Paplašinātā meklēšana

adžubu; s. atžubu.

Avots: ME I, 11

apžubžņas, der Schimmel: nuokasi nuo maizes apžubžņas Naud.

Avots: ME I, 139

[atžubriski žagarus raut Biel. nach U., einen Strauch oder Äste mit der Spitze voran niederziehen.]

Avots: ME I, 214

[atžubtiês Peb. nach U. oder atžūbt Ruj. nach u., sich erholen, zum Bewusstsein kommen.]

Avots: ME I, 214

atžubu (li. atžubu), atžubus, auch atzubiņ LP. VII, 411, atžūbin A. XII, 722, atžūbeniski Etn. II, 97 und Altenwoga, gleichbedeutend mit aišubu usw.; cf. atžaubiski, atšaubiski.

Kļūdu labojums:
atzubiņ = atžubiņ

Avots: ME I, 214

atžuburis, der Widerhaken Konv. ² 2600.

Avots: ME I, 214

atžubu "mit verwendter Hand" Stender Gramm. 17.

Avots: EH I, 183

‡ daũdzžuburaîns, sehr ästig, zakkig, stark verzweigt: kustuonis ar ... daudzžuburainiem ragiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 3 (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 429).

Avots: EH I, 310

dažubān, dažubrìd, dažudien, manchmal, zuweilen, oft: tas dažubān spīd ar gar,u asti LP. VI, 114.

Avots: ME I, 446

divžuburains, zweizackig: divžuburaina galuotne MWM. V, 354.

Avots: ME I, 474

divžuburar̂kls Linden, = divžuburains (?) arkls.

Avots: EH I, 324

‡ divžuburu (gen. plur.), divžubura (gen. s.), = divžuburains: divžubura kārpačiņa BW. 23461. divžuburu pipelīte 35412.

Avots: EH I, 324

‡ izžubinât, die Hülsen nachlassend ausfressen Ermes: putni izžubina. graudus; langsam ausfressen Trik.: zirgs izžubinājis auzas.

Avots: EH I, 499

izžuburuôt, tr., gebelförmig teilen: kuniņas aste uz trim žuburiem izžuburuota BW. 20422, 2.

Avots: ME I, 833

nùožubinât: n. asakas, n. gaļu nuo kaula NB.

Avots: EH II, 111

nùožubinât, tr., abnagen: lai suns kaulu nuožubina Naud.

Avots: ME II, 894

‡ pažubinât(iês), ein wenig (eine Zeitlang) mit zahnlosem Munde essen Dond.

Avots: EH XIII, 194

pìežubinât,

1) "sich langsam und fein zerkauend sattessen":
pagāja labs laiks, kamē̦r viņš piežubināja Renzen. pieēda meitiņa, piežubināja ar zīles muti, ar vērša kuņģi BW. piel. ² 193931;

2) "piemeluot, piestāstīt" Geistershof.

Avots: ME III, 314

sažubinât Dond., = sazelêt.

Avots: ME III, 800

sažuburuôt, sehr ästig, mit vielen Gabelungen auswachsen: sažuburuojis kuoks.

Avots: ME III, 800

trejžuburu (gen. plur.), dreizinkig: trejžuburu kančakiņa BW. 23332, 3.

Avots: ME IV, 229

trijžuburaîns, trijžuburu (gen. plur.), dreiarmig V., dreizinkig: trijžuburainā lukturī A. XXI, 47. trijžuburu priede LP. VI, 33; Pas. III, 66.

Avots: ME IV, 235

trijžuburis V., trijžuburs Dr., = trijzaris.

Avots: ME IV, 235

‡ trijžuburnīca "?": it kâ ... trijžuburnīcu jau sajustu sev uz muguras lē̦kājam Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 245.

Avots: EH II, 694

trijžuburu (unter trijžuburaîns): dedzini ... t. sveci! BW. 24318 (aus Zirau).

Avots: EH II, 694

‡ trīsžuburains Tdz. 58446, mit 3 Zakken (od. Zinken) versehen.

Avots: EH II, 696

trîsžuburu (gen. pl.), mit 3 Zacken, Zinken: trīsžuburu ... dakšas Ezeriņš Leijerk. II, 100. trīsžuburu kančakiņu BW. 13711 (ähnlich 21828, 1).

Avots: ME IV, 242

viênžuburis, eine Art Leuchter ("ar vienu atliekumu") Frauenb.

Avots: ME IV, 669

I žuba: auch Mag. XII 3, 44.

Avots: EH II, 821

I žuba, s. žube I 1.

Avots: ME IV, 827

II žuba, der Gründling (?) Depkin n. U.

Avots: ME IV, 827

I žube,

1) žube L., U., RKr. VIII, 89, AP., Bers., Frauenb., Golg., Heidenfeld, Kalz., Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., PS., Prl., Saikava, Sessw., Setzen, Stockm., Tirs., Zvirgzdine, Demin. žubīte L., U., RKr. VIII, 89; Konv. ² 2319, Adl., C., Jürg., Lubn., Mahlup. Meiran, Memelshof, Naud., PS., Siuxt, Wandsen, žuba U., RKr. VIII, 89, der Fink, Buchfink (fringilla coelebs)
L. (žubīte), U.; der Ortolan L. (žube), die Fettammer (emberiza hortulana L.) St., RKr. VIII, 89; das Meischen, Feldmeischen U.; (žube) ein gewisser Vogel Adsel, Gramsden, Schwarden: žube žubina Etn. II, 51. zīle dzied, žube (Var.: žuba) vilka, lakstīgala vizināja BW. 2697. zīlītei, žubītei pabe̦ram linsēkliņu 5738. zīle, žube aicināja kaņepēs šūpuoties 2524 var. zīle žubi (Var.: žūbi)... pievīla ar uozuola kuoduoliņ[u] 15019. kad žube saka: spīd, spīd, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. ziemas žube Konv ² 2319, der Bergfink (fringilla montifringilla L.) Natur. XXXVII, 76;

2) ein kleines Frauenzimmer
St.; žubīte, Liebkosungswort U.: vai vakariņas gatavas, žubīte? (zur Ehefrau gesagt) Stāsti Kraukļu kr. 94. citā reizē, manu žubīt! Saul. III, 20. Nach Būga Aist. Stud. 106 f. (als etwas Funkelndes, Buntes) zu li. žiuburỹs "etwas Leuchtendes", le. žuburis II. Ob li. šiubė "Fink" (bei Kurschat in Klammern) in žiubè zu ändern ist?

Avots: ME IV, 827

II žube Bielenstein Holzb. 677, Demin. žubīte ebenda, Kawall n. U., = žebērklis.

Avots: ME IV, 827

‡ žubeds Lng. (unter tīkls), = žeberklis, ein Stecheisen.

Avots: EH II, 821

I žubeklis,

1) žubeklis, U., žubērklis Lubn., PS., Trik., Wenden, Wolm., žubē̦rkls Meiran, = žuburs I, eine ästige Stange zum Aufschichten, Trocknen von Getreide, Klee u. s. w.: ābuoliņa kuokus sauc arī par žubērkļiem Planhof;

2) žubeklis im Libauschen n. U., Grobin, Kalleten, Rutzau, žube̦kls Dunika, Gramsden, žuberklis Wid., = žebērklis, ein Fischeisen: ņem žubekli un cērt tai līdakai virsū, kas tur tik lē̦ni pe̦ld! Grobin. Wenigstens in der Bed. 2 wohl ein Lituanismus; vgl. li. žubèrklas "ein Fischeisen, Aalstecher" (zu žuvìs "Fisch" und der Wurzel von lat. ferīre "stechen", le. bars, bãrt?).

Avots: ME IV, 827

II žubeklis U., = žube I, der Fink.

Avots: ME IV, 827

žube̦kls (unter žubeklis I 2): auch Kal., OB.

Avots: EH II, 821

I žubinât,

1) singen wie ein Fink
Oppek. n. U.: žube žubina Etn. II, 51, Grawendahl;

2) "mīksti, veikli runāt" AP., Meselau, N. - Peb.; unrein und leise sprechen Allend. n. U.; leise, freundschaftlich sprechen Druw., Grawendahl. Refl. -tiês, sich lieb, freundschaftlich unterhalten Bers., Saikava.

Avots: ME IV, 827

II žubinât,

1): im Zitat aus BW. 2105 var. bei ME. IV, 827 hat ž. eine ganz andere Bed., etwa = brucinât, das BW. 2105, 5 dafür bietet.

Avots: EH II, 821

II žubinât,

1) saugen, lutschen
N. - Sessau n. U., Wolmarshof; mit zahnlosem Mund essen Dond., Setzen; (das Fleisch von den Knochen, Gräten) nagen Naud., N. - Bartau; mäkelnd essen U., Trik.: bē̦rns žubina kaulu Wolmarshof. es jau nevaru ēst, man tik jāžubina vien Dond. kuo tu žubini pa muti? ebenda. māte (aizgāja) ausu žubināt BW. 2105 var. zirgs žubina auzas Trik. ve̦ci cilvē̦ki žubina zirņus ebenda;

2) das Maul rümpfen
L. Refl. -tiês, hin und wieder ein wenig mit zahnlosem Mund essen: kuo tu tik ilgi žubinies? Dond. Nebst žubît zur Wurzel von župsnis??

Avots: ME IV, 827

III žubinât, laichen Bergm. n. U.; das Wasser beim Laichen aufwerfen Elv. n. U. Vgl. šubinât.

Avots: ME IV, 827

žubis: auch Mag. XII, 3, 44.

Avots: EH II, 821

žubis Wid., = žube I, der Buchfink.

Avots: ME IV, 827

žubît,

1): nagen
Alschw.

Avots: EH II, 821

žubît, -ĩju,

1) in kleinen Bissen essen
Schibbenhof: aitas žubī sìenu;

2) das Maul rümpfen
L., St., die Lippe aufwerfen. Vgl. žubinât II.

Avots: ME IV, 827

žubīte,

1) s. žube I 1;

2) s. žube II.

Avots: ME IV, 828

žubraîns,

1) = žuburaîns, ästig, verzweigt Stockm., Wandsen;

2) scharf (?):
viņš zuobuoja mūs ar žubrainu mēli Dünsb. Par. 114. žubraiņi vārdi 98.

Avots: ME IV, 828

žubre U., žubrīte Ob. - Bartau, = žube I 1: zīle dzied, žubre (Var.: žube) vilka BW. 2697 var.

Avots: ME IV, 828

žubs, wer eine aufgeworfene Lippe hat L. Vgl. žubît 2.

Avots: ME IV, 828

žubt, žubstu, žubu, sich verdunkeln Hesselberg n. U. Vgl. atžubtiês. Wenn die Bed. "sich verdunkeln" in der Zusammensetzung mit ap- entstanden ist (vgl. žibt, žeibt und žiebt), zu li. žiuburỹs (s. unter žube I), le. žuburis II. S. auch Būga Aist. Stud. 107.

Avots: ME IV, 828

žuburar̂kls: auch Linden in Kurl.

Avots: EH II, 821

žubuliņa od. žubuliņš "?": tu žubuliņ, tu lietu uzskati nuo jaukās puses Berl. Māt. 76.

Avots: ME IV, 828

žuburainis (?), ein ästigeŗ verzweigter Baum: audz, bērziņ(i), žuburainis! BW. 11631, 2. Das i in -nis kann hier auch "Flickvokal" sein, und in diesem Fall liegt das Adj. žuburaîns vor.

Avots: ME IV, 828

žuburaîns Dunika, Frauenb., Gramsden, žubuŗaîns Rutzau, žuburaîns Grünw., Ruj., PS., Siuxt, Warkl. u. a., ästig St., U.; zackig U.: liels, ve̦cs, žuburains uozuols Aps. VII, 26. audz, liepiņa, žuburaina (Var.: žuburuota!) BW. 11631. žuburainu (Var.: žuburuotu) kruoni ne̦s 24221, 1. žuburaina kančukliņa 23332, 2 var. žuburaina ābele FBR. XII, 16. briedim žuburaini ragi Frauenb. piekraste ļuoti žuburaina Konv. 15. ar žuburaiņiem (mit einem Zweigmuster versehen) audumiem Alm. žuburaina zeģene Grünw.

Avots: ME IV, 828

‡ žaburājs Tdz. 38912 (aus Pilda), = žuburaîns.

Avots: EH II, 821

žuburar̂kls RKr. XVII, 38, žuburarklis, žuburu arkls Konv. ² 184, der Hakenpflug.

Avots: ME IV, 828

‡ žuburâts Ramkau, = žuburuôts.

Avots: EH II, 821

‡ žubure Borchow, = žuburis III.

Avots: EH II, 821

žuburenis Dr., der Kronleuchter, Kandelaber.

Avots: ME IV, 828

I žuburis,

1): vienu žuburi (ästige Stange)
iedzen vienā ... galā! Pas. IX, 454. (ceļa) ž. (Abzweigung) Atpūta, № 371, S. 6; ein dürrer Ast Loddiger; žuburiņš Trik., ein Quirl; ‡

3) "ein Revier oder Rand am Wasser, da man was antreibt"
Lng.: kuŗā žuburī mēs pluost[u] ūziesim?

Avots: EH II, 821

I žuburis Meiran, Pankelhof, Rutzau, Saikava, Siuxt, Zvirgzdine, žuburs C., Trik., Wandsen,

1) die Gabelung eines Baumes
(žuburis) Gramsden, Kurs., Schibbenhof, (žuburs) U., Ekau, Grünw., Iw., Schujen; die Gabelung Lennew. (žuburs);"čačis" Sessau (žuburis); ein Baumstamm mit gestutzten Ästen (žuburs) Stenden, Wandsen; der vom Baum abstehende Ast (žuburs) St., U., Schibbenhof; ein Zweig Usmaiten (žuburs); "ein Knast" L.; "zarains kuoks"(žuburis) Amboten, Schwarden, Sessau, (žuburs) Serben; "saaudzis kuoks"(žuburis) Selb.; eine ästige Stange, die zum Aufschichten, Trocknen von Klee und Getreide dient (žuburis) Burtn., Erlaa, Horstenhof, Kegeln, Lems., Lubn., Luttr., Selsau, Smilt., Trik., Wolmarshof, (žuburs) U., Plutte 32; der Ast eines Gerätes (z. B. einer Mistgabel) Grünw., Stenden (žuburs); ein Quirl (žuburs) C.; der Ast des Hirschgeweihs (žuburis) Frauenb.: tur uzauga kupla liepa deviņiem žubuŗiem, devītā žuburī ze̦lta puķe galiņā BW. 33625, 13. aug, bērziņ(i), žuburuos! 11631, 3. es pacēlu vaiņadziņu... devītā žuburā 8640 var. viju vaiņadziņu,... pietrūkst viena žuburiņa..., te̦ku ruožu dārziņā 13435. kuniņas aste, us trim žuburiem izžuburuota 20422, 2. palīdz sasniegt pirmuo žuburu! gan es tad tapšuot kuokā Krilova pas. 49. viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. zvejnieki ar žuburiem apkrāvušies LP. VII, 1299. viņa ierauga dažus... zvaigžņu žubuŗus un žuburīšus (Gestirne, Sternbilder), kuŗus zin saukt vārdā Janš. Līgava I, 354. zaru žuburs (= punduris) Dunika. makšķerēt upes žuburā Stenden. pļavas žuburs ebenda;

2) das Degengefäss
(žuburs) Bergm. n. U. In der Bed. 1, wenn von der Bed. "Ast" auszugehen ist, vielleicht identisch (als "Strahl", s. oben die Notiz zu zars) mit žuburis II.

Avots: ME IV, 828

II žuburis (li. žiuburỹs "etwas Leuchtendes" ) Gramsden "gaisma nuo sveces vai lampas". Vgl. žubt.

Avots: ME IV, 828

III žuburis Manz. Lettus, Elv., žuburs U., der Storch. Vgl. žugure.

Avots: ME IV, 828

žuburuôt: (uozuols) ieaug debesīs ... un lapuo, žuburuo Virza, Kar. Nameitis 67.

Avots: EH II, 821

žuburuôt AP., Äste treiben, sich verzweigen: kuoks sāk žuburuot.

Avots: ME IV, 828

žuburuôts Gr. - Buschh., Saikava, = žuburaîns: pie... kupli žuburuotā uozuola Veselis Saules kaps. 12. žuburuotu vītuolu gatve H. Eldgasts Vižņi 102. tā (= ruoze) izauga žuburuota līdz pašām debesīm BW. 34042. žuburuotas sveces A. v. J. 1896, S. 5. žuburuotie pauguri slienas aiz˙vienu augstāk Saul. Vēr. I, 1167.

Avots: ME IV, 828, 829

žuburs,

1) s. žuburis I und III;

2) zackicht
L.

Avots: ME IV, 828

žubursakne Ar., eine Faserwurzel.

Avots: ME IV, 828

žubursmilˆga Konv. 1573; Konv. ² 2323, das Knäuelgras, Hundsgrass (dactylis glomerata L.) Konv. ¹ 803; RKr. II, 70.

Avots: ME IV, 828

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108

‡ atslaistît,

1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;

2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;

3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,

1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;

2) zur Genüge faulenzen
Bauske.

Avots: EH I, 167

aûdums,

1) die vollendete Handlung des Webens:
māte mani uzslavēja par šīs dienas čakluo audumu, die Mutter lobte mich, dass ich heute so fleissig gewebt habe;

2) das Gewebte, Gewebe:
visas klētspriekšas apklātas gan ar actainiem, gan ar žuburainiem audumiem Alm. vai mūsu satiksme nebija it kā mūžīgs audums iz vissmalkākajām jūtām Rain.

Avots: ME I, 215

aûdžu,- in audžubē̦rns, Pflegekind; audžudē̦ls, Pflegesohn, audžumeita, Pflegetochter; audžumāte, Pflegemutter; audžutē̦vs, Pflegevater; meist getrennt geschrieben: audžu bē̦rns u. s. w.; audžu der Gen. Pl. von audzis resp. audze.

Avots: ME I, 216

I daiga, daigs,

1) eine lange, dünne Stange,
z. B. der Angelstiel; daigas = žeberklis ar divi žuburiem, kuo kūļus pacelt Lös. n. Etn. IV, 18; daîgi [Kr.], zwei an den Enden zusammengebundene Stangen zum Aufrishten eines schweren, grossen Gegenstandes, z. B. zum Aufrichten der Seitenstangen (air,i) einer grossen Schaukel Selb.; Pfähle, Stangen an Fischwehren [Bielenstein Holzb. 672], Warnungszeichen auf Heuschlägen L.;

2) daigas, daigi Druw., Zwirn, Garn zum Trakeln
Lös. n. Etn. IV, 148. Vgl. li. daigas, der Keim und le. diegt, dīgt.

Avots: ME I, 430

dažbrìd od. dažubrìd, daždien od. dažudien, manchmal, oft, gewöhnlich: dažbrīd nav iespējams uzmeklēt visus ievainuotuos kaujas vietā A. XX, 57. svešumā bē̦rni daždien labāki saņe̦mas Kundz. St. 41. runā, kâ jau daždien sadzēries Blaum.

Avots: ME I, 446

II duburs: duburs "žuburs" auch Lennew., Ligat.

Avots: EH I, 338

[II duburs Kokn. "(kuoka) žuburs"; vgl. dumbur(i)s; duburs Bolwen oder duburis Welonen, ein Stock, der aus einem Bäumchen mit beibehaltenem Wurzelende hergestellt ist.]

Avots: ME I, 509

[dukulis ("arī: dukuls, dukurs") "ein Quirl", "žuburaiņš kuociņš nuo galuotnes, ar kuo miltus iekuļ azaidā" Schujen.]

Avots: ME I, 512

I dukurs,

1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;

2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;

3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]

Avots: ME I, 512

II duprs "? ": iejūdz man, bāleliņ, re̦snu, dupru kumeliņu! BW. 16161, 1 var. dupruo žuburaku Duomas III, 326. [Wohl zur Wurzel von dupuris.]

Avots: ME I, 518

II dzeine "?": es pacēlu vainadziņu kuplumā, augstumā, devītā dzeinītē [Var.: žuburā] BW. 8640. [dzeine Bers. "pīne nuo stiebriņiem. dzijām vai cita kā"; "auch von den zīļu rindiņas eines Kranzes".]

Avots: ME I, 540

jumburs, jumburgs Walk n. U., = žumburs, žuburs.

Avots: ME II, 117

kañčuklis (unter kañčuka): trīsžuburu kančuklīti BW. 21828, 1.

Avots: EH I, 583

‡ kārpača, eine Art Peitsche: divžubura kārpačiņa BW. 23461.,Vgl. ‡ kar̃bača.

Avots: EH I, 603

ķe̦blaîns, ‡

3) "žuburains" Grünh.

Avots: EH I, 692

ke̦burs,

1): "žuburains priekšme̦ts"
Ermes, Salis, Zögenhof; "neliels žuburains kuoks"; ein Ast Lems., Serbig.; ‡

2) ein ungeschickter Mensch
Lems., Serbig.; ‡

3) etwas Verwickeltes (z. B. ein komplizierter Mechanismus)
Salis (ķe̦burs).

Avots: EH I, 692

‡ ķẽ̦karains NB. "žuburains": ķ. burkāns.

Avots: EH I, 698

ķe̦mburis (unter ķè̦mburs),

1): "žuburains ce̦lms" Grünh.;

2): ein schwächlicher Mann von kleinem Wuchs
Grünh.

Avots: EH I, 694

‡ II ķer̂plis ² Siuxt "kuoks ar trim žuburiem, kuo bē̦rni izlietā ruotaļai (šuo kuoku nuostāda un ar citu, gaŗāku kuoku mēģina nuotriekt gar zemi)": ķerpli sist, mit diesem ķerplis spielen.

Avots: EH I, 697

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa ² Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

lûceniẽks, jemand, der die Lindenod. Weidenrinde ablöst: audz, liepiņa, žuburaina, lai necirta lūcenieki! BW. 11631.

Avots: ME II, 517

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549

pamijs, ‡

2) = pamija 3 Laitzen,. N.-Rosen, "labības riepī sadzīti ze̦mi žuburi, kuŗuos rudenī saliek vasarāju kalšanai" Bērzgale.

Avots: EH II, 156

paradi (unter parãds

3): zīle, žube paraduos BW. 20902.

Avots: EH XIII, 165

pìesnigt, vollschneien: žuburaina, piesniguse ābele Brig. Vizb. 70.

Avots: ME III, 294

pil˜dît (li. pìldyti "füllen"), -u, -īju,

1) füllen, voll machen:
Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. ar žīda paunu duomā pūru pildīt Neik. pild[i], bāliņ, pilnu kausu! BW. 14676, 4. pildi, dievs, tuo vietiņu, kur ēdām, kur dzērām! 32848. briedis... ar žuburainiem, pildītiem ragiem Konv. ² 426. alu pildīt, Bier auffüllen. nepildāms, unersättlich;

2) ausfüllen, erfüllen:
pildīt vietu, eine Stelle ausfüllen. pildīt amatu, einem Amte gewachsen sein. pildīt savu pienākumu Apsk. v. J. 1903, S. 175. gribu pildīt MWM. v. J. 1896, S. 880. lai tavu vēlēšanuos pildītu Asp. R. IV, 20. gribēja pildīt lapsas kārumu LP. VI, 1, 283. Subst. pil˜dîšana, das Füllen. pil˜dĩjums, die Füllung: durvju pildījums A. XX, 149. pildîtãjs, jem., der füllt, erfüllt. zu pil˜ns.

Avots: ME III, 214

ragaînis,

1) f. ragaine, ein Demin. ragainiņa BW. 29499, 4 var., der (die) Gehörnte, ein Tier mit Hörnern;
Plur. ragaiņi, das Hornvieh Karls., Rindvieh: ragainim uz visām pusēm izauguši žuburi kâ ragi. ve̦cais atkal pacēlis ragaini (gemeint ist damit der Bock) cilvē̦ku kārtā LP. V, 206. it kâ dzītu ragaiņus uz ganībām A. v. J. 1898, S. 445. duoš[u] guovi ragaini, duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835;

2) ragainis (ar tapām Bielenstein Holzb. 508) Nigr., die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (Abb. S. 507);

3) ein Pflug zum Bearbeiten der Kartoffelfurchen
Kalzenau: iejūdz ragainīti un izar tupeņus! ružināties ar ragaini arklu Aps. V, 5;

4) der letzte, zu drehende Weberbaum, auf den sich das fertige Gewebe allmählich windet
Bielenstein Holzb. 402 (vgl. Abb. S. 398);

5) der Krebs
(scherzweise) Bielenstein Holzb. 680, Seew. n. U.: tautu meita ... sauca mani ragainīti (Var.: dūņu vēzi) BW. 11499, 6;

6) ein energischer, aufgeweckter Knabe
Ronneb.;

7) ragainītis, ein Käfer - lucanus cervus
L.

Avots: ME III, 464

II sakas,

1) die Kummethölzer Naud., die beiden Holzstücke, die an den beiden Seiten des Pferdehalses auf dem Polsterring liegen und an welchen die Zugsträngen befestigt werden
Bielenstein Holzb. 563 (mit Abbild.); das Kummet: zirgiem sakas kaklā vien stāv Kaudz. M. 42. sakas šūdināju Aus. II, 1. - saku kuoki, die Kummethölzer; sakas (Bielenstein) od. saku (U.) kauli, das Holz des Kummets U., die Kummetknochen Bielenstein Holzb. 563;

2) fig., das Joch:
bāž galvu uz visiem laikiem vienkārša... skuoluotāja sakās A. XX, 545. aiz stulbuma mākslas lietās mauc kâ sakas kaklā mūsu dzejniekiem ebenda 886. nuo manis cilvē̦ka nebūs, kamē̦r netikšu kalpa sakās XXI, 124. lai man nezin kādas sakas liek kaklā - es dzīvuošu! Aps. III, 17;

3) die Mistgabel
U., Bielenstein Holzb. 503;

4) die Haspel
Manz. Lettus, Dobl. n. U.: par sakām sauc saku veida žubura kuoku vārpstēm vē̦rptuo dziju nuotīšanai Pēt. Av. Nebst saka II (s. dies), sakums, se̦kums, čači I (s. dies), sakne, sakārnis zunächst zu li. šãkė "Gabel". Wenn das e, in se̦kums alt wäre, läge hier fürs Baltische ein Ablaut e: o vor, woneben (ē?): ō: a (als Reduktion der Länge) in ai. š̍ākhā "Ast, Zweig", got. hōha "Pflug", arm.

c̣ax "Zweig"
und wohl auch (s. zuletzt Vasmer ZfslPh. IV, 144) r. coxa "Hakenpflug", poln. socha "Gabelholz", vgl. auch von Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, S. 118 f. und Trautmann Wrtb. 297. Man findet aber (s. Le. Csr. 37) vereinzelt im Le. auch ein aus urbalt. a sekundär entstandenes e.

Avots: ME II, 645, 646

saņudzinât U., Dunika, Assiten, saņudzît, tr., verwickeln, verwirren (z. B. Garn) U.: zīlīte, žubīte audekļu meta, atskrēja vanags, saņudzināja (Var.: samudžināja) BW. 2527 var. (vainadziņš) savītis un saņudzīts Lautb. Margeris 100.

Avots: ME II, 696

I šautris (und *šautre?),

1) šàutris ² Kalz., Gr. - Buschhof, Prl., (nach RKr. XVII, 81) Druw., ein Holzknüttel
(šautris) Spr., (namentlich zum Werfen, als Waffe) Wessen, Laud. (šautris), Tirs. (šautris): sviežu šautri (Var.: ar šaut(r)u) vanagam BW. 14203, 3 var. sviežu šautri (Var.: šautru) apcirknī 25853 var. iesviež mani māmulīte kâ šautrīti (Var.: šautriņu) ūdenī 26710, 3. gan es tev (zu einem Hund gesagt) iemetīšu ar šàutri ² pa zuobiem! Druw. n. RKr. XVII, 81;

2) ein Holzspiess zum Aufhängen von Fleisch (zum Räuchern)
Mar. (mit aû ² ): uzver gaļu šautrī! Aps.;

3) šàutris ² N. - Laitzen "žuburs". Zu šaut.

Avots: ME IV, 10

I skal˜bis: "žuburarkla daļa, kas nuoteic leņķa lielumu starp apīžām un lemesnīcu" (mit àl ² ) Linden in Kurl.; arkla lemesnīcai ir divi skàlbji ² Mahlup; skalbis "kūlenis" Bērzgale; baļķu un kāršu vešanai ierīkuota kuoka ass, kas uzmaucama uz ratu priekšējas ass" (mit àl ² ) Skaista.

Avots: EH II, 498

sliduôt, intr.,

1) gleiten:
kâ slapstīdamās lejā migla sliduo MWM. VIII, 691. kalna galā pie avuota sliduoja gaisuos slaids ... uosis un žuburaina mežābele Veselis Tīrumu ļaudis;

2) Schlittschuh laufen.
Refl. -tiês, gleiten, glitschen, rutschen: zē̦ni sliduojās pa le̦daiņuo spuoguli Kaln. Uozuolk. m. 69. - Subst. sliduôtãjs, der Schlittschuhläufer.

Avots: ME III, 931

stuburaîns: auch Lis., Neuhausen; "stūŗains, ragains" Krape; "žuburains; vairākiem apcirstiem zariem" Mar. u. a.; "žuburains, zarains, negluds" Nötk.; "ästig" Lubn., N.-Peb., Sawensee; ("nur von gefälltem Nutzholz") Schibbenhof; s. ("ar aplauztiem zariem") kuoks Ermes; vēja izlauzīts mežs ir s. (reich an Baumstümpfen?) N.-Peb.; s. ("pilns stuburiem") mežs, lauks PV.; stuburaina ("ar daudziem stab(iņ)iem") ceļmala Bers., Kalz., Kokn.; stuburaini ("kam svītras atgādina stuburu rindas") padebeši Bers.; var būt arī kas stuburaini izkrāsuots ebenda.

Avots: EH II, 592

I šube (?) U., šubīte (?), = žub(īt)e, der Fink; vgl˙li. (bei Kurschat in Klammern) šiubė dass.

Avots: ME IV, 104

trunêt,

1): auch Oknist; tanī rudenī kartupeļi trunē Lttic. 647;

2): pūces trunēja kā biedēkļi kailuos kuoka žubumos Skalbe Raksti IV (1938), 77.

Avots: EH II, 698

viêngubu Nötk., Adv., in einem Haufen, aufeinander, zusammen Grünw., Kokn., Lennew., Lubn., Marienhausen, Meiran, Naud., Odensee, Tuckum: maisi same̦sti viengubu Grünw. sakrāvuši auzas un miežus viengubu Marienhausen. visi zvirbuļi uz˙reiz bij viengubu Plūd. Izglītība II, 175. skaidas... sviestas atžubu, viengubu Domas I, 279.

Avots: ME IV, 658

žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.

Avots: ME IV, 785, 786

I žākle,

1) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Lennew., Lindenhof, Lubn., Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle ² AP., Arrasch, Iw., Jürg., žãkle Katzd., žākle Ar., Memelshof, žākles Linden (in Kurl.), Erlaa, žâklis Bers., žâklis ² Ahs., Frauenb., Līn., Luttr., Schibbenhof, Schrunden, Stenden, žāklis Drosth., Siuxt, die Gabelung eines Baumes, die Stelle, wo der sich nach oben richtende Ast mit dem Baumstamm einen spitzen Winkel bildet; "žuburs" Erlaa; die Gabelung an einem (hölzernen) Gerät (z. B. am Harkenstiel [žâklis ^2] Frauenb.); der Wagenhals Ahs.; ein ästiges, gegabeltes Hölzchen (als Stütze gebraucht) KatrE. (žâkle), Siuxt (žâklis ^2), Gr. - Buschh. (žākle): kuokam, kam žāklis galā LP. V, 29. uozuols... izdalās divi žākļuos Lancmanis. uozuola duobumā, kuŗa... augšgals atradies žāklī starp diviem re̦snākajiem žubuŗiem Janš. Mežv. ļ. I, 384. vāvere taisa ligzdu... zaru žāklē Vidiņš Par zīd. kust. 56. nuo lemesnīcas žākles Etn. II, 113. dūcis, uzdzīts uz lemesnīcu bez žākļa A. v. J. 1893, S. 231. ratu žāklis salūzis Ahs. - žākļa arkls, eine Art hölzerener Pflug Frauenb.;

2) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., KatrE., Lindenhof, Luhde, Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle ² AP., Arrasch, Jürg., žākle Druw., Memelshof, Plm., Schujen, Sessw., žâklis Bers., žâklis ² Frauenb., Luttr., Schrunden, Stenden, die Gabelung der Beine (in Luhde u. a. nur von Frauen):
augšpus priekškāju žākles (von einem Pferde) Etn. IV, 119;

3) žâkle ² Alschw., Plur. žâkles Serbigal, die Stelle, wo 2 oder mehrere Flüsse zusammenfliessen;

4) die Enge eines Grabens, eines Flusses
Erlaa n. U.; das Stück Land zwischen zwei sich in spitzem Winkel kreuzenden Wegen Plm.: žākle nuo krustcelēm starp abiem lielceļiem ir auglīga zeme Plm. n. RKr. XVII, 87;

5) der Blattwinkel
Kreuzb., (Demin. žāklīte) Dr.: pumpuri bē̦rzam ieperinās ve̦cuo lapiņu žāklītēs Konv. ¹ 212;

6) "das Innere der Kehle eines kleinen Vogels"
Kreuzb.;

7) žāklītes, žāklīši, kleine, eben ausgebrütete Vögel in der Libauer Gegend.
Nebst žākslis, žākstīties I, žāksts I, žāva I u. a. zu li. -žióti "(den Mund) aufsperren", žiógauti "gähnen", žiópčioti "fortgesetzt den Mund öffnen", žiotìs "eine tiefe Kluft" u. a., lat. hiāre "gähnen, klaffen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 548 f., Trautmann Wrtb. 368).

Avots: ME IV, 795

žarklaîns "starains" Schwanb., "žuburains" (mit ar̂ ) Adl.

Avots: ME IV, 789

zārklītis, ‡

3) "divžuburains kuociņš, uz kā uztin kādu aukliņu" Mežmuiža.

Avots: EH II, 818

že̦buraîns Ekau, Frauenb., Grünw., = žuburaîns.

Avots: ME IV, 800

že̦burs,

1) = žuburs, ein ästiger Pfahl, ein verzweigter Ast Wid., Fehteln, Kreuzb., Raiskum, Ramdam, Uogre, (že̦burs) Ekau, Grünw.; ein gabelförmiger Zweig LKVv.; "ķirpas miets" Lubn.: ieraudzīja uz lauka pame̦stuos že̦burus A. XXI, 550;

2) ein Quirl
Drosth., Ekau, Grünw., Gr. - Sessau, Segew.; 3) "ein unverträglicher Mensch" Nötk.

Avots: ME IV, 800

že̦purs "žuburs" Erlaa, Lems., Raiskum; že̦puris Jakobshof "vairākuos zaruos sadalījies kuoks"; že̦purs N. - Bergfried, Ogershof, Üxküll, že̦purs Lemburg, Neuermühlen, Podsem, Sunzel, = žeperis I 1: nuo tā jau lietaskuoks neiznāk, tas jau tik tāds že̦puris Jakobshof. že̦puri Segew., = ķē̦rpas.

Avots: ME IV, 804

žūbe, = žube I: zīle, žūbe raušus cepa BW. 2520, 3 var. līdz cīrulis rauga te̦k, tamē̦r žūbe izdzē̦ruse 2635 var.

Avots: ME IV, 835

zubre, die Fettammer (emberiza hortulana L.) Rkr. VIII, 89. Vgl. žub(r)e.

Avots: ME IV, 749

žūburis L., = žuburs "ein Knast".

Avots: ME IV, 835

žugure Sk. Do. 74, Lubn. n. Etn. II, 97, Infl. (z. B. in Borchow, Preili, Warkl., Welonen), žuguris Manz. Lettus, Elv., žugurs U., der Storch: uozuolā parkšķina žugure savā rata rumbā Austriņš M. Z. 15. žugure nese kaulu, iemete škurstinā Pas. IV, 277 (aus Domopol). Falls entlehnt aus dem Li. (vgl. auch žūguris, zugur(i)s und zubur(i)s und falls urspr. den Reiher bezeichnend (zur Bed. vgl. li. garnỹs, le. gar̂nis "Storch; Reiher") und falls mit žugur- nach Le. Gr.§ 35c aus žugar-, zu li. žuvìs "Fisch" und zur Wurzel von le. dzer̂t (vgl. ai. aja-gara-h, "Ziegen verschlingend", gr. δημο-βόρος lat. carni-vorus). Die Nebenform žigurs in diesem Fall aus žugurs, vgl. ostle. k`imūss u. a. FBR. IX, 113. Analog könnte žubur(i)s III die Wurzel von lat. ferīre enthalten (s. die Notiz zu žubeklis I).

Avots: ME IV, 829

žumbaris U. (unter žuburs), = žumburs.

Avots: ME IV, 831

žum̃burs Karls., = žuburs U., die Gabelung eines Baumes Walk; ein Baum mit gestutzten Ästen (žumburs) Stockm.; eine ästige Stange, zum Aufschichten und Trocknen von Getreide, Klee, Erbsenstroh usw. Gebraucht Matthäi, Ternushof, (mit um̃ ) Burtn., Daugeln, Dickeln, Kaugershof, Lems., Mojahn, Kudum, Kegeln, Feudenberg, Gr. - Roop, Raiskum, Salis, Sermus, Walk, Wandsen, Wolmarshof, (mit ùm ) Trik., (mit ùm ² ) Schwanb., (žum̃buris) Walk n. U., (mit um̂ ) Meiran, (žumburs) Peņģ. Sakņu dārzs 65, (Plur. žumburi) Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617: pie žumbura mērīdama... kâ tas kuoka žumburīt[i]s BW. 25367 var. Vgl. zumburs.

Avots: ME IV, 832

‡ župurs, eine ästige Stange: zirņiem župuru vajadzēs Azand. 205. Vgl. žubur(i)s und žeperis.

Avots: EH II, 822

zvetêt, -ẽju,

1) (wiederholt stark) schlagen, prügeln
Wid., A. - Laitzen, AP., Bers., Borchow, Burtn., C., Celm., Ellei, Frauenb., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Grünw., Heidenfeld, Jürg., KatrE., Lennew., Linden, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., N. - Peb., Saikava, Schnehpeln, Schujen, Schwanb., Segewold, Semershof, Serbigal, Sessau, Smilt., Stenden, Ubbenorm, Vīt.: zvetē viņam! Grünw. zvetē virsā! Mar. n. RKr. XV, 145. duod par mizu, zvetē par tiesu! Vīt. palaidni zvetēja kâ pienākas ders. viņš par daudz zvetē savu zirgu Burtn. pacēla stubu un sāka zvetēt... Žubīša muguru Veselis Netic. Toma mīlest. 28. zvetēt laupītājam ar rīksti pa ģīmi B. Vēstn. vai tik Līze... nesāk viņu zvetēt? Seifert Chrest. III, 3, 38. zvetē vīram ar sluotas kātu pa muguru Frauenb. namdaŗi ar lieliem kuoka sitamiem zvetē pa baļķiem N. - Peb.;

2) Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen
(uzmest garu) N. - Peb.;

3) "mit Wachs einreiben"(?)
Bauske: zv. spilve̦ndrānu. Refl. -tiês, einander schlagen, prügeln A. - Ottenhof, AP., Mahlup, Stenden: viņi sāka ar citiem puišiem zvetēties Stenden.

Avots: ME IV, 771