izkur̃cêt,
izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet.
izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch
izkur̃cis Grünh.,
izkur̃tis gebrauchlich),1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen: kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224.
izkurcējis kâ apses malka Naud.
sniegs, le̦dus izkurcējis od.
izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714.
krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;
2) das part. prt. act.,
verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend: man galviņa izkurcējuse (Var.:
- tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1.
izkurtējuši studenti MWM. III, 533.
rupja, izkurtusi balss Sudr. E.
viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.
Avots: ME I,
756