Paplašinātā meklēšana

atvẽzeniski [atvẽziski Weinsch., Kreuzb.] sist, ausholend schlagen AP.

Avots: ME I, 210

dvēzele, ein gewisser Bestandteil des Pflugs ("sprūdiņš, kas ielikts spandās; pret tuo atspiežas vē̦rstuve") Lös. n. A. XI, 170.

Avots: ME I, 538

dzēze Konv. ² 2319, schwarzer Storch; [vielleicht fehlerhaft für dzēse],

Avots: ME I, 549

I ẽze Gr. - Sess., ēze, ēzis U., die Feueresse: dzelzsgabals pazūd ēzē Vēr. I, 930. kalējs manus raibus cimdus uz ezītes svilināja BW. 9523. [Aus mnd. ese "Esse".]

Kļūdu labojums:
ēzis U. = ēze, ēzis U.

Avots: ME I, 578

II ẽze [Bauske], das Geleise, die Spur Trik.: kad taisa ceļu, ēzes jāpielīdzina Grünw. nuo dzīves ēzēm izme̦stais Vēr. I, 1069.

Avots: ME I, 578

ẽzelis: sajāja ar ēzeļiem BW. 16280.

Avots: EH I, 374

‡ ẽzelīte;

1) ein Schaf mit feiner; krauser Wolle
Gramsden;

2) "weiche, feine, krause Wolle"
Dunika, Gramsden, Mesoten: vilna tāda sīka ē. Janš. Dzimtene ² II, 202.

Avots: EH I, 374

gnẽze,

1): das oberste Ende einer Gemüsewrzel
(mit ê ² ) Baar (in seinem Exemplar von U.);

2): auch Siuxt;

4): auch (mit è ² ) Līvāni, Warkl.;

5): "sekste" Saikava: gailīti, gailīti, ze̦lta gnēzīti! Pas I, 331.

Avots: EH I, 396

gnẽze, [gnèze ² Erlaa],

1) [gnẽze Nigr.], das Mark des Kohles, auch das der Burkane
Kand., Etn. III, 177, [Dond., Wandsen]: gnēze ir aķpuostu serde, kuo šķērējuot ārā griež Naud. kāļa vai kāpuosta virsdaļa, nuo kuŗas lapas sāk augt Etn. II, 81, Tals. A. XIII, 252;

2) der Kohlstengel:
apraust kāpuostiem zemi ap gnēzi;

3) eine winzige Frucht
Annenb.; ein mageres Schwein Trik.;

4) der Schnabel
Lubn. n. Etn. III, 1;

5) [gnèze ² Kl., Warkh.], der Hanenkamm
Kokn., Erlaa, Spr.: gailis ar sarkanu seksti jeb gnēzi Konv. ² 986.

Avots: ME I, 633

‡ gņèze ² Kaltenbr., = gnẽze (das oberste Ende einer Gemüsewurzel).

Avots: EH I, 396

grebēze,

1): der Pilz überhaupt
(mit ê ) Auleja; ‡

2) "ve̦ca, sabrukusi vecene" Lettg.

Avots: EH I, 401

grebēze, der Kuhpilz Illuxt, [Wessen], Landskorona.

Avots: ME I, 645

iêlẽ̦ze̦ns ² (unter iêlê̦zns): ielẽ̦ze̦ni kŗauļi, niedrige Ufer Frauenb.

Avots: EH I, 527

izlē̦ze̦ns, allmählich abfallend Bers., Druw.: e̦ze̦ram mala izlē̦ze̦na.

Avots: ME I, 764

ķèzeklis,

1): auch (mit ê ² ) Segew.; ‡

2) ein Händelmacher
(mit ê ² ) Segew.

Avots: EH I, 701

ķèzeklis, der Schmutzfink Wid., Smilt.

Avots: ME II, 377

knēze, ‡

2) "der Schnabel eines Vogels"
(?) Gaigalava; vgl. gnẽze 4; ‡

3) "?": sarkanums acī nav bīstama lieta: tāda k. (?) vien ir Laidsen.

Avots: EH I, 630

knēze, der Hühnerkamm U. [Reimwort zu gnēze 5; vgl. li. knežti oder knė˜zoti "ковырять, рыться".]

Avots: ME II, 245

I lẽze: aus nd. lēse "Geleise", s. Schwers Unters. 71.

Avots: EH I, 740

[I lẽze, die eingefahrene Wagenspur: pa kaimiņu ceļu slikta braukšana, dziļas lēzes Jakobshof. Wohl aus dem Niederdeutschen (vgl. as. wagan - lêsa und mhd. leise "Geleise").]

Avots: ME II, 464

II lẽze,

1): auch C., Kegeln, Serbig., Trik., Zögenhof; ‡

2) "zināms daudzums dziju, kas sakārtuotas krustiski aude̦klu šķērējuot un aužuot" Seyershof: aude̦kls bez lēzes nede̦r ebenda. kad uzvilkts aude̦kls stellēs, tad vajag diegus uz lēzes ("?") lumstiem samest AP.

Avots: EH I, 740

[II lẽze N. - Peb., Arrasch, das Aufscherbrett (šķelbete) eines Webers.]

Avots: ME II, 464

lẽ̦ze̦ns,

1): lê̦ze̦ns ² trauks Seyershof; "lêze̦ns ² MSil." ME. II; 464 durch "lê̦ze̦ns ² MSil." zu ersetzen; ‡

4) niedrig
(mit ê̦ ² ) Frauenb.: lē̦ze̦na vieta.

Avots: EH I, 740

lê̦ze̦ns C., [Bers., Lis., Schujen, Wolmarshof], lè̦zans Smilt., [lê̦zins Kl.], le̦ze̦ns Kand.,

1) [lêze̦ns ² MSil.], flach:
lē̦ze̦na bļuoda, lē̦ze̦ns trauks, šķīvis, krasts;

2) eben, ohne Berge:
lē̦ze̦ns ceļš;

3) nicht steil
[Wessen]: lē̦ze̦ns uzkalnītis Purap. Vgl. lē̦zns.

Avots: ME II, 464

lê̦ze̦nums, die Ebenheit, Flacheit, das Flachsein.

Avots: ME II, 464

[lẽzes Jürg., Schneeschuhe.]

Avots: ME II, 464

‡ mẽzeklis ² OB. "ein Nachmacher, der alles nachahmt".

Avots: EH I, 810

‡ mẽ̦ze̦kls Stenden, ein Wenig, etwas Winziges: mazu gaļas mē̦ze̦kliņu ieliek. diegs tik smalks kâ m.

Avots: EH I, 810

‡ mêzelêt, -ēju Auleja, wiederholt ein wenig graben: tē̦vs staigāja, mēzelēja, kur labāk izmēzt aku.

Avots: EH I, 811

‡ nuolē̦ze̦ns, = nuõlaîde̦ns: cauri birztalai bija saskatāma nuole̦ze̦na pļava Delle Negantais nieks 183 (ähnlich Heidenfeld mit ê̦, Weinsch.).

Avots: EH II, 62

pēzeriņa "?": tikai tāda kumpa, līka, maza, maza pēzeriņa BW. 21213, 1.

Avots: ME III, 211

Rêzekne, die Stadt Rositten; vgl. Būga KSn. I, 254 f.

Avots: ME III, 521

rēzeknis "?" : tāds rēzeknis! pus˙bļuodu putras viens pats izstrēba Vārds v. J. 1913, S. 45.

Avots: ME III, 521

slê̦ze̦ns (unter slê̦zns): niedrig gelegen Lubn. pļava var būt slê̦zana (= nuolaide̦na) Sessw.

Avots: EH II, 525

‡ trẽzele Allendorf n. FBR. XIX, 83, strickförmig zusammengedrehte Hede od. Lumpen.

Avots: EH II, 694

vêze: auch (mit ê ² ) Iw.

Avots: EH II, 780

vêze Warkh. (selten gebr.), vêzīte Meiran, Warkh., = vêzis I.

Avots: ME IV, 573

vẽzeklis, der Pendel Dr.; die Hemmung in der Uhr Dr.: pulksteņa vēzeklis Konv. ² 817; Apsk. v. J. 1905, S. 339; MWM. X, 124. ja bumbai liekam vēzēties, ruoka nav nuoturama uz vietas; tā kustas nuo vienas puses uz uotru vēzeklim līdz B. Vēstn.

Avots: ME IV, 573

vēzeknis,* das Schwungrad Konv. ² 2511.

Avots: ME IV, 573

vẽzes (li. vė˜žės) Mesoten, das Geleise, die Spur von Rädern. Zur wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 573

‡ zir̂gēzelene I Kön. 1, 33, das Femininum zu zir̂gẽzelis.

Avots: EH II, 808

zir̂gẽzelis, ein Maulesel U., Konv. ² 319 ("wird wohl auch für Maultier gesetzt" U.).

Avots: ME IV, 726

àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.

Avots: ME I, 26

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

braulums, die Geilheit, Brust: ēzeļu braulums Ezechiel 23, 20 savā brauluma sajūtā viņš meiteni rāva sev līdz Lejas - Krūmiņš [Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", r. бруя "Strömung" gr. φρυάσσομαι "bin übermütig" air. bruth "Glut, Wut", isl. breyma "brünstig" u. a.; s. Lesken Abl. 293, v. d. Osten -Sachen IF. XXIII, 379, Persson Beitr. 179 und 785 und Walde Wrtb. ² 225.]

Avots: ME I, 326

ẽzis [Salis, Nigr., Dunika, Gr. - Essern, Dond., Selg., Wadsen, èzelis Wolm., PS., Drsth., Jürg., Trik.], der Esel. zirg - ēzelis wird promiscue für Maulesel u. Maultier gebraucht. [Aus mnd. esel.]

Avots: ME I, 578

gaŗàusis, fem. - se, der (die) Langohrige, Epitheton

a) des Esels:
ēzelis, gaŗausis;

b) des Hasen:
gruozi acis, gaŗausīti (Hase), mana tē̦va kulītē! BW. 2301;

c) des Schafes:
lai manai pādītei trejādas avis: strupause, gaŗause, eine Mütze mit langen Ohrenklappen Spr.

Avots: ME I, 605

gnẽzis, etwas Winziges, eine Kleinigkeit Smilt.: es tevi nuosviedīšu kâ gnēzi Ramkau. [Vgl. gnēze 3.]

Avots: ME I, 633

gnieze,

1) = gnēze U.;

2) weibliche Scham
AR. n. A. XIII, 252.

Avots: ME I, 634

izrãdîgs, ‡

2) "?": Rēze bija le̦pna, izrādīga sieviete Dünsb. Baskājiete 69; "sich gut kleidend; manierlich"
Wandsen; "ākstīgs, ārišķīgs" Ermes.

Avots: EH I, 476

izrũnît, tr., verschneiden, kastrieren: ēzeli, kuili.

Avots: ME I, 793

krustuôt, tr., kreuzen: zirgu un ēzeli Vēr. II, 1187. kumeliņš krustuotām krēpītēm BW. 29869. Refl. -tiês, sich kreuzen: sāk zibeņi krustuoties LP. VII, 497. Subst. krustuôšana, das Kreuzen; asiņu krustuôšanās; krustuojums, die Kreuzung: ielu krustuojums Vēr. II, 1305. meita dabūjuse pārskriet vagu krustuojumam LP.VII,70.

Avots: ME II, 290

lâpsta,

1) der Spaten, die Schaufel
Manz., [Wolm.], C., Ps., Kand.: lai aizmaksā lāpsta! sagt man von der Schuld eines gestorbenen Schuldigers;

2) die Brotschaufel
[Bielenstein Holzb. 270]: kur būs ņemt maizes lāpstu (lizi) LP. VII, 872;

3) das Schulterblatt,
gew. so das Demin. lâpstiņa od. lāpstas kauls: puodu likuši uz ple̦ciem tai vietā, kur lāpstiņa Etn. II, 164;

4) lāpstiņa, das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
RKr. XVII, 89;

[5) das breite Ende des Ruders
U., Bielenstein Holzb. 632;

6) lāpstiņa, ein Brettchen für die Bandweberei
Bielenstein Holzb. 419; in N. - Peb. und Arrash = lēze des Webers;

7) lāpstiņa, ein Handgriff an der Sense daselbst
499. - Nebst lāpusta, li. lopetà, apr. lopto, slav. lopata "Schaufel", r. ластъ "(передняя) лапа морского звѣря", лáпость "ножная ступня" Zu le. lāpa II, s. Berneker Wrtb. I, 733, Būga PФB. LXVI, 243 f., Persson Beitr. 196 ff.]

Avots: ME II, 440

I lùmsts,

1): Nietenholz
(mit ùm ² ) Mahlup, Oknist (in O. dafür auch lùmstiņš ² ), Sonnaxt, (mit um̂ ² ) AP., Dunika, Frauenb.; "trešais skals aude̦klā" (mit um̂ ² ) Salis; kad aude̦kls strellēs uzvilkts, tad vajag diegus uz lēzes lum̂stiem ² ( "?" ) savilkt AP.; "steļļu daļa, ar kuŗu leš aude̦klu aužuot" (mit um̂ ² ) Ramkau. "gaŗš, gluds skals, kuo audējs liek ve̦lkuos" Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 761

narzes "= gnēzes" Dond.

Avots: ME II, 694

pierist,

1) anbinden, anknüpfen
Wallh., Selb. n. Manz.: atrasieta jūs piesietu (pieristu) vienu ēzeļu-māti Manz. Post: I, 356;

2) "sich anfangen aufzutrennen."
L:

Avots: ME III, 285

‡ pimpļuôt, = pim̃paŗât (?): viņa nuokrita nuo ēzeļa un, lūpas izstiepusi, vilkās atpakaļ uz mājām tâ pimpļuodama Mekons Mella grām. I, 51. zē̦ns aiziet atpakaļ pie guovīm pimpļuodams 24.

Avots: EH XIII, 233

prãšņât Ahs., -ãju, = prašņât, wiederholt fragen, ausfragen, ausforschen: kuodzenieks prāšņā ceļuotāju, nuo kurienes tas nāk un uz kurieni tas iet Ahs. ne˙viens arī daudz pēc tam neprāšņāja Janš. Dzimtene ² II, 219. "kâ nuovads ir mierā ar jaunuo bauonu? kuo dzird ļaudis runājam par viņu un par mani?" Terēze prāšņāja Dzimtene V, 352.

Avots: ME III, 380

salabdienuôtiês Wid., sich begrüssen, einander guten Tag sagen: viņš tuvuojās Terēzei un mātei, lai ar tām salabdienuotuos A. v. J. 1896, S. 346.

Avots: ME II, 664

salẽzêt,

1): aude̦klu liekuot uz stellēm, dziju salēzē jeb same̦t uz lēzes lumstiem AP.; ‡

3) = saduôt 3: salēzē (ar vārdiem vai sišanu) nu viņai krietni! AP.

Avots: EH XVI, 425

sasārnuôt, sich mit Schlacken anfüllen: kalējam ēze sasārnuojusi Golg.

Avots: ME III, 728

se̦dluôt U., tr., = se̦gluôt, satteln: es likšu tev vienu ēzeli se̦dluot Glück II Sam. 19, 26. lai (tautas) se̦dluo (Var.: se̦gluoja) kumeliņu BW. 556 var.

Avots: ME III, 811

sviêšus, Adv., zur Verstärkung von sviêst: sviedis uz labu laimi sviešus savu akmeni LP. VII, 1313. kâ sviešus sviesta Terēze izle̦c nuo tīkla Janš. Dzimtene ² I, 228.

Avots: ME III, 1166

I trasa V., Plur. trasas U., der Tross: viņš ņēme kamieļus un ēzeļus tiem par trasu Glück Judith 2, 17. Entlehnt nebst estn. trośś dass.

Avots: ME IV, 223

tripinât,

2): ēzeļi un mūļi steidzīgi tripināja (trippelten)
Jauns. Raksti VI, 13.

Avots: EH II, 695

tvar̂stît (li. tvárstyti "mehrfach einfassen") Kalzenau, Kl., (mit âr ² < ar̂ ² ) Iw., -u, -ĩju,

1) = tvārstît, greifen U., (wiederholt) haschen, fangen: zvirbuļus pa ligzdām tvarsta Kr. Vīt. 41. tas tvarstījis čūskas pie astēm LP. VII, 1281. viņš sāka tuos (putekļus) tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās 1193. viņu bij tvarstījusi policija Stari II, 358. ķēniņš nāks ar ļaudīm zagli tvarstīt LP. VI, 323. ēzeļi stāv augstās vietās un tvarsta . . . vēju (schnappet nach der Luft) kā . . . pūķi Glück Jerem. 14, 6;

2) trachten, verlangen
(mit pēc konstruiert) U.: intelliģence, kas tik kāri tvarsta pēc brī vības Vēr. II, 287. Refl. -tiês,

1) einander (wiederholt) haschen, fangen, greifen
Kalzenau;

2) wiederholt, hin und wieder) haschen, fangen, greifen:
kuo tu tvarsties kā tvarsts? Fest. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 289

uzkŗaũt, uzkraũt (li. užkráuti "hinaufsetzen") aufhäufen, aufpacken, aufladen, aufbürden: tie uzkrāva labību uz ēzeļiem I. Mos. 42, 26. sìenu uzkŗaut uz pantu Dunika, kŗauj, māmiņ, uzkŗaudama triju zirgu ve̦zumiņu! RKr. XVI,148. Sprw.: kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj Br. sak. v. 857. liels cilvē̦ks neuzkrauj atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17. uzkŗāva visu vainu dvēselēm LP. VII, 292. kas mums uzkrāvuši verdzību Kundziņš Kronv. 128. Refl. -tiês,

1) sich aufbürden
Wid.: uzkrāvies sev smagu nastu. nepane̦samu krustu uzkrauties Neik. 5;

2) sich aufdrängen
LKVv., Wid.;

3) ve̦zums uzkrāvies par lielu, die Fuhre ist versehentlich zu hoch aufgeladen worden.

Avots: ME IV, 345

II vēža, Plur. vēžas Ruhental, (mit ẽ ) Sessau, das eingefahrene Geleise, die Räderspuren auf dem Wege (mit ẽ ) Sessau: nelaid vēžās, brauc ap že̦bu! Sessau. Zu vēzes.

Avots: ME IV, 574, 575

zemîgs,

1): auch Lange II, 294;

3): auch Getzel (3. IMM. 1934 I, 429), Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 215. gaita ir tev zemīga un gŗūta Rainis Dz. un d. II, 398, zemīgi uz ... ēzeļa mātes ... iejājis Manz. Post. I, 3.

Avots: EH II, 804

žuoglis: ar ... ēzeļa žuoglu kaulu Manzel Post. 102.

Avots: EH II, 823

zvaidrît, -u, -ĩju,

1) schimmern, leuchten:
zvaigznes zvaidra Vīt.;

2) Funken sprühen:
sarkani nuokaitē̦ta dzelzs nuo ēzes ņe̦muot zvaidra Vīt.

Avots: ME IV, 761

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156