438. sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. ezis paskrien tādu gabaliņu sānus 216. e̦smu aizklīdis par daudz sāņus Alm.;

2) sānis, sāņis, Präp. mit dem Gen., Dat., Akk., neben
(bei Glück): jums nebūs sāņis manim sudraba dievus taisīt Glück II Mos. 20, 23. sānis tiem uozuoliem V Mos. 11, 30. apsēdās viņa sānis tiem pļāvējiem Ruth 2, 14. kalpi gāja sānis viņu II Sam. 15, 18. sānis viņu strādāja tie vīri Nehem. 3, 2. kuŗa kapi ir sānis tuo bedri Ezech. 32, 23. apruoci viņu sāņis manis! Tobias 4, 4.

Avots: ME III, 804

‡ sašķalverêt A.-Schwanb., = sašķelverêt: dzeŗamās zâles iepriekš s.

Avots: EH XVI, 453

šel˜mis, der Schelm: atver, šelmi (Var.: šķelmi), staļļa durvis! BW. 25875, 6 var. šelmjam šelmja valuodiņa FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). Nebst li. šelmis aus dem Deutschen

Avots: ME IV, 15

šẽte Nigr., der Rockschoss: šis, šķeltenes šētes pievākdams, lai netaptu sagumzītas (, atsēdās) Janš. Čāp. 51. Beruht wohl auf dem umgelauteten Plural von nd. schōt.

Avots: ME IV, 17

skalaîns, sich spalten lassend, Risse, Spalten, Splitter habend; faserig U.: skalaiņa gaļa, faseriges, schlechtes Fleisch U. Zu šķelˆt.

Avots: ME III, 867

I skalbis Drosth., Smilt., skàlbis ² Mar. n. RKr. XV, 135, skalbis L., Erlaa, Lub., Bers., A. XI, 84, plur. skalbi(ņi) LKVv., Demin. skalbītis ("ein Holzstäbchen, das zur Verbindung des obern Teiles der Pflugschar mit den Femern dient und unweit von der Handhabe eingeklemmt ist") Bers., skalbiņš Fehteln n. A. XI, 170, das Querholz am Pfluge; skalbis, ein Querholz auf dem Holzschlitten beim Balkenführen Zaļmuiža. Zu šķelˆt?

Avots: ME III, 867, 868

skalbs,

1) scharf:
vanagam skalbi (Var.: skarbi) nagi BW. 2589, 1 var.;

2) scharf, schrill, laut:
izkapts skalbi žvankš Druva I, 618. smieties smieklus skarbus, skalbus Plūd. Domas I, 537. dāmu balsis pieņēmas arvienu skalbākas un stiprākas A. v. J. 1896, S. 573. skalbi iesaukties Bers. kas tik skalbi, gauži dzied? BW. 133, 4. zvans, izkapts skàlbi ² (= skaidri, skanīgi) skan Warkl. Adv. skalbi, laut und deutlich St.: meldiņus, kas skanēja skalˆbi Kr. Mag. XV, 2, 59. In der Bed. 1 zu šķelˆt? in der Bed. 2 zu skaļš 1 ?

Avots: ME III, 868

skaldi, skaldri "Gabel an der Pflugschar" L.; zu šķelˆt?

Avots: ME III, 868

skalˆdît (li. skáldyti "fortgesetzt spalten") Serbigal, AP., Nerft, Kl., Neuenb., Wolm., skalˆdît ² Ruj., Salis, Deg., Līn., Iw., Bl., -u, -ĩju, tr., freqn. zu šķelˆt,

1) spalten:
malku. gabaluos skaldīt kâ ve̦cu dzirnu akmeni Br. 194. tec, laiviņa, skaldi jūru! BW. 13996. audekli skaldīt, Leinwand der Länge nach durchschneiden U.;

2) fig., sk. valuodu, sicher und bestimmt sich ausdrücken:
druoši sevi turējuos: pret hungiem, pret ļaudīm skaldīt skaldu valuodiņu BW. 6636. viņš latviski runā, kâ skaldīt skalda, er redet fliessend lettisch U. vārdus skaldīt, Worte in Silben zerteilen St. Refl. -tiês,

1) sich (zer)spalten;

2) "schwatzen, schimpfen":
vai tad tev bail ne˙maz nav, ka tu tâ skaldies? Alm. - Subst. skalˆdîšana, das Spalten; skalˆdîšanâs, das Sichspalten; skalˆdĩjums, das einmalige, vollendete Spalten; skalˆdîtãjs, wer spaltet: ne man skalu plēsējiņa, ne malciņas skaldītāja BW. 6836 var.

Avots: ME III, 868

škalˆdît Lis. n. RKr. XVII, 94, Mežamuiža n. FBR. IV, 77, Prl. n. FBR. VI, 93, škaldît Spr., Bewershof, Birzgale, Golg., Lubn., Warkl., -u, -ĩju, škaldêt, = skaldît, spalten: saiminieks būtu malku škaldījis Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). nuo akmena malku škaldu (Var.: skaldu, šķēlu) BW. 9121 var. sieru škaldēt Ulanowska Łotysze 32. Anscheinend nur hochle. und daher wohl aus *šķaldît, das aus skaldît . šķelt kontaminiert ist.

Avots: ME IV, 20

skals, skala Markgrafen (li. skalà "Holzspan", ae. scalu "Schale"), L., St., U., der Lichtspan, Pergel U.: skalus plēst, darināt, Pergel spleissen U.: skalus plēš ar skalu nazi Ahs. muodere tur skalā guni (hält einen angezündeten Lichtspan) Libek Pūķis 5. tāda vieta, ka uotru varuot meklēt vai ar skalu ruokā (d. h. schwer zu finden) A. v. J. 1897, S. 952. skalu malka, Holz, daraus Pergel geschlissen wird U. skaliem pīta istabiņa BW. 15989, 2. audekļa skali, Weberhefteln U. Demin. skaliņš, das Streichholz: uzrauj skaliņu un pielaid uguni! Alm. Kaislibu varā 64. Zu šķelˆt.

Avots: ME III, 869

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

*šķē̦la: = šķelˆte ² I Schibbenhof (mit ê̦ ² ); "plaisa kuokā" (mit "è̦ ² ") Sessw.; "plaisa, šķirba; atplīsis gabals" (mit è̦ ) Nötk.: atlēca liela š. nuo zuoba mutē.

Avots: EH II, 633

šķèle,

1) ein abgehauenes od. abgeschnittenes Stück
U.; ein Schnitt Brot U., Ronneb., die Hälfte von einer rund um den Brotlaib geschnittenen Schnitte Naud.: viņš iemeta ābuoļa šķēli jūrā LP. IV, 5. šķēlīte gaļas Saul. III, 98;

2) ein Schlitz hinten im Rock
Golg. Zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 32

šķēlêt, = šķelˆt U.; in Scheiben, Schnitten schneiden (mit è ² ) Golg., Lubn., Saikava, (mit ê ² ) Bershof; abspalten St.

Avots: ME IV, 32

šķê̦lums, s. šķelt.

Avots: ME IV, 32

šķeñdelêt Bixten, Nigr., Sermus, schnitzeln, fein spalten: kas varēja priedi škelt, kas uozuolu šķendelēt? BW. 31387 var. bissimiliert aus *šķeldelêt?

Avots: ME IV, 27

škèrbele ² Saikava, = šķelte I.

Avots: ME IV, 28

šķẽrpele Bauske, šķẽrpele ² Dond., ^šķērpele W. - Livl. n. U., škẽrpelis Salis, = šķēpele: kur malku skalda, tur atle̦c šķērpeles Dond. n. RKr. XVII, 55. šķelt šķērpelēs Celm. kausa šķērpele LP. VII, 85. lai uzmeklējuot nuo krusta tādu šķērpeli 54. situ tautu galdu, līdz atlēca šķērpelīte BW. 26294 var. Nebst šķērpis, škērpēt, skārpīt und (wenn mit ide. p) šķirpta zu gr. σχορπίος "Skorpion", ahd. (wenn mit b aus ide. p) scirbi "Scherbe", scarbön "zerschneiden", ae. (wenn mit f aus ide. p) sceorfan "schürfen", scyrft "das Schneiden" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 456 f., Zupitza Germ. Gutt. 155, Reichelt KZ. XLVI, 337, Persson Beitr. 861, Walde Vrgl. Wttb. II, 581 f., Būga KSn. I, 290.

Avots: ME IV, 35

šķila,

1) was abgespalten ist; eine Scheibe; ein Splitter; ein Holzscheit
U., Bielenstein Holzb. 213, Erlaa, ein abgespaltenes Holzstück, ein grosser Span Lasd., die eine Hälfte des gespaltenen Klotzes U.: le̦dus šķilas lūst Treum. Gaujm. 9. satvēra katru klints šķilu Vēr. II, 225. rūtis dauzīdami un nebē̦dādami, ka šķilas lēca tiem... sejā A. Brigader Daugava I, 1230. metalu šķilas Konv. ² 442, erkšu šķila Rainis Göˉtes dzeja 10. gaļu šķilām sagriêzt, in Scheiben zerschneiden U. skalu šķilas BW. 20954 var. apšu šķilas 20956, 3. Jānis nuosēdās uz kādas malkas šķilas Janš. Bārenīte 74. tiltu šķilas, gespaltene Fichtenhölzer, zur Brückendiele gebraucht Bielenstein Holzb. 24. šķilu sē̦ta Ronneb., Serben, Wend. und Wolm. n. Bielenstein Holzb. 172, Karls., Salisb., ein Zaun aus schräg liegenden Hölzern (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 172);

2) šķilas, Hüllen, aus denen sich etwas herausgeschält hat
St., U., leere Insektenpuppen U., Eierschalen U.; der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden St., U. Zu šķelt.

Avots: ME IV, 39

IV šķilsts, dünn Tahm. n. L., U.; nach Leskien Abl. 341 zu šķelt.

Avots: ME IV, 40

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt ² Kl., šķil˜t ² Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu ² Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu ² ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

šķilvis,

1): auch (mit il˜ ) Zögenhof; zuosu š. BW. 19368; ‡

2) "?": ai, tu š., tautu dē̦ls, tavu tādu skaistumeņu! BW. p. 382, 10. strada šķilv[j]a nepiejēme, kam biķeri sadauzīja Tdz. 37376. ak, tu šķilvja (Var.: škelv[j]a, šķelmja) tautu dē̦ls, tavu drīzu kumēleņu! BW. 17912, 1 var. Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LXI, 23 ff. und Stuart E. Mann Language XVII, 14.

Avots: EH II, 636

šķilvis (li. skil˜vis "Magen"), s. šķilva. Nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 594 wohl zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 41

ticĩba (li. tikyba "Glaube"),

1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;

2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;

3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.

Avots: ME IV, 180, 181

trijzùobs, ein Gerät mit 3 Zähnen: plêšanai lietuo šķeltni (kuoka vai kaula trijzuobu) Konv. ² 2107.

Avots: ME IV, 235

viẽsulis Bl., C., Iw., Lin., Ramkau, Schnehpeln, Siuxt, Stenden, Wolmarshof, viesulis N.-Wohlfahrt, PS., (mit ìe ² ) Kl., Prl., (mit iê ²⁾ AP., Arrasch, Jürg., viẽsuls (li. víesulas LitMnd. I, 55 und Būga РФВ. LXV1I, 247 und KSn. I, 16) Frauenb., Kand., Salis, Tr., viesuls U., viẽsuls Ruhtern, vìesûls ² Warkh., viesuolis, viesuols L.,U., Spr., viesals Gr.-Buschh. (mit ìe ² ) Pas. III, 238 und 384, viesals, der Wirbelwind: ar viesuli un ar aukiem Glück Jesaias 29, 6. viesulis viņu sašķels Ezechiel 13, 11. viesuls smiltis putināja BW. 31313. kuri vēji, viesuliņi (Var.: viesulīši)... durvis virināja? 22001. es iejūdzu vēja zirgu viesulīša (Var.: viesuliņa, viesuolīša, viesaliņa [aus Windau]) kamanās 2298. burvis skraidījis viesulī LP. VII, 700. viesulī skrējēja Janš. Līgava II, 475. viesuļa maitāts zirgs L. "ein Pferd, so den Drachenschuss bekommt". Zu ksl. vixъrъ, r. ви́х(о)рь, "Wirbelwind" sloven. vihεr "Haarwirbel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 242 f.), s. Trautmann Wrtb. 345.

Avots: ME IV, 671

vilˆtus, vil˜tus Zabeln n. FBR. IV, 64, auch vilts (li. viltas bei Būga KSn. I, 37), die List, der Betrug L., U.: šķelmam viltus valuodiņa BW. 10082, 2. tavu viltus sirdi! 9288. nīkstuošs ir sapņu vilts Latv. tas būs uz viltu, da steckt etwas dahinter U. ar viltu, mit List.

Avots: ME IV, 596, 597

viška,

1) = viska, die Worfschaufel U., Adsel, A.-Ottenhof, Nauksch., Ruj., Trik., Wolm., die Getreidewanne Dr.: vētījamās mašīnas (izskaudušas) sarvjus, sietiņus un viškas A. Melnalksnis Mazsalaca 48;

2) das Worfeln
Salis. Vielleicht abstrahiert aus einem deminutivisch aussehenden *višķele < estn. wiskel "Wurfschaufel".

Avots: ME IV, 628

znuõts (gr. γνωτός "Verwandter"), znuõtis Ugalen n. FBR. VII, 23, Anzen, znuods (?) Glück I Mos. 19, 12 (neben dat. - instr. plur. znuotiem 19, 14), Demin. (verächtlich) znuotelis Blieden, der Schwiegersohn St., U.; der Schwager, Schwestermann L., U., Anzen (unbek. in Arrasch, Jürg., KatrE., Wolmarshof): tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. div[i] brālīši satikās, viens uotaru znuotu sauca..., ne katram līgaviņas 14537, 1. visur man znuoti, radi (Var.: znuotu rad[i], znuota radi) 3844. visur mani znuotu sauc 3844, 3 var. kalpa vīru znuotu (Var.: svaini) saukt 15328 var. mazi mani bāleliņi, nedrīkst tevi znuotu saukt 21509. tie gribē[ja] znuotā tapt (Schwager werden) 14323 var. šķituos liela neizaugt, māte znuota neredzēt 21477. meit[a]s māt[e] pasmējās: znuoši (Var.: znuoti) braukš[u]s vizināja 23609, 2 (aus Sassm.). nāc ārā, znuota šķelmi! 13713, 2; 13730, 10. znuotuos ieiet, sich in ein Gesinde (als Wirt) einheiraten U. - Nach St. und U. rede man in einigen Gegenden den Bekannten znuõts (= d. Gevatter) an; so auch scherzweise auf Tiere (Wölfe St.) be- zogen: tie paši strupauši (= Wölfe), znuotiņi, līda klāt Libek Pūķis 21. Zu ai. jn̂ātķ-ḥ "Verwandter", got. knōƥs "Geschlecht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 und 577.

Avots: ME IV, 748, 749