Paplašinātā meklēšana

‡ àizber̂zt,

1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;

2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.

Avots: EH I, 9

apber̂zt, ‡

3) = apdèldêt Siuxt u. a.: drānas apbe̦rztas. ‡ Refl. -tiês Siuxt u. a., = apdilt: drānas apbe̦rzušās.

Avots: EH I, 73

apber̂zt, tr., rund herum reiben,

1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;

2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.

Avots: ME I, 76

atber̂zt Spr., tr.,

1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.

Avots: ME I, 150

ber̂zt: tuos (= stāstus) es ... tiku berzis vai nezin cik reizes cauri, von wiederholtem Lesen gesagt Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 873. Refl. -tiês, ‡

2) scheuern
(intr.): sestdienās beržas visās mājās Siuxt.

Avots: EH I, 213

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. ² 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

be̦rzts: auch (mit e̦r̂) Druw.

Avots: EH I, 213

be̦rzts, der Laich: iet uz be̦rzte, laichen Salis.

Avots: ME I, 280

be̦rztuve, ein Werkzeug zum Reiben: linu be̦rztuves jeb mīstīklas, die Flachsbreche A. XXI, 441.

Avots: ME I, 280

[daber̂zt Drsth., reibend od. bröckelnd hinzufügen.]

Avots: ME I, 428

ieber̂zt, ‡

2) einbrocken:
ie. maizi pienā. ‡ Refl. -tiês,

1) "iegrauzīies" Orellen: pine̦kls ieberzies zirgam kājā Jürg. u. a.;

2) für sich einbrocken (einbröckeln):
ie. maizi pienā Jürg. u. a.

Avots: EH I, 503

ìeber̂zt, einreiben: līdzeklis pret iebe̦rzumiem zirga kaklā Etn. IV, 119.

Avots: ME II, 3

izber̂zt (unter izber̂zêt ), ‡

2) reibend, scheuernd verbrauchen:
izberza divi ve̦zumi akšķu Pas. IV. 141.

Avots: EH I, 434

nùober̂zt (unter nùober̂zêt): spuoži nuobe̦rzta sakts Janš. Līgava I, 10.

Avots: EH II, 31

pìeber̂zt,

1) zu-, hinzureiben;

2) vollreiben.

Avots: ME III, 238

saber̂zt: vainadziņu iz (=uz) akmiņa sabe̦rzusi Tdz. 47411, 2. Refl. -tiês: cisas nesaberžas, - uz tām var gulēt ilgi Strasden.

Avots: EH II, 396

saber̂zt, saber̂zêt, tr., zerreiben, zerschlagen U.: viņš tevi smalkās druskas saberzīs Etn. III, 14. es tevi pīšļuos būtu saberzis LP. VII, 175. ragana sabe̦rzusi čūsku putekšļuos VII, 672. barība, kuŗu tās (= skudras) iepriekš saberž žuokļuos A. XX, 365. dzīve draudē tuo bez žē̦lastības saberzt un izšķaidīt MWM. X, 71. miesa kâ sabe̦rzta un sadauzīta A. XXI, 2. kaulus saberzēt, windelweich schlagen U. Refl. -tiês, sich zerreiben.

Avots: ME III, 592

uzber̂zt, ‡ Refl. -tiês Lemb., vom Reiben entstehen: uzbe̦rzusies tulzna.

Avots: EH II, 718

uzber̂zt, uzberzêt,

1) aufreiben (auf etwas):
uzberzt kam kuo virsu;

2) reibend hervorbringen:
uzberzt asinis. uzberz(ē)t kājai tulznas;

3) auf-, losreiben:
uzberzt ve̦cuo vāti.

Avots: ME IV, 316

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164

ber̂zêt, -ẽju, freqn. zu berzt, wiederholt reiben: acis, priekā ruokas berzēt Aps. zāles berzēt, Medizin Reiben. gar krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm., verleumden, anschwärzen. Refl. -tiês, sich reiben: kuoki mežā berzējas vēja laikā. Fig. mit jem. in nähere Beziehungen zu kommen suchen, namentlich in feindliche, einen Streit suchen: Sprw. berzējas kā kašķaina cūka. tē̦vs berzējās visu savu mūžu ap lielmaņiem, buhlte um die Gunst. Japāna mazliet berzējās gar Krieviju XXI, 687. Auch: laichen Brink.

Avots: ME I, 280

buõkât, buõķêt, - ēju, tr.,

1) überdreschen, um die Hülse und Hacheln abzudreschen;
miežiem kuļuot akuotus nuoberzt [Stockm.], Etn. I, 58;

2) buõkât, prügeln
AP. [Anscheinend aus mnd. boken "klopfen, schlagen".]

Avots: ME I, 361

dreĩlêt, -ēju, tr., reiben Nötkensh. (kuokā ar kādu dzelzs gabalu izurbt, izberzt caurumu); "treideln" L. [Aus * dreijelêt (zu dreijât)?]

Avots: ME I, 496, 497

II drīvêt, ‡ Refl. -tiês,

1) "berzties">berzties" (mit ì ² ) Linden in Kurl.;

2) "sich träge bewegen"
Diet.

Avots: EH I, 335

grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],

1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [

2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.

Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi

Avots: ME I, 656

izber̂zêt, (freqn.) und izber̂zt, tr., ausreiben: acis LP. II, 40; asaras, miegu nuo acīm Vēr. II, 30, 35. jūs nevarat acu vēt izberzt MWM. VIII, 145. [Refl. -tiês, zur Genüge reiben.]

Avots: ME I, 716

‡ izņûcît ² Seyershof, knautschend (drükkend, stossend) ahguälen: gailis izņūcīja vistu. Refl. -tiês ebenda "berzties">izberzties": ar kājām izņūcījās velti: ne˙kuo neverēja savelt (vadmalu veļuot).

Avots: EH I, 469

izšķaidît, tr.,

1) auseinandersprengen, zerschmettern, in Stück schlagen:
raganas tas tūlīt izšķaida uz visām pusēm LP. I, 81. riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109. dzīve draudē tuo bez žē̦lastības saberzt un izšķaidīt Baltp.;

2) verschwenden, vergeuden, vertun:
mantu, naudu.

Avots: ME I, 810

I mulît, ‡

2) "spaidīt" : Jānis mulīja meitas Sauken; "spiest, berzt">berzt" Kaltenbr.: kurpe mulī kāju Kaltenbr.

Avots: EH I, 831

nùobraũņât, Refl. -tiês: "berzties">nuoberzties" (mit àu ² ) Lös.

Avots: EH II, 34

nùobrūžļât,

1) (nùobrūžļât Sergew., Serben, Sermus, Sessau) beschmutzend und zerknitternd schnell und liederlich abtragen (ein Kleid) Neu - Bilskenshof; wischend abreiben, werwischen Mesoten ("mit ū"), Grünwald: tas jaunuos svārkus jau nuobrūžļājis. šis uzraksts tâ nuobrūžļāts, ka nevar salasīt. nuobrūžļāt nuokrāsuotu suolu, nuospuodrinātus zābakus];

2) "?" ve̦se̦li teikumi steigšus nuobrūžļāti dzirdei neaptveŗamā, gļē̦vā veiduojumā Druva I, 645;

[3) abreiben:
n. kastītei vāku (= nuoberzt krāsu) Kalleten. jaunie zābaki vienā dienā nuobrũžļāti Stenden].

Avots: ME II, 766

IV ņur̂gt,

1): "ņur̂dît" ME. II, 906 zu verbessern in "ņur̂dzît"; ‡

2) "berzties" Hasenp.: tur bija tik daudz ļaužu, ka ņur̂dza ² vien.

Avots: EH II, 116

[pãrber̂zêt (freqn.), pãrber̂zt,

1) durchreiben:
zābaks pārberzējis zeķi. riteņi pārbe̦rzuši ratu maisu;

2) pãrberzt, noch einmal scheuern:
grīda vēl jāpārberž. Refl. pãrber̂zêtiês, sich durchreiben: zeķe zābakā pārberzējusies.]

Avots: ME III, 150

I pipars, gew. Pl., der Pfeffer: piparus berzt, Pfeffer stossen Grünh. lauka pipari, die Schafgarbe (achillea millefolium): lauku piparus liek, svaigu gaļu vāruot, dažreiz piparu tiesā klāt Dond. meža pipars (vgl. estn. mets-pipar dass.), asarum europaeum Dobl. n. RKr. III, 69. cūku pipars,

1) körniger Steinbruch (saxifraga granulata)
U., RKr. II, 77, Mag. IV, 2, 45;

2) Niesewurz
Harder n. U. piparu lapa od. zâle, Haselwurz (asarum europaeum) U. - Der Pl. pipari, Schelte, Prügel: vai nu dabūji piparus uz asti? Alm. māte de̦vusi Lienei niknus piparus virsti A. XX, 305. Nebst estn. pipar zunächst wohl aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 221

pušaîns,

1): auch Adsel, A.-Schwanb., Burtn., Kalz., Lemb., Lems., Smilt., Trik., (puše̦ns) Seyershof; ‡

2) verwundet:
apberzt pušainuo vietu Saikava. pušainais (sc.: pirksts) būs Blaum. Ļaunais gars 8. reņģes paliek pušainas (aufgeschlitzt) Kaugurciems. ‡ Subst. pušanums Salis, eine zerrissene Stelle; puše̦nums Seyershof, eine verwundete Stelle, die Wunde: tādi puše̦numi ātri dzīstuot.

Avots: EH II, 335

‡ reilêt (mit hochle. ei < ĩ? ) Malta " nuoberzt".

Avots: EH II, 364

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "berzt">saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

‡ saruñdulêt Seyershof, glatt zusammenwickeln: s. vārpzāļu saknes un berzt ar tām traukus.

Avots: EH XVI, 444

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

šķiedrêt, Refl. -tiês: lini labi šķiêdrējas, - tuos var viegli izberzt Laud.

Avots: EH II, 640

I skrejuôt ‡

2) "nuoberzt miežu graudiem akuotus; nuošķirt rupjuos graudus nuo sīkajiem" Bers.

Avots: EH II, 508

‡ II vikņît N.-Laitzen "saberzt un saraust (Kleider, Papier)".

Avots: EH II, 782

vīkšis, ein Bund, Bündel (mit î) Pilda, Zvirgzdine, (vīkšķis) Dr.; "bē̦rna knupītis; iesêjums lakatā" Zaļmuiža; ein Strohbündel zum Dachdecken (vīkšķis) U.; ein Heu-, Stroh-, Lappen- od. Papierwisch (mit î) Mar., (vîkšķis ² ) Frauenb., Siuxt; ein Strohwisch zum Scheuern (vîkšķis) Drosth., Lub., Smilt., Stom.; ein Wischlappen (mit î ² ) Jürg., (vīkšķis) U., (mit î) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Lubn., Meiran, (mit î ² ) AP.; soviel (Heu, Stroh, Hede u. dergl.) man in einer Hand fassen kann (vîkšķis ² ) Frauenb. (unbek. in Dond. und Nigr.): pakulu vīkšķis Antrop. II, 88. sūnu vīkšķis Kaudz. M. 96. lūku vīkšķi A. XX, 347. salmu vīkšķis Blaum. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464. beržamais vīkšis 112. piena traukus ar vīkšķi berzt Vēr. v. J. 1904, S. 404. lapu vīkšķi Vēr. II, 520. kādu vīkšķi drēbju LP. VI, ;19. lapsa paje̦m vīkši ar plācini Pas. I, 358 (aus Rositten). ne̦s cisu vīkši VI, 267. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. vilna savē̦lusies vîkšķu vîkšķiem (in Klumpen) Arrasch, C., KL, (vîkšu vîkšiem) Golg., Schwanb. Zu vīkstît.

Avots: ME IV, 637, 638

vīšķis,

1) vîšķis A.-Ottenhof, Gr.Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalzenau, Kl., Salisb., Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Trik., Wolmarshof, vîšķis ² Dunika, Karls., Ruj., Salis, vīšķis Gold. und Kokn. n. Etn. I, 121, Memelshof, Selb., vîškis Prl., ein Wisch; ein Wischlappen
PS., Salisb.; ein Strohwisch zum Scheuern; ein Stroh- od. Heuwisch überhaupt Trik.; ein Strohbündel zum Dachdecken U.; in ein Läppchen gebundene Dinge Mag. XX, 3, 196; ein Bündel: matu vīšķi (Var.: kušķi) BW. 23616 var. ašu vīšķi 26U06, 11 var. sāls vīšķītis 22410. vīšķi bāzu azuotē: tautiņās galdi, trauki aizpē̦rnaju mazgājumu 26006, 3. salmu, zirnāju vīšķis, eine Handvoll Stroh od. Erbsenstengel, womit man Löcher zustopft od. Geschirr abscheuert Kalzenau. vīšķis ir pa˙galam, būs jātaisa jauns: nav ar kuo traukus berzt Selb. nuobe̦rzuši ar vīšķi CTR. I, 26. siena vīšķis LP. VII, 452. vilnas vīšķis 306. zâļu vīšķītis VI, 149. ar kliņģeru vīšķi padusē V. Eglītis Zilā cietumā 120. izve̦lk nuo azuotes naudas vīšķīti Rainis Zelta zirgs 9. vīšķītī bija naudas Kra. Vīt. 23. puišis meitu juokuodams sasèjis drānu vīšķī Dunika. katru rītu kūtī atradušies dažādi pesteļi un vīšķi Etn. II1, 16. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. ar čemodāniem, kurvjiem, vīšķiem V.Eglītis Zilā cietumā 32. siens sagulies šķūnī vîšķu vîšķiem (klumpenweise) Saikava;

2) = kukulis 2: ņe̦m līdzā plāceņus, gaļu u. c., kuo visu kuopā nuosauc par vīšķi Etn. II, 18. Entweder zu an. visk "Strohbündel', ahd. wisc "Wisch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 243), oder aber eher mit šķ aus stj zu vīstīt.

Avots: ME IV, 644, 645

vĩzêt Allend., A.-Ottenhof, Nötk., N.-Salis, -ẽju, durch die Zähne ziehn, durchhecheln, verspotten W.-Livl. n. U., Vīt.: ja sāk kādu vīzēt, tad jau var katrā vārdā pārvīzēt Vīt. Refl. -tîês, sich lustig machen (mit ĩ ) A.Ottenhof, Salis: vēl gribēs gar manl vīzēties, ka es nemākuot ne ravēt, ne berzt Janš. Precību viesulis 9. un nu tik tās visādi vīzēties! Dzimtene ² I, 18 Wohl niederdeutschen Ursprungs; vgl. mnd. wis maken "weis machen, aufbinden".

Avots: ME IV, 650

žuôkls Kaugershof, Kr., PS., (mit uô ² ) Ruj., žuôkla ² kaũls Dunika, žuôkļa kauls Plm., žuoklis Druw., Grünw., Vīt., žuôklis Adl., Bers., Bolwen, C., Fehsen, Golg., Grawendahl, Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kalz., Lennew., Lubn., Ludsen, Malup, Mar., Meselau, Nötk., Peb., Prl., Ramkau, Saikava, Schwanb., Setzen, Tirsen, (mit uô ² ) Alschw., Dond., Frauenb., N. - Salis, Schibbenhof, Schnehpeln, Selg., Siuxt, žuokle Konv. ² 380, Spr., (mit uô ) Kl., Trik., Zvirgzdine, die Kinnlade (žuokls) St., U.: saberzt savuos žuokļuos Vēr. I, 1406, tev vēl tik divas žuokles Rainis Ant. u. Kl. 61. iedzelsies tev žuoklē Zalktis I, 95. žuokļu krampji Preip. 120. žuokli, Mandeln L., St. (uztūkuši žuokli, uztūkušas žuokles St.), Gaumen L., Kiefe(r)n der Fische L., St. Nach Būga LM. IV, 431 (s. auch Leskien Nom. 496) nebst žuokla I zu žâkle I (s. dies) mit einem Ablaut ā: ō. Vielleicht aber eher - wenn mit žuo- aus g̑i,łu,- - zur Wurzel von žaunas.

Avots: ME IV, 839