Paplašinātā meklēšana

‡ bulît, -īju Mesoten "= buitît, mit einem ‡ bulis II schneiden".

Avots: EH I, 251

‡ bulīte, in der Verbind. rīta b. (wo?), = bul˜lītis 4, der Morgenstern.

Avots: EH I, 251

‡ bulītis (aus dem Hochle.), ein Gegenstand (ein Brettchen, in dessen Mitte ein vertikal abstehender Stiel befestigt ist) zum Zusammenschieben eines vàsms ^{2 .}

Avots: EH I, 251

čubulītis Schorstädt, der Liebling.

Avots: ME I, 418

‡ gulbulītis BW. 2687 var., Deminutivform zu gùlbis. der Schwan.

Avots: EH I, 416

reibulĩte, Beiname einer bunten Kuh: guotiņ mana, reibulīte (Var.: raibaliņa, raibulīte) BW. 16434, 1 (aus Dubena). guotiņas reibulītes (Var.: raibuliņas, raibaliņas) 33102 var. (aus Dubena).

Avots: ME III, 505

sabulĩtis, sabalĩtis, Beiname des Hundes im VL.: sunīt manu, sabulīti! BW. 30516. rej, sunīti, sabalīt! 13497,1. Wohl Deminutiv von einem *sabulis, *sabalis "Zobel" (aus r. соболь dass., woher auch li. sabalas "ein glänzend schwarzer Hund", vgl. auch li. sabulìnis "zobeln" ); vgl. acc. pl. ssabälloss "Zobel` bei Rehehusen Mag. XX, 2, 38.

Avots: ME III, 599

šnabulītis, = šnabulītis.

Avots: ME IV, 88

šņabulītis, ein Schnäpschen: iesilušu . . . nuo daža ieme̦sta šņabulīša RA.

Avots: ME IV, 90

svĩbulĩte Nötk., = vīvaļa, der Laufstock beim Garnwinden, Violchen.

Avots: ME III, 1162

‡ tibulītis Tdz. 49902 "?".

Avots: EH II, 679

‡ vizbulîtis Dunika, = vizbulis I.

Avots: EH II, 791

žarbulĩte (mit ār zu lesen?)"?": tu mana mazā žarbulīte, nerātnā! Kaija Iedzimtais grēks 211.

Avots: ME IV, 789

žārbulĩte, eine kleine Wiesenblume mit gelblichen Blüten Setzen.

Avots: ME IV, 797

zveibulît Vīt., -ĩju, = zveibinât.

Avots: ME IV, 768

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls ² ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192

‡ àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc mājās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71

ã˙re, ãre˙če, ãre˙če vei Bers., A.-Peb. (aus ã redz(i) še), sieh, Ausruf der Heinweisung: ā˙re kur tē̦vs nāk, sieh, da haben wir nun die Folgen deines Treibens: āre˙če! pusrubulītis ruokā JR. IV, 85.

Kļūdu labojums:
Treibens: = Treibens.

Avots: ME I, 242

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. ² 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261

bam̃bule (unter bam̃bals): maza bambulīte (Var.: bambalīte) BW. 2718 var. me̦lna bambulīte 27130 var.

Avots: EH I, 204

‡ II bradinât,

1) = bradât: pats vis pa upi bradinā un meklē... stabulīti Pas. II, 72;

2) (li. bradìnti) waten lassen:
b. zirgus pa ūdeni Schwanb,

Avots: EH I, 236

brãga, auch brē̦ga, brāgs Branntweinspülich: man pazuda māmiņai brūī brāgu smeļamais. brāga kubulītis BW. 21559, 1. brāga muca 22702. Von schlechtem Essen: kas tādu brāgu lai strebj! AP. - brāgas vē̦ders, ein Vielfrass, Schmerbauch. [Nebst li. broga, brõgas aus r. брага.]

Avots: ME I, 327

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

buñga,

1): bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. kur jūsu bundziņas, kur stabulītes? 24155, 2; ‡

9) svara b., Gewicht an der Wanduhr
(wo?); ‡

10) ein Waschbleuel
(mit uñ ) Orellen; ‡

11) sviêsta bùnga ² Kalz., Meiran, = bunduls ‡ 11; ‡

12) sē̦klu bundziņa, der Fruchtknoten.

Avots: EH I, 253

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis ² K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352

bùrvîgs, zauberhaft, reizand: šeit atveŗas dzejas burvīgā valsts Pūrs I, 28. stabulīte skanējusi burvīgi LP. III, 24.

Avots: ME I, 355

cabītis, [auch cabulītis], Liebkosungswort zur Bezeichnung kleiner Kinder.

Avots: ME I, 363

I cābulis, der Hahn: cibu, cabu, cābulīti BW. 2477. saimnieks gājis ar lielām kājām kâ cābulis A. XX, 53. [In Wandsen sei cãbulis ein Küchlein mit befiederten Beinen; in Ruj. - ein Küchlein.]

Avots: ME I, 366

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400

čãkarains, bauschig, knorrig: saule... strādāja, bāgātīgi apveltīdama vainadziņiem ziluo vizbulīti, čākarainuo pureni LP. I, 172.

Avots: ME I, 408

čibīte, das Hühnchen. In Stelp. auch čibulīte, als Kosewort gebraucht. Vgl. ciba 1 und cibīte.

Avots: ME I, 412

cibu, auch cību BW. 2470,5, Interj.,

1) = cib: cibu, cabu, cābulīti BW. 2477;

2) beim Einschläfern eines Kindes:
cibu, cibu lāča bē̦rns! BW. 2108;

3) beim Kinderspiel, beim Zusammenschlagen der Füsse des Kindes:
cibu, cabu, kājiņas, ciemā te̦kuot Etn. III, 12.

Avots: ME I, 379

[cibulis PS., Grobin], cibulītis,

1) das Hühnchen;

2) Liebkosungswort:
un tu atbrauci, manu cibulīt! In dieser Bed. auch cibuliņš. [Zu ciba 1.]

Avots: ME I, 379

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

duobule (unter duôbulis): auch (mit ùo ² ) Kaltenbr.; dažam dùobulītes ² vaiguos Sonnaxt.

Avots: EH I, 349

I dũka [Ronneb.],

1) die Pfeife am Dudelsack, die Orgelpfeife; die Sackpfeife, der Dudelsack:
dūkas kvieca. tur skan dūkas, stabulītes BW. 30130, 3. dūku stabulīte BW. 21363;

2) der Schlauch:
apgādā vīnu dūkās;

3) dūkas U., die Stahlharmonika;

4) einer, der viel weint
U.;

5) ein Störenfried
Ronneb. n. U. (s. dùkt);

6) die Ofenklappe:
dūmu dūka par agri aiztaisīta Balt. V., Ruj. [Nach Leskien Nom. 227 gehört dūka "Pfeife" zu dùkt und li. dũkti "rasen"; zu le. dùkt dürfte jedoch höchstens dūka 4 gehören und zu li. dũkti allenfalls dūka 5. Wenigstens in den übrigen Bedeutungen beruht le. dūka wohl auf r. ду́дка "Pfeife, Dudelsack" (zum -k- aus -tk- s. Le. Gr. § 106 d.)].

Kļūdu labojums:
die Offenklape = eine Röhre, Öffnung einer Röhre

Avots: ME I, 524, 525

ģìbulis, ‡

4) ein kränkliches, sieches
(vārgs) Lebewesen Linden in Kurl., (mit ì ² ) Sonnaxt; ģĩbulītis Frauenb. "vārgs bē̦rns"; ‡

5) ein träger, fauler Mensch
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 428

ģiebulis, ģieblis, ein schwächliches Kind, ein schwächlicher, kränklicher, weinerlicher Mensch: ak tu mans mazais ģiebulīti, kad tu izaugsi liels! Bers., Lubn.

Avots: ME I, 701

ģīves "?": rijā kuokles, namā ģīves [= ģīga I?] maltuvē stabulītes BW. V, № 1187, 2.

Avots: ME I, 701

grèizulis der Schiefe : man atstājuši šķībuļus, greizuļus SDP. III, 22. padarīju alutiņu, šķībulīti, greizulīti BW. 19766.

Avots: ME I, 648

gribulis,

1) ein Begehrlicher, jem., der etwas will :
[ja ē̦duot izkrīt nuo mutes kumoss, tad gribulis (= badīgs cilvē̦ks nāk Tirsen.] gribulītis mani grib BW. 15127 ; [

2) Begehr, Wunsch
LKVv.].

Avots: ME I, 654

grum̃bulis, der Höcker, die Unebenheit: bpaukt pa grumbuļiem Etn. III, 95. Fig.: dzejas grumbuļi Vēr. II, 950. šur un tur atruodas pa grumbulītim Vēr. II, 607.

Avots: ME I, 665

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡

6) = ieil˜gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516

izluõdât, tr., intr.,

1) durchkriechen, sich durchdrängen:
izluodājis bē̦rzu birzi BW. 10337. viņš visas pagultes izluodājis;

2) aushöhlen, Gänge machen (wie z. B. der Maulwurf):
kad vabulītes izluodājušas zemi... Etn. II, 72. jaunekļi izluodāja pa visām bedrēm Dok. A. Refl. - tiês, zur Genüge kriechen, schlendern: caurām dienām pa mežu izluodājies Egl.

Avots: ME I, 766, 767

iztaûkš(ķ)êt, tr., rösten, schmoren: kaņepes, zirņus. iztaukšķē̦tas vabulītes BW. 19186, 4. Refl. - tiês, an einem warmen Orte gemütlich schlafen.

Avots: ME I, 815

iztaûkš(ķ)êt, tr., rösten, schmoren: kaņepes, zirņus. iztaukšķē̦tas vabulītes BW. 19186, 4. Refl. - tiês, an einem warmen Orte gemütlich schlafen.

Avots: ME I, 815

[II iztilinât "izluocīt, modulieren": ar stabulīti skaisti iztilina dziesmiņu Tadaiken.]

Avots: ME I, 818

[ķibulis Lös., ķibulītis Hasenpot, Sessw., N. - Schwanb., = cibulītis 1.]

Avots: ME II, 378

‡ knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626

knābulis,

2): nuocirtīšu (sc.: baluodim) knābulīti (Var.: de̦guntiņu, snābulīti) BW. 2427 var.;

3): Kosename für einen beliebigen kleinen Vogel
(mit à ² ) Bers., Mar.; ‡

5) Kosename für ein kleines Kind
(mit à ² ) Bers., Mar.

Avots: EH I, 629

I kre̦bulis: apskatuot tuo kre̦bulīti (geschmolzenes und ins Wasser gegossenes Blei) Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 2.

Avots: EH I, 646

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. ² 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis ² Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291

kurbulis, das Behältnis, in welches die Bienenkönigin für einige Tage eingeschlossen wird: bišu māte jāapcietina kurbulītī un tur jātur vairāk dienas Balss.

Avots: ME II, 321

labulis, gew. das Demin. labulĩtis, mein Bester: mīlestība, labulīt, ir augstākais pasaulē Poruk, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 398

labunĩte, ein Schmeichelwort für Personen weiblichen Geschlechts: Liebling Ar.; [labūnīte, ein Kuhname Sessau; aus labulīte?].

Avots: ME II, 398

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. ² 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506

magaričas, der Vertragstrunk, Vertragsschmaus, Belohnungstrunk: rubulītis ieslīdēja ķešā un kur vēl kuplas magaričas LP. VII, 621. par meitu skapju iecelšanu cēlēji prasa magaričas Etn, III, S. - Nebst li. magarỹčios aus r. магарыч.

Avots: ME II, 547

negals,

1) das Endlose, Äusserste,
["apnikums, neziņa bez gala" Fest.]: negalā neturams metuos es iekšā Rainis. saniknuots līdz negalam, aufs äusserste erzürnt. B. Vēstn. lielskungs par visu negalu (um jeden Preis, auf jeden Fall) grib pirkt stabulīti JK, V, 32. [smaka sitās de̦gunā, uzbāzīga, vilinuoša līdz negalam Leijerk. II, 179];

2) [kein gutes Ende
U.]; das Unglück, Malheur, die Schererei: šuogad dārzā e̦suot negals ar kukaiņiem Jauns. man tīrs negals ar saimi Peb. [tīrais negals, ne ar labu, ne ļaunu nevar galā tikt Fest.] man būs negals ruokā Kaudz. M. meitām bija negala dienas ar viņu Ar. nuodzītais zirdiņš negrib iet un tikai ar lieliem negaliem padze̦nams uz priekšu JR. V, 1, 31. Im Ausruf: kad tevi negals! zum kuckuck! [tā lieta ir negalā U., die Sache ist noch nicht zu Ende;

3) ein Nimmersatt
(wohl für negalis) U.]

Avots: ME II, 712

‡ palegzde Wilzen "zilā vizbulīte": zaļajās palegzdēs Brigadere Dievs, daba, darbs 289. tur zied palegzdītes 39.

Avots: EH II, 150

pastabulêt, intr., tr., ein wenig auf der Pfeife blasen: viņš pastabulējis tē̦va stabulīti LP. VI, 672.

Avots: ME III, 106

pum̃bulis Ruj., ein Knäuelchen: dzijas palicis pāri mazs pumbulītis N.-Peb.; der Samenknolle(n) der Kartofelstaude Vank.; pùmbulis ² "ein pušķis am Gürtel" Marienhausen; eine Kinderkrankheit Malta.

Avots: ME III, 409

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa ² Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa ² Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467

I ràibinât C., PS., bunt machen: guotiņ, mana raibulīte, kas tev[i] raibu raibināja (Var.: izraibuoja, nuoraibuoja, saraibuoja, izrakstīja u. a.)? BW. 29167, 2 var. karuogus raibināt Aus. I, 3.

Avots: ME III, 468

rèibulis: auch (mit èi ² ) Līvāni, Warkl.: kviešu maize plauktiņā, reibulītis muciņā BW. 34291.

Avots: EH II, 363

rim̃bulis Salis, etwas Ruudes, eine runde Scheibe, der Kreis: meneša vietā bij re̦dzams bāls rimbulis A. v. J. 1891, S. 750. "saules rati" tika... simbolizē̦ti ar apaļu rimbulīti Duomas 111, 283. grāmatu uzvāki izraibināti apāļiem rimbuļiem IV, 450. viņas sēd tur rimbulī IV, 231. Zu rimba.

Avots: ME III, 526

se̦bulis, ein Spätling LKVv., Rutzau, Dr., Wid., ein später Wandersmann Wid.: se̦bulīt[i]s tautu dē̦ls se̦bu nāca vakarā BW. 16204,

Avots: ME III, 810

šķībulis, der Schiefe: atstājuši šķībuļus, greizuļus VL. n. SDP. III, 22. padarīju alutiņu šķībulīti, greizulīti BW. 19766.

Avots: ME IV, 48

skrabulis,

1) etwas Rasselndes, Knirschendes:
kažuociņš skrabulīt[i]s, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 12556, 2; ein rasselndes Kinderspielzeug Libau, Annenburg, Jakobstadt, Holmhof, (auch = grabulis

1) Wirginalen; = skrabals Libau; rasselnder Schmuck am Anzug oder am Pferdegeschirr ("iemauktiem piekārti visādi skrabuļi") Planhof; ein lärmendes Kind Stockm.; jem., der Spässe und Unglaubliches zu erzählen liebt Widdrisch; ein leichtfertiger Mensch;

2) ein Schabeisen zum Abkratzen des Teigs vom Backtrog
Drobbusch;

3) eine Schramme am Körper
Salisb.

Avots: ME II, 884, 885

skreblis (li. skreblỹs "Filz"),

1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;

2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;

3) ein Jähzorniger
Golg.;

4) = abraskrãpis Saikava;

5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.

Avots: ME II, 890

snābulis, der Schnabel: kur (dzērves) pagrieza snābulīti, tur izknāpa caurumiņu BW. 20232, 5 var. sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, I. nuocirtīšu snãbulīti (Var.: de̦guntiņu; den Schnabel der Taube) BW. piel. ² 2427 var. Zu snābis.

Avots: ME III, 974

snāburis, = snābulis: nuocirtīšu (baluodim) snāburīti (Var.: snābulīti, knābulīti, de̦guntiņu) BW. 2427 var.

Avots: ME III, 974

spẽ̦lmanis, Spielmann, Musikant: spēlē, spē̦lmani, pūt stabulīti! BW. 24178. dziedāj[a] mana līgaviņa, dancuoj[a] mans kumeliņš; man pašam lieli prieki, ka man divi spē̦lmanīši 564, 4 var. lielam kāršu spē̦lmaņam 9384 var. Aus mnd. spelman.

Avots: ME III, 993

spilˆkši Warkl., Adv., schrill: juo tās bungas duobji rūca, spilkši spiedza stabulīte Konv. ² 474. Kann anstatt mit k auch mit g geschrieben werden; vgl. spilgti unter spilgts und spilgši.

Avots: ME III, 995

stabule,

1): stabules pūtējiņš BW. 2686, 7. dūku stabulīte 21363;

2): "eine dem Kümmel ähnliche Pflanze mit dickem, hohlem Stengel, der von Kindem zum Anfertigen von Pfeifen gebraucht wird"
(stabuls; Stammform?) Salis; ‡

3) jemand, der ohne Grund viel und laut weint; eine viel blökende Kuh
AP.; ‡

4) "bailīgs, tūļīgs cilvē̦ks vai kustuonis" Seyershof; ‡

5) "mucas tapa vai cits kāds apaļš puļķis, ar kuo aiztaisa caurumu kādai baļļai, kastei u. c." Seyershof; ‡

6) dieva s. "ein Birkenblatt" (?).

Avots: EH II, 567

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037

ste̦bule: auch Assiten. Frauenb., Kal., Kaltene, Kaltenbr., Luttr., OB., Schnehpeln, (ste̦bulīte) Pas. X, 72 (aus Kapeņi), 115 (aus Silajāni), (ste̦be̦l) Popen.

Avots: EH II, 575

striebulis Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, ein hohles Rohr, ein hohler Stengel U.; die Binse (striẽbulis) Salis; Angelica U.; striẽbulis Zögenhof, līča striebulis (striebuls Mag. IV, 2, 99) U., angelica archangelica; gārša[s] striebulis, angelica silvestris U.; Plur. striẽbuļi, Schachtelhalm Angern, Widdrisch: šur tur kādu uodziņu vai striebulīti uzgāja Plūd. Rakstn. I, 110. uz sūnām un striebuļiem izstiepies gulēja vīrs A. XI, 569. Zu striebs.

Avots: ME IV, 1092

I sukt: stabulīti s. - auch NB.

Avots: EH II, 601

I sukt (li. sùkti "drehen"), drehen, kehren N.-Bartau Ruhental: suc riteni! Ruhental. stabulīti sukt (izgriezt nuo kārkla) Rutzau n. Etn. I, 138. straume suka (pūru) lejiņā RKr. XVI, 157 aus Rutzau. viņš man suķ nuo ceļa Kur. Nerung, er kehrt mir den Weg. Refl. -tiês, sich wenden, sich drehen Autz n. U., Rutzau; "sich wegpacken, sich entfernen" Bauske. Zu li.. sūkurỹs "Wirbel(wind)" slav. *sъkati > r. скать "zwirnen, aufwickeln, (Teig) ausrollen", ksl. sukati "torquere", r. сучи́ть od. сыкать "zwirnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 29f, Walde Vrgl. Wrtb. II, 470, Būga KSn. 1, 288 und LM. IV, 442, Persson Beitr. 935, Reichelt KZ. XXXIX, 78.

Avots: ME III, 1118

I svilpene,

1) = svilpe: nuo vītuola zara maucamas svilpenes Vēr. II, 1291, guovju meita iet pa ceļu svilpuodama; izde̦vuse me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti (Var.: stabulīti) BW. 29319, 1 var.;

2) angelica
Karls.

Avots: ME III, 1158

I tapinât Aistern, Amboten, Autz, Baldohn, Bauske, Bilsteinshof, Bixten, Dond., Dunika, Ekau, Erwalen, Gr.Essern, Frauenb., Funkenhof, Garrosen, Grūnh., Grünw., Hasenpot, Hofzumberge, Irmelau, Kabillen, Kand., Kalnazeem, Katzd., Libau, Mesoten, N.Bartau, Nigr., Penkule, Pilten, Planetzen, Rutzau, Salgaln, Saucken, Sessau, Stelph., Wandsen, L. ("tahmisch"), St. ("Livl."), U. ("in Livl. nur in einem Teile W.-Livlands-am Meere"),

1) leihen, borgen einem andern, vorschiessen
Stenden u. a.: kam, brālīti, tapināji tautām savu ce̦purīti? BW. 14406. es viņai savu grāmatu vis netapināšu Janš. Precību vies. 22. kaut vienu rubulīti kāds viņam tapinātu! MWM. VIII, 493;

2) leihen, borgen von jem.
Alschw., Holmhof, Neugut, Neuhausen, Sessau, Stenden, BW. 25608; 30459, 1 u. a.: ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie manim tapināt! BW. 916. kâ brālīt[i]s netapina kumeļam iemauktiņus! 17108. jāt tapinātu kumeliņu 14454. nuo dieva tapināts 32930. es atnācu tapināt 8515, 1. atduot tapinātuo zirgu Janš. Bandavā I, 390. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak, v. 1084. tas jau nuo tapināta vien dzīvuo Widdrisch; dazu ein reflexives Substantiv: zirgu tapinâšanâs lai nu reiz beidzas! Janš. Mežv. ļaudis I, 337;

3) "(pa)taupît" Holmhof. Zunächst wohl in der Bed. I Kausativ zu tapt "gelangen".

Avots: ME IV, 130, 131

tibucĩte Fest., tibulīte ebenda, = tibiņa.

Avots: ME IV, 179

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405

uzskrabinât Dunika, mit einem skrabulis 1 einen rasselnden Ton erzeugen: māte bē̦rnam uzskrabināja ar skrabulīti.

Avots: ME IV, 378

vabule,

1) vabale (aus vabele?) Pas. VII, 429, Sussei n. FBR. VII, 134, Alswig, N.-Laitzen, Sessw., vabals (li. vãbalas "Käfer")
LP. VI, 28 (aus Ob.-Bartau), vabele Mar. n. RKr. XVII, 115, vabuole Ronneb., Smilt., der Käfer (vabuols) St., (vabuolis) U.; der Mistkäfer (geotrupes stercorarius L.) (vabule) Elv., Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Nötk., Ogershof, Peb., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Widdrisch, Wolm., (vabuls) Elv., (vabulis) PlKur., (vabale) Oknist, Warkl., (vabals) Dunika, (vabele) Mahlup, (vabuole) L., Arrasch, Bauske, Ekau, Grünw., (vabuolis) U. ; der Maikäfer, das Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Mag. XIII, 2, 49 (vabule), Stenden (vabulīte), Dond. n. RKr. XV1I, 61, Stenden (vabuolīte): nāce . . . siseņi un vabuoles Glück Psalm 105, 34. brūnie pavasara vabuoļi Kaudz. M. 328. pavasars: vakaruos jau dūc vabales Sessw. Sprw.: urbj kâ vabuole smiltīs Birk. Sakāmv. 118. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa JK. II, 382. ne lielāka kai vabalīte Pas. V, 171 (aus Makašē̦ni). me̦lna kâ vabule (Var.: vabuole) BW. 18476. ai, me̦lnā vabulīte (Var.: vabuolīte, vabalīt, vabaļeņ), griezi ceļu arājam! 27903, 1. - kartupeļu vabuolīte, chysomela decemlineata Say.; kuoka vabuole, Alswig, maija vabuole melolontha vulgaris Fabr.; mizas vabuolīte, Birkenkäfer Konv. ² 764; ragaina vabuole, der Schröter Brasche; rapšu vabuole, meligethes aeneus Fabr.; sarkans vabuleņš Ulanovska Łotysze 88, coccinella; saules vabulīte Birsm., dass.; sūdu vabuolis U., der Mistkäfer; ūdens od. ūdeņa v., ein Wasserkäfer: me̦lns kumeliņš kâ ūdeņa vabulīte (Var.: vagulīt[i]s) BW. 15948, 4 (ähnlich: 29847 var.). ūdens vabuls ievērpj savas uoliņas maisiņā A. XX, 43; uozuolu vabuole Wid., melolontha;

2) vabule U., Adiamünde, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Memelshof, Ogershof, Peb., Ronneb., Ruhtern, Saikava, Salis, Sessw., Sonnaxt, Sussikas, Wolmarshof, vabuole L., U., Arrasch, Bauske, vabaļa N.-Peb., Zebrene, Name einer schwarzen Kuh;
vabule Siuxt, Stenden, vabuole Stenden, Name einer braunen Kuh: vabulīte man[a] telīte BW. 28902, 22 var. kura (sc.: telīte) me̦lna, vabulīte (vabuolīte 32422) 28941. Nebst li. vabuolas "Käfer", (žem.) vabolė˜ "Mistkäfer", ahd. wibil "Käfer, Kornwurm" und ae. wibba "Rosskäfer" zu li. vebždė´ti "wimmeln", ahd. weban "sich fortwährend hin und her bewegen", mhd. wabelen "in unsteter Bewegung sein" u. a., s. Trautmann Wrtb. 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 257 f.; Zubaty hat AfslPh. XVI, 4161 hierher auch r. dial. вéблица "чepвь" gestellt. vabals (li. vãbalas) könnte nach Le. Gr. § 24 d auf ein urbalt. *vebelas zurückgehen, und vabele (aus *vebele) sein a aus vabals bezogen haben.

Avots: ME IV, 428

vabulis (unter vabule),

1): ūdeņa vabulīt[i]s BW. 15948, 3, 4 var.; 15949; 15950, 7.

Avots: EH II, 746

vambale,

1) vam̃bâle ² (li. vambolė˜ "Mistkäfer")
Dunika, Frauenb., Nigr., vam̃bulis Auermünde, Bixten, vam̃bale Siuxt, vambulis U., vambuls Elv., vam̃buõle Ahs, n. RKr. XVII, 62, Schibbenhof, Wahnen, vàmbuole Blumenhof, vam̃buole MSil., ("scherzweise") Nötk., vambuole Rutzau, der Käfer, Mistkäfer: sūdu vambuole Wahnen. es atrādu mēslienē mazu, mazu vambulīti (Var.: vabuolīti) BW. 1162, 1. me̦lna kâ vambale (vambuole 11290) 27130, 2. sudrabuota vambuolīte gar manim aiztecēja 10293, 1 var. ieŗūcās dažas vambāles Janš. Dzimtene V, 478;

2) vambulis, ein dickes junges Tier
Wirgin. u. a.; vambulis Kalnazeem, ein dickes Kind Wirgin. u. a.: vambulis var būt mazs, re̦sns zirģelis, guočis, sivē̦ns, aita, šunelis, arī mazs bē̦rns Sarreiken, Seemuppen, Wirgin. vambulis izkrita nuo šūpuoļa un nu ķē̦rc ebenda. tāds vambulis vien ir, von einem kleinen Kinde gesagt Bers.;

3) vambuols ² Sessw., der Alexanderapfel
Sessw. Kontaminiert aus vab- (in vabuolis usw.) und bamb- (in bam̃bals usw.), s. Specht KZ. LII, 42.

Avots: ME IV, 466, 467

‡ *vizbals (od. *vizbala?) "?": baŗā mani ... vizbalu ziediņiem! ka[d] ziedēs vizbulītes, tad es paša baŗāšuos Tdz. 36885.

Avots: EH II, 791

I vizbulis: māte mani auklē̦dama ieme̦tuse vizbuļuos; puisi mani tâ mīlēja kâ dze̦lte̦nu vizbulīti BW. 1190, 6. vizbuleņu vaiņuceņu 6209, 2 (ebenda der gen. pl. vizbuļu).

Avots: EH II, 791

I vizbulis, Plur. vizbuļi U., RKr. 11, 66, das Windröschen (anemone L.); baltais vizbulis, Busch-Windröschen (anemone nemorosa L.) Mag. IV, 2, 54; RKr. Il, 66; aristolochia clematitis L. Birsman; baltie vizbuļi, Osterluzei Dr.; dze̦ltānais vizbulis, die Osteoblume (anemone ranunculoides L.) RKr. II, 66; vizbuļi Behnen, N.-Bergfried, Zoden od. lielais vizbulis Mag. IV, 2, 53, Trollblume (trollius europaeus L.); zilais vizbulis RKr. II, 66, Birsman od. vizbulīte Ramkau, das Leberblümchen (anemone hepatica L.); vizbuļi U., vizbuli Mag. IV, 2, 82, die Einbeere, Wolfsbeere (paris quadrifolia): zaļa vizbulīte pašā dārza maliņā BW. piel. ² 14492 ¹ . Vielleicht umgebildet (nach vizulis II u. a.) aus "vizbalis (vgl. *vizbalīte).

Avots: ME IV, 630

zvir̃bulis: Demin. zvirbulītis BW. 2649. "niedŗu" ME. IV, 777 zu verbessern in "niedŗu".

Avots: EH II, 815