cels
I ce̦ls: auch Auleja, Kaltenbr., Demin. celiņš AP.: juo lielāks kamuols, juo lielāki ce̦li Kaltenbr.
Avots: EH I, 264
Avots: EH I, 264
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'cels' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'cels' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
cels
I ce̦ls, eine Schicht Garn, die auf einem um einen Knäuel gewickelt wird L., Lems., Salis.; in Sessw., Gr. - Jgfh. celiņš: calus [mit a aus e̦] tina BW. 4369,6. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423.]
Avots: ME I, 369
Avots: ME I, 369
cels
*II ce̦ls: ce̦la juosta BW. 23175. Vgl. dazu E. Paegle Latv. Saule v. J. 1929, S. 841 f.
Avots: EH I, 264
Avots: EH I, 264
cels
*II ce̦ls, s. cals; dazu der gen. s. ce̦la in ce̦la [od. ce̦lu BW. 17008] juosta, ein auf besondere, mühsame Art auf einem Brett gewebte Gurt U. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423 f.]
Avots: ME I, 369
Avots: ME I, 369
celslauzis
ce̦lˆslaûzis, der Bahnbrecher: auglīga virziena ce̦lmlauzis. rakstu valuodas pirmais ce̦lmlauzis Plūd. Llv. II, 40.
Avots: ME I, 369
Avots: ME I, 369
rencels
tercels
tercels "duobīte, kuo iecē̦rt ce̦lmā sulām" N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. Wenn als *tērcelis aufzufassen, etwa zu tērce.
Avots: ME IV, 165
Avots: ME IV, 165
trecels
Šķirkļa skaidrojumā (56)
agrinītiņ
agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
apakša
apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.
Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.
Avots: ME I, 73
Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.
Avots: ME I, 73
aste
aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
atzars
āzis
âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
braiksna
braĩksna: egles - tādas braiksnas, ka trīs vīri re̦sgali necels uz slēpēm virsū Janš. Mežv. ļ. II, 41.
Avots: EH I, 236
Avots: EH I, 236
celt
celˆt,
10): auferstehen
LLD.II, 1722;
11): auch AP., Frauenb.; ‡
12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡
13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot; ‡
14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I 1 , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡
15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II 2 , 21; ‡
16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,
1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;
3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;
7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies; ‡
9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.
Avots: EH I, 264
10): auferstehen
LLD.II, 1722;
11): auch AP., Frauenb.; ‡
12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡
13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot; ‡
14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I 1 , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡
15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II 2 , 21; ‡
16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,
1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;
3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;
7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies; ‡
9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.
Avots: EH I, 264
celt
celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
dalbiņš
‡ dalbiņš,
1) = dal˜ba 7 Lipsthusen (mit alˆ); "eine Stange mit Spitze (?) und einem Querholz, damit die Garbe nicht auf den Spiess rutscht (?)" BielU.;
2) = labības statiņš vai zārds (?): apkārt celsies stalti dalbiņi A. Bergmanis Latv. Av. v. J. 1832.
Avots: EH I, 304
1) = dal˜ba 7 Lipsthusen (mit alˆ); "eine Stange mit Spitze (?) und einem Querholz, damit die Garbe nicht auf den Spiess rutscht (?)" BielU.;
2) = labības statiņš vai zārds (?): apkārt celsies stalti dalbiņi A. Bergmanis Latv. Av. v. J. 1832.
Avots: EH I, 304
dēļ
II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,
1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;
2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;
3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]
Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen
Avots: ME I, 463
1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;
2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;
3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]
Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen
Avots: ME I, 463
divdomība
divduõmĩba ,* die Zweideutigkeit, der Doppelsinn: te izcelsies divduomība un pārpratumi.
Avots: ME I, 471
Avots: ME I, 471
egle
egle [li. ẽglė], die Fichte (picea excelsa Lk.), Rottanne, Gräne; baltā egle, abies alba; čūsku od. sē̦ru egle Konv. 2 2099; mālu egle, pinus picea L. eglē kāpt, weben (am Webstuhl) BW. 7333. Demin. eglīte,
1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];
2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;
3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];
4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]
Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys
Avots: ME I, 565, 566
1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];
2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;
3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];
4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]
Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys
Avots: ME I, 565, 566
gult
gul˜t [PS., gulˆt 2 Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),
1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;
2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês 2 [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]
Avots: ME I, 679
1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;
2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês 2 [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]
Avots: ME I, 679
iegult
ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. 2 863.
Avots: ME II, 20
Avots: ME II, 20
iegulties
ìegult(iês), sich (hinein)legen: viņas ruociņa iegula manā ruokā Skalbe. viņa dabā bij jau ieguluse cilvē̦ku mīlestība Vēr. II, 270. iesnas, grūtumi viņam iegula guļā, diez vai vairs izcelsies Alksn. - Zund. iegula ar karsuoni, erkrankte am Fieber Lautb. Luomi 17. vējš neiegula ar pietiekuošu stiprumu buŗās MWM. v. J. 1898, S. 182. tu nuo tās gultas nenāksi, uz kuo tu iegulies, bet tu tiešām nuomirsi Glück II Kön. 1, 6. lielais iegūlies gultā LP. VI, 1, 437. Subst. iegulums: e̦ze̦ri kâ iegulumi zemes padziļinājumuos Konv. 2 863.
Avots: ME II, 20
Avots: ME II, 20
izcelt
izcelˆt [li. iškélti], tr.,
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
jandaliņš
jañdaliņš [Gr. - Essern, jañdāliņš Wolm., Drosth., N. - Peb., Trik., Bers., Kl., je̦ndaliņš U.], jandalis [Nigr.], Konv. 2
1) ein lettischer Tanz:
jandāliņš gājis vaļām LP. IV, 222;
2) [jañdals Wolm., Jürg., AP., Treiden, Behnen], Streit, Zank, Lärm
[Salis]: sacelsies liels jandaliņš Vēr. II, 1316. [Aus den finnischen Sprache? vgl. jañdalêt und estn. jandlema oder jändlema "keifen, streifen."]
Avots: ME II, 96
1) ein lettischer Tanz:
jandāliņš gājis vaļām LP. IV, 222;
2) [jañdals Wolm., Jürg., AP., Treiden, Behnen], Streit, Zank, Lärm
[Salis]: sacelsies liels jandaliņš Vēr. II, 1316. [Aus den finnischen Sprache? vgl. jañdalêt und estn. jandlema oder jändlema "keifen, streifen."]
Avots: ME II, 96
kalns
kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],
1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;
2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;
3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;
4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];
5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;
[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. 2 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. 2 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]
Avots: ME II, 143
1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;
2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;
3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;
4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];
5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;
[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. 2 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. 2 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]
Avots: ME II, 143
kaps
II kaps (kãpas), [bei Manz, Lettus und Für. I auch kapa], das Grab, der Grabhügel: kapu rakt, mest, im Winter cirst, ein Grab graben: kapā iet, sterben, ins Grab sinken. kad tevi kaps ! zum Kuckuck ! Kaudz. M. Sprw.: kapā paliek ze̦lta kalns, kapā nabaga tarba. līdz kapa malai (bis zur letzten Stunde des Lebens) baudīt labas dienas. tam viena kājā jau stāv kapa malā. [kas nuoveļ mums akmini nuo kapa durviem Manz. Post. 393.] Der Pl. kapi,
1) die Gräber;
2) der Fried -, Kirchhof:
kas uz kapiem aizve̦sts, tam tur jāpaliek. nuo kapiem augšā necelsies. [Nebst. slav. -коръ (in r. перекóпъ "Graben" u. a.) zu kapât; s. auch Būga LM. IV, 440.]
Avots: ME II, 159
1) die Gräber;
2) der Fried -, Kirchhof:
kas uz kapiem aizve̦sts, tam tur jāpaliek. nuo kapiem augšā necelsies. [Nebst. slav. -коръ (in r. перекóпъ "Graben" u. a.) zu kapât; s. auch Būga LM. IV, 440.]
Avots: ME II, 159
kārdeklis
kãrdeklis, das Verührerische, Versuchliche: beidzuot izcels kārdekļa rubli gaismā A. XI, 155.
Avots: ME II, 195
Avots: ME II, 195
kauns
kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].
Avots: ME II, 176, 177
Avots: ME II, 176, 177
nāve
nâve: Demin. voc. s. nāviņ BW. 27328 (aus Lodenhof),
1): n. grib tuo slakter[i] kaut BW. 2137. savas nāves gaidīdami 13155. čīkst kâ rūgta n. 13044. vīrs pagalam ... un ne savā nāvē (d. h. durch Selbstmord;
zu diesem Ausdruck vgl. W. Schulze Kleine Schriften 133 ff.) Jauns. Neskaties saulē! 34. nāves miegā aizmigt Wessen u. a. kad jau būs pa nāvi (wenn zu sterben bestimmt sein wird), tad ne˙viens dakteris neatcels Siuxt. nāves kamzuolis Frauenb., ein Schimpfname. Zu den li. Entsprechungen s. auch Būga Arch. Phil. I, 57 und Fraenkel FBR. XI, 53.
Avots: EH II, 9
1): n. grib tuo slakter[i] kaut BW. 2137. savas nāves gaidīdami 13155. čīkst kâ rūgta n. 13044. vīrs pagalam ... un ne savā nāvē (d. h. durch Selbstmord;
zu diesem Ausdruck vgl. W. Schulze Kleine Schriften 133 ff.) Jauns. Neskaties saulē! 34. nāves miegā aizmigt Wessen u. a. kad jau būs pa nāvi (wenn zu sterben bestimmt sein wird), tad ne˙viens dakteris neatcels Siuxt. nāves kamzuolis Frauenb., ein Schimpfname. Zu den li. Entsprechungen s. auch Būga Arch. Phil. I, 57 und Fraenkel FBR. XI, 53.
Avots: EH II, 9
nepatika
nepatika,
1) das Missbehagen:
iekāre saistīta ar patikas, nepatikas jūtām Konv. 2 743. Kaupurs lielā nepatikā šķuobīja lūpas, gruozīja ūsas un raustīja de̦gunu Seibolt;
2) die Unannehmlichkeit:
celsies nepatikas vien LP. VII, 481. viņš laida nepatikas pār galvu Seibolt.
Avots: ME II, 726
1) das Missbehagen:
iekāre saistīta ar patikas, nepatikas jūtām Konv. 2 743. Kaupurs lielā nepatikā šķuobīja lūpas, gruozīja ūsas un raustīja de̦gunu Seibolt;
2) die Unannehmlichkeit:
celsies nepatikas vien LP. VII, 481. viņš laida nepatikas pār galvu Seibolt.
Avots: ME II, 726
neprāts
nepràts, der Unverstand, Wahnsinn, die Unvernunft: piedzērās līdz neprātam A. XIV, 2, 390. kas dzīvs, tas celsies ar neprāta steigu Vēr. II, 716. tē̦vs bija palicis aiz bē̦dām tīri neprātā Stari II, 93.
Avots: ME II, 728
Avots: ME II, 728
nocelt
nùocelˆt [li. nukélti], tr.,
1) ab -, herab -, herunterheben:
katlu nuo kāša. tuo nuocēla nuo ratiem II Chron. 35, 24. nuocēla vainadziņu BW. piel. 2 5207;
2) wegnehmen, stehlen:
tam nuoce̦lts sviesta spainītis MWM. II, 497, [man nuocēle svārkus U.] nuocels ar vēl gaŗais adatnieks Jāņam meitu nuo de̦guna A. XXI, 346;
3) erwerben, erlangen:
viņš krietnu meitu nuocēlis; ["abkaufen" Lubn.];
4) aufheben, abschaffen, absetzen:
Sprw. dieva nuo debesīm nenuocelsi. nuocelt nuo amata, des Amtes entsetzen, verabschieden. Refl. - tiês,
1) sich ab -. sich erheben:
paša upes vidū nuocē̦lušies rati Jauns. kad visi bij paē̦duši un padzē̦ruši, viņi nuocēlās nuo galdiem Kaudz. M.;
2) absteigen:
nuo mūsu pluosta nuocēlās pie krasta divi cilvē̦ki MWM. IX, 893;
[3) sich versehen:
pats vēl tagad neizpruotu, kâ tâ biju varējis nuocelties. vai bija acis man apmānījuši, vai kādas burvības zâles iede̦vuši, ka nebiju ne˙maz redzējis... Janš. Dzimtene IV, 193].
Avots: ME II, 767
1) ab -, herab -, herunterheben:
katlu nuo kāša. tuo nuocēla nuo ratiem II Chron. 35, 24. nuocēla vainadziņu BW. piel. 2 5207;
2) wegnehmen, stehlen:
tam nuoce̦lts sviesta spainītis MWM. II, 497, [man nuocēle svārkus U.] nuocels ar vēl gaŗais adatnieks Jāņam meitu nuo de̦guna A. XXI, 346;
3) erwerben, erlangen:
viņš krietnu meitu nuocēlis; ["abkaufen" Lubn.];
4) aufheben, abschaffen, absetzen:
Sprw. dieva nuo debesīm nenuocelsi. nuocelt nuo amata, des Amtes entsetzen, verabschieden. Refl. - tiês,
1) sich ab -. sich erheben:
paša upes vidū nuocē̦lušies rati Jauns. kad visi bij paē̦duši un padzē̦ruši, viņi nuocēlās nuo galdiem Kaudz. M.;
2) absteigen:
nuo mūsu pluosta nuocēlās pie krasta divi cilvē̦ki MWM. IX, 893;
[3) sich versehen:
pats vēl tagad neizpruotu, kâ tâ biju varējis nuocelties. vai bija acis man apmānījuši, vai kādas burvības zâles iede̦vuši, ka nebiju ne˙maz redzējis... Janš. Dzimtene IV, 193].
Avots: ME II, 767
nokrēsla
nuokrẽ̦sla, [ein acc. s. nuokrēsli De̦glavs Rīga II, 1, 37], die Dämmerung: nuopeŗas vīrieši, - jau nuokrē̦sla LP. IV, 147. bet tad viņš, kā nuokrēslā, ieraudzīja lielu sādžu Latv. rītu celsimies labā nuokrē̦slā Tuckum. nuokrē̦slā pabeidzām rudzus pļaut Ahs. n. RKr. XVII, 41.
Avots: ME II, 802
Avots: ME II, 802
osis
I uôsis (li. úosis, apr. woasis) A.Laitzen, Kaltenbrunn, Kl., Neuenb., Prl., Wolm. u. a., (mit uô 2 ) Adiamünde, Bauske, Frauenb., Iw., Karls., Nigr., Salis, Selg., Sessau, Siuxt, Stenden, Wahnen, uosis L., U., uôšis 2 Dunika, Grobin, Līn., PlKur., Rutzau, uošis BW. 13738 var., Luttr., uôšs AP., A.Schwanb., Drosth., Golg., KatrE., Ogershof, Sessw., Wolmarshof, (mit uô 2 ) Arrasch, Dond., Jürg., uoša BW. 11262, 4 var.; 16231, 1, AP., die Esche (fraxinus excelsior); sē̦ru uosis Vēr. II, 1251, die Traueresche. Zu r. ясень, an. askr, cymr. onnen "Esche", lat. ornus "Bergesche" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 184 f., Trautmann Wttb. 203, Berneker Wrtb. I, 31, Johansson IF. If, 521.
Avots: ME IV, 421
Avots: ME IV, 421
pamurdzināt
pancele
par
par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,
1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);
2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!
3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;
4) temporal,
a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;
b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;
c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;
5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;
6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,
3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;
7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];
9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;
10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;
11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;
12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,
5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]
Avots: ME III, 84, 85, 86
1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);
2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!
3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;
4) temporal,
a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;
b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;
c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;
5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;
6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,
3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;
7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];
9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;
10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;
11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;
12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,
5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]
Avots: ME III, 84, 85, 86
pēcnācējs
piecelt
pìecelˆt,
1) zu-, herzu-, hinzuheben, -stellen:
piecel krê̦slu, setze dahin einen Stuhl! U.;
2) aufheben, aufstehen lassen, aufwecken:
(dievs) mani nao gŗūtas slimības piecēlis Evang. gaisma v. J. 1905, S. 13. kas piecels rītā agri? BW.
Avots: ME III, 240
1) zu-, herzu-, hinzuheben, -stellen:
piecel krê̦slu, setze dahin einen Stuhl! U.;
2) aufheben, aufstehen lassen, aufwecken:
(dievs) mani nao gŗūtas slimības piecēlis Evang. gaisma v. J. 1905, S. 13. kas piecels rītā agri? BW.
Avots: ME III, 240
pirmāk
pìrmâk Golg., pirmâda N.-Bartau, Adv., früher, eher, zuerst: darījis tuo pašu, kuo jau pirmāk Etn. III, 47. pirmāk nāca tautu meita, pēc nenāca raudādama BW. 15806. pirmāk darbu izmākuse, tad es gāju tautiņas 22643. miruši... celsies pirmāk augšam Glück I Thess. 4, 16. grē̦ki, kuo tu pirmāk esi darījis Glück Apokr., S. 293. pirmāk (zuerst) tuo kaulu jis uzmauce sev uz galvas, ... tad mauce mazajam Pas. III, 102.
Avots: ME III, 225
Avots: ME III, 225
pusgavēnis
pusgavẽnis (li. pusgavėnis), halbe Fastenzeit, die Mittfasten: saguldīju lāču māti uz pašiem Mārtiņiem; kad aties pusgavēnis, tad mēs viņu piecelsim BW. 24987.
Avots: ME III, 427
Avots: ME III, 427
pūta
pūta,
1) pũta Trik., Smilten, PS., pùte Jürg., pùte 2 Sessw., der Windstoss:
ir stipra pūta, un taisni pa ceļam. celsim tik tūliņ buŗu augšām! Janš. Dzimtene III 2 , 274. sāk pacelties vēsmiņas pūta A. v. J. 1897, S. 377. pa gaisiem putni aizskrēja kâ vēja pūtas Plūd. viņu veda maigas, siltas pūtas pie krasta Asp. - augstas pūtas cilvē̦ks Brasche, ein Eingebildeter;
2) pũta Dunika, N.-Bartau, der Atem:
prasi ārstam kādas zâles - tev smird pũta! Nigr.;
3) = nuopūta, der Seufzer: klusās siržu pūtas MWM. VI, 681. nenuopūta ne˙vienas pūtas par manu slimuošanu Ezeriņš Leijerkaste II, 95;
4) Plur. pūtas, s. pūte II. Zu pùst.
Avots: ME III, 452
1) pũta Trik., Smilten, PS., pùte Jürg., pùte 2 Sessw., der Windstoss:
ir stipra pūta, un taisni pa ceļam. celsim tik tūliņ buŗu augšām! Janš. Dzimtene III 2 , 274. sāk pacelties vēsmiņas pūta A. v. J. 1897, S. 377. pa gaisiem putni aizskrēja kâ vēja pūtas Plūd. viņu veda maigas, siltas pūtas pie krasta Asp. - augstas pūtas cilvē̦ks Brasche, ein Eingebildeter;
2) pũta Dunika, N.-Bartau, der Atem:
prasi ārstam kādas zâles - tev smird pũta! Nigr.;
3) = nuopūta, der Seufzer: klusās siržu pūtas MWM. VI, 681. nenuopūta ne˙vienas pūtas par manu slimuošanu Ezeriņš Leijerkaste II, 95;
4) Plur. pūtas, s. pūte II. Zu pùst.
Avots: ME III, 452
pūznis
pũznis,
1) Fauliges, Eiterndes
U.; der Plur, pũžņi, pùžņi 2 Kl., Mar., auch pūšņi, Eiter: viņam auguons pārtrūcis, - pūžņi nāk ārā Mar. n. RKr. XV, 132. acu pūžņi, Augenbutter Dr. pa acīm nākuši vēl pūžņi ārā, kamē̦r tad nuomirusi LP. VII, 1115;
2) pùznis 2 Ekengraf, Lager, Lagerstätte eines Tieres
N.-Sessau n. U., der Haufe: skudru pūznis, = sk. pūlis, der Ameisenhaufe U., Mar.: kâ skudrītes siliņā lielu pūzni (Var.: pūli) savilkušas BW. 34218. kur tik ciņuos uodžu bari savus pūžņus cē̦luši MWM. X, 257;
3) fig., miega pūznis (pũzna Līn.), ein verschlafener Mensch, eine Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, apiet savu rudzu lauku; kas bij kāda miega pūzne, i[r] ap dārzu neapgāja BW. 32550 var. es jau tevi neprecēšu, tādu slinku miega pūzni 15235. miega pūžņi, vai celsities? saule jau gabalā! LP. IV, 128; niķu pūznis, ein nückischer, launischer Mensch LP. I, 138. Zu pũt (s. dies) und an. fúke "Stank" (s. Persson Beitr. 465 f.) resp. li. pũz[d]nis "faulendes Holz" in Dusetos n. PFB. LXV, 321.
Avots: ME III, 453, 454
1) Fauliges, Eiterndes
U.; der Plur, pũžņi, pùžņi 2 Kl., Mar., auch pūšņi, Eiter: viņam auguons pārtrūcis, - pūžņi nāk ārā Mar. n. RKr. XV, 132. acu pūžņi, Augenbutter Dr. pa acīm nākuši vēl pūžņi ārā, kamē̦r tad nuomirusi LP. VII, 1115;
2) pùznis 2 Ekengraf, Lager, Lagerstätte eines Tieres
N.-Sessau n. U., der Haufe: skudru pūznis, = sk. pūlis, der Ameisenhaufe U., Mar.: kâ skudrītes siliņā lielu pūzni (Var.: pūli) savilkušas BW. 34218. kur tik ciņuos uodžu bari savus pūžņus cē̦luši MWM. X, 257;
3) fig., miega pūznis (pũzna Līn.), ein verschlafener Mensch, eine Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, apiet savu rudzu lauku; kas bij kāda miega pūzne, i[r] ap dārzu neapgāja BW. 32550 var. es jau tevi neprecēšu, tādu slinku miega pūzni 15235. miega pūžņi, vai celsities? saule jau gabalā! LP. IV, 128; niķu pūznis, ein nückischer, launischer Mensch LP. I, 138. Zu pũt (s. dies) und an. fúke "Stank" (s. Persson Beitr. 465 f.) resp. li. pũz[d]nis "faulendes Holz" in Dusetos n. PFB. LXV, 321.
Avots: ME III, 453, 454
riebeklis
riêbeklis, der Ekel; ein Ekel erregender, widerwärtiger Mensch: viņa pacelsies pāri par šiem sadzīves riebekļiem Apsk. v. J. 1903, S. 35. dziesmas man ir vienmē̦r par lielu riebekli Alm. Kaislibu varā 86. tu paliec par riebekli citiem MWM. XI, 111. es biju . . . ticības atkritējs un riebeklis B. Vēstn. man ar tādu riebekli netīk ne runāt Sassm.
Avots: ME III, 542
Avots: ME III, 542
rikults
rikults,
1) "ein übermässig grosses und unförmiges Stück (Brot)"
Naud.: ieduod ubagam kādu rikultu maizes!
2) ein Knüppel, "sitamais" Kav.: ja tu necelsies, ņemšu kādu rikultu, tad tu matīsi gulēt un kunkstētl Alm.;
3) der Rippenstoss
Naud.: iedevu vienu rikultu sānuos, - uz reizi bij augšā. - Vgl. rikalts. In der Bed. 2 nebst rikalts 1 aus einem mnd. *rickholt?
Avots: ME III, 525
1) "ein übermässig grosses und unförmiges Stück (Brot)"
Naud.: ieduod ubagam kādu rikultu maizes!
2) ein Knüppel, "sitamais" Kav.: ja tu necelsies, ņemšu kādu rikultu, tad tu matīsi gulēt un kunkstētl Alm.;
3) der Rippenstoss
Naud.: iedevu vienu rikultu sānuos, - uz reizi bij augšā. - Vgl. rikalts. In der Bed. 2 nebst rikalts 1 aus einem mnd. *rickholt?
Avots: ME III, 525
sagrūt
sagŗūt Wid., sagrūt, intr.,
1) einstürzen, zusammenfallen:
tuo tu esi atde̦vusi par šiem sagruvušajiem, smirduošajiem pakškiem A. XX, 489. tikšu atsvabināta nuo šās sagruvušās miesas būdas Kaudz. M. 389. kaut kas paliekas, kas nesairst, nesagŗūst JR. VII, 108. viņš uzcels, kas sagruvis Gesangb.;
2) stürzen, eilen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): visi sagŗuvām zãlē Ze̦ltmatis.
Avots: ME II, 631
1) einstürzen, zusammenfallen:
tuo tu esi atde̦vusi par šiem sagruvušajiem, smirduošajiem pakškiem A. XX, 489. tikšu atsvabināta nuo šās sagruvušās miesas būdas Kaudz. M. 389. kaut kas paliekas, kas nesairst, nesagŗūst JR. VII, 108. viņš uzcels, kas sagruvis Gesangb.;
2) stürzen, eilen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): visi sagŗuvām zãlē Ze̦ltmatis.
Avots: ME II, 631
saputēt
saputêt,
2): saput vîze Tdz. 42428. tavas nešpe̦tnas acis! kam pametīs virsū, - pe̦lnuos jāsaput Delle Neg. nieks 29; ‡
3) intensiv stauben, in die Höhe steigen (vom Staub):
kai izjauks ve̦cuo ustabu, prauli vien saputēs (= sairs, sacelsies putekļuos) Auleja; ‡
4) ungewiss (ratlos) werden, ein wenig den Verstand verlieren
PV.: e̦smu tīri saputējis: nevaru izšķirties, uz kuŗu pusi iet. viņš jau reizēm ir tâ kâ prātā saputējis.
Avots: EH XVI, 439
2): saput vîze Tdz. 42428. tavas nešpe̦tnas acis! kam pametīs virsū, - pe̦lnuos jāsaput Delle Neg. nieks 29; ‡
3) intensiv stauben, in die Höhe steigen (vom Staub):
kai izjauks ve̦cuo ustabu, prauli vien saputēs (= sairs, sacelsies putekļuos) Auleja; ‡
4) ungewiss (ratlos) werden, ein wenig den Verstand verlieren
PV.: e̦smu tīri saputējis: nevaru izšķirties, uz kuŗu pusi iet. viņš jau reizēm ir tâ kâ prātā saputējis.
Avots: EH XVI, 439
sēdele
sêdele 2 N.-Bartau, ein Stuhl, eine Sitzgelegenheit Wid.; sēdels "Siedel" Manz. Lettus: dižs dižam krē̦slu cēla, kas cels man mazajam? dieviņš cēla mazajam sudrabiņa sēdelīti BW. 31191. sêdelis 2 Bauske, ein Sitzplatz auf einer Flachsmaschine.
Avots: ME III, 823
Avots: ME III, 823
šķīstīt
šķĩstît Wolm., -u od. -ĩju, -ĩju, reinigen, säubern U. (gew. fig.): vai šī liesma nešķīstīja viņas nuoziedzību? A. XVII, 490. viss šķīstīts un izpirkts ar mūsu nuožē̦luošanu A. XX, 902. Refl. -tiês, sich reinigen, säubern: rīta agrumā, kad pirtī šķīstījušies A. v. J. 1899, S. 99. viņš celsies, šķīstīsies nuo putekļiem Vēr. II, 674. vispārība... ceļ savas vainas un vājības gaismā, lai nuo tām šķīstītuos 99. ar vē̦de̦ra zālēm šķīstīties St. "auspurgieren". - Subst. šķīstīšana, die Reinigung U.: šķīstīšanas uguns Konv. 2 530, das Fegefeuer.
Avots: ME IV, 49
Avots: ME IV, 49
sliet
slìet,
1): status s. Lubn. rudzu kuopiņas s. statiņās AP. kad slies, tad uzslies Upītis Pirmā nakts 229; ‡
3) schlagen
Iw.: bezguožu gani ar kuoku slej aitām virs[ū]. Refl. -tiês,
1): "nuostāties atbalstuoties pret kādu priekšme̦tu" Auleja; vor "sich bäumen"
ME. III, 940 ist "2)" einzuschalten; vai tu sliesies (= celsies) ar...! stārasta tē̦vs jau sen kājās A. Upītis Pirmā nakts 229. zirgs slienas uz pakaļas kājām Saikava. jumts caurumains, ... pa muguras virsu slējās piesluoga krusti A. Upītis Pirmā nakts 185. ceļš .. sāka lē̦ze̦ni s. kalnup 23.
Avots: EH II, 528
1): status s. Lubn. rudzu kuopiņas s. statiņās AP. kad slies, tad uzslies Upītis Pirmā nakts 229; ‡
3) schlagen
Iw.: bezguožu gani ar kuoku slej aitām virs[ū]. Refl. -tiês,
1): "nuostāties atbalstuoties pret kādu priekšme̦tu" Auleja; vor "sich bäumen"
ME. III, 940 ist "2)" einzuschalten; vai tu sliesies (= celsies) ar...! stārasta tē̦vs jau sen kājās A. Upītis Pirmā nakts 229. zirgs slienas uz pakaļas kājām Saikava. jumts caurumains, ... pa muguras virsu slējās piesluoga krusti A. Upītis Pirmā nakts 185. ceļš .. sāka lē̦ze̦ni s. kalnup 23.
Avots: EH II, 528
sliņķis
sliņ̃ķis (f. -e) (li. sliñkis), ein Faulenzer U., Faulpelz, der Faule: Sprw. jauns sliņķis - ve̦cs zaglis. sliņķim visur grūti, plikam visur auksti. sliņķim pat nuomirt grūti od. sliņķis pat mirt nevīžuo. kas sliņķi cels par saimnieku, āzi par dārznieku! aukstums sliņķi ārstē. zivis sliņķi negaida. es negribu ... slinkas līgaviņas ... kur, sliņķīte, tevi likšu? BW. 11137.
Avots: ME III, 933
Avots: ME III, 933
smirdums
smirdums,
1) "?"; viņa smirdums uzcelsies Joel 2,20;
2) Gestank
St., Grünwald, (mit ir̂ 2 ) Bauske, (mit ir̂ ) Mar., Marzen, Aiviekste.
Avots: ME III, 966
1) "?"; viņa smirdums uzcelsies Joel 2,20;
2) Gestank
St., Grünwald, (mit ir̂ 2 ) Bauske, (mit ir̂ ) Mar., Marzen, Aiviekste.
Avots: ME III, 966
svīra
svīra, svīre,
1) svìra 2 Schwanb., svìre 2 Golg., Kreuzb., Gr. - Buschh., Lubn., svìris C., PS., svīris Serb. und Trik. n. U., der Hebel, Hebebaum: bez svīres šituo akmeni neizcelsim Gr. - Buschh. ce̦lmu laušanas svīrei paliek kaut kuo apakšā Etn. IV, 162. uz kuru pusi jāpiespiež svīre, lai ķēde tītuos ap riestavu A. v. J. 1901, S. 101. meitas ar svīrēm (Var.: buomjiem) cilājamas BW. 12926, 1. ar svīrīti me̦du laižu nuo zaļā uozuoliņa 30353, 4;
2) svĩre Janš., svīris Plm. n. U., der Brunnenschwengel:
var redzēt... akas svīri Janš. Dzimtene V, 160. Zu svira; zum ī vgl. li. svyróti "taumeln" und r. освирить "der einen Seite das Übergewicht geben" (und wruss. свир "Brunnenschwengel", wenn dies nicht aus dem Baltischen stammt).
Avots: ME III, 1163, 1164
1) svìra 2 Schwanb., svìre 2 Golg., Kreuzb., Gr. - Buschh., Lubn., svìris C., PS., svīris Serb. und Trik. n. U., der Hebel, Hebebaum: bez svīres šituo akmeni neizcelsim Gr. - Buschh. ce̦lmu laušanas svīrei paliek kaut kuo apakšā Etn. IV, 162. uz kuru pusi jāpiespiež svīre, lai ķēde tītuos ap riestavu A. v. J. 1901, S. 101. meitas ar svīrēm (Var.: buomjiem) cilājamas BW. 12926, 1. ar svīrīti me̦du laižu nuo zaļā uozuoliņa 30353, 4;
2) svĩre Janš., svīris Plm. n. U., der Brunnenschwengel:
var redzēt... akas svīri Janš. Dzimtene V, 160. Zu svira; zum ī vgl. li. svyróti "taumeln" und r. освирить "der einen Seite das Übergewicht geben" (und wruss. свир "Brunnenschwengel", wenn dies nicht aus dem Baltischen stammt).
Avots: ME III, 1163, 1164
trupeknis
trupeknis,
1) trupeknis Drosth., Erlaa, Fehgen, Fehsen, Geistershof, Heidenfeldt, N.-Peb., N.-Schwanb., Sessw., trupeksnis N.-Peb., trupēksnis Jürg., Nötk., ein verfaultes Holzstück;
2) trupêksnis Jürg., Plur. trupekšņi Zvirgzdine, trupēkšņi Spr., (hier auch trupêkņi) Nötk., Verwittertes, Moder:
jau sapuva balkas, vieni trupekšņi palika Zvirgzdine; trupēksnis Spr., Humus;
3) trupeksnis Laud., trupēksnis Allasch "ein Ort, wo Abfall fault";
4) trupēksnis Vīt., trupeksnis Wid., trupēksnis Spr., Vīt., ein Faulpelz:
vai tu, trupēksni, necelsies reiz augšā? Vīt.
Avots: ME IV, 247
1) trupeknis Drosth., Erlaa, Fehgen, Fehsen, Geistershof, Heidenfeldt, N.-Peb., N.-Schwanb., Sessw., trupeksnis N.-Peb., trupēksnis Jürg., Nötk., ein verfaultes Holzstück;
2) trupêksnis Jürg., Plur. trupekšņi Zvirgzdine, trupēkšņi Spr., (hier auch trupêkņi) Nötk., Verwittertes, Moder:
jau sapuva balkas, vieni trupekšņi palika Zvirgzdine; trupēksnis Spr., Humus;
3) trupeksnis Laud., trupēksnis Allasch "ein Ort, wo Abfall fault";
4) trupēksnis Vīt., trupeksnis Wid., trupēksnis Spr., Vīt., ein Faulpelz:
vai tu, trupēksni, necelsies reiz augšā? Vīt.
Avots: ME IV, 247
urgučas
urgučas (?) Alksn. Zund.,
1) "Streitigkeiten, Gezänk
(ķildas)": sievām atkal urgačas. kas ta nu pa gavēni urgučus cels;
2) "Ungläcksfälle":
urgučās iekūlies.
Avots: ME IV, 305
1) "Streitigkeiten, Gezänk
(ķildas)": sievām atkal urgačas. kas ta nu pa gavēni urgučus cels;
2) "Ungläcksfälle":
urgučās iekūlies.
Avots: ME IV, 305
uzcelt
uzcelˆt (li. užkélti "heraufheben"),
1) in die Hohe heben
U., aufheben: uzcelt papīru nuo grīdas. uzcelt bļuodu uz galda;
2) aufrichten, errichten, aufbauen
U.; kuo pa dienu uzcē̦luši (vom Bau einer Kirche gesagt), tuo par naktl nuoārdījls LP. VII, 358. gariņi nuogremdē uzce̦ltuo baznīcu 376;
3) (in ein Amt) einsetzen
(gew. iecelt): Pleša tika par ķēnīnu uzce̦lts Pas. II, 79 (aus Walk). uzcels vēl man ķēniņu! LP. IV, 87;
4) (etwas) aufbringen
U.: viņa tā vārda uzcēlēja, sie hat den Namen (das Wort) aufgebracht U. dziesmu dej ... neturiet ienaidiņu! ne tā mana uzcelšana (izsmiešana), tā senēja ve̦ca tiesa BW. 958. Refl. -tiês,
1) sich erheben, aufstehen:
uzcelties nuo krē̦sla, nuo galda, nuo gultas, nuo miega;
2) aufkommen:
autam zūduot uzcēlās ce̦pures RKr. XVI, 187. paltrakiem nuozūduot uzcēlās zakraki XVII, 30. Subst. uzcelˆšanâs, die Auferstehung.
Kļūdu labojums:
BW. 958. = BW. 958; 5) aufwecken: uzcels man vēl ķēniņu LP. IV, 87
jāizmet (zu streichen) fraze no LP. IV, 87.
Avots: ME IV, 320
1) in die Hohe heben
U., aufheben: uzcelt papīru nuo grīdas. uzcelt bļuodu uz galda;
2) aufrichten, errichten, aufbauen
U.; kuo pa dienu uzcē̦luši (vom Bau einer Kirche gesagt), tuo par naktl nuoārdījls LP. VII, 358. gariņi nuogremdē uzce̦ltuo baznīcu 376;
3) (in ein Amt) einsetzen
(gew. iecelt): Pleša tika par ķēnīnu uzce̦lts Pas. II, 79 (aus Walk). uzcels vēl man ķēniņu! LP. IV, 87;
4) (etwas) aufbringen
U.: viņa tā vārda uzcēlēja, sie hat den Namen (das Wort) aufgebracht U. dziesmu dej ... neturiet ienaidiņu! ne tā mana uzcelšana (izsmiešana), tā senēja ve̦ca tiesa BW. 958. Refl. -tiês,
1) sich erheben, aufstehen:
uzcelties nuo krē̦sla, nuo galda, nuo gultas, nuo miega;
2) aufkommen:
autam zūduot uzcēlās ce̦pures RKr. XVI, 187. paltrakiem nuozūduot uzcēlās zakraki XVII, 30. Subst. uzcelˆšanâs, die Auferstehung.
Kļūdu labojums:
BW. 958. = BW. 958; 5) aufwecken: uzcels man vēl ķēniņu LP. IV, 87
jāizmet (zu streichen) fraze no LP. IV, 87.
Avots: ME IV, 320
vaiksts
vaiksts (auch mit -gst- geschr.),
1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit aî 2 ) Segew.; die Gebärde (mit ài 2 ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;
2) "kas vaikstās" (mit ài 2 ) Fest., (mit aî ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;
3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.
Avots: ME IV, 436, 437
1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit aî 2 ) Segew.; die Gebärde (mit ài 2 ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;
2) "kas vaikstās" (mit ài 2 ) Fest., (mit aî ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;
3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.
Avots: ME IV, 436, 437
vārde
I vārde,
1): gen. pl. vāržu Tdz. 58709; celsim (mūzikantus) vārdēs skalus grabināt BW. piel. 2 20892, 1.
Avots: EH II, 762
1): gen. pl. vāržu Tdz. 58709; celsim (mūzikantus) vārdēs skalus grabināt BW. piel. 2 20892, 1.
Avots: EH II, 762
vārds
vārkšķināt
I vārkšķinât "Lärm machen": es rauguos kas mežā vārkčķināja (Var.: čaukstināja, brukšināja): vai bij vilki, vai bij lāči, vai nerātni tē̦va dē̦li BW. 9672 var. cik celsies panāksnīcas, tik pakaļas vārkšķinās (Var.: virkšējās 34735.
Avots: ME IV, 506
Avots: ME IV, 506
vecīgs
vecîgs Etn. III, 165, AP., Arrasch, Dond., Erlaa, Golg., Jürg., Memelshof, PS., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sehren, Selg., Sessw., Sonnaxt, Stenden, Wandsen, ältlich U.: vecīgs vīrs Druva I, 41. vecīgs kungs MWM. VIII, 164. vecīga meita AP., Golg., Oknist, Saikava, Sehren, Selsau, Sessw., Sonnaxt. viņa... bija labi vecīga; bet vēl... viegla un sparīga Vēr. II, 899. es pats e̦smu ve̦cs, un mana sieva ir vecīga Glück. ļaudis celsies it kâ vecīgs lauva Glück IV Mos. 23, 24. vecīgs izskats. vecīga seja.
Avots: ME IV, 516
Avots: ME IV, 516
žūrēt
I žūrêt, -ẽju,
1) (viel, unzweckmässig) giessen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Ramkau, Lettihn, Odsen, Tirsen, Schujen, (mit ũ ) AP., Bauske, Kegeln, Smilt., Wolmarshof, (mit ù 2 ) Adl., Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Prl., Sessw., Stom., (žũrât) Frauenb., Katzd., Schnehpeln: dē̦lu māte alu dara, žūrāt žūrā; trīs dīķu ūdeņa, pušpūra miltu BW. 23459;
2) Wasser tragen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Sermus, (mit ũ ) AP., C., Jürg., Kegeln, Trik., Wolmarshof; "nest, krāt šķidrumu, ūdeni (fürs Vieh) Nötk. (mit ũ );
3) "die erste Brahge einstellen"
St.; Bier brauen (mit ũ ) Arrasch, Wandsen, (mit ù 2 ) Sessw.: atstāt alu žūrējam (Var.: brūvējam) BW. 26202 var.;
4) schmoren, viele Speisen kochen
W. - Livl. und Seew. n. U.; etwas Unschmackhaftes kochen (žũrât) Schibbenhof;
5) "iejaukt maizi" Kosenhof (mit ũ ), Lös.: trešdien maizīt[i] žūrēja, ce̦turtdien beķerēja BW. 2217;
6) andauernd (stark
Mar., Lettihn, mit ù 2 ) regnen Lems. n. U., Spr., Memelshof, (mit ũ ) Wandsen, (mit ù 2 ) Adl., Bers., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lubn., Meiran, Prl., Sessw., (žūrât) Kreuzb., Pernigel, Plm., Vīt., (mit ũ ) Frauenb., Schnehpeln, (mit ù 2 ) Fehsen, A. - Laitzen, Meselau, N. - Schwanb.: lietus žūrā augu dienu Vīt. lietus tâ žūrē, ka ganiem nav ne vīlē sausumiņa Vīt. 79. kâ nuo sējas laika sācis, tâ žūrē vienā žūrēšanā 9. žūrē lieti Juris Brasa 28. žūrāt vairāk dienu nuo vietas Janš. Dzimtene V, 270;
7) saufen
Allunan und Lems. n. U., viel trinken Pērse, Ramkau, (mit ũ ) AP., Arrasch, Bauske, C., Smilt., (mit ù 2 ) Bers., Golg., Prl., Sessw.: varat jūs tuo alu žūrēt! Ramkau;
8) (ins Bett
Pernigel, Vīt. [žūrât]) urinieren U.: viņš tev necelsies augšā, bet žūrā gultā Vīt.;
9) intr., fliessen
Lubn., Meiran. Zu žūre I.
Avots: ME IV, 837
1) (viel, unzweckmässig) giessen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Ramkau, Lettihn, Odsen, Tirsen, Schujen, (mit ũ ) AP., Bauske, Kegeln, Smilt., Wolmarshof, (mit ù 2 ) Adl., Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Prl., Sessw., Stom., (žũrât) Frauenb., Katzd., Schnehpeln: dē̦lu māte alu dara, žūrāt žūrā; trīs dīķu ūdeņa, pušpūra miltu BW. 23459;
2) Wasser tragen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Sermus, (mit ũ ) AP., C., Jürg., Kegeln, Trik., Wolmarshof; "nest, krāt šķidrumu, ūdeni (fürs Vieh) Nötk. (mit ũ );
3) "die erste Brahge einstellen"
St.; Bier brauen (mit ũ ) Arrasch, Wandsen, (mit ù 2 ) Sessw.: atstāt alu žūrējam (Var.: brūvējam) BW. 26202 var.;
4) schmoren, viele Speisen kochen
W. - Livl. und Seew. n. U.; etwas Unschmackhaftes kochen (žũrât) Schibbenhof;
5) "iejaukt maizi" Kosenhof (mit ũ ), Lös.: trešdien maizīt[i] žūrēja, ce̦turtdien beķerēja BW. 2217;
6) andauernd (stark
Mar., Lettihn, mit ù 2 ) regnen Lems. n. U., Spr., Memelshof, (mit ũ ) Wandsen, (mit ù 2 ) Adl., Bers., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lubn., Meiran, Prl., Sessw., (žūrât) Kreuzb., Pernigel, Plm., Vīt., (mit ũ ) Frauenb., Schnehpeln, (mit ù 2 ) Fehsen, A. - Laitzen, Meselau, N. - Schwanb.: lietus žūrā augu dienu Vīt. lietus tâ žūrē, ka ganiem nav ne vīlē sausumiņa Vīt. 79. kâ nuo sējas laika sācis, tâ žūrē vienā žūrēšanā 9. žūrē lieti Juris Brasa 28. žūrāt vairāk dienu nuo vietas Janš. Dzimtene V, 270;
7) saufen
Allunan und Lems. n. U., viel trinken Pērse, Ramkau, (mit ũ ) AP., Arrasch, Bauske, C., Smilt., (mit ù 2 ) Bers., Golg., Prl., Sessw.: varat jūs tuo alu žūrēt! Ramkau;
8) (ins Bett
Pernigel, Vīt. [žūrât]) urinieren U.: viņš tev necelsies augšā, bet žūrā gultā Vīt.;
9) intr., fliessen
Lubn., Meiran. Zu žūre I.
Avots: ME IV, 837
zvārdis
zvārdis (nom. pl.), zvārdes "?": celsim (sc.: Dāvidu) zvārdīs (Var.: vārdēs, zārdā) skalu grabināt BW. 20892, 1. mucis uz krāsns ar skalu zvārdēm Anekd. IV, 313 (aus Appricken). zvārd- wahrscheinlich aus vārd- und zārd- kontaminiert.
Avots: ME IV, 767
Avots: ME IV, 767