Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'šķīru' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'šķīru' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
šķīru
šķīru auts "?": še, sērdiene, šķīru auti (?); lai stāv sē̦ru vaiņadziņš... bajāra meitiņām BW. 5016.
Avots: ME IV, 49
Avots: ME IV, 49
Šķirkļa skaidrojumā (24)
balsnīt
balsnît weiss(lich), schimmern: nuo pieres pāri galvai šķīruma vietā balsnīja plata ādas strīpa A. Up. Vārds 1913, 40; [rudzu tīrumi jau balsnī pusbriedā A. Up.]
Avots: ME I, 255
Avots: ME I, 255
bezdievnieks
bezdievnieks (unter bezdìevis): bezdievnieki bija nuošķīrušies Kaudz. Jaunie mērn, laiki IV, 165.
Avots: EH I, 214
Avots: EH I, 214
izmelst
izmèlst, ein Gerücht verbreiten, ausschwatzen: citas melšas izme̦lsušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. ļaužu izme̦lstām te̦nkām es nepiešķīru ne˙kādu vērību Asp. Refl. - tiês, sich ausschwatzen: viņš ienāca gan˙drīz bez maņas, izmelsās un ielikās gan+drīz gultā Saul.
Avots: ME I, 770
Avots: ME I, 770
izšķirt
izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,
1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;
2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;
3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. 1 viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;
4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;
[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,
1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;
2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;
3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;
4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.
Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. 1 = Konv. 1 766
Avots: ME I, 811
1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;
2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;
3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. 1 viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;
4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;
[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,
1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;
2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;
3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;
4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.
Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. 1 = Konv. 1 766
Avots: ME I, 811
jēdzība
jẽdzĩba, Verstand L.; Verständigkeit: lai cilvē̦ks varē̦tu tikt pie jēdzieniem, tad daba viņam piešķīrusi savādu īpašību, kuo sauc par jēdzību Ruota.
Avots: ME II, 111
Avots: ME II, 111
kā
II kâ, wie, auf welche Weise,
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
kamēr
kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r 2 Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r 2 Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t 2 Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt 2 Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,
1) Konj. in Temporalsätzen,
a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;
B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;
c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;
2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;
3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]
Avots: ME II, 150
1) Konj. in Temporalsätzen,
a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;
B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;
c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;
2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;
3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]
Avots: ME II, 150
kulstīt
kul˜stît [(li. kulstyti Lit. Mitt. II, 58 f.), kulˆstît 2 Līn.], -u, -ĩju, tr., freqn. zu kul˜t,
1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;
2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,
1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;
2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.
Avots: ME II, 308
1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;
2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,
1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;
2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.
Avots: ME II, 308
miesa
mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],
1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:
[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;
3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];
4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. 2 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]
Avots: ME II, 654
1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:
[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;
3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];
4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. 2 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]
Avots: ME II, 654
mīstīt
I mĩstît [auch Wolm., Alt - Salis, Līn., mîstît Kl., Kr., mîstît 2 Neu - Salis (li. minstyti)], - u, - ĩju, tr., freqn. zu mĩt, Flachs brechen (eig.: wiederholt treten): pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. [mīstījums U., der zu brechende Flachs.] Vgl. li. linùs mìnti "Flachs brechen". [mîstît linus Domopol "apgruozīt uz maļamās mašīnas saliktus linus"; zu mît?
Avots: ME II, 647
Avots: ME II, 647
paisīt
pàisît, [paîsît 2 Bl., pàisīt 2 Kreuzb., Warkl., Kl., Lis.] (li. paisýti "(die Gerste) abklopfen"), tr.,
1) Flachs brechen
[Wallhof n. Manz. Lettus], Birzm., [Lis.], Nerft, Mar., L.: pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. visi riteņu spieķi izkaltuši, čīkst un klab, itin kâ kad linus paisa Ltv. [salmus pàisît N.-Peb., Stroh zum Füttern (ähnlich wie Flachs) brechen];
2) Flachs schwingen
Etn. III, 91, Freiz.;
3) für kaisît Ruhental;
4) fig., schütteln, prügeln:
es viņu paisīju kâ pe̦lavu maisu Mar.;
5) aus der See stürmen
L. (offenbar mit paizīt vermengt). [Nebst piesta, pist zu aksl. pьxati "stossen", čech. pěchovati "stampfen", ai. piṣ̌ṭá-ḥ "gemahlen", pēṣ̌ṭar- "Zerreiber", av. pišant- "zerstampfend", la. pistor "Kornstampfer", mnd. vīsel "Mörser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 1, Trautmann Wrtb. 220 f.]
Avots: ME III, 34, 35
1) Flachs brechen
[Wallhof n. Manz. Lettus], Birzm., [Lis.], Nerft, Mar., L.: pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. visi riteņu spieķi izkaltuši, čīkst un klab, itin kâ kad linus paisa Ltv. [salmus pàisît N.-Peb., Stroh zum Füttern (ähnlich wie Flachs) brechen];
2) Flachs schwingen
Etn. III, 91, Freiz.;
3) für kaisît Ruhental;
4) fig., schütteln, prügeln:
es viņu paisīju kâ pe̦lavu maisu Mar.;
5) aus der See stürmen
L. (offenbar mit paizīt vermengt). [Nebst piesta, pist zu aksl. pьxati "stossen", čech. pěchovati "stampfen", ai. piṣ̌ṭá-ḥ "gemahlen", pēṣ̌ṭar- "Zerreiber", av. pišant- "zerstampfend", la. pistor "Kornstampfer", mnd. vīsel "Mörser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 1, Trautmann Wrtb. 220 f.]
Avots: ME III, 34, 35
piedzenāt
piešķirt
pìešķir̃t,
1) frennend, teilend hinzufügen, zuteilen:
Lejas-Kārļi (Gesindename) nuode̦guši un nuo tās reizas piešķirti pie Kalna-Kārļiem LP. VI, 38;
2) zuteilen, verleihen, bescheren:
Laima piešķīruse tam meitiņu LP. III,- 79. Laima piešķiŗuot viņas guovīm daudz piena BW. III, 1, 22. es tev piešķiršu tādu sevišķu spē̦ku, ka ne˙viens tevi lai nesare̦dzē̦tu LP. V1I, 611. piešķirt miesai darbības jeb kustības spēju Antröp. XXI, 665. nelieli luoki un tievi stabiņi piešķiŗ dažām skudru te̦lpām ļuoti smuku izskatu A. XX, 364. Refl. -tiês, sich hinzutun, sich vereinigen: citi piešķīrās krieviem Kundz. Kronv. 169.
Avots: ME III, 300
1) frennend, teilend hinzufügen, zuteilen:
Lejas-Kārļi (Gesindename) nuode̦guši un nuo tās reizas piešķirti pie Kalna-Kārļiem LP. VI, 38;
2) zuteilen, verleihen, bescheren:
Laima piešķīruse tam meitiņu LP. III,- 79. Laima piešķiŗuot viņas guovīm daudz piena BW. III, 1, 22. es tev piešķiršu tādu sevišķu spē̦ku, ka ne˙viens tevi lai nesare̦dzē̦tu LP. V1I, 611. piešķirt miesai darbības jeb kustības spēju Antröp. XXI, 665. nelieli luoki un tievi stabiņi piešķiŗ dažām skudru te̦lpām ļuoti smuku izskatu A. XX, 364. Refl. -tiês, sich hinzutun, sich vereinigen: citi piešķīrās krieviem Kundz. Kronv. 169.
Avots: ME III, 300
pietramdīt
pìetramdît,
1) hinzujagen, -treiben:
p. nuošķīrušās aitas pie citām;
2) (eine Menge) herunterschütteln, -rütteln
(piekratīt):p. daudz ābuolu Arrasch;
3) zur Genüge schelten:
kuo tu viņu pietramdīsi? Warkl.
Avots: ME III, 305
1) hinzujagen, -treiben:
p. nuošķīrušās aitas pie citām;
2) (eine Menge) herunterschütteln, -rütteln
(piekratīt):p. daudz ābuolu Arrasch;
3) zur Genüge schelten:
kuo tu viņu pietramdīsi? Warkl.
Avots: ME III, 305
roze
‡ III rùoze 2 Linden in Kurl. "uz visām pusēm izšķīrušies mati, tini u. t. t.": senāk katru linu sauju apalās ruõzītēs izstatīja. ja teļam ruozīte ze̦māk , tā laba guotiņa.
Avots: EH II, 393
Avots: EH II, 393
saderīgs
saderîgs,
1) passend, zusammenpassend, übereinstimmend;
2) verträglich, friedlich
Wid.: laimīgi un saderīgi dzīvuot Dīcm. pas. v. I, 32, lai vīrs ar savu sievu saderīgi dzīvuo BW. III, 1, 82. dzīvuojis ar savu sievastē̦vu saderīgi LP. IV, 149. abi izšķīrušies saderīgi VII, 859.
Avots: ME II, 610
1) passend, zusammenpassend, übereinstimmend;
2) verträglich, friedlich
Wid.: laimīgi un saderīgi dzīvuot Dīcm. pas. v. I, 32, lai vīrs ar savu sievu saderīgi dzīvuo BW. III, 1, 82. dzīvuojis ar savu sievastē̦vu saderīgi LP. IV, 149. abi izšķīrušies saderīgi VII, 859.
Avots: ME II, 610
sašķirt
sašķir̃t, ‡
3) zum Aufziehen aussondern
Dunika: s. teļus. Refl. -tiês, ‡
2) sich zerteilen:
sabiedrība, pulciņuos sašķīrusies, spēlēja kārtis Līg. medn. 66.
Avots: EH XVI, 454
3) zum Aufziehen aussondern
Dunika: s. teļus. Refl. -tiês, ‡
2) sich zerteilen:
sabiedrība, pulciņuos sašķīrusies, spēlēja kārtis Līg. medn. 66.
Avots: EH XVI, 454
šķērsceļš
škḕ̦rsceļš, šķē̦rsu ceļš U., ein Queroder Kreuzweg U.: šķē̦rsceļā raudādami šķīrušies LP. VI, 603.
Avots: ME IV, 36
Avots: ME IV, 36
šķirt
šķir̃t: prt. šķiru Mahlup, ‡
6) "?": šķẽ̦rsu braucu pār Daugavu, šķīru leišus maliņā; nuo tā leišu šķīrumiņa kļūst man leišu līgaviņa BW. 22474. "7532" ME. IV, 45 (unter šķir̃tiês 2) zu verbessern in "7533".
Avots: EH II, 638
6) "?": šķẽ̦rsu braucu pār Daugavu, šķīru leišus maliņā; nuo tā leišu šķīrumiņa kļūst man leišu līgaviņa BW. 22474. "7532" ME. IV, 45 (unter šķir̃tiês 2) zu verbessern in "7533".
Avots: EH II, 638
šķirt
šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,
1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;
2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;
3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;
4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;
5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,
1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;
2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,
1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;
2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III 4 , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.
Avots: ME IV, 45, 46
1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;
2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;
3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;
4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;
5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,
1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;
2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,
1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;
2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III 4 , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.
Avots: ME IV, 45, 46
skulstīt
svars
svars (li. svãras "das Pfund; die Wage"),
1) das Gewicht (die Schwere selbst, und das die Schwere prüfende Gewicht):
sudrabs vilka (Var.: svēre) gŗūtu (Var.: smagu) svaru, wog schwer BW. 5598. īsti svara mieži Alm. Meit. nuo sv. 4. ja tuos neiesēsi svaru dienā, tad tev izaugs tik viegli... 5. liduo Nebijušais... bez vaida un bez svara Vēr. 1904, S. 292. pūķis uztupies bumbas svarā LP. VI, 53. puods zemes svarā bijis līdzīgs 25 mārciņām Etn. IV, 150; zemes svars - 25 mārciņas III, 138. izšķīruši... lieluo un mazuo zemes svaru IV, 150. šī lieta nebij ne˙vienam ne˙kādā svarā, hatte keine Bedeutung Mērn˙l. 236. Upmalim bij svars (Bedeutung, Ansehen, Autorität) muižā Aps. II, 20. kas tad nu tādām blēņām piegriezīs lielu svaru? BW. svara kauss U., die Wagschale: nuošķiebušies svaru kausi Krilova pas. 62. svara tilts U., eine Zugbrücke; svari, die Senker am Setznetz Bielenstein Holzb. 670;
2) gewöhnlich plur. svari, die Wage:
uztupies uz svariem LP. VI, 53. svari jutīgi Dravn. svaru nams U., das Wagegebäude in Riga;
3) ein Hebel
Biel. n. U.;
4) svari, eine Blume.
Zu svḕrt.
Avots: ME III, 1143
1) das Gewicht (die Schwere selbst, und das die Schwere prüfende Gewicht):
sudrabs vilka (Var.: svēre) gŗūtu (Var.: smagu) svaru, wog schwer BW. 5598. īsti svara mieži Alm. Meit. nuo sv. 4. ja tuos neiesēsi svaru dienā, tad tev izaugs tik viegli... 5. liduo Nebijušais... bez vaida un bez svara Vēr. 1904, S. 292. pūķis uztupies bumbas svarā LP. VI, 53. puods zemes svarā bijis līdzīgs 25 mārciņām Etn. IV, 150; zemes svars - 25 mārciņas III, 138. izšķīruši... lieluo un mazuo zemes svaru IV, 150. šī lieta nebij ne˙vienam ne˙kādā svarā, hatte keine Bedeutung Mērn˙l. 236. Upmalim bij svars (Bedeutung, Ansehen, Autorität) muižā Aps. II, 20. kas tad nu tādām blēņām piegriezīs lielu svaru? BW. svara kauss U., die Wagschale: nuošķiebušies svaru kausi Krilova pas. 62. svara tilts U., eine Zugbrücke; svari, die Senker am Setznetz Bielenstein Holzb. 670;
2) gewöhnlich plur. svari, die Wage:
uztupies uz svariem LP. VI, 53. svari jutīgi Dravn. svaru nams U., das Wagegebäude in Riga;
3) ein Hebel
Biel. n. U.;
4) svari, eine Blume.
Zu svḕrt.
Avots: ME III, 1143
ulināt
I ulinât,
1) (einander) zurufen:
sēņuotāji mežā bija atšķīrušies, bet sāka ulināt, kamē̦r sadzirdēja un atkal viens uotru atrada Druw. n. RKr. XVII, 84. vai vilciņ, tu jau biji nekristīts, kurš vien tevi ieraudzīja, visi tevi ulināja BW. 2365.;
2) = urinât I PS.;
3) lallen, stammeln (z. B. von Kindern, die zu sprechen lernen)
N.-Peb. Zu ulē? Vgl. auch li. ulénti "hallo rufen".
Avots: ME IV, 297
1) (einander) zurufen:
sēņuotāji mežā bija atšķīrušies, bet sāka ulināt, kamē̦r sadzirdēja un atkal viens uotru atrada Druw. n. RKr. XVII, 84. vai vilciņ, tu jau biji nekristīts, kurš vien tevi ieraudzīja, visi tevi ulināja BW. 2365.;
2) = urinât I PS.;
3) lallen, stammeln (z. B. von Kindern, die zu sprechen lernen)
N.-Peb. Zu ulē? Vgl. auch li. ulénti "hallo rufen".
Avots: ME IV, 297
uzmata
uzmata, uzmats (li. ùžmatas "Vorwurf"),
1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene 2 III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;
2) "?"Mahlup (uzmata);
3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);
4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.
Avots: ME IV, 356
1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene 2 III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;
2) "?"Mahlup (uzmata);
3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);
4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.
Avots: ME IV, 356