Paplašinātā meklēšana

‡ àizšķìlmît ² Saikava, weggehen: a. uz māju.

Avots: EH I, 55

àizšķilt, ‡ Refl. -tiês: dzirkstele aizšķīlās aiz piedurknes; gar acīm, der beim Feueranschlagen erzeugte Funke fuhr (schoss) hinter den Ärmel, an den Augen vorbei.

Avots: EH I, 55

àizšķil˜t, Feuer anschlagend etwas anzünden: pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizdedzina Laps.

Avots: ME I, 55

‡ apškilt, mit den durch eine šķiltava erzeugten Feuerfunken besprühen C., Kl., Sessw.: (ēde) jāapšķiļ bez saules vakarā Etn. IV, 52.

Avots: EH I, 119

atšķilas, das Ab-, Weggespaliene, das Bruchstück: dažas nuo šīm četrrindu dziesmiņām ir tikai atšķilas nuo gaŗākām daiņām Plūd.

Avots: ME I, 201

‡ atšķilinât Stenden, (von harzigen Kiefern kleine Späne zum Anheizen) abspalten: a. iekuru.

Avots: EH I, 173

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

ìešķil˜t,

1) uguni, Feuer anschlagen:
piepē ar šķiltavām nuo krma iešķīla uguns dzirksteli Konv. ² 3119;

2) prügeln:
nu tad es pasacīšu tavam saimniekam, lai tev labi iešķiļ MWM. VI, 193;

[3) zerschlagend hineintun:
uolas bļuodā Kl.;

4) zu zerpicken anfangen:
vista (pe̦rē̦tāja) jau dažas uolas iešķīlusi (t. i., cāļi taisās nuo uolas ārā nākt) Wolm.;

5) eine heftige Zwischenbemerkung tun:
viņš iešķīla tūda teicienu vidū, ka runātājs apklusa Bauske]. Refl. - tiês, sich entzünden, entbrennen, aufflammen: katrs vārds iešķiļas dvēselē kâ dzirkstele Vēr. II, 73.

Avots: ME II, 76

izšķilas,

1): auch St.; ‡

3) der Heim, womit Kinder geboren werden
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "Helm").

Avots: EH I, 485

izšķilas, [izšķiļas L.],

1) nachgebliebene Eierschalen od. Hüllen von daraus hervorgegangenen Vögeln, Insekten usw.
U.: izšķilas - kaut kāds izluobījums jeb čaumalas; piem., pelem izē̦d miežiem, auzām vai citiem graudiem kuoduolu, ka paliek tik sē̦nalas; šīs sē̦nalas sauc par izšķilām Druw. n. A. XV, 165;

2) abgeteiltes Gut, Land (zwischen Vater und Sohn):
izšķilas līdzināt, sich bei Lebzeiten mit seinen Kindern abfinden. [Erbportion der Kinder aus dem väterlichen Vermögen U.]

Avots: ME I, 811

izšķil˜t (li. išskìlti ), ‡

3) i. šķiltavas, mit škiltavas Feuer anschlagen:
vecis izšķiļ... šķiltavas Pas. VIII, 61; ‡

4) ausschwatzen
(wo?): kuo tu tādai šķiltavai stāsti? viņa jau visu izšķiļ.

Avots: EH I, 485

izšķil˜t, tr.,

1) herausschlagen:
dzirksteles;

2) ausbrüten:
izšķīla vistiņa pa pieci cālīši (vgl. BW. 15881). putni perekļuos jau bijuši izšķilti LP. VI, 626. Refl. - tiês,

1) sich abteilen, entfahren, entstehen:
zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdē̦dami Pūrs I, 116. putas, kuŗas izšķiļas nuo zaļganajiem viļņiem JR. VII, 1;

2) aus dem Ei auskriechen, entschlüpfen, hervorgehen:
cālis izšķīlies nuo uolas. pēc kāda laika izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639. kāpurs... izšķilsies nuo u oliņām A. XXI, 458. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi XX, 226. ja šuo gaiļa pautu perinuot pats savā padusē, tad izšķiļuoties pūķis LP. VI, 60.

Avots: ME I, 811

[nùošķil˜t,

1) abspalten:
n. akmenim malu Warkl.;

2) Feuer anschlagend abnutzen:
n. kramu, šķiltavas tâ, ka vairs nede̦r C.;

3) blitzartig sprühen
(perfektiv): ugunis (nom.) vien garacīm nuošķīla Nigr. - Refl. -tiês,

1) ohne sein Zutun, unabsichtlich abgespalten werden;
nuo krama nuošķīlās liels gabals Lis.;

2) vom Feueranschlagen sich abnutzen:
šķiltavas nuošķīlušās N.-Peb.;

3) = nùošķilt 3: gar luogu nuošķīlās zibeņi Nigr.]

Avots: ME II, 865, 866

[pãršķil˜t, anschlagend (ein Ei) entzweigehen machen: uola pāršķilta od. (reflexiv) pāršķīlusies, ist entzweigegangen.]

Avots: ME III, 181

pašķil˜t,

1): atkal pašķīlis savas šķiltavas Pas. VIII, 62; ‡

3) "?": (linus kulstuot) pašķīla, pašķīla pa linu saišķim un atkal nuosēdās kaktā Daugava 1928, S. 438.

Avots: EH XIII, 179

[pašķil˜t,

1) ein wenig (Feuer) anschlagen:
p. uguni;

2) ausbrüten:
putniņi jau pašķilti. Refl. -tiês,

1) sich aus dem Ei teilweise herausmachen:
cālīši jau pašķīlušies;

2) pašķīlās zibens, es blitzte.]

Avots: ME III, 113

pìešķil˜t,

1) eine Menge ausbrüten:
vista jau piešķīlusi daudz cāļu Wolm.;

2) p. ar kramu uguni lupatām, mit dem Feuerstein Feuer anschlagend die Lappen anzünden.

Avots: ME III, 300

‡ puššķila Dunika "pārskaldīta kluća puse": nuo viena kluča iznāk divas puššķilas.

Avots: EH II, 337

sašķil˜t,

1): puiši ... sašķiļ ugunis, sapīpuo Janš. Līgava I, 279. sašķīla tās šķiltavas (schlug Feuer an mit den
šķiltavas) Pas. VIII, 61 f.

Avots: EH XVI, 454

sašķil˜t

1) (Feuer) anschlagen:
nevarēja sašķilt uguni. sašķilsim uguni! sašķilˆt ² dzirksteles Dunika;

2) Feuer anschlagend verbrauchen:
viss krams jau sašķilts;

3) (mehrere) ausbrüten:
vista sašķīlusi daudz cāļu Golg.

Avots: ME III, 755

šķila,

1): die Hälfte eines gespaltenen Klotzes
Linden in Kurl., Siuxt; die Hälfte eines Eichelkernes Siuxt.

Avots: EH II, 635

šķila,

1) was abgespalten ist; eine Scheibe; ein Splitter; ein Holzscheit
U., Bielenstein Holzb. 213, Erlaa, ein abgespaltenes Holzstück, ein grosser Span Lasd., die eine Hälfte des gespaltenen Klotzes U.: le̦dus šķilas lūst Treum. Gaujm. 9. satvēra katru klints šķilu Vēr. II, 225. rūtis dauzīdami un nebē̦dādami, ka šķilas lēca tiem... sejā A. Brigader Daugava I, 1230. metalu šķilas Konv. ² 442, erkšu šķila Rainis Göˉtes dzeja 10. gaļu šķilām sagriêzt, in Scheiben zerschneiden U. skalu šķilas BW. 20954 var. apšu šķilas 20956, 3. Jānis nuosēdās uz kādas malkas šķilas Janš. Bārenīte 74. tiltu šķilas, gespaltene Fichtenhölzer, zur Brückendiele gebraucht Bielenstein Holzb. 24. šķilu sē̦ta Ronneb., Serben, Wend. und Wolm. n. Bielenstein Holzb. 172, Karls., Salisb., ein Zaun aus schräg liegenden Hölzern (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 172);

2) šķilas, Hüllen, aus denen sich etwas herausgeschält hat
St., U., leere Insektenpuppen U., Eierschalen U.; der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden St., U. Zu šķelt.

Avots: ME IV, 39

šķilaîns,

1): š. ("skabargains") kuoks Allend., Schwitten; šķilaina malka Allend.

2): šķilaini zirņi - auch Schujen, Wrangelshof š. (leicht spaltbar)
kuoks - auch Drosth. Erlaa, Gr.-Autz, Mar.; "sašķe̦lts tikai šķilās, bet nesasmalcināts" (?) Nötk.; hart, schwer zu zerhauen od. zu zerschneiden Schibbenhof: š. kālis, šķilaina malka.

Avots: EH II, 635

šķilaîns,

1) "?": šķilains lūzums A. Brigader Vizb. 82;

2) "kas nav miltains" Erlaa, Peb., nicht weich
Bershof; šķilaini zirņi Erlaa, Jürg., Erbsen, die sich beim Kochen in zwei Hälften gespalten haben Aachof, Sessw., Peb. šķilaina malka N. - Peb., grob gespaltenes Holz; šķilains kuoks N. - Peb., ein leicht spaltbarer Baum.

Avots: ME IV, 39

‡ šķilât, zerplatzen, zerreissen Diet. Refl. -tiês Seyershof "ce̦ruot": kad mieži un rudzi šķilājas.

Avots: EH II, 635

šķilbis L., U., = šķilvis.

Avots: ME IV, 39

šķilde̦ns "?": žē̦lums ... pieauga š. Sārts Str. 297. acis iespīdējās aiz stikla plāksnītēm šķilde̦ni: "kâ gan jūs tâ drīkstat ieduomāties?" 308.

Avots: EH II, 635

šķile: divi šķiles uošu malkas BW. 27076 var. (aus Ruj.). šķiļu sē̦ta Livl. n. BielU. "žurbuļu sē̦ta".

Avots: EH II, 635

šķile St., = šķila 1: platai malkas šķilei Valdis Stabur. b. 98.

Avots: ME IV, 39

šķilin, zur Verstärkung von šķilˆt: šķilin (Var.: šķiltin) šķīla valuodiņu BW. 11156, 2 var.

Avots: ME IV, 39

‡ šķiliņa, = šķiliņš: uz šķiliņas danci vedu, uz dāldeŗa apsagriežu BW. 24092.

Avots: EH II, 635

šķilinât, ‡

3) "šķilas taisīt; likt šķilt" PV.: š. uozuola zīles. vista sāk jau cāļus nuo uolām š.

Avots: EH II, 635

šķilinât,

1) "?": smagi pūta sila priede, dzirdēj[a] mani šķilinām. neplūt smagi, sila priede, neb[a] es tevi malkai cirtu! BW. 708, 1 var. und 6;

2) (nicht abgehauenen) Kiefern harzige Späne abspalten
Stenden.

Avots: ME IV, 39

šķiliņš U., škiliņģis, šķilings, šķilina, der Schilling: neģi divi zvirbuļi tuop pirkti par vienu šķiliņģi? Glück Matth. 10, 29. šķiliņģi (Var.: šiliņģi), vērdiņi nabagu nauda BW. 1795. ir šķiliņa [Var.: šķilinas (aus Segew.)] nedabūsi 7583. ne šķilinga maciņā 12735 var. tevi pirka šķiliņiem, vērdiņiem 13657. (kumeliņš) virs šķiliņģa [Var.: uz šķilinas Latv. Saule 1928, S. 726 (aus Kegeln)] riņķi grieza 29591. Nebst estn. kiľľiṅg aus dem Niederdeutschen.

Avots: ME IV, 39

šķilis (li. -skilis "spaltend"), ein Messer zum Pergelspalten U.

Avots: ME IV, 39

šķillis: mit ll < ln?

Avots: EH II, 635

šķillis, šķilis, = šķilvis: muti gruozīji kâ vārna škilli BW. 19228 (aus Alschw.). zuosu šķilis (Var.: šķilvis) 19368 var. (aus Rothof). Über lv > l(l) s. Le. Gr. 157.

Avots: ME IV, 39

šķilmis: auch (mit il˜ ) Lemb.

Avots: EH II, 635

šķilmis N. - Sessau n. U., LKVv., = šķilvis.

Avots: ME IV, 39

šķìlmît ² Saikava "fortgehn".

Avots: ME IV, 39

šķilˆna ² : auch Stenden.

Avots: EH II, 635

šķilˆna ² Ugalen n. FBR. VII, 22, Dond., Wandsen, šķilna Erwalen, Grawendahl, LKVv., = šķilva, der Hühnermagen; die Gänseleber Spiess n. U.

Avots: ME IV, 39, 40

šķiluojs, = šķilaîns 2: zirņi nav jāsēj ziemeļa vējā, tad tie ir šķiluoji Erlaa.

Avots: ME IV, 41

šķil˜spãre Usmaiten, die Libelle. Zu spārvs, spāre "Bremse".

Avots: ME IV, 40

šķil˜sta kuoks PlKur. "makšķeru āķu ieliekamais".

Avots: ME IV, 40

šķilsta U., = šķiltava(s).

Avots: ME IV, 40

‡ šķilste Latv. AV. 1355, № 21, = šķilsts I.

Avots: EH II, 635

I šķilsts, der Brachsen L., U.; wohl zu šķilsts IV, vgl. die Etymologie von plaûdis I.

Avots: ME IV, 40

II šķilsts, Brut U.; zu šķilties 4.

Avots: ME IV, 40

III šķilsts, der Gänsemagen N. - Autz n. U.; zur Wurzel von šķilvis.

Avots: ME IV, 40

IV šķilsts, dünn Tahm. n. L., U.; nach Leskien Abl. 341 zu šķelt.

Avots: ME IV, 40

V šķilsts nags Elger Dict. 154, ein gespaltener Huf; vgl. li. skilstis, -ies "Klauenspalte".

Avots: ME IV, 40

‡ škilšus, Adv. zur Verstärkung von šķil˜t: (uguni) š. šķilt Janš. Mežv. ļ. I, 314.

Avots: EH II, 635

šķil˜t: auch Selg., (mit ilˆ ² ) Lesten,

1): (dzirnaviņas) guni šķila BW. 8123 var.; ‡

6) "bicken mit dem Schnabel
(kņāpāt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

7) = šķil˜tiês 2: dzirksteles liekas šķilstam un šķīstam iz viņas miesas Janš. Apsk. l903, 18. Refl. -tiês,

3): (dziesma) tev šķīlās, tev vedēs Tdz. 36024 var.

Avots: EH II, 635

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt ² Kl., šķil˜t ² Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu ² Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu ² ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

šķilta "= šķila, ein Hoizteil beim Häuserbauen" Memelshof.

Avots: ME IV, 40

šķiltaîns: svētiņiem ir šķiltainas ("?") lapas Nerft.

Avots: EH II, 635

šķiltaîns, splitterig, blättetig, faserig U.

Avots: ME IV, 40

šķiltarači Sessw. "allerhand harte (feste) Gegenstände, Kram".

Avots: ME IV, 40

‡ sķiltars BW. 31490 var., = šķilteris (stārasts).

Avots: EH II, 635

šķiltava,

1): auch (mit il˜ ) AP., Iw., OB., (šķil˜tavas) Dunika, Frauenb.; ar tē̦rauda šķiltavām BW. 34775. ve̦cas šķiltaviņas 27824, 4;

2): lai nesapinas ar kaut˙kādu šķiltavu Atpūta № 375, S. 6.; ‡

3) šķil˜tavas AP. "lieli raibumi uz drēbes".

Avots: EH II, 636

šķiltava,

1) šķiltava U., Bielenstein Holzb. 250, Iw. (mit il˜), šķiltavas Spr., Mag. XIII, 2, 44; 3, 52, Bershof, Wolm. (mit il˜), Prl. (mit ìl ² ), šķil˜teves Dond., šķil˜tavs PlKur., šķiltuvis, šķiltuvji Seemel, der Stahl zum Feueranschlagen, die Zündpfanne U.: viņš šķindināja šķiltavu ar kramu A. v. J. 1897, S. 520;

2) eine Schwätzerin:
kuo tu tādai škil˜tavai stāsti? viņa jau visu izšķiļ Rundel. ak tu šķiltava! A. v. J. 1897, S. 132.

Avots: ME IV, 40

‡ šķil˜tavainis AP.,

1) Benennung eines Strickmusters (mit grossen
"raibumi") für Handschuhe;

2) das kleine Kopftuch mit grossen
"raibumi";

3) = ‡ mar̃navainis.

Avots: EH II, 636

‡ šķil˜tavains AP., mit grossen "raibumi" versehen; šķiltavaini ("ar šķiltavu zīmējumu") lakati Sessw.; šķiltavainus kre̦klus auda Tdz. 39852 (aus Sawensee).

Avots: EH II, 636

šķilte,

1) eine Zugröhre über der Öffnung eines Backofens
U.; vgl. šķilts I;

2) die Wandmauer gegenüber dem Ofen in einer Riege oder Badstube
(mit il˜) Siuxt.

Avots: ME IV, 40

šķilteris: auch (mit il˜; "stārasts" ) Salis; "vindedze" Lubn. n. FBR. XVII, 127.

Avots: EH II, 636

šķilteris U., (mit il ² ) Golg., Lis., Lubn., Saikava, šķilters Spr., der Schildreiter U.; einer, der eine Aufsicht über Leute bei der Feldarbeit führt U. (scheint n. U. nur in Livl. gebräuchlich), Livl. n. L.: muižā bij vairāk škiltera Saikava, muižās tie šķilteri bij sitēji ebenda. šķilteram, stārastam. tiem es laba nevēlēju BW. 31484. šķiltera, vagara, stārasta meita 20176. Nebst estn. kilter aus nd. schilter.

Avots: ME IV, 40, 41

šķil˜tin, zur Verstärkung von šķil˜t: valuodas šķiltin šķiļas LP. I, 153. vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304.

Avots: ME IV, 41

šķiltne "?": kâ kāda ugunīga šķiltne (ein Feuerfunke) tuos arvienu apšaudīja... ve̦cāku izturēšanās JR. IV, 121.

Avots: ME IV, 41

I šķilts, das Gewölbe des Riegenofens (mit il˜ ) Gr. - Sessau; pakrāsne, das Gewölbe unter dem Backofen ebenda; die gemauerten Wände rings um den Riegenofen Petertal. Vgl. šķilte. Aus nd. schild s. Grimm IX, 122.

Avots: ME IV, 41

II šķilts, = šķilsts I, der Brachsen U. (unter šķilsts).

Avots: ME IV, 41

‡ šķiltuve (li. skiltuvė ), plur. t. šķiltuves Bauske, = šķiltava 1; maza mana līgaviņa kâ ... vāverīte; šķiltuvē kre̦klus auda Tdz. 39851.

Avots: EH II, 636

šķiltuvis: auch Ekau.

Avots: EH II, 636

šķiltuvis, s. šķiltava.

Avots: ME IV, 41

šķilva,

1) šķilva Manz. Lett., L., U., šķilvis LKVv., Nigr., (mit il˜) Frauenb., Sessau, Siuxt, Widdrisch, (mit ilˆ ² ) Autz, Bershof, der Magen (von Vögeln);

2) šķilva St., šķilvs Wessen, ein Fressbauch.

Avots: ME IV, 41

šķilvis,

1): auch (mit il˜ ) Zögenhof; zuosu š. BW. 19368; ‡

2) "?": ai, tu š., tautu dē̦ls, tavu tādu skaistumeņu! BW. p. 382, 10. strada šķilv[j]a nepiejēme, kam biķeri sadauzīja Tdz. 37376. ak, tu šķilvja (Var.: škelv[j]a, šķelmja) tautu dē̦ls, tavu drīzu kumēleņu! BW. 17912, 1 var. Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LXI, 23 ff. und Stuart E. Mann Language XVII, 14.

Avots: EH II, 636

šķilvis (li. skil˜vis "Magen"), s. šķilva. Nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 594 wohl zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 41

uzšķilt: uzšķīlis uguni Pas. XIV, 177. Refl. -tiês, ‡

2) aufflammen:
zibenim uzšķiļuoties Upītis Pirmā nakts 419; ‡

3) "bicken"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: pauti (uolas) vēl nava uzšķīlušies "die Eier sind noch nicht gebickt".

Avots: EH II, 735

uzšķilt, (Feuer) anschlagen (perfektiv): uzšķilt uguni. Refl. -tiês: uguns man šuoreiz viegli uzšķīlās, ich schlug das Feuer diesesmal ohne Mühe an.

Avots: ME IV, 388

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

‡ asms,

1) = asns Seyershof;

2) das spilze Ende eines Pfahies
Šķilbēni.

Avots: EH I, 131

atjust (li. atjùsti), Refl. -tiês,

1) = atjẽgtiês, atžirgt Baltinov, Šķilbēni: pamuodies atjutuos, kur atruoduos Bers. vajadzēja labas dukas, lai atjustuos nuo raudām Festen. nevarēju tik viegli a., vai e̦smu kājās, vai murguoju ebenda.

Avots: EH I, 144, 145

‡ atšķẽpelêt, abspalten Lemsal: a. skalu nuo šķilas.

Avots: EH I, 173

čaugs, locker, mürbe: čaugās le̦dus šķilas lūst Treum. čauga drāna Bārda.

Avots: ME I, 405

damest, tr., hinzuwerfen, hinzutun: damest vēl kādas šķilas malkas (aber: piemest bedri ar smiltīm) PS. [Refl. -tiês Drsth., sich (unerwartet und schnell) hinzutun, hinzugesellen].

Avots: ME I, 436

deglis,

1) ein glimmender Feuerbrand
U.;

2) der Birkling und der daraus bereitete Zündschwamm:
šķiltavu deglis A. XI, 597;

3) der Docht;

4) der Zunder:
es pati viņā degli ieme̦stu Rainis;

5) der Brand (Krankheit)
Ārstn. kal. 2, 92.

Avots: ME I, 451

galˆvaînis, der Köpfige; der auf seinen Kopf besteht, der Hartnäckige: sāks izšķilties galviņai (varžu ķikuti) A. XX, 226. kuo nu tādam galvainim darīsim A. XII, 948.

Avots: ME I, 597

[gur̂ceklis Kreuzb., gur̂cêklis Lis.], gùrcaklis ² [Mar., Schwanb., Baltinov, Marienhausen], gurcakls, gurceklis Adsel, [N. -Schwnb.], der Froschlaich: nuo gurcakla sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. X, 226. vardes tēviņš pa nārsta daiku vienumē̦r paliek pie mātītes, kamēr tā laiž savu gurcaklu A. XX, 226. [Zu gurklas; vgl. auch kurcaklis.]

Avots: ME I, 683

ìegãdât,

1): auch Ascheraden, Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Ramkau, Pas. IX, 411; iegādāja tuo vecīti Pas. IX, 432. iegādāšu, kamē̦r dzīvuošu, tavu pērienu Sonnaxt. nevaru tā vārda ie. Oknist. zirgs iegādā savu labuos dienu pilī Borchow n. FBR. XIII, 36. nevaru ie., kur nuoliku pīpīti AP. iegādā, ka.... ragana prasīja pajemt šķiltavas Pas. VIII, 64; ‡

3) erraten (uzminēt) Auleja; ‡

4) ie. dē̦lu ... kādā vietā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 52, dem Sahn eine Stelle (einen Posten) verschaffen.
Refl. -tiês, ‡

3) in den Sinn kommen :
raganai iegādājās parunāties Pas. IX, 305 (ähnlich: X, 96); ‡

4) gedenken (auf einen Gedanken verfallen):
jī izstaigā, kur tik jī iegādājas Kaltenbr. iegādājās mūdāties ebenda; ‡

5) = ìeminêtiês: daži sāka ie., ka būšuot laiks iet Janš. Dzimtene IV, 97. pats viņš smaidīdams iegādājās: "dabūja arī visi" Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 513

II izkalêtiês, aus dem Ei hervorgehen M. (gew. izšķilties). [zu li. išsikálti "выбираться, выклюнуться".]

Avots: ME I, 747

[I izlupt (li. išlùpti),

1) betrügerisch entweden:
viņš tam izlupa (prs. izlūp) daudz naudas Nigr.;

2) intr., ausbrechen:
bļuodai mala izlupa Salis;

3) = izšķilties 2: cālis nuo uolas izlupis Bers.]

Avots: ME I, 766

‡ judrs, vermodert, weich, porös Anzen: judrā praulā labi uguni iešķilt.

Avots: EH I, 566

‡ kabareči Sessw. "= šķiltarači".

Avots: EH I, 572

ķempe,

1) der Schwamm,

a) der Baumschwamm
[Jakobshof]: tautu dē̦la klētes durvis zaļajām ķempītēm BW. 16811;

b) der Feuerschwamm
Frauenb., Bauske, Grünhof: uozuola, bē̦rza piepi, kuŗu izraudzē, izvāra un izkaltē un lietuo pie uguns iešķilšanas Rundālē sauc par ķempi Etn. I, 58;

2) eine dicke, breiartige Masse:
kamē̦r māte guovis slauca, tikām klučkas ķempītē BW. 2969. [In der Bed. 1 aus li. kémpė "губка, трут"; in der Bed. 2 wohl aus estn. kämp "Klumpen".]

Avots: ME II, 364

ķikuts,

1) die Bekassine, Heerschnepfe, Moosschnepfe
RKr. VIII, 96; die Pfuhlschnepfe U.: ķikuts - purva putns, kas sauc savu paša vārdu Serb. [dürfte nebst li. kikùtis (vgl. auch le. ķikukaza) od. tikùtis und estn. tikutes onomatopoetisch sein];

2) ķikuti ["die Jungen von Wassertierchen"
N. - Peb.]: nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti [= ķikuri 1?] A. XX, 42. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. XX, 226.

Avots: ME II, 379

ķil˜lis: auch Adsel, Kegeln, Lems. Wohl zunächst aus *ķilnis; vgl. šķilna.

Avots: EH I, 702

ķil˜vis, der Hühnerkropf N. - Kmph. [Wohl in liv. Munde aus šķilvis (s. dies) enstanden.]

Avots: ME II, 381

ķimpene, [acc. s. ķimpini ² Nerft], ķimpe̦ns [Schönberg],

1) roher Baumschwamm:
kad guovs nemeklē vēršus, tad jāduod ķimpens Etn. III, 11;

2) der Zündschwamm:
paduodi man ķimpeni un šķiltavas, gribu pīpi aizsmēķēt Nerft. [Aus li. dial. kìmpinis dass.]

Avots: ME II, 381

kreteņu sẽ̦ta, = "sē̦ta, kur šķilas cita uz citas saliktas virsū."

Avots: ME II, 274

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

naglaîns: naglaini (= šķilaini) zirņi PS.

Avots: EH II, 2

nùočumalât, Refl. -tiês,

1): auch Druw.; ‡

3) = izšķiltiês 2: cālīši nuočumalājušies N.-Bergfried; ‡

4) "ar čaumalām apbirt" N: Bergfried.

Avots: EH II, 37

[pakrāsne,

1) auch pakrē̦ss (<* pakrās[n]s?),"kad krāsns tik tālu atde̦gusi, ka var sildīties": ve̦ctē̦vs var nākt sildīties pakrē̦ss jau ir N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411;

2) "eine leere Stelle unter dem Ofen zum Unterbringen der Küchengeräte"
Lennew.,"eine leere Steile unter dem altmodischen Ofen"( pakrâsne Serben, Segew., Grünh., Talsen, Alt-Schwanb., Fest., pakrâss Lös., Sessw., Lis.): kaķis pakrāsnē vien gul Bers.; "šķilts zem maizes krāsns" Sessau; "= aizkrāsne" N.-Peb.]

Avots: ME III, 48

[pašķelˆt,

1) ein wenig spalten:
pašķel nu vēl kādu šķilu! pašķēla siekstu un ielaida bārdu iekšā;

2) "iepuotēt" Warkl. Refl. -tiês, sich spalten: pašķēlās mākuonis, un izšāvās zibens.]

Avots: ME III, 113

perêt (li. perė´ti), III p. prs. perē C., PS., Kl., Lis., Bers., Jürg., Widdrisch, Daugeln, Schwanb., Warkh., Warkl., Kreuzb., Dond., Bauske, Līn., Dunika, per Wolm., pe̦r Wandsen, Gr.-Essern (BW. 24467, 3 var. auch eine Partizipialform peruošu), III p. prt. perẽja,

1) brüten:
vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. piel. ² 10967 ¹ . saradās... lieli, mazi, šķilti un pe̦rē̦ti Lautenb. Luomi 200. perējamas uolas, die zu brütenden Eier Etn. II, 123. perējams laiks, die Heckezeit U.;

2) zuobus perēt, Zähne machen
U. Refl. -tiês, = perināties Lös. n. Etn. IV, 164. Wohl zu slov. peréti (zu Iesen mit einem Punkt unter é) "glühen", ksl. pariti "dampfen, brühen" u. a., s. KZ. LII, 119.

Avots: ME III, 201

pē̦rkuoņrīki Celm. "šķiltavas, krams, deglis".

Avots: ME III, 209

plūvãjs "?": laukā iz sle̦pe̦niem dvēseles kaktiņiem līda nedruoši nuomuoda sapņi, kâ izšķiltie paipalas bē̦rni plūvājā Latv.

Avots: ME III, 363

puoss Oberl., Kokn. n. U., pùoss ² KL, Kr., Saikava, Buschh., Fehteln, puôss ² Nigr., auch pùosis ² Erlaa,

1) der Feuerschwamm (polyporus igniarius
Fr.) RKr. II, 76, Spr.; der präparierte Feuerschwamm (pùoss ² Sussei): miruonim, kas dzīvuodams pīpuojis, lika pagalvī pīpi, puosu etc. LP. VII, 387. pīpmanis ar aizšķiltuo puosi pīpi aizsmēķē̦dams Jaun. mežk. 1;

2) = piepe Kokn., Sessw., Erlaa n. U.

Avots: ME III, 458

puliņģis, ‡

3) "šķiltavas" NB.

Avots: EH II, 323

‡ puliņi, verglimmte Lappen als Zunder für die šķiltavas NB.; ar neapdzē̦stiem pulliņiem ("?") L. Av. 1856, № 1.

Avots: EH II, 323

rãpât C., Wolm., Līn., -ãju (li. ropóti "kriechen" Dusetos, Liet. pas. II, 251, LitMnd. I, 71), rãpuôt Iw., Lautb., Selg., Siuxt, Ruj., Arrasch, (mit à ² ) Lis., Bers., Golg., Sessw., Selsau, Gr.Buschhof, rāpuôt(iês) U., rāpât Nigr., rãpâtiês Serbigal, PS., C., Jürg., AP., rãpêtiês Ruj., Salis, rãpt Bl. (li. užsirópiau "kletterte hinauf" KZ. LII, 292), ràpt ² Warkl., Preili, râpt ² Bauske, -pju (-pstu Zuobg. kal. v: J. 1908, S. 71), - pu, rãptiês Iw., Dond., Wandsen, Kandau, Ruj., ràptiês Wolm., PS., C., Arrasch, Jürg., Neuenb., ràptiês ² Kl., Prl., râptiês ² Selg., Bauske, Lautb., Siuxt, Gr.-Essern, Dunika, Salis, rãpluôt PlKur., kriechen, auf allen Vieren gehen: rāpuot nuo kruoga uz mājām Aps. III, 19. vēzis rāpuo šurp Vēr. II, 936. viņš piekusis rāpuoja un satvēra katru klints šķilu ebenda 225. es redzēju kukainīti malcienā rāpuojuot Ld.10.877. bē̦rns sāka jau rāpāt Nigr. minam nātres, lai aug mauris; tur mana pādīte rāpuojās BW. 1587, 3. tam jārāpuojas ačgārni LP. VII, 1167. rāpjas kâ vēzis atsprāklis. tārpi rāpjas gar sienu uz augšu Nigr. Nebst li. roplóti "kriechen" (bei Bezzenberger GGA. 1885, 940) zu le. rapačât und vielleicht (vgl. Pauli KSB. VII 157) zu wruss. panyxa "Kröte; eineblatternarbige Frau", poln. ropucha "Kröte", wenn fürs Slav. von der Bed. "Kröte" auszugehen ist; vgl. auch Zubaty BB. XVIII, 264. Daneben ein rēp- in li. rėplióti und lat. rēpere "kriechen", vgl. auch Walde Vrgl. Wrtb. iI, 370 und Fick Wrtb. I ⁴ , 301.

Avots: ME III, 497

I repis, repe U., Mag. XII1, 2, 43, reps Kaudz. M. 166, ein aus Leder (U., Mag. XIII, 2, 43, Druw.), Stoff oder aus einer Schweinsblase (Laud., Lasd., Bers., Fest., Zirsten) angefertigter Tabaksbeutel Mar., Wahnen: kādu daļu (tabakas) vajadzēja ievietuot arī lielajā ādas makā jeb tâ sauktajā repī Janš. Dzimtene ² I, 95. smird kâ repis Ar. šķiltavas un tabakas repi BW. III, 3, S. 874. ķeŗ repī pēc šķiļamiem Libek Pūķis 3. ielējis burbuli savā repī (ādas tabakas makā) LP. VI, 148. piedāvājis vagaram pīpi tabakas nuo sava repa Etn. IV, 12. In Zaļmuiža u. a. ist repis auch ein Geldbeutel: nuo... repja spailēm (aus der Geldnot) ... ārā izkļūt Juris Brasa 22. Zur Wurzel von repeči (vgl. li. aprėpti "fassen")?

Avots: ME III, 512

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610

I samaût, = samàukt, aufstreifen, über etwas hinziehen, anziehen (perfektiv): samaut zeķes uz kuokiem žūšanai Rutzau. samaut zirgiem apaušus Lautb. samaut šķilas uz kārts Warkl. Refl. -tiês, (für) sich an-, aufziehen, aufstreifen: samāvuos trejus brunčus BW. 2419...

Avots: ME II, 681

sapere, in der Verbindung palikt saperē, unfruchtbar bleiben (vom Ei): vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis saperē (Var.: vanckarā) BW. 15633 var.

Avots: ME II, 698

saskañdinât, tr., intr.,

1) (zusammenschlagend) erklingen lassen:
šķiltavas saujā saskandinājis Kaudz. M. 13. viņa pirksti saskandina sīkās stīgas Vēr. II, 262. dāmas būs tik laipnas ar mums saskandināt glāzes (d. h. die Gläser zusammenschlagend aufs Wohl trinken) Puriņš Nauda 28. viņš saskandināja glāzēm Stari I, 269. viņi saskandināja un uzdzēra draudzībai II, 190;

2) in Übereinstimmung, Harmonie bringen
(gew.: saskaņuôt); komponieren Celm.; dichten (perfektiv) Wid.: sajē̦gumi nebij saskandināmi ar pieredzējumiem Pūrs III, 93. ritums saskandināts pēc vārdu akcenta Antrōp. II, 103. Šūberts saskandināja dziesmām meldijas Vēr. II, 273.

Avots: ME III, 731

sastãdît, tr.,

1) zusammenpflanzen; pflanzen
(auf mehrere Objekte bezogen): kuoki sastādīti pārāk tuvu kuopā. viņš sastādījis daudz jaunu kuociņu;

2) zusammenstellen
(eig. und fig.), systematisieren Brasche: sastādīt šķiltavu uz šķilšanu Kaudz. M. sastādīt vārdnīcu Kronw. es sastādīšu rēķinu A. XX, 951. Refl. -tiês, sich zusammenstellen; (fig.) bestehen.

Avots: ME III, 746

sasveilêt,

1) erhitzen, glühend machen:
s. dzelzi Golg.;

2) verbrennen
(tr.): s. lielu šķilu N.-Bergfried (mit eĩ ), Lis., Adleenen.

Avots: ME III, 753

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

skala,

2): "malkas pagale, šķila" Raiskum.

Avots: EH II, 498

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26

šķelˆtene ² , ‡

2) der Schlitz am Frauenrock
Siuxt; ‡

3) "šķila" (mit elˆ ) Liepna.

Avots: EH II, 630

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

šķīla, die Spalte Wid.: zārka šķīla LP. VII, 218. Nebst li. skylė˜ "Loch" zu šķilt.

Avots: ME IV, 48

šķīlis,

1) ein Messer zum Pergelspalten
Ruj. n. U.;

2) ein Schlitz am Kleide
LKVv. Zu šķilt.

Avots: ME IV, 48

šķina, eine Rute Spr., Bers., Bewern, Golg., Lis., Lub., Ramkau, eine Hirtenrute U., eine dünne un lange Stange Gr. - Buschh., Saikava, Selsau, Schwanb., eine Angelrute Bielenstein Holzb. 678, eine Strohdachrute Grobin; "smags sitamais" Mar. n. RKr. XV, 139: jem... gaŗu šķinu, cērt pa vidu biksainīti! BW. 11923. dē̦la māte kâ greiza apses šķina (Var.: šķila) 23433, 1 var. jumiķis uzlika uz izklātiem salmiem šķinu un pievicēja viņu pie šalmenes Grobin. ka lika ar šķinu pa galvu, tâ es gar zemi Mar. n. RKr. XV, 139. Wohl zu šķĩt.

Avots: ME IV, 41

I šķiñdala Nigr. die Scherbe (namentlich vom Glas), der Splitter Gr. - Würzau Laud.: būs tautu glāzēm šķindalās iet! BW. 19577. Dissimiliert aus *šķildala (vgl. šķe̦ndala)?

Avots: ME IV, 41

skrakstêt, skrakšêt, skrakšķêt, -u, -ẽju, intr., rasseln, knarren: puisis skrakstuoši slē̦dz vaļā kūts durvis Saul. III, 232. skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653. šķiltavas vien skrakšējušas un tarkšējušas Upīte Medn. laiki. Johanna saķēra kastiņu un saspieda, ka skrakšēja vien Laiviņš, skrakšķuoši grauza kuoku asiem dzelzs zuobiem Druva II, 22. Vgl. krakstêt, krakš(ķ)êt.

Avots: ME II, 886

skrietiņš,

1) Nestflüchter:
skrietiņi, kuŗi kâ vistas un pīles tūlīt pēc izšķilšanās meklē barību U. b. 109, 37;

2) = skrìešanâs Bauske, Neuhausen (mit iê ^2), Saikava.

Avots: ME III, 897

šķàutnaîns ² Golg., Lis., Sessw., kantig V., mit scharfen Kanten (šķautnes) versehen: šķautnainas, kailas klinšu siênas Norv. 27. šķautnaiņiem le̦dus gabaliem Duomas III, 713. gar šķautnainuo dzelzi Niedra Kad mēnesis dilst 156, piere... šķautnaina kâ šķiltavas Aps. Iegātnis 33. viņa stāvs ir mazliet šķautnains, maz ovālās līnijas Ezeriņš Leijerk. II, 47.

Avots: ME IV, 23

‡ slīpiski, = slīpeniski: klibiķis ve̦lk vienu kāju s. PV. sķilas lika s. (mit î ² ) mietuos iekšā, kad taisīja šķilu sē̦tu Seyershof.

Avots: EH II, 527

I stāvi,

1): "steļļu stabi" Siuxt;

2): auch (mit à ² ) Auleja, Baltinow, Šķilbēni;

3): nav viņai stāvu, nav me̦tamuo stāviņu Jauns. Raksti III, 395.

Avots: EH II, 574

tarkšêt, -u, -ẽju,

1) schnarren, klappern
U., rasseln AP., Drosth., Wolmarshof (mit ar̃): rati sāk tarkšēt AP. ecēšas tar̃kš Arrasch. rati tar̂kš Golg., Ogershof, dzirdams tarkšuošs pē̦rkuoņa truoksnis MWM. v. J. 1899, S. 560. tarkš ve̦cais . . , pulkstenis divpadsmit XI, 222. šķiltavas vien . . . tarkšējušas Upīte Medn. laiki;

2) schwatzen
Arrasch, Widdrisch (mit ar̃), Wolmarshof (mit ar̂), Mitau. Zu terkšêt.

Avots: ME IV, 133

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

vànckare ² Erlaa, Prl., van̂ckaris ² (li. nom. pl. vanskariai "unausgebrütete Eier" Lit. Mitt. I, 52) Līn., van̂ckars ² Iw., van̂ckurs ² Karls.,

1) vànckare ² KatrE., Kl., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw., Sonnaxt, van̂ckare ² AP., Ramkau, vanckare Spr., Memelshof, Selb., vanskare Spr., Wessen, vànckaris C., Salisb., vànckaris ² Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Sehren, van̂ckaris ² Bauske, Dunika, Katzd., Pankelhof, Siuxt, vànckars PS., Wolm., van̂ckars ² Arrasch, Jürg., Katlekaln, Stenden, Wahnen, vanckars Grünh., Schorstädt, vanskars Bl., PlKur. (mit añ ), St., U., vanckuris, ein besessenes, aber unfruchtbar gebliebenes Ei, ein Windei:
pauts (uola) gāja vanskaruos U. dze̦guzei divas uolas, abas gāja vanskarēs (Var.: vanskarē̦vanskaruos, vanckarā) BW. 30607. vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis vanskarē (Var.: vanckarē, vanckarā, vanckarī, vanckarēs, vanskarā, vanskarēs, vanckurī) 15633 (ähnlich: 8607, 18923). Sprw.: klaudz kâ izkaltuse vanckare RKr. VI, 938. sapūst kâ vanckaris Br. 204. uolas visas vanckaŗuos vien aizgāja Janš. 5. nuo desmit uolām tikai viena vanckare palika, citādi visas izperēja Selb. vāluodze . . . izveda deviņus bē̦rnus; deviņi palika vanskarā VL. - (fig.) meita palika vanskara (U.), vanckare (Sessw.), vanckarā (Jürg., Wolmarshof), vanckarēs (Saikava), das Mädchen blieb unverheiratet (ironisch). mana sieva allaž vanskara U., ist unfruchtbar;

2) etwas nicht Gelungenes (auch von Gegenständen gesagt):
vànckaris (van̂ckars ² Salis) vien iznāca C. dzīves vanckaŗi, kas nespēj spītēt dzīves nelabvēlībai Janš. Bandavā II, 38; ein ungeratener, schlecht erzogener Jüngling (vànckaris ²⁾ Saikava, (vànckars ²⁾ Sessw.; verächtl. Bezeichnung für einen unartigen Knaben (vanckaris) Frauenb.; Schimpfwort (van̂ckars ² ) Stenden : gans lamā guovi: kur tu līd, vanckars tāds! Stenden. ak tu vanckare ! (auf ein Weib bezogen) Ezerietis. vansk- wohl dissimiliert aus vansp-; in diesem Fall zu got. wans "ermangelnd" und le. perêt "brüten", s. KZ. LII, 119.

Avots: ME IV, 468, 469

vā`rtît (li. vartýti "fortgesetzt vertikal wenden", r. вороти́ть "umwenden"), -u, -ĩju,

1) wälzen
U.: nevārti nazi pa ruokām! Warkl. savas ruokas vārtīdama (die Hände ringend?) kliedze ar asarām Zvirgzdine;

2) besudeln
Salis: puods puodu vārta, abi vienā me̦lnumā Birk. Sakāmv. 85. Refl. -tiês,

1) sich wälzen
U.: tev mute vārtās kâ zuosu šķilis BW. 19368. vārtīties pa gultu;

2) sich besudeln
Salis. Zu vḕrst "wenden".

Avots: ME IV, 510, 511

vente,

1) ¹ / ₄ eines runden, gespaltenen Holzstückes, "šķila" (mit èn ² ) Kl.;

2) ein Keil zum Holzspalten
(mit èn ² ) Lubn.;

3) ein Knüppel ("sitamais") C. (mit eñ ). In der Bed. 1 zu vante II 1; in der Bed. 2 und 3 zu vante 11 2.

Avots: ME IV, 537

vienturis,

I) ein Einsamer
L., ein Einsiedler U., ein Sonderling St.;

2) "was nur eine Handhabe hat"
(?) Nötk., ein hölzernes Gefäss mit einem Henkel Marienhausen, Šķilbē̦ni. Zu turêt.

Avots: ME IV, 667

I vìka ² Šķilbē̦ni, die Wicke.

Avots: ME IV, 635

I vīkst, = vīkšt, (eine Festlichkeit, einen Schmaus) vorbereiten AP., Vīt.; "puost" Meiran; "vorbereiten, ordnen" (mit ì) Nötk. Refl. -tiês,

1) sich (langsam
Drosth.) anschicken L., bereiten (namentlich zur Reise) Kronw. und Erlaa n. U., Borchow, Meiran, (mit î ) Drosth., (mit ì ² ) Kr., Sessw.: vīksties uz ceļu Celm. vìksties uz guodībam Nötk. vīksties uz iešanu Balss; sich langsam ankleiden (mit î ) Baltinow, Šķilbē̦ni: vīkšies nu žiglaki! citi jau aiziet! Kalz.;

2) "gruozīties" (mit î ² ) Schibbenhof: kuo tu tur vīksties (zu vīkstīties?) pa gultu? Schibbenhof. Zu vêikt, vīkt I und III?

Avots: ME IV, 636, 637

‡ viltavas (Neologismus? gereimt auf šķiltavas), Betrug (?): tie nava me̦li, kuo jums te saku, un nava v. J. Ezeriņš Kop. raksti III (1935), 483.

Avots: EH II, 784

vīpsnât, -ãju,

1) vĩpsnât Allendorf, A.-Ottenhof, Dunika, Grobin, Grünh., Grünwald, Naud., Nikrazen, Pankelhof, vìpsnât ² Aiviekste, vipsnât C., Sonnaxt, Stockm., vîpsnât Baltinow, Šķilbē̦ni, vĩpsnât ² Ekau, Essern, Kr.- Würzau, Līn., Schibbenhof, Selg., Siuxt, vīpsnât Bers., Gr.-Würzau, Kalzenau, Lennew., Lubn., Meiran, Memelshof, N-Peb., Rutzau, Sessw., Vīt., vìpsnêt ² Stockm., vīpsnêt Kosenhof, vipsnuôt Stockm., vîpsnuôt ² Wandsen, vìpsnuôt ² Erlaa, Lennew., Ogershof, vīpsnuôt Wid., (ein wenig) ironisch oder verschmitzt lächeln, schmunzeln; vĩpsnât Kurs. "gedankenvoll lächeln"; vīpsnât Vīt., den Mund zum Pfeifen verziehen;

2) (mit den Augen) winken
N.-Peb., (mit ì ² ) Schwanb., (vìpsnêt ² ) Gr.-Buschh.;

3) vìpsnât oder vìpsnêt "prahlerisch, selbstbewusst (etwas) sagen" Nötk. Nebst li. vypsóti "mit halboffenen Lippen hafblachend dastehen" zu vīpnuôt I.

Avots: ME IV, 640

viriêns, so viel auf einmal gekocht wird L., U., C.; eine flüssige Speise, eine Suppe Šķilbē̦ni: viriens kaisa it saldu smaršu SDP. III, 74.

Avots: ME IV, 605

vìrît ² Lubn., Marienhausen, Meiran, vīrît Podunay n. Mag. IV, 2, 155, U., -ĩju,vìrêt ² Baltinow, Šķilbē̦ni, glauben U.: viņš mani vīrī, er glaubt an mich, steht für mich ein Lubn., Meiran. es puisīšu navìrèju ² BW. 9847, 2; vìrît ² Mar., zulassen, erlauben: vīrī nu vīrī viņai precēties! Mar. n. RKr. XV, 144. Wohl mit ostle. ī aus ie und nebst li. viẽryti "glauben" aus r. вѣрить dass.

Avots: ME IV, 641, 642

vĩruôt,

1) (wiederholt) den Mann
( vĩrs ) anrufen: kad sieva aiz˙vien atsaucas:"vīrs, vīrs, mans vīrs...", tad viņu pārsauc: kuo nu vīruo...! Vīt.;

2) den Mädchen Männer zu verschaffen suchen
U. Refl. -tiês,

1) heiraten (von Mädchen gesagt)
L., Frauenb., Kl.-Salwen, Platohn: cik daudz puišu un meitu...varē̦tu sievuoties un vīruoties Janš. Bandavā I, 121;

2) vìrâ-tiês ² Šķilbē̦ni, vīruoties Wessen, wie ein Mann tun (z. B. Männerkleidung tragen, Männerarbeit tun; von Frauen gesagt);

3) Mut fassen, sich ermannen
Wid.; sich mannhaft erweisen Bauske, Dond.

Avots: ME IV, 643

III virulis,

1) etwas Hartes (z. B. von zu stark gewärmter Käsemilch gesagt)
Meiran;

2) ein Klumpen geronnenen Harzes am Baum
Šķilbē̦ni;

3) geronnener, festgewordener Russ
Laud., Prl., Warkl.; ein formloses Stück geschmolzenen und hart gewordenen Metalles Marienhausen, Warkl.; unebenes (mit Ritzen) Eis (viruļi) Laud.; viruļi, Schlacke Wid., Bauske, Geistershof, Odsen, (virulis) Gilsen, Mērdzine; Körnchen (vor Hitze) geborstener Steine od. geronnenen Russes Sessw.: izkausē̦tu svinu ielejuot ūdenī vai nuolejuot zemē dabū viruli Marienhausen. kalēju viruļi... purvuos Austriņš M. Z. 28. izsvieda sakusušu metala viruli nuo pe̦lniem ārā Doku A. suodrēji ierēs savē̦lušies vienuos viruļuos Sessw.;

4) der Hammerschlag
St. (viruļi), Dond. und Oberl. n. U. Wohl zu virt I, s. Leskien Nom. 489.

Avots: ME IV, 618, 619

vītêt, -ẽju,

1) vĩtêt AP., Arrasch, BL, C., Dond., Jürg., Nötk., Ramkau, (mit ì ² ) Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Ogershof, Oknist, Selsau, welken lassen, langsam trocknen lassen
U., Spr., Bers., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mar., Meiran, Ronneb., Serben, Sessw., Wessen; trocknen, dörren (z. B. Äpfel, Fleisch) Marienhausen, Šķilbē̦ni (mit ì ² ); "sutināt" Grünwald (mit ĩ ), Sessw., Vīt.; "tveicēt" Borchow: vītēt... vainadziņu BW. 5823; 6127. brāleliņi vītē zaļu dābuliņu 28612. saul[e] ābuolu vītē̦dama 28657, 1. cē̦rtat... uoša kārtis, vītējiet saulītē! 32304; 32305, 1. tie vītē puķes Poruk V, 99. stādus vītēja Konv. ² 2682; vītē̦ti mežābuoli A. XXI, 598: nuopļautuo zâli vītē Austriņš, Festen. uznešu uz klētsaugšu vītēt kumelītes Ramkau. egļu vai kārklu klūga labi jāvītē, tad var sagrìezt gre̦dze̦nā Vīt.;

2) prügeln:
vītēt muguru Rundel;

3) welken (ganz ungewöhnlich!):
zāle vītēja (in einem Vers!) MWM. VIII, 549. Refl. -tiês, trocknen (intr.) Spr.; "tveicēties" (mit ĩ ) AP.; in starkem Dampf tüchtig schwitzen (mit ì ² ) Ogershof: pirtī vītēties Grünwald (mit ĩ ), Ogershof. vītē̦damies viņu... flōrā Austriņš Pušeln. un suseln. 27. Zu vĩst,

Avots: ME IV, 647

vītne, das Flechtwerk U.; die Ranke (mit ĩ ) MSil.; das Gewinde, die Guirlande Adiamünde, Ekau, Erlaa, Gold., Grürrwald, Kokn., Kr.-Würzau, Rutzau, Schwanb., Sessw., (mit î ) Aiviekste, Baltinow, Bers., Borchow, Burtn., C., Kalzenau, Kl., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Nötk., Selsau, Serben, Smilt., Šķilbē̦ni, Wenden, (mit î ² ) Allendorf, AP., Arrasch, Gr.-Würzau, Jürg., Siuxt, Warwen; eine lange Reihe: sīpuolus rudenī sapin vītnēs Šķilbē̦ni. vārti izpuškuoti... puķu vītnēm A.v. J. 1899, S. 253. ar puķu vai zaļumu vītni apvilktu galdu BW. III, 1, S. 10. kruoņi un vītnes sakalst A.XVI, 296. viņš nesa padusē zirņa vītni A.v. J. 1897, S. 796, vīna vītnes Rainis Ant. un Kl. 51. dūmu vītnes MWM. VIII, 598. laidās meža. zuosu, dzērvju... bari aizceļuošanas vītnēs Veselis Trīs laimes. Vgl. vītene

I.

Avots: ME IV, 648

II vĩvele Dunika, gew. der Plur. vĩveles Adiamünde, Allend., AP., Bl., Burtn., C., Dond., Ekau, Essern, Frauenb., Golg., Gr.-Sessau, Gr.Würzau, Grünwald, Kabillen, Kr.Würzau, Laidsen, Lenzenhof, Loddiger, MSiI., Nötk., Nikrazen, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, Ruj., Schibbenhof, Schrunden, Selg., Serben, Sermus, Siuxt, Smilt., Stenden, Turlau, (mit ì ² ) Sussei n. FBR. VII, 132, Baltinow, Bers., Kalzenau, Lennew., Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Prl., Saikava, Selb., Sessw., Stockm., Šķilbē̦ni, Zvirgzdine, vīveles U., Lennew., N.-Peb., Schujen, Schwanb., Vīt., Welonen, Wessen, vīveļi Dond., vīvules, vĩvuļi PS., die Feifel, Drüsenkrankheit bei Vieh und Pferden;"Fibelkrankheit" (vīvele) St.; "vē̦de̦ra graizes" (mit ì ² ) Meselau; "uzpūsts vē̦de̦rs luopiem" Rutzau: ja sabrauktu zirgu dalaiž pie ūdens, tad zirgs paliek ar vīvelēm Saikava. vai tevi... ve̦lla (nabaga BW. 20939) vīveles dīda? BW. piel.2 20939, 1. pats ar meža vīvelēm BW. 20798. vai tev vīveles, kad tu ķe̦parājies un neguli? sagte man scherzweise zu einem, der unruhig schläft Frauenb. žīda vīveles un vācieša krampji ir sliktas slimības! ebenda. zirgam e̦suot paslēpņu vīvules Kaudz. M. 38. vīveles braucīt Br. 337. vīveles durt Gr.-Sessau, Frauenb. vīveļu vārdi Br. IV, XXXIX, Besprechungsformel gegen Feifel. vīveļu tūska Preip. 47, Feifelgeschwulst. Aus einem nd. *vīvel (vgl. im Grimmschen Wrtb. d. Feibel, Feifel, mlat. vivolae, dän. und schwed. fibel "Ohrendrüsen der Pferde und Entzündung dieser Drüsen"). Auf diesem nd. *vīvel beruhen wohl auch vīvele I und vībele, denn Schwiele und Strieme sind gleich einer Drüse etwas Geschwollenes.

Avots: ME IV, 649

vuce̦ns U.,Dubena n. Mag. IV, 2, 156, Asūne, Borchow, Golg., Lettihn, Lubn., Mar., Marienhausen, Meiran, Schlossberg, Schwanb., Selb., Sessw., Wessen, vucins Baltinov, Borchow, Dweeten, Gr.-Buschh., Kolup, Kreuzb., Liewenhof, Lubn., Meiran, Mērdzine, Oknist, Pilda, Šķilbē̦ni, Warkh., Warkl., Wessen, Zaļmuiža, Zvirgzdine, vucans Adl., Meiran, vucuns Baltinov, Marienhausen, Šķilbē̦ni, der Schafsbock; vuce̦ns Alswig, Augull, Fehgen, Geistershof, Mar., N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., das Lamm (hauptsächl. von kleinen Schafsböcken gesagt): vucineņa vilniņā BW. piel.2 10291, 2. Vgl. vuška, vuc, (und zum Suffix) avins.

Avots: ME IV, 675

I vuicît, -u, -ĩju,

1) lehren
Asūne, Bukmuiža, Warkl., (mit ùI ² ) Adl., Borchow, Dweeten, Golg., Lubn., Marienhausen, Meiran, Stom., Warkh., Zvirgzdine, (vuicêt) Cibla, Zaļmuiža, (mit ùi ² ) Pilda, Šķilbē̦ni: jāsāk puika vuicīt grāmatā Golg. es diezgan tiku viņu vuicījis Stom. sveša māte... nevuica mani darbeņa Ulanowska Łotysze 40. vuici, vuici, māmuļeņ! nebūs tavu vuicējumu, vuicēs mani sveša māte BW. 33691 ¹ vuicītu un izglītuotu vīru L. W. 1921, N 41, 4 -1;

2) antreiben, sich beeilen lassen
Wessen. Refl. -tiês, lernen Infl. n. U., Asūne, (mit ùi ² Borchow, Golg., Lubn Meiran, Watkh., Warkl., Zvirgzdine, (vùicēties ² ) Baltinov: daudzi... ir bē̦rnu, kuri... nezina, kur vuicēties L.W. 1921, N 41, 3 _3. In der Bed. 1 Kausativ zu *vuikt.

Avots: ME IV, 675, 676

vuļinât, wälzen, rollen Baltinov, Mar., Marienhausen, Mērdzine, Pilda, Schwanb., Zvirgzdine: slīkuoni vajaga vuļināt Mar. n. RKr. XV, 144. bē̦rni vuļina ripu pa pagalmu Zvirgzdine. akmiņus pa tīrumu vuļina vienā vietā ebenda. vuļināt mīklu, mālus, vaskus Baltinov, Šķilbē̦ni.

Avots: ME IV, 676

I vuška Oberl. n. St, und U., Aahof, A.-Annenhof, Alswig, Asūne, Baltinov, Borchow, Dagda, Dweeten, Ilsen, Jaunušāni, Kalnemois, Kaunata, Kolup, Kortenhof, Korwenhof, Krąslava, Lassen, Lettihn, Liewenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Mērdzine, Nerft, N.-Rosen, Oppek., Pilda, Preili, Schlossberg, Schwanb., Seltingshof, Šķilbē̦ni, Warkh., Warkl., Welonen, Wessen, Zaļmuiža, Zvirgzdine, Mag. IV, 2, 156 (aus Dubena und Kaltenbrunn), = avs, àita, das Schaf: gans, kur,š... kai vilks plēš... vuškiņas Latgalits 1922, I, 3 _3. balta vuška BW. 30703, 12. vuškas vēkš 29176 1. vušku gane 29574, 1. Etwa aus *a˙vuž-ka (zur Bildung vgl. li. avùžė, le. Annuža u. a. Le. Gr. § 194 a und r. овечка ?) Vgl. auch vuc und vuce̦ns.

Avots: ME IV, 677

vuts, -s Oppek. n. U., Mar. n. RKr. XVII, 132; Eversmuiža n. FBR. VI, 37; A.-Laitzen n. FBR. VIII, 41; Sussei n. FBR. V1I, 139, Asūne, Baltinov, Borchow, Lubn., Marienhausen, Meiran, Mērdzine, Pilda, Schwanb., Šķilbē̦ni, Warkh., Warkl.,= uts, die Laus.

Avots: ME IV, 677

zibenis U., Adiamünde, AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Heidenfeld, Kl., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Segewold, Selg., Sessw., Siuxt, zibens, -s, (masc. g.) AP., Jürg., zibinis Rutzau n. FBR. VII, 121, Oknist, zibins (gen. zibins [Gr.-Buschh.] od. zibina [Burtn., Ruj.] od. zibiņa (Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof]) L., U., zibine Dunika, Demin. acc. s. zibentiņu BW. 33704,5 var., der Blitz: pē̦rkuonu un zibini Glück Hiob 37. ar zibinu Jesaias 30, 30. priekš... pē̦rkuoņa nāk.., zibins Sirach 32, 10. pē̦rkuoņi, zibeņi (Var.: zibiņi), saspārdāt vīra māti! BW. 23177, 10. nu tava subene zibiņus (Var.: zibenis) metīs 18228. zibiņus mest St., stark blitzen. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. pē̦rkuons rūcis un zibens metis LP. VII, 464. zibins me̦tas L., es blitzt. zibins (ie)sper U., schlägt ein. stāvēja it kâ.. zibens saspe̦rts Mērn. laiki 173. kâ... zibiņa trāpīts Austr. kal. v. J. 1893, S. 27. tur tevi zibins sitīs... 9 asi iekš zemes Br. 70. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. zibiņi šķīlās 972. pret vakariem zibeņi šķils Stari II, I 12. zibiņi cē̦rtas Lāčpl. 31. zibiņi šķīst 46. zibins šaudās LP. II, 83. zibeņi drāžas Aus. I, 6. sāk zibeņi krustuoties LP. V1I, 497. ve̦lns aizlaidies kâ zibins I, 164. skrien kâ zibens Aus. I, 106. jaunā ziņa... kâ zibens izplātījās Krilova pas., S. 79. laidis zibiņa ātrumā LP. III, 104. zibens pavedieni Rainis Tāļas nosk. 36. bula zibens St., Wetterleuchten; bula zibins L., Mehltau. Zu zibt

Avots: ME IV, 715, 716

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758