Paplašinātā meklēšana

‡ àizšļàukt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen; hin-, wegrutschen;

2) hinter etwas, hin-, weggiessen, -spritzen (mit Wucht, in der Form eines starken Strahls)
AP. (= àizšļàkt 1).

Avots: EH I, 56

‡ apšļaûkt ² Dunika, tragend abnutzen oder beschmutzen: a. drānas.

Avots: EH I, 120

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem kājas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202

‡ izšļaukt (?) Bērzgaīe, Lubn. "izmānīt".

Avots: EH I, 486

nùošļaukt,

2): n. (zuspitzen)
mietam vai kaudzei galu Selg.; ‡

3) "?": viss [siena] pants bij nuošļaukts kâ zâle pēc krusas negaisa Brigadere Dievs, daba, darbs 344; ‡

4) "apvazāt" Dunika: n. drānas; ‡

5) (etwas Flüssiges) abwischen:
slapjumu nuošļauca ar cimdiem Kaudz. Izjurieši 94; ‡

6) abspülen
Wessen: šaltēm ūdeni lejuot n. galdu.

Avots: EH II, 96

nùošļaukt,

1) [intr., abfallen, abgleiten
Für. I, unter šļaukt]: nuošļaukt nuo krē̦sla Apsk, v. J. 1905, S. 157;

2) tr., abschrägen:
auglenīcas ir ar nuošļauktu galu Wid. Refl. -tiês,

1) sich abschrägen, schräge abfallen:
pret jūru kalni pielaižas, nuošļaucas JR. VII, 3;

[2) neine kurze Zeit abschlafenu
Dickeln; "nuostaipīties, nuožāvāties" Neu-Bergfried).

Avots: ME II, 868

pãršļaukt: hinter "Por." ME. III, 181 zu ergänzen "III, 296".

Avots: EH XIII, 213

pãršļaukt,

[1) oberflächlich glätten, fegen, herüberfahren:
meičas nepaspēja istabu krietni izslaucīt, tikai tâ pāršļauca. upē le̦dus izburbējis, bet tuomē̦r pāršļaucu (uzmanīgi un lē̦nām ejuot vai braucuot) Jürg. p. grīdu Zvirgzdine. pāršļaukt ar ruoku pār seju C.;

2) durchhauen, durchschneiden:
p. kuoku Warkh., Warkl., Zögenhof;

3) oberflächlich abspülen.
Refl. -tiês, mühsam, die Füsse schleppend hinübersteigen, sich über etwas schleppen: ar muokām izdevās pāršļaukties pār šauruo uu glumuo laipu Jürg.] uz vienas kājas pāršļaukties uz divām kārtīm Por.

Avots: ME III, 181

[pašļaukt, ein wenig (einen Schlitten) gleiten machen: pašļauc savas ŗagavas drusku uz priekšu, lai es tieku gaŗām! N.-Peb.]

Avots: ME III, 115

pìešļàukt,

1) heranschleppen:
p. nastu pa zemi ve̦lkuot pie sē̦tas C.;

2) abglätten
(tr.): p. ar ruoku linu grīzti Bers.;

3) schräg abhauen:
p. spāres galu Wandsen.

Avots: ME III, 301

‡ sašļaũkt Dunika "plakanā veidā salikt": s. tītavas.

Avots: EH XVI, 454

sašļauktiês, zusammenkriechen, -glitschen: divi bē̦rni kuopā sašļaukušies Warkl.

Avots: ME III, 757

I šļaukt: "gehn" ME. IV, 67 zu verbessern in "gehen". Refl. -tiês: "glausties" Nötk.; nuogulties un tad š. (mit àu ² ; "vilkties") uz priekšu Mar. ar ragavām š. pa pliku zemi ebenda. š. ("spiesties") caur cilvē̦ku baru.

Avots: EH II, 644

I šļaukt Wessen, gleiten machen, lassen Wid.; = šļukt Für. I; die Füsse schleppend gehn (mit àu ² ) Mar.: kuo tu šļauc! redzi, kāda grīda paliek! Mar. n. RKr. XV, 139; hinunter glitschen, rutschen Ramkau; glitschen (mit àu) C., A. - Schwanb. Refl. -tiês, gleiten (mit àu) C.: laîva šļaucās ar malu gar gļuotām D. Goŗkijs 44; fallen Warkh. Subst. šļaukšanâs Spr., = šļauka I 2. Nebst šļaukât III, šļukt und šļūkt etwa (s. Wood AJPh. XXIV, 48 und 54) zu li. slúkau "schleiche", mengl. slouh "abgestreifte Schiangenhaut" und (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 711) d. dial. schlauch "schlau"?

Avots: ME IV, 67

II šļaûkt ² , -cu Dond., Stenden, Wandsen, schtäg machen, zuspitzen (= šļaupt). Zu šļauks.

Avots: ME IV, 67

III šļàukt ² Schwanb., Warkl., (mit "aû" ) Warkh., schlagen.

Avots: ME IV, 67

IV šļaûkt ² , -cu N. - Bartau, (Kleider) tragen, tragend abnutzen (apvalkāt): sāk jaunās drēbes šļaukt. Wohl zu šļaukt I; zur Bed. vgl. ahd. sloufen "schlüpfen lassen, an- oder ausziehen": ahd. sliofan "schlüpfen", ae. slūpan "gleiten".

Avots: ME IV, 67

šļaukts "?": pūķis ir abuos galuos šļaukts (zugespitzt?) LP. VII, 715.

Avots: ME IV, 67

uzšļaukt,

1) (hin)aufziehen:
uzšļaukt siena gubu uz kūtsaugšas;

2) aufschrägen:
viņam uzšļaukti ple̦ci, (schräge) Schultern Stenden.

Avots: ME IV, 389

kumẽdiņš,

1) der Komtidiant (in geringschätzigem Sinne), Faxenmacher, Akrobat:
ķēniņš vaŗa vīru gribējis rādīt par kumēdiņu LP. VI, 773. viņš nebija tāds kumēdiņš, kuŗš uz vienas kājas varēja pāršļaukties uz divām kārtīm Posak;

2) Komudie̦Theater (verächtlich), Faien:
tur kumēdiņi bez naudas, viņai tâ vien bij, it kâ viņa spē̦lē̦tu kumēdiņus Blaum.

Avots: ME II, 311

nùošļaũcît, tr., mit der Hand abglätten, abstreichen PS., C.: izspaidījusi pakrūti un nuošlaucījusi krustus... Seibolt. [Refl. -tiês Dickeln, = nùošļauktiês 2.]

Avots: ME II, 868

[nùošļaust Wid., = nùošļaukt, nuošļaupēt.)

Avots: ME II, 868

I šļauka,

1) šļaûka Gr. - Buschh., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., einer, der sich rekelt
(šļaukā(ja)s);

2) šļauka U., Plur. šļaukas U., (mit aû) Bers., Kr., Lubn., Saikava, Sessw., das Recken, Rekeln:
man uznāca šļaukas Bers. Sessw. U. a. šļaukas vien bija, (das Fieber blieb aus,) es blieb nur noch das Recken und Brechen der Glieder U.;

3) šļaũkas Widdrisch, šļaûkas ² Salis, = šļuoka, die eingetretene Spur im Getreide oder Gras. Zur Bed. 1 und 2 vgl. šļaucīties 1, zur Bed. 3 - šļaukt I.

Avots: ME IV, 65, 66

III šļaũkât, -ãju, schleppen, gleitend ziehen: kājas pa dubļiem C.; kājas pa grīdu (mit àu ² ) Schwanb. Zu šļaukt 1.

Avots: ME IV, 66

šlaukt Arrasch, = šļaukt I, glitschen.

Avots: ME IV, 59

šļauku (acc. s.) duot "?". Vgl. šļaukât I 3, šļaukt III.

Avots: ME IV, 67

II sluokaîns U., = šļuokaîns, šļaugans, kraftlos, welk: sluokains bē̦rns Ruj. n. U. - Wohl Ableitung von *sluoks dass. (vgl. z. B. skābains: skābs); wenn mit uo aus ōu̯, etwa nebst šļaukt zu schwed. slugga "träge sein" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 709).

Avots: ME III, 944

šļukt, šļùku, šļuku, gleiten U., rutschen Gr. - Sessau; langsam fallen Spr., Dond.: šļukt nuo ruokām ārā Dunika. vilks iet par kārti, kuŗa pārlikta pa bedri; iet, iet, kāja šļūk - dibinā iekšā! LP. VI, 268. - Subst. šļukšana, das Gleiten; šļukums, das einmalige, vollendete Gieiten; das Herabgeglittene: kalna šļukums, der Bergsturz V. zemes šļukums, der Erdrutsch V. Zu šļaukt I; vgl. auch li. šliukštu "rutsche, gleite".

Avots: ME IV, 74

šļùkt C., PS., šļùkt ² Kl., Kr., Nerft, Preili, Prl., šļûkt ² Dond., Dunika, Kurs., Līn., AP., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, šļūcu,

1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù ² ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;

2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;

3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û ² ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,

1) das Gleiten;

2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;

3) das Spinnen;
šļūcẽjs,

1) wer gleitet;

2) wer gleiten macht;

3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.

Avots: ME IV, 79