Paplašinātā meklēšana

‡ babīte, Appellativbezeichnung vieler Landseen in Kurl. (besonders solcher, die zuwachsen?) BielU. Vgl. Babītes e̦ze̦rs bei Riga, wozu der apr. Seename Babanl u. a. bei Gerullis Apr. ON. 18 und 14.

Avots: EH I, 197

‡ bebīte, ein Baby Lubn.

Avots: EH I, 210

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

II bīte: nu jums būs bìte ² ("?") Oknist (es wird euch etwas Unangenehmes widerfahren).

Avots: EH I, 223

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

III bīte,

1) der Müssiggänger,
cilvē̦ks, kas stāv bez darba Etn. I, 105; [vgl. bĩstaklis 3];

2) ein von sich geschobenes Stück Arbeit
L. [Zu bīt.]

Avots: ME I, 304

‡ bĩtele A.-Aulz, Lieven-Bersen, Pankelhof, = ‡ bētelis.

Avots: EH I, 223

‡ čabīte, eine Frau von kleinem Wuchs, sanftem Wesen und lieblicher Sprechweise Golg.: nav ne˙kāda varenā sieva, ir tikai tāda č.

Avots: EH I, 281

‡ cebīte "maza bērna kāja" Frauenb.

Avots: EH I, 262

‡ cībīte "?": cibīt, mana cimbuolīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. piel. ² 27227, 1.

Avots: EH I, 275

čibīte, das Hühnchen. In Stelp. auch čibulīte, als Kosewort gebraucht. Vgl. ciba 1 und cibīte.

Avots: ME I, 412

cibītes,

1) Hühnerchen;

2) die unterten, mit der Sense quer abgeschnittenen Strohbündel beim Decken des Strohdaches,
auch vistiņas genannt Bielenstein H. 21. [Zu ciba 1.]

Avots: ME I, 379

čubītes: eine Speise (biguzis) aus Wasser, Brot und Zucker Brucken.

Avots: EH I, 294

čubītes, eine Speise, = biguze Etn. I, 20. piena č., eine Speise aus Milch und zerbröckeltem Schwarzbrot Stelp.

Avots: ME I, 418

‡ dabĩte, Demin. zu daba, die Art, Natur: bē̦rza īste̦nā d. ir sievišķīga, mīksta Kronw. Kopoti raksti un runas 154.

Avots: EH I, 300

irbīte: der Froschköder PV. Nach einer Mitteilung von E. Ozoliņš darf in Jürg. (wohl such anderswo) beim Krebsen mit einem Froschköder der Frosch (var̂de) nicht beim Namen genannt werden, sondern wird irb(īt)e ("Rebhuhn") genannt.

Avots: EH I, 431

irbīte, ein Frosch Lös.

Avots: ME I, 709

[ķebĩte, ein dünner Brei Lieven - Bersen.]

Avots: ME II, 358

krim̃bĩteris, der Krippenbeisser Kand. (Aus einem nd. *kripbīter? Zum mb aus bb vgl. nd aus dd Le. Gr. 177.]

Avots: ME II, 279

‡ pagubīte KatrE. "maza gubiņa": cik šim tā sìena! tādas pagubītes vien sakrāvuši!

Avots: EH II, 135

‡ skàlbīte ² Saikava, = skal˜bis I (am Pflug).

Avots: EH II, 499

til˜bĩte: "tolanus" ME. IV, 187 zu verbessern in "totanus".

Avots: EH II, 681

til˜bĩte Wandsen, punktierter Wasserläufer (tolanus ochropus L.) Natur. XXXVII, 187; schwarzgrauer Wasserläufer U. Vgl. titilbis (und?) li. tilvìkas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 187

zĩdaũbĩte, eine seidene Haube: pūriņā zīdaubītes saluocītas BW. 24447, 2.

Avots: ME IV, 731

žubīte,

1) s. žube I 1;

2) s. žube II.

Avots: ME IV, 828

‡ žur̃bīte Warwen "putraimu biezputra ar virsū uzlietu smalki sagrieztu ce̦ptu gaļu".

Avots: EH II, 822

žur̃bĩte Kalleten, der Frosch.

Avots: ME IV, 832

‡ atķest, hereilen: šuorīt atķeš Lībīte, lai nākuot tūlin Janš. Bandava II, 428. Marģietu, kuŗa arī bija atķe̦suse jūŗmalā Janš. Tie, kas uz ūdens 14.

Avots: EH I, 152

bītnieks, Pfuscher, der nicht zur Zunft gehort Riga St., L.: (prātīgs strādnieks) visur guodā pastāvēs, kur bītnieks..., kas amatu nepruot un visu amatu samaitā, kaunā paliek A., St. Scheinbar zu bīte 3.

Avots: ME I, 305

‡ cabe,

1) auch Demin. cabiņa, das Huhn, das Hühnchen
aus einem handschriftl. Vokabular;

2) Demin. cabīte. Liebkosungswort:
nāc, mana cabīt, ārā! Janš. Dzimtene III ² , 22.

Avots: EH I, 259

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

I ciba, cibe Wain., das Huhn in der Kindersprache: sate̦k meitās kâ cibītes BW. 13914,3. nebēdz, cibiņ Stelp.

Avots: ME I, 378

[čube BW. 33487, čubele Gramsden, čubīte Nigr., BW. 2470, čubenīte BW. 27227, 2, = čubiņa.]

Avots: ME I, 417

II čumiņa, = biguze, čubītes Etn. I, 20.

Avots: ME I, 420

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv ^2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III ^{3, 875 ;}

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701

[ieduobe, eine kleine Vertiefung: vaiguos maza ieduobīte Bers.]

Avots: ME II, 12

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. ² 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

klibis: k. manu māsu grib Tdz. 43804. Dazu auch ein Deminutiv klibītis (fem. klibīte) PV.

Avots: EH I, 616

klibis (li. klìbis "ein wackeliges Messer"), f. klibe, klibkãjis, f. klibkãje [li. klibkõjis, - jė "хромоножка"], der (die) Lahme, Lahmfuss A. XVII, 901; mana klibīte, meine lahme Stute Blaum.

Avots: ME II, 225

‡ *klu,jāns, ein gewisser Vogel: nuokliedzās klujāniņš ... kalna galiņā; iztrūkās... irbīte Tdz. 37352 (aus Grünh.). Vgl. klijāns.

Avots: EH I, 622

labdabis, f. -be, der (die) Gutgeartete, Gutmütige. - labdabītes tabaciņš, ein gelinder Tabak L.

Avots: ME II, 394

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene ² I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene ² I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

lẽ̦tdabis, f. - be, der (die) Leichtsinnige: tu, puisīti, lē̦tdabīti BW. 21706, 1. mūs[u] māsiņa, lē̦tdabīte, tikkuo līdza neaizgāja Ltd. 906. sirsiņ, mana, lē̦tdabīte! BW. 124, 1.

Avots: ME II, 462

[II libis Seppkull, Neu - Salis], libīte, ein Stück Erlenholz mit einer Rine, das in ein in eine Birke gebohrtes Loch zum Abzapfen von Birkenwasser gelegt wird Treiden.

Avots: ME II, 465

liẽlce̦kule, die Grosszopfige, Beiname der Henne, der Eule, des Feldhuhns: vistiņ, mana lielce̦kule! BW. 17653. es savai Laimiņai lielce̦kuli (Var.: lielce̦kuļu) vistu kavu BW. 1140. ai irbīte, lielce̦kule! 2168. pūce, pūce, lielce̦kule 2575.

Avots: ME II, 497

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

I nùolipt,

1): viss luogs nuolipis ar mūsām Ramkau. staigā (ar dubļiem) nuolipis pa tīrumu Auleja. bē̦rnam visas drēbītes (ar netīrumiem) nuolipušas Frauenb.;

2): "besetzen, auf etwas verpicht sein"
ME. II, 811 zu ersetzen durch "= aplipt 2".

Avots: EH II, 63

nùošņurgât, tr., mit Nasenschleim beschmutzen: nuošņurgājis visas drē bītes Latv. (Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim beschmutzen Adiamünde, Salis, sich besudeln Bauske.]

Avots: ME II, 870

parakt,

1): izne̦s mācītāju un paruok aiz staļļa Pas. XII, 270. piegājis pie jau paraktās ("?") duobītes zem bē̦rza saknēm XV, 59;

2): kad kāds paraktu turpat ... kalniņā Pas. VIII, 382. paruok vēl XV, 36.

Avots: EH XIII, 166

pãrklât, ‡

2) von neuem decken, ausbreiten:
p. (= pārmainīt) bē̦rnam drēbītes Oknist.

Avots: EH XIII, 202

pãrsegt, ‡

2) etwas anderes überdecken:
p. bē̦rnam citas drēbītes Oknist.

Avots: EH XIII, 210

pìetaĩsît,

1) anmachen (an etwas), anlegen:
pie ases pietaisīsim kluoķi Pūrs III, 147. nevarēja nuociesties nepietaisījis savu balsi, konnte sich nicht enthalten, (in den Gesang) mit einzustimmen De̦glavs Rīgā II, 1, 314;

2) anmachen, zumachen:
pietaisīt durvis:

3) anfüllen :
es pūriņu pietaisīju Biel. 1901; pietaisīt vidus "paēst" Nerft;

4) besudeln, bemachen, vollmachen:
ja kristījuot bē̦rns drēbītes pietaisa, tad tam gaidāma slikta dzīve Etn. II; 144. paliekas nuolējis zeme un putras trauku pietaisījis, izgājis ārā Etn. III, 92. Refl. -tiês,

1) sich dranmachen, sich hinzugesellen:
studenti pietaisās par sarunu dalībniekiem MWM. VIII, 461;

2) sich betrinken, besaufen :
tad nu ir pietaisījies, der ist mal besoffen Mag. XIII, 2,50. viņš ir pietaisījies kâ maiss od. kâ murds, er ist steif besoffen Seew. n. U.

Avots: ME III, 302

pureklis,

1) der Schauder, Schüttelfrost:
viņu muocīja auksti purekļi A. XI, 572. tuo re̦dzuot un dzirduot man izgāja auksti purekļi par kauliem Ahs.;

2) auch pure̦kls, Erde od. Sand,
kur kāds putns purinājies Vidsmuiža, Kārsava: te irbīte purināj[u]se, te palika pureklītis BW. 18377. Zu purinât.

Avots: ME III, 416

raîbe ²

1): auch (raibīte) Sackenhausen n. BielU.;

2): auch (raĩbs) Wainsel n. FBR. XIV, 88.

Avots: EH II, 350

raîbe ² Tr., auch raiba,

1) raibene Ar., ràibe ² Gr.-Buschhof, ein buntes Umlegetuch;
n. U. gew. der Plur. raibes, raibi, gestreifte, bunte Weiberröcke: dievs dē̦lu satina vadmalas baķī; mīļa Māŗa meitiņu raibītē BW. 1129. māmīna raibus auda VL. aus Rutzau. es savu pādi raibā tinu 1501. gudra meita gudri pūru pieluocīja: virsu raibes, apakšā, vidū baltas villainītes 16530. trīs raibītes pūriņā 7876, 3. zīda raibes (raibas 30350,1) mugurā, vaska kurpes kājiņā 18473, 6. Jānīt[i]s pats zābakuos, Jāņa sieva raibītē 32999. māsas raibu audējiņas 27632, 3. es brālīša kumeliņu raibītē ēdināju 16022;

2) raĩbe, eine bunte Kuh
Pernigel.

Avots: ME III, 467

II ruõtât, -ãju,

1) auch ruotêt, gewandt sein, sich drehen, hüpfen U., hin und her fliegen Lems. n. U., sich spielerisch bewegen Warkl.: guovis te+pat pa druvu ruotā Janš. Bārenīte 5. kuo tad nu abas tâ pa iekšu ruotājat? Janš. Prec. viesulis 32. es atradu vabuolīti mēslienā ruotājuot BW. 1160. es biju irbīte, es māku ruotēt , nuo viena kalniņa uz uotruo 13645 , (aus Kokn.). kas kait irbei neruotāt! 13723. saulītei ruotājuot LP. VII, 528, Warkl. mīļā Māŗa ruotā pa nama jumtu BW. 33386. piegāja grāvim, lai re̦dzē̦tu, kâ ruotā atsvabinātā sula Ezeriņš Leijerkaste II, 179;

2) durchsuchen
Neuenb, n. U.; "beriechen (?)" Bergm. n. U.: es ruotāju, es meklēju sava raiba kaķēniņa BW. 19296;

3) faulenzen
Ruj. n. U. Refl. -tiês, tummeln, (ruõtâties Salis, Ruj.) spielen, hin- und herhüpfen, -springen: tur es ruotājuos kâ bē̦rns Rainis. zaķis ruotājas ar sudraba ābuolu LP. IV, 180. ej druvā, druvaļiņa, kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 27973. mīļa Māŗa ruotājās mūsu jumta virsiņā 1442. nu sāka saulīte ruotāties, te bij rītā, te vakarā, te nu līguo dienas vidū 24794 (weitere Belege bei Wolter AfslPh. VII, 629 ff.). - viegls pussmaids tam tikkuo manāmi ruotājas ap lūpām Vēr. 1, 1392. - Subst. ruõtâšana, das Gewandtsein, das Sichdrehen, Hüpfen, Spielen; ruõtãšanâs, das Tummeln, Spielen, Hüpfen, Springen; ruõtãjums, die vollendete Tätigkeit des Sichdrehens, Hüpfens, Spielens; ruõtâtãj(iê)s, wer sich dreht, hüpft, spielt, springt. Die Bedd. 2 und 3 beruhen wohl auf der Bed. 1, und ruotât 1 gehört wohl (nach Būga LM. IV, 432) nebst rats zur Wurzelform reth- "laufen, rollen".

Avots: ME III, 584

salube Dond., salupe Ahs., ein nom. pl. salupīši BW. 2728, 3 var., ein wattierter Umhang mit grossem Kragen u. ohne Ärmel Heniņ: vilkam kaula kažuociņš, lapsai zīda salubīte BW. 2392. blusai brūna salupīte BW. piel. ² 2728, 4. Vgl. salaps.

Avots: ME II, 677

saņudzinât U., Dunika, Assiten, saņudzît, tr., verwickeln, verwirren (z. B. Garn) U.: zīlīte, žubīte audekļu meta, atskrēja vanags, saņudzināja (Var.: samudžināja) BW. 2527 var. (vainadziņš) savītis un saņudzīts Lautb. Margeris 100.

Avots: ME II, 696

sarùostît ² : auch Saikava, Weissensee; bē̦rnam nuo gabaliņiem vien var drēbītes s. AP. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) zusammentrakeln: nuo ... lupatu gabaliņiem ... saruostījusies sev tādu sagšu Kaudz. Izjurieši 222.

Avots: EH XVI, 444

slazds: auch Alswig, AP., C., Fehteln, Grawendahl, Kegeln, Lemb., Lems., Lubn., Sessw., (slazdi) Kolberg, Schwitten; irbītem slazdus taisu BW. 11197, 2 var.

Avots: EH II, 522

I šnibis, ein Vogel: smilšu šnibis, Rohrsperling, Rohrammer Dr.; rudens šn. Konv. ² 2319; zāļu šn. ebenda; Demin. šnibītis ebenda "dūņtilbīte". - Vgl. šņibis und šnibe.

Avots: ME IV, 88

spuosta, = spuosts: taisiet spuostas . . . vanagiem! BW. 5804, irbītei spuostas taisu 11254.

Avots: ME III, 1035

spuôsts: auch Bērzgale, (mit uô ² ) Salis; spuôsti Odensee; spuostā (od. zu spuosta?) bija iesējusies pūce Pas. XII, 277. rubeņam spuostu (od. zu spuosta?) sèju BW. 3816. ielēca kâ irbīte spuostiņuos 17910 var.

Avots: EH II, 566

I šube (?) U., šubīte (?), = žub(īt)e, der Fink; vgl˙li. (bei Kurschat in Klammern) šiubė dass.

Avots: ME IV, 104

sudmalas: auch Ahs., Grob. (in Grob. gelegentlich auch der Sing. sudmala ), Iw., Katzd., Kurmene, Lesten, Linden in Kurl., Luttr., Mesoten, Neuhausen, OB., Puhren, Scheden, Schnehpeln, Schwitten, Stenden, Sonnaxt, Strasden, Wormen; gen. pl. sudmal[u] um Gold. a. d. J. 1683 n. FBR. XVII, 38; eine Wassermühle Oknist, (ūdens s.) Babīte; eine Windmühle Leegen, Perkunen; (unbek. in Aahof, Allasch, Alswig, AP., C., Fehteln, Heidenfeld, Jürg., Kegein, Korwenhof, Lasd., Lemb., Lems., Linden in Livl., Lis., Lubn., Marienhausen, Marzen, Meselau, Morizberg, N.-Laitzen, N.-Peb., Palzm., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Schwanb., Sessw., Smilt., Tegasch, Višķi, Wolm., Zögenhof). - Vgl. sutmalas.

Avots: EH II, 599

tercels "duobīte, kuo iecē̦rt ce̦lmā sulām" N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. Wenn als *tērcelis aufzufassen, etwa zu tērce.

Avots: ME IV, 165

ticis (li. tìkęs "wohlgeraten"), f. tikusi, auch tikušs Warkl., Part. praet. act. zu tikt I, = tikls: Sprw. tikušam sēnes aug, netikušam kāti vien Br. sak. v. 1077. es tikuse darbeniece (Var.: laba darba meita) BW. 7013, 1 var. es tikuse mātes meita 7276, 2. kam tā (= māsiņa) auga netikuse, kam staigāja neraže̦na? 5731. audz, mana pādīte, audz labi tikuse! tikušas lūkuo bajāru dē̦li 1456. tāda māte, tāda meita, abas divas netikušas: dzīva vilna pūriņā, ciemā te̦k villainīšu 6917, 3. pašam meitu brāķmanim nav tikusi ligaviņa 21318, 3 var. maza biju, bet tikusi 7522. netikuša (für netikusi) tā meitiņa, kās man pate dāvājās 11154, 2. kupa liela dziedātāja, tā tikusi darbiņā VL. aus Kalleten. tikuši vīri (fleissige Männer) Glück I. Chron. 27, 9. ticis saimnieks Ob.-Bartau. kāds ticis (wohlgeartet) puisis! St. ticis suns Gramsden. esi rātna, paklausīga uiz tikusi! Kaudz. M. 4. visādi ticis vīrs LP. VI, 849. viņš ... būs katrā darbā krietns darītājs un vaduonis, juo viņš ir vispār ticis jauneklis Janš. Dzimtene V, 249. māte je̦m drēbītes līdz baznīcā, lai bē̦rns būtu ticis darbā JK. VI, 37. caur tikušu strādāšanu . . . sakrājis Lautb. Luomi 167. tikuša (für tikusi) paskubināšana ūz atgriešanu nuo grē̦kiem Glück Zephanja 2. - Adv. tikuši,

a) gehörig, wacker, hurtig, fleissig, anständig
U.: strādāja tikuši Glück Nehem. 3, 20; Kaudz. M. 26. strādā tikuši un turies guodam! Saul. Daugava I, 54. es tikuši darbuojuos Glūck Judas 3 (ähnlich: Aps. VII, 25). ja jūs tikuši klausīsiet Glück II Mos. 15, 26. tikuši uzlūkuot, fleissig aufsehen Elv.;

b) "gar bald"
Manz. Lettus.

Avots: ME IV, 180

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I ⁴ , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199

trũba Iw., Līn., trūba U., trūbe U.,

1) eine Röhre (wie jeder hohle Zylinder von verschiedenster Materie und verschiedenstem Gebrauch)
U.: dzirdes trūbiņa Straut. Vesel. 42; Konv. ² 244, der Gehörgang. dzemdes trūbīte, das Mutterrohr Preip. 19;

2) die Posaune
U.: pūt, Jānīt, vara trūbu! BW. 32925;

3) ein Heber
Trik. n. U. Nebst li. trūbà "ein Kuhhom" und estn. trūp "Röhre" aus r. трубá.

Avots: ME IV, 249

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl ² ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl ² ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani valˆgā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā ^2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al˜ ) C., Ramkau, (mit àl ² ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val˜dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs ² ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von velˆt "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454